Par operiem, aģentiem, devīto fondu un saplēstiem rubļiem: skeleti PSRS slepeno dienestu skapjos

http://www.la.lv/par-operiem-agentiem-devito-fondu-un-saplestiem-rubliem

7. jūlijs 2019, Vija Beinerte
Kopš maisiem parauts gals vaļā, sākušās dažnedažādas spekulācijas. Tādēļ nolēmu aicināt uz sarunu draugu, kas situāciju zina nevis no nostāstiem, bet no pieredzes, jo savulaik strādājis paralēlā struktūrā, kur tāpat kā Valsts drošības komitejā bija uzticības personas, konspiratīvo dzīvokļu turētāji, aģenti un rezidenti. Savu īsto vārdu saprotamu iemeslu dēļ draugs nevēlas atklāt, tāpēc vienojamies, ka sarunā viņš figurēs ar segvārdu. Sauc mani par Leonu, viņš saka. Lai Leons ir mana “kļička”!

Kā tu nonāci struktūrās?
Ja visu stāstīšu, draugi un paziņas varēs atpazīt.
Stāsti īso versiju!
Strādāju milicijā. Kad iestājos universitātē juristos, sāka nākt visādi darba piedāvājumi, arī kriminālistikā, taču es īsti negribēju, man bija labas “haltūras”, nedzīvoju jau no miliča algas vien.
Un tad mani uzaicināja uz SĪASAN jeb Sociālistiskā īpašuma aizsardzības un spekulāciju apkarošanas nodaļu, sauktu arī par “obehaesesu” no krievu Oтдел борьбы со спекуляциями и хище­ниями социалистической собственности.

Jautāja, vai man esot sajēga par operatīvo darbu. Teicu, ka ir, – filmās esmu redzējis, grāmatās lasījis, arī militārais dienests man bija ļoti interesants.

Pieņēma mani darbā, uzticēja nozari, kuru tieši, to atklāt nedrīkstu arī tagad, taču svarīgi ir zināt, ka ikvienam operatīvajam darbiniekam bija kāda nozare, par ko jāatbild.
Sāku iepazīties ar operatīvo darbu, kam pamatā bija pavēle numur 0030 un pavēle numur 0036. Tās lasīt drīkstēja tikai lielā priekšnieka kabinetā, neko konspektēt nebija atļauts, viss bija jāpatur prātā un slepenībā. Pavēlēs bija ietverts darbs ar aģentūru, darbs ar operatīvās izstrādes lietām, noteikumi, kā savervēt aģentu un kā ar aģentu strādāt.
Kādi bija galvenie ieteikumi vervēšanai?
Var izmantot kompromitējošu materiālu, manipulēt ar vājībām vai spiest uz patriotiskām jūtām, piemēram: tu redzi, ka apkārt visi zog, bet tu taču esi godīgs cilvēks, vēlies, lai valdītu taisnīgums un kārtība!
“Obehaesesā” par aģentu nederēja krāvējs vai kāds, kas kandžu tecina. Derēja inteliģenti cilvēki, kas veica inventarizācijas, revidenti vai grāmatvedību darbinieki. Viņi varēja sniegt noderīgu informāciju, pateikt priekšā, kurā gadā un kurā mēnesī, kurā atskaites lappusē ir liela, liela, liela kļūda, kam pamatā ir blefs. Un tad es aizgāju uz kantori, viņu klātienē paņēmu visus dokumentus, vairākas stundas sēdēju un skaitīju mušas, lai to lappusi un kļūdu neatrastu pārāk ātri. Pēc tam izņēmu man vajadzīgo dokumentu un uz tā pamata ierosināju krimināllietu.
Vai atceries savu pirmo lietu?
Tā bija šķietami bezcerīga pirms gada ierosināta krimināllieta par viltota alkohola tirdzniecību. Zubrovkas un konjaka pudelēs bija saliets ar šķīstošo kafiju vai tēju sakrāsots ūdens. Iedomājies: ir aizdomās turamais, ir cietušie, bet tam draņķim nekādi netiek klāt!
Aizgāju pie aizdomās turamā sievas un sievasmātes, aprunājos, kāds cilvēks, ko labu par viņu var pateikt. Šīs abas vienā balsī: galīgais draņķis, vazājas pa pasauli, draudējis sievasmāti nosist. Saku: rakstiet iesniegumu, ka draudējis, palīdzēšu!
Ar to iesniegumu eju pie aizdomās turamā: vai nu tu vaļsirdīgi izstāsti, kā bija ar viltoto alkoholu, vai sēdēsi cietumā par slepkavības mēģinājumu. Šis uzķērās, izstāstīja visu kā pie bikts.
Bet ar to jau vēl nepietiek, vajag lieciniekus. Gads apkārt, kā tos tagad sadabūt rokā? Uzrakstīju feļetonu: galvenais varonis svētkos atkorķē pudeli, grib pacienāt viesus, bet tur – krāsains ūdens. Apakšā pierakstīju: ja arī tev ir gadījies līdzīgi un tu gribi dabūt atpakaļ savu naudu, zvani uz šo numuru!

Dažu dienu laikā man simt liecinieku pieteicās. Tā šo lietu, kas gadu nebija izkustējusies ne no vietas, es trijās nedēļās atrisināju.

Cik aģentu tev bija, un ko īsti viņi darīja?
Kad jau biju vecākais operatīvais pilnvarotais, tas ir pulkvežleitnanta amats, man bija vairāk nekā desmit aģentu un pienācās rezidents, kas manā vietā satiekas ar mazāk svarīgiem aģentiem. Bija man arī konspiratīvais dzīvoklis.
Pēc noteikumiem tajā kāds varēja dzīvot tikai uz laiku, kad dzīvoklis nepieciešams operatīvajam darbiniekam, saimniekam bija jāpazūd. Manam labam draugam bija dzīvoklis, kur viņš nedzīvoja, glabāja tur vecas mēbeles, videofilmas un žurnālus. Dzīvoklis atbilda visām konspirācijas prasībām, tam bija divas ieejas, lai varētu ienākt pa vienām, bet aiziet pa otrām durvīm. Es noformēju drauga dzīvokli kā konspiratīvo, par ko viņš ik mēnesi saņēma piecdesmit rubļu.
Aģenti lielākoties gribēja satikties parkos vai kapsētās. Tikai ne kafejnīcās vai citās publiskās vietās, jo negribēja, lai kādam rastos kaut mazākās aizdomas, ka viņš saticies ar operatīvo darbinieku.
Ziņojumus vajadzēja uzrakstīt, un tad tos varēja vai nu nodot personiski, vai nosūtīt pa pastu. Vēstules tika noformētas kā aģentūras ziņojums. Ja uz ziņojuma pamata tika ierosināta krimināllieta, aģents saņēma prēmiju – divdesmit, trīsdesmit, reizēm pat piecdesmit rubļu.
Vai tu gribi teikt, ka par ziņojumiem maksāja?

Ja uz aģenta iesniegtā ziņojuma pamata tika ierosināta krimināllieta, viņš par to saņēma samaksu. Trīsdesmit rubļi – tā toreiz bija liela nauda.

Un aģents varēja iesniegt dienā kaut trīs ziņojumus. Dažiem tā bija naudas pelnīšana. Bija man viens tāds, kas ne tikai kaimiņu – savu tēvu un māti varēja nodot, viņam tas bija asinīs. Viņš krāja markas un visu naudu, ko es viņam maksāju par operatīvās informācijas sniegšanu, ieguldīja markās.
Es te laiku pa laikam klausos tās čekas maisu lietas un gaidu, kad beidzot kāds sāks runāt par devīto fondu jeb tā saukto devjatku. Tas bija skaidras naudas fonds, no kura operatīvie darbinieki ņēma naudu operatīvajiem izdevumiem, par kādiem varēja noformēt ļoti daudz ko. Es kā vecākais operatīvais pilnvarotais skaidrā naudā no šā fonda bieži vien saņēmu vairāk nekā mēneša algu.
Ceturksnī varēja izņemt tūkstoš rubļu. Desmitā daļa bija jādod priekšniekam, jo pie viņa taču nāca pārbaudītāji, kas bija jāpabaro, jāpadzirda un jāizklaidē. Pārējā nauda, protams, bija pareizi jānoraksta.
Par konspiratīvo dzīvokli, kā jau teicu, pienācās piecdesmit rubļu mēnesī. Bieži vien tas, kas bija pierakstīts dzīvoklī, to naudu nemaz nesaņēma, tā palika operatīvajam darbiniekam. Operatīvie darbinieki noformēja fiktīvus aģentus, rakstīja viņu vārdā ziņojumus, paši uzgāja informāciju, noformēja to kā aģenta ziņojumu, pēc tā ierosināja krimināllietu, bet naudu, kas pienācās par ziņojumu, ielika sev kabatā.

Bija cilvēki, kas pat nenojauta, ka ir noformēti kā aģenti. Tas varēja būt kaimiņš, bijušais kolēģis, draugs vai drauga māte. Tu ar viņu satiecies, aprunājies un tad noformē kartīti.

Savervēt reālu aģentu bija ilgs process, jo cilvēkam bija jāsaprot, ar ko viņš saistās un kādas var būt sekas, jo noziedzīgā pasaule nemīl ne lieciniekus, ne aģentus. Viņam pašam ar savu roku bija jāuzraksta, ka viņš labprātīgi ir gatavs sadarboties ar operatīvo darbinieku un ziņot par noziegumiem, kas jau izdarīti vai tiek gatavoti.
Vēl aģentam bija jāuzraksta, ka viņš izvēlas sev segvārdu Enriko, Fiksais vai kādu tur vēl. Tā ir pēc noteikumiem. Taču ne jau vienmēr tika ievēroti noteikumi. Ja man vajadzēja noformēt kādu fiktīvu aģentu, es pats visu uzrakstīju vai lūdzu, lai sievasmāte uzraksta ar savu roku.
Daudzi operatīvie darbinieki, īpaši Valsts drošības komitejā, noformēja fiktīvus aģentus, lai pildītu vervēšanas plānu un uz viņu rēķina norakstītu operatīvo naudu. Kā visur, arī te notika pierakstījumi.
Ko darīja reālie aģenti?
Reālam aģentam tika doti uzdevumi. Iefiltrējies, noskaidro, uzzini! Satiecies ar to un to cilvēku, aizej ar viņu uz restorānu, piedzirdi, paklausies, ko stāstīs! Ja vajag, būs arī dāvanas – zefīrs, riekstiņi šokolādē, kafija, labs konjaks, ikru bundžiņa. Par naudu neraizējies, iedosim! Naudu ņēma no jau pieminētās “devjatkas”. Un norakstīja – uh! – visam kam. Es kādreiz kastēm ņēmu kafiju un citus labumus.
Reizēm aģenti veica noziedzīgas darbības, lai iefiltrētos. Visīstākie provokatori. Tāpēc bija tāda lieta kā aģenta aizsardzība, varēja mainīt vārdu, ārieni, dzīvesvietu, ja kāds bija iefiltrējies drūmā bandā un to nodeva.
Ja aģents piedalījās noziedzīgās darbībās, izmeklēšanai tika pateikts, kuru epizodi viņam noņemt. Tad īstie dabūja reālu cietumsodu, bet aģents varēja dabūt nosacītu. Vai arī turpināja darboties cietumā. Pēc tam viņu it kā pārveda uz citu cietumu, viņš padzīvoja kaut kur Sverdlovskā vai Krasnojarskā divus gadus un atgriezās it kā no cietuma.
Pie “Laimas” pulksteņa stāvēja tā sauktie farcovščiki. Neviens nevarēja tur stāvēt, ja nebija parakstījies par sadarbošanos. Ja kāds viņam pārdeva desmit dolāru vai nopirka no viņa dažas kasetes, operatīvie uz to skatījās caur pirkstiem, jo šie “farcovščiki” reizēm palīdzēja atklāt lielus noziegumus. Ja jūrnieks atved vienu pāri džinsa bikšu, tas nekas. Bet, kolīdz jautā, par cik ņemsi simt pārus, te jau ir krimināllieta par kontrabandu.
Tāpat arī ar valūtas operācijām. Ja kāds bārā samaina desmit dolāru, tas nekas, bet, ja regulāri maina piecdesmit vai simt, bārmenim par to jāziņo. Kriminālkodeksa 88. pants, valūtas operāciju pārkāpumi, tur nebija nosacīta soda – sākot no astoņiem gadiem uz augšu.
Tagad spekulācija ir bizness, tolaik – noziegums.

