Egils Zariņš- kārtējais nomenklatūras propagandists

Egils Zariņš. Vīlies profesijā 
 Diena, Anda Burve-Rozīte. 2009. gada 6. februāris 

http://www.diena.lv/egils-zarins-vilies-profesija-650081 

Žurnālists Egils Zariņš turpmāk katru otrdienu pēc Panorāmas LTV1 tiešajā ēterā ar jaunu analītisko raidījumu Jauna nedēļa
Laikā, kad valsts finansējumu zaudējuši daudzi skatītāju iecienīti LTV raidījumi, žurnālists Egils Zariņš — gluži pretēji — saņēmis uzaicinājumu ķerties klāt jauna informatīvi analītiska raidījuma vadīšanai. Īsi pirms jaunā gada saņēmis zvanu no LTV ģenerāldirektora Edgara Kota, žurnālists gatavojās iznācienam ēterā jau februāra sākumā. Tiešais ēters otrdienās jaunajam raidījumam piešķirts visizdevīgākajā raidlaikā — tūdaļ pēc Panorāmas. E.Zariņš stāsta, ka konkurēt ar Jāņa Dombura diskusiju raidījumu Kas notiek Latvijā? negrasās. Viņš nebūšot arī konkurents Ivetas Elksnes vadītajam raidījumam 100.pants. Savā jaunajā raidījumā E.Zariņš prognozēs un modelēs aktuālo politisko notikumu iespējamos scenārijus, arī tiešraidē uzrunās politiķus, ekspertus. Īpašu vērību viņš sola veltīt starptautiskajiem notikumiem.

Kā ir iziet ēterā ar jaunu raidījumu par aktuālām tēmām laikā, kad TV skatītāji kāri ķer katru jaunu ziņu un ir kritiski noskaņoti?

Tas ir ļoti nopietns izaicinājums. Nekad jau nav bijis tā, ka ir pavisam labi, bet tagad situācija ļoti saasinājusies. Lielākā nelaime, manuprāt, ir tā, ka cilvēki meklē vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Nezinu, ko tagad kā piemēru varētu nosaukt… Nu, nav, piemēram, Kalvītis velns, melns pilnīgi! Protams, viņš ir sastrādājis sliktas lietas, bet kaut kas labs arī ir darīts. Tā es varētu saukt daudzus uzvārdus.

Mani pat ne kā žurnālistu, bet cilvēku biedē tas, kas tagad notiek. Saprotu, kāpēc ir tāds negatīvisms, bet tas man ļoti nepatīk. Viss mums ir slikti! Laba ziņa mums vairs nav ziņa! Esmu pieķēris sevi pie domas, ka varbūt pat esmu vīlies profesijā.
Man patīk un interesē žurnālistika, bet esmu vīlies, kāda tā ir tagad. Argumenti nevienu vairs neinteresē. Nevienu neinteresē kritiska pieeja informācijai. Visi dzīvo emocijās. Latvijas žurnālisti, izdabājot konjunktūrai, bieži iet vienkāršāko ceļu — izdabā pieprasījumam. Un pieprasīts šobrīd ir negatīvisms.
Tam negatīvismam taču no kaut kurienes aug kājas…
No visurienes. Žurnālisti ir tikai sabiedrības spogulis. Man ir jautājums — cik tālu žurnālists var iet ar domu, ka mums ir tiesības uz brīvību, ka jāinformē sabiedrība? Ja nu, piemēram, kāda žurnālista rokās nonāk dokuments — tagad es abstrakti runāju —, kas var sagraut šo valsti? Ko darīt — publicēt vai nepublicēt?
Kāda būtu jūsu izvēle?
Nepublicēt, jo ir lietas, kas stāv augstāk par absolūto patiesību. Pirms gadiem desmit bija gadījums — kādas angļu dzeltenās avīzes rokās nonāca ar valsts budžetu saistīti valdības dokumenti. Ja tos publicētu, sabiedrībā būtu panika, kas saistīta ar bankām. Dzeltenā avīze toreiz ilgi domāja. Izlēma šo dokumentu nepublicēt. Acīmredzot viņi uzskatīja, ka ir augstākas lietas nekā nepieciešamība sabiedrību informēt līdz galam. Ir taču atklātībai kaut kādas robežas!
Jūs tā domājat?
Īstenībā šis jautājums ir ārkārtīgi smalks un sarežģīts. Man pašam nav viennozīmīgas atbildes.
Vai ar to gribat teikt, ka sabiedrība nav pietiekami izglītota un gudra, lai būtu gatava uzzināt patiesību?
Protams, tā nav gatava! Es pateikšu, kur tas viss sākas — skolā. Mums nemāca kritiski uztvert informāciju, ko skolotājs pasniedz. Mums māca atkārtot to pašu, ko teicis skolotājs. Kļūt par magnetofoniem. Ja tu skolā esi trenēts nevis domāt, bet tikai atkārtot, ko saka autoritāte, tad dzīvē arī meklēsi autoritātes un atkārtosi, ko tās saka. Labi, ja tās autoritātes ir bez grēka, bet neviens jau nav tāds! Es saprotu, ka ikdienas cilvēkam nav laika domāt, meklēt argumentus. Viņš ir nomocījies ar darbiem. Viņam ir ģimene, kredīti. Bērni slimo. Nav kritiskas attieksmes pret sevi un citiem.
Nav arī pret politiķiem, kas jūsu raidījumā ieņems svarīgu vietu.
Avīzes jau viņus sunī, bet, ja tevi visu laiku lamā, tu uztrenējies un pieņem to kā aksiomu. Es neredzu šobrīd motivāciju jauniem un talantīgiem cilvēkiem nākt politikā. Mēs paši esam vainīgi, ka politikā nāk neveiksminieki un tādi, kuri nav tīri savos nodomos un darbībās.
Kāpēc tā domājat?
Politika ir darbs ar negatīvu auru. Pasakiet, kāda motivācija ir nākt politikā jaunam, labi izglītotam cilvēkam, ja viņš zina, ka jau rīt par viņu teiks — zaglis?
Motivācija varētu būt vēlēšanās dzīvot tiesiskā valstī.
Patriotisms? Latvijā tas netiek kultivēts. Manas meitas draugs tagad mācās Anglijā — viņš prestižā skolā studē arhitektūru. Viņš grib pēc studijām strādāt Latvijā. Tam nav nekādas racionālas motivācijas, bet viņš tā domā. Domāju, tagad mēs vispār varam cerēt tikai uz iracionālu motivāciju kaut ko darīt valsts labā.
Kā domājat, vai svārstīgā un neprognozējamā situācija valstī nerada risku žurnālistiem, tajā skaitā jums, kļūt manipulējamiem? Jūsu raidījumam dots ļoti izdevīgs raidlaiks. Visticamāk, to skatīsies visa valsts un būs lielas iespējas ietekmēt sabiedrisko domu, it īpaši nozīmīgu notikumu priekšvakarā.
Nezinu, kā mani varētu uzķert uz āķa pret manu gribu?
Vienkārši nopērkot.
Nē, nopirkt nevar! Tas man liekas banāli, riebīgi un stulbi. Protams, visi mēs esam cilvēki. Grēcīgi. Joko jau, ka visiem ir cena, tikai jāzina cipars. Taču es šādās kategorijās neesmu domājis, mani neviens nav mēģinājis nopirkt. Mēs nebūsim tie, kas lavās gar sētu, kaut ko meklē un urķē. Mūsu raidījuma uzstādījums ir, ka gribam sniegt skatītājiem informāciju un tad lai viņi paši domā! Tieši domā, nevis tikai uzzina sensācijas. Uzskatām, ka Latvijā vēl ir cilvēki, kuri paši grib domāt.

Vai pateiksiet piemēru, kā izpaudīsies informācijas pasniegšana, ko skatītājam pašam būs iespējas apdomāt un izdarīt secinājumus?
Es redzu, ka televīzijas raidījumi, kuri dēvē sevi par nedēļas apskatiem, sāk just, ka tas ir par īsu — atskatīties uz nedēļu. Jāskatās tālākā perspektīvā. Mēs savā raidījumā pieņemsim, ka notikumu cilvēki jau zina. Skatīsim, kā tas varētu attīstīties tālāk. Jautāsim daudziem. Gatavu atbildi nedosim. Mūsu mērķauditorija ir sociāli un ekonomiski aktīvi cilvēki, kas ir valsts mugurkauls un nosaka toni sabiedrībā.
Raidījums būs diskusijas formātā?
Ne tikai. Būs gan sižeti, gan diskusija tiešajā ēterā, ko vadīšu es. Skatītāji raidījuma laikā varēs mums rakstīt elektroniskās vēstules. Liela daļa šo sižetu būs saistīti ar situāciju ārvalstīs. Par ārpolitiku mums ir ļoti maz informācijas. Ja ir, tad ziņu formātā ar mazu bildīti. Mani vienmēr ir interesējis, kas notiek pasaulē. Latvijas televīziju ziņu kanālos es atbildi uz šiem jautājumiem neesmu saņēmis.
Kā nākas, ka LTV smagos finansiālos apstākļos jūsu raidījumam tika atrasts finansējums?

