Āboltiņas auto brauc 150km stundā

http://www.pietiek.com/raksti/mala,_kungi_brauc!
http://www.ogrenet.lv/ogre/aktualitates/29643/

Malā, kungi brauc!

Lato Lapsa, Kristīne Jančevska
16.09.2014.

23. augusts. Pulkstenis - dažas minūtes pēc astoņiem vakarā. Rīdzinieces Ievas (vārds mainīts) automašīnai, kas pa Rīgas - Bauskas šoseju aiz Iecavas brauc ar ātrumu ap simt kilometriem stundā, pēkšņi garām kā stāvošai burtiski aizlido melns mersedess, kam seko tumšas krāsas Audi Q7 apvidus luksus auto. 

Potenciālie slepkavas
Pārsteigumā Ieva salecas, nedaudz parauj stūri pa labi. Nedaudz asāka reakcija, un no traģēdijas neizbēgt - automašīnā atrodas arī divi viņas bērni. Paldies Dievam, sausajam ceļam, labajām riepām un vadītājas stāžam - mašīnas gaitu izdodas izlīdzināt, Ieva tiek cauri ar izbīli, bērni notikušo pat lāga nepamana.
Ceļu satiksmes noteikumu sastādītāji ir padomājuši, lai šādas situācijas nepieļautu. Ja, piemēram, operatīvie transportlīdzekļi pavada kādu īpaši svarīgu valsts amatpersonu (tautas valodā - eskorts), noteikumi skaidri nosaka: "Pirms pavadāmā transportlīdzekļa (kolonnas) braucošajam operatīvajam transportlīdzeklim jābrauc ar iedegtu mirgojošu zilu un sarkanu bākuguni un ieslēgtu speciālu skaņas signālu."
Tas nozīmē, ka citiem satiksmes dalībniekiem tiek dota iespēja laikus pamanīt "īpašos" braucējus un sagatavoties tam, ka tie ar likumā atļautu ātrumu - ne vairāk kā 20 kilometru virs pieļautā ārpus apdzīvotām vietām un 10 kilometru apdzīvotās vietās - pašausies garām vai pretējā braukšanas virzienā.
"Noteikumos ir rakstīts, ka katrs vadītājs ir tiesīgs paļauties, ka citi satiksmes dalībnieki ievēro satiksmes noteikumus. Ja viņš lido ar 150, tad ir klāt piecas reizes ātrāk, un tas ir neparedzams moments. Protams, ka šādus cilvēkus, kas brauc ar tādu ātrumu, var uzskatīt par potenciāliem slepkavām, jo risks, ka var notikt satiksmes negadījums, pieaug vismaz desmitkārtīgi," saka Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis Juris Zvirbulis.
23. augusta pievakarē ar Ievas automašīnu gandrīz grāvī iemetušo mersedesu un tam sekojušo Audi nebrauc ne bandīti, ne slepkavas - vismaz no formālā viedokļa ne. Tieši pretēji - automašīnās atrodas cilvēki, kas likumus pieņem, un cilvēki, kam valsts uzticējusi īpašas tiesības un pienākumus šo likumu ievērošanā.
Kungi joņo
Automašīnā Mercedes Benz ar valsts reģistrācijas numuru AA 6622 sēž ļoti svarīga pasažiere - Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, savukārt pavadošais Audi Q7 ar reģistrācijas numuru JL 6733, kā rāda Ceļu satiksmes drošības direkcijas dati, ir viens no skandalozajiem, par "valsts noslēpuma" piesegtu cenu iegādātajiem Drošības policijas jaunajiem automobiļiem.
Pēc brīža joņotājiem nepaveicas: pēc Iecavas viņi palido garām kādam jau krietni apņēmīgākam un drošākam autobraucējam, kurš nolemj pamēģināt valstiski svarīgo kolonnu panākt, turklāt viņam ir arī līdzbraucējs, kas improvizēto pakaļdzīšanos filmē viedtelefonā.
Vairāki videofaili, kas ir Pietiek rīcībā (publicējam dažus īsus fragmentus no tiem), skaidri rāda: tikai tad, kad spidometra bultiņa rāda aptuveni 150 kilometru ātrumu stundā - tātad 50 kilometru virs pat atsevišķos šoseju posmos atļautajiem 100 kilometriem -, sekotāja un Āboltiņas auto ātrumi izlīdzinās.
Videoieraksti arī skaidri rāda - nekādas operatīvās automašīnas, kas brauktu pa priekšu Āboltiņas auto un ar ieslēgtiem gaismas un skaņas signāliem brīdinātu citus satiksmes dalībniekus, nav. Savukārt mersedesam sekojošajam Audi Q7 ieslēgtas tikai zilās bākugunis, un, iebraucot Bauskā, kad ātrums tiek "nomests" līdz "tikai" 100 kilometriem stundā, tiek izslēgtas pat tās.
"Brauca vienkārši plānprātīgi, kā uz pasaules galu. Deviņdesmito gadu sākumā krievu bandīti tā brauca. Brutāli visus dzina malā. Vienu nabagu acu priekšā gandrīz sanesa. Kad tuvojās Bauskai, "nometa" līdz simtam, iebrauca iekšā, bet menti, kas turpat ceļa malā stāvēja, šos mierā nenometa (un mani arī), pilnīgi izlikās nemanām, kaut gan ātrums tika baisi pārsniegts. Policijas ekipāžas auto numurs arī ir redzams video - JK 7074," Pietiek stāsta Saeimas priekšsēdētājas "kungu brauciena" iemūžinātājs.
Bet jūs pierādiet!
Vēl savdabīgāka par ceļu policistu reakciju - precīzāk, tās neesamību - ir Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja priekšnieces Vinetas Mistres atbilde uz jautājumu - kādu tieši iemeslu dēļ Valsts policijas darbinieki nekādi nereaģēja uz šo iedzīvotāju un satiksmes dalībnieku drošību apdraudošo satiksmes noteikumu pārkāpumu.
V. Mistre apgalvo, ka "Valsts policijas darbinieki, kas pārvietojās trafarētajā automašīnā ar valsts reģistrācijas numura zīmi JK 7074" (patiesībā videoieraksts rāda, ka automašīna stāv ceļa malā) esot novērojuši "transporta līdzekļu kolonnu", kas,  "vizuāli novērtējot, atļauto braukšanas ātrumu nepārkāpa". Tāpēc arī, kā izriet no sākotnējā skaidrojuma, nekādas darbības neesot veiktas.
Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja priekšnieces skatījumā nozīmīgi esot arī tas, ka "kolonna brauca ar ieslēgtām zilām bākugunīm", kaut gan Pietiek rīcībā esošais videoieraksts rāda, ka, iebraucot pilsētā, bākugunis ir tikušas izslēgtas. Turklāt Ceļu satiksmes noteikumi - kurus V. Mistre izliekas "piemirsusi" arī pēc atkārtota jautājuma - skaidri noteic:
"Iedegtai mirgojošai zilai bākugunij bez ieslēgta speciāla skaņas signāla ir tikai brīdinoša nozīme. Transportlīdzekļu vadītāji, kuru transportlīdzekļiem ir iedegta mirgojoša zila bākuguns bez ieslēgta speciāla skaņas signāla, nedrīkst pārkāpt šo noteikumu prasības, izņemot apstāšanās un stāvēšanas noteikumus."
Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks, kura vadītās iestādes valdījumā ir Audi Q7 apsardzes automašīna un kura vadītās iestādes darbinieki šo auto ir vadījuši arī 23. augusta pievakarē, uz visiem jautājumiem par fiksētajiem pārkāpumiem atbild īsi - jūs vispirms pamēģiniet kādam pierādīt, ka šādi pārkāpumi vispār ir bijuši!
"Drošības policijas rīcībā šobrīd nav objektīvu faktu, kas apstiprinātu apgalvojumu par vēstulē minētā transportlīdzekļa pārvietošanos ar ātrumu 150 km/h ārpus apdzīvotas vietas un 100 km/h – apdzīvotā vietā. Jāatzīmē, ka atļautā braukšanas ātruma pārkāpumu var konstatēt tikai normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā un to var izdarīt tikai iestādes, kam likumā ir noteiktas šādas funkcijas. Šī iemesla dēļ apgalvojums par braukšanu ar minēto ātrumu ir spekulatīvs," skan Drošības policijas oficiālā atbilde.
Piesegšanās ar valsts noslēpumu
Vai tiešām spekulatīvs? Pietiek rīcībā ir drošas ziņas, ka ceļu policijas ekipāža, kas izlikās nemanot "zemu lidojošo" un citus satiksmes dalībniekus apdraudošo "kolonnu", tās ātrumu ir fiksējusi "videoradarā".
"Vai Valsts policijas trafarētās automašīnas ar valsts reģistrācijas numura zīmi JK 7074 ekipāža par šo fiksēto pārkāpumu iesniedza dienesta ziņojumu? Ja nē, kāpēc ne? Ja jā, kam un kad?" - uz šo jautājumu V. Mistre neatbild, taču nenoliedz, ka ieraksts patiešām ir eksistējis. Tomēr šo ierakstu augstā policijas amatpersona uzrādīt atsakās, aizbildinoties - un tā ir tikai pirmā reize saistībā ar šo notikumu - ar valsts noslēpumu.
Taču daudz būtiskāka ir cits augstās policijas amatpersonas nejauša atklāsme, sniedzot atbildes uz sākotnēji ignorētu jautājumu - izrādās, lai kādus satiksmes noteikumu pārkāpumus Latvijā arī neveiktu jebkurš operatīvais transportlīdzeklis un lai cik rupji tas arī neapdraudētu citus braucējus un gājējus, Valsts policijai nemaz nav tiesību to aizturēt citādi kā vienīgi gadījumos, ja ir aizdomas par šī auto nolaupīšanu, izmantošanu noziedzīga nodarījuma veikšanā vai vadīšanu apreibinošu vielu ietekmē.
Šāda kārtība ir noteikta Valsts policijas noteikumos Nr. 5. “Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā”, kurus 2010. gada 22. februārī apstiprinājis toreizējais Valsts policijas priekšnieks, tagad siltā amatā Rīgas ostas policijā iekārtojies Valdis Voins.
Reālajā dzīvē tas nozīmē - ja arī kādam principiālam ceļu policistam ienāktu prātā apstādināt visu dzīvo uz ceļa apdraudošu, atļauto ātrumu kaut dubulti pārkāpjošu operatīvo transportlīdzekli, viņam tas vienkārši ir aizliegts. Līdz ar to, 23. augusta pievakarē "lidojot" no Rīgas pa Bauskas šoseju, gan S. Āboltiņas auto, gan pavadošā Audi vadītājiem ir pilnīgi skaidrs, ka par Ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu viņi var neuztraukties.
Meli melu galā
Jautājums gan paliek - vai Drošības policijas priekšniekam viņa nesodāmības apziņā tiešām ir taisnība un pārkāpums tiešām ir tik nepierādāms? Kā arī - vai tiešām Drošības policijas darbinieki paši uz savu galvu ir vēlējušies "izbraukt ar vējiņu", vai arī tā ir bijusi viņu augstās pasažieres prasība?
Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas preses sekretāre (oficiāli - padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos) Gita Valtenberga apgalvo - viņas priekšniece bijusi nogurusi, automašīnā saldi gulējusi un tāpēc par iespējamiem rupjajiem pārkāpumiem neko neesot varējusi pat nojaust. Taču G. Valtenberga melo - un jau melošanas brīdī, visticamākais, pati labi apzinās, ka šos melus vienkārši var pierādīt.
Lieta tā, ka "kolonnas" galamērķis un vēlamais ierašanās laiks ir zināms: Saeimas priekšsēdētāja "lido" uz kopīgo Baltijas valstu parlamentu svinīgā ceremonija uz Latvijas - Lietuvas robežas (Grenctāle - Saloči), kurā jāpiedalās visu trīs Baltijas valstu parlamentu priekšsēdētājiem un kurai jāsākas pulksten 20.15.
Saskaņā ar OpenStreetMap datiem precīzais attālums no Rīgas centra līdz Lietuvas robežai Grenctālē - Saločos ir 85,6 kilometri. Atliktu precīzi uzzināt "kolonnas" izbraukšanas laiku un vietu, lai vienkārši izrēķinātu - kāds ir minimālais ātrums, ar kādu tai jābrauc, lai laikus nokļūtu galā.
Te sākas īstās dīvainības. Lūk, sarunas atreferējums ar S. Āboltiņas preses sekretāri pēc tam, kad tai - un viņas augstajai priekšniecei - ir jau kļuvis skaidrs, kādas var būt "izpļāpāšanās" konsekvences:
- Gribēju noskaidrot, cikos Āboltiņas kundze izbrauca uz Lietuvu un cikos viņai bija jābūt galā?
- To nu gan es nevarēšu pateikt. Es nekontrolēju šoferus.
- Kā to būtu iespējams noskaidrot?
- Tas neietilpst manos darba pienākumos.
- Vai tad jūs neesat Saeimas priekšsēdētājas preses pārstāve?
- Tas neietilpst manos darba pienākumos.
- Bet ir taču kāds, kas to zina.
- Mums katram ir savi darba pienākumi, un šoferu darba kontrole neietilpst manos darba pienākumos. Es jums nekādi nevarēšu palīdzēt.
- Bet brauca jau tomēr Āboltiņas kundze, kurai jūs esat preses pārstāve. Jautājums nav par šoferi, bet par to, cikos Āboltiņas kundze devās uz Saločiem.
- Es jau jums pateicu visu, kas man par šo jautājumu ir sakāms!
 Pēc šīs sarunas izrādās, ka ziņas par žurnālistus interesējošo jautājumu ir zibenīgi "novadītas" līdz atbildīgajām amatpersonām un jaunizveidotā Saeimas iekšējās drošības struktūra ir kategoriski noliegusi šādu informāciju izpaust.
Vairāki Saeimas kancelejas darbinieki neoficiāli atklāj, ka šādas ziņas viņiem sniegt esot aizliegts. Saeimas Sabiedrisko attiecību biroja vadītāja Lelde Rāfelde veselu nedēļu dažādos veidos izlokās, līdz beidzot paziņo, ka šis esot jautājums par Saeimas priekšsēdētājas apsardzi, kas līdz ar to esot jāuzdod Drošības policijai.
Izdzirdējusi jautājumu - kāds sakars jautājumam par S. Āboltiņas izbraukšanas laiku no Rīgas ar apsardzes tēmām, L. Rāfelde apjūk, telefonsarunu pārtrauc un uz turpmākiem zvaniem un elektroniskā pasta vēstulēm vairs neatbild.
Savukārt Drošības policijā, kur iepriekš strādājis Saeimas iekšējās drošības vadītājs Jānis Gulītis, atbilde jau acīmredzami ir saskaņota - "svarīgu valsts amatpersonu apsardzes un drošības pasākumu organizācija ir valsts noslēpuma objekts, līdz ar to nevaram sniegt atbildi uz jūsu jautājumu".
Āboltiņa un Kozlovskis klusē
Kā zināms, valsts noslēpums pēdējos gados ir kļuvis par ērtu aizsegu, aiz kā noslēpt gan apšaubāmus, gan, iespējams, arī noziedzīgus nodarījumus. Tomēr šajā gadījumā no drošiem avotiem Saeimā Pietiek tomēr izdodas noskaidrot, ka "kolonna" no Rīgas izbraukusi aptuveni pulksten 19.35.
Tas nozīmē, ka, lai nenokavētu svarīgo pasākumu, Saeimas priekšsēdētājas auto ar pavadoņiem 85,6 kilometrus, no kuriem daļa jāizbrauc caur apdzīvotām vietām, bija jānobrauc aptuveni 40-45 minūtēs. Nepieciešamais vidējais ātrums, ieskaitot apdzīvotās vietas, tātad būtu 128,4 kilometri stundā.
To nevarēja nezināt arī Saeimas priekšsēdētāja - taču tieši pēc viņas personiska rīkojuma kolonna nesās ar šo slepkavīgo ātrumu. Pati S. Āboltiņa gan atsakās atbildēt uz jautājumu - vai rīkojumu paspēt par katru cenu devusi viņa.
Savukārt ne Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis, ne iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis tā arī nespēj sniegt atbildi uz jautājumu - tad kā Latvijā Valsts policijas darbiniekiem jārīkojas gadījumos, ja viņi konstatē, ka automašīna, ko viņi uzskata par operatīvo transportlīdzekli, pārkāpj šādam transportlīdzeklim pieļaujamos ātruma pārsniegšanas "griestus" un līdz ar to nopietni apdraud iedzīvotāju dzīvību un drošību.
Neizteiktā atbilde savukārt ir viena - viņiem vienkārši jānoskatās, kā garām aizlido automobilis ar bākuguni. Jo brauc kungi - tie, kam likumi un noteikumi nav rakstīti. Izsakoties V. Mistres nedaudz ciniskajiem vārdiem, "ir jāpieņem, ka tas brauc novērst notikumu, kam var būt smagākas sekas, nekā tam, ja operatīvā transportlīdzekļa vadītājs, iespējams, pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu".
Ceļu satiksmes noteikumi: ko drīkst un ko nedrīkst operatīvais transportlīdzeklis
Pavadot transportlīdzekli (kolonnu), braukšanas ātrums apdzīvotās vietās nedrīkst pārsniegt maksimālo atļauto braukšanas ātrumu vairāk par 10 km/h, bet ārpus apdzīvotām vietām - vairāk par 20 km/h.
Iedegtai mirgojošai zilai bākugunij bez ieslēgta speciāla skaņas signāla ir tikai brīdinoša nozīme. To var izmantot, brīdinot par nelaimes gadījumu (piemēram, ceļu satiksmes negadījumu), kā arī pavadot transportlīdzekli (kolonnu).
Transportlīdzekļu vadītāji, kuru transportlīdzekļiem ir iedegta mirgojoša zila bākuguns bez ieslēgta speciāla skaņas signāla, nedrīkst pārkāpt šo noteikumu prasības, izņemot apstāšanās un stāvēšanas noteikumus, kā arī šo noteikumu 111.punktā minēto aizliegumu mehāniskajiem transportlīdzekļiem braukt pa ietvēm, gājēju ceļiem, velosipēdu ceļiem, kā arī gājēju un velosipēdu ceļiem.
Kā aizbraukt no Rīgas līdz Grenctālei 40-45 minūtēs?
Riga Taxi šoferis Zigurds Lideks:
"No Rīgas centra līdz pilsētas robežai būs kādas 10-15 minūtes, jo tur ir tilti pa vidu ar remontiem. Līdz Iecavai kādas 45 minūtes. Tad līdz Bauskai 15 minūtes, cauri Bauskai 5-7 minūtes. Un vēl līdz Grenctālei kādas 10-12 minūtes. Nu, kādu pusotru stundu tur vajag. Bet tas ir ar nosacījumu, ka nekur nav kavēšanās, Bauskā remontu dēļ nav jāstāv korķos.
Ja brauktu, pārsniedzot atļauto ātrumu par 20 kilometriem stundā, varbūt kādas 10-12 minūtes var ieekonomēt. Lai aizbrauktu 45 minūtēs, ir jālido vismaz uz 150 un vietām arī 170. Tur gan ceļš ir labs, trīs joslas, tā ka apdzīt nav problēmu, bet nu vienalga tas ir uz augsta riska robežas. Par drošību tur vispār nevar būt ne runas. Tur ir vietām signalizējot jāpadzen lēnāk braucošie malā, arī cauri apdzīvotām vietām jābrauc krietni ātrāk, nekā atļauts.
Es noteikti pa stundu nevarētu aizbraukt, man vajadzētu vismaz pusotru stundu, par 45 minūtēm pat nevar būt runas, jo tas ir līdz pirmajam radaram. Un tad jau vairs nekādas 45 minūtes nesanāk, tad ir policija ar protokolu."
Baltic Taxi šoferis Andris Cinītis:
"Tur vidējam ātrumam jābūt kādiem 130 kilometriem stundā, vietām, kur var, jāuzspiež arī vairāk. Teorētiski ir iespējams, bet tikai ar bākugunīm, lai visas mašīnas pamūk no ceļa malā."
Jautājumi, uz kuriem nevēlējās atbildēt Saeimas priekšsēdētāja
23. augustā aptuveni pulksten 19.35 Jūs dienesta automašīnā Mercedes Benz, ko pavadīja automašīna Audi Q7, izbraucāt no Rīgas centra, lai nokļūtu uz svinīgo pasākumu Saloču robežkontroles punktā, kura sākums bija paredzēts 20.15. Tātad Jūsu automašīnai šos 85 kilometrus (no kuriem daļa atradās apdzīvotu vietu teritorijā) vajadzēja nobraukt ar vidējo ātrumu 128 km/h.
- Vai Jūs devāt rīkojumu autovadītājiem braukt iespējami ātri un rupji pārkāpt satiksmes noteikumus, tā apdraudot satiksmes dalībnieku un gājēju dzīvību un drošību, lai noteiktajā laikā nokļūtu galapunktā?
- Ja to nedevāt Jūs, tad kura amatpersona šādu rīkojumu deva Jūsu vietā?
- Vai Jūsu aritmētikas zināšanas un elementāra dzīves pieredze Jūs nebrīdināja, ka šādā laikā nokļūt galapunktā ir iespējams, tikai ārkārtīgi rupji pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus?
- Cik bieži pēc Jūsu rīkojuma līdzīgās situācijās iepriekš ir rupji pārkāpti satiksmes noteikumi, apdraudot cilvēku veselību un dzīvību?
"Valsts drošības apsvērumu" un "valsts noslēpuma" aizsegā
* 2013. gada sākumā portāls pietiek.com informē, ka, atsaucoties uz valsts drošības apsvērumiem, Saeimas priekšsēdētājai S. Āboltiņai ar Drošības policijas palīdzību izdevies atbrīvoties no kaitinošajām kaimiņu automašīnām, kas līdz tam tika novietotas pie viņas dzīvesbiedram Jānim Āboltiņam piederošās ēkas Rīgā, Ieroču ielā 8. Rīgas domes Satiksmes departaments paskaidro, ka "ceļa zīmes Nr.326 „Apstāties aizliegts” ar papildzīmi Nr.808 „Darbības zona” (bulta uz leju) Ieroču ielā pie nama Nr.8 tika uzstādītas pēc Drošības policijas pieprasījuma, kas rīkojas saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likumu".
* 2013. gada pavasarī pietiek.com atstāsta kāda lasītāja rakstīto: "S. Āboltiņa uz iepirkšanos tirdzniecības centrā Sky&More Duntes ielā ieradusies ne tikai ar vairāk nekā 100 tūkstošus eiro vērto dienesta automašīnu (valsts numurs AA6622), bet arī ar džipa apsardzi pilnā ekipējumā - tātad divi apsargi un šoferis, kā arī dienesta mersedesa šoferis - tātad četri cilvēki, lai kundze varētu iepirkties." Drošības policija atsaucas uz nepieciešamību garantēt augstās amatpersonas drošību no novietotām automašīnām, saniknotiem pārdevējiem utml., kaut gan "apdraudējuma analīzes rezultāti" esot valsts noslēpums.
* 2014. gada janvārī mediji ziņo, ka Drošības policijas apsargiem, kas pavada Ministru prezidentu un Saeimas priekšsēdētāju, iegādātas luksus klases Audi Q7 automašīnas, un iepirkumu veikusī Drošības policija noslepenojusi ne tikai pašu iepirkumu un tā detaļas, bet pat iegādāto automašīnu cenas. Kaut gan Ministru prezidente Laimdota Straujuma paziņo, ka šos datus vajadzētu atklāt, uzvar Drošības policijas priekšnieka Jāņa Reinika uzskats - šādi dati sabiedrībai neesot jāzina. Tikmēr neoficiālā informācija liecina, ka automašīna nopirktas par cenu, kas ievērojami pārsniegusi kataloga cenu.
* 2014. gada pavasarī portālā Delfi tiek publicēts šāds aculiecinieka stāstījums: "Vai mūsu Ministru prezidentes vai Saeimas priekšsēdētājas apsargi drīkst izmantot attēlos redzamo automašīnu ar valsts numura zīmi JL 6260, kā arī valsts degvielu, lai sestdienas dienā, 26.aprīlī ap plkst.15:30, tērpušies civildrēbēs, vizinātos uz Spici pēc iepirkumiem?" Izrādās, ka luksus klases Audi Q7 pieder Drošības policijai, kura, atsaucoties uz valsts noslēpumu, paziņo, ka neatklāšot ne tās šīs struktūras amatpersonas, kas izmantoja auto "šopingam", ne arī to "valsts aizsargājamo amatpersonu", ko šī automašīna it kā esot pavadījusi.
* 2014. gada maija  beigās pietiek.com pie veļas mazgātavas Irve Rīgā, Satekles ielā maija beigās fiksē Drošības policijai piederošu automašīnu Audi ar valsts reģistrācijas numuru HO 5632, kuras pasažieris - Drošības policijas priekšnieks J. Reiniks devies nodot savu netīro veļu un, pamanot, ka tiek fotografēts, aizbēg, pametot veļas kaudzi un automašīnu stāvvietā. Pēc ilgākiem izvairīgiem skaidrojumiem J. Reiniks paziņo - brauciens uz veļas mazgātavu tomēr varētu būt bijis slepenas operācijas sastāvdaļa un tāpēc esot valsts noslēpums.