Taču PSRS laikā bija viens labs likums: ja izlaupīšana virs simt tūkstošiem, tā ir valsts ekonomikas graušana, par ko tiek piespriests nāves sods.

Tagad tie, kas grauj valsts ekonomiku, dzīvo cepuri kuldami. Nesen runāju ar vienu revidenti no Finanšu ministrijas, viņa saka: ja lielāka summa, mums aizver muti, bet par 200 eiro mums tas cilvēks ir jāizģērbj.
Bija jau arī tādi aģenti, kas, piemēram, ieskrien kafejnīcā un nobļaujas: sitam krievus! Un skatās, kurš piebalsos. Bet tas gan attiecās uz VDK aģentiem.
Vai tevi ir mēģinājuši iesaistīt Drošības komitejas darbā?
Pēc armijas man piedāvāja strādāt VDK. Jautāja, vai es negribētu turpināt dienestu apsardzes rotā. Būtu tikai jāpabeidz trīs mēnešu kursi Ļeņingradā.
Manai mātei attāls radinieks visu mūžu bija nostrādājis VDK, pirms pensijas tika norīkots par Iekšlietu ministrijas kadru daļas priekšnieka vietnieku. Aizgāju pie viņa, jautāju, ko darīt. Viņš pateica atklāti: privilēģijas būs ļoti lielas, tikai ņem vērā, ka iekšā tu tiksi, bet ārā gan ne. Pietiek ar to, ka zināsi tās ēkas stāvus, kabinetus, nodaļas un sejas. Neizlaidīs tevi. Sliktākajā gadījumā pārsūtīs uz Arhangeļsku vai Saratovu. Un, ja arī tur pretosies, atpakaļ atsūtīs pa daļām.
Tā es aizgāju strādāt milicijā.
Tolaik bija nerakstīts likums, ka VDK nevervēja tos, kas strādā milicijā, savukārt tie, kas iekšlietu sistēmā, nevervēja tos, kas saistīti ar Drošības komiteju. Milicijā gan reizēm tika iefiltrēts kāds VDK informators, mēs pat nojautām, kurš tas bija.

Viņš varēja darīt, ko grib. Piedzēries ar dienesta ieroci restorānā sašāva griestus, tika ierosināta dienesta izmeklēšana, taču ar to arī viss beidzās, viņš palika darbā.

Skaidrs, ka viņam spēcīga aizmugure. Un mums visiem skaidrs, kāda.
“Intūrista” viesnīcās praktiski neviens nevarēja strādāt, ja nesadarbojās ar kādu no likumsargu iestādēm. Oficianti sadarbojās ar kriminālpoliciju, zāles pārziņi un daļa bārmeņu – ar īpašuma aizsardzības nodaļu, bet valūtas bāri – ar Valsts drošības komiteju. Es reiz gribēju vienu bārmeni savervēt, laba drauga paziņu. Nosūtīju pieprasījumu uz informācijas centru, pēkšņi zvans no Drošības komitejas: kāpēc interesējaties? Saku: tīri operatīva interese, šis cilvēks varētu mums palīdzēt. Man atbild: nē, nevarētu vis, viņš ir aizņemts.
Vai ir bijušas arī neparastas, pat kuriozas lietas?
Cik tik uziet! Divi jauni cilvēki regulāri apmeklē restorānu un vienmēr norēķinās ar saburzītām maza nomināla banknotēm. Oficianti brīnās: viņi no pakaļas velk to naudu ārā, vai?
Līdz vienā brīdī šo informāciju nodeva mums, un mēs to nodevām tālāk kriminālpolicijai. Tur salika puzli un arestēja tos puišus, atklājot ļoti lielu noziegumu. Kādā no savienoto republiku galvaspilsētām bija aplaupīta inkasācijas mašīna, kas veda norakstītās banknotes – saburzītas, ieplēstas, netīras, aprakstītas. Banka tās nodeva iznīcināšanai, lai apgrozībā laistu jaunas.
Aplaupītajā inkasācijas mašīnā bija vairāki simti tūkstošu rubļu. Laupītāji to naudu – pārsvarā trīnīšus un piecīšus – pārdeva par puscenu. Tā šīs banknotes noplūda arī uz citām republikām.

Informācija par to bija izziņota visā Savienībā. Un, re, uz aģenta – kāda oficianta – ziņojuma pamata tika atklāts ļoti smags noziegums.

Un vēl tolaik visi, kas nodarbojās ar alkohola tirdzniecību tā sauktajās točkās, bija ziņotāji. Visi, pilnīgi visi. Viņiem ik pa laikam uzlika sodus, lai nerastos aizdomas, taču konfiscēja trīs līdz piecas pudeles, lai gan mājās viņiem alkohols glabājās kastēm un kravām. Reizēm iemeta to spekulantu kamerā, lai izmantotu iekškameras izstrādēs, jo šos cilvēkus visa pilsēta pazina, viņiem uzticējās. Bet viņi palīdzēja atklāt noziegumus, reizēm ļoti lielus.
Bija viens tāds, kas sākumā spekulēja ar alkoholu. Vēlāk viņam bija desmitiem videomagnetofonu un kasešu, viņš uzpirka valūtu, zeltu, dārglietas, antikvariātu, taču viņu nekad neņēma ciet. Tāpēc ka viņš to bija atstrādājis. Bija kāds ļoti smags gadījums, kad, aplaupot dzīvokli, nogalināja divus nepilngadīgus bērnus. Un zeltu, ko šajā dzīvoklī nozaga, aiznesa viņam. Viņš, zinot, ka ir pastrādāts noziegums, nekavējoties aiznesa to zeltu operatīvajiem. Operatīvie to parādīja noslepkavoto bērnu vecākiem, kas to atpazina. Uz šo liecību pamata noziedznieki tika apcietināti un pēc tam notiesāti.
Ir bijis arī tā. Es zināju, ka cilvēks spekulē ar alkoholu, man bija informācija, kur viņš to glabā un kad viņam to pieved no Lietuvas. Taču dabūt kratīšanas orderi nav tik viegli. Un tad es pats uzrakstīju vairākas sev adresētas anonīmas sūdzības, ka tā cilvēka sieva, kas strādā rūpnīcā, zog ļoti dārgas izejvielas un glabā tās mājās. Nodevu sūdzības prokuratūrai, bet prokuratūra uzdeva man tās pārbaudīt. Es uz šo sūdzību pamata ierosināju operatīvās izstrādes lietu.
Vienlaikus man bija arī operatīvās izstrādes lieta par tā cilvēka alkohola spekulācijām, čupa liecību, taču, kamēr viņš pats nav atzinies, grūti kaut ko pierādīt.

Jo pēc PSRS likuma spekulācijai bija četras sastāvdaļas: pirkšana, pārdošana, nodoms un mantkārīgs nolūks. Ja kaut vienas daļas nav, tu viņam neko nevari padarīt.

Tad, lūk, aizeju es pie tā tipa un saku: klau, ienākušas sūdzības par tavu sievu, viņa zogot izejvielas, glabājot tur un tur. Lai nebūtu lieku runu un domstarpību, apskatīsimies, pārbaudīsim. Jā, protams, nāc iekšā, skaties, ne te, ne tur nekā nav! Es saku, bet kas tur tanī skapī? Tur arī nekā nav! Nu tad atvērsim. Nē, Leon, nevajag! Atveru – tur divdesmit kastes alkohola. Viss. Tā kā izstrāde jau bija veikta un liecinieki savākti, tika parakstīts kratīšanas orderis un notika izņemšana. Divdesmit kastes tālākai tirgošanai – liela summa, liels sods.
Spekulācija bija pats grūtākais. Kā jau teicu, jābūt četrām sastāvdaļām.
Vēl kāds konkrēts gadījums. Cilvēks spekulēja ar alkoholu. Ja pie durvīm klauvēja un prasīja, vai šņabis ir, skaidrs, ka provokators, jo visi zināja, ka ir. Ja kāds jautāja, cik maksā, durvis ciet. Jo tas, kas pārdod, nedrīkst nosaukt cenu. Veikalā pudele maksāja piecus rubļus, bet dabūt nevarēja, tāpēc pie spekulanta – piecpadsmit. Taču pircējam pašam bija jādod nauda, ja gribēja pretī saņemt pudeli.
Un tagad viens ir noķerts. Ir septiņpadsmit liecinieku, kas pie viņa ir pirkuši. Bet viņš saka: man nebija nodoma. Es nopirku šņabi, jo sievasmāte bija slima, taisījās mirt, bērēm vajadzēs. Man bija iespēja Lietuvā no nepazīstamiem cilvēkiem nopirkt, pārmaksājot dažus rubļus. Nopirku trīs kastes, atvedu mājās, bet sievasmāte nemirst, izveseļojas, dzīvāka par dzīvu. Ko darīt? Nauda ieguldīta, man vajag to atpakaļ. Palaidu ziņu draugiem, ka man ir šņabis, varu pārdot, ja kādam vajag. Taču es neteicu, par cik. Un tumsā jau es neredzu, cik man dod. Pērkot nebija nodoma. Viss.
Kāds cits spekulēja ar zemenēm. Mēs viņu noķeram, bet viņš parāda pasaknīti – pirms pusgada viņš Miera fondam pārskaitījis simt rubļu. Mēs esam pierādījuši, ka spekulāciju rezultātā viņa iegūtā peļņa ir gandrīz tūkstoš rubļu, bet viņš saka: kad būtu savākts pilns tūkstotis, arī to pārskaitītu Miera fondam. Un tu nevari pierādīt pretējo, jo viņam ir pasak-nītis par tiem simt rubļiem. Un viņš apgalvo, ka viņam zemeņu pārpirkšanā nav bijis savtīga mantkārīga nolūka.
Vai tev patika tavs darbs?
Jā! Interesants. Ļoti. Tev jābūt psihologam. Kad cilvēks sēž tev pretī un stāsta muļķības, tu viņam pasaki: tur, kur tu mācījies melot, es biju profesors.
Cik ilgi nostrādāji?
Līdz 1989. gadam. Aizgāju, jo man pavērās citas darba iespējas. Lai gan arī tagad es vislabprātāk strādātu kārtības policijā. Rūpētos, lai Rīga ir tīra. Neviens man nespļautu un nemēslotu uz ielām, nečurātu vārtu rūmēs un naktī Vecrīgā nebļaustītos.
Vai tu biji labs operatīvais darbinieks?
Labam operatīvam darbiniekam gadā bija jāatklāj deviņas līdz vienpadsmit lietas. Man gadā bija trīsdesmit piecas līdz trīsdesmit septiņas. Atklātas, ierosinātas un rezultatīvi iztiesātas krimināllietas.
Vai tev ir bijušas arī tādas lietas, ko nācās slēgt?
Diemžēl bija arī tāda. Saņēmu sūdzību par augsta ranga partijas darbinieku, kam pārāk liela apetīte, divi kukuļi iedoti, bet šis prasa trešo – divdesmit tūkstošus rubļu. Tas sūdzības rakstītājam šķitis par traku.
Augsta ranga partijas darbinieks – tā nav joka lieta. Sarunājām telefona noklausīšanos un noklausīšanos kabinetā. To tikai Drošības komiteja varēja, palūdzām, viņi palīdzēja.
Kad pierādījumi savākti, liecības noformētas un viss sagatavots aizturēšanai, pēdējais etaps – Iekšlietu ministrijas cilvēks aiziet uz partijas centrālkomiteju, lūdz norīkot pārstāvi, kas būtu aizturēšanā liecinieks. Un te Vagris, kas tolaik bija “cekas” pirmais sekretārs, pieprasa operatīvo lietu. Izlasījis saka: vai jūs gribat politisku skandālu? Viss. Lieta slēgta. Nianses stāstīt nedrīkstu.

