Gulbis un Kovārnēns: māsa un brālis Verhovski čekas dienestā

http://www.la.lv/kovarnens-un-gulbis/

Inese Dreimane 5. janvāris, 2018

Inese Dreimane

5. janvāris, 2018

Foto no Okupācijas muzeja krājuma

Čekas aģenti pirmskara Latvijā Kira Verhovska – žurnāliste, bibliotekāre, vēlāk sevi pieskaitīja "vecajai inteliģencei" –, un viņas brālis Kirils Verhovskis. Uz abu ziņojumu pamata aprāvās daudzas dzīvības.

Pirmskara Latvijā krievu valodā izdotā laikraksta “Segodņa” un žurnāla “Dļa vas” līdzstrādnieci Kiru Verhovsku padomju drošības orgāni savervēja 1935. gadā. Viņas brāli Kirilu – gadu vēlāk. Viņu segvārdi bija “Ļebedj” (Gulbis) un “Gaļčonok” (Kovārnēns).
1940. gada 20. augustā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) Valsts drošības pārvaldes (UGB) darbinieki Rīgā arestēja žurnālistu Anatoliju Perovu-Busurinu. Viņš strādāja lielākajā Latvijas krievu laikrakstā “Segodņa”, tobrīd jau pārdēvētā par “Darba Avīzi”. Lietas izmeklēšanu uzdeva UGB Izmeklēšanas daļas darbiniekam, valsts drošības seržantam Andrejenko, kurš Latvijā bija ieradies no PSRS.
A. Perovam-Busurinam jau pirmās pratināšanas laikā lika nosaukt viņam zināmos “Krievu akadēmiskās biedrības” (RAO) dalībniekus. Viņš šajā biedrībā bija darbojies no 1937. līdz 1939. gadam. Kad pratināšana beidzās un arestēto aizveda no kabineta, izmeklētājs Andrejenko vēlreiz pārlasīja pratināšanas protokolus. No dažādajiem, tur minētajiem vārdiem acīs krita RAO bibliotekāre Kira Andrejevna Verhovska. A. Perovs-Busurins bija teicis, ka viņa esot ļoti nacionālistiski noskaņota, iestājusies par ebreju grautiņiem, ar riebumu izteikusies par Padomju Savienību, jo viņas tēvs 20. gadu sākumā nošauts Ļeņingradā. Te nu izmeklētājs aizdomājās pavisam nopietni: uzvārds viņam bija zināms, un ne tikai pa ausu galam dzirdēts. Iekšlietu tautas komisāra Alfona Novika sekretārs jau divus mēnešus bija Kirils Andrejevičs Verhovskis! Viņa sieva Valentīna – UGB Izmeklēšanas daļas sekretāre. Turpinot lasīt arestētā liecības, izmeklētājs sajutās pavisam nelāgi, jo šis Kirils Verhovskis izrādījās padomju varu nīstošās Kiras brālis. Seržants Andrejenko apzinājās, ka jebkura nevērība var viņu pašu no izmeklētāja pārvērst par apsūdzēto. Tādēļ viņš tajā pašā dienā uzrakstīja ziņojumu UGB vadībai. UGB priekšnieks Semjons Šustins deva rīkojumu ievākt par Verhovskiem ziņas. Tika pārbaudīta Kirila kadru anketa, kā arī aizsūtīts pieprasījums NKVD Galvenajai valsts drošības pārvaldei (GUGB) uz Maskavu. Pēc kāda laika no turienes tika saņemta atbilde: “Izziņa par Rīgas rezidentūras aģentiem “Ļebedj” un “Gaļčonok”…”
Verhovsku dzimtas “evolūcija”
“Ļebedj” un “Gaļčonok” abiem bija doti līdzīgi uzdevumi – vākt informāciju par krievu sabiedriskajām, politiskajām u. c. organizācijām, nodot ziņas rezidentūrai. Tieši šī uzdevuma izpildes nolūkos Kira piedalījās RAO darbībā, bet Kirils iekļuva “Jaunās paaudzes nacionālā – darba savienībā” (NTSNP). Tā bija emigrācijā radīta antikomunistiska krievu organizācija, kas Latvijā darbojās nelegāli. Uzdevumus Verhovski izpildīja cītīgi, par ko liecina šis citāts: “NKVD GUGB 5. daļas rīcībā esošie materiāli par baltgvardu organizāciju darbību, uz kuru pamata pēdējā laikā tiek veikti aresti, vairākumā iegūti no “Ļebedj” un viņas brāļa K. A. Verhovska.” “Pēdējā laikā” nozīmēja – kopš Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, kad aresti sākās jau nākamajā dienā un līdz augusta beigām bija apcietināti 462 cilvēki, 53 no viņiem kā visdažādāko “baltgvardu” un “baltemigrantu” organizāciju dalībnieki. Par traģisko likteni, kāds piemeklēja daudzus no viņiem, atbildīgi bija ne tikai čekisti, bet arī viņu informatori.
Kas bija šie Verhovski? Zināms, ka tēvs Andrejs Vladimirovičs bija dzelzceļa dienesta priekšnieks. Viņa sieva Serafima (dzimusi Kalniņa) – pareizticīgo garīdznieka Aleksandra Kalniņa un vācietes Elizabetes Banges meita. Vecākais Verhovsku bērns – meita Kira – piedzima 1906. gadā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ģimene aizbrauca uz Smoļensku, kur 1915. gadā piedzima dēls Kirils. Kopš 1916. gada Verhovski dzīvoja Sanktpēterburgā. Andreju Verhovski 1922. gadā arestēja “par kaitniecību transportā” un nošāva 1923. gada 11. septembrī, neraugoties uz to, ka viņa sieva personīgi brauca pie Ļeņina uz Maskavu un lūdza aizstāt nāves sodu ar citu soda veidu.
Ģimene atgriezās Latvijā, kad Kirils bija astoņus gadus vecs. Dzīve pēckara gados nebija nedz viegla, nedz nodrošināta. Pēc mātes nāves 1929. gadā Kirila audzināšanu uzņēmās viņa māsa. Paralēli krievu un latviešu valodai Kira pārvaldīja arī citas. Tas palīdzēja iekārtoties darbā “Segodņa”. Viņa tāpat nodarbojās ar grāmatu tulkošanu no angļu valodas uz krievu. Kirils pēc pamatskolas beigšanas 1931. gadā iestājās Krievu valsts ģimnāzijā, kuru beidza 1937. gadā. Vasarā un no mācībām brīvajā laikā viņš piestrādāja automobiļu garāžā, kā arī bija izsūtāmais “Segodņa” redakcijā. Tomēr materiālie apstākļi nevarēja būt vienīgais iemesls, lai aizrautos ar komunistiskām idejām. Pagājušā gadsimta 20. – 30. gados daudzi skolēni un studenti paralēli mācībām strādāja, lai sakrātu naudu izglītībai. Tomēr visi tādēļ vien nedrūzmējās rindā, lai kļūtu par slepenajiem ziņotājiem. Nav tiešu ziņu par Kirila saistību ar kādu komunistisku organizāciju, tādēļ jādomā, ka “austrumu virzienā” viņš, visticamāk, sāka lūkoties māsas iespaidā. Bet kas lika viņai, garīdznieka mazmeitai, kuras tēvu nogalinājuši komunisti, sadarboties ar tiem un ziņot par draugiem, kolēģiem, paziņām? Varbūt uz šo jautājumu spētu atbildēt psihologi vai pat psihiatri. Viens gan skaidrs – pēc Latvijas okupācijas Verhovskiem sākās labi laiki. Materiālās problēmas izzuda. Kirils ar sievu pārcēlās uz labiekārtotu trīsistabu dzīvokli Šarlotes ielā 39 (tagad – K. Valdemāra iela 133). Draugi un paziņas cienīja, kaut vai aiz bailēm, bet tas nekas. Lai baidās no jaunajiem “dzīves saimniekiem”!
