Latviešu valodas izsmiešana

Tas, kas notika ar Gerhardu TV5, citās valstīs nebūtu iespējams
Laikraksts Latvietis Nr. 107, 2010. g. 9. sept.
Vineta Poriņa

Otrdien, 31. augusta vakarā satiksmes ministrs Kaspars Gerhards (VL-TB/LNNK) pameta televīzijas studiju, jo bija nemierā ar TV5 raidījuma „Bez cenzūras“ prasību televīzijas tiešraidē runāt krievu valodā. (skat. lapas beigās)

TV5 raidījums spilgti nodemonstrēja aktuālo pētījumu – par latviski runājošo diskrimināciju Latvijā – esenci.

Satiksmes ministra Kaspara Gerharda (TB/LNNK) runāšana valsts valodā un aiziešana no TV5 raidījuma ar šajā gadījumā visai ironisko nosaukumu Bez cenzūras (skat. tiešsaistē http://diena.lv/lat/politics/hot/gerhardam-liedz-interviju-valsts-valoda-ministrs-tiesraide-pamet-studiju) gan iepriecināja, gan lika domāt par to, ka citā ES valstī tas nebūtu iedomājams. Vai, piemēram, Vācijas ministram kādā TV pārraidē turku valodā uzspiestu runāt šīs mazākumtautības valodā, vai zviedru amatpersonai Zviedrijā – somu valodā, it īpaši, ja viņš/-a atteiktos no šādas iespējas? Jautājums arī par to, kāpēc vispār nepieciešami tik daudzie elektroniskie mediji krievu valodā, ja 93% šīs mazākumtautības cilvēku (Valoda, Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījums, 2008) vairāk vai mazāk prot latviešu valodu?

Notikusī situācija TV5 arī atkārtoti apstiprināja to, ka Latvijas valodas politika un integrācijas process atrodas strupceļā: latvieši un citi latviski runājošie publiskajā telpā joprojām bieži ir saistīti ar līdzīga veida diskriminācijas situācijām. Latvieši valodas politikas vilcienā ir kā ķīlnieki, jo valsts nenodrošina viņu elementārākās pamattiesības – saziņā brīvi lietot latviešu valodu un arī tikt saprastiem. Tas no Latvijas valdības puses, ar dažiem izņēmumiem, ticis ignorēts un par to joprojām tiek pievērtas acis.

Sabiedrisko diskusiju radījušā Eiropas Komisijas atbalstītā starptautiskā pētījuma Latvijas Universitātē Starpkultūru dialogs Eiropas multikulturālajā sabiedrībā (projekta vadītāja Latvijā – šī raksta autore) ietvaros tika veikta aptauja (par to arī: Laikraksts Latvietis, Nr. 93, Latvijas Avīze 12.06.2010.). Gribu atgādināt, ka EK pētījumā konstatētā latviski runājošo cilvēku diskriminācija un tas, ka psiholoģiskajā diskomfortā atrodas tieši valsts valodā runājošie cilvēki, radīja neizpratni un šokēja Latvijai tik saistošās Eiropas Savienības valstis, kas piedalījās pētījumā. To skaitā bija Francija, Zviedrija, Vācija, Itālija un Apvienotā Karaliste. ES dalībvalstīs nav iedomājama valodas izvēle oficiālajā saziņā: dominē viens variants – lieto tikai oficiālo jeb valsts valodu. Uz šo un citiem ar divvalodību saistītajiem autores pētījumiem iepriekšminētajā TV5 raidījumā paspēja atsaukties Satiksmes ministrs K. Gerhards, atbildot uz jautājumu, kāpēc raidījumā viņš runā latviski.

Latvieši, runājot tikai latviski, un Latvijas valdība, atverot acis uz Valsts valodas likuma pārkāpumiem, veicinātu latviešu valodas kļūšanu par dominējošo valodu Latvijā arī de facto, tādējādi vismaz nākamo paaudžu cilvēki neizjustu diskomfortu, Latvijā sazinoties latviešu valodā. Pašreiz ir labvēlīgs periods, lai vēlētāji jautātu politiskajām partijām, kāds ir viņu rīcības plāns, kas nodrošinātu Valsts valodas likuma ievērošanu.