Ministrs Vaznis man pateica īsi: aizmirsti, ja negribi, lai tevi nobrauc tramvajs tur, kur sliedes nekad nav bijušas.

Kas ar to cilvēku pēc tam notika? Esi par viņu ko dzirdējis?
Pēc tam viņš nobalsoja par Latvijas neatkarību un sekmīgi iekārtojās arī jaunajā situācijā.
Ko tu domā par čekas maisu publicēšanu?
Tam bija jānotiek 90. gadu vidū. Un ne jau tā, kā tas tagad tika izdarīts, vienkārši izgāžot maisu saturu bez kādiem paskaidrojumiem un komentāriem. Jāsaprot, ka neviens operatīvais darbinieks neatdos publiskai saplosīšanai savus strādīgos aģentus. Esmu runājis ar bijušajiem VDK darbiniekiem. Publiski viņi joprojām neko nedrīkst stāstīt, bet privāti reizēm kaut ko atklāj. Viens man saka: no manējiem maisos nav neviena, es pats visus izņēmu, bija taču pietiekami daudz laika.
Skaidrs, ka visas svarīgās kartītes vai nu iznīcināja, vai aizveda. Ticamībai un piesegam atstāja vecos, kas jau apmiruši, un tos, kas šķita nesvarīgi. Un vēl arī tos, kas savervēti pēc 1986. gada, kad jau sākās atmoda, jo tur pa lielākai daļai bija fiktīvi noformētās kartītes. Vadība pieprasīja plāna pildīšanu, bet 80. gadu beigās neviens jau vairs negāja – ne labprātīgi, ne piespiedu kārtā.
Maisi ir tīri politiska lieta, lai diskreditētu mūsu inteliģenci. Tie, kas patiešām strādāja, kas rakstīja ziņojumus un saņēma naudu, maisos nav atrodami. Taču bijušie VDK operi par to runāt negrib, jo ir parakstījuši klusēšanas noteikumu, tas ir solījums līdz mūža galam, tāpēc viņi var stāstīt nenozīmīgas lietas vai melot.
*
Lasi vēl:
No “bandīta meitas” līdz “čekistei” – melu impērijas provokācijas turpinās. Saruna ar Dzintru Geku
Vija Beinerte: Ne tikai mana – patiesības uzvara
Karš ir neapmierinātu vīriešu rotaļas. Saruna ar Valdi Atālu

Slepenie nāvessodi…Saruna ar Okupācijas muzeja vēsturnieci Inesi Dreimani

http://www.la.lv/nojausma-naca-pedeja-bridi
23. marts, 2019, Viesturs Sprude

Laikā no 1941. gada no janvāra līdz jūnija beigām Rīgā čekisti slepeni izpildīja nāvessodus vismaz 285 Latvijas pilsoņiem. Viņu mirstīgās atliekas vācu okupācijas laikā tika atrastas un ekshumētas masu kapos Baltezerā, Babītē, Dreiliņos, Ulbrokā un Centrālcietuma pagalmā.

Vairākums šo cilvēku tika identificēti praktiski uzreiz. Taču ne visi.

1944. gada 27. aprīlī Stopiņu pagastā Ulbrokas mežniecības apgaitā uzgāja četras bedres ar kopumā 23 nošautiem cilvēkiem. 11 no viņiem atpazina, jo nogalināto apģērbu kabatās atrada dokumentus vai salasāmus padomju “tiesas” spriedumu norakstus. 1944. gada jūlijā atpazina vēl četrus.

Visus nogalinātos apbedīja Rīgas Meža kapu Balto krustu kapulaukā (ģenerāli Kārli Gopperu – Brāļu kapos). Tomēr astoņu upuru personības toreiz palika tā arī nenoskaidrotas.

Ar padomju okupācijas varas 1941. gadā nogalināto identifikāciju, pētot izmeklēšanas lietas un dokumentus, nu jau vairākus gadus nodarbojas Okupācijas muzeja vēsturniece INESE DREIMANE. Pēc pusotra gada ilgas dokumentu pētīšanas beidzot izdevies atdot vārdus arī astoņiem Ulbrokas masu kapa “nezināmajiem”

Šķiet, Latvija tomēr nav tik liela, lai Ulbrokā aprakto personības tik ilgi paliktu noslēpumā. Kāpēc jau 1944. gadā to nevarēja noskaidrot? Tie nākamie 40 gadi, protams, neskaitās…

Jā, tos 40 izlaidīsim, jo tajos par 1940./1941. gadā pazudušu tēvu vai vectēvu bija labāk nepļāpāt. Bet vispār tā ir drusku mīkla. Es varu pateikt tikai par tiem trim, kas bija ebreji, – Efraims Gorons, Izraels Paļickis, Aleksandrs Veinbergs.

Pirmkārt, pat, ja varbūt arī viņu kabatās atrada spriedumu, tad vācu okupācijas laikā pašsaprotamu iemeslu dēļ to vienkārši neminēja. Vieglāk bija pateikt: “Nav atpazīts.” Otrkārt, nebija jau arī vairs tuvinieku, kas viņus varētu atpazīt. Piemēram, Paļicka sieva un meita jau bija deportētas 1941. gada 14. jūnijā kā “ar nāvi sodītas personas radinieki”. Viņi pat nekļuva par holokausta upuriem!

Bet ar padomju noslepkavoto ebreju identificēšanu vācu laikā vispār ir interesanti. Ir divi trīs tādi gadījumi. Viens ir Baltezerā – tur bija apglabāts Zāmuels Kognators, bet identifikācijas papīros viņu ierakstīja kā “Samuilu Kovnatovu”. Nezinu, apzināti vai neapzināti. Savukārt Dreiliņu bedrē apraktais Šajs Volfs Aleksanders identificēts kā “Volframs Aleksāns”. Ar tipisku Viļakas puses uzvārdu! Tāpēc man reizēm nācās spēlēties ar analoģijām.

Par pārējiem līdz šim neidentificētajiem – pieļauju, varbūt kādam arī neatrada kabatā to sprieduma dokumentu. Reizēm jau varēja būt arī tā, ka nebija tuvinieku: tie varbūt nebija uz vietas, varbūt bija deportēti. Jo, kā jau teicu, ja ģimenē bija kāds, kas sodīts ar nāvi, tas varēja kļūt par pamatu, lai pārējos pēc tam izsūtītu. Protams, tas attiecās uz agrīnajiem represētajiem, ne tiem, kurus nošāva, karam sākoties.

Spriedumi kabatās. Kāpēc tie tur atradās?

Precīzi to varētu pateikt tikai trīs personas – konvojnieks, komendants Jermolajevs, kurš izpildīja nāves spriedumu, un pats upuris. Tā būs tikai mana versija, taču, iespējams, viņi vienkārši turēja šo dokumentu kabatā kā papīru, kam cietumā ir saimnieciska vērtība. Cilvēku vakarā izsauca no kameras, nepasakot, kurp vedīs. Vakaros parasti pratināja un cilvēks gāja kā uz kārtējo nopratināšanu.

Mums nav tādu liecību, ka kāds būtu dzirdējis čekas gaiteņos saucam: “Mani aizved uz nošaušanu!” vai “Glābiet!”, vai ko tamlīdzīgu. Nojausma par to, kas sekos, upurim droši vien nāca tikai pašā pēdējā brīdī, kad sasēja rokas. Ir tikai viena persona – Staņislavs Belkovskis –, kam ekshumācijas fotogrāfijās redzams, ka viņam bijusi aizbāzta mute.

Šos cilvēkus, kurus vēlāk atrada bedrēs Baltezerā, Babītē, Dreiliņos un Ulbrokā, čekisti tur arī nošāva vai viņus tur tikai apraka?

Mēs, vēsturnieki, reizēm par to strīdamies, bet es sliecos noraidīt versiju, ka viņus tur arī nošāva. Tā nebija čekas darbības metode – kādu kaut kur vest, pievēršot sev lieku uzmanību. Čekas darbības pamatā bija slepenība. Turklāt, kā nodrošināt, lai upuri nemēģinātu bēgt vai vismaz kliegt? Ka tas notiek, to redzēja kaut vai Centrālcietumā, kur pat it kā nekur tālu nevajadzēja vest. Tur kara sākumā 99 cilvēkus nošāva un apraka 4. korpusa pagalmā.

Pēc ekshumāciju protokoliem redzams, ka viena daļa šo cilvēku bija pretojušies – vienam, Indriķim Stallītim, sašauta potīte, citiem bija sists pa seju. Tajā laikā arī Krustpils lidlauka teritorijā nogalināja vismaz astoņus cilvēkus, bet vismaz viens aizbēga. Un viņam netrāpīja.

Tā ka nogalināmos kaut kur vest vienmēr nozīmēja risku, ka kāds izbēgs. Turklāt atcerēsimies, kad Ulbrokā apbedītie tika nošauti. Tas ir 1941. gada februāris un marts. Ziema! Tur būtu ne tikai jāizrok bedre, ko varēja izdarīt arī pa dienu, bet vēl arī tumsā jātrāpa un jāuzmana, lai kāds neaizmūk.