Kirila liktenīgā kļūda
Vasaras arestu neskartie NTSNP dalībnieki 1940. gada rudenī sāka apjaust, ka Kirils Verhovskis ir nodevējs. Tika pieņemts lēmums viņu nogalināt, un Boriss Golubevs šim nolūkam izveidoja grupu no savu biedru vidus. Tomēr plānu īstenot neizdevās, jo pavisam drīz daudzus no viņiem apcietināja. Domājams, organizācijā darbojās arī citi čekistu iesūtīti ziņotāji, kā arī pietiekami daudz informācijas jau bija iegūts, pratinot agrāk arestētos. Visu 1940. – 1941. gadā arestēto Latvijas krievu, to skaitā NTSNP dalībnieku, likteņi līdz šim nav pilnībā noskaidroti. Zināma tikai daļa faktu. Viktoru Kopilovu nošāva 1941. gada 25. martā, bet Pāvelu Kopilovu, Borisu Haritonovu, Vladimiru Jurkeviču, Ivanu Nazarovu un Vasiliju Ņikitinu – 1941. gada 22. jūnijā. Viņu līķus vēlāk ekshumēja Baltezerā un Stopiņos. Astrahaņas cietumā 1941. gada 27. novembrī nošāva Borisu Golubevu, Nikolaju Indrušenoku, Vladimiru Vengeļevski, Vladimiru Petrovu-Demidovu, Zinoviju Solovjovu, Juriju Vankinu, Igoru Azejevu un Dmitriju Rižkovu. Lielākā daļa no tiem, kam piesprieda ieslodzījumu, mira gulagā no bada un slimībām.
Tikmēr Kirila Verhovska karjera 1941. gada sākumā bija pašā plaukumā. Likās, nekas vairs netraucēs virzīties aizvien tālāk. Taču 9. janvārī viņš pats savai nākotnei pārvilka svītru. Kirilam bija uzdots nogādāt dzelzceļa stacijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietniekam Vsevolodam Merkulovam adresētu sūtījumu. Tas bija pašrocīgi jānodod feldjēgeriem tālākai nogādāšanai uz Maskavu. Taču Kirils nokavēja. Kad viņš ieradās stacijā, vilciens jau bija sācis kustēties. Viņš pieskrēja pie vagona, iedeva sūtījumu pavadonim un lūdza to nodot feldjēgeriem. Šāda rīcība bija brēcošs slepenības noteikumu pārkāpums attiecībā uz īpaši svarīgu NKVD dokumentu nosūtīšanu. Viņš ne tikai iedeva sūtījumu nepiederošai personai, bet arī “izgaismoja” feldjēgerus – speciālus kurjerus, kuri nodrošināja svarīgu un pārsvarā slepenu dokumentu nogādāšanu! Padomju Savienībā jebkuru čekistu par šādu pārkāpumu iesēdinātu tuvākajā tukšajā kamerā un viņa tālākais liktenis būtu neapskaužams. Taču “jaunajās” republikās bija jārīkojas nedaudz “kulturālāk”. Kirils Verhovskis tika cauri ar izbīli un rājienu. Tomēr agrākās uzticēšanās vairs nebija. 1941. gada jūnijā viņu atvaļināja no darba orgānos un norīkoja uz “Spectorgu”. Ilgi jaunajā darbavietā strādāt neiznāca, jo sākās karš. Kirils Verhovskis kopā ar ģimeni un māsu Kiru bēga uz PSRS. 1941. vai 1942. gadā, būdams 201. Latviešu divīzijas karavīrs, viņš tika arestēts un notiesāts uz desmit gadiem. Formālais aresta iemesls nav zināms, un tam arī nav īpašas nozīmes. Pēc sprieduma pasludināšanas Kirilu nenosūtīja uz nometni, bet gan uz fronti, kur viņš krita 1942. gada 28. jūlijā. Vīra arests kļuva par iemeslu, lai 1944. gadā Valentīnai Verhovskai tiktu atteikta pieņemšana darbā NKVD. Viņas tālākais liktenis nav zināms.
“Vecā inteliģente”
Kiras Verhovskas sadarbība ar čekistiem un vaina arestos nebija noslēpums Latvijas krievu vidū. Pēc kara, emigrācijā Minhenē, rakstniece Irina Saburova 1947. – 1949. gadā uzrakstīja romānu “Vecpilsētas kuģi”. Par saviem paziņām un pat draugiem ziņojošās žurnālistes Varvaras Vereskovas prototips bija tieši Kira Verhovska, ko priekšvārdā apstiprina autore.
Kara laiku Kira pavadīja evakuācijā: 1943. gadā dzīvoja Omskas apgabalā, bet 1944. gadā – Toboļskā, kur strādāja amatniecības skolā. Pēc kara atgriezās Latvijā un, spriežot pēc visa, turpināja uzturēt sakarus ar valsts drošības orgāniem. 50. un 60. gados viņa strādāja LPSR Ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrībā. Tikšanās ar viņu grāmatā “Kalpības gadi” piemin bijušais VDK darbinieks Imants Lešinskis. Viņš raksta, ka vienā no ārzemju delegācijas pieņemšanām Rakstnieku savienības namā Kira stādījusies priekšā kā Emīlija Benjamiņa – bijusī “preses karaliene” un nama īpašniece…
Kira bija pazīstama arī 60. gadu inteliģences aprindās. Pie viņas viesojušies dzejnieki Vadims Perelmuters, Anatols Imermanis, Vizma Belševica. Šķiet, “vecās inteliģences” pārstāves tēls kalpoja kā magnēts tā laika mākslas pasaules cilvēkiem. Diez vai kāds spēja iedomāties, ar ko patiesībā viņam darīšana un kādas problēmas var sekot sirsnīgai sarunai pie tējas tases.
Par Kiras Verhovskas dzīves pēdējiem gadiem informācijas nav. Viņa nomira 1980. gadā. Dzīvo vidū, šķiet, vairs nav arī to, kuriem “Ļebedj” un “Gaļčonok” dēļ nācās iziet cauri NKVD cietumiem un nometnēm. Taču saglabājušās liecības un palikušas atmiņas. Šajā gadījumā – ar asiņu smaku. Savu cilvēku asiņu.

