Vija Beinerte: Ne tikai mana – patiesības uzvara (Beinerte tiesā attaisnota par VDK kartīti)

https://www.la.lv/vija-beinerte-ne-tikai-mana-patiesibas-uzvara

7. jūnijs 2019
1937. gadā pietika ar triju čekistu vienošanos, lai cilvēku varētu nošaut – bez pierādījumiem, izmeklēšanas, tiesas. 1987. gadā ir pieticis ar divu čekistu vienošanos, lai varētu noformēt aģenta kartīti ar manu vārdu un segvārdu “Kate” – pret manu gribu un man nezinot.
Šā gada 30. maijā tiesa nosprieda: “Konstatēt faktu, ka Vija Beinerte nav bijusi bijušās LPSR VDK darbiniece un informatore.”
Tos, kas raduši vīpsnāt, ka čekisti savējos nenodod, nāksies apbēdināt. Viens neatcerējās to, kas bijis, otrs atcerējās to, kā nav bijis, līdz abi sapinās paši savos melos.

Nekas nav mainījies – kā toreiz, tā arī tagad viņi un es esam pretējās barikāžu pusēs.

Tiem, kas stiprā balsī brēc, ka VDK esot valdījusi dzelžaina kārtība un visi, kuru vārdi ir maisos, arī tie, kam kartītes ieviestas 80. gadu beigās, to ir zinājuši, vēlos pajautāt: vai jūs, kungi, spriežat no savas personiskās pieredzes?
1994. gadā bijušās LPSR VDK priekšsēdis Johansons apliecināja, ka 80. gadu beigās trīsdesmit procentus aģentūras aparāta veidoja neaktīvs “balasts”, lai “uz papīra” uzlabotu rādītājus, bet VDK 5. daļas priekšnieka vietnieks Māris Dreijers bija spiests atzīt, ka viņa nodaļā “balasta” procents ir bijis vēl augstāks, turklāt aģenta kartīte varēja tikt noformēta aizmuguriski, tajā ierakstītajai personai pašai to nezinot. Šī nav slepena informācija, to var izlasīt LZA izdevuma “Latvija un latvieši” II sējumā.
Svarīga detaļa. Uz “Kates” statistiskās kartītes (internetā ir publicētas alfabētiskās kartītes) 1990. gada februārī, kad žurnāli un personiskās lietas vēl nebija izvesti uz Maskavu, kāds par operatīvo uzskaiti atbildīgs VDK virsnieks ir krieviski uzrakstījis “nesadarbojas” un uzspiedis zīmogu “iznīcināt”. Taču “Kates” kartīte nav vis iznīcināta, bet atstāta maisos.
1990. gadā LPSR VDK 5. daļā bija ap 60 operatīvo darbinieku, katram no tiem bija jāsavervē vismaz 10 aģenti, citādi draudēja soda sankcijas. Tātad vajadzētu būt ne mazāk kā 600 kartītēm, taču ir tikai 280, starp tām arī “Kates”.
Nesen kolēģe izstāstīja par savu tēvu. Pirms demobilizēšanās no dienesta karaspēka daļā, ko ne jau pats viņš izvēlējās, bijis jāparakstās par klusēšanu. 90. gadu sākumā pie viņa atnāca divi vīrieši: viņa vārds esot VDK kartotēkā, taču kartīti varētu izņemt, ja viņš būtu ar mieru sniegt kādus sīkus pakalpojumus. Viņš nebija ar mieru. Uz to vīrieši atsmaidīja: tad ziniet, ka agri vai vēlu jūsu kartīte tiks publicēta.

Tātad tie, kas atstāja Latvijā šo saindēto dāvanu, bija droši, ka tā tiks atvērta – ne tikai pētniekiem, bet arī sabiedrībai.

