Krievija okupē Latviju, to nopērkot: Vairāk reorganizē nekā investē. Vislielākais investoru skaits šogad nācis no Krievijas

http://www.la.lv/vairak-reorganize-neka-investe/

Autores: Indra Lazdiņa, Dace Skreija/”Lursoft”
Rīgas un Pierīgas uzņēmumos ārvalstnieki savas tiešās investīcijas iegulda daudz labprātāk nekā reģionos.
Lielākais kapitālists – “Latvijas balzams”
Starp 2014. gadā reģistrētiem uzņēmumiem pēc apmaksātā pamatkapitāla “TOP 5″ ierindojusies holdinga kompānija “Amber Beverage Group”, liecina “Lursoft” dati. Tās pamatkapitāls ir 104,54 milj eiro un dibinātājs un vienīgais īpašnieks ir Nīderlandē reģistrētā kompānija “S.P.I. Regional Business Unit B.V.”. Nīderlande arī nokļuvusi galvgalī starp valstīm, kuras veikušas apjomīgākās investīcijas Latvijas uzņēmumos. “Amber Beverage Group” izveidota šā gada oktobrī starptautiskajai alkoholisko dzērienu kompānijai “SPI Group”, kuras lielākais kapitāldaļu turētājs ir Krievijas uzņēmējs Jurijs Šeflers, apvienojot Baltijas uzņēmumus – AS “Latvijas balzams”, dzērienu izplatītājus “SPI Distribution Latvia”, “SPI Distribution Estonia” un “Bennet Distributors” Lietuvā, specializēto dzērienu veikalu ķēdi “Latvijas balzams veikali” Latvijā un “Darija” Lietuvā.
“Šāda holdinga izveide liecina, ka uzņēmumu grupai ir ilgtermiņa attīstības stratēģija Baltijas reģionā kopumā, līdz ar to sagaidāms, ka šī uzņēmumu grupa tuvākajos gados kļūs vēl ietekmīgāka un investoriem ir mērķis šajā tirgū savas pozīcijas nostiprināt un paplašināt,” uzskata “Lursoft” valdes locekle Daiga Kiopa. Līdz ar to nav pārsteigums, ka holdinga kompānijas padomē darbosies bijušais premjers un AS “Latvijas balzams” padomes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis, bet valdē “Latvijas balzama” ģenerāldirektors Guntis Āboltiņš-Āboliņš.
Lielākā īpašnieku maiņa
Viskrasākās izmaiņas 2014. gadā (īpašnieku maiņa, ražošanas apturēšana utt.) notikušas ar Latvijas metālapstrādes flagmani – “Liepājas metalurgs”, par ko jau vēstījusi “Latvijas Avīze”. Tai skaitā šogad ar 16 milj. eiro pamatkapitālu reģistrēta jaundibinātā AS “KVV Liepājas metalurgs”, liecina “Lursoft” informācija. Uzņēmuma vienīgais valdes loceklis ir Igors Kovaļenko.
Jau ziņots, ka maksātnespējīgās AS “Liepājas metalurgs” ražotni par 107 milj. eiro piedāvājis iegādāties Ukrainas uzņēmums “KVV Group” un, ieguldot vēl 30 milj. eiro, solījis atjaunot uzņēmumā ražošanu. Šobrīd plānots, ka tas varētu notikt 2015. gada sākumā, nevis šogad, kā tika plānots iepriekš. “KVV Group” maksājumi par ražotni tiks sadalīti desmit gados – ar gada maksājumu deviņi miljoni eiro.
Krievu interese augsta
To, ka ārvalstnieki labprāt izvēlas ieguldīt galvaspilsētā un tās apkārtnē, vislabāk parāda fakts, ka no visiem Rīgā un Pierīgā reģistrētajiem uzņēmumiem ārvalstu tiešās investīcijas piesaistījuši vairāk nekā 14% uzņēmumu, kamēr pārējos reģionos šis rādītājs svārstās robežās no 3 līdz 4,5%, liecina “Lursoft” pētījums.
Tas izskaidro arī statistiku, ka pēc Rīgas lielākās investīcijas piesaistījis Babītes novads un Jelgava, bet lielākais investoru skaits fiksēts Jūrmalā un Mār­upes novadā. Vērtējot 2014. gada statistiku par ārvalstu tiešajām investīcijām Latvijas uzņēmumos, jāsecina, ka šogad lielākais investoru skaits nācis no Krievijas. Kopumā 2014. gada nogalē Krievijas investori kā uzņēmumu dalībnieki ir reģistrēti 5572 Latvijas uzņēmumos. Krievijas investoru interese par uzņēmējdarbības reģistrēšanu un veikšanu Latvijā pēdējos gadus vērtējama kā samērā augsta.
Krievijas iedzīvotāju interese par ieguldījumu veikšanu Latvijas uzņēmumos bieži saistīta ar iespēju saņemt termiņuzturēšanās atļaujas, un dažkārt tiešā veidā uzņēmējdarbību mūsu valstī šie investori neveic. Apskatot nozares, kurās ieplūst Krievijas investoru līdzekļi, redzams, ka visbiežāk ieguldījumi veikti kravas pārvadājumu un tranzītpakalpojumu nodrošināšanas uzņēmumos, nekustamo īpašumu izīrēšanas jomā, bet visapjomīgākās investīcijas ieguldītas finanšu sektorā.
Paredzams, ka nākotnē Krievijas uzņēmēji pakāpeniski varētu izraudzīties citas prioritārās nozares, kurās veikt investīcijas, jo sakarā ar izmaiņām ģeopolitiskajā situācijā, Krievijas nestabilo ekonomisko stāvokli un šobrīd Krievijas realizēto monetāro politiku pragmatiskākie uzņēmēji raudzīsies uz risku samazināšanu, tādēļ uzsvari, visticamāk, biežāk varētu tikt likti uz lielākiem investīciju projektiem – piemēram, ražojošajos uzņēmumos, būvniecības projektos u. tml., skaidro D. Kiopa.
Piemēram, šogad jūnijā ar 3 tūkst. eiro pamatkapitālu reģistrēta SIA “Pobeda Confectionary”, kas Ventspilī plāno investēt 10 milj. eiro un radīt 60 jaunas darba vietas, lai izveidotu šokolādes produktu ražošanu. Investori ir Muravjovu ģimene no Krievijas, liecina “Lursoft” dati.
Paplašina ražotnes
Starp “TOP 5″ valstīm, kas investējušas Latvijā, ir arī Lietuva. Piemēram, šogad Latvijā ar 16,3 milj. eiro pamatkapitālu reģistrēta SIA “Global BOD Group”, kuras vadībā ir lietuvieši, bet uzņēmuma darbības veids nav norādīts. Sevi tā raksturo kā lielāko kompaktdisku ražotāju ne tikai Baltijas valstīs, bet arī vienu no modernākajām uzņēmumu grupām Centrāleiropā un Austrumeiropā.
Šā gada deviņos mēnešos kopumā 28 investori ir pieņēmuši lēmumu investēt Latvijā, no tiem 15 lēmuši par jaunu investīcijas projektu īstenošanu, bet 13 – par jau esošo projektu paplašināšanu. Projektiem pilnībā īstenojoties, investīcijas sagaidāmas 117,43 milj. eiro apmērā, radot 1100 jaunas darba vietas, kas ir vairāk nekā iepriekšējos gados, prognozē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA).
Starp tiem ir, piemēram, norvēģu investori no SIA “Lanos”, kas jau darbojas Saldū un ražo kuģiem specializētas metāla durvis. Plānots investēt 0,5 milj. eiro un izveidot 100 jaunas darba vietas. Pērn uzņēmumā vidēji tika nodarbināti 47 strādājošie, apgrozījums veidoja 3,3 milj. eiro.
LIAA šogad izskatījis 192 potenciālos investīciju projektus, no tiem ap 22% saistīti ar metālapstrādes un elektronikas nozari, 12% no projektiem veido pakalpojumu centru projekti. Kopumā 56% no potenciālajiem investoriem, ar kuriem strādā LIAA, nāk no Eiropas valstīm. Visvairāk šobrīd Latviju vērtē potenciālie investori no Krievijas (10%), Zviedrijas (8%), ASV (8%).

“TOP 5″ valstis, no kurām nācis lielākais investoru skaits
Valsts Investoru skaits
Krievija 1274
Lietuva 623
Igaunija 387
Baltkrievija 340
Itālija 260
“TOP 5″ valstis, no kurām nākušas vislielākās investīcijas
Valsts Investīciju kopsumma (milj. EUR).
Nīderlande 150,11
Lietuva 96,78
Zviedrija 87,17
Lielbritānija 78,32
Krievija 59,51
“TOP 5″, kur uzņēmumu kapitālā ieguldītas lielākās ārvalstu investīcijas
Pilsēta/ novads Kopsumma (milj. EUR).
Rīga 567,58
Babītes novads 27,97
Jelgava 10,71
Dobeles novads 9,37
Siguldas novads 9,11
“TOP 5″, kur uzņēmumu kapitālā ieguldījuši visvairāk ārvalstu investoru
Pilsēta/ novads Investoru skaits
Rīga 3794
Jūrmala 133
Liepāja 78
Mārupes novads 77
Daugavpils 62
Avots: “Lursoft”

Vai latvieši balso par SC?: (pēc A. Freimaņa datiem par «Saskaņu» balsojuši 20% latvieši bet tie nav pamatoti un ir pretrunā ar Ritvara datiem).

http://apollo.tvnet.lv/zinas/sajas-velesanas-par-saskanu-balsojusi-20-latviesi/668106 

LETA

Svētdiena, 2014. gada 5. oktobris 

Šajās vēlēšanās audzis latviešu atbalsts partijai «Saskaņa», turpretī krievvalodīgo vēlētāju atbalsts latviskajām partijām palicis nemainīgs, aģentūrai LETA sacīja «Latvijas faktu» vadītājs, sociologs Aigars Freimanis.

Pēc «Latvijas faktu» veiktajām vairākām priekšvēlēšanu aptaujām socioloģisko aptauju kompānija secinājusi, ka šajās Saeimas vēlēšanās par «Saskaņu» balsojuši 80% krievvalodīgie vēlētāji, bet 20% - latviski runājošie. Pēc Freimaņa teiktā, iepriekšējās vēlēšanās par «Saskaņu» balsoja 10% latviski runājošo.
«Salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, latviešu atbalsts «Saskaņai» ir būtiski audzis. Tiesa, nevar teikt, ka būtu notikusi kāda etniska revolūcija un «Saskaņa» būtu kļuvusi par dažādu tautību vienādi atbalstītus spēku,» uzsvēra sociologs.
Savukārt, runājot par krievvalodīgo vēlētāju atbalstu latviskajām partijām, Freimanis stāstīja, ka šis atbalsts palicis nemainīgs.
«Katru no latviskajām partijām atbalsta neliels procents krievvalodīgo. Piemēram, Nacionālo apvienību - ap 2-3%, «Vienotību» - gadu no gada ap 5-9%, bet lielākais atbalsts ir «Zaļo un zemnieku savienībai» - ap 10%,» atzina sociologs.
Kā ziņots, 12.Saeimā visvairāk mandātu ieguvusi partija «Saskaņa» - 24 deputātu vietas. «Vienotība» jaunajā parlamenta sasaukumā ieguvusi 23 mandātus, Zaļo un zemnieku savienība - 21, nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK - 17 vietas.
Mārtiņa Bondara vadītā Latvijas Reģionu apvienība (LRA) Saeimā ieguvusi astoņus deputāta mandātus, bet Ingunas Sudrabas vadītā «No sirds Latvijai» (NSL) - septiņus, šodien preses konferencē informēja Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs Arnis Cimdars.


http://ritvars.wordpress.com/2014/06/18/krievu-partiju-puduris-kapec-krievu/

Krievu partiju puduris: kāpēc krievu

Trešdiena, 18.06.2014. — Ritvars
 Kā parasti arī Eiroparlamenta vēlēšanās konstatējams krievu partiju puduris, kur šoreiz ietilpa “Saskaņa”, Krievu savienība, “Alternative”, Sociālistiskā partija un, kā gadījās, kā ne, Atdzimšanas partija. Kopā šīs partijas saņēma 25,2% balsu, kas ir jūtami mazāk nekā 2011.g. Saeimas vēlēšanās (toreiz krievu partiju puduri veidoja SC, PCTVL, LPP/LC un “Tautas kontrole”, kas kopā guva 32,1% balsu) un tikpat, cik 2012.g. nobalsošanā par krievu valsts valodu (“par” — 25,0%). Balsu īpatsvaru vislielākā mērā noteikusi latviešu un krievu vēlētāju aktīvitātes starpība: 2011.g. aktīvitāte bija līdzīga, bet 2012.g. un šogad cītīgāk balsoja latvieši. Šīs bija pirmās vēlēšanas kopš 2006.g., kad “Saskaņai” pudurī bija nopietna konkurence — iekšējais spēku samērs bija: “Saskaņa” 52%, Krievu savienība 26%, “Alternative” 15%, Sociālistiskā partija 6%. Tas gan nekādi nemainīja puduŗa būtību, partiju balsu kopskaita īpatsvaram pašvaldību griezumā ir +0,976 korrelācija ar vēlētāju īpatsvaru 2011.g. tautskaitē, kuŗi mājās parasti runā krieviski. Grafikā tas izskatās šādi:

Saistība tik līneāra, ka ļāvu ekselim regresijas taisni piezīmēt. y=0,91x+0,01. Tātad, ja x=0, tad y=0,01. Ja x=1, tad y=0,92. Kur krievu nav, par visām krievu partijām kopā balso 1%. Kur krievi vien, 92%. Tātad arī par galveno krievu partiju — “Saskaņu”— balso mazāk nekā 1% latviešu. Ja līdz Saeimas vēlēšanām dzirdēsit kādu apgalvojam, ka par “Saskaņu” balso vairāk, tad, mīlīši, ziniet — melo.

čekas ēna mūsdienās - Kolektīvais atmiņas zudums

Vai noklusēšana par atsevišķiem PSRS okupācijas laika aspektiem, par savu personisko pagātni šajā laikā jau pieder pie salona toņa?
 http://www.ir.lv/2014/9/29/kolektivais-atminas-zudums-cekas-ena-musdienas

Kristīne Jarinovska 29.septembris 2014

Kas ir Alfons Noviks?
Ierakstīsim to interneta meklētājā. Populārākie rezultāti būs no blogiem kā Bonifācija Daukšta emuārs, gulags.wordpress.com, privātiem projektiem kā nekropole.info. Latviešu valodā mēs pat interneta enciklopēdijā Wikipedia neatradīsim šādu šķirkli, jo vienīgais šķirklis ir krieviski, kas balstīts uz 1999.gadā Maskavā izdotu NKVD vadītāju uzziņas materiālu.
Protams, te nu vajadzētu teikt, ka katram pašam kā nedaudz izglītotam cilvēkam ir jāzina, kas ir Alfons Noviks - asiņains čekists, kurš viens no vienīgajiem Latvijā notiesāts par noziegumiem pret cilvēci PSRS okupācijas režīma kalpībā.
Nelaime tikai tā, ka, ja es būtu septiņpadsmit gadus jauna Zolitūdes skolniece, kas par šo personību vēlas uzzināt ko vairāk, ja es būtu imigrants no Libānas, kas vēlas uzzināt par Latvijas vēsturi, ja es būtu vienkārši tikko naturalizējies un uzticības solījumu valstij devis vīrs no Ludzas, kurš pēc eksāmena grib saprast ko vairāk par to, ko viņa vecāki un skolotāji nav stāstījuši, tad Latvijas Republika kā valsts šādu iespēju nepiedāvā.
Kas tad ir Alfons Noviks? Paraudzīsimies uz to nevis ar universitātes absolventu, sociālo zinātņu laukā pudu sāls apēdušu, kuriem pieejamas bibliotēkas, vēsturnieku pētījumi, universitātes disertācijas, arhīvi, aģentūras LETA ziņu bāze, „Lursoft" un Tiesu informatīvās sistēmas arhīvs, bet vidēji miermīlīga, vidēji labestīga, vidēji slinka, ikdienišķa Latvijas iedzīvotāja acīm. Nav tāda Novika.

Ja nerunājam par vecāko paaudzi, tad kopējā sociālās atmiņas modelī Alfons Noviks vienkārši neeksistē.