Jautājumi vēlētājiem 94. jubilejā (par ko Jūs domājāt, kad 22 gadus pēc kārtas ievēlējāt Kremļa aģentus?)

Jautājumi ilggadīgiem Saeimas deputātiem un tiem, kas viņus ievēlēja:

Pēc neatkarības atgūšanas pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi, bet skolās joprojām nemāca ne patriotiskumu ne arī Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu. Un kas tad to lai mācītu, ja skolu direktori un administrācija galvenokārt ir tie paši, kurus par īpašu uzticību PSRS, amatos izvirzīja vēl okupācijas laikā. Nesen kāds krievu skolas skolotājs atkārtoti publiski ir izteicās, ka ienīst šo valsti un nav tai lojāls. Viņš nav vienīgais, tādu ir daudz, bet problēma jau nav tikai ar viņu, bet gan ar apjukušajiem izglītības ministrijas ierēdņiem, kas teica, ka tur neko nevarot darīt, jo viņu darbā var pieņemt vai atlaist vienīgi skolas direktore, kas pati tāda un kura vēl izteicās, ka skolnieki atbalsta šo skolotāju. Tāda ,lūk, aug jaunā Nila Muižnieka un Latvijas ceļa „integrētā paaudze”. Vēsturi viņi mācās pēc Maskavā sagatavotam grāmatām un Latvijas valdība uz to iecietīgi noraugās.

20 gadus pēc neatkarības atgūšanas un 8 gadus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā joprojām nav ieviests Eiropas sliežu platums dzelzceļiem. Eiropa tam dod naudu, bet ekonomikas ministrs tajā vietā labprātāk gribētu būvēt vēl vienu dzelzceļu un Maskavu.

Enerģētikā dominē GAZPROMIZĀCIJA. Vairāk nekā 60 %-us no visiem energoresursiem, tajā skaitā 100%-us no gāzes piegādēm nāk no Krievijas. Kaut arī Eiropa dod naudu sašķidrinātās gāzes iekraušanas terminālam lai varētu gāzi pievest ar kuģiem no citām valstīm, „Latvijas gāzes” administrācija dod priekšroku turpināt gāzes iepirkšanu vienīgi no Gazprom’a par Putina diktētām cenām, kas krietni pārsniedz brīvā tirgus cenas. Tiem, kas domā, ka Latvijas gāze, līdzīgi kā nesen sabrukusī Latvijas Krājbanka, pieder Latvijai, varu atgādināt, ka veiksmīgas „prihvatizācijas” rezultātā Latvijas Gāzes akciju vairākums pieder Krievijas Gazpromam. Kādu bijušo ministru, kas bija uzsācis sarunas ar Ziemeļ-amerikas kompānijām par slānekļa gāzes (shale gas) ieguvi Latvijā, prokrieviskie mēdiji apmeloja un viņš tika padzīts no amata.
Tajā vietā lai cīnītos par valsts enerģētisko neatkarību un integrāciju ar Eiropas Savienību, valdība gadiem ilgi bez rezultātiem diskutē par Atomelektrostacijas būvēšanu Lietuvā un apsver iespēju elektrību pirkt no Krievijas būvētās elektrostacijas Kaļiņingradā. Vai pa 20 gadiem Latvija nevarēja uzbūvēt pati savu atomelektrostaciju?

Pilsonību pa šiem gadiem saņēmuši tik daudzi Latvijai naidīgi cilvēki, ka Saeimā ar pūlēm vēl izdodas noturēt latviešu vairākumu. Savukārt darbiniece, kas ilgus gadus vadīja pilsonības izdāļāšanu un kuras padotie bija atbildīgi par daudzām pasu pārdošanas krimināllietām, par savu darbu saņēma Trīszvaigžņu Ordeni un dabūja augstu ideoloģisku amatu krieviem atdotajā Rīgas domē. Varam pieminēt Latvijas Saeimas deputātu Kravcovu, kurš nezinot nevienu vārdu latviski bija saņēmis valodas zināšanas apliecību, Latvijas pasi un vēl kļuvis par Saeimas deputātu. Bez likumu pārkāpšanas tas nebūtu iespējams, bet neviens vainīgais netika atrasts un pat netika meklēts. Savukārt Rīgas domē korupcija un pārkrievošana turpinās, piemēram, tā ir izveidojusi situāciju, kad uz vietām latviešu bērnu dārzos gaida vairāk kā 8 tūkstoši bērnu, bet krievu bērnu dārzos vietas var dabūt bez rindas – lūdzu, nāciet, latvieši, nebaidieties, jo bez krievu valodas zināšanām būs ļoti grūti dabūt darbu Latvijā.