Saziņa tikai valsts valodā efektīvi palīdzētu beidzot pārtraukt padomju periodā iedarbināto divvalodības (dzimtajā un krievu valodā) mehānismu, kurā krievu valoda kalpoja kā instruments ideoloģijai, kas pakļāva gan valodu, gan dvēseli. Joprojām sabiedrība šī mehānisma postošās sekas līdz galam neapzinās, jo ikdienā katrs nodarbojas savā profesijā, nevis specializējas otrās valodas apguves teorijā vai sociālpsiholoģijā.

Situācija, kādā atradās K. Gerhards un daudzi citi latviski runājošie, ir piemērs tam, ka cilvēku ar pozitīvu attieksmi jeb priekšstatu, ka latviešu valodai jābūt dominējošai valodai, atļaujas kritizēt, apsaukt un, kā liecina EK pētījuma rezultāti, pat fiziski ietekmēt. Latvijas pētījuma rezultāti par konstatēto latviski runājošo diskrimināciju starpkultūru saziņā ir pamatā izveidotajai jau esošo un iespējamo imigrantu integrācijas programmai. Daļa programmas paredzēta arī latviešu (paradoksālā kārtā) adaptācijai runāt latviski t.s. valodas izvēles situācijās.

Salīdzinot ar pētījumiem (Monica Heller, William Mackey, Jacques Mauras) par franču valodas kļūšanu kā dominējošo valodu Kvebekas provincē, Latvijas piemērs ar latviešu kolektīva lingvistisko diskrimināciju liecina, ka Latvijas pamatnācija vēl nopietni nav definējusi tās sociālo identitāti. Tāpēc tās atbalstam būtu lietderīgi veikt grozījumus ar Valsts valodas likumu saistītajos tiesību aktos, nepārprotami formulējot valsts valodas lietojumu. Arī pamatnācijas attieksme pret latviešu valodu kļūs vēl pozitīvāka.

Valsts valodas inspekcijā ir sagatavoti Noteikumi par svešvalodu prasmes pieprasīšanu darba ņēmējiem. Noteikumu apstiprināšana MK pasargātu darba ņēmēju no darba devēja nepamatotām prasībām prast kādu valodu, kura nav ES valoda, un veicinātu latviešu valodas kļūšanu par faktisko dominējošo valodu valstī.

Modernākas pārvaldības metodes valodas politikā palīdzētu tikt galā ar aktuālākajām problēmām valodas situācijā.

Lai apturētu sabiedrības šķelšanu, būtu vēlams iesaistīt mazākumtautību inteliģences cilvēkus, kuri nepiekrīt, ka krievu valodā rakstošā prese un elektroniskie mediji bieži runā visu mazākumtautību vārdā.

Rezultatīvi un mērķtiecīgi būtu arī turpmāk medijos un jaunos pētījumos publiskot pretlikumīgos gadījumus, kad cilvēkus diskriminē par krievu valodas prasmju trūkumu vai, kas ir vēl dīvaināk un īpaši ES kontekstā nepieļaujami, – diskriminē par valsts valodas lietojumu.

Vineta Poriņa
Laikrakstam „Latvietis“

Red.: Raksta autore ir monogrāfijas „Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā“ (2009) autore, Dr. philol.

---

Otrdien, 31. augusta vakarā satiksmes ministrs Kaspars Gerhards (VL–TB/LNNK) pameta televīzijas studiju, jo bija nemierā ar TV5 raidījuma „Bez cenzūras“ prasību televīzijas tiešraidē runāt krievu valodā. Gerhards bija ieradies studijā, lai runātu par satiksmes jomas aktualitātēm, un jau iepriekš bijis norādīts, ka Gerhards interviju sniegs tikai latviešu valodā, bet raidījumam sākoties, tā vadītājs Andrejs Mamikins pēc ievadvārdiem uzdeva Gerhardam jautājumu par to, kā viņš jūtas. Kad Gerhards atbildēja latviski, Mamikins viņu lūdza pāriet uz krievu valodu. Gerhards atteicās, norādot, ka ir brīdinājis par to, ka runās latviski un ka studijā, visticamāk, var nodrošināt tulkojumu. Raidījuma vadītājs norādīja, ka citos raidījumos Gerhards ir runājis krieviski, un tad raidījums demonstrēja kadrus no arhīva ar fragmentiem, kuros Gerhards runā krieviski.