Čekas izziņās par nāvessoda izpildi, kas ir pilnīgi visiem šo gadījumu cilvēkiem, ir norādīts, ka nāvessods izpildīts no plkst. 22 līdz 24 vakarā. Padomājiet, kāpēc tad Stūra mājā vajadzēja ierīkot to šautuvi, kuras sienās ir tik daudz ložu caurumu un kāpēc “Nacionālā sardze” tur salasīja 240 patronu čaulītes? Domājat, tur čekisti nervu nomierināšanai vienkārši šāva sienā?

Piespriestos nāvessodus izpildīja čekas Stūra mājā. Centrālcietumā notika beztiesas nošaušana pēc sarakstiem, jo bija jau sācies karš. Diemžēl nākamā okupācijas vara rādīja tikpat nelāgu piemēru. Tikai nacistiem bija cita filozofija – viņi tajā brīdī jutās tik ļoti nesodāmi, ka nebija problēmu pat dienas laikā vest uz mežu un nogalināt cilvēkus teju katras pilsētas vai ciema nomalē.

Bet par Baltezera vasarnīcu ir liecības, ka tur skanējuši šāvieni…

To ēku patiešām izmantoja padomju militārpersonas vai čekisti, tāpēc, iespējams, no turienes tiešām šad tad varēja dzirdēt atsevišķus šāvienus. Tajā pašā laikā tur nav atrastas ne patronu čaulītes, ne ložu caurumi.

Liecinieki bija redzējuši slēgtas vieglās automašīnas, kas tur kaut ko ieved. Vai tad tādās veda uz nošaušanu? Neviens netika dzirdējis troksni vai kliedzienus. Bet tie būtu, ja vien cilvēks nav sasiets kā mūmija un aizbāztu muti! Uz turieni gluži vienkārši veda aprakšanai čekā nošautos. Bet sabiedrībā vēl aizvien ir diezgan populārs mīts, ka Baltezerā un citās šajās vietās arī šauts.

Vai šīs vietas nošauto apbedīšanai – Baltezers, Babīte, Dreiliņi un Ulbroka – čekisti izvēlējās pēc kādas loģikas?

To es neesmu konstatējusi. Ja nu vienīgi Dreiliņi, jo Dreiliņos bija agrākais armijas šaujamlauks – tātad teritorija, ko varēja pārņemt padomju armija un dienesti, un kas jau pati par sevi bija norobežota no ārpuses.

Kur atdusas tie Ulbrokā apraktie cilvēki, kurus 1944. gadā ekshumēja?

Meža kapu Baltajos krustos, turpat, kur visi pārējie, kurus toreiz atrada. Vienīgi ģenerāli Kārli Gopperu, Latvijas skautu prezidentu, toreiz guldīja Brāļu kapos. Taču, tā kā 60. gados Baltos krustus nopostīja un teritorijā izdarīja virsapbedījumus, vairs nevar pateikt, kur katrs guļ. Viņu vārdi ir uz piemiņas akmeņiem un piemiņas stēlā. Tagad identificēto vārdu gan tur nebūs.

Vai var teikt, ka tagad ir atdoti vārdi visiem padomju terora gadā nošautajiem un masu kapos guldītajiem?

Visiem vēl ne. Visi ir zināmi Babītē un Ulbrokā. Baltezerā no 113 trūkst ap desmit. Dreiliņos no 39 šobrīd vārdi zināmi kādiem 35. Babītē visus 11 nogalinātos atpazina uzreiz, bet tur starp nošautajiem bija arī kāds jauns puisis Arvīds Levāns. Atpazīto sarakstā viņš nez kādēļ bija ierakstīts kā “M. Melnis”. Nezinu, kādēļ. Varbūt kādam “Levāns” izklausījās pēc ebrejiskā “Levins”…

Bet es viņu uzgāju pilnīgi nejauši, skatoties 1940. gada jūlijā – augustā arestēto lietas. 1940./1941. gadā arestēto vidū tāda “Meļņa”, kas varētu būt sodīts ar nāvi, vispār nav. Vienmēr jāpatur prātā, ka kaut kur kaut kas var būt saputrots, apzināti vai neapzināti nepateikts. Tās ir tās sīkās nianses, strādājot putekļainu papīra darbu.

Kas bija šie astoņi cilvēki, kuru vārdus tagad esat atdevusi?

Viens no galvenajiem pamatojumiem, kādēļ tolaik piesprieda nāvi, bija sadarbošanās ar Politpārvaldi, ar Latvijas izlūkdienestu, ar armijas Ģenerālštābu. Ņēma pirmkārt ciet tos, kas bija apkarojuši sarkanos. Eduards Verners Anerauds (1897) bija Politiskās policijas jeb Politpārvaldes darbinieks. Pēteris Ļaksa-Timinskis (1913), Jānis Arnolds Stālmanis (1913), Izraels Paļickis (1911) un Efraims Gorons (1910) bija Politpārvaldes aģenti, turklāt pēdējais bija nelegālās komjaunatnes vai kompartijas loceklis.

Pēteris Melbārdis (1892) bija angļu un amerikāņu izlūkdienestu aģents. Varētu sacīt – karjeras spiegs. Patiešām. Viņa lieta ir bieza un personas, kuras viņš tajā min, tajā skaitā citu valstu izlūkdienestu un vēstniecību darbiniekus, amatpersonas policijā, patiešām ir darbojušās. Pēc profesijas Melbārdis bija tirgotājs. Biznesā gan viņam īpaši labi neveicās, taču viņš braukāja apkārt, visus pazina un vāca informāciju.

Jāatceras, ka Latvija bija tuvākā un ērtākā vieta, kur vākt ziņas par PSRS, Skandināviju un tā tālāk. Jānis Priedītis (1897) bija agrākais sarkanās armijas lidotājs, kurš 1919. gada 9. maijā bija dezertējis un pēc tam kā lidotājs iznīcinātājs piedalījās kaujās pret sarkano armiju Anatola Līvena un Jāņa Baloža vienību sastāvā.

Savukārt ebrejs Aleksandrs Veinbergs (1884) bija Politpārvaldes fotokartotēkas darbinieks un angļu izlūkdienesta aģents kopš 1935. gada.

Tātad vismaz daļa šo cilvēku varēja arī nenonākt Ulbrokā, ja vien Politpārvaldes priekšnieks Jānis Fridrihsons-Skrauja, lūkodams glābt sevi, nebūtu izdevis aģentūru jaunajai varai?

To grūti pateikt, jo 1940. gada jūnijā arī šur tur reģionos slepenos dokumentus nepaguva iznīcināt. Šajā lietā tomēr trūkst pavedienu. Es tiešām nezinu, vai Fridrihsona-Skraujas rīcībā varēja būt tik perfekta informācija par Ventspils apriņķi, par Daugavpili, Liepāju, lai tur uzreiz sāktu arestus. Vai tomēr reģionos īsti nezināja, kā rīkoties un tur palika pietiekami daudz neiznīcinātas informācijas? Turklāt, būsim atklāti, liecības čekistiem sniedza visi arestētie Politpārvaldes rajonu priekšnieki. Arī ierindas aģenti. Kādam būtu pie šiem jautājumiem jāpiesēžas un tie jāpapēta.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 12. martā lietā par bijušo Lietuvas PSR VDK darbinieku Staņislovu Drelingu, kurš 1956. gadā piedalījās leģendārā lietuviešu nacionālo partizānu komandiera Ādolfa Ramanauska (Vanaga) aizturēšanā, ir atzinusi, ka padomju represijas pret Lietuvas partizāniem bijušas genocīds. Kāds secinājums no tā mums būtu jāizdara?

Es apsveicu lietuviešus un domāju, ka mums beidzot vajadzētu sākt priecāties, ka Eiropa mūs, baltiešus, dzird un saprot. Tā Eiropa, kurai gājis garām komunistiskais terors, bet kura labprāt plātās, cik ļoti viņi pretojušies nacistiskajam režīmam, īpaši pēc Parīzes atbrīvošanas 1944. gadā, un kam tik ļoti patīk pamācīt bijušās padomju okupētās zemes, “kā skatīties uz pagātni”, bet kura, man ir aizdomas, turētu muti vai dziedātu pavisam citu dziesmu, ja būtu toreiz kaut gadiņu padzīvojusi zem komunistu varas.

Nesaku, ka mums tagad jāskrien rīkoties tieši tāpat kā lietuviešiem, taču tas ir ļoti labs precedents, lai sāktu runāt par pagātni, neprasot, ko par to domā Eiropā, Maskavā vai vēl kaut kur.

Ko par skolēnu noskaņojumu liecina Latvijas VDK 50. gadu dokumenti

http://www.la.lv/iedvesmojusies-no-jaunas-gvardes

ULDIS KRĒSLIŅ 24. jūlijs 2018

Latvijas PSR VDK 50. gadu ziņojumi par pretpadomju noskaņojumu pat skolu jaunāko klašu bērnu vidū liecina, ka ģimenē mācītais spēja neitralizēt varas uzspiesto ideoloģiju. Rakstnieks un LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis pionieru vidū 50. gadu sākumā.

Foto no grāmatas “Padomju Latvijas 15 gadi”

Tiem, kurus neskāra 1941. gada 14. jūnija izvešanas un kuriem bija izdevies pārciest divkāršo “atbrīvotāju” maršēšanu pāri Latvijai, par pēdējo biedinājumu vajadzēja kļūt 1949. gada 25. marta deportācijām. Tomēr, par spīti visam, arī 50. gados atkal un atkal parādījās cilvēki, kas gribēja ko vairāk, nekā tikai izdzīvot.

Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) ziņojumi LPSR Ministru padomei, kas skar laika posmu pēc VDK izveidošanas 1954. gadā un ko parakstījis LPSR VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers, liecina, ka pretestības gars Latvijā nebija salauzts un izvēlētās protesta formas bija dažādas. Dažkārt tās bija demonstratīvas publiskas akcijas, piemēram, 1957. gada 15. maijā īstenotā neatkarīgās Latvijas karoga izkāršana radiotornī pie milicijas pārvaldes ēkas Rīgā, ko sešus gadus pirms plaši aprakstītās Bruno Javoiša 1963. gada karoga izkāršanas akcijas izdarīja 19 gadus vecais Alberts Petrovs. Viņš tā paša 1957. gada 14. jūlijā noslīka Lielupē.

Dažkārt tās bija netiešas protesta formas kā jauniešu konfirmācijas, tas ir, iesvētīšanas un uzņemšanas draudzē, gadījumu pieaugums kā katoļu, tā luterāņu draudzēs. Pēc VDK ziņām, 1957. gada augustā Jaunās Ģertrūdes baznīcā bija konfirmēti 130, Rīgas Lutera draudzē – 37, bet Trikātas luterāņu baznīcā – 63 jaunieši. Tas deva iemeslu čekistiem vērsties pret baznīcu, jo skaitījās, ka mācītāji pārkāpuši LPSR Ministru padomes 1949. gada 29. jūlija lēmumu par aizliegumu mācīt ticības pamatus bērnu grupām. Šajā sakarā 1958. gadā tika sarīkots tiesas process pret Viļakas dekanāta mācītājiem Pēteri Rudzīti un Vikentiju Peipiņu un Jelgavas dekanāta dekānu Leonu Kundziņu, piespriežot V. Peipiņam un L. Kundziņam vienu gadu labošanas darbu nometnē.