Publikācijas autoru rīcībā ir gan videoieraksti, gan diktofonā ierakstītas un rakstveida liecības par notikušo. Publikācijas autori labprāt tiksies ar S. Āboltiņu un J. Reiniku tiesas zālē, ja kādai no rakstā minētajām personām rastos vēlme nākt klajā ar apgalvojumiem par publiskotu nepatiesu informāciju.

Latvija pērn bijusi trešā nabadzīgākā ES valsts (Eurostat)

http://bizness.delfi.lv/ekonomika_skaitlos/eurostat-latvija-pern-bijusi-tresa-nabadzigaka-es-valsts.d?id=39212177

www.DELFI.lv | 21. jūnijs

Saskaņā ar pirmo ātro iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes novērtējumu, pagājušajā gadā Latvija ir bijusi trešā nabadzīgākā Eiropas Savienības (ES) valsts, liecina "Eurostat" dati.

Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pērn bija 52% no ES vidējā rādītāja. Nabadzīgākas par Latviju bija tikai Rumānija ar 45% no vidējā ES rādītāja un Bulgārija ar 43%. Nabadzības sarakstā aiz Latvijas seko Lietuva ar 58% no ES vidējiem rādītājiem (4. vieta) un Polija ar 62% (5. vieta.). Jau vēstīts, ka tā dēvētajos "treknajos gados" Latvija veselus divus gadus bija apsteigusi Poliju pēc šī rādītāja.

Otra Latvijas kaimiņvalsts – Igaunija – ir septītā nabadzīgākā valsts ar 65% no ES vidējiem rādītājiem. Igaunijai pēc šī rādītāja ir izdevies apsteigt Ungāriju.

Bagātākā ES valsts, turklāt ar lielu atrāvienu, ir Luksemburga – tās IKP uz vienu iedzīvotāju ir 283% no ES 27 valstu vidējā rādītāja. Vidējais Luksemburgas iedzīvotājs ir vairāk nekā sešas reizes bagātāks par nabadzīgākajiem ES iedzīvotājiem – bulgāriem. Luksemburgas bagātība gan lielā mērā saistīta ar to, ka tajā strādā daudz Francijas, Vācijas un Beļģijas iedzīvotāju, kas dod savu ieguldījumu šīs valsts IKP, taču netiek uzskaitīti, rēķinot iedzīvotāju labklājību.

ES otra bagātākā valsts ir Nīderlande, kuras IKP uz vienu iedzīvotāju ir vairāk nekā divas reizes zemāks par Luksemburgas rādītājiem – 134% no ES vidējā rādītāja. Trešo vietu dala Dānija, Īrija un Austrija ar 125% no ES vidējiem rādītājiem.

Vēl nesen Īrija bija ES otra bagātākā valsts, taču 2008. un 2009. gada finanšu un nekustamo īpašumu krīze to nobīdijusi zemāk sarakstā. Cieši aiz šo valstu grupas seko Zviedrija ar 123% no vidējiem IKP rādītājiem uz vienu iedzīvotāju.

Savukārt vislielāko labklājības kritumu piedzīvojusi Grieķija, kurā nežēlīgā finanšu krīze samazinājusi IKP uz vienu iedzīvotāju no 94% 2008. un 2009.gadā līdz 89% no ES vidējā rādītāja pērn.

Valstis, kuru iedzīvotāju labklājības līmenis visprecīzāk atbilst ES vidējam līmenim, ir Spānija, Itālija un Kipra. Francija ir 5% virs vidējiem rādītājiem, Vācija, Beļģija, Somija un Lielbritānija – 10 līdz 20% virs ES vidējiem rādītājiem.

Centrālās un Austrumeiropas valstis pieder pie nabadzīgākajām ES valstīm. Sekmīgākās šīs valstu grupas valstis ir Slovēnija (87% no vidējiem rādītājiem) un Čehija (80%).

IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ASV bija 146% (2009. gadā, jaunāku datu nav), salīdzinot ar ES vidējiem rādītājiem, bet ES neietilpstošajā Šveicē – 145%.

Kampars par Latvijas enerģētikas vājprātu (nejūtas līdzatbildīgs un neko nedara tapat kā iepriekšējās valdības)

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317980:lvalsts-intereses-neprdosimr&catid=95:intervijas&Itemid=113
«Valsts intereses nepārdosim» 09.06.2011 Iveta Tomsone

Par enerģētikas jautājumiem un valsts uzņēmumu privatizāciju "Latvijas Avīzes" redakcijā ekonomikas ministru ARTI KAMPARU iztaujāja žurnālisti Viesturs Serdāns un Iveta Tomsone.

V. Serdāns: – Viens no svarīgākajiem darba kārtības jautājumiem ir sašķidrinātā gāzes termināļa (SGT) būvniecība. Cik lielā mērā šā jautājuma izlemšanu traucē politiskie un ekonomiskie zemūdens akmeņi?

A. Kampars: – Sašķidrinātās gāzes terminālis ir viena no stratēģiski nozīmīgākajām lietām, kas ir manā un, protams, arī valsts darba kārtībā. Esmu pārliecināts, ka Latvijas enerģētiskā drošība ilgtermiņā ir Latvijas valsts suverenitātes pamatā. Kāpēc? Nevienam nav noslēpums, ka pasaulē bieži vien lielgabalus un tankus aizvieto spēja nodrošināt energoresursus vienai vai otrai lielvarai. Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas energoresursu nodrošinājums ir atkarīgs no viena monopola, kas ir pilnīgā Kremļa pārziņā, – uzņēmuma "Gazprom". Tas ietekmē ne tikai katra iedzīvotāja maksāto cenu par gāzi un elektroenerģiju, bet arī iespējas ar šiem resursiem manipulēt Latvijas politisko dzīvi. Tāpēc cīņa par alternatīvu gāzes piegādes avotu, ko nodrošinātu sašķidrinātās gāzes terminālis, ir ļoti asa. Cīņa ir ļoti saspringta gan Baltijas valstu vidū, gan Latvijas iekšpolitikā.

I. Tomsone: – Kāds, jūsuprāt, ir galvenais iemesls, kādēļ Baltijas valstīm paredzētajā termiņā – līdz jūnija sākumam – nav izdevies vienoties par termināļa būvniecības vietu? Vai galvenais iemesls, kādēļ kaimiņi pagaidām nevēlas dot zaļo gaismu terminālim Rīgā, ir tas, ka gan gāzes vads, gan pārējā infrastruktūra pieder "Latvijas gāzei", kuras īpašnieks ir "Gazprom"?

– Inčukalna gāzes krātuve nepieder "Latvijas gāzei", ar to ir noslēgts nomas līgums par gāzes krātuves izmantošanu. Inčukalna gāzes krātuve pieder Latvijas valstij. Man nākas atzīt, ka tiešām viens no kaimiņu galvenajiem argumentiem ir tas, ka gāzes piegādātāju ietekme uz politiku Latvijā ir bijusi ļoti liela. Tāds pats viedoklis ir arī Eiropas Komisijai, kas skaidri ir pateikusi, ka ES līdzfinansējums termināļa būvniecībai netiks dots kompānijām un personām, kas saistītas ar Krievijas gāzes piegādātāju.

– Kā tieši jūs grasāties savu solījumu pildīt, ņemot vērā, ka cauruļvadi pieder "Latvijas gāzei", tāpat arī iekārtas Inčukalnā? Jau ir izskanējis, ka uzņēmums prasīs 600 miljonus latu lielu kompensāciju.

– Kompensācijas prasīšana ir atklāta šantāža nevis pret valsts budžetu, bet pret katru valsts iedzīvotāju, kurš maksā rēķinus par gāzi un siltumu – tarifā ir iekļauta maksa par infrastruktūras izmantošanu. Visi privatizācijas līgumi ļauj Latvijas valstij brīvi rīkoties ar Inčukalna krātuvi. Es nedomāju, ka Latvija drīkst atdot savus aktīvus ilgtermiņā vienai Krievijas kompānijai. Kad 2017. gadā beigsies nomas līgums, uzskatu par neiespējamu to pagarināt tikai un vienīgi "Latvijas gāzes" monopolam. Mums jādod iespēja Inčukalnu izmantot trešajām pusēm. Vai tas ir juridiski iespējams? Es saku – jā.