Taču tas vēl nav viss. 1991. gada 24. augustā slēgtā sēdē Jēkaba ielā Johansons sniedza pārskatu: no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kas nobalsoja par Latvijas neatkarības atgūšanu, 36 ir bijuši VDK aģenti. Šo VDK arhīva daļas priekšnieka Leonīda Gailiša sagatavoto informāciju Johansons bija pats personiski pārbaudījis.
Jautājums nav par to, vai šie 36 ir nelieši, vai varoņi. Bez viņu balsīm Neatkarības atjaunošanas deklarācija netiktu pieņemta. Tāpēc Vaira Vīķe-Freiberga darīja pareizi, piešķirot Triju zvaigžņu ordeņus viesiem, kas nobalsojuši. Kļūmīgs bija kas cits.
Saskaņā ar PSRS VDK 1983. gada pavēli nr. 0014 persona, kas ievēlēta par Augstākās Padomes deputātu, no aģentūras aparāta ir jāizslēdz un visa VDK rīcībā esošā informācija par viņu ir jāiznīcina.
Taču kad Georgs Andrejevs jau kā Latvijas Republikas ārlietu ministrs sāka gatavot ārvalstnieku likumu, kas paredzēja priekšlaikus demobilizēto okupācijas armijas virsnieku un viņu ģimenes locekļu repatriāciju, pēkšņi viņa kartīte atradās maisos. Citēju Georgu Andrejevu: “Atbrauc uz Strasbūru Panteļejevs, vēl kad mēs tur bijām kā Augstākās Padomes deputāti, un saka man: interesanti, sākumā tevis tur nebija, bet tagad tu tur esi parādījies.”
Tātad Andrejeva kartīte netika iznīcināta un pēkšņi atradās maisos, kad viņš sāka gatavot Kremlim netīkamu likumu.
Politiķi Kiršteins un Muciņš, kas ilgus gadus aktīvi virzīja maisu lietu, nevarēja to nezināt. Ja viņi ar tikpat lielu sparu būtu cīnījušies par to, lai pārējie 35 sekotu Andrejeva paraugam un arī veiktu lustrāciju, mēs tagad dzīvotu citā Latvijā. Taču tagad vienīgais, kas patiešām ir veicis lustrāciju, ir dzejnieks Jānis Rokpelnis – pirms gada viņš atzina un nožēloja sadarbības faktu, lai gan viņa vārds maisos nav atrodams.

Tātad tas, ka ir kartīte, vēl nenozīmē, ka cilvēks patiešām ir sadarbojies ar VDK, gluži tāpat kā tas, ja Latvijā atstātajā arhīva daļā kartītes nav, nenozīmē, ka cilvēks nav sadarbojies ar VDK.
Vai maisu publicēšana ir atklājusi patiesību? Nē. Jo tagad vienā maisā ir patiesība, puspatiesība un meli – gan tie 350, kas nodeva nacionālos partizānus un piedalījās izsūtīšanās, gan tie, kas tika iebiedēti vai cerēja uz sīku personisku labumu, gan tie, kas bija spiesti sadarboties, lai varētu izveidot, piemēram, anestezioloģijas nozari vai asus televīzijas raidījumus, gan tie, kas atteikušies sadarboties vai vispār nav tikuši vervēti.

Tāpēc vienīgā patiesība, kas atrodama maisos, ir patiesība par noziedzīgo režīmu.

Lai mums spēks, izturība un gudra sirds, ka spējam – kā indivīdi un kā nācija – attīrīties no pagātnes sārņiem, atbrīvoties gan no grēku nastas un upura sindroma, gan no vēlmes tiesāt. Jo beigu rēķins tik un tā būs nevis starp mums un čekistiem, bet starp mums un Dievu.

“Kates” statistiskā kartīte. Tāpat kā alfabētiskajā kartītē arī šajā nav norādīta adrese, bet sadaļā “Ziņas par personiskās lietas virzību” 1990. gada 10. februārī, kad reģistrācijas žurnāli un personiskās lietas vēl nebija izvesti uz Maskavu, ir krieviski uzrakstīs “nesadarbojas” un uzspiests zīmogs “iznīcināt”. 

[Bijušie?] čekas ziņotāji nav gatavi runāt par sadarbību ar VDK

http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/bijushie-chekas-zinjotaji-nav-gatavi-runat-par-sadarbiibu-ar-vdk.a98079/

11. septembris 2014, 19:06 | Latvijā

Autori:

• lsm.lv ziņu redakcija

Radošās inteliģences pārstāvji, bijušie čekas ziņotāji vēl arvien nav gatavi atklāti runāt par savu sadarbības faktu ar represīvo iestādi, raidījuma „100g kultūras” diskusijā ceturtdien atzina literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, kurai nesen iznācis pētījums par Padomju Latvijas un trimdas literātu kontaktiem, ko vadīja un uzraudzīja čeka jeb Valsts drošības komiteja (VDK). 