Joprojām notiek masveidīga krievu iepludināšana Latvijā, jo Saeima negrib apturēt Šlesera un Tautas Partijas pieņemto likumu par uzturēšanās atļauju pārdošanu ārzemniekiem par smieklu naudu. Pēc šī likuma noteikumiem jebkurš maskavietis var pārdot savu dzīvokli Maskavā, kur dzīvokļu cenas ļoti augstas, un par iegūto naudu nopirkt līdzvērtīgu dzīvokli Rīgā, kas viņam nodrošina uzturēšanās atļauju un vēl nauda paliek pāri. Šiem iebraucējiem neprasa valodas zināšanas, bet Zatlera grupējums ultimatīvi pieprasa viņu bērniem automātiski piešķirt pilsonību. Situāciju trāpīgi nesen aprakstīja kāds Izraēlas laikraksts, kurš salīdzina abas valstis, jo abām ir jāiztur milzīgs spiediens no nedraudzīga kaimiņa, kas draud valsti iznīcināt un izsaka neizpratni par latviešiem, kas „neizskaidrojamas pasivitātes un letarģijas dēļ, vienotības un sadraudzības trūkuma dēļ un vāja nacionāla lepnuma dēļ” pamazām zaudē savu valsti.

Latvijas sabiedriskajā radio un televīzijā joprojām vadošos amatos strādā komunistu laiku ideologi un par nodokļu maksātāju naudu dod iespēju, piemēram, Latvijas ienaidniekam un kriminālnoziedzniekam Vladimiram Lindermanam stundām ilgi runāt par to, ka Latgalei vajadzētu atdalīties no Latvijas un pilsonību vajadzētu nekavējoties dot visiem nepilsoņiem, kas tad šo 18.novembra republiku pārvērstu par citu valsti bez tiesiskās pēctecības. Krieviski runājošajos mēdijos dominē totalitārisma propaganda no Maskavas, un arī vairums latviešu avīzes (varbūt izņemot dažas) runā ar Maskavas vārdiem. Tā rezultātā 46% no Latvijas iedzīvotājiem uzskata, ka Krievijā šobrīd ir labāka valsts pārvalde, nekā Latvijā un vēl 16 procenti nezina atbildi uz šo jautājumu. Tajā pat laikā tiek noklusēta informācija, ka Rietumeiropā ir vairāki demokrātiski noskaņoti TV kanāli krievu valodā, kas varētu pozitīvā virzienā ietekmēt sabiedrību, ja šie kanāli tiktu pārraidīti Latvijā. Par tikšanos ar šo kanālu īpašnieku Berezovski izcēlās gandrīz vai starptautisks konflikts, kā rezultātā vairākas augstas amatpersonas zaudēja darbu, bet masu mēdiji pat nepieminēja šo sarunu mērķi.

Juris Tunelis

SC trako

2011.g.14.oktobrī atkal skan’’ brīvais mikrofons’’ un cilvēki zvana un izsaka savas domas, kā veidot valdību. Vieni saka, ka SC nedrīkst uzticēties nekādā gadījumā, citi to aizstāv. Atkal un atkal pie mikrofona tiek rakstniece Marina Kosteņecka un skaidro, ka SC jāņem valdībā. Krievu avīzes ir pilnīgā histērijā, min dažādus skaitļus, melīgus apgalvojumus un izplata dažādus melus. Psiholoģiskais spiediens ir milzīgs. Vakar bija 13. oktobris. Tā ir diena , kad Rīgu okupēja sarkanā armija un padomju iestādes sāka izrēķināšanos ar latviešiem. Šo gadadienu atzīmēja SC atbalstītāji Karātavu laukumā (tur, kur pēc kara pakāra 7 vācu ģenerāļus), noliekot puķes pie pieminekļa, kas simbolizē Latvijas okupāciju.
Internetā var lasīt krievu politiskos komentētājus Novodvorsku un Borovoju, kas skaidro, ka vēlēšanas LATVIJĀ vadījuši Kremļa polittehnologi, rīkojušies ar lielu naudu, lai atbalstītu Maskavai uzticīgu partiju. Vēlēšanās nav piedalījušies ļoti daudzi latvieši un tas draud, ka var pazaudēt gan Tēvzemi , gan Brīvību, jo nedrīkst aizmirst, ka kaimiņos ir tāda valsts kā Krievija.
Rīgā izlīmēti plakāti, kur Raivis Dzintars vecā fotogrāfijā redzams kopā ar krievu fašistu Osipovu. 17. okt. prezidents nosauks jauno premjera kandidātu un parlaments balsos par jauno koalīciju.
ATIS SKALBERGS

Krievi Latvijā, Turki Vācijā - kāda starpība?

Vispirms, kā viņi ienāca.
Turki ienāca Vācijā bez ieročiem un bez tankiem.
Krievi ienāca Latvijā 1940. gadā ar tūkstošiem tanku un kara lidmašīnām. Krievi ir Latvijā tikai tādēļ, ka Latvijas armija nebija pietiekoši stipra, lai viņus nelaistu iekšā.

Kad turki ienāca Vācija, viņi nenogalināja nevienu vācieti.
Kad krievi ienāca Latvijā, sākās „Baigais Gads”. Krievi iznīcināja visu Latvijas nacionālo valdību un pašvaldības. Tika nogalināti un izsūtīti uz nāvi Sibīrijā Latvijas armijas virsnieki, skolu direktori un skolotāji, mācītāji un skautu un gaidu vadītāji.

Tādēļ salīdzināt krievus Latvijā ar turkiem Vācijā, arābiem Francijā un trešās pasaules cilvēkiem Skandināvijā ir pilnīgs, amorāls absurds. Krievi Latvijā nav nekāda normāla minoritāte, viņi ir okupanti un okupantu pēcteči.