Otrs jautājums, kas nav tikai Latvijas vai Baltijas valstu, bet visas Eiropas pro­blēma, ir fakts, ka cauruļvadi patiešām pieder "Latvijas gāzei". Šobrīd Krievija augstā līmenī cīnās par to, lai tā sauktā trešā ES enerģētikas likumdošanas pakete netiktu ieviesta. Šī pakete nosaka pienākumu gāzes cauruļvadu īpašniekiem ES dot iespēju tos izmantot trešajām pusēm. Šobrīd ES Baltijas valstīm ir devusi laiku līdz 2014. gadam sakārtot gāzes piegādes tirgu.

Es zinu, ka šī ir tēma, ko katra atsevišķa ES dalībvalsts nevar uzvarēt vai zaudēt. Latvijai ir jārāda skaidra pozīcija ES enerģētikas ministru padomes sēdēs un ir jāturpina tikties ar ES enerģētikas komisāru Ginteru Otingeru. Esmu pārliecināts, ka, ieņemot stingru pozīciju, sarunas beigsies mums veiksmīgi.

Pieeju cauruļvadiem trešajām personām var nodrošināt par samaksu. Protams, šo maksu regulēs Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija un uzraudzīs Konkurences padome. Gāzes piegādātāji maksu par infrastruktūru liks piegādes tarifos tāpat, kā tas notiek elektrības piegādēs.

V. Serdāns: – Kādēļ Baltijas valstis nevienojas par trešo pušu iesaistīšanu gāzes piegādēs?

– Aptuveni 500 miljonu eiro ieguldījums šādā SGT projektā ir stratēģiski nozīmīgs pasākums. No mūsu puses argumenti ir skaidri pamatoti. Mēs jau četrus gadus atbalstām Visaginas atomelektrostaciju (AES) Lietuvā, kas ir stratēģiski nozīmīgs projekts visām trim Baltijas valstīm. Mēs esam atbalstījuši Somijas un Igaunijas enerģijas starpsavienojumu "Estlink 1", tostarp daļēji finansējot to. Nevar būt tā, ka kaimiņi visu vēlas tikai sev. Ja mēs esam draugi un partneri ar vienotām interesēm, mums katram ir jābūt iespējai šādus projektus virzīt atbilstoši ekonomikas loģikai.

Šobrīd "Latvenergo" veic detalizētu priekšizpēti, kurā tiek vērtētas visas iespējamās SGT būvniecības vietas. Jāņem vērā, ka viena kilometra gāzes vada būvniecība, neskaitot zemes nopirkšanu, maksā aptuveni vienu miljonu dolāru. No Liepājas līdz maģistrālajam gāzes vadam ir 250 km, bet no Ventspils – aptuveni 200 km. No Rīgas līdz Inčukalnam ir, maksimums, 50 km.

Vēl tiek vērtēta Skulte, kas attāluma ziņā ir vistuvāk Inčukalnam, taču Skultes osta ir pārāk sekla, lai apkalpotu attiecīgus kuģus. Tad būtu jābūvē terminālis jūrā, kas maksā dārgāk nekā terminālis uz sauszemes. Reālie konkurenti ir Rīga un Ventspils. Es kategoriski noraidu jebkādas spekulācijas, ka Ekonomikas ministrija lobē vienu konkrētu vietu.

– Šobrīd Latvijai gāze tiek piegādāta pa gāzes vadu no Krievijas. Inčukalna gāzes krātuvē ir Eiropā unikāls zemes slānis, jo tajā var iesūknēt milzīgu apjomu dabasgāzes. Otrs ceļš, kā Latvija var tikt apgādāta ar dabasgāzi, ir sašķidrinātā veidā atvest to ar kuģiem līdz ostām. Vai šis gāzes piegādes veids var iztikt bez Inčukalna gāzes krātuves?

– Gāzi, kuru atved ar kuģiem, nepieciešams regazificēt, tas ir – pārvērst gāzveida vielā. Tehnoloģiski nav iespējams izbūvēt tik lielus rezervuārus tam gāzes apjomam, ko valsts patērē ziemā. Vasarā gāzes patēriņš ir aptuveni četras reizes mazāks nekā ziemā, tāpēc vasarā gāzes cena pasaulē ir zemāka, ziemā – augstāka. Ja Latvijai būtu iespējams pasaulē nopirkt sašķidrināto gāzi, mēs vasarā varam pirkt gāzi, piemēram, Katarā, kur tā konkrētajā brīdī ir būtiski lētāka, un uzglabāt to Inčukalnā līdz ziemai. Tad Latvijā gāzes cenas būtu zemākas un katrs iedzīvotājs to justu, mazāk maksājot par patērēto gāzi un siltumu.

– Ja gāzes piegādēm labākā osta ir Ventspils, vai to būtu iespējams uzglabāt Dobeles potenciālajā gāzes krātuvē?

– Inčukalns potenciāli spēj uzglabāt daudz lielāku gāzes apjomu, nekā visas trīs Baltijas valstis kopā spēj patērēt. Nav jēgas Dobelē ieguldīt divus miljardus dolāru, kas būtu nepieciešami tās sagatavošanai darbam.

Pie SGT Latvijā beidzot ir sākti reāli darbi, beidzot pie projekta ir ķērusies valsts kompānija "Latvenergo", beidzot ir iespēja iegūt ES līdzfinansējumu, ir arī skaidri pausts Lietuvas prezidentes atbalsts reģionālā SGT būvniecībai. Pēdējais pusgads ir bijis ļoti aktīvs to cilvēku vidū, kuri līdz šim ar gāzes piegādēm ir pelnījuši lielu naudu.

I. Tomsone: – Lietuva sākusi darbus pie SGT izveides Klaipēdas ostā un esot noslēgusi līgumu ar ASV kompāniju par gāzes piegādēm. Vai tas neapdraud kaimiņvalsts iepriekš izteikto atbalstu terminālim Rīgā?

– Mūsu lietuviešu kolēģi publiskajā telpā veikli māk lietot informāciju, kas ne vienmēr ir pilnīgi precīza. Lietuva ar amerikāņiem ir noslēgusi līgumu nevis par sašķidrinātās gāzes piegādi, bet par kopīgu sadarbību slānekļa gāzes izpētē.

Lietuva argumentē, ka kaimiņvalstī dabasgāzes patēriņš ir ļoti liels, jo tur ir kompānija "Achema", kas patērē daudz dabasgāzes minerālmēslu ražošanā. Tādēļ tiek minēts, ka Klaipēdā pie jūras tikšot uzbūvēts neliels terminālis un rezervuāri, kur uzglabāšot gāzes rezerves aptuveni divām nedēļām. Šos krājumus regulāri ar kuģu piegādēm papildināšot. Tomēr, ja raugāmies no izmaksu viedokļa, tā nav laba ideja, ņemot vērā sezonālo cenu svārstību. Polija savā terminālī saskaras ar līdzīgu problēmu un jau ir uzrunājuši mūs, liekot priekšā kopīgi attīstīt Dobeles krātuvi. Protams, mēs to pagaidām nevaram paveikt, jo nav gāzes vada savienojuma starp Poliju un Latviju. Šāda savienojuma izveide ir samērā dārga, bet pieļauju, ka nākotnē tāds tiks izveidots. Šīs dienas prioritāte ir SGT terminālis, nākamais solis – starpsavienojums, lai Dobelē varētu uzglabāt gāzi gan Polijas, gan, iespējams, arī Vācijas vajadzībām.

V. Serdāns: – Ja mums ir unikālais dabas objekts – Inčukalna gāzes krātuve –, kā nākas, ka par gāzi maksājam vairāk nekā Igaunijā, Lietuvā un citur Eiropā?

– Jo gāzes piegādes formulu diktē viens piegādātājs. Visi mani mēģinājumi runāt par formulas maiņu nav vainagojušies sekmēm. Pērn "Gazprom" izrādīja labvēlību, samazinot dabasgāzes cenu par 15%, taču mums arī šobrīd ir noteikta viena no augstākajām dabasgāzes cenām Eiropā, jo formulu, pēc kā to aprēķina, nosaka "Gazprom".

– Šobrīd valsts izlikusi pārdošanai bankas. Kādi uzņēmumi pārdošanai vēl ir valdības darba kārtībā, un kur plānots likt naudu?

– Ļoti nozīmīgs process, kas, manuprāt, atstāj skaidru nospiedumu uz manu politisko darbību, ir virzība uz priekšu jau sen nolemtajā valsts kapitāldaļu pārdošanas procesā uzņēmumos "Lattelecom" un "LMT". Manā vadībā ir bijušas vairākas darba grupas, kurās ir izvērtēta valsts daļu pārdošana gan no konkurences, gan finanšu viedokļa. Kā zināms, šis ir Latvijas lielākais un spēcīgākais finanšu resurss, kas varētu tikt iegūts. Tādēļ es sajūtu ļoti lielu aizkulišu interesi par šā procesa virzību.

Latvija savulaik ir noslēgusi līgumu ar Skandināvijas "Telia Sonera" par pirmpirkuma tiesībām. Taču tas nenozīmē, ka mēs šai kompānijā valsts daļas pārdosim par jebkuru cenu. Mans mērķis, pārdodot valsts daļas telekomunikāciju uzņēmumos, ir iegūt naudu jaunu darba vietu radīšanai, ražošanas attīstībai. Lai to nodrošinātu, ir ārkārtīgi svarīgi "LMT" un "Lattelecom" valsts daļu pārdošanu nodrošināt ar maksimāli lielāko finanšu ieguvumu valstij konkrētajā tirgus situācijā.

– Cik liels šis ieguvums varētu būt?

– Ekspertu vērtējums ir dažāds, es negribētu spekulēt ar skaitļiem.

I. Tomsone: – Vai šie uzņēmumi ir jāpārdod, ņemot vērā telekomunikāciju uzņēmumu strauji augošo vērtību un pelņu visā pasaulē? Tas notika pat krīzes laikā. Vai valsts neiegūtu vairāk, paturot tos īpašumā un iekasējot dividendes?

– Šis ir viens no galvenajiem jautājumiem, par ko ir diskusija. Es tomēr uzskatu, ka valsts kapitāldaļu pārdošana ir vajadzīga. Mēs pēdējos divus gadus dividendēs no "Lattelecom" izņēmām 12 līdz 15 miljonus latu. Mēs izņēmām visu pelņu, lai gan to darīt nevajadzēja, jo uzņēmumam nepalika līdzekļi attīstībai. Mums ir jāizsver, kas ilgtermiņā ir labāk – visas tautsaimniecības, jaunu rūpnīcu līdzfinansēšana ar valsts līdzekļiem vai dividenžu iegūšana. Manuprāt, ražošanas attīstība, jaunas darba vietas ir labāks risinājums.

– Par kādu objektu pārdošanu vēl varētu būt runa?