Pēc šo fragmentu demonstrēšanas Gerhards atkārtoti tika aicināts runāt krieviski, uz ko ministrs atbildēja, ka šajā studijā ir skanējusi latviešu valoda un raidījuma vadītājs to labi zinot. Mamikins pateicās ministram par ierašanos uz interviju un vairāk jautājumus neuzdeva. Kad raidījumā iestājās reklāmas pauze, Gerhards pameta studiju. Par to paziņoja raidījuma vadītājs, norādot uz tukšo sēdvietu. Mamikins Gerhardu nodēvēja par „jūsu labdzimtību“. Raidījuma gaitā tika parādīts, kā Gerhards pamet TV5 studiju. Gerhards jau nolēmis vērsties Nacionālajā Radio un televīzijas padomē, kā arī Valsts valodas centrā ar lūgumu izvērtēt TV5 rīcību. 

J.Bordāns: Ar parlamentā pieņemtu aktu par okupācijas nosodījumu ir par maz

Autors Jaāis Bordāns, zvērināts advokāts, raksts pieejams LA mājas lapā, 30.03.2010:
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=75573

Žurnālisti un dažu masu mediju redakciju pozīcija diskusijās par Latvijas valstij eksistenciāli svarīgiem jautājumiem nereti mēdz būt provokatīvi. Kur novelkama robeža starp vārda brīvību un sistemātisku darbošanos, kurinot nacionālo naidu, sistemātisku darbošanos, kas ir pretlikumīga?

Viena un tā pati rīcība vai viens un tas pats izteiksmes veids atšķirīgos apstākļos un tā izvēlētā kontekstā var būt gan pamudinājums sabiedrības attīstībai un garīgai izaugsmei, gan spēj nostrādāt par katalizatoru ne ar ko neattaisnotam naidam vai pat vardarbībai.

Vai tagad, kad pagājis relatīvi īss laiks pēc Latvijas okupācijas, pēc genocīda faktu apzināšanas, pēc intensīvas nacionālās pašcieņas pazemošanas, ko piekopa okupācijas režīms, ir juridiski attaisnojama sabiedrības provocēšana ar jautājumu: "Vai Latvijas valsts ir "liktenīgas kļūdas" rezultāts?" Juridiski nevar liegt iespēju apspriest Latvijas valsts rašanās apstākļus. Tieši 18. novembrī, valsts proklamēšanas gadadienā, šo jautājumu uzdot, manuprāt, var tikai divu veidu cilvēki: tie, kurus mēdz dēvēt par "Dieva dotiem cilvēciņiem", un no viņiem nav ko prasīt atbildību, vai arī patiesi augstas inteliģences ļaudis, kas ir sabiedrībā autoritātes un savu zināšanu un ētiskās kapacitātes dēļ šādu jautājumu spēj izanalizēt, neaizvainojot neviena jūtas un sniedzot kādu dziļāku atklāsmi, kuru viņi ir spējīgi saredzēt. Visos pārējos gadījumos šādas sarunas ir tikai tukšas balamutes pļāpas, kas sabiedrības dzīvē ienes tikai apjukumu, satraukumu, naidu un provocē kādu devu zemisku jūtu. Tā var kvalificēt bēdīgi slaveno 2009. gada 18. novembra raidījumu "Bez cenzūras", bet ne tikai – ir arī citi līdzīgi pasākumi. Uzskatu, ka par tādu pašu musināšanu var saukt žurnālista Andreja Mamikina iepriekš gatavoto 9. maija raidījumu, kurā piedalījās vēsturnieks un leģionārs, Saeimas deputāts Visvaldis Lācis. Mamikins to dēvēja par diskusiju. Taču to tikpat labi var kvalificēt arī par provokāciju un nacionālā naida kurināšanu. Uzdodiet sev jautājumu: kāpēc tieši 9. maijā un ne citā datumā krievu auditorijai tiek piedāvāta latviešu leģiona tēma, bet tieši 18. novembrī jāapsmej Latvijas valsts nodibināšana? Ir dzirdēti apgalvojumi, ka to vēloties paši skatītāji, tas vajadzīgs TV kanāla reitingiem. Bet tādā gadījumā tā ir apzināta, mantkārīgos nolūkos veikta kūdīšana, nerēķinoties ar visai paredzamām sekām sabiedrības, it īpaši jaunatnes apziņā.