Publiskajā diskusijā daudz un cītīgi uztraucoties par Latvijas vēstures mācīšanu skolās, mazliet esam atstājuši novārtā valsts kopīgās sabiedriskās atmiņas oficiālus un oficiozus informācijas kanālus, kas vienkāršā, saprotamā valodā darinātu mūsu tautas stāstu.
Jau dzirdu argumentus par to, ka laimīgas nākotnes vārdā mums nav jāzina, kas ir Jānis Vēveris, Longins Avdjukēvičs vai Staņislavs Zukulis. Vēl jo vairāk mums nav jāzina, kas ir Latvijas PSR Brīvprātīgā patriotiskā biedrība, kas ir Flotes veicināšanas brīvprātīgā biedrība, ko darīja Latvijas PSR Ministru padomes Galvenā pārvalde kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē, kādi uzdevumi bija Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejai, kāda bija PSRS Reliģijas kultu lietu padomes un Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes loma mūsu dzīvē, kas ir Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas darbinieks, Padomju komitejas par atgriešanos dzimtenē darbinieks, Latvijas PSR Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs - Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļas - darbinieks, PSRS un ārzemju draudzības biedrību savienības darbinieks, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības darbinieks.
Būtu jau ļoti jauki, ja visu iepriekš minēto sarīkojumu nebūtu nekad bijis, taču jāatzīst, ka patlaban ekonomiski aktīvās vidējās un vecākās paaudzes sociāli psiholoģisko portretu, proti, sabiedrības - nevis katra cilvēka - portretu līdztekus Jāņa Čakstes, Miķeļa Valtera un Gustava Zemgala uzvilktam audeklam, līdztekus Krišjāņa Barona, Raiņa, Kārļa Skalbes un Ulda Bērziņa gruntējumam, līdztekus vecāku, draugu, paziņu, skolotāju zīmējumam, savus sarkanus otas triepienus mūsu Latvijas sabiedrības portretā likuši arī Vēveris, Avdjukēvičs, Zukulis, Pugo un Noviks. „Glavļita", „Kultkoma" un Ārzemju draudzības biedrības vadītāji. Ierindas čekisti, cenzori, trimdas tautiešu valgotāji un aģenti.

Ignorēt tos, kas ir gleznojuši ar melnu un asins sarkanu triepienu, būtu vēl bērnišķīgāk, aklāk un bezatbildīgāk valsts nākotnei nekā ignorēt Baronu, Raini un Čaksti.

Latvijas attīstītā demokrātijas pilnveidošanas un iekšējas nostiprināšanas ceļa modelis ir apspriešanās demokrātijas ideāltips uz vācu sociologa Jirgena Hābermāsa publiskās sfēras teorētiskā ietvara. Viens no publiskās sfēras komunikācijas elementiem ir noklusēšana. Tā ir maz Latvijā pētīta lieta, kas plaši izpaužas praksē kā ziņu selektīva izplatīšana, negribēšana publiski paust viedokli, nevēlēšanās atcerēties, sabiedrības ģenēzes un konkrētu sabiedrības aspektu apiešana publiskajā telpā.
Tas ironiski sasaucas ar Martina Heidegera aforismu, ka tiesības izteikties vislabāk nopelnīt ir klusējot. Diemžēl virkne dzīves piemēru mudina paust hipotēzi, ka Latvijas sabiedrība ir metusies uz brangu tiesību izteikties nopelnīšanu, jo noklusēšana par atsevišķiem PSRS okupācijas laika aspektiem, par savu personisko pagātni šajā laikā jau pieder pie salona toņa.
Valdībā apstiprinātās Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes paredz sabiedrības integrāciju kā "visu Latvijā dzīvojošo cilvēku iekļaušanās sabiedrībā, neraugoties uz viņu nacionālo piederību un pašidentifikāciju. Integrācijas kopīgais pamats ir latviešu valoda, piederības sajūta Latvijas valstij, un tās demokrātiskajām vērtībām, cieņa pret Latvijas unikālo kultūrtelpu, kopīgas sociālās atmiņas veidošana. Sabiedrības integrācija veicina pilsonisko līdzdalību, kas ir vērsta uz sabiedrisko problēmu demokrātisku un racionālu risināšanu." Šajā gadījumā mūsu kopsabiedriskais, konstitucionālais virsmērķis ir īstenot Satversmes preambulā noteikto totalitāro režīmu nosodījumu un īstenot Sabiedrības integrācijas pamatnostādņu integrācijas izpratni tajā daļā, kura attiecas uz kopīgas sociālās atmiņas veidošanu.
Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes paredz to 3.3. apakšpunktā "Saliedētu sociālo atmiņu". Atmiņa par PSRS okupācijas režīma totālās kontroles, represiju, apziņas un vārda brīvības apspiešanas sistēmu ir neatņemama kopīgās sociālās atmiņas daļa. Jau žurnāla "IR" portālā publicēts, ka: "Nosodījums konstitucionālā līmenī nozīmē valsts institūciju pienākumu izvērtēt, analizēt un iekļaut valsts ideoloģijā nostāju pret totalitārisma sekām. Līdz ar to rodas jauns konstitucionāls pienākums - šovasar dzejnieces Liānas Langas organizētajā diskusijā "Virtuves sarunas" akcentēja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits."
Ir svarīgi mācīt ne vien par eksemplāriem notikumiem staļinisko represiju laikā, bet atspoguļot eksemplārus un statistiskus piemērus par visiem PSRS okupācijas režīma periodu elementiem.

Pašreizējo Latvijas sabiedrības sociālo atmiņas diagnozi var raksturot kā kolektīvu atmiņas zudumu par lielu daļu laika no Staļina nāves 1953.gadā līdz Radošo savienību plēnumam 1988.gadā.

Protams, ir atsevišķi uzplaiksnījumi, sākot ar privāto dzīvi, beidzot ar Rīgas kinostudijas filmām, sākot ar autobiogrāfijām, beidzot ar pārraidēm par kādu konkrētu jomu, taču politiskā dzīve, politiskā virsbūve, politiskās represijas un atsevišķu cilvēku iesaiste čekistu īstenotajā sabiedrības intelekta un vārda brīvības apspiešanā ir teju tabu, par ko pieklājīgā sabiedrībā neklājas runāt. It kā mēs viesībās pieminētu kādu neglītu slimību, ar ko sirgusi mājasmāte. Sabiedrības locekļi labprāt atceras privātas dzīves detaļas - draudzību, dziesmas, kāzas, sēņošanu, ogošanu, mazdārziņa kopšanu, dažādus iespaidus un romantizētus sīkumus kā gāzētā ūdens automāti, maizes mašīnas, kvasa mucas, tramvaja biļetes, dzērienu tarhūnu un piena pudeles, vilcienu uz Mazsalacu un lenšu magnetofonus, bet sabiedrība kopumā ir gurda atminēties, kādām metodēm un kā tika vadīta un pārvaldīta. Protams, protams, neiztrūks to, kas teiks, ka viņi labi atceras koka intarsijas portretu bērnudārza zālē vingrošanas laikā vai kolhoza priekšsēdētāja kabinetā, kam: „Pašā Rīgas vidū piemineklis stalts. Granīts brūni sarkans," ka zina, kāda ir semantika vārdam „kaklauts" latviešu valodā, būs zinātāji, ka taču skolās māca par nacionālkomunistiem, par to kā, kurš un kāpēc izskauda jāņogas, jāņtārpiņus, kā arī attiecīgo sieru.
Bet kopumā mums ir jāatzīst, ka interese un oficiāla valsts sociālās atmiņas politika par padomju stagnācijas periodu ir daudz mazāka ne kā par 1918.gadu un 1940.gadu.
Nenoliegsim, ka eksistē vēsturnieku pētījumi un ikdienišķa publicistika. Vienlaikus kopīgas sociālās atmiņas politikas par šo laiku nav, acīmredzot tādēļ, ka daudzi šodien sabiedriski vai ekonomiski aktīvi pilsoņi pildīja kādu sociālo lomu arī PSRS okupācijas periodā. Traģikomiski to raksturo daži Curriculum vitae, kas, aizstājot kādreizējās ar roku rakstītās autobiogrāfijas, ir literāru eksperimentu laboratorijas, kurās dažkārt brīnumainas pārvērtības piedzīvo kādreizējie padomju darba vietu, organizāciju un izglītības iestāžu nosaukumi, amati un kvalifikācijas.
Pateicoties izglītības un zinātnes ministres Inas Druvietes (Vienotība) un Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas (Vienotība) gudrai un tālredzīgai rīcībai, patlaban ir radīta iespēja konkretizēt mūsu sociālās atmiņas politikas bāzi sāpīgās un svarīgās padomju totalitāro represiju tēmās par čekistu un to satelīta organizāciju, atbalstītāju un slepeno palīgu darbību Latvijas teritorijā, jo, tuvojoties Latvijas simtgadei, LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komiteju valdība ir izveidojusi savlaicīgi un neatkarīgu no politiskās ietekmes.
Vienlaikus šādus atzinīgus vārdus nevar teikt par Latvijas politisko eliti kopumā, jo vairāk kā ceturtdaļu gadsimta PSRS okupācijas represīvo orgānu izpēte ir bijusi pakļauta politizācijai, kā arī, manuprāt, mitoloģiju radošam slepenības oreolam, kas sabiedrībai ir liedzis savlaicīgi kolektīvi apzināties, pārdzīvot, piedot un pieņemt šīs vēstures lappuses nevis abstrakcijā, vispārinājumā, bet konkrētības pilnībā, kas nedod vielu mistifikācijai, spekulācijām, kas ļautu veselīgi izvairīties no kolaboracionisma sērgas ar ārvalsts specdienestiem un ietekmes aģentūrām šodienas politiskajā dzīvē.
Pieminētās valdības Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes norāda, ka: "Pareizi organizēta sociālā atmiņa piedāvā orientierus morāles normām, tā stiprina valstisko un ģeopolitisko piederības sajūtu. Sašķelta sociālā atmiņa nozīmē sašķeltu sabiedrību. Līdzšinējā integrācijas politika ir ignorējusi ar Latvijas vēstures izpratni saistītās problēmas, kā arī atmiņu politikas potenciālu sabiedrības integrācijā."
Līdz ar to mūsu komisijas darbs atšķirībā no tās saliedētības politikas, kuras norit uz latviešu valodas un Latvijas kultūras pamata, ir veicināt un nevis kā brīvprātīgai akadēmiķu kopai, bet kā valdības komisijai organizēt patiesu, precīzu, pilnīgu un publiskotu zināšanu iegūšanu un papildināšanu par PSRS okupācijas režīma periodu, tieši represīvās darbības, vārda brīvības apspiešanas kontekstā. Pamatnostādnes arī konstatē, ka: "Daļas krievvalodīgo atšķirīgā attieksme pret padomju okupācijas periodu rada šķēršļus kopīgai staļinisma noziegumu izpratnei un upuru pieminēšanai, kam ir svarīga vieta latviešu sociālajā atmiņā." Valdība ar šo dokumentu nolēmusi, ka: "Lai novērstu šo šķērsli sabiedrības integrācijā, ir nepieciešams izstrādāt valstiska līmeņa atmiņu politiku, kas tiktu īstenota konkrētu projektu veidolā. Demokrātiskās valstīs atmiņu politika ir specifisks rīcībpolitikas virziens, kas, neiejaucoties akadēmiskajā vēstures izpētē, mazina konfliktējošu vēstures reprezentāciju iespējas vairot nesaskaņas tagadnes sociālajās attiecībās."
Minēto iemeslu dēļ Komisijas darbs neaprobežosies ar Totalitāro seku dokumentēšanas centrā sastopamo aģentu kartotēku, nedz arī ar čekistu aģentūras darbu, bet visiem tiem dokumentu kopumiem, kas ir Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva, Iekšlietu ministrijas arhīva un provenances principu neievērojošo dokumentu turētāju rīcībā, skarot arī tās institūcijas, kuras bija faktiski Valsts drošības komitejas veidotas kā tās māsas organizācijas vai piesegorganizācijas.
Ar komisijas reglamentu un tās tiesībām ikviens interesents var iepazīties šeit.
Viens no pētniecības priekšnosacījumiem, kā arī sociālās atmiņas politikas priekšnosacījumiem ir avotu vispārēja pieejamība. Saliedētai, sevi izprotošai un vienotai sabiedrībai ir svarīgi, lai padomju totalitāro represiju avoti būtu pieejami ne vien šauram vēstures, socioloģijas vai jurisprudences pētnieku lokam, bet sabiedrībai kopumā, lai pētnieki veiktu patiesi zinātnisku darbu, nevis kalpotu kā hermētisku zinību virspriesteri, kas izpauž patiesību, gūstot to plašam lokam nepieejamos rakstos. Zinātnieka tiesības nav izšķirt, kurš ir lemjams gaismai, kurš krēslai, bet meklēt sakarības. Šādi zinātniskā interese un sabiedrības ideoloģiskā interese par vienu Latvijas sociālās atmiņas politiku par padomju stagnācijas periodu rod kopsaucēju Latvijas Nacionālā arhīva fondu pārvēršanā ciparu formātā.
Digitalizētas lietas, no vienas puses, ļaus veikt plašus statistiskus aprēķinus, verificēt korelācijas un secinājumus par represīvo struktūru, cenzūras un kompartijas sadarbību, atklājot cilvēka individuālo kolaboracionisma motivāciju. No otras puses, ļautu sabiedrībai atbrīvoties no mītiem, savā ziņā individuāli īstenot Satversmes preambulā ietverto nosodījumu totalitārajam režīmam, stiprinot arī jaunajā paaudzē izpratni par cieņu, godu, indivīda rīcības nozīmi attiecībā pret līdzcilvēkiem, savu zemi, tautu un valsti.
Ministru kabineta LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija ir dibināta šā gada 5.augustā, tās rīcība izriet no likuma, tās virsmērķis ir saliedēta sociālā atmiņa. Komisijai dotā uzdevuma izpilde saistīta arī ar nepieciešamību digitalizēt Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva ar Valsts drošības komitejas darbību, kā arī pret Latvijas tautu vērstajiem totalitārajiem noziegumiem saistītos fondus: iedzīvotāju filtrācijas un izsūtīšanas lietas, krimināllietas, PSKP un VDK nomenklatūras lietas, iznīcinātāju bataljonu kaujinieku lietas.
Ievērojot, ka esam apņēmušies, ka komisijas priekšsēdētāja vietniece savu darbu tajā veiks pro bono publico, proti, sabiedrības labā un bez atalgojuma, atļaušos minēt pāris piemērus par Latvijas Nacionālā arhīva represiju lietu digitalizācijas apjomu un eventuālo finansiālo ieguldījumu, kas sabiedrībai būtu jāsedz.
Lai nebūtu pārpratumu, čekas represiju upuri nav tie vairāk nekā 5000 slepeno ārštata aģentu, kuru kartītes atrodas Satversmes aizsardzības birojā. Plašākā dokumentu kolekcija pieejama Latvijas Nacionālajā arhīvā, kas ir nepieejama nevis slepenības režīma, bet gan apjoma dēļ. Kopējais ar čekas represijām saistīto fondu lietu apjoms ir 152 842 lietas un 1 257 miljoni kartīšu.
Spilgts ir aprēķins, ka, nemainoties tagad šim nolūkam paredzētajam finansējumam, čekas dokumentu digitalizācija tiktu pabeigta un kļūtu brīvi pieejama ikvienam Latvijas pilsonim, kurš, piemēram, cietis staļiniskajās zvērībās vai ticis ierobežots, sodīts vai citādi represēts brežņeviskās stagnācijas laikā,... 2097.gadā - aptuveni Latvijas Republikas simt astoņdesmitās gadadienas priekšvakarā.

Būsim godīgi - Latvijas tautas ciešanu atspoguļošanas un iemūžināšanas nodrošināšanā ciparu formātā nākamajām paaudzēm divdesmit piecus gadus ir darīts vairāk nekā nekas, bet ne stipri vairāk nekā nekas.

Konkrēti piemēri: Latvijas Valsts arhīva fonds Nr. 1821 „PSRS IeTK Pārbaudes filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas" ietver 58 tūkstošus 451 lietas, kuras atrodas uz 642 961 lapām. Varbūt neuzsvērta, bet šī ir viena no lielākajām represēto kategorijām. Šīs vairāk nekā pusmiljonu lapas nav vis nekāda periodika, kurā ir konkrēts katra numura lappušu skaits, kurā ir konkrēts tipogrāfijas formāts, kuru var ielikt skanēšanas automātā un nospiest podziņu. Lietas ir atšķirīgas, lietās esošo dokumentu skaits pašsaprotami ir atšķirīgs, lietās lietotais papīrs ir atšķirīgs, tāpat tinte, rakstāmmašīnas, zīmuļi, lietas ir dziestošas, ir lietas uz balējoša, dziestoša papīra.
Šis vairāk nekā pusmiljons ir jāsakārto ar zinoša, lietpratīga cilvēka rokām. Ievērojot iepriekš minēto, lietu aprakstīšanas un ievades izmaksas 22 tūkstošu eiro apmērā, skanēšanas 49 tūkstošu eiro, kā arī kartotēkas ievadīšanas datu bāzē 72 tūkstoši eiro nešķiet pārspīlētas. Kopējās izmaksas, lai saglabātu pieejamus sabiedrībai, zinātnei un patiesībai likteņus filtrācijā pēc Otrā pasaules kara, ir 148 tūkstoši eiro.