Kā ar krieviem, kas ir dzimuši Latvijā?
Ja tēvs nolaupa lielu naudas summu un tiek noķerts tikai pēc 50 gadiem, vai viņa bērni var nolaupīto naudu paturēt? Protams, ka nē, un NAUDAS vietā te ir ATĻAUJA PALIKT LATVIJĀ. Jaunie krievi nevar iegūt labumus no viņu vecāku un vecvecāku noziegumiem un genocīda pret latviešiem. Noziegumiem pret cilvēci nav noilguma.
Naudas laupītāja lietā, ja bērni nezināja par nolaupīto naudu, tad viņi to tomēr nevar paturēt, bet netiek tālāk sodīti.
Bet vai krievi Latvijā nezināja kāpēc viņi atrodas šinī tīrā, svešā zemē? Droši vien lielākā daļa no viņiem zina ko viņu vecāki un vecvecāki darīja šeit okupācijas gados. Daudzi no viņiem ir dzirdējuši no saviem vecākiem un radiem vārdus „mums vajadzēja nošaut vairāk latviešus, kad vēl varējām”. Tādēļ gandrīz visi krievi ir līdzvainīgi genocīdā pret latviešiem un mēģinājums pārkrievot Latviju ir genocīda turpinājums un ir nosodāms.

Aivars Slucis

Igaunijas okupācija - filma Vēju zeme

VĒJU ZEME

Tā saucas igauņu daudzsēriju mākslas filma, ko 2011.g. no 2.augusta līdz 18. augustam rādīja LTV pirmajā kanālā. Tā ir ļoti vērtīga kinolente, jo tās pamatā ir vēsturiskie notikumi no 1918.g.24.februāra, kad tika nodibināta Igaunijas valsts līdz Otrā pasaules kara sākumam, kad vācu armija ienāk Igaunijā. Daudzi notikumi sasaucas ar vēsturiskajiem notikumiem Latvijā, bet ir, protams, atšķirības. Igaunijas brīvības cīņās dodas skolu jaunatne, skolotāji, igauņu patrioti, viņu pretinieki ir sarkanās propogandas saindētie, kas tic meliem, ko izplata krievi, kopā ar krieviem cīnās igauņi, kas nākuši no Igaunijas salām, arī ķīnieši, kas dien sarkanajā armijā. Igauņu brīvības cīnītājiem vēl nav savas formas. Viņi nēsā ap roku apsēju nacionālā karoga krāsās - zils, melns, balts, bet sarkaniem ir sarkans apsējs. Kaujas ir nežēlīgas, sarkano gūstā nokļūst skolnieku rota, viņus ved uz nošaušanu, situācijas mainās, viņiem laimējas izglābties. Par kundzību Igaunijā karo arī vācieši, kas grib nodibināt Baltijas hercogisti. Ir pieminēti latvieši, Cēsu kaujas, redzam, cik nozīmīgs ir igauņu bruņuvilciens, ka šajās kaujās piedalās trīs dažādas ideoloģijas - igauņu nacionālo spēku, padomju un vācu okupantu ideoloģija. Igauņu tautai izdodas nosargāt savu valsti, seko saimnieciskās dzīves uzplaukums. Tie, kas tirgojas ar Krieviju ātri tiek pie bagātības, rodas miljonāri, sadzīvi raksturo izpriecas, mietpilsonisks dzīves veids, arvien aktīvākuzdarbojas krievi. Tāds Voroncovs savervē par spiegu igauņu tirgotāju, liek tam iesaistīt spiegošanā citus igauņus. Viena tautas daļa nav apmierināta ar parlamenta darbu. Pret tā neizlēmīgo darbu protestē Brīvības cīnītāji, valsts vadība viņus apsūdz apvērsuma mēģinājumā un sākas aresti . Patriots Tomass, kas kā skolnieks aizgāja brīvības cīņās, tiek notiesāts uz 6 gadiem, bet viņa skolotājs, kuram ir kapteiņa pakāpe - uz 10 gadiem (Latvijā šādi gadījumi nebija.) Pēc dažiem gadiem viņus atbrīvo, bet apvainojums paliek. Klāt ir 1939.gads. Hitlers sauc tautiešus uz Vāciju, aizbrauc daļa igauņu, jo kara tuvums ir nojaušams. Krievi pieprasa ielaist valstī savas armijas daļas, valdība piekāpjas, seko dokumentāli kadri — sarkanās armijas daļas ienāk Igaunijā. Prezidentu Petsu izsūta uz Sibīriju. Kāds filmas personāžs saka: „Igauniju ieņēma bez neviena šāviena." Aktīvi darbojas krievu spiegi un aģitatori, sākas staļiniskās ideoloģijas izpausmes: jaunas , melīgas , varmācīgas parlamenta vēlēšanas. Daļai izdodas laivās aizbēgt uz Zviedriju, daļa pielāgojas okupantu prasībām, rodas jauni nodevēji, Igauniju pievieno PSRS, visur redzami Staļina portreti, Voroncovs staigā čekista formā un arestē igauņus. Tirgotājs – miljonārs, ko 20- tajos savervēja par spiegu, nošaujas. Vecie cīnītāji slepus pulcējas mežos un kļūst par mežabrāļiem. To skaits, kas piemērojas jaunajai varai, pieaug. Igaunis draud igaunim, ka izsūtīs otru uz Sibīriju. Ir 1941.g. 14. jūnijs, tad čekisti un sarkanarmijas karavīri, kurus pavada vietējie igauņi, arestē cilvēkus, lai tos sūtītu uz Sibīriju. Sākas karš – Vācija iebrūk PSRS. Drīz vien vācieši ienāk Tallinā, daļa igauņu (dokumentāli kadri) tos sagaida kā atbrīvotājus, ir sākusies jauna okupācija, ir igauņi, kas jau staigā vācu virsnieku formās. Tā ir vēsturiski nozīmīga filma, kas atmasko divas drausmīgas okupācijas, kas postīja gan Igauniju, gan Latviju. Filma mudina izdarīt secinājumus, ka vislielākā vērtība ir Brīvība, ka nedrīkst tikai dzīties pēc naudas, ka ļaunie spēki cenšas tevi pataisīt par nodevēju, pakļaut tavu tautu un valsti, katram jāpārvērtē sava dzīve, morāle, ticība tiem ideāliem, par kuriem mūsu senči ir cīnījušies vairākus gadsimtus.
ATIS SKALBERGS