To es nezinu. Noruna, ka LTV gribētu šādu raidījumu, mums bija jau pagājušajā gadā. Tad nāca Ivars Godmanis ar savu bēdu stāstu, LTV tika noņemts finansējums. Paša gada beigās man bija īsa saruna ar Edgaru Kotu (LTV ģenerāldirektoru). Viņš piezvanīja un teica, ka šāds raidījums televīzijai būtu vajadzīgs, lai gatavojos. Pirmo kanālu LTV grib pozicionēt kā informatīvi izzinošu. Tāpēc trešdienās ir Domburs, Elksnei ir 100.pants, un otrdienās pēc Panorāmas būsim mēs. Neteikšu, ka mani neinteresē, kur LTV ņēmusi finanses mūsu raidījumam. Taču par televīzijas virtuvi un finansējumu neko nezinu.

Jums televīzijā plašs ampluā, sākot ar ēdienu un beidzot ar politiku.

Atmodas sākumā dzīve mani iesvieda politiskajā žurnālistikā. Sākumā biju LETĀ. Tad Augstākās Padomes Preses centrā, kopā ar Sarmīti Ēlerti sākām to veidot. Tāpēc man ārkārtīgi komiski liekas, ka mani dēvē par Inkēna cilvēku. Protams, ar Edvīnu Inkēnu esam labi pazīstami jau vairāk nekā divdesmit gadu. Kopā esam taisījuši raidījumu Nedēļa. Taču tikpat labi es varu teikt, ka esmu Ēlertes cilvēks, jo esam kopā strādājuši.

Par dažādību runājot, kāpēc man nevadīt raidījumus, kas patiešām interesē, ja ir iespēja? Ir tādi žurnālisti, kuri tikai vienā lauciņā urbj — tajā viņi ir baigie speciālisti. Divi soļi pa labi, un viņi plāta rokas, neko nesaprot. Tādus parasti dēvē par sausiņiem. Man kā cilvēkam ir ļoti pieņemami, ka varu izpausties nopietnā un varbūt arī kādā atpūtai domātā raidījumā.

Jūtaties ar dzīvi apmierināts?
Protams, mani uztrauc cipari, kas tiek publiskoti par situāciju valstī. Taču ārkārtīgā depresijā neesmu. Neuzskatu, ka viss ir tikai pelēks un nekā laba. Nāks pavasaris, un cilvēkiem būs priecīgāks prāts! Kad pēdējo reizi bija saule, jūs atceraties? Problēmas, protams, nemazināsies, bet kaut kā dzīvot varēsim.

 *** 
 LTV nauda dažiem raidījumiem atrodas Par spīti samazinātajam finansējumam, Latvijas televīzija februārī skatītājiem tomēr piedāvās vairākus autorraidījumus — šonedēļ ēterā atgriežas gan Egila Zariņa veidotā Jauna nedēļa, gan arī Naudas zīmes un Galva.Pils.Sēta. Sazinājāmies ar Latvijas televīziju, lai noskaidrotu, kur rasts finansējums šiem raidījumiem. LTV sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Mārtiņš Pučka skaidro — Latvijas televīzija savā stratēģijā ir definējusi prioritātes. "Pirmā no tām ir ziņas un informatīvi dokumentālie raidījumi, otrā — bērnu raidījumi, bet trešā —k ultūras raidījumi. Krīzes apstākļos prioritātes ir īpaši aktuālas, tāpēc primāri mēs atteicāmies no izklaides raidījumiem — Eirovīzijas, seriāla Neprāta cena u.c., bet orientējamies uz informatīvi dokumentāliem raidījumiem." Viņš arī skaidro, ka raidījumus Jauna nedēļa, Galva.Pils.Sēta un Naudas zīmes nebija nolemts pārtraukt, jo atbilstoši LTV prioritātēm tie pieder pie informatīvi analītiskajiem raidījumiem. Savukārt budžeta samazināšanu LTV veikusi, atsakoties no izklaides raidījumiem, samazinot štata vietas, kā arī maksimāli optimizējot LTV darba un ražošanas izmaksas. 


********************************************************* 


Žurnālistu savienība darbam NEPLP iesaka arī Egilu Zariņu un Edvīnu Inkēnu 
 29.novembris 2011 


http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/65385/zurnalistu-savieniba-darbam-neplp-iesaka-ari-egilu-zarinu-un-edvinu-inkenu 


 Latvijas Žurnālistu savienība darbam Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) pieteikusi arī žurnālistu Egilu Zariņu un Edvīnu Inkēnu, informēja savienībā. Kopumā Žurnālistu savienība ieteikusi ievēlēt NEPLP četrus kandidātus - Kristianu Rozenvaldu, Violu Lāzo, Zariņu un Inkēnu, kā arī paudusi atbalstu padomes priekšsēdētāja vietnieces Daces Bucenieces atkārtotai ievēlēšanai Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē. 
 Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, Zariņš pazīstams kā LNT raidījuma "Egila Zariņa mikslis" vadītājs un LTV1 raidījuma "Jauna nedēļa" vadītājs. 
 Savukārt Inkēns 1981.gadā Latvijas Valsts universitātē ieguvis grādu žurnālistikā, Atmodas gados bijis viens no raidījuma "Labvakar" veidotājiem, bijis 5., 6. un 7.Saeimas deputāts. Bijis kanāla LNT raidījuma "Nedēļa" producents. Inkēns ar Zariņu kopā veidojuši LTV1 raidījumu "Jauna nedēļa". 
 Jau ziņots, ka Rozenvalds un Lāzo jau parakstījuši apņemšanos, kas liek viņiem pēc stāšanās amatā pamest iepriekš vadīto uzņēmumu valdes sastāvus. Viņš gan atzīst, ka "ideālu cilvēku nav". Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, Lāzo iepriekš strādājusi Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā - 1970.gadā sākusi strādāt radio bērnu raidījumos, vēlāk bijusi redaktore Latvijas Radio, bet no 1997.gada strādājusi par vecāko redaktori Latvijas Televīzijā. Darbu medijos Lāzo atstāja pēc ievēlēšanas Rīgas domē un vēlāk pēc kļūšanas par 7.Seimas deputāti. 2002.gadā Lāzo kandidējusi 8.Saeimas vēlēšanās no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas saraksta, bet 2004.gadā viņa kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Savukārt pērn Lāzo kandidējusi 10.Saeimas vēlēšanās no Zaļo un zemnieku savienības saraksta. 1978.gadā Lāzo Latvijas Valsts universitātē ieguvusi augstāko izglītību žurnālistikas specialitātē. Sabiedrisko attiecību speciālistam Rozenvaldam pieder vairāki uzņēmumi, tostarp SIA "RKT Holdings", SIA "Kristians Rozenvalds". Kā ziņots, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, ņemot vērā, ka drīzumā beigsies pašreizējo Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļu pilnvaras, aicina ieteikt padomes locekļu kandidātus nākamajam darbības termiņam, informēja Saeimas Preses dienests. Saskaņā ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu padomes sastāvā ir pieci locekļi, kurus ievēl Saeima, savukārt šīs padomes locekļu kandidātus, konsultējoties ar biedrībām un nodibinājumiem, kas darbojas plašsaziņas līdzekļu, izglītības, kultūras, zinātnes un cilvēktiesību jomā, izvirza Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija. Par padomes locekļa kandidātu var izvirzīt Latvijas pilsoni, kam pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, kam ir augstākā izglītība, vismaz piecus gadus ilga profesionālā vai akadēmiskā pieredze plašsaziņas līdzekļu, izglītības, kultūras, zinātnes vai cilvēktiesību jomā un laba reputācija. Dokumentus par kandidātu un tā atbilstību Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā noteiktajām prasībām Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai var iesniegt līdz 2011.gada 30.novembra plkst.17. Padomes locekļu kandidātus var izvirzīt juridiskās personas (izņemot politiskās partijas un politisko partiju apvienības) un fiziskās personas. Padomes locekļus ievēl amatā uz pieciem gadiem, locekļus var ievēlēt atkārtoti, bet ne vairāk kā divas reizes pēc kārtas.