No vienas puses, summa ir nopietna, par to varētu iegādāties trīs apvidus auto ostas policijai, no otras puses - ja parēķinām, ka šo darbu varēja arī neatlikt uz 23 gadiem, bet veikt pakāpeniski - izmaksas būtu vien 536 eiro mēnesī.

Citi piemēri ir LVA fonds Nr. 1822 „Latvijas PSR VDM iznīcinātāju bataljoni (1944. - 1954.). Pavēles un komandējošā sastāva kaujinieku personas lietas. LPSR VDM iznīcinātāju kaujinieku kartotēka", kas ir viens no viennozīmīgākajiem avotiem par cilvēkiem, kas atalgojuma vai citu motīvu vilināti cīnījās pret nacionālajiem partizāniem, kas PSRS okupācijas varai nepakļāvīgos pakļāva nāvei purvos un meža bunkuros, ir 3082 lietas, kā arī 44 tūkstoši uzskaites kartītes, kuru atklāšana digitālai apstrādei nodokļu maksātājiem izmaksātu 13 464 eiro, savukārt kartotēkas pārveidošana datu bāzes formātā - 38 820 eiro.
Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas vadības ieskatā digitalizējami būtu arī citi fondi kā LVA fonds Nr. 1824 „Baltijas Kara apgabala Kara prokuratūra (1941. - 1964.). Reabilitēto personu uzraudzības lietas. Kartotēka", kas ietver 4012 lietas uz 253 tūkstošiem lapu, fonds Nr. 1825 „Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu kolekcija", kas apkopo 502 lietas 100 tūkstošos lapu, fonds Nr. 1894 „1949.gada 25.martā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas", kurā 13 429 lietās ir miljons un simts divi tūkstoši 550 lapas, kā arī atbilstošs skaits uzskaites kartīšu, fonds Nr. 1987 „1941.gada 14.jūnijā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas", kurā ir 5167 lietas uz 444 190 lapām, fonds Nr. 1986 „Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas", kas aptver ziņas par 52 924 čekistu upuriem, pēdējā fonda digitalizācijas izmaksas ir vislielākās un varētu sasniegt 1 159 miljonus latu.

Uzsvēršu - ar esošajiem cilvēkresursiem digitalizāciju var veikt 83 gados. Lai šos darbus pabeigtu desmit gados, ir nepieciešami papildus apmēram 20 apmācīti darbinieki.

Tas ir mūsu parāds tiem cilvēkiem, kuri savas pārliecības par neatkarīgu Latvijas valsti, savas nostājas dēļ vai gluži vienkārši tādēļ, ka bija apolitiski līdzcilvēku nežēlības, atriebības, patoloģiskas godkāres, ļaunuma un terora upuri, ir kļuvuši nevis par kolaborantiem, par aktīviem okupācijas atbalstītājiem, bet par salauztiem mūžiem, zaudētām cerībām un nenotikušiem sapņiem. Parāds tiem cilvēkiem, kuru dēļ mūsu Satversmē tagad stāv vārdi par padomju totalitārā režīma nosodīšanu.
Diezin vai mēs varam uztvert šo nosodījumu kā aizmiršanu un noklusēšanu - sak' „nu nosodīja 2014.gada vasarā Saeima, papīrs parakstīts un nolikts plauktā, miers ar viņu". Satversmes priekšvārds ietver arī kādu vienkāršu, cilvēcisku vērtību, kas būtu dabiska godprātīgam sabiedrības pilsonim dabiska arī bez ietveršanas likumā: „Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm."
Parūpēsimies tad nu, lai mūsu nesenā vēsture būtu konkrēta - ar skaitļiem, uzvārdiem, ar kopīgu izpratni par ļaunuma cēloņiem, ar konkrētu patiesību un konkrētu piedošanu. Ar ticību nākotnē, kas ir skaidra skatiena balstīta, bez kolektīvā atmiņas zuduma.

Autore ir Ministru kabineta Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece, juridiskās zinātnes doktore 

Āboltiņas auto brauc 150km stundā

http://www.pietiek.com/raksti/mala,_kungi_brauc!
http://www.ogrenet.lv/ogre/aktualitates/29643/

Malā, kungi brauc!

Lato Lapsa, Kristīne Jančevska
16.09.2014.

23. augusts. Pulkstenis - dažas minūtes pēc astoņiem vakarā. Rīdzinieces Ievas (vārds mainīts) automašīnai, kas pa Rīgas - Bauskas šoseju aiz Iecavas brauc ar ātrumu ap simt kilometriem stundā, pēkšņi garām kā stāvošai burtiski aizlido melns mersedess, kam seko tumšas krāsas Audi Q7 apvidus luksus auto. 