Litene: latviešu virsnieku iznīcināšana

NOZIEGUMIEM PRET CILVĒCI NAV NOILGUMA
Jau apritējuši 70 gadi kopš deportācijām, bet tautu dzīvajā atmiņā nemazinās sāpes par komunistiskā režīma noziegumiem. Tos piemin latvieši, igauņi, lietuvieši, baltkrievi, ukraiņi, ebreji, poļi, moldāvi, čigāni, vācieši un vairāku citu tautu piederīgie, kas cieta no sarkanajiem varmākām. Kremlis visādi cenšas ar meliem un demagoģiju izvairīties no atbildības, bet tas neizdodas, jo dzīvi ir liecinieki, dokumenti, fotogrāfijas, filmas, kas atklāj patiesību. LTV rādīja dokumentālo filmu „Laiks vīriem’’, kas atklāja sarkanās armijas noziegumus Litenē, kur neģēlīgā veidā tika nogalināti latviešu virsnieki un karavīri 1941.g. 14. jūnijā. Filmu komentē Okupācijas muzeja darbinieks Edvīns Andrejs Feldmanis, kura tēvs virsleitnants Fridrihs Feldmanis pretojās krievu čekistiem, izrāva padusē paslēptu brauniņu un nošāva majoru Doroščenko, saucot „brūkam virsū!” bet citi latviešu virsnieki nepretojās. Drosmīgo virsleitnantu krievi uz vietas nospārdīja līdz nāvei. Latvijas pasts nupat izdevis marku ar varonīgā latvieša portretu, bet Okupācijas muzejs izplata atklātni ar šī virsnieka portretu un īsu biogrāfiju.
Kremlis nespēj nosodīt savu noziedzīgo pagātni, izplata melus un cenšas tos uzspiest visai pasaulei, apsūdzot citus vēstures „pārrakstīšanā’’. Meli, krāpšanās, demagoģiski izdomājumi ir Kremļa politiķu ideoloģijas pamatā. 14.jūnijā Rīgā pie Brīvības pieminekļa notika piemiņas brīdis, godinot komunistisko upuru piemiņu. Tajā piedalījās dažādu valstu diplomāti, tikai ne Krievijas vēstnieks Vešņakovs, kurš mīl pļāpāt par sadarbību un attiecību uzlabošanu. 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtīja 742 krievus un1771 ebreju. Krievu vēstnieks uzskata, ka šo cilvēku piemiņa nav Kremļa uzmanības vērta. Tā ir spilgta liecība tam, cik liekulīga un staļinismam uzticīga ir šodienas Krievijas politika. Šo politiku atbalsta SC deputāti, kas ignorēja šo pasākumu, apliecinot, cik viņi ir naidīgi Latvijai. Ir arī tādi krievi, kas prasa Maskavai, lai tā norobežojas no staļiniskajiem noziegumiem, jo cilvēki daudzās Eiropas valstīs pie visa ļaunā vaino krievu tautu nevis staļinismu. Lai arī kādus melus izplatītu sarkanā propaganda, skaidrs ir viens, ka noziegumiem pret cilvēci nav noilguma. Tie vajās Krieviju ilgi ilgi, varbūt pat bezgalīgi.
ATIS SKALBERGS

Kristovskis un vēstule Maijai, jeb My letter to the Mayo Clinic

Piektdiena, 5. novembris (2010)

Cien. lasītāj!

Sakarā ar aktuālo, vismaz mani dziļi šokējušo notikumu ar daktera Sluča un ministra Kristovska visā pasaulē izbazunēto "krievnīdīgo rasismu", jutos spiests ierakstīt Maijo klīnikas, daktera Sluča darbavietas, Facebook blogā savu izpratni par situāciju.

Jasaka, ka, kā tādos gadījumos pierasts, blogs ir piegāzts pilns ar Krievijas, krievu un "krievvalodīgo" sašutuma kaucieniem un brēcieniem pēc svaigām asinīm. Pats par sevi saprotams, krievu internets ir liels, sarīkot talku, lai nolinčotu "latviešu nacistus" šiem ir nieks un patīkama izklaide.

Ja arī Tu vēlies ieskatīties minētajā blogā (tajā, ko rādīja pa televizoru, ar latviešu ārsta bildi komentāros ar nacistu kāškrusta banti uz rokas - žanra klasika), un varbūt atstāt arī savu piezīmi, tad dodies uz šejieni:

http://www.facebook.com/top ic.php?uid=7673082516&topic=14565

Un te nu ir mans devums lauzīta angļu valodā, kas vairak vai mazāk dublē agrāko rakstu, bet lai jau nu ir ar:

- - -

Dear Mayo,

First, let us assume the published e-mail letter is indeed authentic, which remains to be seen. Though not that it would be of importance to what I am going to say.

Second, the supposed Mr. Slucis letter at the beginning talks about the huge number of Russian in Latvia and then it says:

"I am visiting Latvia only on the "regular" occasions because as a doctor I could not provide to Russians equally good a treatment as compared to Latvians, and that is not permissible, so I am waiting."

Now, a person familiar with situation in Latvia knows that there is a great number of Soviet post-WWII immigrants illegally brought in by Soviets to settle the occupied Baltic states. Partially this was to compensate for population loss caused by Soviets themselves, including killing and en masse deportations to Soviet labour camps when USSR occupied Latvia in 1940 and once again after the WWII was over.

These Soviet immigrants who normally are referred to as “Russians”, though actually they are a mix of different ethnic groups, normally do not speak Latvian. If they do, their language skills are very poor.

Many of these people are Soviet indoctrinated, and have strong Soviet and Russian nationalist sentiments, often hate local people, the Latvians, for struggling to maintain their language and culture. Even if they do know some Latvian normally they challenge the Latvians by forcing Russian to be used in conversation.

Many of them consider themselves belonging more to Russia than to their country of residence. Influence of anti-Western Russian politicians and mass media in Russian speaking segment of the society is dominating.

It is common for Latvian citizens to be discriminated against by Russian speaking businesses, who ignore the law which makes servicing customers in state language, the Latvian, mandatory.

Latvian state is trying to improve knowledge skills of young Russian speaking population, by intensification of teaching Latvian in schools, but this meets strong and aggressive resistance from local Russian speaking politicians.

So far the background information, and, keeping that in mind, we come to the essence. Pay attention:

1) Mr. Slucis makes no offensive or racist remarks with intent to insult Russians

2) Mr. Slucis claims that if he would go to Latvia to be a doctor, he could hardly provide equal treatment to both Russian and Latvian patients. That is all that he says! IMPORTANT!!! He does not say that *they do not deserve* equal treatment or that *he does not want* to provide equal treatment! He just could not provide it, for a very simple reason – he would not be able to communicate with his would-be patients without a dedicated translator. Most of them speak only Russian. Mr. Slucis does not.