Meierovica biedrībā toni noteiks sorosieši

http://zinas.nra.lv/viedokli/uldis-dreiblats/20858-meierovica-biedriba-toni-noteiks-sorosiesi.htm
Uldis Dreiblats, NRA, 2010.g. apr.:

Kā jau bija gaidāms, bijušās Sorosa fonda valdes priekšsēdētājas Sarmītes Ēlertes izlolotā un vadītā Meierovica biedrība balstās uz pārbaudītiem kadriem – tādiem, kuri sevi jau apliecinājuši kādā no sorosiešu organizācijām, – tādiem, kuriem kādreiz varbūt varēs atgādināt par saņemtām Sorosa stipendijām.

Pagaidām gan nav zināms, vai Meierovica biedrības kadri būs partiju apvienības Vienotība ceturtā sastāvdaļa, kura vēlēšanu listē dos ceturto daļu no šīs apvienības deputātu kandidātiem. Atklāti par startēšanu 10. Saeimas vēlēšanās pagaidām paziņojušas tikai divas biedrības biedres – pati S. Ēlerte un Lolita Čigāne.

Tāpat nav zināms, vai politiskās partijas vispār pieļaus bezpartijisku "Ēlertes kvotu" vēlēšanu listē, tādējādi daloties popularitātē un varā, atstumjot savus partijas biedrus, padarot vēlēšanu rezultātus savai partijai neprognozējamus. Bet spiediens uz partijām, lai tās vēlēšanu listē iekļautu arī bezpartijiskos "pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus", jau šobrīd ir jūtams visai spēcīgs.

Runasvīru spēks
Starp Meierovica biedrības 44 dibinātājiem un ekspertiem apmēram pusei nav atrodama saistība ar miljardiera Džordža Sorosa naudu, bet nav arī nekādu šaubu, ka tieši sorosieši šajā organizācijā spēlē galveno lomu.
Meierovica biedrības valde tikpat labi varētu būt Sorosa fonda valde – no septiņiem valdes locekļiem tikai par diviem (Latvijas institūta direktoru Ojāru Kalniņu un uzņēmēju Mārtiņu Vecvanagu) nav publisku ziņu, ka viņi būtu tieši saistīti ar Sorosa finansējumu.
Šāds paņēmiens pamanīts arī citu Sorosa tīkla organizāciju un apvienību dibināšanā (piemēram, LAPAS, Latvijas Pilsoniskā alianse) – organizācijā tiek iesaistīti dažādi cilvēki, bet valdē pārsvars tiek nodrošināts sorosiešiem.

Jūru alianse
Kaut gan netiešu saikni ar Sorosa finansējumu var atrast Meierovica biedrības valdes loceklim M. Vecvanagam. Viņš kopā ar S. Ēlerti darbojas biedrības Baltijas – Melnās jūras alianse valdē. Šī alianse par mērķi izvirzījusi "izglītot demokrātijā" Gruziju un Ukrainu. Zīmīgi, ka tieši šīs divas valstis jau vairākus gadus ir ciešā Sorosa interešu lokā – tieši uz šīm valstīm plūst plata naudas straume ne tikai no "Sorosa centrālā ofisa Ņujorkā" (tā Sorosa fonda pašreizējais vadītājs Andris Aukmanis sauc Atvērtās sabiedrības institūtu), bet pat no salīdzinoši nabadzīgākās (tikai kāds miljons dolāru gadā) organizācijas Sorosa fonds – Latvija. Protams, jāatceras arī skandalozā algu maksāšana Gruzijas ministriem un policistiem u.c. vispārzināmi fakti par Sorosa interešu īstenošanu iepriekšminētajās valstīs.
Publiski avoti liecina – ja kāds no Latvijas darbojas sabiedriskās organizācijās Gruzijā vai Ukrainā, bieži vien nebūs grūti šīm organizācijām atrast arī Sorosa finansējumu. Arī Baltijas – Melnās jūras alianse uzreiz pēc dibināšanas (2009. gads) vairākkārt saņēmusi Sorosa naudu – kopumā vairāk nekā 11 000 eiro.

Sorosa elite
Pati Meierovica biedrības vadītāja S. Ēlerte savu kalpošanu "atvērtās sabiedrības" ideāliem ir novērtējusi kā unikālu. "Domāju, ka visā Sorosa fondu tīklā esmu bijusi pati ilglaicīgākā valdes priekšsēdētāja," ar lepnumu viņa atzīst kādā intervijā.

Vēl Meierovica biedrības valdē ir gan pašreizējais, gan bijušais Sorosa fonda valdes loceklis. Tā sociologs Tālis Tīsenkopfs bija Sorosa fonda valdes loceklis no 1999. gada līdz 2004. gadam (atbilstīgi Uzņēmumu reģistra informācijai datubāzē Firmas.lv.) Dāsnas Sorosa stipendijas T. Tīsekopfs saņēmis ekonomiski bargajā 1993., 1994., 1995., 1996. un 1997. gadā.
Savukārt Pasaules dabas fonda direktors Uģis Rotbergs ir pašreizējais Sorosa fonda valdes loceklis. Būtiskas summas no Sorosa fonda saņēmusi gan viņa vadītā sabiedriskā organizācija, gan viņš pats 2002. gadā norādīts kā atbildīgā persona 12 600 dolāru vērta vides projekta īstenošanai.

Meierovica biedrības valdes locekles, Sorosa finansēto organizāciju Delna un Providus biedrenes Lolitas Čigānes saistība ar Sorosa naudu it kā ir vispārzināma. Tomēr to var arī konkretizēt: Sorosa fonda atskaites liecina, ka finansēta izglītības iegūšana Centrālās Eiropas universitātē (CEU), saņemtas stipendijas 2002. gadā (473 dolāri), 2003. gadā (1002 dolāri) utt.

Savukārt multimediju mākslinieks Jānis Garančs pats savā CV norāda, ka saņēmis vairākas Sorosa stipendijas.

Ierindas biedri
Starp biedrības ierindas biedriem un ekspertiem ir gan pašreizējais Sorosa fonda valdes priekšsēdētājs Guntars Catlaks, gan bijušie šīs organizācijas valdes locekļi Ilmārs Mežs un Andrejs Vasiļjevs, gan arī Delnas biedrene Rasma Kārkliņa.
Latvijas pārstāvei Eiropas Savienības tiesā Kristīnei Drēviņai Sorosa fonds 2001. gadā ir finansējis mācības CEU.
Cita starpā par CEU iegūtās izglītības kosmopolītisko raksturu Sorosa fonda atskaitēs ir teikts šādi: "Universitātes dibinātājs ir Džordžs Soross, un viņa mērķis bija izveidot atvērtas izglītības modeli, priekšroku dodot studijām salīdzinošajā, nevis nacionālajā kontekstā."

CEU mācījusies arī Jaunā teātra institūta (JTI) vadītāja Gundega Laiviņa, kura Sorosa stipendiju saņēmusi 2000. gadā. Savukārt viņas vadīto JTI Sorosa fonds finansējis vairākkārt, 1997. gadā piešķirot 13 000 dolāru, 1998. gadā – 23 000 dolāru, 2000. gadā – 14 000 dolāru utt. Jaunā Rīgas teātra vadītājs Alvis Hermanis Sorosa stipendiju – 2000 latu – saņēmis 1999. gadā, regulāri finansēti arī šā teātra uzvedumi.

Vēl daži stipendiāti
Biedrības dibinātāji ir arī sabiedriskās organizācijas ar nosaukumu Latvijas Ārpolitikas institūts (nosaukums var radīt iespaidu, ka šī organizācija ir kāda valstiska institūcija) bijušais un esošais direktors – Atis Lejiņš un Andris Sprūds. Ne tikai pats Latvijas Ārpolitikas institūts, bet arī tā direktori regulāri saņēmuši Sorosa finansējumu. Piemēram, A. Lejiņš – 1996. un 1998. gadā, bet A. Sprūds – 1996. gadā (stipendija mācībām CEU), 1997., 1998., 1999., 2002. gadā.
Zane Oliņa piedalījusies Sorosa fonda programmas Pārmaiņas izglītībā veidošanā. Sorosa stipendijas saņēmusi gan Z. Oliņa, gan ārstes Aiga Rūrāne un Ilze Aizsilniece.