– Ekonomikas ministrija ir iesniegusi valdībā esošo valsts un pašvaldību uzņēmumu novērtējumu. Uzņēmumi iedalīti trīs grupās. Pirmā – stratēģiski nozīmīgie, kur akcionāru maiņa nenotiks. Tie ir "Latvijas valsts meži", "Latvenergo", "Latvijas dzelzceļa" infrastruktūra un pārējie, kas likumā ierakstīti kā neprivatizējamie. Nākamā grupa ir uzņēmumi ar lielu sociālo nozīmi, piemēram, slimnīcas. Mēs zinām, ka slimnīcas nekad nebūs pelnoši uzņēmumi, tās ir dotējamas no valsts budžeta. Trešais – saraksts ar uzņēmumiem, kas ir pilnīgi vai tikai daļēji valsts un pašvaldību īpašumā, kuru privatizācija ir jāvērtē. Piemēram, Rīgas pašvaldībai piederošais uzņēmums "Rīgas lombards", kas nodarbojas ar komercdarbību, arī "Latvijas loto" un citi. Nedomāju, ka valstij un pašvaldībām ir jānodarbojas ar šāda veida komercdarbību. Tad ir uzņēmumi, kuros valstij un pašvaldībām pieder neliela daļa akciju, piemēram "Latvijas kuģniecība". No šīm daļām Latvijas valsts nekad nav guvusi dividendes.

Mēs piedāvāsim to uzņēmumu, kas tirgū strādā konkurences apstākļos, daļu pārdošanu atklātā un saprotamā konkursā. Par tiem uzņēmumiem, kam ir stratēģiska un sociāla funkcija, vajag strikti pateikt – tos nepārdosim. Par to valdībā plānots lemt jau tuvākajā laikā.

Šlesers - KNAB Vērienīgo kriminālprocesa uzmanības centrā

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=316690:vriengaj-kriminlproces-knab-uzmanbas-centr-lesers&catid=72:politika&Itemid=95

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) beidzot ir apstiprinājis, ka ir sākts kriminālprocess aizdomās par vairāku amatpersonu iespējamiem noziegumiem - noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kukuļņemšanu, kukuļdošanu un neatļautu piedalīšanos mantiskos darījumos.

Kā noprotams no KNAB izplatītās informācijas, izmeklētāju uzmanības centrā ir Saeimas deputāts Ainārs Šlesers (LPP/LC), bet kratīšanas pie Ventspils mēra Aivara Lemberga un ar Andri Šķēli (TP) saistītos uzņēmumos bijušas saistītas ar šo izmeklēšanu.

KNAB apstiprina, ka 20.maijā ir sākts kriminālprocess aizdomās, ka vairākas valsts amatpersonas un amatpersonas, kuras ieņem atbildīgu stāvokli, pastrādājušas vairākus Krimināllikumā paredzētus noziedzīgus nodarījumus - noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nepatiesu ziņu norādīšanu valsts amatpersonas deklarācijā, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kukuļņemšanu, kukuļdošanu, neatļautu piedalīšanos mantiskos darījumos un valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšanu.

Kā teikts KNAB izplatītajā paziņojumā, biroja rīcībā esošo pierādījumu kopums dodot pamatu uzskatīt, ka valsts amatpersonas un amatpersonas, kuras ieņem atbildīgu stāvokli, iespējams, ir aktīvi piedalījušās vairāku uzņēmumu vadīšanā un lēmumu pieņemšanā, kā arī saņēmušas dividendes no viņiem slēpti piederošām kapitāldaļām vairākās komercsabiedrībās - SIA "Rīgas tirdzniecības osta", SIA "Zaķusala Estates", SIA "Jaunrīgas attīstības uzņēmums", SIA "Euroline", SIA "Baltijas aviācijas sistēmas", SIA "Abi krasti" un citos uzņēmumos.

Kriminālprocesa materiāli liecinot, ka šobrīd par Saeimas deputātu kļuvusī valsts amatpersona kopš 2004.gada, ieņemot dažādus amatus valsts pārvaldē, iespējams, ir pieņēmusi lēmumus, kā arī piedalījusies un ietekmējusi dažādu lēmumu pieņemšanu attiecībā uz viņai faktiski piederošo SIA "Rīgas tirdzniecības osta". Izmeklēšanā konstatēts, ka Saeimas deputāts kopš 2010.gada februāra, iesaistot dažādas uzticības personas, aktīvi plānojusi un organizējusi finanšu shēmas, kā rezultātā uzņēmums "ZeinHolding AG", kam savukārt pastarpināti pieder 36% SIA "Rīgas tirdzniecības osta" kapitāldaļas, nonāktu Saeimas deputāta faktiskā un juridiskā īpašumā.

KNAB izmeklēšanā noskaidrojis, - lai pēc ievēlēšanas 10.Saeimā saglabātu turpmāku ietekmi uz Rīgas brīvostas valdes lēmumiem, kas skar arī viņam slēpti piederošos uzņēmumus, Saeimas deputāts veicis darbības, lai par Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāju tiktu iecelts viņa partijas biedrs. Savukārt apmaiņā pret Saeimas deputātam nepieciešamo atbalstu balsojumā par vēlamā kandidāta iecelšanu Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāja amatā Ventspils domes deputāts Saeimas deputātam esot pieprasījis prettiesisku finansiālu labumu - līguma noslēgšanu ar kādu komercsabiedrību par Rīgas brīvostas reklāmas izvietošanu komercsabiedrībai piederošajos preses izdevumos.

Savukārt cita kriminālprocesa epizode liecinot, ka 2009.gadā, gatavojoties 10.Saeimas vēlēšanām, Saeimas deputāts pieprasīja citai valsts amatpersonai, lai tā, izmantojot savu dienesta stāvokli, veiktu pretlikumīgas darbības ar akciju sabiedrības "Air Baltic Corporation" vai "Live Riga" finanšu līdzekļiem, noslēdzot fiktīvus līgumus ar vairākiem plašsaziņas līdzekļiem it kā par "Air Baltic Corporation" pakalpojumu reklamēšanu vai Rīgas pilsētas popularizēšanu. Pierādījumi liecinot, ka šī valsts amatpersona, iespējams, ļaunprātīgi izmantojot savu ieņemamo amatu un dienesta stāvokli, noslēgusi akciju sabiedrības vārdā fiktīvus līgumus ar plašsaziņas līdzekļiem par reklāmas izvietošanu, faktiski nodrošinot Saeimas deputāta un viņa pārstāvēto politisko organizāciju popularizēšu.

Kā ziņots, KNAB rīcībā esošie 20.maijā sāktā kriminālprocesa materiāli liecina, ka Šlesers, gatavojoties parlamenta vēlēšanām, pieprasījis aviokompānijas "airBaltic" vadītājam Bertoltam Flikam veikt pretlikumīgas darbības ar "airBaltic" vai Rīgas reklamēšanas biroja "Live Riga" finanšu līdzekļiem Šlesera un partijas LPP/LC popularizēšanai medijos, izriet no aģentūras LETA rīcībā esošo dokumentu kopijām.

Šlesers esot pieprasījis Flikam slēgt fiktīvus līgumus par "airBaltic" pakalpojumu reklamēšanu vai Rīgas pilsētas tēla popularizēšanu ar vairākiem masu medijiem, taču faktiski medijiem pārskaitītā nauda esot bijusi domāta politiķu reklamēšanai.

KNAB uzskata, ka Fliks ļaunprātīgi izmantojis savu ieņemamo amatu un dienesta stāvokli un izpildījis Šlesera norādījumus - "airBaltic" vārdā noslēdzis fiktīvus līgumus par reklāmas izvietošanu ar masu mediju īpašnieku uzņēmumiem un pārskaitījis tiem vismaz 100 000 latu.

Tāpat kriminālprocesā esošie materiāli saturot arī ziņas par to, ka Šleseram slēpti pieder kapitāldaļas uzņēmumos SIA "Rīgas Tirdzniecības osta" (RTO), SIA "Zaķusala Estates", SIA "Jaunrīgas attīstības uzņēmums", SIA "Euroline", SIA "Baltijas aviācijas sistēmas" un SIA "Abi krasti". Šlesers savā valsts amatpersonas deklarācijā nav norādījis, ka viņam pieder kapitāla daļas minētajos uzņēmumos.

Kā liecina aģentūras LETA rīcībā esošo dokumentu kopijas, KNAB uzskata, ka 2010.gada oktobra pirmajā pusē, kad Šlesers tika ievēlēts par Saeimas deputātu un vairs nevarēja saglabāt Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāja amatu, viņš izplānojis un veicis darbības, lai par Rīgas brīvostas vadītāju kļūtu viņa partijas biedrs, tagadējais Rīgas vicemērs Andris Ameriks (LPP/LC). Tādējādi Šleseram esot bijusi iespēja saglabāt ietekmi uz Rīgas brīvostas valdē pieņemtajiem lēmumiem, kas skar viņam slēpti piederošos uzņēmumus.

RTO kapitāla daļas patlaban pastarpināti pieder Šveicē reģistrētajam uzņēmumam "Zein Holding AG". Tai pašā laikā Šlesers esot saņēmis dividendes no RTO, kā arī aktīvi piedalījies šī uzņēmuma vadīšanā un lēmumu pieņemšanā, liecinot kriminālprocesa materiāli.

No kriminālprocesā iegūtajām sarunām izriet, ka Šlesera pretlikumīgo rīcību apzinājušies un to atbalstījuši gan AS "Diena" kontrolpaketes īpašnieks Viesturs Koziols, gan RTO pastarpināts līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Ralfs Kļaviņš, gan arī Koziola uzticības persona - juriste Baiba Krieviņa-Sutora.

"airBaltic" un vēl vairāku ar aviācijas, transporta un tūrisma biznesu saistītu firmu, piemēram, "Baltic Taxi" līdzīpašniece SIA "Baltijas aviācijas sistēmas" vienādās daļās pieder Flikam un Bahamās reģistrētajai kompānijai "Taurus Asset Management Fund Limited".

RTO īpašnieces ir SIA "Piejūras investīcijas" ar 36% daļu, SIA "LatMorPortTrans" ar 20% daļu un SIA "BTH Rīga" ar 44% daļu, liecina "Firmas.lv" dati. "Piejūras investīciju" īpašnieks ir Šveices uzņēmums "Zein Holding AG", "LatMorPortTrans" pieder Kipras firmai "Mariniera Limited", bet "BTH Rīga" īpašnieces ir SIA "Operate" ar 54,55% daļu un SIA "Ostas parks" ar 45,45% daļu. "Ostas parks" pieder Jānim Lācim, bet "Operate" pastarpināti caur divām citām SIA - Modrim Ozoliņam.

Savukārt RTO pašai pieder daļas vēl 13 uzņēmumos - pilnībā SIA "Rīgas Centrālais termināls", SIA "Skonto-Metāls", AS "Rīgas 1. saldētava", SIA "Juta termināls", SIA "RTO Vagonu serviss", SIA "Riga Container Terminal", SIA "RTO Investīcijas", SIA "RTO Management" un SIA "Ogļu termināls", 95,56% SIA "RTO Projekti" daļu, 80% SIA "Kravu ekspedīcija" daļu, 49% SIA "Riga Fertilizer Terminal" daļu un trešdaļa SIA "RTO Komunālserviss".

SIA "Abi krasti" kopš šā gada 3.marta pilnībā pieder senam Šlesera biznesa partnerim Viesturam Koziolam, bet iepriekš 20,06% šī uzņēmuma daļu piederēja arī Askoldam Bērziņam.

SIA "Euroline" pieder Norvēģijā reģistrētam uzņēmumam "Tritan Group AS", SIA "Zaķusala Estates" īpašnieki vienādās daļās ir "Tritan Group AS" un būvkompānija "Merks", bet vērienīgos apbūves plānus Andrejsalā iecerējusī SIA "Jaunrīgas atīstības uzņēmums" (JAU) pieder Norvēģijas kompānijai "PortPro".