Potenciālie slepkavas
Pārsteigumā Ieva salecas, nedaudz parauj stūri pa labi. Nedaudz asāka reakcija, un no traģēdijas neizbēgt - automašīnā atrodas arī divi viņas bērni. Paldies Dievam, sausajam ceļam, labajām riepām un vadītājas stāžam - mašīnas gaitu izdodas izlīdzināt, Ieva tiek cauri ar izbīli, bērni notikušo pat lāga nepamana.
Ceļu satiksmes noteikumu sastādītāji ir padomājuši, lai šādas situācijas nepieļautu. Ja, piemēram, operatīvie transportlīdzekļi pavada kādu īpaši svarīgu valsts amatpersonu (tautas valodā - eskorts), noteikumi skaidri nosaka: "Pirms pavadāmā transportlīdzekļa (kolonnas) braucošajam operatīvajam transportlīdzeklim jābrauc ar iedegtu mirgojošu zilu un sarkanu bākuguni un ieslēgtu speciālu skaņas signālu."
Tas nozīmē, ka citiem satiksmes dalībniekiem tiek dota iespēja laikus pamanīt "īpašos" braucējus un sagatavoties tam, ka tie ar likumā atļautu ātrumu - ne vairāk kā 20 kilometru virs pieļautā ārpus apdzīvotām vietām un 10 kilometru apdzīvotās vietās - pašausies garām vai pretējā braukšanas virzienā.
"Noteikumos ir rakstīts, ka katrs vadītājs ir tiesīgs paļauties, ka citi satiksmes dalībnieki ievēro satiksmes noteikumus. Ja viņš lido ar 150, tad ir klāt piecas reizes ātrāk, un tas ir neparedzams moments. Protams, ka šādus cilvēkus, kas brauc ar tādu ātrumu, var uzskatīt par potenciāliem slepkavām, jo risks, ka var notikt satiksmes negadījums, pieaug vismaz desmitkārtīgi," saka Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis Juris Zvirbulis.
23. augusta pievakarē ar Ievas automašīnu gandrīz grāvī iemetušo mersedesu un tam sekojušo Audi nebrauc ne bandīti, ne slepkavas - vismaz no formālā viedokļa ne. Tieši pretēji - automašīnās atrodas cilvēki, kas likumus pieņem, un cilvēki, kam valsts uzticējusi īpašas tiesības un pienākumus šo likumu ievērošanā.
Kungi joņo
Automašīnā Mercedes Benz ar valsts reģistrācijas numuru AA 6622 sēž ļoti svarīga pasažiere - Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, savukārt pavadošais Audi Q7 ar reģistrācijas numuru JL 6733, kā rāda Ceļu satiksmes drošības direkcijas dati, ir viens no skandalozajiem, par "valsts noslēpuma" piesegtu cenu iegādātajiem Drošības policijas jaunajiem automobiļiem.
Pēc brīža joņotājiem nepaveicas: pēc Iecavas viņi palido garām kādam jau krietni apņēmīgākam un drošākam autobraucējam, kurš nolemj pamēģināt valstiski svarīgo kolonnu panākt, turklāt viņam ir arī līdzbraucējs, kas improvizēto pakaļdzīšanos filmē viedtelefonā.
Vairāki videofaili, kas ir Pietiek rīcībā (publicējam dažus īsus fragmentus no tiem), skaidri rāda: tikai tad, kad spidometra bultiņa rāda aptuveni 150 kilometru ātrumu stundā - tātad 50 kilometru virs pat atsevišķos šoseju posmos atļautajiem 100 kilometriem -, sekotāja un Āboltiņas auto ātrumi izlīdzinās.
Videoieraksti arī skaidri rāda - nekādas operatīvās automašīnas, kas brauktu pa priekšu Āboltiņas auto un ar ieslēgtiem gaismas un skaņas signāliem brīdinātu citus satiksmes dalībniekus, nav. Savukārt mersedesam sekojošajam Audi Q7 ieslēgtas tikai zilās bākugunis, un, iebraucot Bauskā, kad ātrums tiek "nomests" līdz "tikai" 100 kilometriem stundā, tiek izslēgtas pat tās.
"Brauca vienkārši plānprātīgi, kā uz pasaules galu. Deviņdesmito gadu sākumā krievu bandīti tā brauca. Brutāli visus dzina malā. Vienu nabagu acu priekšā gandrīz sanesa. Kad tuvojās Bauskai, "nometa" līdz simtam, iebrauca iekšā, bet menti, kas turpat ceļa malā stāvēja, šos mierā nenometa (un mani arī), pilnīgi izlikās nemanām, kaut gan ātrums tika baisi pārsniegts. Policijas ekipāžas auto numurs arī ir redzams video - JK 7074," Pietiek stāsta Saeimas priekšsēdētājas "kungu brauciena" iemūžinātājs.
Bet jūs pierādiet!
Vēl savdabīgāka par ceļu policistu reakciju - precīzāk, tās neesamību - ir Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja priekšnieces Vinetas Mistres atbilde uz jautājumu - kādu tieši iemeslu dēļ Valsts policijas darbinieki nekādi nereaģēja uz šo iedzīvotāju un satiksmes dalībnieku drošību apdraudošo satiksmes noteikumu pārkāpumu.
V. Mistre apgalvo, ka "Valsts policijas darbinieki, kas pārvietojās trafarētajā automašīnā ar valsts reģistrācijas numura zīmi JK 7074" (patiesībā videoieraksts rāda, ka automašīna stāv ceļa malā) esot novērojuši "transporta līdzekļu kolonnu", kas,  "vizuāli novērtējot, atļauto braukšanas ātrumu nepārkāpa". Tāpēc arī, kā izriet no sākotnējā skaidrojuma, nekādas darbības neesot veiktas.
Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja priekšnieces skatījumā nozīmīgi esot arī tas, ka "kolonna brauca ar ieslēgtām zilām bākugunīm", kaut gan Pietiek rīcībā esošais videoieraksts rāda, ka, iebraucot pilsētā, bākugunis ir tikušas izslēgtas. Turklāt Ceļu satiksmes noteikumi - kurus V. Mistre izliekas "piemirsusi" arī pēc atkārtota jautājuma - skaidri noteic:
"Iedegtai mirgojošai zilai bākugunij bez ieslēgta speciāla skaņas signāla ir tikai brīdinoša nozīme. Transportlīdzekļu vadītāji, kuru transportlīdzekļiem ir iedegta mirgojoša zila bākuguns bez ieslēgta speciāla skaņas signāla, nedrīkst pārkāpt šo noteikumu prasības, izņemot apstāšanās un stāvēšanas noteikumus."
Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks, kura vadītās iestādes valdījumā ir Audi Q7 apsardzes automašīna un kura vadītās iestādes darbinieki šo auto ir vadījuši arī 23. augusta pievakarē, uz visiem jautājumiem par fiksētajiem pārkāpumiem atbild īsi - jūs vispirms pamēģiniet kādam pierādīt, ka šādi pārkāpumi vispār ir bijuši!
"Drošības policijas rīcībā šobrīd nav objektīvu faktu, kas apstiprinātu apgalvojumu par vēstulē minētā transportlīdzekļa pārvietošanos ar ātrumu 150 km/h ārpus apdzīvotas vietas un 100 km/h – apdzīvotā vietā. Jāatzīmē, ka atļautā braukšanas ātruma pārkāpumu var konstatēt tikai normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā un to var izdarīt tikai iestādes, kam likumā ir noteiktas šādas funkcijas. Šī iemesla dēļ apgalvojums par braukšanu ar minēto ātrumu ir spekulatīvs," skan Drošības policijas oficiālā atbilde.
Piesegšanās ar valsts noslēpumu
Vai tiešām spekulatīvs? Pietiek rīcībā ir drošas ziņas, ka ceļu policijas ekipāža, kas izlikās nemanot "zemu lidojošo" un citus satiksmes dalībniekus apdraudošo "kolonnu", tās ātrumu ir fiksējusi "videoradarā".
"Vai Valsts policijas trafarētās automašīnas ar valsts reģistrācijas numura zīmi JK 7074 ekipāža par šo fiksēto pārkāpumu iesniedza dienesta ziņojumu? Ja nē, kāpēc ne? Ja jā, kam un kad?" - uz šo jautājumu V. Mistre neatbild, taču nenoliedz, ka ieraksts patiešām ir eksistējis. Tomēr šo ierakstu augstā policijas amatpersona uzrādīt atsakās, aizbildinoties - un tā ir tikai pirmā reize saistībā ar šo notikumu - ar valsts noslēpumu.
Taču daudz būtiskāka ir cits augstās policijas amatpersonas nejauša atklāsme, sniedzot atbildes uz sākotnēji ignorētu jautājumu - izrādās, lai kādus satiksmes noteikumu pārkāpumus Latvijā arī neveiktu jebkurš operatīvais transportlīdzeklis un lai cik rupji tas arī neapdraudētu citus braucējus un gājējus, Valsts policijai nemaz nav tiesību to aizturēt citādi kā vienīgi gadījumos, ja ir aizdomas par šī auto nolaupīšanu, izmantošanu noziedzīga nodarījuma veikšanā vai vadīšanu apreibinošu vielu ietekmē.
Šāda kārtība ir noteikta Valsts policijas noteikumos Nr. 5. “Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā”, kurus 2010. gada 22. februārī apstiprinājis toreizējais Valsts policijas priekšnieks, tagad siltā amatā Rīgas ostas policijā iekārtojies Valdis Voins.
Reālajā dzīvē tas nozīmē - ja arī kādam principiālam ceļu policistam ienāktu prātā apstādināt visu dzīvo uz ceļa apdraudošu, atļauto ātrumu kaut dubulti pārkāpjošu operatīvo transportlīdzekli, viņam tas vienkārši ir aizliegts. Līdz ar to, 23. augusta pievakarē "lidojot" no Rīgas pa Bauskas šoseju, gan S. Āboltiņas auto, gan pavadošā Audi vadītājiem ir pilnīgi skaidrs, ka par Ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu viņi var neuztraukties.
Meli melu galā
Jautājums gan paliek - vai Drošības policijas priekšniekam viņa nesodāmības apziņā tiešām ir taisnība un pārkāpums tiešām ir tik nepierādāms? Kā arī - vai tiešām Drošības policijas darbinieki paši uz savu galvu ir vēlējušies "izbraukt ar vējiņu", vai arī tā ir bijusi viņu augstās pasažieres prasība?
Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas preses sekretāre (oficiāli - padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos) Gita Valtenberga apgalvo - viņas priekšniece bijusi nogurusi, automašīnā saldi gulējusi un tāpēc par iespējamiem rupjajiem pārkāpumiem neko neesot varējusi pat nojaust. Taču G. Valtenberga melo - un jau melošanas brīdī, visticamākais, pati labi apzinās, ka šos melus vienkārši var pierādīt.
Lieta tā, ka "kolonnas" galamērķis un vēlamais ierašanās laiks ir zināms: Saeimas priekšsēdētāja "lido" uz kopīgo Baltijas valstu parlamentu svinīgā ceremonija uz Latvijas - Lietuvas robežas (Grenctāle - Saloči), kurā jāpiedalās visu trīs Baltijas valstu parlamentu priekšsēdētājiem un kurai jāsākas pulksten 20.15.
Saskaņā ar OpenStreetMap datiem precīzais attālums no Rīgas centra līdz Lietuvas robežai Grenctālē - Saločos ir 85,6 kilometri. Atliktu precīzi uzzināt "kolonnas" izbraukšanas laiku un vietu, lai vienkārši izrēķinātu - kāds ir minimālais ātrums, ar kādu tai jābrauc, lai laikus nokļūtu galā.
Te sākas īstās dīvainības. Lūk, sarunas atreferējums ar S. Āboltiņas preses sekretāri pēc tam, kad tai - un viņas augstajai priekšniecei - ir jau kļuvis skaidrs, kādas var būt "izpļāpāšanās" konsekvences:
- Gribēju noskaidrot, cikos Āboltiņas kundze izbrauca uz Lietuvu un cikos viņai bija jābūt galā?
- To nu gan es nevarēšu pateikt. Es nekontrolēju šoferus.
- Kā to būtu iespējams noskaidrot?
- Tas neietilpst manos darba pienākumos.
- Vai tad jūs neesat Saeimas priekšsēdētājas preses pārstāve?
- Tas neietilpst manos darba pienākumos.
- Bet ir taču kāds, kas to zina.
- Mums katram ir savi darba pienākumi, un šoferu darba kontrole neietilpst manos darba pienākumos. Es jums nekādi nevarēšu palīdzēt.
- Bet brauca jau tomēr Āboltiņas kundze, kurai jūs esat preses pārstāve. Jautājums nav par šoferi, bet par to, cikos Āboltiņas kundze devās uz Saločiem.
- Es jau jums pateicu visu, kas man par šo jautājumu ir sakāms!
 Pēc šīs sarunas izrādās, ka ziņas par žurnālistus interesējošo jautājumu ir zibenīgi "novadītas" līdz atbildīgajām amatpersonām un jaunizveidotā Saeimas iekšējās drošības struktūra ir kategoriski noliegusi šādu informāciju izpaust.
Vairāki Saeimas kancelejas darbinieki neoficiāli atklāj, ka šādas ziņas viņiem sniegt esot aizliegts. Saeimas Sabiedrisko attiecību biroja vadītāja Lelde Rāfelde veselu nedēļu dažādos veidos izlokās, līdz beidzot paziņo, ka šis esot jautājums par Saeimas priekšsēdētājas apsardzi, kas līdz ar to esot jāuzdod Drošības policijai.
Izdzirdējusi jautājumu - kāds sakars jautājumam par S. Āboltiņas izbraukšanas laiku no Rīgas ar apsardzes tēmām, L. Rāfelde apjūk, telefonsarunu pārtrauc un uz turpmākiem zvaniem un elektroniskā pasta vēstulēm vairs neatbild.
Savukārt Drošības policijā, kur iepriekš strādājis Saeimas iekšējās drošības vadītājs Jānis Gulītis, atbilde jau acīmredzami ir saskaņota - "svarīgu valsts amatpersonu apsardzes un drošības pasākumu organizācija ir valsts noslēpuma objekts, līdz ar to nevaram sniegt atbildi uz jūsu jautājumu".
Āboltiņa un Kozlovskis klusē
Kā zināms, valsts noslēpums pēdējos gados ir kļuvis par ērtu aizsegu, aiz kā noslēpt gan apšaubāmus, gan, iespējams, arī noziedzīgus nodarījumus. Tomēr šajā gadījumā no drošiem avotiem Saeimā Pietiek tomēr izdodas noskaidrot, ka "kolonna" no Rīgas izbraukusi aptuveni pulksten 19.35.
Tas nozīmē, ka, lai nenokavētu svarīgo pasākumu, Saeimas priekšsēdētājas auto ar pavadoņiem 85,6 kilometrus, no kuriem daļa jāizbrauc caur apdzīvotām vietām, bija jānobrauc aptuveni 40-45 minūtēs. Nepieciešamais vidējais ātrums, ieskaitot apdzīvotās vietas, tātad būtu 128,4 kilometri stundā.
To nevarēja nezināt arī Saeimas priekšsēdētāja - taču tieši pēc viņas personiska rīkojuma kolonna nesās ar šo slepkavīgo ātrumu. Pati S. Āboltiņa gan atsakās atbildēt uz jautājumu - vai rīkojumu paspēt par katru cenu devusi viņa.
Savukārt ne Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis, ne iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis tā arī nespēj sniegt atbildi uz jautājumu - tad kā Latvijā Valsts policijas darbiniekiem jārīkojas gadījumos, ja viņi konstatē, ka automašīna, ko viņi uzskata par operatīvo transportlīdzekli, pārkāpj šādam transportlīdzeklim pieļaujamos ātruma pārsniegšanas "griestus" un līdz ar to nopietni apdraud iedzīvotāju dzīvību un drošību.
Neizteiktā atbilde savukārt ir viena - viņiem vienkārši jānoskatās, kā garām aizlido automobilis ar bākuguni. Jo brauc kungi - tie, kam likumi un noteikumi nav rakstīti. Izsakoties V. Mistres nedaudz ciniskajiem vārdiem, "ir jāpieņem, ka tas brauc novērst notikumu, kam var būt smagākas sekas, nekā tam, ja operatīvā transportlīdzekļa vadītājs, iespējams, pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu".
Ceļu satiksmes noteikumi: ko drīkst un ko nedrīkst operatīvais transportlīdzeklis
Pavadot transportlīdzekli (kolonnu), braukšanas ātrums apdzīvotās vietās nedrīkst pārsniegt maksimālo atļauto braukšanas ātrumu vairāk par 10 km/h, bet ārpus apdzīvotām vietām - vairāk par 20 km/h.
Iedegtai mirgojošai zilai bākugunij bez ieslēgta speciāla skaņas signāla ir tikai brīdinoša nozīme. To var izmantot, brīdinot par nelaimes gadījumu (piemēram, ceļu satiksmes negadījumu), kā arī pavadot transportlīdzekli (kolonnu).
Transportlīdzekļu vadītāji, kuru transportlīdzekļiem ir iedegta mirgojoša zila bākuguns bez ieslēgta speciāla skaņas signāla, nedrīkst pārkāpt šo noteikumu prasības, izņemot apstāšanās un stāvēšanas noteikumus, kā arī šo noteikumu 111.punktā minēto aizliegumu mehāniskajiem transportlīdzekļiem braukt pa ietvēm, gājēju ceļiem, velosipēdu ceļiem, kā arī gājēju un velosipēdu ceļiem.
Kā aizbraukt no Rīgas līdz Grenctālei 40-45 minūtēs?
Riga Taxi šoferis Zigurds Lideks:
"No Rīgas centra līdz pilsētas robežai būs kādas 10-15 minūtes, jo tur ir tilti pa vidu ar remontiem. Līdz Iecavai kādas 45 minūtes. Tad līdz Bauskai 15 minūtes, cauri Bauskai 5-7 minūtes. Un vēl līdz Grenctālei kādas 10-12 minūtes. Nu, kādu pusotru stundu tur vajag. Bet tas ir ar nosacījumu, ka nekur nav kavēšanās, Bauskā remontu dēļ nav jāstāv korķos.
Ja brauktu, pārsniedzot atļauto ātrumu par 20 kilometriem stundā, varbūt kādas 10-12 minūtes var ieekonomēt. Lai aizbrauktu 45 minūtēs, ir jālido vismaz uz 150 un vietām arī 170. Tur gan ceļš ir labs, trīs joslas, tā ka apdzīt nav problēmu, bet nu vienalga tas ir uz augsta riska robežas. Par drošību tur vispār nevar būt ne runas. Tur ir vietām signalizējot jāpadzen lēnāk braucošie malā, arī cauri apdzīvotām vietām jābrauc krietni ātrāk, nekā atļauts.
Es noteikti pa stundu nevarētu aizbraukt, man vajadzētu vismaz pusotru stundu, par 45 minūtēm pat nevar būt runas, jo tas ir līdz pirmajam radaram. Un tad jau vairs nekādas 45 minūtes nesanāk, tad ir policija ar protokolu."
Baltic Taxi šoferis Andris Cinītis:
"Tur vidējam ātrumam jābūt kādiem 130 kilometriem stundā, vietām, kur var, jāuzspiež arī vairāk. Teorētiski ir iespējams, bet tikai ar bākugunīm, lai visas mašīnas pamūk no ceļa malā."
Jautājumi, uz kuriem nevēlējās atbildēt Saeimas priekšsēdētāja
23. augustā aptuveni pulksten 19.35 Jūs dienesta automašīnā Mercedes Benz, ko pavadīja automašīna Audi Q7, izbraucāt no Rīgas centra, lai nokļūtu uz svinīgo pasākumu Saloču robežkontroles punktā, kura sākums bija paredzēts 20.15. Tātad Jūsu automašīnai šos 85 kilometrus (no kuriem daļa atradās apdzīvotu vietu teritorijā) vajadzēja nobraukt ar vidējo ātrumu 128 km/h.
- Vai Jūs devāt rīkojumu autovadītājiem braukt iespējami ātri un rupji pārkāpt satiksmes noteikumus, tā apdraudot satiksmes dalībnieku un gājēju dzīvību un drošību, lai noteiktajā laikā nokļūtu galapunktā?
- Ja to nedevāt Jūs, tad kura amatpersona šādu rīkojumu deva Jūsu vietā?
- Vai Jūsu aritmētikas zināšanas un elementāra dzīves pieredze Jūs nebrīdināja, ka šādā laikā nokļūt galapunktā ir iespējams, tikai ārkārtīgi rupji pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus?
- Cik bieži pēc Jūsu rīkojuma līdzīgās situācijās iepriekš ir rupji pārkāpti satiksmes noteikumi, apdraudot cilvēku veselību un dzīvību?
"Valsts drošības apsvērumu" un "valsts noslēpuma" aizsegā
* 2013. gada sākumā portāls pietiek.com informē, ka, atsaucoties uz valsts drošības apsvērumiem, Saeimas priekšsēdētājai S. Āboltiņai ar Drošības policijas palīdzību izdevies atbrīvoties no kaitinošajām kaimiņu automašīnām, kas līdz tam tika novietotas pie viņas dzīvesbiedram Jānim Āboltiņam piederošās ēkas Rīgā, Ieroču ielā 8. Rīgas domes Satiksmes departaments paskaidro, ka "ceļa zīmes Nr.326 „Apstāties aizliegts” ar papildzīmi Nr.808 „Darbības zona” (bulta uz leju) Ieroču ielā pie nama Nr.8 tika uzstādītas pēc Drošības policijas pieprasījuma, kas rīkojas saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likumu".
* 2013. gada pavasarī pietiek.com atstāsta kāda lasītāja rakstīto: "S. Āboltiņa uz iepirkšanos tirdzniecības centrā Sky&More Duntes ielā ieradusies ne tikai ar vairāk nekā 100 tūkstošus eiro vērto dienesta automašīnu (valsts numurs AA6622), bet arī ar džipa apsardzi pilnā ekipējumā - tātad divi apsargi un šoferis, kā arī dienesta mersedesa šoferis - tātad četri cilvēki, lai kundze varētu iepirkties." Drošības policija atsaucas uz nepieciešamību garantēt augstās amatpersonas drošību no novietotām automašīnām, saniknotiem pārdevējiem utml., kaut gan "apdraudējuma analīzes rezultāti" esot valsts noslēpums.
* 2014. gada janvārī mediji ziņo, ka Drošības policijas apsargiem, kas pavada Ministru prezidentu un Saeimas priekšsēdētāju, iegādātas luksus klases Audi Q7 automašīnas, un iepirkumu veikusī Drošības policija noslepenojusi ne tikai pašu iepirkumu un tā detaļas, bet pat iegādāto automašīnu cenas. Kaut gan Ministru prezidente Laimdota Straujuma paziņo, ka šos datus vajadzētu atklāt, uzvar Drošības policijas priekšnieka Jāņa Reinika uzskats - šādi dati sabiedrībai neesot jāzina. Tikmēr neoficiālā informācija liecina, ka automašīna nopirktas par cenu, kas ievērojami pārsniegusi kataloga cenu.
* 2014. gada pavasarī portālā Delfi tiek publicēts šāds aculiecinieka stāstījums: "Vai mūsu Ministru prezidentes vai Saeimas priekšsēdētājas apsargi drīkst izmantot attēlos redzamo automašīnu ar valsts numura zīmi JL 6260, kā arī valsts degvielu, lai sestdienas dienā, 26.aprīlī ap plkst.15:30, tērpušies civildrēbēs, vizinātos uz Spici pēc iepirkumiem?" Izrādās, ka luksus klases Audi Q7 pieder Drošības policijai, kura, atsaucoties uz valsts noslēpumu, paziņo, ka neatklāšot ne tās šīs struktūras amatpersonas, kas izmantoja auto "šopingam", ne arī to "valsts aizsargājamo amatpersonu", ko šī automašīna it kā esot pavadījusi.
* 2014. gada maija  beigās pietiek.com pie veļas mazgātavas Irve Rīgā, Satekles ielā maija beigās fiksē Drošības policijai piederošu automašīnu Audi ar valsts reģistrācijas numuru HO 5632, kuras pasažieris - Drošības policijas priekšnieks J. Reiniks devies nodot savu netīro veļu un, pamanot, ka tiek fotografēts, aizbēg, pametot veļas kaudzi un automašīnu stāvvietā. Pēc ilgākiem izvairīgiem skaidrojumiem J. Reiniks paziņo - brauciens uz veļas mazgātavu tomēr varētu būt bijis slepenas operācijas sastāvdaļa un tāpēc esot valsts noslēpums.

Publikācijas autoru rīcībā ir gan videoieraksti, gan diktofonā ierakstītas un rakstveida liecības par notikušo. Publikācijas autori labprāt tiksies ar S. Āboltiņu un J. Reiniku tiesas zālē, ja kādai no rakstā minētajām personām rastos vēlme nākt klajā ar apgalvojumiem par publiskotu nepatiesu informāciju.

Vai Latvijā krievu par maz? (Vienotība atbalsta oligarhus Latvijas pārkrievošanā)

Olivers Everts, Speciāli TVNET, 2013. gada 3. oktobrī

http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/481147-vai_latvija_krievu_par_maz 

Uzturēšanās atļauju tirgotāju lobijs, kura spilgtākie pārstāvji ir Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas vadītājs Edgars Šīns, Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) prezidents Vitālijs Gavrilovs, bēdīgi slavenais politiķis A. Šlesers un E. Repšes biedrības «Latvijas attīstībai» biedrs un ekonomikas doktors Uldis Osis, šobrīd izdara apzinātu spiedienu uz Saeimu, lai Latvijā palielinātos Krievijas ekonomiskā un politiskā ietekme.