Neizskaidrojamā Latvija
Par vairākiem Meierovica biedrības biedriem it kā gribas vaicāt – kas gan šiem cilvēkiem varētu būt kopīgs ar "atvērtās sabiedrības" politiku? Šie cilvēki ir bijuši ietekmīgi jau tās Latvijas laikā, kuru tagad grib "atvērt" sorosieši.

Bijusī Hansabankas valdes priekšsēdētāja Ingrīda Blūma kopā ar pašreizējo Sorosa fonda darbinieci Ievu Moricu vada sabiedrisko organizāciju Ideju partneru fonds. Šai organizācijai pēdējos gados ticis dāsns Sorosa finansējums. I. Blūma arī ar savu naudu ir atbalstījusi dažādus sorosiešu pasākumus.

Baltijas jūras vīzijas un stratēģijas sekretariāta vadītājs Tālis Linkaits savulaik vadīja ļoti nopietnu struktūru – Privatizācijas aģentūras (PA) Administratīvo dienestu lielās privatizācijas laikos, t.i., šīs institūcijas ziedu laikos. Cita starpā, PA slaveno amatpersonu saistību ar Sorosa fondu pagaidām neviens nav mācējis loģiski izskaidrot, bet tā ir acīmredzama – bijušais juridiskais direktors Viktors Šadinovs vairākus gadus bija arī Sorosa fonda valdes loceklis, bet kādreizējā ģenerāldirektora Jāņa Nagļa sieva Kristīne Dupate ir Sorosa fonda pašreizējā valdes locekle.

T. Linkaits savulaik bija arī premjera Andra Šķēles padomnieks un cita starpā ir laikraksta Diena žurnālistes Baibas Rulles dzīvesbiedrs.

Dodot gūtais
Nav jau tā, ka visi iepriekšminētie tikai ņēmuši no Sorosa. Publiski avoti liecina, ka pēdējos gados nācies arī pašiem atdarīt maciņus. Piemēram, 2007. gadā Delnai I. Blūma ziedojusi 400 latus, I. Aizsilniece – 30 latus, J. Garančs – 1 latu. Vēl vairāk Meirovica biedrības biedri Delnai ir palīdzējuši 2008. gadā – S. Ēlerte ziedojusi 2000 latus; A. Lejiņš – 100 latus, A. Vasiļjevs – 1000 latus; L. Čigāne – 800 latus, R. Kārkliņa – 800 latus.

S.Ēlerte - Aktrise uz politiskās skatuves

8.augusts, 2009, Antra Gabre, NRA
http://www.nra.lv/zinas/27697-aktrise-uz-politiskas-skatuves.htm

Līdz šim, sakot – "Diena", domājām "Ēlerte". Un otrādi. Tik pašsaprotami, ka joprojām tas, kas noticis ar laikrakstu, jāskatās tā bijušās galvenās redaktores kontekstā.
Un otrādi. Kā cilvēkam, kurš gribēja diktēt savus noteikumus Latvijas politiskajai virtuvei un tā dēvētajai elitei, bet kuru šī vēlme nogrūda no politiskās skatuves, Sarmītes Ēlertes biogrāfijas fakti ir gan garlaicīgi, gan arī mūsu valsts inteliģencei raksturīgi.

Sarmīte Ēlerte beigusi Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļu, studējusi neklātienē Maskavas Kinematogrāfijas institūtā, pēc tam strādājusi par kino nodaļas vadītāju laikrakstā Literatūra un Māksla. Vēlāk darbs Rīgas videocentrā. Atmodas laikā – Latvijas Tautas frontes informācijas centra un Augstākās Padomes preses centra vadītāja. Viena no a/s Diena dibinātājiem, no šā laikraksta galvenā redaktora vietnieces ātri vien – 1992. gadā – kļuvusi par galveno redaktori.

Diena sevi proponējusi par laikrakstu ar augstiem ētikas kritērijiem, nelabvēļi ar neslēptu ironiju to dēvē par Patiesības ministriju. Ar zemtekstu – lai cik ministriju valdībā būtu, viena pastāvēs allaž. Nenoliedzami, kādreiz šo laikrakstu un tā galveno redaktori bijāja. Kāpēc tagad agrākie sabiedrotie ir gatavi iegrūst ignorances dunci gan Dienas, gan Sarmītes Ēlertes mugurā?

Augstie mērķi...
"Iemesls, kādēļ 1990. gadā šī avīze vispār tika izveidota, bija gaužām prozaisks – veidojās jauna valsts, tapa jauna likumdošana, bija nepieciešams medijs, kas visus šos jaunos tiesību aktus publicētu. Taču jau toreiz visi –

gan mēs, gan arī paši politiķi – saprata, ka Latvijai vitāli ir nepieciešams spēcīgs, demokrātisks, neangažēts, Rietumu tipa laikraksts. Tieši tādēļ 1992. gadā notika Dienas privatizācija. Un, pateicoties neatkarībai, šo gadu laikā Dienai ir izdevies paveikt daudzus svarīgus darbus. Pirmkārt, tā bija lielo, globālo procesu ietekmēšana. Domāju, ka Dienas nostāja lielā mērā veicināja to, ka Latvija iestājās NATO. Tāpat Diena sekmēja sabiedrības izpratni par nepieciešamību iestāties Eiropas Savienībā," 2008. gada vasarā neilgi pēc amata atstāšanas intervijā žurnālam Numurs savu veikumu vērtējusi Sarmīte Ēlerte.

...un neesošie principi
Privatizācija, kuru laikraksta administrācija izvairās pārspriest, ir pirmā nagla tā pašpasludināto ētisko principu zārkā. Pirms vairākiem gadiem bijušais Dienas žurnālists Dzintars Zaļūksnis iesūdzēja tiesā laikraksta vadību par nelikumībām privatizācijas procesā. Viņš to vērtē kā klaju nelikumību, jo, pēc tā laika likumiem, ārzemniekiem nedrīkstēja piederēt daļas vietējā uzņēmumā. Dienā bija gan zviedru, gan toreizējā ASV pilsoņa Paula Raudsepa kapitāls. Kā skaidro Dz. Zaļūksnis, prāva beidzās, jo "iestājās noilgums un nebija jēga to turpināt". Iespējams, savi nopelni tur bija arī par privatizāciju atbildīgajam ministram, kurš, tikpat iespējams, pretī saņēma solījumu viņu neaiztikt avīzes slejās.

Taujāts par 90. gadiem, kad pats bija Dienas galvenais redaktors, Viktors Daugmalis nopūšas – eh, tagad domās, ka esmu apvainojies un gribu ieriebt. Apdomājies viņš atsūta viedokli: "Ēlertes laikā par Dienas stratēģiju kļuva proebrejiskais kosmopolītisms, bet par taktiku – atbalsts valdošajam politiskajam spēkam un ģenerālprokuroram. Stratēģiju noteica vēlme izdabāt galvenajam akcionāram, taktik – tieksme izvairīties no Dienas prihvatizācijas izmeklēšanas. Ēlerte ir vāja žurnāliste, toties laba organizatore, tāpēc arī Diena ir tāda, kāda tā ir – profesionāli mazspējīga, bet idejiski viengabalaina un agresīva." Dz. Zaļūksnis piebilst, ka savulaik ar Sarmīti Ēlerti esot kasījies par ebreju jautājumu: "Bija komentētājs Zalmans Kacs, lai viņam vieglas smiltis. Viņa viņu necieta tautības dēļ. Tāpēc interesanti, ka ar Sorosu sāka sadarboties! Naudas dēļ, izrādās, var aizmirst aizspriedumus."

Nedaudz skaļāk izskanēja cits pārkāpums. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uzlika Sarmītei Ēlertei 50 latu sodu par amatu savienošanas pārkāpumu. KNAB viņu sauca pie atbildības pēc likuma par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā. Proti, Dienas galvenā redaktore bijusi Valsts kultūrkapitāla fonda padomes locekle un ieņēmusi amatus dažādos fondos un uzņēmumos. "Laikā, kad S. Ēlerte strādāja kultūrkapitāla fondā, viņas vadītais laikraksts esot saņēmis 82,7 tūkstošus latu lielu līdzfinansējumu Kultūras Dienas izdošanai," raksta laikraksts Neatkarīgā.