"Tritan Group AS" un "PortPro" līdzīpašnieks caur pagaru uzņēmumu ķēdi ir Koziols, vēsta portāls "pietiek.com", atsaucoties uz "Lursoft" datubāzi un Norvēģijas publisko reģistru ziņām.

No vairāk nekā pusotra desmita Koziolam pilnībā vai daļēji piederošo uzņēmumu vislielākā parādu nasta ir viņam simtprocentīgi piederošajai SIA "Lauku attīstības inovāciju fonds" (LAIF) - tās kreditoru prasību kopapjoms tuvojas 4,7 miljoniem latu. Tomēr tieši ar šo SIA saistās Koziola nopietnākie biznesa plāni - viņš tai aizdevis pašam piederošus vai, iespējams, no Šlesera vai citām personām aizņemtus vairāk nekā četrus miljonus latu, norāda portāls. LAIF reālās biznesa intereses un līdzdalība Latvijā nomaskētas, izmantojot pagaru ārvalstīs reģistrētu uzņēmumu ķēdi.

Saskaņā ar oficiāliem dokumentiem šai SIA pieder 80,28% akciju Norvēģijā reģistrētajā AS "Asito Holding" - tajā ieguldīti vairāk nekā 4,57 miljoni latu. Arī šis uzņēmums, kas dibināts investīcijām Norvēģijā un ārpus tās, aktīvu saimniecisko darbību neveic, taču tam pieder 56,67% akciju citā šajā valstī reģistrētā uzņēmumā - AS "Aragon", kura otrs lielākais akcionārs ir AS "Urban Development Group", kas pilnībā pieder kādreizējam Šlesera biznesa partnerim Turmudam Stēnem Johansenam.

"Aragon" pieder trešā daļa akciju "Tritan Group", kurā vairāk nekā 63% akciju saskaņā ar Norvēģijas publisko reģistru ziņām tāpat pieder personiski Koziolam, un 56% akciju "PortPro". Uzņēmumam pieder arī puse akciju AS "Atom Invest".

"PortPro" pārējie akcionāri saskaņā ar Norvēģijas publisko reģistru ziņām ir SIA "Solid Foundation" ar 24% daļu un SIA "Andrejsosta" ar 20% akciju.

"Solid Foundation" simtprocentīgi pieder kādreizējam Andra Šķēles "Ave Lat grupas" darbiniekam Jānim Leimanim.

Savukārt SIA "Andrejsosta", kāda minēta Norvēģijas reģistros, Latvijas Uzņēmumu reģistrā nav atrodama, taču vārds "Andrejosta" ir ietverts arī kompāniju "Jahtu serviss Andrejosta" un "Rīgas jahtu centrs Andrejosta" nosaukumos. Tās abas pastarpināti pieder Šķēles ģimenei, kaut gan nekas uzņēmumu gada pārskatos nenorāda uz to, ka tiem varētu piederēt kapitāldaļas kādā Norvēģijā reģistrētā kompānijā, norāda "pietiek.com".

Saeima šodien nedeva atļauju KNAB veikt kratīšanu deputāta Šlesera dzīvesvietā.

Ņemcovs par Krieviju

KRIEVU POLITIKIS PAR KRIEVIJU  

RĪGĀ viesojās krievu politiķis Boriss Ņemcovs . Viņš prezidenta Jeļcina laikā bija premjerministrs, gubernators, tagad ir opozīcijā Putina režīmam. Žurnālā „IR” 2011.g. 5. maijs – 11. maijs ievietota intervija ar viņu.  Viņš saka: „Režīmam bīstamu žurnālistu un aktīvistu slepkavības ir kļuvušas par Krievijas dzīves ikdienu”. Putins agrāk vai vēlāk ņems nelabu galu kā visi diktatori. Uz jautājumu – kas būs prezidents pēc nākamgada vēlēšanām? -  tūlīt atbildēja: Putins, tāpēc, ka viņš kontrolē valdību, spēka struktūras, gubernatorus, medijus, oligarhus, viņš būs par zagļu un blēžu partiju dēvētās „Vienotās Krievijas” priekšgalā. Medvedjevam partijas nav. Vēlēšanas, protams, būs falsificētas. Putina izredzes ir 90% , Viņš būs pie varas kopumā 25 gadus. Režīms turas uz diviem vaļiem: pirmais ir propaganda un cenzūra, otrais - naftas cena. Tā kā naftas cena ir120 dolāru par barelu, bet  propaganda un cenzūra ir tik varena, tad izturības robeža ir liela. Režīms ved manu valsti uz degredāciju un sabrukumu.  Viņi ir alkatīgi cilvēki, viņu dzimtbūtnieciskās pārvaldes metodes- „es esmu priekšnieks – tu esi muļķis” pie mums vairs nedarbojas, jo dzīvojam jau citādā valstī.

n  Jūs  apgalvojat, ka korupcija  ir nevis Krievijas problēma, bet gan sistēma. Vainīga ir valsts, kas netiek ar to galā. Tā taču ir katastrofa! Krievija ir piektajā vietā pēc investīciju apjoma. Tā taču ir nejēdzība!....Esmu Eiroparlamentā ticies ar jūsu Ždanoku. Tās ir šausmas, protams. Vienkārši dinozaurs.

n  Krievijā vajadzīga modernizācija, bet nevar uzbūvēt mūsdienīgu Krieviju ar arhaisku, zaglīgu politisko sistēmu.
                ATIS SKALBERGS            