Viņi to dara ar demagoģiskiem kliedzieniem, kas skan apmēram tā: ja Maskavas krievi Latvijā vairs nevarēs neierobežoti pirkt īpašumus, tad pienāks pasaules gals un dzīve Latvijā apstāsies.
Tie, kas nostājas pret šo «biznesu», esot nacisti, kā izsakās šīs kustības karognesējs Ainārs Šlesers.
Taču ierobežojumi šajā minēto kungu lobētajā biznesā vēl nav pasaules gals un Latvijas beigas tieši tāpat kā nekādi nacisti nav tie, kam rūp ne tikai savi naudas maki, bet arī nācijas nākotne.
Krievija mēdz aizsargāt savas investīcijas un tautiešus
Domājošs latvietis zina: lai saglabātu savu nacionālo valsti, unikālo valodu, kultūru un piederību Rietumu demokrātijas un kultūras videi, jāuzmanās, lai nenonākam Krievijas ekonomiskā un politiskā atkarībā. Ar Gazprom monopolu Latvijā gandrīz jau esam tur nokļuvuši.
Kamēr Latvijā uzkrāto ārvalstu tiešo investīciju ģeopolitiskā struktūrā lielākoties ir ES un NATO valstu investīcijas (ap 80%), uztraukumam nebūtu liela pamata.
Taču, aizraujoties ar Krievijas investīciju piesaisti, jābūt daudz uzmanīgākam. Nemaz nevajag, lai šie skaitļi būtu lieli. Krievijā valdošais režīms nekavējoties šīs investīcijas izmantos kā ieganstu militāra spēka likšanai lietā, lai tās pie mums Latvijā it kā aizsargātu. Vēl jo vairāk bīstami tas ir tāpēc, ka Latvijā (savu investīciju vārdā) Krievijai uzreiz liksies svarīgi aizsargāt arī Krievijas tautiešus, kuru te ir daudz. Pie mums viņu ir visvairāk (ja salīdzinām ar visām citām valstīm ārpus Krievijas un NVS).
Gruzijas un Krievijas karš šo risku atgādina pavisam uzskatāmi. To, ka Krievija šādi spēj rīkoties, tā apliecināja ar savu lidmašīnu lidināšanos mūsu robežu tuvumā pagājušajā nedēļā lielo manevru laikā. Par to liecina arī Krievijas armijas pieaugošais budžets. Par politisko ietekmi, ko Krievija Latvijā var pastiprināt, liecina Kremļa partijas Vienotā Krievija sabiedroto un sadarbības partnera Saskaņas Centrs panākumi Rīgā.
Nils Ušakovs tagad jau atklāti piedalās šajā spēlē, jo nesen presē sludināja, ka bez Krievijas kapitāla Vecrīga izmiršot.
Rezerves lidlauks Krievijas bagātniekiem
Nav grūti saprast krievus, kas kaut ko sasnieguši Krievijā, bet tagad mūk no šīs valsts un režīma, kas tur valda. Šis režīms vienā jaukā dienā var viņus atbrīvot no visiem īpašumiem un banku kontiem, jo Krievija vēl nav tiesiska un demokrātiska valsts. ES valstīs šie krievi izveido tā saucamos «rezerves lidlaukus», kur nosēsties, ja viņiem uz pēdām sekos Putina režīms. Par Latviju kā šādu lidlauku krievu presē stāsta Rietumu bankas direktoru padomes loceklis Aleksandrs Gafins, kurš ir viens no šiem jaunajiem krieviem, kas pametuši Krieviju par labu Latvijai. 2006. gadā viņš nopircis dzīvokli Jūrmalā, jo Baltiju mīlot jau kopš bērnības. Kad viņu esot izmetuši no Krievijas Alfa bankas par to, ka presē paziņojis par bankas prezidenta Pjotra Avena gatavību kļūt par Latvijas premjeru, Latvija bija viņam kļuvusi par «rezerves lidlauku», kur nosēsties. Viņš Maskavas biznesa laikraksta Komersant korespondentam saka, ka šodien Latvija esot unikāla ar to, ka tā esot kļuvusi par pilnīgi eiropeisku valsti, kur turklāt runā krieviski un neesot atrautības no krievu kultūras. Te esot brīnišķīgs serviss visās jomās, izcila ekoloģija (otrā ekoloģiski tīrākā valsts aiz Šveices pēc Jēlas universitātes pētījuma), kvalitatīva pārtika (interesanti, kāda tad tā ir Krievijā, ja jau mūsu ar baltām indēm piesātinātā ir gana laba Krievijas krieviem?), mierīgs klimats un tīrās un garās jūrmalas smilšu pludmales. Latvija esot ļoti ērta valsts dzīvošanai, tai piemītot visas civilizētas Eiropas priekšrocības: demokrātiska valsts pārvaldes sistēma, stabila likumdošana, strādājoša tiesu sistēma, praktiski neesot nekādu birokrātisku šķēršļu, mierīga sociālā vide. Skan kā citāti no Latvijas premjera mutes ārvalstu investoru forumā!
Taču Gafina kungs nav Latvijas premjers, bet Krievijas jaunais krievs Latvijā. «Pēc šejienes mierīgās dzīves, eiropeiskā servisa, tīrā gaisa nemaz negribas atgriezties Maskavas korķos,» turpina Gafins un piebilst, ka tajā pašā laikā Latvijā viņš nejūtoties atrauts no Maskavas dzīves, jo pēdējos gados, pateicoties uzturēšanās atļauju biznesam, uz šejieni esot pārcēlusies liela daļa Maskavas kultūras bohēmas. To viņš organizē pats, un tā ir daļa no Rietumu bankas biznesa. Latvijā esot drošība, te bērnu var palaist tramvajā uz skolu, nevis ar miesassargiem bruņotā automobilī kā Maskavā, te ir labāka veselības aprūpe un labākas skolas, nevis kā Maskavā, kur skolas bērnus par debiliem pataisot, iespaidus par dzīvi Eiropā (Rīgā) stāsta kāda cita krievu bagātniece.
Jaunie krievi - Latvijas neatkarības aktīvi atbalstītāji?
Ekonomists U. Osis ir ļoti optimistisks, jo, aizstāvot uzturēšanās atļauju biznesu, šādi izsakās par jaunajiem krieviem, kas investē Latvijas īpašumos: «Šādi cilvēki drīzāk uzskatāmi par Latvijas neatkarības aktīviem atbalstītājiem, nevis grāvējiem, lai cik dīvains šāds apgalvojums dažiem nešķistu.» (Diena 2.10.13.).
Oša kungs tomēr maldās, jo tikko citētā intervija liecina, ka Gafina kungs un lielākā daļa citu krievu investoru negrasās stiprināt Latvijas kā nacionālas valsts pamatus, stiprinot valsts valodu, integrējoties tās kultūrvidē (lai gan viņi bauda tās priekšrocības servisa un biznesa vidē, par ko liecina intervija). Viņi negrasās apgūt latviešu valodu, jo te tāpat viss notiek krieviski. Tāpat kā vietējiem krieviem, arī jaunajiem krieviem pietiek ar Maskavas kultūras vidi, ar kuru tiek pārpludināta arī Latvijas informācijas un kultūras telpa. Viņi ir Krievijas kultūras imperiālisma, Krievijas maigās varas upuri, balsts un vairogs Latvijā.

Taču pilnīga cita situācija ir Lietuvā, kur krievu valoda nav tik izplatīta un krievu minoritāte ir maza. Krievu investori, kas apmetušies uz dzīvi Lietuvā, sūta savus bērnus lietuviešu skolās, nevis krievu skolās, kā to dara Latvijas krievi.

Viņi paši apmeklē lietuviešu valodas kursus, jo saprot, ka bez lietuviešu valodas zināšanām pat uz kino nevar aiziet, jo tur subtitri ārzemju filmām ir tikai lietuviešu valodā. Viņi ciena un respektē lietuviešus, kas viņiem ir devuši iespēju baudīt Eiropas kultūrvides labumus un drošību.
Latvijai investori no Krievijas ir riskantāki, jo tie neapgūst latviešu valodu, viņu bērni neiet latviešu skolās un šejienes Eiropas vidē praktiski neintegrējas. Tādā veidā viņi riskē piebiedroties tā saucamās Latvijas piektās kolonas rindām, kas ar laiku atkal var izvirzīt politiskas prasības, kas apdraud Latviju kā nacionālu valsti un latviešu valodu.
Tāpēc Latvijai ir drošāk piesaistīt investorus no Ķīnas vai citām Āzijas valstīm, jo prakse rāda, ka šo valstu pilsoņi integrējas Latvijā uz latviešu valodas bāzes. Piemēru mēs redzējām nesen LTV raidījumā Sastrēgumstunda jaunās ķīnietes personā, kas runāja latviešu valodā. Turklāt šīm valstīm nav pretenziju uz Latvijas teritoriju kā Krievijai. Krievijas krievi tikai retos gadījumos Latvijā integrēsies uz latviešu valodas pamata.
Latvija kā viskrieviskākā Rietumu valsts
Latvijas problēma atšķirībā no citām Rietumu valstīm, kur uzturēšanās atļaujas pērk jaunie krievi, ir vislielākā krievu minoritāte. 28,10% no iedzīvotāju skaita. Tātad 628 000 krievu tautiešu. Pēc Komersant datiem tik liels krievu procents kā Latvijā neesot nevienā citā pasaules valstī ārpus Krievijas un NVS valstīm.
Absolūtajos skaitļos pirmajā vietā ir ASV – tur dzīvo 752 000 krievu, kas sastāda tikai 0,24% no ASV iedzīvotāju skaita. Otrajā vietā ir Latvija ar 628 000 krieviem (28,10% no iedzīvotāju skaita).
Tālāk seko
Vācija ar 503 000 (0,51%),
Igaunija ar 344 000 (25,73%),
Izraēla – 423 000 (5,50%),
Lietuva – 208 000 (6,23%),
Brazīlija 134 000 (0,07%),
Francija – 127 000 (0,20%),
Kanāda 104 000 (0,30%),
Meksika – 92 000 (0,08%)
Šie skaitļi liecina, ka Latvija jau tagad ir Mazā Krievija ES ietvaros. Vai Latvijai vajadzētu vēl lielāku neintegrētu krievu īpatsvaru? Ekonomikas ministrija apgalvo, ka katra Krievijas investīcija uzturēšanās atļauju programmas ietvaros atved uz Latviju 2,34 krievus.

Pirms Saeima lemj par uzturēšanās atļauju tirgus nosacījumiem, gribētos, lai šie lēmumi būtu atbildīgi un tālredzīgi, lai Latvija neatgādina tās vieglas uzvedības meitenes, kas baros defilē pa Rīgas centru, lai iepazītos ar kuru katru iebraucēju, piedāvājot «vilinošus» darījumus. Piemēram, lai tiktu pabarotas, padzirdītas un lai tūrists viņām glabāšanā atdotu visu savu naudu. A. Šlesers, A. Gavrilovs, U. Osis, E. Šīns, N. Ušakovs ar visiem saviem kompanjoniem ļoti atgādina šīs meitenes. Šādu meiteņu ir papilnam arī dažās Saeimas partijās. Jūs jau zināt, kuras es domāju. 

Pārkrievošana caur nekustamā īpašuma uzturēšanās atļaujām

Stikla kreļļu ekonomisti

Kāpēc esmu pret vientiesību uzturēšanās atļauju izsniegšanā

Rita Eva Našeniece 24.septembris 2013

http://www.ir.lv/2013/9/24/stikla-krellu-ekonomisti 

Karikatūras autors - Edgars Sīms.

Pie mums atnāca māklere, latviski runāja tekoši. Izskatīga, dārgās drēbēs. Mūsu dzīvokli novērtēja atzinīgi. Ieraugot divas izejas (vecais dzīvoklis), viņas acis iemirdzējās. Tālāko dialogu attēlošu burtiski.
„O!," viņa izsaucās, „dzīvokli var sadalīt". „Tas nekad nav bijis sadalīts, senāk esot bijis komunāls, bet ne sadalīts," skaidroju. „Turklāt tam ir papīri kā vienam dzīvoklim," saku. „Nē, visu var nokārtot," sauca brašā māklere, „mēs to visu darām!".
„Kāpēc gan kādam vajadzētu dalīt dzīvokli?" „Tāpēc, ka latvieši dzīvokli nepirks, latviešiem nav naudas," viņa priecīgi vēstīja. „Pirks krievi." „To aiztaisīs ciet," rāda uz koridoru, "un vienu pusi izīrēs!"

Kāpēc tad jāīrē?" - jautāju. „Nu, kā?! Viņiem taču par kaut ko jādzīvo! Vienu pusi viņi izīrē un par to naudu dzīvo, kamēr darbu atrod." Tad lietišķi apvaicājās, cik ātri varam izvākties, ja viņa atvestu īsto pircēju un tas vēlētos ievākties pāris nedēļu laikā.
Nē, mūsu dzīvoklis nav pārdošanā. Un arī nebūs. Izdarījām secinājumus.

Latvijas termiņuzturēšanās atļauju modulis "investoriem" Eiropā ir unikāls. Bez vai ar nolūku radīts par ātru, īsā periodā tas kļuvis par sekmīgi īstenojamu kolonizācijas un Latvijas etniskā sastāva maiņas, kā arī plaša mēroga nekustamā īpašuma pārejas instrumentu ārzemnieku rokās.

Tā ekonomiskais efekts ir apšaubāms, bet ietekme uz darba tirgu, no kura tiek metodiski izspiesti tie, kas nerunā vai pietiekami tekoši nerunā krieviski, kaitīga. Toties darbu saņem tikko iebraukušie, kuriem ir nepieciešams dzīvot un uzturēt līdzi atbraukušo ģimeni. Vēsturiskais analogs varētu būt Jaunās pasaules zemju iztirgošana par krellēm. Kaut gan indiāņi par savu nodokļu naudu tomēr neuzturēja iebraukušo un viņu zemes nopirkušo kolonistu bērnu skolas. Tā ka šajā ziņā latvieši pārspēj pat indiāņus.
No lirikas pāriesim pie faktiem.
Internets ņudz no krieviski rakstītām labām ziņām, kas metodiski uzskaita izcilā Latvijas piedāvājuma īpašās priekšrocības masu pircējam. Vadošais Krievijas korporatīvais ofšoru blogs "Offshore Wealth" precīzi un korekti atbild uz interesentu visbiežāk uzdotajiem jautājumiem. Tie ietver īpašuma cenu, iegūšanas nosacījumus, ģimenes vajadzības jaunajā mītnes zemē, darba un pilsonības iegūšanas iespējas.

Latvija patlaban ir visizdevīgākā valsts, lai saņemtu Eiropas rezidenta statusu, ja ir vēlme pārvākties uz dzīvi. Šeit ir vislētākā „ģimenes paka", tas ir, Latvijā var iegādāties termiņuzturēšanas atļaujas par pašu lētāko cenu Eiropā uz vienu ģimenes locekli.

Turklāt tas neattiecas tikai uz termiņuzturēšanās atļaujām par „investīcijām". Neaizmirsīsim, ka Latvijā bez strauji augošā termiņuzturēšanās tirgus ar 6800 izsniegtām uzturēšanās atļaujām ir arī vismaz 70 000 citu veidu uzturēšanās atļauju saņēmēju. Lietuvas imigrācijas likums, piemēram, neparedz automātisku bezmaksas ģimenes locekļu uzturēšanās atļauju iegūšanu, tādejādi neveicinot ģimeņu pārceļošanu. Latvijas uzturēšanās atļaujas gadījumā tuvākie radi - sieva, vīrs, bērni - iegūst iespēju uzturēšanās atļauju iegūšanai Latvijā kopā ar galveno, tā dēvēto "investoru" bankas depozītā, biznesā vai nekustamajā īpašumā Latvijā.
Latvijā netiek prasītas reālas investīcijas ekonomikā, kā tas ir Lietuvā, kur var ieguldīt tikai jauna biznesa attīstībā. Latvijā par investīciju tiek uzskatīts arī bankas depozīts, nekustamais īpašums un investīcijas nekustamajā īpašumā. Savā laikā par to precīzi izteicās starptautiskas nekustamo īpašumu kompānijas "Century 21 Baltwest" padomes priekšsēdētājs Valērijs Engels, kurš "ImhoClub" publikācijā vaļsirdīgi atzina, ka valsts, no šiem iebraucējiem praktiski neko neiegūst. PMLP pasaka skaidri - tikai 5% no uzturēšanās atļaujām ir investīcijās biznesā.

Unikālā iespēja iegūt bezmaksas izglītību krievu valodā tiek uzsvērta praktiski jebkurā uzturēšanās atļauju interneta reklāmā. Tā ir Latvijas izcilā priekšrocība.

Bulgārijā, kura arī izveidojusi ekonomisku uzturēšanās atļauju piedāvājumu, izglītību var iegūt tikai bulgāru valodā. Šis apstāklis, kā arī plaši izplatītie Krievijas pircēju apkrāpšanas gadījumi Bulgāriju padara par ģimeņu pārceļotājiem, de facto kolonistiem, ne īpaši pievilcīgu valsti.
Par krievu skolu augošo popularitāti ar sajūsmu izsakās nekustamā īpašuma kompānijas «Nira fonds» valdes locekle Jevgēnija Markova: „Cittautiešu skolās ir pilns ar jauniem skolēniem, kuri ir pārcēlušies uz šejieni, šādas skolas pašlaik paplašinās.» Par to, ka skolas ir svarīga uzturēšanās atļaujas paketes daļa, savā 2011.gada intervijā skaidri uzsvēra arī Engels, brīdinot, ka citi Latvijas likumi nedrīkst nonākt pretrunā ar uzturēšanās atļauju politiku.

Tieši tāpēc apšaubāma ir politiskās elites patiesa vēlme izbeigt segregētās izglītības eksistenci Latvijā, ieviešot Eiropas standartu ar kopīgām skolām valsts valodā. Šāda reforma būtiski mazinātu pārāk lēto uzturēšanās atļauju pircēju interesi par Latviju.

Uzturēšanās atļauju iegūšanas pakalpojumu sniedzēji piedāvā arī palīdzību darbā iekārtošanā, kas ekonomiskās klases pircējam ir vitāla. Tas ir viens no elementiem internetā uzskaitītajos pakalpojumos, ko piedāvā vesela juridisko un finanšu pakalpojumu slēdzēju armāda. Nekur netiek uzsvērta latviešu valodas zināšanu nepieciešamība.
Pasaulē uzturēšanās atļaujas ļoti reti tiek saistītas ar pastāvīga darba iespējām šāda tipa migrantam. Pat Melnkalnē, kur bija īpaši labvēlīgs uzturēšanās atļauju piešķiršanas režīms, vietējie nepieļāva savējo cilvēku izstumšanu no darba tirgus un bija atļauts tika sezonāls darbs. Starp citu, 2009.gadā Melnkalne uzturēšanās atļauju iespējas par nekustamā īpašuma iegādi Krievijas iedzīvotājiem slēdza. Barbariskā piekrastes degradācija nekustamo īpašumu attīstīšanas rezultātā, vietējo iedzīvotāju pakāpeniska izspiešana no mājām, nekustamo īpašumu un īres cenu lēciens, praktiska nevēlēšanās integrēties izraisīja strauju sabiedrības negatīvās attieksmes veidošanos. Eiropas Savienība sniedza savu komentāru, ka Melnkalnei nebūs cerības tajā iestāties, ja valstī pastāvēs ēnu ekonomika, ko atbalsta Krievijas nelegālās un puslegālās naudas plūsmas.
Starp faktoriem, kas tiek reklamētas kā unikāls Eiropas piedāvājums, ir iespēja palikt valstī arī pēc uzturēšanās atļaujas termiņa beigām. Latvija tiek dēvēta par „viskrieviskāko zemi Eiropā", kur krievu valodu var „droši lietot arī saskarsmē ar oficiālām personām". Turklāt atļauju izsniedz pat ne 30, bet septiņu dienu laikā un to iespējams nokārtot bez pircēja klātbūtnes.
Savdabīga ekstra ir iespēja Latvijas bankās kreditēties tiem „investoriem", kam pat dzīvoklim naudas nepietiek. Neskatoties uz to, ka Maskavā līdzīga standarta dzīvoklis maksā divas līdz piecas reizes dārgāk nekā Rīgas analogs, tomēr pat šo līmeni daudzi „investori" nesasniedz. Bankas ir pakalpīgas. "Citadele Asset Management" valdes priekšsēdētājs Vladimirs Ivanovs. Savā izsmeļošajā un klientam draudzīgajā intervijā (kur viņa amats ir minēts kā "Руководитель дирекции управления частным капиталом банка Citadele") paziņo, ka Krievijas klientiem piedāvājums ir ļoti pretimnākošs - banka finansē līdz pat 80% no nepieciešamās summas, bet maksimālais kredīta atmaksas ilgums ir 35 gadi (!!!). Personīgi es nepazīstu nevienu latvieti, kurš būtu saņēmis kredītu uz šādiem nosacījumiem.
Kreditēšanas elements šo uzturēšanās atļauju "investoru" aktivitāti padara par sabiedrības krāpšanu. Jo, patiesi, tikai latviešu politiķu cinismā ir iespējams iestāstīt, ka valsts ekonomiku ceļ ģimene no Maskavas Biruļovkas mikrorajona, kas pilnā sastāvā iepilotē Rīgā, nodibina fiktīvu juridisku personu vai pat bez tās, četru līdz sešu nedēļu laikā saņem kredītu dzīvokļa pirkšanai.