Sapnis par politiku ir dzīvs
Pat ja šobrīd Sarmīte Ēlerte ir nosēdusies politiskās skatuves maliņā un mēģina čalot par savu rožu dārzu, kas aizaudzis ar balandām (žurnālā Numurs īsi pēc aiziešanas no galvenās redaktores amata), tas disonē ar ilgus gadus kopto dzelzs lēdijas, kura nesmaida, tēlu. Daudz pierastāk šķiet uzzināt par viņas kāroto lomu uz tās pašas politiskās skatuves. Un tāda ir. Viņa laikrakstā Diena pavēstījusi, ka ir gatava līdzdarboties konsolidācijas procesā, taču ne tajā, kuru piedāvā varas partijas. Viņasprāt, par konsolidācijas pamatu jākļūst godīgai politikai, kuru pārstāvot Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai.

Vai partijas būs gatavas uzņemt Sarmītes Ēlertes piedāvāto palīdzību atplestām rokām, rādīs laiks. Jo – sakot "Diena", joprojām domājam "Ēlerte". Taču tagad šim tandēmam ir jau cits zemteksts, jo laikraksts mainījis īpašnieku. "Domāju, ka lēmums par Dienas pārdošanu lielā mērā bija saistīts ar Ēlertes paziņojumu par iešanu politikā. Domāju, tiklīdz zviedri to izdzirdēja, viņi saprata, ka Diena tiks iznīcināta pilnīgi, avīze kalpos vienam politiskam spēkam, ko gribēs vadīt Ēlerte ar savu komandu. Tad beigās sanāktu, ka Diena būtu jaunā politiskā spēka laikraksts," vērtē Rīgas domes vicemērs Ainārs Šlesers (LPP/LC) intervijā žurnālam Klubs.

Nauda, vara un ietekme
"Laikraksts un tā redaktore, manuprāt, uztvēra dzīvi pārāk politizēti vispār," savā blogā secina žurnālists Māris Zanders. Biznesa augstskolas Turība komunikācijas zinātnes asociētais profesors Ainārs Dimants, vērtējot Dienas aktīvo vēlmi ietekmēt politiskos procesus, saka: "Avīzes bijušas un būs politiskas. Protams, ir jābūt savai pēctecīgai idejiskai nostājai, lai lasītāji var identificēties ar redakcionālo līniju! Robeža gan ir smalka – lai tādējādi neatgrūstu pārāk daudzus lasītājus. Pārmest var tad, ja avīzei nav patstāvīgas lomas un tā kļūst par instrumentu politisko spēku rokās." A. Šlesers runā tiešāk – Sarmīte Ēlerte baudīja lielu politisko ietekmi caur partiju Jaunais laiks un politiskajām nevalstiskajām organizācijām, uzskatot, ka viņas viedoklis bieži esot tautas viedoklis. "Jā, ir noderīgi elites pārstāvjiem uzšaut pa pirkstiem, ja viņi pārkāpj likumu vai manipulē ar saviem ietekmes aģentiem, tomēr tā dedzība, ar kādu Diena ir pēdējo gadu laikā cīnījusies pret Lembergu, Šleseru, Šķēli & Co., ir zināmā mērā pārāk liels gods minētajiem pilsoņiem. Neba no Lemberga vai Šķēles ir atkarīgs, vai es kā indivīds mācēšu pieņemt manai dzīvei patiešām būtiskus lēmumus. Citiem vārdiem sakot, man liekas, ka Diena varētu vairāk rakstīt par to sabiedrību, kas neaprobežojas ar dažiem tūkstošiem tipāžu, kas paši sevi iecēluši elites statusā," tautas vēlmes pārstāvēt uzņēmies M. Zanders.

Dienas stils bija atbalstīt katru nākamo varas partiju – vispirms Latvijas ceļu, tad Tautas partiju, tagad Jauno laiku. "Tur ir pietrūcis konsekvences un nav ticamības, kādēļ tāda nostāja ir izvēlēta. Tāpēc ir pamats kritikai, un, loģiski, ir arī atsitiens pārdošanas rādītājos," saka profesors A. Dimants. A. Šlesers norāda uz to pašu: "Kā politiskais pretinieks viņa [Sarmīte Ēlerte] bija ārkārtīgi gudra, radoša, bet problēma ir citā. Akcionāri visas šīs izdarības bija gatavi atbalstīt līdz brīdim, kamēr uzņēmums strādāja ar peļņu. Bet, ja uzņēmums sāk strādāt arvien sliktāk un sliktāk, tad cik ilgi viņi maksās par to, ka kāds kārto rēķinus politiskajā laukā?"

Mīl tikai vajadzīgos
A. Dimants vērtē, ka Dienai pietrūka patstāvīgas nostājas, tā nespēja distancēties no tiem, kurus aizstāv, tādējādi pārāk identificējoties ar noteiktiem politiskiem spēkiem. "Par to liecina kontentanalīze, ko veikuši studenti un pētnieki. Andris Šķēle bija tabu tēma ilgu laiku. Lielākais rīta laikraksts Diena nezināja, kas Andrim Šķēlem pieder, un par valsts nozagšanu uzzināja no Pasaules bankas. Tas neveicināja ticamību. Tagad ir pilnīgi pretēja pozīcija [attiecībā pret Šķēli]." Kas attiecas uz labvēlīgo attieksmi pret A. Šķēli, to varētu izskaidrot ar darījumu – kad viņš bija pie varas, avīzei esot atlaists PVN parāds.

"Ne vienmēr ir bijuši skaidri Dienas idejiskie principi. Liberālie principi ir tikuši pārkāpti," saka A. Dimants. Tautas partijas smagsvars Aigars Kalvītis par avīzes centieniem ietekmēt politiskos procesus izsaucas: "Protams, Diena visaktīvāk ir mēģinājusi ietekmēt sev par labu politiskos procesus! Avīze ļoti stipri mēģināja realizēt liberālo ideoloģiju, pat upurējot Latvijas valsts intereses, ja kaut kas bijis svarīgi viņiem." Viņš oponē, ka Diena būtu mīlējusi Tautas partiju. "Bija lietas, kur mūs atbalstīja, bija, kur ne. Kamēr partija realizēja viņu atbalstīto ideoloģiju, tikmēr mīlēja. Piemēram, Tautas partijas nostāju par viendzimuma laulībām nenormāli kritizēja, īpaši es biju nemīļš."

"Sarmītei bija savas autoritātes, uz kurām viņa paļāvās, un raksts bija jāveido saskaņā ar šo autoritāšu viedokli," atceras kāds bijušais dienietis. Dz. Zaļūksnis ir tiešāks, sakot, ka Sarmīte Ēlerte savulaik "savus draugus savilka presē un padarīja viņus par viedokļu līderiem bez objektīviem kritērijiem". Tādi bijuši (protams!) politiķi Jānis Kinna, Aleksandrs Kiršteins un žurnālists, politisko aizkulišu spēlētājs Edvīns Inkēns.

Atceroties, cik skarbu un pazemojoši pasniegtu kritiku Dienā izpelnījās tikko ieceltais Valsts prezidents Valdis Zatlers, jāvaicā, vai tiešām tas tika darīts augstu ētikas kritēriju vārdā, lai valsti prezentētu kristāltīrs cilvēks. Ārsta Zatlera vietā varēja būt jebkurš cits – arī viņš dabūtu trūkties. Vienīgi jurists Egils Levits ne, viņu Sarmīte Ēlerte bijusi noskatījusi kā nākamo Vairas Vīķes-Freibergas pēcteci. (E. Levits tiešām tika minēts kā iespējamais Valsts prezidenta amata kandidāts.) Iespējams, tāpēc daudz apņirgtais prezidenta kandidatūras saskaņošanas pasākums notika zoodārzā – politiķiem bija ātri jāvienojas, lai Dienai neļautu valdīt pār situāciju. "Nu kurš gan būs gatavs tev pateikt, ka Ēlerte bija nikna, jo prezidenta kandidatūra netika saskaņota ar viņu?" Neatkarīgajai nosmēja politisko aizkulišu pārzinātājs.