Vilciens “Pionieris”

Bija vēl kāds ļoti īpatnējs protests. Īpatnēju to padarīja nevis saturs vai forma, bet īstenotāji – tie bija bērnu jeb jaunāko klašu skolēnu veiktie pretpadomju akti. 1954. gada 7. februārī VDK līdzstrādniece Aņikina savā pastkastē atrada pretpadomju satura lapiņu krievu valodā ar tekstu: “Nāvi komunistiem!” Izmeklēšanā noskaidroja, ka lapiņas autore ir Rīgas 24. vidusskolas 5c. klases skolniece 12 gadus vecā Anita Širova. Viņas rīcības motīvs bija ģimenes strīds ar kaimiņiem. Uzrakstot šādu lapiņu, meitene bija gribējusi atriebties kaimiņiem.

1957. gada 15. februārī milicijas patruļa Rīgā, Miera ielā, atrada uz trotuāra izmētātas desmit pretpadomju lapiņas, rakstītas ar zīmuli latviešu un krievu valodā. Kā bija teikts ziņojumā, to teksts saturēja “teroristiskus draudus” PSRS vadītājiem. Izmeklēšanā jau tajā pašā dienā noskaidrojās, ka lapiņas – kopskaitā 95 – stundu laikā bija izgatavojusi Rīgas pilsētas 11. vidusskolas 2c. klases skolēnu grupa, kopā desmit skolēni (starp viņiem četras meitenes). Klases audzinātāja Anna Deiča nopratināšanā atzina, ka redzējusi skolēnus kaut ko rakstām, taču nav pievērsusi tam uzmanību. Ar visiem lapiņu izgatavotājiem LPSR VDK īstenoja “profilaktiska rakstura pasākumus”, un pārrunas notika arī ar bērnu vecākiem.

1958. gada 25. septembrī Rīgas pilsētas 6. vidusskolas gaitenī atrada lapiņu ar tekstu: “Mēs, Rīgas skolnieki, protestējam, ka mūsu vilcienu “Pionieris” nosūtīja Maskavas komjauniešiem. Kaut kāds ministra dēliņš piekrita un mūsu vilcienu aizveda. Mēs, Rīgas skolnieku komiteja, rīkosimies.”

VDK izdarītajā pārbaudē (šeit netika lietots apzīmējums “izmeklēšana”) noskaidrojās, ka lapiņu izgatavojis šīs pašas skolas 4a. klases skolnieks Pēteris Raudo. Ierosinājumu uzrakstīt lapiņu viņam devis Rīgas pilsētas 24. vidusskolas 4b. klases skolnieks Arnis Jansons, kuru Raudo bija saticis uz ielas un kurš esot teicis, ka viņu skolā daži skolnieki jau uzrakstījuši lapiņas ar protestu pret elektrovilciena nodošanu maskaviešiem. Jansons arī devis padomu lapiņas neparakstīt, citādi būšot viegli atrast autoru. 25. septembrī Raudo skolā bija uzrakstījis divas lapiņas un vienu no tām pielīmējis skolas gaitenī pie sienas.

Paskaidrojot savu rīcību, puika norādīja – visi domājuši, ka par Rīgas skolēnu savāktajiem un nodotajiem metāllūžņiem uzbūvētais vilciens piederēs pašiem Rīgas skolēniem, bet, kad viņš avīzē “Pionieris” izlasījis par vilciena nodošanu Maskavas komjauniešiem, bijis pārsteigts, jo neviens ne skolēnu, ne pionieru piekrišanu tam neesot prasījis. Aptuveni tajā pašā laikā līdzīgas lapiņas bija izgatavojuši vēl divi Rīgas pilsētas 24. vidusskolas 4b. klases skolnieki, taču viņu lapiņas bija atņēmusi un iznīcinājusi skolotāja. Interesantas šajā gadījumā ir uz VDK ziņojuma atstātās rezolūcijas. Tās liecina, ka LPSR MP priekšsēdētājs Vilis Lācis uzdevis iepazīstināt ar lietu savu vietnieku Eduardu Berklavu. Tas, atzīstot, ka notikušais pelna nožēlu un nosodījumu, tomēr piezīmējis, ka lēmums par vilciena nodošanu patiešām bijis nepareizi organizēts.

Karoga zīmētāji

Visbeidzot, par vēl vienu pretpadomju akciju LPSR VDK uzzināja jau post factum, tas ir, pēc notikušā. 1958. gada oktobrī VDK ienāca informācija, ka vairāki Rīgas pilsētas 38. vidusskolas 4a. klases skolnieki nodarbojoties ar pretpadomju satura lapiņu izgatavošanu un izplatīšanu, taču pašas lapiņas netika atrastas. Sekojošajā pārbaudē tika noskaidrots, ka septembrī četri šīs skolas skolnieki satikušies “Uzvaras laukumā”, lai paspēlētos. Skolnieks Gunārs Zilbereizens izteicis domu, ka kara gadījumā viņiem vajadzēšot “palīdzēt amerikāņiem”. Pārējie domu atbalstīja, bet skolnieks Seldzis Barkāns ierosinājis izgatavot lapiņas ar “buržuāziskās Latvijas” karogu un izplatīt tās Rīgas ielās. Visi devušies pie sava klasesbiedra uz mājām un ķērušies pie lapiņu izgatavošanas: bez Latvijas karoga uz tām bija uzzīmēta arī svastika un uzraksti “Nāvi krieviem!”, “Lai dzīvo brīvā Latvija!”.

Turpat zēni bija nodibinājuši grupu un ievēlējuši par tās vadītāju Jāni Misiņu. Grupas locekļiem vajadzēja parunāt ar citiem klasesbiedriem, lai varētu izgatavot vairāk lapiņu. Jau izgatavotās tajā pašā vakarā uzlīmēja uz māju sētām un stabiem, bet divas – uz kravas automašīnu bortiem. Klasesbiedri aicinājumu palīdzēt bija uzņēmuši dažādi – daži zēni bija atsaukušies, bet meitenes atteikušās piedalīties lapiņu izgatavošanā. Dažas pretstatam bija uzzīmējušas Padomju Latvijas karogu ar uzrakstu “Lai dzīvo miers!”. Kad septembra beigās par bērnu nodarbošanos uzzināja viņu vecāki, tie aizliedza turpināt un skolēnu darbība ar to arī beidzās. Parastos profilaktiskos pasākumus ar skolēniem un viņu vecākiem šoreiz papildināja arī organizatoriski secinājumi: no darba atlaida 38. vidusskolas direktoru Jāni Dāvidsonu.

Paradoksāli, ka dažos gadījumos ierosmi pretpadomju akcijām bērni bija smēlušies no padomju patriotiskajām grāmatām. Sākumā pieminētā Anita Širova par paraugu savas lapiņas tekstam bija izmantojusi skolā analizēto romānu “Jaunā gvarde”, pārveidojot grāmatas vārdus “Nāvi vācu iekarotājiem!”. Savukārt Rīgas pilsētas 11. vidusskolas 2c. klases skolēnus bija iedvesmojusi grāmata “Puika no Uržumas”, kur Serjoža Kostrikovs, vēlākais Sergejs Kirovs, ar skrejlapām vērsies pret carisko režīmu.

Ģimenes loma

Aprakstītās epizodes bija spilgtākās, taču ne vienīgās. 1956. gada martā LPSR VDK priekšsēdētāja Vēvera parakstītajā izziņā par 1955./1956. gadā atklātajām pretpadomju darbības izpausmēm jaunatnes vidū Latvijas PSR bija uzskaitītas 24 epizodes. Uzskaitījumā bija ne tikai pretpadomju lapiņu izgatavošana Bauskas vidusskolā, Rīgas pilsētas 31. vidusskolā, Barkavas septiņgadīgajā skolā un citur, bet arī skolēnu pretpadomju organizācijas, piemēram, Rīgas pilsētas 49. vidusskolā, Tukuma vidusskolā, Rīgas pilsētas 45. vidusskolā.

Visas šīs 50. gadu pretpadomju akcijas, ievērojot īstenotāju vecumu, izsauc apbrīnu un reizē mulsumu. Protams, būtu kļūda pārvērtēt šo akciju politisko nozīmi un saturu. Pašiem bērniem tās drīzāk bija personīga, cilvēciska protesta vai varbūt pirmās patstāvības un piedzīvojumu alku izpausmes. Konkrēto politisko saturu viņi diez vai apzinājās un spēja pilnībā izprast. Tomēr pat ar tādu atrunu no mūsdienu skatpunkta grūti izprotami liekas motīvi, kas mudināja 4. klases skolēnus spriest par savu nostāju iespējamajā karā, bet 2. klases skolēniem izteikt “teroristiskus draudus” valsts vadītājiem. Vai tas bija iztēles un rotaļlietu trūkums, varbūt viņiem tiešām tas šķita svarīgi?

Pilnīgi skaidrs, ka visas šīs bērnu īstenotās pretpadomju akcijas bija tieša un nepārprotama liecība ģimenes lomai audzināšanā un bērna pilsoniskās pozīcijas veidošanā. Šie bērni darīja to, ko viņiem skolā nemācīja un nevarēja mācīt. Skolotāju loma un pilsoniskā pozīcija – kā nu katrs no viņiem to saprata – bija tikai izšķiršanās, ko ar atrasto lapiņu darīt tālāk: ziņot vai saplēst?

Tomēr izšķirošā bija audzināšana ģimenē. Kā liecināja Seldža Barkāna tēvs, par “buržuāziskās” Latvijas karogu dēls bija uzzinājis no mājas bibliotēkas un mātes paskaidrojumiem. Ģimenes lomu savos ziņojumos netieši atzina arī VDK – informācijai par katru no ziņojumos minētajiem bērniem tā pievienojot anketas datus par vecākiem. Acīmredzot arī VDK izmeklētājiem nebija sveša sentence, ka bērni ir ģimenes spogulis. Konkrētajā situācijā bērnu rīcība ļāva spriest par ģimenēs valdošajiem noskaņojumiem. Plašākā vēstures kontekstā raugoties, būtiskākais un padomju režīmam krietni nepatīkamākais bija kāds cits secinājums: ja jau pretpadomju satura lapiņas rakstīja pat 4. un 2. klases skolēni, tad bija grūti cerēt, ka tautas pretestības garu drīzumā izdosies salauzt.