Kroplīgā uzturēšanās atļauju sistēma izraisa vietējo vēsturisko iedzīvotāju izspiešanu no dzīvesvietām, nekustamā īpašuma cenu celšanos. Pamatiedzīvotāji tiek izspiesti no Latvijas, bet tiek masīvi veicināta un labvēlīgi kultivēta, faktiska kolonistu iebraukšana.

Jāpiemin, ka uzturēšanās atļauju plaša patēriņa rosinošs faktors ir Latvijas iedzīvotāji - īpaši toleranti, labticīgi, iebaidīti un pasīvi savu tiesību aizstāvēšanā, kas nodrošina izcilu augsni uzturēšanās atļauju tirdzniecībai un būtisku savu tiesību ierobežošanas pieļāvumu. Latvija ir rets gadījums, jo praktiski gandrīz visur tieši pašvaldības un vietējie iedzīvotāji ir tie, kuri izdara spiedienu savas komūnas interešu aizstāvībā, visbiežāk ar plašu rezonansi atbalstošos vietējos medijos.
Melnkalnē situāciju piekrastē aktīvi atspoguļoja „Vijesti" mediju grupa. Melnkalnes nevalstiskās organizācijas, kuru fokusā ir politiskie procesi, uzturēšanās atļauju un īpašumu izpārdošanas jautājumā nostājās sabiedrības interešu pusē, veicot izvērstus pētījumus un informējot sabiedrību par kritisko situāciju, kas saistīta ar uzturēšanās atļauju pirkšanu, nekustamā īpašuma tirgus izkropļošanu un Krievijas netīrās naudas plūsmām valstī. Krasā atšķirībā no Latvijas, kur šis potenciāls ir vārgulīgs un eliti komplimentējošs, Melnkalnē NVO ir spējīgas sagatavot spēcīgu faktoloģiski argumentētu situācijas analīzi.
Eiropā tieši pašvaldību iedzīvotāji nosaka, kādus nekustamo īpašumu pircējus tās vēlas redzēt savās teritorijās. Šveicē pircējiem, kas nav ES pilsoņi, tai skaitā krieviem, nepārdod īpašumus Ženēvā, Cīrihē un to apkārtnē, bet ir iespējas iegūt īpašumu attālākos kantonos. Ja Latvijā Engures pašvaldība un iedzīvotāji pieļauj Ļeņinku un Putinku būvniecību ar krāšņām totalitāro simbolu reklāmām, tad Melnkalnes Dalmācijas kaimiņi - horvāti- pat vislielākā naudas spiediena apstākļos nepieļāva krievu pircēju invāziju. Efektu var redzēt jebkurš, kurš mēģinās salīdzināt Horvātijas Dubrovniku kantona un Melnkalnes piekrasti sezonas laikā.
Somijā savukārt nav iespējama uzturēšanās atļauju iegāde uz īpašuma pirkšanas rēķina, bet to var iegūt, pierādāmi nodarbojoties ar biznesu. Īpašumu izīrēšana Somijā nav uzskatāma par biznesu, uz kura pamata izsniedz uzturēšanās atļauju. Sākot ar 2010.gadu, Somijas masu informācijas līdzekļi regulāri ziņo par pretkrievu noskaņojumu somu sabiedrībā, saistot to ar Krievijas pārceļotājiem. 2011.gadā Dienvidsomijā notika jauno krievu nopirkto īpašumu vandālisma sērijas, kurām bija raksturīgas ar sarkanu krāsu noziestas izdemolēto dzīvokļu sienas. Tomēr arī miermīlīgākie Inaras ezera apkaimes iedzīvotāji pauda savu satraukumu par iespējamām „krievu sādžu" celšanām skaistajā novadā. Somijā laikā, kad izvērsās šī cīņa, Somijas nacionālisti ieguva lielu iedzīvotāju atbalstu un ir piedzīvojuši strauju popularitātes augšanu, kāpinot balsis vēlēšanās no 2,4% uz 23% .
Virkne valstu jau pirms četriem vai pieciem gadiem ir veikušas uzturēšanās atļaujas atcelšanu, kā tas ir Maltas gadījumā, vai padarījušas to komplicētu, kā tas ir Kiprā. Pilnībā no ne-ES pircējiem ir atteikušies čehi.
Atcerēsimies, ka termiņuzturēšanās atļauja pēc pieciem gadiem var tikt pārvērsta par pastāvīgo uzturēšanās atļauju, bet pēc desmit gadiem var tikt pieprasīta pilsonība.

Saruna par iebraukušo integrāciju nav nopietna. Latviešu politiķiem jau sen būtu bijis cilvēkiem jāpaskaidro, ka integrācija nav iespējama, integrējamo kritiskais skaits ir lielāks nekā jebkuras tautas absorbcijas spējas. Latvijas kritiskā masa sen jau ir pārsniegta un Latvija ir izgāzusies vienotas skolas izveidē valsts valodā.

Maza vēsturiska atgādne: lai cik fanātiska patlaban būtu premjera Dombrovska apsēstība ar uzturēšanās atļauju „biznesu par investīcijām", tā nav viņa ideja. Uzturēšanās atļaujas ir Saskaņas centra radīts projekts jeb, kā to medijiem uzsvēra Nils Ušakovs, viņa personiskā iniciatīva. Par uzturēšanās atļaujām pagājušā Saeimas sasaukuma laikā nobalsoja Tautas partija un Saskaņas centrs.
Uzturēšanās atļaujas pēc savas būtības ir ekstra, privilēģija, ko piešķir ārzemniekam. Kvotas un reālas investīcijas, ko rūpīgi pārbauda - tas ir cienījamas valsts uzturēšanās atļauju ceļš. Tajā pat laikā uzturēšanās atļaujas kā jebkura resursa iztirgošana nav veids, kā attīstīt ekonomiku. Vēl jo vairāk - no tā nevar būt atkarīga valsts ekonomiskā stabilitāte. Ja šis arguments tiek lietots politiskā diskursā, tad rodas nopietnas šaubas par valdošās politiskās elites pārstāvju atbilstību ieņemamajiem augstajiem amatiem.
Vēlos beigt savu rakstu tāpat kā 2011.gadā, kad rakstīju par uzturēšanās atļaujām krievu skolu kontekstā - neesmu pret uzturēšanās atļaujām Latvijā principā, ja tās ierobežo kvotas un tās tiek izsniegtas uz izcilu reālu biznesa investīciju pamata. Esmu pret vientiesību. Vientiesi un viņa ģimeni izmanto nežēlīgi, ilgi un daudz, pa laikam atgādinot, ka viņš pats pie šīs situācijas ir vainīgs.
Bet mēs taču esam gudra tauta...?
Autore ir komunikācijas risku analītiķe 

Inese Vaidere: Uzturēšanās atļauju izsniegšana nav attaisnojusies

Inese Vaidere: Uzturēšanās atļauju izsniegšana nav attaisnojusies (Latvijas avīze, 2013.g.7.Jun).

Termiņuzturēšanās atļauju izsniegšana apmaiņā pret salīdzinoši nelielām investīcijām nekustamajā īpašumā, kā arī lauksaimniecības zemju un mežu straujā izpārdošana ārzemniekiem liek izvērtēt, cik veiksmīga un tālredzīga ir bijusi valsts līdzšinējā politika. 2010. gadā Saeima pieņēma grozījumus Imigrācijas likumā, kas paredz, ka trešo valstu pilsoņi var saņemt termiņuzturēšanās atļauju, iegādājoties nekustamos īpašumus vismaz 100 000 latu vērtībā Rīgas plānošanas reģionā vai republikas pilsētās (vai vismaz 50 000 latu vērtībā ārpus tām), veicot noguldījumu banku subordinētajā kapitālā (200 000 latu apmērā) vai ieguldot līdzekļus uzņēmumu pamatkapitāla palielināšanā (25 000 latu kapitālsabiedrībā, kas nodarbina ne vairāk kā 50 darbinieku, gada bilance nepārsniedz septiņus miljonus latu un nodokļos samaksā ne mazāk kā 20 000 latu, vai arī 100 000 latu citās kapitālsabiedrībās). Tolaik galvenā oficiālā deputātu motivācija bija piesaistīt papildu investīcijas krīzes skartajā Latvijas tautsaimniecībā.
Taču galvenais motīvs bija viegli atšifrējams: mēģināt glābt nekustamā īpašuma tirgu. Līdz 2012. gada janvārim termiņuzturēšanās atļaujas pret investīcijām ir saņēmuši gandrīz 5000 ārzemnieku. Kopumā nerezidenti ir investējuši 318 miljonus latu, taču lielākā daļa (253 miljoni latu) ir izlietoti, pērkot nekustamos īpašumus – lielākoties Rīgā un Jūrmalā. Lai gan ir nozīmīgi, ka nekustamā īpašuma sektors ir atdzīvojies, tas nevar būt par pamatu valsts ilgtspējīgai attīstībai. Glābjot nekustamā īpašuma tirgu, esam panākuši to, ka labāko īpašumu cenas ir ārkārtīgi pieaugušas un vietējiem iedzīvotājiem tos vairs nav iespējams nopirkt. Nav arī dzirdēts, ka investīciju rezultātā būtu radīts liels skaits darba vietu Latvijas iedzīvotājiem, jo potenciālo investoru vidū ir maza interese par iespēju ieguldīt uzņēmumu pamatkapitālā. 2012. gadā tajā tika investēti vien 9,4 miljoni latu. Vai nopirktie īpašumi nav tikai lēta "biļete", lai varētu brīvi ceļot un kārtot darījumus arī citviet Eiropas Savienībā? Par to liecina fakts, ka uz katru no likumā minētās vērtības īpašumiem vienlaikus pretendē pat vairāki pircēji no austrumu kaimiņzemēm. Viņi rūpīgi aprēķina, lai iegādātais īpašums nodrošinātu uzturēšanās atļaujai nepieciešamo minimālo summu. Latvijā grozījumi Imigrācijas likumā tika pieņemti, kad valsts ekonomika piedzīvoja krīzi. Līdzīgi rīkojušās arī dažas citas finanšu problēmu skartās ES dalībvalstis. Piemēram, Spānija par nepieciešamo investīciju slieksni noteikusi 160 000 eiro. Tās ekonomikas ministrija skaidri paziņoja, ka šī iniciatīva ir galvenokārt vērsta uz krievu un ķīniešu investoriem. Tiek lēsts, ka Spānijā ir no 700 000 līdz 1,1 miljonam nepārdotu jaunbūvju, no kurām aptuveni trešdaļa atrodas tūristu iecienītās vietās. Līdzīgi ir rīkojusies arī Portugāle un Īrija, kur nepieciešamo investīciju apjoms ir noteikts attiecīgi 400 000 un 500 000 eiro apmērā. Taču tas vien, ka ir valstis, kas rīkojušās līdzīgi, nenozīmē, ka Latvijai būtu jārīkojas tāpat. Valstīm ar lielāku iedzīvotāju skaitu un bez ilgstošas okupācijas izraisītām sekām, kur nav problēmu ar valodas un kultūras pastāvēšanu nākotnē, ir krietni plašākas integrācijas iespējas nekā Latvijai. Ja mēs lepojamies, ka krīzi esam pārvarējuši, tad kādēļ turpinām par lētu naudu izpārdot tiesības uzturēties Latvijā? Jāņem vērā arī, ka okupācijas rezultātā latviešu īpatsvars nokritās no 80 uz 52% un joprojām jūtamas rusifikācijas politikas sekas. Lai gan ārzemnieki ar pastāvīgajām uzturēšanās atļaujām par Latvijas pilsoņiem automātiski nekļūst, tomēr pēc pieciem gadiem viņi uz pilsonību pretendēt var. Uzskatu, ka valdībai steidzami jārisina šis jautājums.
Man gan zināms, ka Saeimā šis jautājums tiek pētīts, taču Ekonomikas ministrijai ir daudz vairāk resursu un kompetences. Grozījumi jāpieņem bez kavēšanās. Investīciju piesaistei kompromiss varētu būt termiņuzturēšanās atļauju piešķiršana tiem ārzemniekiem, kas veiktu nozīmīgas investīcijas, radot jaunas darba vietas tieši Latvijas iedzīvotājiem. Tas Latvijai sniegtu ilgtermiņa labumu. Satraucošs ir arī jautājums par Latvijas zemes nonākšanu ārzemnieku īpašumā. Bieži ir vērojama situācija, kad Latvijas zemnieki, kuriem ir vēlme un iespējas palielināt ražošanas apjomus, nevar paplašināt savas zemes platības. Nav konkrētu datu par to, cik tieši Latvijas lauksaimniecībā izmantojamās zemes jau pieder ārvalstniekiem. Ekspertu un zemnieku aplēses svārstās no 20 līdz 40%, jo vienots reģistrs diemžēl nepastāv. Jau šobrīd 17% lauksaimniecības zemes tirgus balstās uz spekulatīviem darījumiem. Darījumos ar meža zemēm spekulāciju īpatsvars ir pat augstāks – vidēji 25%. Diemžēl no desmit lielākajiem zemes īpašniekiem tikai divi pārstāv Latviju. Pirmpirkuma tiesības un Latvijas Zemes fonds vien nenovērsīs zemes nonākšanu ārzemnieku rokās. Jāiestājas par to, lai aizliegums trešo valstu pilsoņiem un firmām iegādāties lauksaimniecībā izmantojamo zemi un mežus paliktu spēkā arī pēc 2014. gada 30. aprīļa. Turklāt nekavējoties jāmaina situācija, ka zemi var iegādāties juridiskas personas. Tas veicina likuma apiešanu: ja reiz pastāv aizliegums fiziskai personai no ārvalstīm pirkt lauksaimniecības zemi, kādēļ gan nenodibināt SIA un pāris dienu laikā tikt pie noskatītā zemes gabala? Bet Latvijas zeme ir būtisks ražošanas resurss. Izvērtējot citu ES dalībvalstu pieredzi, jāveic sistemātiska dažādu faktoru analīze, ne tikai likumdošanas burtu salīdzināšana. Presē jau minēti Ungārijas, Francijas un citu valstu piemēri, kā tās ierobežo lauksaimniecības zemju nonākšanu ārvalstnieku rokās.
Taču publiskajā telpā netiek minēts, ka, piemēram, Francija ir pat panākusi to, ka lauksaimniecības zemes cena ir būtiski zemāka nekā kaimiņvalstīs: 2011. gadā hektārs šīs zemes Francijā maksāja no trīs līdz pieciem tūkstošiem eiro (Vācijā – aptuveni 15 tūkstošus, bet Lielbritānijā – 20 tūkstošus eiro). Turklāt 88% gadījumu lauksaimniecības zeme tiek pārdota zemniekiem, kas paši to plāno apsaimniekot. Kā zināms, Latvijā tā ir būtiska problēma: pat turīgākie zemnieki drīz vairs nevarēs atļauties pirkt zemi, jo spekulāciju dēļ cenas būs sasniegušas pārāk augstu līmeni. Šajā kontekstā nepamatota ir nekustamā īpašuma nodokļa palielināšana lauksaimniecības zemei, jo kadastrālās vērtības pieaugums lielā mērā ir radies tieši spekulāciju rezultātā. Nevaru piekrist argumentam par to, ka nav svarīgi, kam pieder Latvijas zeme, jo "to jau tāpat nekur nevar aiznest". Atšķirība būs tajā, vai savā zemē strādāsim kā saimnieki vai kā kalpi. (Latvijas Avīze, autore Inese Vaidere, prof., Eiropas Parlamenta deputāte)

Krievijas spiegu atkal apcietina Igaunijā; Latvijā "spiegu nav" (paši [KGB-ki] savējos [KGB-us] jau nenodos)

Aizdomās par valsts nodevību aiztur bijušo Igaunijas drošības dienesta darbinieku

www.DELFI.lv | 09. augusts 2013
http://www.delfi.lv/news/world/baltics/aizdomas-par-valsts-nodevibu-aiztur-bijuso-igaunijas-drosibas-dienesta-darbinieku.d?id=43548399 

Igaunijas Drošības policijas (KaPo) darbinieki, aizdomās par valsts nodevību aizturējuši bijušo drošības dienesta darbinieku, piektdien vēsta portāls "Delfi.ee".