Viena cilvēka faktors
Kāpēc Diena tā rīkojās? A. Dimants uzskaita: pirmkārt, pamatā bija [Ēlertes] personiskās simpātijas, otrkārt, autoritārs, nevis koleģiāls vadības stils. Gan no Dienas aizgājušie, gan tajā strādājošie žurnālisti apgalvo – bijusī galvenā redaktore bijusi autoritāra un diktējusi vienīgo pareizo viedokli, kam jāparādās avīzē. Viens eksdienietis tā arī saka: "Tika norādīts, kā rakstīt. Taču, ja gribēji profesionāli augt 22–23 gadu vecumā, tad Diena bija ideāla vieta, jo spēcīgais redaktoru korpuss žurnālistus izskoloja labi. Tas atsvēra žurnālistikas brīvības trūkumu." Viņa kolēģis papildina: "Esmu saņēmis pārmetumu: vai tad nesaprati, kā tev bija jāraksta!? Taču pēc pāris dienām uzstādījumi mainījās, un tas Sarmītes autoritāti neveicināja. Strādājot Dienā, sapratu, ka preses brīvība un žurnālista brīvība nav viens un tas pats. Presi nevar cenzēt, bet žurnālists var vai nu piekrist galvenajam redaktoram, vai mainīt darbavietu."

Savukārt Viktors Avotiņš, atceroties kopā pavadīto darba laiku Literatūrā un Mākslā, Sarmīti Ēlerti raksturo atzinīgi: "Viņai ir stingrs raksturs, un nedomāju, ka tā ir slikta īpašība. Man patika viņas raksturs, tikpat sūdīgs kā manējais, patika, ka viņa ir gudrāka par mani, spītīga, ka viņai bija idejas, kā atdzīvināt redakcijas dzīvi." Uz repliku, ka studiju biedri Sarmīti raksturojuši kā cilvēku bez humora izjūtas, viņš atmet ar roku: "Acīmredzot viņa jutās atbildīga par avīzi, un jokiem neatlika laika."

Nenoliedzami, vienas sievietes ambīcijas Dienu gan uzcēla uz pašradīta pjedestāla, gan arī nostūma no tā.

«Vienotība» nepieņem tautiskās partijas

Voldemārs Krustiņš, Latvijas Avīze , 01.06.2010 15:56
http://www.visulatvijai.lv/news.php?readmore=1156319063
Pagājšpiektdien politapvienības "Vienotība" spices personas paziņoja, ka viņu partijas savā 10. Saeimas kandidātu sarakstā neņem ne "TB"/LNNK, ne "Visu Latvijai!". Kāpēc? To vadoņi pārliecinoši un ticami nav izskaidrojuši. Esmu pārliecināts, ka jau no paša sākuma nacionālos nedomāja laist ne tuvumā, "sarunas" bija izlikšanās un laika vilcināšana. Toties tagad bilde ir pavisam skaidra, un tas ir ieguvums. "Ārēji varbūt viss izskatījās labi, bet cilvēciski emocionālā sajūta bija tāda, ka kaut kas nav kārtībā un nebūs kārtībā," žurnālistam "Ir" par saviem pārdzīvojumiem izteicies Maizīša kungs. Manuprāt, tieši tas pats sakāms par "Vienotības" vadoņu izdarīšanos ar latviski nacionālas ievirzes divām partijām. Tieši tās "Vienotībai" izrādījās nepieņemamas. Un, ja jau tā, tad kas ir pati Vienotība? Acīmredzot partiju apvienība, kura pati nevēlas, lai to uzskatītu par nacionālas ievirzes organizāciju. Ne "TB"/LNNK, ne "Visu Latvijai!" tātad nav jājūtas atstumtiem vai pazemotiem, viņi vienkārši nav uzņemti eirokosmopolītu un globālistu aprindās kā tām pārāk prasti un radikāli.

Neņemos spriest, vai šīs ("TB"/LNNK un "Visu Latvijai!") spēs vienoties un dibināt nacionāli noskaņotu bloku. Varbūt spēs, bet varbūt ne – ja neatbrīvosies no vecām nastām. Taču apstākļos, kad notiekošais velk uz Latvijas pārkrievošanu, droši vien būtu arī cilvēki, kas nevēlētos atgriezties pagātnē un 10. Saeimas vēlēšanās balsotu par kaut nelielas latviskas frakcijas izveidi. Tik vien, ka viņiem jāzina, par kuriem kandidātiem balsot, kuri tad ir tie īsti nacionālie un jaunie, bez veciem piesvariem. Palīdz pareizi izvēlēties arī, ka zināmi nacionālistu pretinieki ar S. Ēlerti, A. Štokenbergu un viņa biedriem priekšgalā, taču vēl svarīgāk, lai nacionālistu apvienība spētu atbrīvoties no veciem stereotipiem un to nesējiem. Jaunos laikos un apstākļos vajadzīgs arī jauns nacionālo problēmu redzējums. Vai tad ne?

Ēlerte krievu laikrakstam Telegrafs

Ēlerte: Būs jāizvēlas starp ekstrēmistiem un bariņu oligarhu
LETA, 2010. g. 24. martā
http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/324269-elerte_bus_jaizvelas_starp_ekstremistiem_un_barinu_oligarhu

Laikraksta "Diena" bijušās galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes un domubiedru nodibinātās "Meierovica biedrības" mērķis ir veicināt un attīstīt komunikāciju starp Latvijas sabiedrību un politiķiem, intervijā laikrakstam "Telegraf" saka Ēlerte.

Ēlerte norāda, ka neplāno kādas personas no biedrības virzīt partiju apvienībā "Vienotība", "ja nu vien viņi paši to vēlēsies darīt..". Līdz maijam vairāki cilvēki solījuši sniegt Ēlertei atbildi par vēlmi iesaistīties politikā..

"Vienotības" bažas par deputātu vietu skaita iespējamu samazināšanos politiķiem Saeimā, ja "Meierovica biedrība" piedāvās maksimāli daudz bezpartejisku cilvēku, Ēlerte dēvē par normālu pašsaglabāšanās tieksmi. "Bet parlaments nav darba vieta, par kuru būtu jācīnās. "Vienotībai" ir jādomā, kā sasniegt maksimālo ietekmi nākamajā Saeimā. Ir labi, ka trīs partijas nolemj būt kopā, taču ar to nepietiek. Gatavība sadarboties ar tiešās demokrātijas formām "Vienotību" var tikai stiprināt," uzskata Ēlerte un piebilst, ka runa varētu būt par 3-5 deputātu vietām bezpartejiskiem deputātiem.

Par labu sasniegumu Ēlerte uzskata iespēju jaunajā Saeimā izveidot koalīciju ar vēl vienu partiju, bet ne ar divām. "Lietussargu revolūcijas" mērķis bija atlaist rīcībnespējīgu Saeimu - pašlaik mums ir fantastiska iespēja ievēlēt jaunu kvalitatīvu Saeimu.
Tas ir tā vērts, lai par to pacīnītos, uzskata biedrības pārstāve.

Izvēle - ekstrēmisti vai oligarhi.
Pēc viņas teiktā, koalīcijas veidošanai būs jāizvēlas starp nacionālistiski noskaņotu partiju "Visu Latvijai!", kas balansē uz ekstrēmisma robežas, un bariņu oligarhu un "Saskaņas centru", kas biedējot Ēlerti ar savām attiecībām ar autoritatīvo Krieviju. "Tā būs mazākā ļaunuma izvēle; lai izvēlētos, būs jāredz personālijas - kas tieši iekļūs Saeimā," piebilst Ēlerte. Viņa gan "Vienotībā" neredzot "Visu Latvijai!".

Viņa ir pārliecināta, ka nākamajā Saeimā nebūs pašreizējo personu. Nākamajā Saeimā jebkura partiju kombinācija būs kompromiss, "demokrātija ir kompromiss. Pašlaik ir grūti izraudzīties mazāko ļaunumu. Korupcija kā sistēma nozīmē, ka Latvija vienmēr būs neattīstīta valsts. Ir atsevišķi principi, no kuriem nākotnē nevajadzētu atteikties, - nacionāla valsts kā bāze integrācijai un orientācija uz Rietumiem."

Uzņēmēji pārdodas par šprotu bundžiņu.
..Ēlerte uzskata, ka tuvākajā nākotnē Krievijā saglabāsies autoritāra valdība, kas mēģinās paplašināt ietekmes jomas. Pēc notikumiem Gruzijā viens no Latvijas uzdevumiem esot savas drošības nostiprināšana. Krievu tanki Latvijā gan nenākšot, drīzāk būšot mēģinājumi ietekmēt Latviju caur ES un NATO politiku, tāpēc te daudz kas būs atkarīgs no tā, kas veidos jauno valdību.