3) Then Mr. Slucis frankly and professionally admits that such un-equal treatment is not acceptable. Which is very sound, ethical and responsible conclusion.

4) Mr. Slucis makes a decision to abstain from doing medical business until situation possibly changes in future. Which may be a sad decision for him.

THAT IS ALL!

There is no racism, no hatred, no discrimination whatsoever!

Well, actually there is. Though not in the Mr. Slucis letter.

This scandal brings to light the problem of dicrimination in Latvia, but it is discrimination and bullying of the original population, the Latvians, by nominally smaller (though it often feels itself as the part of the much greater Russia) but more aggressive minority.

First. It is not uncommon for Latvians to be denied proper treatment when communicating to Russian doctors and medical personnel in Latvia.

Second. A bit similar to the case of Mr. Slucis – a Latvian speaking Latvian (the state language) may be and often is denied employment possibility in Latvia, because of the widespread resistance to use Latvian by the local Russian minority. At the same time it is relatively easy for a Russian to find a job without any knowledge of the Latvian.

This, indeed, is discrimination of Latvians in their own country, due to the consequences of the 50 year Soviet occupation and rather cowardly attitude to the issue in the following decades, promoted by the EU authorities, preferring “politically correct” denial of the problem instead of solving it.

All this scandal was causing by a very simple chain of events:

After the recent Parliament elections in Latvia, two opposition parties, the largest of them official partner of Putin's “United Russia” with clear Communist and Soviet sympathies, claiming to “protect rights” of the local Russian speaking minority, used a supposed copy of the supposedly leaked one year old e-mail message published at a web site maintained by a reporter notorious for scandals and suspected to have links to the other party of the two, to create havoc by claiming that the new minister for Foreign Affairs, confirmed in position only a day before, is a “Russophobe” racist, thus discrediting this well know and successful politician, EU Parliament member Mr. Kristovskis. Russian media locally, in Russia, and in the whole Russian speaking media space went wild propagating this sensational news in the last twenty-four hours. Now, as you can see, brainwashed Russian nationalist Internet hoodlums are bombarding this website with their comments, crying for blood of doctor Slucis.

Again. Mr. Slucis has not written ANYTHING that would be racist or “Nazi”, or anything of the sort!

He has described the situation as it is, and has done so in a very professional and frank manner, though in a bit bitter way.

Mr. Slucis has been unlucky to become a victim of propaganda war waged by Russian Federation, which is hardly considered to be a democratic and free country, and its friends, partners and collaborators against the Baltic states and Poland (as well as Georgia and, as the case used to be, Ukraine). This is a dirty local party struggle, but it is a part of the larger picture. Your fine Mayo clinic has suddenly become involved in this propaganda war over the post-Soviet Europe too against its will.

Consider this. We in Latvia are experiencing media attacks, similar to the one your blog is seeing now, constantly. All over the last 20 years since we broke free form the USSR. Massive disinformation, defacing, information manipulation. It is the New Cold War.

So, please consider all this, relax and take with a bit of salt all this Russian “Nazi” and “discrimination” thing. For a very simple reason – it just isn't true.

VDK aģenta atzīšanās

VDK  aģenta atzīšanās. Viņa māti un vecomāti izsūtīja uz Sibīriju  1949. Gadā.  Čekists pielika vecaimātei pie galvas šaujamo un lika parakstīties, ka pati labprātīgi te atbraukusi. Tādi „likumi” tur valdīja.   Zēns auga tādā ievainotā ģimenē.  Gribējās atriebties, parādīt daudzu latviešu naidu pret šo iekārtu, un viņš, būdams skolnieks, 14 gadu vecumā uzvilka sarkanbalt sarkano karogu. Viņu noķēra čeka un lika izvēlēties – sadarboties vai iet cietumā. Tas nozīmēja palikt bez izglītības, aprakt savu dzīvi viena naiva protesta dēļ.  Mājinieki mudināja – pasargāt sevi, domāt par nākotni. Viņš piekrita, parakstījās un sevī nosolījās nekādā ziņā nekalpot šim režīmam, jo dziļi to ienīda.  No sākuma negribīgi izpildīja VDK rīkojumus, tie tādi sīkumi vien bija, visu laiku likās, ka viss būs labi.  Rīkojumi kļuva nopietnāki, stāvoklis bīstamāks, atkāpšanās neiespējama, viņš atradās zem VDK  stobra. Tas nozīmēja:  izdarīšu muļķības – saņemsi lodi vienā vietā, viss kļuva skaidrāks par skaidru. Atpakaļceļa nebija. Viņš ienīda komunismu … un kalpoja šim režīmam. Laiks  gāja ātri.  Nevienu viņš nebija nositis, neko briesmīgu izdarījis. Viņš mocījās sirds apziņas pārmetumos  …  un darbojās tālāk, visādi sevi mierināja.  Viņš kļuva par vienu no nacionālākās partijas veidotājiem, viņu ievēlēja Saeimā, kļuva par ietekmīgu vīru, spēlēja savu lomu un tas nemaz nebija tik grūti. Runas viņam rakstīja čekai uzticami vīri. Tās bija patriotiskas, nacionālas runas . Dažiem radās kādas aizdomas, bet vienmēr viņš izslīdēja sveikā.  Partijā TB/ LNNK viņu kritizēja arvien nesaudzīgāk, bet tas bija par pārdoto dzīvokli un saimnieciskiem darījumiem, toties viņa materiālā labklājība uzlabojās. Vēlēšanās viņš saņēma daudzus jo daudzus mīnusus, bet viņš bija dzīvs un paēdis, savu lomu nospēlējis labi.  Nevienu viņš nebija nositis, nav ko sevi mocīt pārmetumos. Pirms trīs gadiem viņš izstājās no TB/LNNK. Viņš brauc ar labu džipu, ienākumu deklerācijā var rakstīt, ka viņam pieder 103 tūkstoši eiro. Divdesmit gadus viņš pavadījis politikā, tur vairs neatgriezīsies. Politikā esot bijušas veiksmes un neveiksmes, nodevības un intrigas. Viņš atzīst, ka „manis pārstāvētās partijas rīcība nebija pareiza”.