Kā vēstījusi Igaunijas prokuratūra, tiesa nolēma vīrietim kā drošības līdzekli piemērot apcietinājumu. Prokuratūra solījusi tuvāko stundu laikā sniegt plašāku informāciju par aizturēto.
Vēlāk piektdienas, 9.augusta, pēcpusdienā KaPo paziņoja, ka aizturētais ir viņu bijušais darbinieks Vladimirs Leitmans. KaPo uzskata, ka bijušais kolēģis vairākus gadus vācis informāciju Krievijas izlūkdienestam.
Leitmans nopratināšanā atzinis savu vainu, kā arī kratīšanās iegūti lietiskie pierādījumi viņa vainai un slēptuvēs atrasta ievērojama naudas summa, Igaunijas amatpersonas pavēstīja preses konferencē.
Leitmans pratināšanā sacījis, ka ir gatavs sadarboties un atklāt personas, ar kuru starpniecību nodevis ievāktās ziņas Krievijas dienestiem. Leitmans Krievijas labā spiegojis līdz 2011.gadam, kad beidzis darbu KaPo, kur sāka strādāt 1997.gadā.
"Delfi.ee" atgādina, ka 2012.gadā tiesa bijušo Drošības policijas darbinieku Alekseju Dresinu atzina par vainīgu nodevībā un iekšējās informācijas izpaušanā, notiesājot viņu ar brīvības atņemšanu uz 16 gadiem. Par uzkūdīšanu un valsts nodevību notiesāta arī viņa sieva, kurai piespriests nosacīta brīvības atņemšana uz sešiem gadiem.
Līdzīgi notikumi bija arī 2009.gadā, kad par valsts nodevību notiesāts kāds bijušais Aizsardzības ministrijas ierēdnis Hermans Simma, kuram piespriesti 12 gadi cietumā. Drošības policijas informācija liecināja, ka Simma 13 gadu laikāKrievijas ārējās izlūkošanas dienestiem nodeva klasificētus dokumentus.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=387610:krtjais-spiegu-skandls-igaunij-aiztur-bijuo-vdk-virsnieku&Itemid=99
Igaunijas drošības policija "Kapo" notvērusi vēl vienu Krievijas spiegu. Šoreiz tas ir bijušais šī dienesta darbinieks Vladimirs Veitmans, kurš Krievijas izlūkdienestus ar informāciju apgādājis vairāku gadu garumā.


Draud mūža ieslodzījums
Pēdējos nepilnos četros gados šī ir jau trešā reize, kad igauņu drošības dienesti aizturējuši krievu spiegu. 2009. gadā bijušajam Igaunijas Aizsardzības ministrijas darbiniekam Hermanam Simam par dzimtenes nodevību tika piespriesti divpa-dsmitarpus gadi cietumā, bet pērn 16 gadu cietumsods tika piespriests vēl vienam "Kapo" bijušajam darbiniekam – Rīgā dzimušajam Aleksejam Dresenam.
63 gadus vecais Veitmans ir bijušais PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) virsnieks, kurš Igaunijas izlūkdienestā sāka strādāt pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Sešus gadus vēlāk viņš pievienojās "Kapo", kur nostrādāja līdz 2011. gadam, kad devās pensijā. Pēc igauņu amatpersonu stāstītā, Veitmans drošības struktūrās nav ieņēmis augstus amatus, bet pildījis tehniskus uzdevumus. Igaunijas raidsabiedrības "ERR" interneta vietne raksta, ka Veitmans savu vainu atzinis, taču pagaidām drošības dienesti neatklāj, kad viņš tika savervēts, kura Krievijas dienesta labā viņš strādājis un kādus dokumentus nodevis Krievijai.

Neilgi pēc Veitmana aresta igauņu izmeklētāji vairākās spiega izveidotajās slēptuvēs atrada ievērojamas summas skaidrā naudā, informē Igaunijas mediji.
"Veitmana atmaskošana nebija nejaušība, bet gan ilga darba un pamatīgas analīzes rezultāts. Varam droši apgalvot, ka viņš strādāja Krievijas specdienestu labā," paziņoja "Kapo" direktors Arnolds Sinisalu.
Tikmēr Veitmana lietas izmeklēšanas vadītāja Inna Omblera pastāstīja, ka aizturētais spiegs jau paudis gatavību sadarboties ar Igaunijas drošības dienestiem un atklāt personas, ar kuru starpniecību viņš nodeva ziņas Krievijas izlūkdienestiem. Viņa arī pastāstīja, ka Veitmana ģimenes locekļi, visticamāk, nav zinājuši par viņa nelikumīgajām darbībām, un neviens no viņam tuvākajiem cilvēkiem aizdomās netiek turēts.
Veitmans dzīvoja kādā daudzdzīvokļu namā Tallinas centrā. Igaunijas galvaspilsētā viņam pieder vēl viens dzīvoklis, kā arī māja Sauē pašvaldībā. Igaunijas laikraksta "Postimees" žurnālistiem Veitmana sieva pauda izbrīnu par vīra pēkšņo aizturēšanu. "Par ko viņu apsūdz?" žurnālistiem jautāja sieviete, piebilstot, ka vīrs pēc aizturēšana viņai zvanījis tikai vienreiz, lai pateiktu, ka ar viņu viss ir kārtībā.

Veitmanam izvirzītas apsūdzības valsts nodevībā un spiegošanā, par ko viņam var piespriest mūža ieslodzījumu.
VDK mantojums
"Kapo" direktora Sinisalu ieskatā Veitmana lieta ir vēl viens apliecinājums Krievijas pieaugošajai interesei par Igaunijas drošības dienestiem. "Krievija agresīvi turpina vervēt aģentus Igaunijā," Sinisalu apstiprināja igauņu medijiem, norādot arī uz neseno Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva interviju Gruzijas televīzijas kanālam "Rustavi2", kurā Medvedevs izteicās, ka Krievija nav apmierināta ar Baltijas valstu dalību NATO. "Krievijas interese par Igauniju ir agresīva, neslēpta un spēcīga. Viņiem nepatīk, ka mēs esam Eiropas Savienībā," apgalvoja "Kapo" direktors.
Lūgts paskaidrot, kāpēc bijušais VDK darbinieks sācis strādāt neatkarību atguvušās Igaunijas drošības dienestos, Sinisalu norādīja: "Deviņdesmito gadu sākumā Igaunijas drošības dienesti savervēja vairākus bijušos VDK virsniekus, jo tolaik mums trūka kapacitātes, nācās pārņemt arī padomju specdienestu aprīkojumu, un Veitmans to labi pārzināja.

Tādi toreiz bija laiki. Lūdzu, mēģiniet to saprast!" Viņš arī paskaidroja, ka Veitmans sadarbību ar Krieviju neturpināja uzreiz pēc neatkarības atgūšanas, bet tika savervēts vēlāk.
Krievija kļūst agresīvāka
Ņemot vērā, ka šī ir jau trešā reize kopš 2009. gada, kad Igaunijā notverts Krievijas spiegs, Sinisalu atgādināja sava priekšgājēja "Kapo" vadītāja amatā Raivo Aega vērtējumus, ka Krievijas interese par Igauniju aizvien pieaugs. Pērn rudenī publikācijā laikrakstā "Eesti Ekspress" Aegs apstiprināja, ka Krievijas specdienesti aizvien uzstājīgāk vervē aģentus Igaunijā. "Krievijas slepenie dienesti, šķiet, atsakās atzīt, ka Igaunija un citas iepriekš okupētās valstis tagad viņiem neatgriezeniski kļuvušas par ārzemēm, nevis Krievijas vai Padomju Savienības daļu," rakstīja Aegs. To tagad apstiprināja arī Igaunijas ģenerālprokurors Normans Āss.
"Krievija turpina meklēt Igaunijas nodevējus. Diemžēl pēdējā laikā bijuši vairāki gadījumi, kad rodas aizdomas par nodevību. Tas pierāda, ka sava ģeopolitiskā novietojuma dēļ Igaunija pakļauta milzīgam Krievijas spiedienam," skaidroja Āss. Arī "Kapo" šā gada pavasarī brīdināja par to, ka Krievija Igaunijā aizvien agresīvāk vervē spiegus.

Jāatzīmē, ka pirms nedaudz vairāk kā gada Igaunijas valdība atvēlēja 26 tūkstošus eiro sabiedriskajai organizācijai "Baltijas centrs Krievijas izpētei", prasot tai sagatavot divus pētījumus par Krievijas ārējo izlūkdienestu darbībām laikā no 1930. gada līdz mūsdienām. Pētījumam jābūt gatavam tuvākajā laikā. "Tas būs retrospektīvs apskats, kas balstīts uz brīvi pieejamiem avotiem, bet sniegs derīgu informāciju, piemēram, par aģentu vervēšanas metodēm, jo tās pamatā nav mainījušās," apgalvoja 1999. gadā dibinātās organizācijas direktors Vladimirs Juškins.

Kā atklāja Imantas hakeri un kas viņam draud ASV - Latvijas ārlietu ministrijas negods

AUTORS:

BRUNO MARTUZĀNS

 2013. gada 2. augustshttp://www.tvnet.lv/tehnologijas/internets/473792-ka_atklaja_imantas_hakeri_un_kas_vinam_draud_asv 

Pašlaik, kad tiek plaši pārspriests ASV pieprasījums izdot tiesāšanai Denisu Čalovski, dēvētu par Imantas hakeri, kurš tiek apsūdzēts par dalību naudas izkrāpēju grupā, slēpjoties zem segvārda Miami, nebūs lieki pastāstīt, kā viņu noķēra un kas tad viņam tiešām draud.

Liekas, ka pats interesantākais visā šajā epopejā ir – kā amerikāņi atklāja, kas slēpjas zem segvārda Miami. Kā viņi tā – sēdēja, sēdēja un pēkšņi iedomājās, pieprasīsim izdot D.Čalovski no Imantas. Imanta ir lieeeela pilsēta, tur ir daudz jaunu cilvēku ar datoriem. Kas norādīja tieši uz Denisu Čalovski? Izmeklēšanas gaitu Federālās izmeklēšanas birojs (FIB) netaisās atklāt, bet publicētie materiāli ļauj to diezgan labi rekonstruēt.

Lūk, tikai viens fakts no publiski pieejamā D.Čalovska apsūdzības raksta, ko FIB iesniedza zvērināto žūrijai, lai tā izlemtu, vai noziegums ir noticis un vai D.Čalovski ir jānodod tiesāšanai.

Šeit tiek apgalvots, ka Miami ir pārdevis Gozi vīrusam domāto pārlūka injekciju 2011.gada janvārī. Pārlūka injekcija izplatās ar vīrusu palīdzību un izmaina bankas mājas lapas izskatu, ieliekot tur lūgumu sniegt dažādas ziņas, tai skaitā arī par bankas karti. Par šo injekciju un tās darbību jau agrāk sīki tika pastāstīts portāla esidross.lv rakstā „Ko no Imantas hakera lietas var mācīties katrs interneta lietotājs”.

Par hakeriem vispār un Ņ.Kuzminu

Pirms sākt apspriest pārdošanas faktu, vispirms ir jāatgādina, ka starptautiskajai hakeru kopienai ir sava organizēta vide, savi interneta forumi, savi grupējumi, viņi aktīvi sazinās savā starpā, apmainās ar informāciju, apspriež risinājumus, kaļ nākotnes plānus un galvenais organizē tirgu programmatūrai, kas paredzēta noziedzīgiem nolūkiem. Protams, kaut kāda drošība šajos pasākumos eksistē, bet pilnīgi norobežoties no ārpasaules nevar, jo tad nebūs ar ko tirgoties. Viegli uzminēt, ka šo darbošanos FIB novēro un zina par to diezgan daudz.

Gozi vīrusa grupa, kurā piedalījās Miami un kuras ideoloģiskais līderis esot bijis Krievijas hakeris Ņ.Kuzmins, (par viņu ASV Tiesību departaments ir publicējis dokumentus šeit) tieši tā arī darbojās. Sākumā Ņ.Kuzmins tirgoja pašu vīrusu, bet, kad pārcēla savu darbošanos uz ASV, tad galvenokārt pārdeva ar vīrusa palīdzību iegūto informāciju, arī to, kura tika iegūta ar Miami izveidoto pārlūka injekcijas palīdzību.

Par šīs informācijas pircējiem ziņu nav, bet tieši viņi veica naudas noņemšanu no upuru kontiem, tās pārskaitīšanu uz noziedznieku kontrolētajiem kontiem un organizēja tālāko naudas izņemšanu no tiem. Tieši naudas izņemšana ir vissvarīgākais brīdis visā afērā, jo nauda pāriet no virtuālās vides uz reālām naudas zīmēm, bez šī posma visai darbībai nav jēgas. Tas ir arī pats kritiskākais brīdis, jo naudas izņēmējs var tikt notverts un nevarēs slēpties zem kaut kāda segvārda. Šai operācijai tiek sameklēti vieglas peļņas tīkotāji, kas ir gatavi riskēt un par samērā labiem procentiem (ap 10%) izņemt šo naudu, pārējo atdodot, kam teikts. Šīs personas sauc par mūļiem (ja kāds nezina, mūlis ir ēzeļa un ķēves hibrīds, labs nastu nesējs dzīvnieks).

Gozi vīrusa grupa izvērsa savu darbību ASV 2010.gada vidū, un, pēc visa spriežot, tās darbība bija pietiekoši sekmīga. Jau tā paša gada 19. novembrī Ņ.Kuzmins informēja savus līdzzinātājus, ka dosies uz Taizemi un pēc tam vēl uz kaut kurieni un… nozudīs uz brīdi. Patiesībā viņš taisījās no Taizemes doties uz ASV.

Tajā laikā FIB jau labi zināja par Ņ.Kuzmina lomu banku kontu iztukšošanā ar Gozi vīrusa palīdzību, jo ar vairākkārtējām tiesas sankcijām tika veikta viņa sarakstes un tiešo sarunu izsekošana. Protams, tīri tehniski varēja izsekot tikai viņa kontaktiem ar ASV mītošiem draugiem un kompanjoniem.

Rezultātā tika noskaidroti visi viņa segvārdi un biznesa aktivitātes. Bez tam tika ievākta informācija par viņu arī no dažādiem publiskiem sociāliem tīkliem, tur atrastas viņa fotogrāfijas, viņa ģimenes fotogrāfijas (viņš ir Krievijā pazīstamā dziedātāja Vladimira Kuzmina audžu dēls), viņa auto fotogrāfija (BMW, 6. modelis, kabriolets), viņa meitenes fotogrāfijas, u.t.t. Nu labi, pie meitenes fotogrāfijām viņi varbūt arī netika, bet uzzināja gan, ka viņš tās grib publicēt uz Playboy krievu izdevuma vāka, kā dzimšanas dienas dāvanu meičai.

Šīs Ņ.Kuzmina fotogrāfijas varēja salīdzināt ar fotogrāfiju uz viņa ASV vīzas pieprasījuma, kuru viņš noformēja vēl 2009.gadā. Kad 2010. gada 27. novembrī viņš ielidoja San Francisko ASV, tad aģents salīdzināja šo fotogrāfiju ar viņa pases fotogrāfiju, lai noskaidrotu, vai tas ir īstais vīrs. Galu galā Krievijā personu ar vārdu Ņikita Vladimirovičs Kuzmins varētu būt daži desmiti. Viss sakrita, un Ņ.Kuzmins tiešām nozuda, kaut arī ne tā, kā bija vēlējies. Uzreiz gan nē, dažas dienas FIB vēl formēja aizturēšanas papīrus, bet Ņ.Kuzminu viņi nekur nevarēja pazaudēt – aizpildot iebraukšanas anketu, ir jāuzrāda, kur, kādā viesnīcā iebraucējs gatavojas dzīvot.

Viegli saprast, ka FIB sevi nepārpūlēja un neinformēja hakeru forumus, ka persona ar Ņ.Kuzmina segvārdiem ir aizturēta, sniedz paskaidrojumus un visādi cenšas palīdzēt izmeklēšanai. Dzīve šajos forumos ritēja savu gaitu, tika ziņots par jaunumiem, tika pirkts un pārdots.