Ēlerte intervijā norāda, ka "Meierovica biedrība" iestājas par sistemātisku Latvijas attīstību. Problēmas esot tad, kad daži uzņēmēji ir gatavi pārdot savu ģeopolitisko orientāciju par šprotu bundžiņu.
Uz jautājumu, vai viņa neuzticas ne oligarhiem, kas pārdodas par šprotu bundžiņu, ne "saskaņiešiem", Ēlerte norāda, ka SC var daudz runāt par savām programmām, bet pēc būtības tā ir tikai viena - etniskā - jautājuma partija.
"Tāpēc viņi spēja nosūtīt dzimtenes nodevēju uz Eiroparlamentu - lai gan man ir grūti saprast, kas var būt kopīgs Rubikam ar Ušakovu.
No otras puses, daudz ļauna darījuši Dobelis un Tabūns", kurus uztver kā sabiedrības vairākuma viedokļa paudējus.
Ēlerte uzskata, ka Latvijā stabila attīstība nebūs iespējama, kamēr būs spēkā etniskā balsošana.
"Latvijas demokrātiskajai valstij ir pilnīgi vienalga, kas ir bijis okupētājs. Var sākt skaitīt, cik gājuši bojā padomju, cik vācu okupācijas laikā, taču doma ir cita: pirms kara Latvija bija neatkarīga valsts, un okupācija ir noziegums. Jebkura cilvēka, politiķa, valsts pienākums ir tikt skaidrībā ar savu pagātni. Un tas, ka Latvija tad nebija noteicēja par sevi, neatceļ nepieciešamību saprast, kas toreiz notika," skaidro Ēlerte.
Viņu nesatraucot iespēja, ka SC izveidot koalīciju ar oligarhiem "bez viņas": "Latiņa ir jāceļ augstu - gan priekš citiem, gan sevis. Jā, koalīcija bez mums ir iespējama, un tas būs ļoti slikti Latvijai."

Šlesers Latviju vedot pie ilgstošas atpalicības.
Komentējot pašreizējo situāciju valdībā, no kuras nesen izstājās Tautas partija, atstājot valdību mazākumā, Ēlerte uzskata, ka pagaidām var iztikt ar šo premjeru un šo valdību līdz vēlēšanām, "kooperēšanās iespējama ar visiem. Tagad nav tādas situācijas, lai dzīvotu bez valdības. Līdz vēlēšanām nav tik daudz laika atlicis, var padzīvot arī ar mazākuma valdību."

Viņasprāt, Šlesers (LPP/LC) ir viens no pašreizējās sistēmas arhitektiem, kas Latviju ved pie ilgstošas atpalicības.
"Šī sistēma ir pretrunā ar atklātu konkurenci, ar iniciatīvu un sabiedrības attīstību. Situācija līdz vēlēšanām ir īpaši kritisks laiks - Dombrovskim ir jāatrod atbalsts, lai Latvija būtu rīcībspējīga," piebilst Ēlerte.
Viņa uzskata, ka galvenā atbildība par pašreizējo ekonomisko situāciju jāuzņemas valstij, kurai jau ilgu laiku bija iespēja apturēt kreditēšanas bumu bankās. "Es runāju par Aigara Kalvīša kā bijušā premjera un tolaik vislielākās partijas vadītāja atbildību. Eksperti mūs brīdināja, bet Kalvītis viņus nedzirdēja un palielināja valsts izdevumus. Tā ir viņa politiskā atbildība," norāda Ēlerte.

"Jaunā laika" (JL) atbildību viņa šajā situācijā nesaskatot, jo "tā nebija sistēmas daļa. Lai gan Latvijā vienmēr būs koalīcijas valdības, taču JL šo sistēmu neradīja. Varbūt Repše arī nodarbojās ar dīvainu biznesu, bet tas ir viņa personīgais prāts, muļķības, aizraušanās, nekas vairāk.".

Pēc Ēlertes teiktā, pašlaik "Vienotība" izstrādā kopīgu programmu - tajā neesot neatrisināmu pretrunu. "Domāju, ka rezultātā nebūs ne krasi labēju, ne krasi kreisu ekonomisku uzstādījumu," piebilda Ēlerte

TB/LNNK un Vienotība (Kristovskis, Diena)

Kristovskis nav pret TB/LNNK, bet vēlas arī "Visu Latvijai!"
Ināra Egle , Sestdiena, 10. aprīlis (2010)
http://www.diena.lv/lat/politics/hot/kristovskis-nav-pret-tb-lnnk-bet-velas-ari-visu-latvijai-2010-04-10-1

Latvijas labā Pilsoniskās savienības (PS) un arī Vienotības līderis Ģirts Valdis Kristovskis ir gatavs strādāt kopā apvienībā ar saviem bijušajiem partijas biedriem no Tēvzemei un brīvībai/LNNK, «lai kādas sāpīgas atmiņas ir palikušas pagātnē». Taču viņš Dienai atzina, ka nevarot runāt par TB/LNNK ienākšanu Vienotībā, nerunājot par sadarbību ar Visu Latvijai!.

Viņaprāt, pie sarunu galda ir jāsēž ar visiem. TB/LNNK varētu būt iespējas uz atsevišķa asociētā dalībnieka līguma pamata iekļauties Vienotībā. Taču TB/LNNK līderis Roberts Zīle uzsvēra, ka arī partijā ir dažādi viedokļi, tāpēc līdz 17. aprīlī paredzētajam kongresam partijas valde nenāks klajā ar skaidru viedokli par turpmāko. Savukārt Vienotībai pirms izšķiršanās par jauniem sabiedrotajiem ir svarīgi zināt, kāds ir TB/LNNK biedru vairākuma viedoklis.

Pirms četriem gadiem, kad TB/LNNK izstrādāja stratēģiju nākamajiem četriem gadiem līdz 10. Saeimas vēlēšanām, tās mērķis bija panākt, lai tieši uz TB/LNNK bāzes konsolidētos labējās konservatīvās partijas, cerībā, ka tēvzemieši būs tie, kuri veidos nākamo valdību pēc 10. Saeimas vēlēšanām. Tagad partija ir nonākusi situācijā, kurā tās līderi atzinuši, ka TB/LNNK viena ar atsevišķu sarakstu nespēj iekļūt Saeimā. Iespaidu uz TB/LNNK atstāja arī tās šķelšanās pirms pāris gadiem, kad no TB/LNNK aizgāja Ģ. V. Kristovskis kopā ar domubiedriem, iesaistoties PS veidošanā.

Tagad no Ģ. V. Kristovska labvēlības daļēji ir atkarīgas TB/LNNK iespējas startēt vēlēšanās. Tiesa, noteicošās ir TB/LNNK sarunas ar Jauno laiku, jo tieši caur premjera partiju, kas ir apvienībā ietekmīgākais politiskais spēks, tēvzemieši var pretendēt uz iespēju startēt vēlēšanās zem Vienotības karoga. No abu partiju līdzšinējām sarunām izriet, ka tas varētu notikt uz cienījamiem noteikumiem ar ne mazāk kā desmit vietām kandidātu sarakstā. Taču tam būs nepieciešama visu Vienotību veidojošo partiju piekrišana. R. Zīle atzina, ka neskaidrības rada arī tas, ka nav zināms, kā veidosies Sarmītes Ēlertes vadītās Meierovica biedrības sadarbība ar Vienotību. S. Ēlerte nesen medijos esot paudusi prieku, ka TB/LNNK nav iekļuvusi Rīgas domē, tas partijas biedriem neesot palicis nepamanīts. Jau rakstīts, ka pēc partiju pasūtījuma veiktie pētījumi liecina, ka Vienotības vēlētājs kopīgajā kandidātu sarakstā varētu svītrot tēvzemiešus.

TB/LNNK nav vienprātības par vēlamāko rīcību, jo ir biedri un pat nodaļas, kas uzskata, ka ir jāveido apvienība kopā ar Visu Latvijai!, piesaistot citus nacionālos spēkus. Saeimas deputāts Pēteris Tabūns atbalsta šo viedokli, jo pie vēlētājiem esot jāiet ar ideoloģiski skaidru piedāvājumu, kas balstīts uz nacionālajām vērtībām. Viņam esot grūti iedomāties, kā varētu atrasties vienotā komandā ar S. Ēlerti, kura negatīvi izteikusies par atsevišķiem partijas biedriem, kuru vidū ir arī P. Tabūns. Viņam pieņemama šķistu sadarbība arī ar Zaļo un Zemnieku savienību, ar kuru ir notikušas sarunas.