Valdis Krastiņš: Čehijas brīdinājums pirms Latvijas vēlēšanām

http://www.la.lv/pusgadsimts-kops-iebrukuma
24. augusts 2018

Augusta dienās pirms piecdesmit gadiem 200 tūkstošu vīru liela padomju armija ar daudziem tankiem okupēja Čehoslovākiju, lai pārtrauktu un izbeigtu liberalizācijas norises, ko saucam par “Prāgas pavasari”. Šo brutālo iebrukumu Čehijā nupat pieminēja plaši, bet pašreizējais prezidents Milošs Zemans atteicās runāt televīzijā sakarā ar šo tēmu. Nācās samierināties ar to, ka pārraidīja Slovākijas prezidenta Andreja Kiskas uzrunu, kurā viņš deva pienācīgu novērtējumu padomju “pūliņiem” pirms pusgadsimta. Tas nozīmē, ka viena no bijušās Čehoslovākijas daļām – Čehija – atkal ir komunistu varā…

Es Prāgā nodzīvoju piecus gadus un labi atceros, ko čehi runāja par “astotajiem gadiem” savas zemes vēsturē. 1938. gadā nācās kapitulēt Hitleram un atbruņot savu ļoti spēcīgo armiju. 1948. gadā varu ar čehu strādnieku gvardu palīdzību pārņēma komunisti. Un tad – 1968. gads… “Šīs kapitulācijas ir daļēji salauzušas mūsu tautas pretošanās spēju,” tā mani paziņas toreiz. Es tā lāgā neklausījos: prezidents bija Vaclavs Havels, kura pretošanās spējas komunistu tirānijai bija milzīgas. Šķita, ka pārmaiņas ir neatgriezeniskas. Bet jau toreiz – pareizāk būtu teikt vēl toreiz – legāli darbojās komunistiskā partija, par viņu balsoja apmēram piecpadsmit procenti vēlētāju. Droši vien šie procenti arī panāca, ka nesenās prezidenta vēlēšanās uzvaru guva komunists Milošs Zemans.

Atceroties tā saukto samta revolūcijas milzu spēku un vērienu, esmu pārliecināts, ka čehu tautas vairākums neakceptē to, ka Zemana vadībā Čehija ar vienu kāju jau iekāpusi Putina nometnē. Bet – nav pratusi nosargāt savu demokrātiju. Tas ir nopietns brīdinājums par vēlēšanu un vēlētāju lielo varu un atbildību. Nedomāju, ka Zemans gatavojas iet Hitlera pēdās, bet arī šo Otrā pasaules kara izraisītāju Vācijā ievēlēja vēlēšanās. Abos gadījumos vēlētājiem “palīdzēja” padomdevēji, kuri rīkojās noteiktās interesēs.

Arī mūs gaida vēlēšanas. Gudri un redzīgi cilvēki brīdina mūs par prokrieviska parlamenta ievēlēšanas lielo iespējamību. Patiešām, līdz šim ap 30% vēlētāju balsojuši par tiem, kuri ir postpadomju imperiālisma nometnes pārstāvji. Pārējiem atliek “saniķoties”, lai mēs sekmīgi nonāktu šajā nometnē. Esmu pārliecināts, ka to nevēlas lielumlielais Latvijas iedzīvotāju vairum

Padomju tanki Prāgas centrā.

Foto: VidaPress

Gulbis un Kovārnēns: māsa un brālis Verhovski čekas dienestā

http://www.la.lv/kovarnens-un-gulbis/

Inese Dreimane 5. janvāris, 2018

Inese Dreimane

5. janvāris, 2018

Foto no Okupācijas muzeja krājuma

Čekas aģenti pirmskara Latvijā Kira Verhovska – žurnāliste, bibliotekāre, vēlāk sevi pieskaitīja "vecajai inteliģencei" –, un viņas brālis Kirils Verhovskis. Uz abu ziņojumu pamata aprāvās daudzas dzīvības.

Pirmskara Latvijā krievu valodā izdotā laikraksta “Segodņa” un žurnāla “Dļa vas” līdzstrādnieci Kiru Verhovsku padomju drošības orgāni savervēja 1935. gadā. Viņas brāli Kirilu – gadu vēlāk. Viņu segvārdi bija “Ļebedj” (Gulbis) un “Gaļčonok” (Kovārnēns).
1940. gada 20. augustā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) Valsts drošības pārvaldes (UGB) darbinieki Rīgā arestēja žurnālistu Anatoliju Perovu-Busurinu. Viņš strādāja lielākajā Latvijas krievu laikrakstā “Segodņa”, tobrīd jau pārdēvētā par “Darba Avīzi”. Lietas izmeklēšanu uzdeva UGB Izmeklēšanas daļas darbiniekam, valsts drošības seržantam Andrejenko, kurš Latvijā bija ieradies no PSRS.
A. Perovam-Busurinam jau pirmās pratināšanas laikā lika nosaukt viņam zināmos “Krievu akadēmiskās biedrības” (RAO) dalībniekus. Viņš šajā biedrībā bija darbojies no 1937. līdz 1939. gadam. Kad pratināšana beidzās un arestēto aizveda no kabineta, izmeklētājs Andrejenko vēlreiz pārlasīja pratināšanas protokolus. No dažādajiem, tur minētajiem vārdiem acīs krita RAO bibliotekāre Kira Andrejevna Verhovska. A. Perovs-Busurins bija teicis, ka viņa esot ļoti nacionālistiski noskaņota, iestājusies par ebreju grautiņiem, ar riebumu izteikusies par Padomju Savienību, jo viņas tēvs 20. gadu sākumā nošauts Ļeņingradā. Te nu izmeklētājs aizdomājās pavisam nopietni: uzvārds viņam bija zināms, un ne tikai pa ausu galam dzirdēts. Iekšlietu tautas komisāra Alfona Novika sekretārs jau divus mēnešus bija Kirils Andrejevičs Verhovskis! Viņa sieva Valentīna – UGB Izmeklēšanas daļas sekretāre. Turpinot lasīt arestētā liecības, izmeklētājs sajutās pavisam nelāgi, jo šis Kirils Verhovskis izrādījās padomju varu nīstošās Kiras brālis. Seržants Andrejenko apzinājās, ka jebkura nevērība var viņu pašu no izmeklētāja pārvērst par apsūdzēto. Tādēļ viņš tajā pašā dienā uzrakstīja ziņojumu UGB vadībai. UGB priekšnieks Semjons Šustins deva rīkojumu ievākt par Verhovskiem ziņas. Tika pārbaudīta Kirila kadru anketa, kā arī aizsūtīts pieprasījums NKVD Galvenajai valsts drošības pārvaldei (GUGB) uz Maskavu. Pēc kāda laika no turienes tika saņemta atbilde: “Izziņa par Rīgas rezidentūras aģentiem “Ļebedj” un “Gaļčonok”…”
Verhovsku dzimtas “evolūcija”
“Ļebedj” un “Gaļčonok” abiem bija doti līdzīgi uzdevumi – vākt informāciju par krievu sabiedriskajām, politiskajām u. c. organizācijām, nodot ziņas rezidentūrai. Tieši šī uzdevuma izpildes nolūkos Kira piedalījās RAO darbībā, bet Kirils iekļuva “Jaunās paaudzes nacionālā – darba savienībā” (NTSNP). Tā bija emigrācijā radīta antikomunistiska krievu organizācija, kas Latvijā darbojās nelegāli. Uzdevumus Verhovski izpildīja cītīgi, par ko liecina šis citāts: “NKVD GUGB 5. daļas rīcībā esošie materiāli par baltgvardu organizāciju darbību, uz kuru pamata pēdējā laikā tiek veikti aresti, vairākumā iegūti no “Ļebedj” un viņas brāļa K. A. Verhovska.” “Pēdējā laikā” nozīmēja – kopš Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, kad aresti sākās jau nākamajā dienā un līdz augusta beigām bija apcietināti 462 cilvēki, 53 no viņiem kā visdažādāko “baltgvardu” un “baltemigrantu” organizāciju dalībnieki. Par traģisko likteni, kāds piemeklēja daudzus no viņiem, atbildīgi bija ne tikai čekisti, bet arī viņu informatori.
Kas bija šie Verhovski? Zināms, ka tēvs Andrejs Vladimirovičs bija dzelzceļa dienesta priekšnieks. Viņa sieva Serafima (dzimusi Kalniņa) – pareizticīgo garīdznieka Aleksandra Kalniņa un vācietes Elizabetes Banges meita. Vecākais Verhovsku bērns – meita Kira – piedzima 1906. gadā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ģimene aizbrauca uz Smoļensku, kur 1915. gadā piedzima dēls Kirils. Kopš 1916. gada Verhovski dzīvoja Sanktpēterburgā. Andreju Verhovski 1922. gadā arestēja “par kaitniecību transportā” un nošāva 1923. gada 11. septembrī, neraugoties uz to, ka viņa sieva personīgi brauca pie Ļeņina uz Maskavu un lūdza aizstāt nāves sodu ar citu soda veidu.
Ģimene atgriezās Latvijā, kad Kirils bija astoņus gadus vecs. Dzīve pēckara gados nebija nedz viegla, nedz nodrošināta. Pēc mātes nāves 1929. gadā Kirila audzināšanu uzņēmās viņa māsa. Paralēli krievu un latviešu valodai Kira pārvaldīja arī citas. Tas palīdzēja iekārtoties darbā “Segodņa”. Viņa tāpat nodarbojās ar grāmatu tulkošanu no angļu valodas uz krievu. Kirils pēc pamatskolas beigšanas 1931. gadā iestājās Krievu valsts ģimnāzijā, kuru beidza 1937. gadā. Vasarā un no mācībām brīvajā laikā viņš piestrādāja automobiļu garāžā, kā arī bija izsūtāmais “Segodņa” redakcijā. Tomēr materiālie apstākļi nevarēja būt vienīgais iemesls, lai aizrautos ar komunistiskām idejām. Pagājušā gadsimta 20. – 30. gados daudzi skolēni un studenti paralēli mācībām strādāja, lai sakrātu naudu izglītībai. Tomēr visi tādēļ vien nedrūzmējās rindā, lai kļūtu par slepenajiem ziņotājiem. Nav tiešu ziņu par Kirila saistību ar kādu komunistisku organizāciju, tādēļ jādomā, ka “austrumu virzienā” viņš, visticamāk, sāka lūkoties māsas iespaidā. Bet kas lika viņai, garīdznieka mazmeitai, kuras tēvu nogalinājuši komunisti, sadarboties ar tiem un ziņot par draugiem, kolēģiem, paziņām? Varbūt uz šo jautājumu spētu atbildēt psihologi vai pat psihiatri. Viens gan skaidrs – pēc Latvijas okupācijas Verhovskiem sākās labi laiki. Materiālās problēmas izzuda. Kirils ar sievu pārcēlās uz labiekārtotu trīsistabu dzīvokli Šarlotes ielā 39 (tagad – K. Valdemāra iela 133). Draugi un paziņas cienīja, kaut vai aiz bailēm, bet tas nekas. Lai baidās no jaunajiem “dzīves saimniekiem”!
Kirila liktenīgā kļūda
Vasaras arestu neskartie NTSNP dalībnieki 1940. gada rudenī sāka apjaust, ka Kirils Verhovskis ir nodevējs. Tika pieņemts lēmums viņu nogalināt, un Boriss Golubevs šim nolūkam izveidoja grupu no savu biedru vidus. Tomēr plānu īstenot neizdevās, jo pavisam drīz daudzus no viņiem apcietināja. Domājams, organizācijā darbojās arī citi čekistu iesūtīti ziņotāji, kā arī pietiekami daudz informācijas jau bija iegūts, pratinot agrāk arestētos. Visu 1940. – 1941. gadā arestēto Latvijas krievu, to skaitā NTSNP dalībnieku, likteņi līdz šim nav pilnībā noskaidroti. Zināma tikai daļa faktu. Viktoru Kopilovu nošāva 1941. gada 25. martā, bet Pāvelu Kopilovu, Borisu Haritonovu, Vladimiru Jurkeviču, Ivanu Nazarovu un Vasiliju Ņikitinu – 1941. gada 22. jūnijā. Viņu līķus vēlāk ekshumēja Baltezerā un Stopiņos. Astrahaņas cietumā 1941. gada 27. novembrī nošāva Borisu Golubevu, Nikolaju Indrušenoku, Vladimiru Vengeļevski, Vladimiru Petrovu-Demidovu, Zinoviju Solovjovu, Juriju Vankinu, Igoru Azejevu un Dmitriju Rižkovu. Lielākā daļa no tiem, kam piesprieda ieslodzījumu, mira gulagā no bada un slimībām.
Tikmēr Kirila Verhovska karjera 1941. gada sākumā bija pašā plaukumā. Likās, nekas vairs netraucēs virzīties aizvien tālāk. Taču 9. janvārī viņš pats savai nākotnei pārvilka svītru. Kirilam bija uzdots nogādāt dzelzceļa stacijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietniekam Vsevolodam Merkulovam adresētu sūtījumu. Tas bija pašrocīgi jānodod feldjēgeriem tālākai nogādāšanai uz Maskavu. Taču Kirils nokavēja. Kad viņš ieradās stacijā, vilciens jau bija sācis kustēties. Viņš pieskrēja pie vagona, iedeva sūtījumu pavadonim un lūdza to nodot feldjēgeriem. Šāda rīcība bija brēcošs slepenības noteikumu pārkāpums attiecībā uz īpaši svarīgu NKVD dokumentu nosūtīšanu. Viņš ne tikai iedeva sūtījumu nepiederošai personai, bet arī “izgaismoja” feldjēgerus – speciālus kurjerus, kuri nodrošināja svarīgu un pārsvarā slepenu dokumentu nogādāšanu! Padomju Savienībā jebkuru čekistu par šādu pārkāpumu iesēdinātu tuvākajā tukšajā kamerā un viņa tālākais liktenis būtu neapskaužams. Taču “jaunajās” republikās bija jārīkojas nedaudz “kulturālāk”. Kirils Verhovskis tika cauri ar izbīli un rājienu. Tomēr agrākās uzticēšanās vairs nebija. 1941. gada jūnijā viņu atvaļināja no darba orgānos un norīkoja uz “Spectorgu”. Ilgi jaunajā darbavietā strādāt neiznāca, jo sākās karš. Kirils Verhovskis kopā ar ģimeni un māsu Kiru bēga uz PSRS. 1941. vai 1942. gadā, būdams 201. Latviešu divīzijas karavīrs, viņš tika arestēts un notiesāts uz desmit gadiem. Formālais aresta iemesls nav zināms, un tam arī nav īpašas nozīmes. Pēc sprieduma pasludināšanas Kirilu nenosūtīja uz nometni, bet gan uz fronti, kur viņš krita 1942. gada 28. jūlijā. Vīra arests kļuva par iemeslu, lai 1944. gadā Valentīnai Verhovskai tiktu atteikta pieņemšana darbā NKVD. Viņas tālākais liktenis nav zināms.
“Vecā inteliģente”
Kiras Verhovskas sadarbība ar čekistiem un vaina arestos nebija noslēpums Latvijas krievu vidū. Pēc kara, emigrācijā Minhenē, rakstniece Irina Saburova 1947. – 1949. gadā uzrakstīja romānu “Vecpilsētas kuģi”. Par saviem paziņām un pat draugiem ziņojošās žurnālistes Varvaras Vereskovas prototips bija tieši Kira Verhovska, ko priekšvārdā apstiprina autore.
Kara laiku Kira pavadīja evakuācijā: 1943. gadā dzīvoja Omskas apgabalā, bet 1944. gadā – Toboļskā, kur strādāja amatniecības skolā. Pēc kara atgriezās Latvijā un, spriežot pēc visa, turpināja uzturēt sakarus ar valsts drošības orgāniem. 50. un 60. gados viņa strādāja LPSR Ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrībā. Tikšanās ar viņu grāmatā “Kalpības gadi” piemin bijušais VDK darbinieks Imants Lešinskis. Viņš raksta, ka vienā no ārzemju delegācijas pieņemšanām Rakstnieku savienības namā Kira stādījusies priekšā kā Emīlija Benjamiņa – bijusī “preses karaliene” un nama īpašniece…
Kira bija pazīstama arī 60. gadu inteliģences aprindās. Pie viņas viesojušies dzejnieki Vadims Perelmuters, Anatols Imermanis, Vizma Belševica. Šķiet, “vecās inteliģences” pārstāves tēls kalpoja kā magnēts tā laika mākslas pasaules cilvēkiem. Diez vai kāds spēja iedomāties, ar ko patiesībā viņam darīšana un kādas problēmas var sekot sirsnīgai sarunai pie tējas tases.
Par Kiras Verhovskas dzīves pēdējiem gadiem informācijas nav. Viņa nomira 1980. gadā. Dzīvo vidū, šķiet, vairs nav arī to, kuriem “Ļebedj” un “Gaļčonok” dēļ nācās iziet cauri NKVD cietumiem un nometnēm. Taču saglabājušās liecības un palikušas atmiņas. Šajā gadījumā – ar asiņu smaku. Savu cilvēku asiņu.