D.Čalovska tirdzniecības darījums

Tātad 27.novembrī tika aizturēts Ņ.Kuzmins un pēc pusotra mēneša janvārī Miami pārdeva pārlūka injekciju pievienošanai Gozi vīrusam. Kam viņš to pārdeva? Ne jau nu Ņ.Kuzminam, viņam to vairs nevajadzēja. Bet kam tad? Padomājiet! Padomājiet vēl! Jā, visticamāk, ka laimīgais pircējs bija pats FIB. Un, ja arī nebija, skaidrs, ka šis darījums notika ļoti ciešā FIB uzraudzībā.

Pilnīgi iespējams, ka pats Ņ.Kuzmins nemaz nezināja, kas tas Miami patiesībā ir, FIB apgalvo tikai, ka viņš kontaktējies ar vienu savu līdzzinātāju, tas ar vienu savu paziņu un tas savukārt pasūtīja Miami šīs pārlūka injekcijas izgatavošanu. Lai nu kā, Ņ.Kuzmins varēja dot un deva prātīgus padomus, kā vislabāk nopirkt šo programmu, lai neradītu kaut kādas šaubas. Jāņem vērā, ka FIB tāda programma jau bija, bija arī informācija par Miami darbošanos, jo visu laiku šī programma bija jāatjaunina un jāmodernizē un šim nolūkam Miami bija jāsazinās ar saviem pasūtītājiem, kas bija jau nokļuvuši FIB redzeslokā. Tādā veidā FIB viegli uzzināja Miami datora IP adresi, pēc kuras datoru var atrast internetā. Pēc šis adreses nav grūti atklāt arī datora atrašanās vietu Imantā un arī īpašnieka vārdu.

Bet ar to nepietiek, veikli cilvēki māk manipulēt ar šo IP adresi un darboties no sveša datora. Tāpēc FIB atklātā datora īpašnieks varētu paziņot, ka viņš neko nezina, viņa dators ir zombēts, viņš pats no vīrusiem neko nesajēdz, nerunājot par kaut kādām pārlūku injekcijām. To D.Čalovskis arī tagad dara.

Šī iemesla dēļ FIB svarīgi bija nevis iegūt šo programmu, bet gan kaut ko samaksāt Miami, vai precīzāk: uzzināt, kā var samaksāt. Kaut kādam Miami samaksāt nevar, jāzina reāla cilvēka reāls konts. Tāpēc pilnīgi dabiski, ka pircējs palūdza bankas konta informāciju, uz kurieni pārskaitīt naudu, un Miami, protams, to iedeva – informāciju par savu kontu, ne jau nu par kaut kādu svešu. Tagad atlika tikai salīdzināt datora īpašnieka vārdu ar bankas konta īpašnieka vārdu. Tie sakrita un slazds aizkrita! Starp citu, kad savulaik arī Ņ.Kuzmins paziņoja savu bankas kontu vienam no kompanjoniem, šis fakts nepaslīdēja garām modrajam FIB.

Tas gan vēl nav viss. Protams, mēģināt iestāstīt, ka kāds nozaga D.Čalovska pasi un pēc tam izveidoja viņam nezināmu bankas kontu, nav vērts, jo bankā ir ne tikai klienta pases kopija, bet arī operāciju zāles videoieraksti un piedevām arī lielākā daļa bankomātu nofilmē katru naudas izņemšanas gadījumu. Paliek vēl tikai iespēja apgalvot, ka D.Čalovskis neko par pārlūka injekcijām nezina, datoru kāds vada no tālienes, bet naudu no bankas konta viņš izņēma un atdeva kādam nepazīstamam bomzim, kurš dzīvoja Imantas mežā un ļoti lūdza šo naudu izņemt, bet tagad ir pazudis. Tas ir, D.Čalovskis it kā būtu strādājis par mūli, kas, starp citu, arī ir krimināli sodāms nodarījums ASV.

Tieši tāpēc, lai šāda veida atrunas nebūtu iespējamas, vajadzēja organizēt specvienību, kas pārbiedēja visu Imantu, kad no jumta nolaidās D.Čalovska istabā un notvēra viņu pie strādājošā datora ar atvērtiem failiem, ar visām vēstulēm, kas saglabātas pasta kastītē. Un, protams, tagad varēja viegli noteikt, vai datorā ir kaut kādas pārlūka injekcijas iestrādes un tāpat arī, vai tur ir programmatūra, kas ļauj datoru vadīt no tālienes. Ja kāds savlaicīgi būtu D.Čalovski informējis, viņš varētu patīrīt savu datoru, bet tas nemaz nebūtu tik ātri un viegli izdarāms, lai nepaliktu nekādas pēdas, jo pārlūka injekcijas dažādu variantu izstrādes laikā vairāku gadu garumā bija jāizveidojas diezgan lielai failu saimniecībai.

Kas draud D.Čalovskim Amerikā

Lasot Latvijas informācijas līdzekļu materiālus par šo lietu, pārsteidz sakarīga izklāsta trūkums, kas tiek aizstāts ar lietas pacelšanu politiskos augstumos. Pirmkārt jau satriec pilnīgi jēgu zaudējusī antiamerikāniskā propaganda. Ko ir vērts tikai D.Čalovska advokāta S.Vārpiņa apgalvojums, ka viņa aizstāvamo Amerikā var spīdzināt un, atkārtojot to vēl un vēl, kaut kā iznāk, ka noteikti spīdzinās. Ir jau, ir starp amerikāņiem arī asi zēni, bet nekādas vajadzības izsaukt kaut kādu tur D.Čalovski, lai drusku paspīdzinātu, nav. Spīdzināšana Amerikā nepavisam nav obligāta un vispār, to pielietot ir jēga tikai tad, ja steidzami jāuzzina svarīga informācija. Par D.Čalovski amerikāņi zina visu vajadzīgo un to, ko nezina, var droši nezināt. Un tomēr Latvijas iestādes, iespaidojušās no šī tukšā apgalvojuma, uzskatīja par vajadzīgu uzjautrināt FIB darbiniekus, pieprasot apstiprinājumu, ka izdošanas gadījumā D.Čalovska cilvēktiesības tiks ievērotas, t.i., viņu nespīdzinās.

Un tad vēl šie slavenie 67 gadi, kas viņam varētu tikt piespriesti! Visi šausmās ir saķēruši galvas, un ārlietu ministrs E.Rinkēvičs pat raksta: „67 gadi, ko Deniss Čalovskis, iespējams, pavadītu ASV sodu izciešanas iestādēs ir pielīdzināms mūža ieslodzījumam” un vēl „vairāk nekā 60 gadu ilgs cietumsods, kas draud Denisam Čalovskim izdošanas gadījumā, ir atzīstama par cietsirdīgu izturēšanos”. Redziet, draud! Tā jau ir, ja draud, tad ir cietsirdīga izturēšanās un 67 gadi tiešam ir mūža ieslodzījums. Kāds šādiem apgalvojumiem ir sakars ar reālo dzīvi, tas nevienu neinteresē.

Var jau būt, ka E.Rinkeviča kungs un citi domā, ka tie 67 gadi ir apsūdzības pieprasītais sods. Tā tas nav, tas ir tikai aritmētiska vingrinājuma rezultāts. D.Čalovskim ir izvirzīta apsūdzība pavisam 5 punktos un saskaitot maksimālos soda apjomus visos šajos punktos, tad arī sanāk tie 67 gadi. Svarīgi ir pamanīt, ka minimālais soda līmenis nevienā no šiem punktiem nav paredzēts. Tā par noziegumiem pret banku grupā var iedot 30 gadus, bet var arī 30 dienas, kā nu to tiesnesis atzīs par pareizu.

Reālajā tiesu praksē maksimālais sods par datoru noziegumiem ASV tika piespriests hakerim Albertam Gonzalezam – 20 gadu. Viņš ir notiesāts par kopumā 150 miljonu kredītkaršu datu nelikumīgu iegūšanu un tirgošanu (izklausās jau nu ļoti daudz to kredītkaršu, ja ņem vērā, ka ASV pavisam ir 315 miljonu iedzīvotāju). Pie tam, viņš šādu sodu saņēma divas reizes divos procesos, bet tiesnesis nolēma, ka abus termiņus var izciest vienā laikā un tā viņš brīvībā izies 2025. gadā, kaut arī tika arestēts 2008. gadā, tāda ir ASV tiesu aritmētika. Viņa līdzdalībnieki saņēma daudz mazākus sodus – no 2 līdz 7 gadi. Viens viņa paziņa un kolēģis, hakeris no Krievijas M.Jastremskis, gan dabūja ciest daudz vairāk. Viņam piesprieda 30 gadu par banku noziegumiem, bet tas bija Turcijā, kur acīmredzot naudu vērtē pavisam augstu. Tas tad ir pasaules rekords.

Nākamais pēc piespriestā soda smaguma ASV ir M.Batlers, kurš par 2 miljoni kredītkaršu datu nozagšanu dabūja 13 gadus, tad B.Salsedo – 9 gadi. Citiem noziedzniekiem, ja var ticēt Wikipedia publicētajam datornoziedznieku sarakstam, ir tikuši pavisam niecīgi termiņi, vai arī tikai neliels laiks sabiedriskos darbos. Katrā ziņā ASV tiesa pret hakeriem līdz šim ir bijusi pietiekoši humāna.

Nav grūti iedomāties, kā noritēs D.Čalovska pirmās pratināšanas ASV, ja viņš tur nokļūs. Apsūdzētājs piedāvās viņam darījumu – D.Čalovskis atzīst sevi par vainīgu tādos un tādos no 5 apsūdzības punktiem, par ko apsūdzētājs piedāvā nozīmēt viņam nelielu sodu. Ja D.Čalovskis tam piekrīt, tad zvērināto tiesa nav vajadzīga, jo sevis atzīšana par vainīgu formāli atbilst zvērināto tiesas lēmumam – „Vainīgs”, un tiesnesim atliek tikai apstiprināt šo noslēgto darījumu (vai arī neapstiprināt, ja atradīs, kur piesieties). Ja D.Čalovskis nepiekritīs šādam darījumam, tad būs jāiet uz zvērināto tiesu un tie tad izlems, kur viņš ir vainīgs, un pēc tam tiesnesis noteiks soda mēru pēc saviem ieskatiem, nevienam neko neprasot, vai arī atlaidīs mājās, ja visos punktos zvērinātie izlems „Nav vainīgs”. Bet praktiski 90% kriminālprocesa lietu ASV tiek izbeigtas, slēdzot darījumu un zvērinātie netiek iesaistīti.

Jācer, ka ASV nozīmēs D.Čalovskim kādu centīgu advokātu – praktikantu, jo šī darījuma slēgšanas sarunās būtu ļoti vēlams, lai piedalītos advokāts, kas varētu kvalificēti izsekot visiem apsūdzības aspektiem, zinātu visus precedentus (tas ASV ir ļoti svarīgi) un varētu saprātīgi kaulēties ar apsūdzētāju. Un D.Čalovska gadījumā ir pietiekoši daudz soda apjomu samazinošu apstākļu. Vispirms jau ASV ar vīrusu tika inficēti tikai apmēram 40 000 datoru, kas grupai labākā gadījumā varēja sagādāt datus tikai par kādām 10 000 kartēm (ir ziņas par 3000 upuriem). Tas ir daudz mazāk, nekā spēja augstāk minētie rekordisti. Jāņem gan vērā, ka apgūto karšu skaits tiešā veidā neietekmē soda mēru. Jau pieminētais B.Salsedo paspēja nozagt tikai 6 karšu datus un iegūt 0 centus pirms viņu noķēra, bet tik un tā dabūja 9 gadus, kā nozieguma izplānotājs un jau reizi tiesātais par šāda veida noziegumu.

Zināmu lomu var spēlēt arī tas, ka upuriem tika piedāvāts sniegt bankas karšu un citus savus datus, bet tas tomēr notika bez piespiešanas – varēja sniegt un varēja nesniegt, tā kā iekrita tikai tie, kas nesaprata, ko dara. D.Čalovskis netiek arī apsūdzēts darbībās saistītās ar paša Gozi vīrusa izplatīšanu un citās noziedzīgās darbībās, ko ir veikusi grupa. Vēl ir skaidrs arī, ka visstingrāk tiek sodīti nozieguma plānotāji – tā paša B.Salsedo līdzdalībniekiem tika piespriests mazāk par gadu. Un D.Čalovskis jau nu neko neplānoja, viņš bija tikai izpildītājs, kaut arī labi apzinājās, ko dara.

Izskatās, ka tiesu praksei vislabāk atbilstošais sods viņam varētu būt apmēram kādi 2-3 gadi. Ja nu galīgi nepaveicas un sakaitina tiesnesi, piemēram, ar kaut kādām Latvijas advokātu glupībām, tad 4. Jāpiezīmē, ka gandrīz vienmēr hakeriem tiek piespriests arī naudas sods, kas D.Čalovskim varētu būt krietni liels, jo kopējās finansiālās pretenzijas pret visu grupu ir vismaz 50 miljoni dolāru, ieskaitot gan nozagto naudu, gan vīrusa radītos zaudējumus. Katrā ziņā soda nauda nebūs mazāka kā saņemtā summa, par kuru FIB ir uzzinājis.

Ko nu amerikāņiem nevar atņemt, tas ir viņu naivums. Viņi atsūtīja Latvijai lūgumu izdot D.Čalovski un iedomājās, ka atbilstošo amerikāņu tiesu institūciju lēmums ir pietiekams, jo ir taču starpvalstu līgums par noziedznieku savstarpēju izdošanu! Dzīvosim, redzēsim, kāds būs 6.augusta Ministru Kabineta lēmumu šajā izdošanas lietā.

BIRKAS: Čalovskis, drošība, finansu dati, Gozi, hakeri, ielaušanās, Imantas hakeris, Miami, uzbrukums, uzlauzt, vīruss

3 komentāri

1. Atbildēt

   Andris

   Posted 02.08.2013 at 22:33:16

   Interesants stāstījums, tikai paplāns. Ja jeņķiem būtu vēlēšanās Latvijas bāleliņus informēt, varētu paši pastāstīt, un kaut kā pārliecinošāk. Nav šaubu, ka drošības struktūru šuneļiem ar svilpienu pietiek, bet nacionāli atsaldēto naids pret slāviskiem uzvārdiem nonāca pretrunā ar nacionālu pašapziņu, kura paģēr vismaz pārliecinošu skatu izdošanai. Tomēr lielakajai daļai vajag saprotamu un ar faktiem pamatotu stāstu. Un tie jeņķi arī… Čalovskim sūta aģentus, bet Snoudenam papīru ar kļūdām  Tas nav naivums…
2. Atbildēt

   Roberto

   Posted 03.08.2013 at 12:19:42

   šo puiku noteikti jāizdod ASV
3. Atbildēt

   Nieki

   Posted 04.08.2013 at 11:49:34

   Visu var pateikt īsi: kaut arī D.Čalovskis ir Latvijas pilsonis, tomēr viņš ir krievs, un mūsu latviešu valdības bāleliņiem ir pilnas bikses no domas vien, kas būs, ja viņi izdos Amerikai krievu, kāda brēka par cilvēktiesībām, minoritāšu beztiesīgumu utt. Taču tautībai šajā gadījumā absolūti nav nozīmes. Ja ir izdarīts noziegums, tad jāsaņem sods. Var pārrunāt par soda izciešanas iespēju Latvijā, taču baidos, ka Latvijas cietumu komforts D.Čalovski nu nepavisam neapmierinās…
4. Atbildēt

   imis

   Your comment is awaiting moderation.
   

   Posted 05.08.2013 at 20:16:41

   Izskatās, ka kremļa aģenti cītīgi seko arī šī raksta komentāriem.
   Izcils un izsmeļošs raksts (PALDIES autoram), bet kāds aģents (andris) ir pamanījies ielikt pašu pirmo komentāru – un protams no kremļa pozīcijām.
   Liekas, ka rinkevics gatavojas arkārtot agrāk piedzīvoto kaunu un negodu Latvijas valstij, ko līdzīgā situacijā sagādāja Birkavs, kurš personīgi brauca un Indiju lai bez jabkādiem pierādījumiem aizstāvētu ieroču kontrabadistus, kas vispār nebija Latvijas pilsoņi.
   Atliek izmantot šo (un līdzīgus) gadījumu kā indikatoru par ko balstot un ko izsvītrot nākošajās vēlēšanās. Katrā ziņā ZRP / RP ir nonākusi tajā stadijā, kad ar pēdējiem elpas vilcieniem izmisīgi cīnās par savu saimnieku (kremļa) interesēm un visas maskas ir nomestas. Interesanti pavērot kas no Vienotības ir līdzīgās pozīcijās.