Partijas valdei uz kongresu vajadzētu iet jau ar skaidru piedāvājumu par to, kā partija varētu pieteikt sevi vēlēšanās, uzskata valdes loceklis, bijušais Rīgas mērs Jānis Birks. Viņš pats vēlēšanās varētu nekandidēt, bet bija jaušams, ka atbalsta sadarbību ar Vienotību. R. Zīle cer, ka izdosies vienoties par saprātīgu kompromisu, un pauž gandarījumu, ka arī Ģ. V. Kristovskis ir gatavs aizmirst seno laiku aizvainojumus svarīgu mērķu vārdā. Taču R. Zīlem ir grūti komentēt to, ka TB/LNNK iekļaušanās Vienotībā ir saistīta ar Visu Latvijai!, jo abām partijām sarunas notiek atsevišķi. Visu Latvijai! tās ir ar Pilsonisko savienību, bet TB/LNNK - ar Jauno laiku.

VIEDOKĻI
Imants Parādnieks, Visu Latvijai! līdzpriekšsēdētājs:

Latviešu tautas intereses vislabāk varētu aizstāvēt liela organizācija un Vienotība uz tādas statusu pretendē. Mēs ceram, ka tā būs uz nacionālo interešu aizstāvības pamata veidota apvienība. Taču ir iespējams, ka Vienotībā ieiet tikai Tēvzemei un brīvībai/LNNK, bet Visu Latvijai! tiek atstāta ārpus apvienības. Visu Latvijai! strādā ar jauno paaudzi, jo tā mainīs Latvijas virzību, bet apvienības veidotāji vairs nav politikā jaunie. Mēs no Vienotības sagaidām godīgu attieksmi pret mums, ja reiz runā par godīgu attieksmi politikā, tad viscaur ir jābūt godīgiem. Ja Visu Latvijai! paliks ārpusē, tad tā startēs vēlēšanās kopā ar citiem nacionāli domājošiem cilvēkiem.

Edgars Jaunups, Jaunā laika pārstāvis Vienotības veidošanas sarunās:

Skaidrība par Vienotības sastāvu vajadzētu būt, vēlākais, līdz maija sākumam. Piekrītu Ģirtam Valdim Kristovskim, ka sarunas jāturpina ar abām partijām, bet beigās būs lēmuma pieņemšana. Piekrītu arī tam, ka latviešu vēlētāju balsis nevajadzētu šķelt, bet ir jautājums, vai vienošanās ir iespējama? Ja sarunās ar TB/LNNK man ir sajūta, ka tas ir iespējams, jo tā tomēr ir politikā pieredzējusi partija, tad Visu Latvijai! līdz šim ir redzēta pozicionējamies tikai vienā jautājumā. Taču mums kā premjera partijai un, cerams, ka arī kā premjera partijai nākotnē, būs svarīgs atbalsts daudzos nopietnos jautājumos.

Jānis Domburs: Jauno biedrību, kustību un partiju jauno dziesmu vecie vēži

Publicēts KNL.lv un Delfi: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=30986863


Pirmā aprīļa noskaņās jebkura pēdējās nedēļās jauntapušā politiskā pieteikuma negludumus un kūleņus, kas vakar bija vērojami "Kas notiek Latvijā?" tiešraidē, var vērtēt ar veselīgu smaidu. Pagaidām. Jo tuvāk vēlēšanām par šādiem uzstādījumiem smiekli vairs nenāks – krietni ātrāk nekā pēc pusgada no tiem, kas ir pieteikuši sevi kā iespējamos kandidātus uz Saeimas deputātu krēsliem vai arī šo deputātu ciešus līdzgaitniekus, pienāktos sagaidīt daudz skaidrākus piedāvājumus un to pamatojumus.

Virsrakstā minēto tekstu par veciem vēžiem, protams, nebūt nevar attiecināt uz visiem jauntopošajiem politisko kolonnu dalībniekiem – liela daļa no jaunajās "kulītēs" startējošajiem šādā ampluā sevi nekad vēl nebija pieteikuši. Vairāk ir runa par to, ka it kā jauno politisko risinājumu "dziesmu" paušanā izskan tik daudzas "vecajiem vēžiem" raksturīgās skaņas.

"Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām" ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā sevi piesaka kā platformu sabiedriskai līdzdarbībai un ekspertīzei. Neapšaubāmi vajadzīgas un Latvijas politikā trūkstošas lietas. Tai pat laikā, acīmredzamā politiskā orientācija zem "Vienotības" lietussarga rada objektīvu pamatu šaubām par gaidāmās ekspertīzes objektivitāti. No otras puses, politiskā pozicionēšanās it kā loģiski prasītu arī kaut minimālu ideoloģisku pozicionēšanos, lai saprastu, kurā virzienā progresīvās pārmaiņas tiek saskatītas, tomēr tas pagaidām izpaliek. Ēlertes domubiedru lokā ir gan cilvēki, kuru dažādas pozīcijas varētu kvalificēt par liberālām, bet, vienlaikus, turpat līdzās ir "skandināvisko vērtību" kreisuma iezīmes. Iespējams, šis kokteilis ir tikai papildus ilustrācija pašas "Vienotības" ideoloģiskajai nevienotībai. Tikmēr Meierovica biedrības līdere pārī ar Lolitu Čigāni šos robus kompensē ar asu kritiku par līdzšinējo "politbiznesu" un šaubām par tā turpinājumu, kas, gluži loģiski, gūst lielas neapmierinātās publikas daļas atbalstu.

Kustības "Par labu Latviju!" iniciatorus, šķiet, būtu pārsteidzīgi un tuvredzīgi mest visus pār vienu kārti. Dažādību jau vakar studijā nodemonstrēja Gunāra Ķirsona un Gunta Belēviča duets, un arī pārējā uzņēmēju plejāde nav gluži klonēti no vienas olšūnas. Protams, vienošanās zem Andra Šķēles un Aināra Šlesera "jumta" ietver daudzus riskus – gan agrāko slikto precedentu stiprināšanas un personāliju dēļ, gan tāpēc, ka šī kustība var kļūt tikai par Ērika Stendzenieka pozitīvisma kampaņu Nr.2, kurā aiz krāšņas izkārtnes nav nekā jauna. Šai sakarībā zīmīgi, ka kustības saturiskos plānus tās iniciatori esot padarījuši par ārpakalpojumu, tos pasūtot izstrādāt kādiem nenosauktiem ekspertiem. Prezumpcija, ka Latvijas biznesmeņiem pašiem būs labākais plāns, ir kritizējama ne jau tikai daudzo koruptīvo aizdomu dēļ, bet arī tāpēc, ka ļoti liela daļa no Latvijas tā saucamā lielbiznesa līdz šim nebūt nav pierādījuši sevi kā pietiekami starptautiski konkurētspējīgus un ilgstspējīgus figurantus, kam varētu sekot konkurētspējīgas un ilgstspējīgas valsts veidošana, nevis tās iekšējo resursu pārdale.

Divu jaunu partiju tapšana, neiedziļinoties detaļās, ir uzmanības vērts sabiedrisko procesu atspulgs – starp kopskaitā vairākiem simtiem šo partiju radītāju ātri vien varētu izdalīt gan altruistiskus aktīvistus, gan aprēķinātājus, no kuriem daudzus vienotu totāla neizpratne par politikas procesu un satura komplicētību. Tai pat laikā, ņemot vērā pašreizējo varas partiju mazskaitlību un nekonsekvento "peldēšanu" starp dažādu sabiedrības grupu un slāņu interesēm, ļoti iespējams, ka Latvijas politikā vēl atrastos vietiņa kādas šaurākas sociālekonomiskas grupas cietai pārstāvniecībai. Protams, ar daudz pamatīgākiem cilvēkresursiem un konkrētākām pozīcijām.

Taču viena lieta, kas, sadalot pa dažādām "līgām", vieno jauno biedrību, kustību un partiju pieteikumus, ir secinājums, ka plašāku ļaužu grupu iesaistīties politikā var būt gan labā, gan arī sliktā ziņa. Jo, ja runa ir par kvalitatīvāku papildinājumu vai alternatīvu pašreizējam Latvijas valsts kursam, kura ass ir Godmaņa-Slaktera-Dombrovska-Repšes plāni starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros, tad šobrīd ar šādiem papildinājumiem un alternatīvām ir ļoti pašvaki, ja jārunā par konkrētu nozaru konkrētām reformām, un konkrētu valsts budžetu.

Video un citi raksti – http://www.knl.lv/