Mafijas banka Parex - John Christmas

Parex ziņojums
2010. gada janvāris. Intervijas ar Džon Kristmas (John Christmas) „Z Jānis”
2004. gada krāpšana, atklājis Z. Jānis, starptautisko attiecību grupas vadītājs.
Parex viņu informēja viņam darba sākumā, ka Pareksā pagātnē bijušas sliktas lietas, bet ka tās tiekot novērstas.
ASV vēstniecība viņu informēja, ka Parex bankai bijusi slikta pagātne, bet tas tiekot novērsts un ka tas esot labi.
80 % Parex bankas depozītu ir ārzonas depozīti ar nolūku izvairīties no nodokļu maksāšanas. Lielāko daļu šo depozītu noguldījuši cilvēki no bijušās PSRS (tagadējām NVS valstīm).
Rezidentu kreditēšanas bizness bija vērsts uz to, lai atņemtu cilvēkiem viņu mājokļus. Negodīgi un sarežģīti līguma nosacījumi, kas ļāva viņiem atsavināt mājokļus pat tad, ja kredīts tika kārtīgi maksāts. Pēc viņu teiktā, mājokļi regulāri tikuši atsavināti, izmantojot juridiskas pilnvaras metodi. Tas bija viņu galvenais virzienu, kreditējot individuālus mājokļu īpašniekus.
Komerciālā kreditēšana (nav pārbaudīts). Viņi apzināti un mērķtiecīgi finansēja korupciju. Uzņēmumi, kas maksā kukuļus, gūst panākumus, viņi teica, tāpēc gribam, lai tie būtu mūsu klienti. Uzņēmumi, kas kukuļus nedod, Latvijā panākumus negūst. Tādēļ Parex par saviem klientiem izraudzījās tos, kas deva kukuļus.
Prēmijas tika maksātas skaidrā naudā vai aploksnēs. Tās tika izmaksātas bankas Ziemsvētku ballēs. Prēmijas saņēma kapitāla tirgu un investīciju nodaļas darbinieki, bet iespējams, ka tās tika maksātas arī pārējām trim struktūrvienībām. Jānis ir pārliecināts, ka prēmijas saņēma investīciju nodaļas darbinieki, jo Jānis to redzēja pats savām acīm.
Parex sniedza nepatiesu informāciju savā gada pārskatā. Parex bankas īpašnieki un vadītāji Kargins un Krasovickis apgalvoja, ka nesaņemot algu. Bet patiesībā viņi aizdeva naudu sev pašiem par zemiem procentiem un tad noguldīja to Parex bankā par ļoti augstiem procentiem, bet pēc tam iekasēja starpību. Šādā veidā viņiem tika izmaksātas milzu naudas summas. Abi apgalvoja, ka nav saņēmuši nekādas kompensācijas (laikraksti).
Vairāki aizņēmēji saņēma kredītus, kuru apmēri pārsniedza noteiktos ierobežojumus. Rīgas Satiksmes kreditēšanas gadījums ir pierādīts – kredīti šai kompānijai pārsniedza Latvijas likumos noteiktos ierobežojumus. Parex sadalīja kredītu vairākās daļās, lai slēptu šo faktu.
Aizdevumi Latvijas Balzamam un tās kontrolpaketes turētājam SPI Group, kuras īpašnieks ir Jurijs Šeflers, bēdīgi slavens krievu mafijas boss. Krievijas tiesībsargājošās institūcijas izsludinājušas Šeflera meklēšanu un Latvijā viņam patvērumu sniedza Andris Šķēle.
Šķēle nozaga no Latvijas īpašumu Latvijas Balzamu, iegūstot to savā īpašumā. Tad Šķēle pārdeva šo uzņēmumu Šefleram, kurš tagad dzīvo Jūrmalā. Šeflers ir draudējis ar slepkavībām cilvēkiem Krievijā un ir masu slepkava, apgalvo Z. Jānis. Tolaik, kad Šķēle pārdeva Latvijas Balzamu, viņš esot teicis, ka palīdzēšot „organizēt” Šefleram alkoholisko dzērienu tirgu. Pēc pārdošanas darījuma tika nošauti četri citu alkoholisko dzērienu firmu vadītāji. Tas notika pirms aptuveni sešiem gadiem. Dainis Peimanis bija pazīstamākais no šiem uzņēmējiem. Kad viņš savā automašīnā brauca uz mājām, divas citas automašīnas piespieda viņu apstāties. No automašīnām izlēca četri slepkavas un nošāva viņu. Nākamajā dienā arī šie četri tika atrasti nošauti – acīmredzot, lai slēptu nozieguma pēdas. Redz kas notiek ar cilveki kas pildiet prasības un aizstāv tie kā Šefleru un mūsu oligarhi.
Parex bankā regulāri cirkulēja runas par Šefleru un viņa slepkavībām. Parex darbinieki jokoja par starptautiska bankas likums „pazīsti savu klientu” un teica, ka pazīst savu lielāko klientu Šefleru ļoti labi.
Arī Berlat bija alkoholisko dzērienu firma. Valsts ieņēmumu dienests (VID) tika izmantots, lai panāktu šīs kompānijas kriminālvajāšanu ar mērķi izspiest šo uzņēmumu no tirgus. Baumo, ka VID vadītājs Sončiks ar Šefleru esot vienojušies izspiest Berlat no tirgus.
Šķēle pārdeva Latvijas Balzamu zinot, ka saņems palīdzību, lai atbrīvotos no konkurentiem.
Šeflers ir Jūrmalas „Jaunā viļņa” konkursa sponsors.
Vēl viena Parex nelikumīga kreditēšanas shēma. Karginam, Krasovickim un VIP Avia, pārsniedzot Latvijas likumu atļaut daudzumu.
Nepatiess finansiālo risku mazināšanas (hedging) atspoguļojums bankas grāmatvedībā. Īstermiņa depozīti un ilgtermiņa aktīvi. Gada pārskatos viņi runāja par šīs neatbilstības izlīdzināšanu. Taču šie apgalvojumi bija maldinoši, jo patiesībā Parex darījumu rezultātā šīs neatbilstības tikai pieauga, nevis mazinājās. Ernst & Young auditoriem un Latvijas regulatoram būtu vajadzējis konstatēt šo faktu.
Gada pārskats. Prospektā, kas tiek izsūtīts reitingu aģentūrām un investoriem, ir detalizētāka informācija. Dabūjiet kādu eksemplāru.
Kad Z. Jānis atklāja, ka Parex ir krāpniecisks uzņēmums bez kapitāla, viņš par to informēja Ernst & Young. Pēc tam, kad bija saņēmuši šo informāciju, Ernst & Young turpināja auditēt šos krāpniekus un piesegt Parex banku. Jānis informēja Ernst & Young, tostarp arī Valteru Kronbergu, auditorfirmas galveno juridisko konsultantu.
Pēc tam, kad bija atklājis, ka Parex ir krāpniecisks uzņēmums, Z. Jānis par to detalizēti informēja arī Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK). Viņi nekādi nereaģēja. FKTK uzdevums ir uzraudzīt Latvijā strādājošās bankas.
Kredīti saistītiem uzņēmumiem. Karginam un Krasovickim piederēja ārzonas firmas. Viņiem bija līzinga kompānija Krievijā un banka Baltkrievijā.
Jāņa tikšanās ar Georgiju Krasovicki, bankas līdzīpašnieka Krasovicka dēlu. Bankas īpašnieki savām vajadzībām dibināja līzinga kompānijas daudzās NVS valstīs. Aizdevumi šīm jaunajām kompānijām nāca no Parex kapitāla. Aizdotās summas pārsniedza grāmatvedībā uzrādīto bankas pamatkapitālu (tādējādi bankai 2004.gadā vairs nebija pamatkapitāla). Aizdevumi pietuvinātām politiskajām partijām pārsniedza likumā noteiktos ierobežojumus. Bija skaidrs, ka krāpniecība bankā vēršas plašumā.
Parex bankas oficiālie aktīvi šodien ir vēl nevērtīgāki nekā tiek publiski atklāts. Stratēģija ir noturēt banku virs ūdens, saglabāt depozītus un izvairīties no nepieciešamības pārdot aktīvus. Pēc iespējas ilgāk aizkavēt aktīvu likvidāciju, jo tā atklātu patiesību par to vērtību un kam tie patiesībā tikuši atdoti.
Jānim tika teikts stāstīt rietumu bankām, ka mēs esam krietna, godīga banka.
Daudzi, to vidū Amerikas Tirdzniecības palāta un ASV vēstniecība, bija neapmierināti, ka Z. Jānis popularizē Parex un strādā Parex.
Kad Jānis atmaskoja krāpnieciskās shēmas Parex bankā, šīs organizācijas kaunināja Jāni un atteicās ar viņu runāt.
Tie paši auditori, tas pats galvenais grāmatvedis, kas bankā strādāja 2004.gadā, strādā tur joprojām arī pēc tam, kad banku 2008. gada nogalē savā kontrolē pārņēma Latvijas valdība. Tagad krāpnieciskās shēmas tiek piesegtas jau ar valdības palīdzību un varēt nogāzt pretinieki ar mākslīgi bankas darījumi ar atpaļējoša dātumi.
Latvijas vēstniecība Londona tika izmantota kā restorāns, kur sarīkot viesības Parex bankas sindicēto kredītu devējiem.
Latvijas valdība ir līdzdalīga krāpnieciskās shēmas izvēršanā aizvien lielākos mērogos.
Jānis ir pārliecināts, ka Latvijas valdības ierēdņi gadiem ilgi no Parex saņēmuši skaidras naudas maksājumus aploksnēs, un Kargins tagad var viņus šantažēt. Ar šantāžas palīdzību viņš panācis, ka par Parex banku tiek maksāts ar nodokļu maksātāju naudu.
Ārzonas firmas ar depozītiem. Iedzīvotāju nauda tiek izmantota, lai atmaksātu depozītus ārzonu firmām. Tas ir briesmīgs kriminālnoziegums.
Jau 2004. gadā Jānis paredzēja, ka sindicētie kredīti sagraus visu ekonomiku, visu Latvijas tautsaimniecību.
Jānis par to cēla trauksmi jau 2004. gadā, kad Parex gatavojās saņemt šos sindicētos kredītus.
Jānis ir pārliecināts, ka Latvijai nāksies paziņot par savu bankrotu.
Parex sindicētie kredīti piespiedīs Latviju atzīt savu nespēju atmaksāt parādus.
Parex izmantoja Latvijas drošības policiju kā privātu dienestu, kā maksas pakalpojumu sniedzēju – viņu varā ir ieslodzīt uz sešiem gadiem cietumā ikvienu, kas pateiks kaut ko sliktu par Latviju. Tāpat kā ar visu spēka ko piešķir Latvijas tauta dažiem kungiem, tas tiks izmantots pret viņiem korupcijā vai lai atņemt no tie pasi tauta viņas brīvība. Tikai jaatņem to spēka un jamaiņa ta sistēma un to attiecība un tie zagli vairs nebūs valdībā. Kapec Latvijas tauta to nesaprot un par ko viņi baidās?
2010.gada februārī jāatmaksā ap. 400 miljonu eiro liels Parex bankas sindicētais kredīts. Precīzu summu var pārbaudīt vecos gada pārskatos.
Jānis informēja aizdevējus, pirms viņi aizdeva naudu Parex, ka Parex ir krāpniecisks uzņēmums un mafijas banda, tā ka ja viņi šo naudu zaudēs, tā būs viņu pašu, nevis Latvijas tautas vaina.
Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB) finansēja Parex. Arī ERAB Jānis brīdināja par krāpšanu.
Aizdotā nauda ir jāzaudē kreditoriem, nevis Latvijas tautai!! Arī Ernst & Young auditoriem vajadzētu atmaksāt daļu zaudējumu, jo viņi strādāja nevērīgi un iesaistījās krāpniecības piesegšanā.
ERAB avots teica Jānim, ka viņiem bijis zināms, ka Parex ir aizdomīga banka, bet tik un tā aizdeva naudu.
ERAB finansē Parex banku, kas palīdz krieviem un ukraiņiem krāpties ar nodokļiem. Ārzonu depozītu pakalpojumi krieviem, ukraiņiem. Tas ir pretrunā ar ERAB statūtiem!
Ieinteresētās institūcijas, kas intervējušas Džonu: FIB, ASV Aizsardzības departaments, Britu izlūkdienests, the Economist un Wall Street Journal. Vienīgi Latvijas iestādes nav runājušas ar man un nav zvanijusi. Nedz Latvijas Iekšlietu ministrija, ne kāda cita Latvijas valsts iestāde nav runājusi ar Jāni, lai iegūtu informāciju, kas varētu palīdzēt Latvijai un tās tautai.
Parex bankai izsniegtie sindicētie kredīti, pēc Jāņa aprēķiniem: 100 miljoni eiro. 800 miljoni eiro kopā + 200 to 300 miljoni Parex bankas emitētajās obligācijās. 2 sindicētie kredīti. Gada pārskatu informācija par šiem kredītiem.
Mizuho Corporate Bank. Nosūtīts saraksts ar krāpšanas shēmām. CC četrām galvenajām bankām. ING Bank, Standard Bank London, JP Morgan, KBC Bank.
KBC un ING pārtrauca attiecības ar Parex. Mizuho atbildēja ar rupjību. Standard un JP Morgan London turpināja kreditēt arī pēc informācijas saņemšanas pa e-pastu. Sandžejs Koli pozēja fotogrāfijai kopā ar Valēriju Karginu Parex bankas viesībās par godu sindicēto kredītu līgumu parakstīšanai.
Latvijas Ģenerālprokuratūra nedarīja neko.
Jānis sniedza atmaskojošu interviju ASV Tieslietu departamentam, dodot viņiem detalizētu informāciju. Šīs intervijas saturam jābūt fiksētam ASV Tieslietu departamentā.
FIB bija ļoti ieinteresēts uzzināt, kā Parex atmazgā krievu naudu.
Naudas atmazgāšanai Parex izmantoja savas pārstāvniecības.
Igauņu jurists Artī. Pazina bijušos VDK aģentus Igaunijā. Tika iepazīstināts ar Parex caur VDK. VDK aģents mēģināja viņu šantažēt, mēģinot panākt, lai Artī apstiprina kādu nedrošu kredītu no Parex bankas. Šādā veidā bijušie VDK aģenti un cilvēki Pareksā, bet varbūt arī bankas īpašnieki, zaga naudu no Parex, ņemot kredītus, par kuriem nebija iespējams atgūt ķīlu, un vienkārši nozogot šo naudu.
Kargins un Krasovickis nebija no VDK. No VDK nāca ar kompāniju saistītie cilvēki un tās klienti.
Andris Grūtups, Parex maksājumi – Augstākā tiesa, VEF banka un Multibanka – abas VDK
(Juris Savickis – VDK), Multibanka – Guntis Indriksons – VDK, Trasta Komercbanka - VDK
Gan VEF banka, gan Multibanka ir iekļautas melnajā sarakstā kā VDK bankas, kas atbalsta organizētajiem noziedzniekiem zagt naudu.
Latvijas VDK arhīvi NEKAVĒJOTIES JĀATVER UN JĀPUBLISKO. Kād brīvība Latvija ja pec 18 gadi Latvija vel noslēpju tād lieta.
2.2 miljoni cilvēku bailēs atdevuši savu zemi dažiem oligarhiem. Šķēle, Andris Grūtups, Tautas partija, VDK naudas atmazgāšanas bankas – Krievijas ebreji, Tieslietu ministrija, Augstākā tiesa, Ģenerālprokuratūra. MILZĪGS korupcijas atvars.
Latvijas Ceļš – Aija Poča – ir Parex bankas valdes locekle.
2 bijušos premjerministrus Parex noalgojusi un nosūtījusi aizņemties naudu – Andris Bērziņš un Valdis Birkavs.
Tautas partijas kontakti – Grūtups, Šķēle, Helēna Demakova – prokuratūra strādā, lai izņemtu aizsardzības naudu no Parex un Aizkraukles bankas. Tautas partija kaļ plānus.
Aigars Kalvītis – Latvijas cīņa pret naudas atmazgāšanu, runas – tikai piesegšana un nekādas izmeklēšanas. Tautas partija. Kukuļi tika samaksāti pēc tam, kad viņš atkāpās no premjera amata. Rīgas Dinamo hokeja kluba īpašnieks – Gazprom – VDK organizācija. Nekādu paskaidrojumu, kā viņš ieguldījis naudu šajā pasākumā. Un nu viņš kļuvis arī par Latvijas Balzāma valdes locekli.
Mareks Segliņš – bloķē Parex lietas izmeklēšanu – bijušais tieslietu ministrs, pēc tam iekšlietu ministrs. Tikpat bēdīgi slavens ar savu korumpētību kā premjerministrs. Repše to zināja un skaidroja iepriekšējos gados, mēģinot viņu atmaskot. Viena no šādām lietām bija Latvijas robežkontroles posteņu būvniecība un peļņa, ko no tās guva Segliņš. Repše zinu viss kas notika un būs vajadzīgs tīrīšanas procesā, bet ir nomelnots un neefektīvs pats to veikt, kā norādija kad viņš bija pie varas. Taču viņam bija jazina par Parekss kā bijušais LB prezidents, un varēju to novērst daudz agrāk ja būt bijis tīrs no tām lietām.
Valdība atsakās izmeklēt organizētās noziedzības aktivitātes –
Kargins kontrolēja valdību ar naudas un šantāžas palīdzību
Šaurs cilvēku loks zog visu Latvijas iedzīvotāju naudu
Ikviens, kas kritizē Latvijas ekonomiku var tikt ieslodzīts cietumā uz sešiem gadiem.
Agnars Johansons – dzīvo Otavā – pārcēlies uz Latviju, strādājis Pasaules Bankā (PB) – strādājis ar Jāni Nagli Latvijas Privatizācijas aģentūrā (PA). Nagli nolūks bija izzagt kompānijas no Latvijas – saskaņā ar vienu no metodēm Šķēle dabū vienu procentu vai nelielu daļu kādā kompānijā. Pēc tam, izmantojot juridiskus trikus Sķēle privatizē valdības akcijas, lai pats pārņemtu kompāniju, nozogot to valdībai pilnīgi par velti vai par niecīgu summu.
Šķēlem bija galvenā gramatvedis vienu laiku Ave-Latai, Zenons Olbrijs, kas zināsiet sīkāku ka nauda bija noslēpts, caur kur tas ceļoju un kur varēt atrast.
Parex problēmas ir cieši saistītas ar Tautas partiju, Latvijas Ceļu un Ģenerālprokuratūru – Kargins un Šķēle ir divi lielie Latvijas zagļi. Viņi sagraus visu valsti.
Ar to kā to paša galvenā gramatvede ir atstāts Pareksā ir apliecinājums kā tie paši kontrolē Parekss jau šodien. Un, gan oligarhi, gan partijas ar ciešu netīrās darīšanas saistīts ar Parekss tagad japieņem lēmumu par papildas miljardus no Latvijas tautas nauda ko viņi ir gatavs ieskaitīt, tā ir vienkaršs kriminālu pasākums.
Jānis Naglis, citēju, teicis Agnaram Johansonam, kurš to savukārt pastāstījis Z. Jānim:„Visi Latvijas uzņēmumi ir jāprivatizē. Nav tik svarīgi, kam[tie tiek pārdoti], tā nu mēs tos savāksim Šķēlem.”
Naglis pats nozaga no Latvijas Universitāte viņas kopmītņu un izveidoju pārdaugas Naglis „Islande Viesnīca”.
Atgriezīsimies pie Parekss. Latvijas atteikšana no Parekss parādiem neietekmēs Latvija, kā valdība tēlo, uz to kā mazs Latvijas iedzīvotāji izmanto to banka, 70% no depozitiem ir ārzemju depoziti.
Vispar, Latvija jaateicās nevis tikai no Parekss parādiem bet arī viss valsts parāds ārzemēm. Ārzemju bankas ienāc un aizdeva dažiem korumpētiem cilvekiem to nauda Latvija nevis Latvijas tauta. Latvijas tauta nav atbildīgi tos summus atmaksāt uz to kā tikai oligarhi savāc to nauda. Latvija varēt solīt atdot ārzemju kreditoriem pusi nauda ko viņi palīdzēs sameklēt un savākt Šveice un citur pasaulē ko oligarhi ir noslēpusi, nauda kas bija apzagt no Latvijas tauta. Tad tu redzesiet kā viņi pakustināsies lai palīdzēt. Pārēju lai nosedz starptautiska audit firma kas palīdēja noslēpju lietas, Ernst & Young.
Nevaresiet nekad iekšā Latvijā tiesāt pret tie oligarhi uz to kā viņi rakst likumus gan zogu gan kukuļo. Viņi ir nosaukusi zagšana kā privatizācijas sertifikāti vai kautko cita, un nosauc to kā ‘īpašumu atņemšana’ nevis zagšana un ar to ir likumīgi! Jatiesā kā „Crimes Against Humanity” (Noziegumi pret cilvēci un Latvijas tautu), ar to nav laiku ierobežojums, plašāk iespējas ar tiesa lai atklāt taisnība un, varēsiet arī ievilkt tie kas palīdz slēpt tie noziegumi un nauda un darījumiem, kā viena kriminālu grupa ko viņi ir.
Es domā FIB un Anglijas un Eiropas drošības struktūras ir ļoti ieinterēsēt lai tīrīt Latvija, un ar tauta nebūs vienpat pret tie cilveki sakartošanas procesā.
Daļu no man dokumentāli pierādījumiem bija publicēts www.kargins.com.