Demokrātija īpaši ievainojama ir tās sākuma – nenobriedušas attīstības – posmā, kamēr to vāji izprot sabiedrība un īsti neprot aizsargāt valsts. Ar demokrātiju un vārda brīvību savā aģitācijā vienlīdz sekmīgi Krievijas pirmajā demokrātiskajā periodā 1917. gadā piesedzās boļševiki un Vācijas Veimāras Republikā – revanšisti nacisti. Viņi demagoģiski pārvērta demokrātiju savā pretmetā, apzināti spēlējot uz sabiedrības cilvēciskām vājībām, naivumu un arī zemiskām jūtām.

Patlaban diemžēl vēl grūti pateikt, vai Latvijas valsts un tiesu institūcijām ir pietiekamas zināšanas un prasmes, lai novērtētu draudus demokrātijai. Drošības policija (DP) ir atteikusies uzsākt kriminālprocesu par reliģiskas organizācijas organizētu latviešu daiļliteratūras un folkloras grāmatu publisku dedzināšanu. Tā nav bijusi ieinteresēta pat uzdot kādu jautājumu Aleksandram Djukovam, personai, kas publiski izteicās par Latvijas vēstniecības Krievijā nodedzināšanu un Latvijas pilsoņa, kinorežisora Edvīna Šnores nogalināšanu – pat tad, kad Djukovs bija ieradies Latvijā. Nav zināms, vai DP rīkotos tikpat bikli, ja kādā no krievu tautai svētām dienām tiktu dedzinātas Puškina un krievu biļinu grāmatas.

Nav šaubu, ka pilsoņu brīvības un tiesības ir aizsargājamas. Sodi piemērojami, vienīgi stingri ievērojot likumos noteiktās robežas, un šiem sodiem ir jābūt adekvātiem, tie nedrīkst būt pārspīlēti bargi. Taču dažādās tiesību nozarēs, gan tiesību socioloģijā, gan kriminālistikā, speciālisti daudzkārt nonākuši pie atziņas, ka tieši pārkāpumu atstāšana bez asa nosodījuma un vajadzības gadījumā – kaut vai neliela soda provocē nākamos noziegumus.

Līdzīgi strīdi notiek arī citās demokrātiskās valstīs. Piemēram, janvārī Lielbritānijā radikālu islāmistu grupa "Islam4UK" gatavojās organizēt gājienu, vēršoties pret Wootton Bassett pilsētas iedzīvotāju vēlmi izrādīt cieņu Afganistānā bojā gājušajiem karavīriem, kas nākuši no šīs vietas. "Islam4UK" aktīvisti atsaucās uz vārda brīvību un vēlējās demonstrēt, ka šie karavīri ir vainojami musulmaņu slepkavībās. Pilsētas vadība pasākumu aizliedza.

Tas, ka latvieši vēl arvien jūt nedrošību aizstāvēt savu cieņu un godu, manuprāt, ir manāms diskusijā par jau pieminēto Mamikina raidījumu. Kad ebrejs un inteliģents Latvijas patriots Ā. Kleckins vērsās pret šāda veida Mamikina uzskatu paušanu, norādot, ka tas aizskars cilvēku pašcieņu, tieši atsevišķi latvieši negaidīti solidarizējās "cīņā par Mamikina vārda brīvību".

Manuprāt, šādas tā sauktās žurnālistu diskusijas par nacionāliem un valstiskās neatkarības jautājumiem Latvijā mazāk saistītas ar demokrātijas problemātiku, bet vairāk – ar okupācijas seku problēmjautājumiem. Okupācijas laikā tika lietota īpaša veida terminoloģija. Okupācija nozīmēja atbrīvošanu, runāšana latviešu valodā nozīmēja nacionālismu, pirmskara Latvijas pieminēšana bija fašisms. Ir naivi domāt, ka šāda lietu kārtības uztvere varēja pagaist līdz ar neatkarības atjaunošanas formālu pasludināšanu. Lai pārvarētu šos aizspriedumus un bailes, nepietiek ar vienreizēju parlamenta pieņemtu aktu par okupācijas nosodījumu. Tikpat naivi ir domāt, ka likumi paši par sevi kaut ko nodrošina, ieskaitot demokrātiju. Tiesību ievērošana tiek nodrošināta, ja tiek izveidots labs likuma izpildes mehānisms, kurš tiek arī regulāri kontrolēts, un ir arī vērā ņemama sabiedrības daļa, kas šajā procesā ir nopietni ieinteresēta.