Pārkrievošana caur nekustamā īpašuma uzturēšanās atļaujām

Stikla kreļļu ekonomisti

Kāpēc esmu pret vientiesību uzturēšanās atļauju izsniegšanā

Rita Eva Našeniece 24.septembris 2013

http://www.ir.lv/2013/9/24/stikla-krellu-ekonomisti 

Karikatūras autors - Edgars Sīms.

Pie mums atnāca māklere, latviski runāja tekoši. Izskatīga, dārgās drēbēs. Mūsu dzīvokli novērtēja atzinīgi. Ieraugot divas izejas (vecais dzīvoklis), viņas acis iemirdzējās. Tālāko dialogu attēlošu burtiski.
„O!," viņa izsaucās, „dzīvokli var sadalīt". „Tas nekad nav bijis sadalīts, senāk esot bijis komunāls, bet ne sadalīts," skaidroju. „Turklāt tam ir papīri kā vienam dzīvoklim," saku. „Nē, visu var nokārtot," sauca brašā māklere, „mēs to visu darām!".
„Kāpēc gan kādam vajadzētu dalīt dzīvokli?" „Tāpēc, ka latvieši dzīvokli nepirks, latviešiem nav naudas," viņa priecīgi vēstīja. „Pirks krievi." „To aiztaisīs ciet," rāda uz koridoru, "un vienu pusi izīrēs!"

Kāpēc tad jāīrē?" - jautāju. „Nu, kā?! Viņiem taču par kaut ko jādzīvo! Vienu pusi viņi izīrē un par to naudu dzīvo, kamēr darbu atrod." Tad lietišķi apvaicājās, cik ātri varam izvākties, ja viņa atvestu īsto pircēju un tas vēlētos ievākties pāris nedēļu laikā.
Nē, mūsu dzīvoklis nav pārdošanā. Un arī nebūs. Izdarījām secinājumus.

Latvijas termiņuzturēšanās atļauju modulis "investoriem" Eiropā ir unikāls. Bez vai ar nolūku radīts par ātru, īsā periodā tas kļuvis par sekmīgi īstenojamu kolonizācijas un Latvijas etniskā sastāva maiņas, kā arī plaša mēroga nekustamā īpašuma pārejas instrumentu ārzemnieku rokās.

Tā ekonomiskais efekts ir apšaubāms, bet ietekme uz darba tirgu, no kura tiek metodiski izspiesti tie, kas nerunā vai pietiekami tekoši nerunā krieviski, kaitīga. Toties darbu saņem tikko iebraukušie, kuriem ir nepieciešams dzīvot un uzturēt līdzi atbraukušo ģimeni. Vēsturiskais analogs varētu būt Jaunās pasaules zemju iztirgošana par krellēm. Kaut gan indiāņi par savu nodokļu naudu tomēr neuzturēja iebraukušo un viņu zemes nopirkušo kolonistu bērnu skolas. Tā ka šajā ziņā latvieši pārspēj pat indiāņus.
No lirikas pāriesim pie faktiem.
Internets ņudz no krieviski rakstītām labām ziņām, kas metodiski uzskaita izcilā Latvijas piedāvājuma īpašās priekšrocības masu pircējam. Vadošais Krievijas korporatīvais ofšoru blogs "Offshore Wealth" precīzi un korekti atbild uz interesentu visbiežāk uzdotajiem jautājumiem. Tie ietver īpašuma cenu, iegūšanas nosacījumus, ģimenes vajadzības jaunajā mītnes zemē, darba un pilsonības iegūšanas iespējas.

Latvija patlaban ir visizdevīgākā valsts, lai saņemtu Eiropas rezidenta statusu, ja ir vēlme pārvākties uz dzīvi. Šeit ir vislētākā „ģimenes paka", tas ir, Latvijā var iegādāties termiņuzturēšanas atļaujas par pašu lētāko cenu Eiropā uz vienu ģimenes locekli.

Turklāt tas neattiecas tikai uz termiņuzturēšanās atļaujām par „investīcijām". Neaizmirsīsim, ka Latvijā bez strauji augošā termiņuzturēšanās tirgus ar 6800 izsniegtām uzturēšanās atļaujām ir arī vismaz 70 000 citu veidu uzturēšanās atļauju saņēmēju. Lietuvas imigrācijas likums, piemēram, neparedz automātisku bezmaksas ģimenes locekļu uzturēšanās atļauju iegūšanu, tādejādi neveicinot ģimeņu pārceļošanu. Latvijas uzturēšanās atļaujas gadījumā tuvākie radi - sieva, vīrs, bērni - iegūst iespēju uzturēšanās atļauju iegūšanai Latvijā kopā ar galveno, tā dēvēto "investoru" bankas depozītā, biznesā vai nekustamajā īpašumā Latvijā.
Latvijā netiek prasītas reālas investīcijas ekonomikā, kā tas ir Lietuvā, kur var ieguldīt tikai jauna biznesa attīstībā. Latvijā par investīciju tiek uzskatīts arī bankas depozīts, nekustamais īpašums un investīcijas nekustamajā īpašumā. Savā laikā par to precīzi izteicās starptautiskas nekustamo īpašumu kompānijas "Century 21 Baltwest" padomes priekšsēdētājs Valērijs Engels, kurš "ImhoClub" publikācijā vaļsirdīgi atzina, ka valsts, no šiem iebraucējiem praktiski neko neiegūst. PMLP pasaka skaidri - tikai 5% no uzturēšanās atļaujām ir investīcijās biznesā.

Unikālā iespēja iegūt bezmaksas izglītību krievu valodā tiek uzsvērta praktiski jebkurā uzturēšanās atļauju interneta reklāmā. Tā ir Latvijas izcilā priekšrocība.