A.Līce: Pašlaik sabiedrības viedoklim nav nekādas nozīmes, tas kļuvis nerentabls

05.03.2011. Autors: Anda Līce
Ko nu vairs skumt, saulē silst jumti, pil palāses, skaļāki kļūst ziemotājputni un aizvien vairāk ir saules – nāk taču pavasaris. Turklāt valdība teic, mēs ejot laukā no krīzes. Neviens gan neņemas pateikt, ar kādu ātrumu ejam un kad būsim tikuši laukā. Un vai tiešām iziesim visi vai varbūt atkal tikai tie, ar garajām kājām? Es klausos radio un saprotu – valdība nav pamanījusi, ka liela daļa iedzīvotāju (īpaši laukos) vēl tikai krīzē iet iekšā. Kurā brīdī mēs ceļā esam samainījušies?

Izrādās, jāietaupa vēl pieci miljoni latu, tādēļ slēgšot nerentablos autobusu maršrutus. Uz jautājumu, kāpēc Latvijā viss ir kļuvis nerentabls, vecus cilvēkus, bērnus un studentus ieskaitot, atbildi pārliecinoši sniedza tikko notikušās tā saucamās tiesībsarga vēlēšanas. Latvijā iecelšana augstākajos amatos ir pilnībā politizēta un vismaz pašlaik sabiedrības viedoklim nav nekādas nozīmes. Lielas jēgas nav arī publisko diskusiju laikā rīkotām telefonaptaujām, tās nepieciešamas vien tādēļ, lai mēs pārliecinātos, ka vēl neesam galīgi apdauzīti.

Es reizēm domāju, varbūt Latvija ir nonākusi kāda ļauna burvja varā, vai gan citādi visi lielie valsts pārkārtošanas projekti, sākot ar integrāciju, reģionālo reformu un beidzot ar tautas skaitīšanu "uzkārtos"? Mēs nemitīgi mēģinām labot gan senas, gan pavisam svaigas kļūdas, dubultā patērējot garīgos un materiālos resursus – to, kas būtu īpaši taupāms. Šķērma dūša metas, dzirdot pieminam strukturālās reformas. Tās taču pēc būtības tā arī nav notikušas, jo tad nāktos nozāģēt kājas krēsliem, uz kuriem sēž mīļotās partijas biedri, radi un draugi. Neatstājas sajūta, ka rosība valsts pārvaldē notiek tikai skata pēc. Visi šķiet ārkārtīgi norūpējušies un aizņemti, nevienu lietu līdz galam tā arī nenovedot, nemitīgi apspriežas, kaut ko saskaņo un reformē, it kā neredzama režisora vadībā spēlētu marionešu teātri.

Kārtējo reizi nākas atzīt, ka varas pārstāvji, kuri pavisam nesen iepriekšējiem pārmeta profesionālisma un komunikācijas ar sabiedrību trūkumu, tagad paši bēguļo. Caur politisko un oligarhu skeneri amatos nonākušos cieši tur bailes tikt atmaskotiem neprofesionālismā, un viņi, cik nu to ļauj sētas durvis, apsardze un pašu nekaunība, kļūst nenotverami. Bet no Latvijas tikmēr projām brauc nākamie darbspējīgo tūkstoši. Valsts noasiņo. Tas nekas, vara saka, pārliesim asinis, to darba tirgū ir milzīgas rezerves. Vai mūsu valsts vadītāji tiešām nesaprot, ka pirms pārliešanas ir jānoskaidro asins grupa? Pieņemsim, ka tas prasa ilgu laiku, bet vecā Eiropā taču to ir pārbaudījusi un tagad plūc rūgtos pārliešanas augļus. Nemācīšanās no kļūdām valstij un tautai var izrādīties liktenīga.

Dabā atmoda jau ir sākusies un arī cilvēkos ilgas pēc tās joprojām ir dzīvas.

Grostiņš par LSDSP

LSDSP – būs agonija vai kas?
Ceturtdiena, 8. aprīlis (2010), Diena.lv Grostiņa blogs:
http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/normunds-grostins/lsdsp-bus-agonija-vai-kas

Interesanti, kas 10. aprīļa kongresā notiks ar vienu no vecākajām Latvijas partijām? Ar partiju, kas savos pirmsākumos pārstāvēja visas tā laika Latvijas tautas, vāciešus ieskaitot. Bet tagad būtībā mēģināja runāt tikai ar latviešiem.

Sociāldemokrātijas potenciālu parāda Saskaņas centrs, kam LSDSP , atsakoties no krievvalodīgajiem vēlētājiem, brīvprātīgi atdeva savu politisko nišu cittautiešu elektorāta daļā. LSDSP šo savu izvēli skaidri noformulēja jau pirms 2006. gada Saeimas vēlēšanām. Kad, piemēram, LSDSP atteicās no publiski izziņotās koalīcijas ar eiroskeptiķiem tāpēc, ka Kurzemes LSDSP nodaļām esot bijuši iebildumi pret eiroskeptiķu „internacionālismu”. (Var padomāt, ka neizdevīgie dalības noteikumi ES Latvijas iedzīvotājus čakarē atkarībā no tautības!). Rezultātā – 2006. gada vēlēšanās iztērēti 300 000 lati, perfekti nacionāla nostāja un 3 % balsu.

Tagad LSDSP priekšsēdētājs Jānis Dinēvičs (kas nav ekonomikas zinātņu doktors, tāpēc lūdzu nejaukt šo Jāni ar ekonomikas zinātņu doktoru Viktoru Dinēviču) šonedēļ paziņojis, ka gribētu veidot koalīciju ar „Solidaritāti”un „Libertas”. Te gan būtu vietā paskaidrot, kāpēc „Solidaritātei” vai „Libertas” būtu jāuzņemas līdzatbildība par Rīgas Domes koruptīvajiem „Mersedesu” iepirkumiem, kas lielā mērā notika LSDSP paspārnē. Tā laika RD sociāldemokrātiskie un līdzīgie darboņi, jūtot KNAB karsto elpu uz pakauša, tagad visdrīzāk domā nevis par koalīcijām, bet par socdemu karogu pa Rīgas Domi vicinot iegūto īpašumu pārrakstīšanu uz radinieku vārda.

Tāpēc būsim reālisti – sociāldemokrātija Latvijā būs, bet tā būs Lindermana un Osipova sarkankarogotā ielu sociāldemokrātija, tā būs „Saskaņas centra” miljonāru demagoģija Pirmajā Baltijas kanālā , tā būs Sūnas jaundibinātā „Solidaritāte”, bet tā nebūs LSDSP miljonāru „nacionālsociāldemokrātija” , ko krāšņi papildina Ata Lejiņa patiesai sociāldemokrātijai neiedomājamais atbalsts Irākas un Afganistānas karam.