"Viņi nav gatavi par to runāt. Nav izprotams, kāpēc viņi negrib. Daži ir gatavi runāt tikai anonīmi," teica Eglāja-Kristsone. Savā grāmatā "Dzelzsgriezēji" pētniece stāsta, ka Imants Ziedonis atrunājies, ka pēc braucieniem uz ārzemēm čekai ziņojumos tikai pārstāstījis klačas, savukārt Māris Čaklais atteicies runāt ar pētnieci. Jāni Peteru viņa pat neesot uzrunājusi, jo tikusi brīdināta, ka viņš neko nestāstīs.
Pēdējais LPSR VDK priekšnieks Edmunds Johansons atzina, ka čekai noderēja arī klaču atstāstījumi, jo "savācot kopā materiālus, varēja redzēt tendences, kas notiek trimdas sabiedrībā”.
10.septembrī apritēja tieši 50 gadu, kopš VDK tika izveidota Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, kuras patiesais mērķis bija graut trimdas sabiedrību. Vērtējot Kultūras sakaru komitejas darbību, bijušais čekas priekšnieks atzina: "Mazliet brutāls projekts. Vajadzēja ar glanci to darīt.”
Režisors Pēteris Krilovs norādīja, ka Lietuvā, kur veikta lustrācija jeb bijušo čekas aģentu "izgaismošanās", šobrīd valda garīga brīvība runāt par pagātni.

Vajag izrunāt to, kas bija noslēpts," teica Krilovs.

Savukārt vēsturnieks, čekas dokumentu izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris norādīja, ka Latvijā tā iegājies - šo jautājumu necilāt. Tiesā tikušas pārbaudītas 300 lietas, kurās cilvēki prasījuši pierādīt savu (ne)saistību ar čeku, sadarbība tikusi pierādīta tikai 15 gadījumos. Kangeris uzskata, ka būtu nepieciešams izvērtēt šo visu tiesu procesu objektivitāti.
Raidījuma viesi atzina, ka čekas ziņotāji ir jāpublisko, taču to nevajag darīt haotiski.
Literatūrzinātniece Eglāja-Kristsone uzskata, ka „šie vārdi ir jāizrunā, ir jāparāda šie kontakti, un jāredz, kā tas īsti notika”. Arī Krilovs domā, ka ziņotāju vārdi noteikti ir jāpublisko, taču tos nevajag „bērt uz galda haosā”.
Arī Kangeris atbalsta ziņotāju vārdu atklāšanu, taču norādīja - vēl nav izstrādātas pētniecības programmas. Taču pirms publiskošanas ir jāredz kopējā aina. Viņš stāstīja, ka bez kartītēm par ziņotājiem ir arī vairāk nekā 60 tūkstoši ziņojumu par laika posmu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.
Komisijas vadītājs pauda cerību, ka jaunā valdība un Saeima ievēros likumu un paredzēs finansējumu VDK darbības un dokumentu izvērtēšanai.

Tikmēr Johansons bija piesardzīgs atbildē par vārdu publiskošanu, norādot, ka vispirms ir jāizdomā, ko tas dos sabiedrībai - „vienotību, saliedēšanu, savstarpēju piedošanu”, nevis izdarīt to lietiņu un tad skatīsimies, kas būs.”

Viņš uzsvēra, ka katram savervētajam ziņotājam ir savs stāsts, turklāt „čekas maisos” ir tikai viena trešdaļa no aģentūras sarakstes. „Divas trešdaļas paliks ēnā,” piebilda Johansons.
Savukārt Krilovs, kurš veidojis dokumentālo filmu par sava tēva nāvi čekas represiju kampaņā, atklāja, ka viņa pētītie materiāli korelē viens ar otru un tas palīdz ieraudzīt patiesību no vairākām pusēm