Bulgārijā, kura arī izveidojusi ekonomisku uzturēšanās atļauju piedāvājumu, izglītību var iegūt tikai bulgāru valodā. Šis apstāklis, kā arī plaši izplatītie Krievijas pircēju apkrāpšanas gadījumi Bulgāriju padara par ģimeņu pārceļotājiem, de facto kolonistiem, ne īpaši pievilcīgu valsti.
Par krievu skolu augošo popularitāti ar sajūsmu izsakās nekustamā īpašuma kompānijas «Nira fonds» valdes locekle Jevgēnija Markova: „Cittautiešu skolās ir pilns ar jauniem skolēniem, kuri ir pārcēlušies uz šejieni, šādas skolas pašlaik paplašinās.» Par to, ka skolas ir svarīga uzturēšanās atļaujas paketes daļa, savā 2011.gada intervijā skaidri uzsvēra arī Engels, brīdinot, ka citi Latvijas likumi nedrīkst nonākt pretrunā ar uzturēšanās atļauju politiku.

Tieši tāpēc apšaubāma ir politiskās elites patiesa vēlme izbeigt segregētās izglītības eksistenci Latvijā, ieviešot Eiropas standartu ar kopīgām skolām valsts valodā. Šāda reforma būtiski mazinātu pārāk lēto uzturēšanās atļauju pircēju interesi par Latviju.

Uzturēšanās atļauju iegūšanas pakalpojumu sniedzēji piedāvā arī palīdzību darbā iekārtošanā, kas ekonomiskās klases pircējam ir vitāla. Tas ir viens no elementiem internetā uzskaitītajos pakalpojumos, ko piedāvā vesela juridisko un finanšu pakalpojumu slēdzēju armāda. Nekur netiek uzsvērta latviešu valodas zināšanu nepieciešamība.
Pasaulē uzturēšanās atļaujas ļoti reti tiek saistītas ar pastāvīga darba iespējām šāda tipa migrantam. Pat Melnkalnē, kur bija īpaši labvēlīgs uzturēšanās atļauju piešķiršanas režīms, vietējie nepieļāva savējo cilvēku izstumšanu no darba tirgus un bija atļauts tika sezonāls darbs. Starp citu, 2009.gadā Melnkalne uzturēšanās atļauju iespējas par nekustamā īpašuma iegādi Krievijas iedzīvotājiem slēdza. Barbariskā piekrastes degradācija nekustamo īpašumu attīstīšanas rezultātā, vietējo iedzīvotāju pakāpeniska izspiešana no mājām, nekustamo īpašumu un īres cenu lēciens, praktiska nevēlēšanās integrēties izraisīja strauju sabiedrības negatīvās attieksmes veidošanos. Eiropas Savienība sniedza savu komentāru, ka Melnkalnei nebūs cerības tajā iestāties, ja valstī pastāvēs ēnu ekonomika, ko atbalsta Krievijas nelegālās un puslegālās naudas plūsmas.
Starp faktoriem, kas tiek reklamētas kā unikāls Eiropas piedāvājums, ir iespēja palikt valstī arī pēc uzturēšanās atļaujas termiņa beigām. Latvija tiek dēvēta par „viskrieviskāko zemi Eiropā", kur krievu valodu var „droši lietot arī saskarsmē ar oficiālām personām". Turklāt atļauju izsniedz pat ne 30, bet septiņu dienu laikā un to iespējams nokārtot bez pircēja klātbūtnes.
Savdabīga ekstra ir iespēja Latvijas bankās kreditēties tiem „investoriem", kam pat dzīvoklim naudas nepietiek. Neskatoties uz to, ka Maskavā līdzīga standarta dzīvoklis maksā divas līdz piecas reizes dārgāk nekā Rīgas analogs, tomēr pat šo līmeni daudzi „investori" nesasniedz. Bankas ir pakalpīgas. "Citadele Asset Management" valdes priekšsēdētājs Vladimirs Ivanovs. Savā izsmeļošajā un klientam draudzīgajā intervijā (kur viņa amats ir minēts kā "Руководитель дирекции управления частным капиталом банка Citadele") paziņo, ka Krievijas klientiem piedāvājums ir ļoti pretimnākošs - banka finansē līdz pat 80% no nepieciešamās summas, bet maksimālais kredīta atmaksas ilgums ir 35 gadi (!!!). Personīgi es nepazīstu nevienu latvieti, kurš būtu saņēmis kredītu uz šādiem nosacījumiem.
Kreditēšanas elements šo uzturēšanās atļauju "investoru" aktivitāti padara par sabiedrības krāpšanu. Jo, patiesi, tikai latviešu politiķu cinismā ir iespējams iestāstīt, ka valsts ekonomiku ceļ ģimene no Maskavas Biruļovkas mikrorajona, kas pilnā sastāvā iepilotē Rīgā, nodibina fiktīvu juridisku personu vai pat bez tās, četru līdz sešu nedēļu laikā saņem kredītu dzīvokļa pirkšanai.

Kroplīgā uzturēšanās atļauju sistēma izraisa vietējo vēsturisko iedzīvotāju izspiešanu no dzīvesvietām, nekustamā īpašuma cenu celšanos. Pamatiedzīvotāji tiek izspiesti no Latvijas, bet tiek masīvi veicināta un labvēlīgi kultivēta, faktiska kolonistu iebraukšana.

Jāpiemin, ka uzturēšanās atļauju plaša patēriņa rosinošs faktors ir Latvijas iedzīvotāji - īpaši toleranti, labticīgi, iebaidīti un pasīvi savu tiesību aizstāvēšanā, kas nodrošina izcilu augsni uzturēšanās atļauju tirdzniecībai un būtisku savu tiesību ierobežošanas pieļāvumu. Latvija ir rets gadījums, jo praktiski gandrīz visur tieši pašvaldības un vietējie iedzīvotāji ir tie, kuri izdara spiedienu savas komūnas interešu aizstāvībā, visbiežāk ar plašu rezonansi atbalstošos vietējos medijos.
Melnkalnē situāciju piekrastē aktīvi atspoguļoja „Vijesti" mediju grupa. Melnkalnes nevalstiskās organizācijas, kuru fokusā ir politiskie procesi, uzturēšanās atļauju un īpašumu izpārdošanas jautājumā nostājās sabiedrības interešu pusē, veicot izvērstus pētījumus un informējot sabiedrību par kritisko situāciju, kas saistīta ar uzturēšanās atļauju pirkšanu, nekustamā īpašuma tirgus izkropļošanu un Krievijas netīrās naudas plūsmām valstī. Krasā atšķirībā no Latvijas, kur šis potenciāls ir vārgulīgs un eliti komplimentējošs, Melnkalnē NVO ir spējīgas sagatavot spēcīgu faktoloģiski argumentētu situācijas analīzi.
Eiropā tieši pašvaldību iedzīvotāji nosaka, kādus nekustamo īpašumu pircējus tās vēlas redzēt savās teritorijās. Šveicē pircējiem, kas nav ES pilsoņi, tai skaitā krieviem, nepārdod īpašumus Ženēvā, Cīrihē un to apkārtnē, bet ir iespējas iegūt īpašumu attālākos kantonos. Ja Latvijā Engures pašvaldība un iedzīvotāji pieļauj Ļeņinku un Putinku būvniecību ar krāšņām totalitāro simbolu reklāmām, tad Melnkalnes Dalmācijas kaimiņi - horvāti- pat vislielākā naudas spiediena apstākļos nepieļāva krievu pircēju invāziju. Efektu var redzēt jebkurš, kurš mēģinās salīdzināt Horvātijas Dubrovniku kantona un Melnkalnes piekrasti sezonas laikā.
Somijā savukārt nav iespējama uzturēšanās atļauju iegāde uz īpašuma pirkšanas rēķina, bet to var iegūt, pierādāmi nodarbojoties ar biznesu. Īpašumu izīrēšana Somijā nav uzskatāma par biznesu, uz kura pamata izsniedz uzturēšanās atļauju. Sākot ar 2010.gadu, Somijas masu informācijas līdzekļi regulāri ziņo par pretkrievu noskaņojumu somu sabiedrībā, saistot to ar Krievijas pārceļotājiem. 2011.gadā Dienvidsomijā notika jauno krievu nopirkto īpašumu vandālisma sērijas, kurām bija raksturīgas ar sarkanu krāsu noziestas izdemolēto dzīvokļu sienas. Tomēr arī miermīlīgākie Inaras ezera apkaimes iedzīvotāji pauda savu satraukumu par iespējamām „krievu sādžu" celšanām skaistajā novadā. Somijā laikā, kad izvērsās šī cīņa, Somijas nacionālisti ieguva lielu iedzīvotāju atbalstu un ir piedzīvojuši strauju popularitātes augšanu, kāpinot balsis vēlēšanās no 2,4% uz 23% .
Virkne valstu jau pirms četriem vai pieciem gadiem ir veikušas uzturēšanās atļaujas atcelšanu, kā tas ir Maltas gadījumā, vai padarījušas to komplicētu, kā tas ir Kiprā. Pilnībā no ne-ES pircējiem ir atteikušies čehi.
Atcerēsimies, ka termiņuzturēšanās atļauja pēc pieciem gadiem var tikt pārvērsta par pastāvīgo uzturēšanās atļauju, bet pēc desmit gadiem var tikt pieprasīta pilsonība.

Saruna par iebraukušo integrāciju nav nopietna. Latviešu politiķiem jau sen būtu bijis cilvēkiem jāpaskaidro, ka integrācija nav iespējama, integrējamo kritiskais skaits ir lielāks nekā jebkuras tautas absorbcijas spējas. Latvijas kritiskā masa sen jau ir pārsniegta un Latvija ir izgāzusies vienotas skolas izveidē valsts valodā.

Maza vēsturiska atgādne: lai cik fanātiska patlaban būtu premjera Dombrovska apsēstība ar uzturēšanās atļauju „biznesu par investīcijām", tā nav viņa ideja. Uzturēšanās atļaujas ir Saskaņas centra radīts projekts jeb, kā to medijiem uzsvēra Nils Ušakovs, viņa personiskā iniciatīva. Par uzturēšanās atļaujām pagājušā Saeimas sasaukuma laikā nobalsoja Tautas partija un Saskaņas centrs.
Uzturēšanās atļaujas pēc savas būtības ir ekstra, privilēģija, ko piešķir ārzemniekam. Kvotas un reālas investīcijas, ko rūpīgi pārbauda - tas ir cienījamas valsts uzturēšanās atļauju ceļš. Tajā pat laikā uzturēšanās atļaujas kā jebkura resursa iztirgošana nav veids, kā attīstīt ekonomiku. Vēl jo vairāk - no tā nevar būt atkarīga valsts ekonomiskā stabilitāte. Ja šis arguments tiek lietots politiskā diskursā, tad rodas nopietnas šaubas par valdošās politiskās elites pārstāvju atbilstību ieņemamajiem augstajiem amatiem.
Vēlos beigt savu rakstu tāpat kā 2011.gadā, kad rakstīju par uzturēšanās atļaujām krievu skolu kontekstā - neesmu pret uzturēšanās atļaujām Latvijā principā, ja tās ierobežo kvotas un tās tiek izsniegtas uz izcilu reālu biznesa investīciju pamata. Esmu pret vientiesību. Vientiesi un viņa ģimeni izmanto nežēlīgi, ilgi un daudz, pa laikam atgādinot, ka viņš pats pie šīs situācijas ir vainīgs.
Bet mēs taču esam gudra tauta...?
Autore ir komunikācijas risku analītiķe