Nav svarīgi nosaukt šī cilvēka vārdu. Tā būtu tikai ziņkāres apmierināšana, priekšā teikšana un nekas vairāk. Cilvēkiem jā vērtē notikumi, procesi,  runas dziļāk un jāskata politiskā dzīve kopsakarībās.                

Paraksts: JĀNIS  CAUNE

Affirmative Action (pozitīvā diskriminācija)

AFFIRMATIVE ACTION

Es nezinu kā to pārtulkot latviski, bet Rietumos, sevišķi ASV, tie ir svēti vārdi. Tie nozīmē, ka ir identificētas cilvēku grupas, pret kurām agrāk bija diskriminācija, un tagad, lai atlīdzinātu viņiem, vajag palīdzēt visādos veidos un dot priekšroku. Rietumos tās grupas ir galvenokārt sievietes un minoritātes. Ir noskaidrots, ka sievietēm maksāja tikai 80% no tā, ko maksāja vīriešiem par to pašu darbu, un sievietēm un minoritātēm bija likti ceļā šķēršļi lai viņi netiktu tālāk un augstāk darbā un karjerā. Lai to netaisnību atlīdzinātu, tika pieņemti stipri valsts likumi, kas daļēji diskriminēja baltos un īpaši vīriešus.

Bet kā bija Latvijā? Vai bija kāda diskriminācija pret latviešiem laika posmā no 1940. – 2010. g.?

No 1940.g. līdz Staļina nāvei 1953.g. latvieši tika nogalināti, izsūtīti uz nāvi Sibīrijā, dzīti ārā no Latvijas līdz 1/3 latviešu vairs nebija Latvijā. Pat šodien var dzirdēt no viena otra krieva „mums vajadzēja nošaut vairāk no jums”.
1945. – 1991.g. pārpalikušie latvieši Latvijā tika terorizēti un diskriminēti visos iedomājamos veidos. Diskriminēti darbā, diskriminēti dzīves vietās, diskriminēti skolās, diskriminēti slimnīcās, diskriminēti veikalos. Diskriminēti tikai tādēļ, ka bija latvieši. Priekšroka visur tika dota iepludinātiem kolonistiem.
1991. – 2010.g. Latvija tika tā izzagta, ka gandrīz nekas nepalika pāri parastiem latviešiem. Visu sagrāba krievu biznesmeņi, komjaunieši un pārkrievotie latviešu oligarhi. Un tagad viņi grib nozagt pēdējo - mūsu valodu. Latvijā jau tagad var iztikt tikai ar krievu valodu, bet ne tikai ar latviešu valodu.

Nevar salīdzināt diskrimināciju pret sievietēm un minoritātēm Rietumos ar to kas notika ar latviešiem Latvijā. Nogalināt cilvēku ir vislielākā iespējamā diskriminācija un es nedomāju, ka kādam latvietim bija dota izvēle vai nu palikt Latvijā un dabūt tikai 80% no algas vai braukt uz Sibīriju lopu vagonos. Tādēļ diskriminācija pret latviešiem Latvijā bija vairākas pakāpes augstāka, nekā pret sievietēm un minoritātēm Rietumos. Tādēļ latviešiem ir vajadzīga ‘Super AFFIRMATIVE ACTION’, ko vajag īstenot ASV, ES, NATO un (?)Krievijai.

To gaidot, pēdējos 20 gados es esmu izveidojis savu mazo, personālo AFFIRMATIVE ACTION. Esmu palīdzējis simtiem cilvēku un tie gandrīz visi bija latvieši. Neviens mani nekritizēja par to – ne čekisti, ne PLL, ne mans vārdabrālis.
Ārstēšanā runa nav vai ārstēt vienu savādāk nekā otru, bet gan ko darīt, ja trūkst zāles, aparatūra, slimnīcu gultas, utt., vai ir atļauts dot priekšroku latviešiem? Var argumentēt, ka latviešu veselība cieta no 50 g. ilgās diskriminācijas Latvijā, daudziem veselība salūza Sibīrijas lēģeros un krievu cietumos, citi tika sūtīti uz Černobiļu, un daudziem citiem nav naudas priekš ārsta, jo krievu biznesmeņi nedod darbu tādēļ, ka nerunā krieviski.
Ja es būtu atgriezies strādāt Latvijā, es strādātu par brīvu un virsstundas. Vai ārsts, kas strādā par brīvu un pēc obligātajām stundām, var izvēlēties ko ārstēt? Es domāju, ka daudzi ārsti dotu priekšroku savai ģimenei un Latvijā latvieši ir kā mana „ģimene”. Nezinu atbildi uz visu to un tādēļ, lai nekļūdītos, izlēmu palikt ASV.

Ārstam jārīkojas visaugstākā ētikas līmenī. Bet kā ir ar ārstiem Latvijā? Daudzi neprot valsts valodu jau vairākus gadu desmitus dzīvojot Latvijā. Vai viņi var ārstēt latviešus un krievus līdzīgi? Kā ar tiem ārstiem, kas nāk uz darbu piedzērušies? Kā ar ārstiem, kas pieņem ‘aplokšņu naudu’? Un kā ar ārstiem, kas melo, kā tas viens Ventspils ārsts nedēļu atpakaļ? Nebūtu grūti atrast dažus cilvēkus Ventspilī, kas intervētu šī ārsta pacientus lai noskaidrotu cik viņš ir pieņēmis naudu aploksnēs. Rietumos un sevišķi ASV par aplokšņu naudas ņemšanu ārstu izslēgtu no ārstu biedrības momentā, jo to uzskata par pacientu krāpšanu un diskrimināciju pret pacientiem, kam nav naudas.

Pēc tam, kad Izraēla tika dibināta 1948.g., Vācija īstenoja milzu AFFIRMATIVE ACTION un palīdzēja Izraēlai visādos veidos, kas varbūt bija izšķiroši Izraēlas pastāvēšanai. Summas, ko Vācija deva, bija tik lielas, ka ir slepenas vēl šodien (lai nesadusmotu arābus). Pēc Otrā pasaules kara Vācija rīkojās godīgi. Vācu karš pret ebrejiem beidzās 1945. gadā.

Ja tikai karš pret Latviju un latviešiem būtu beidzies 1945.g. Mēs varam tikai sapņot par to, jo karš turpinās līdz šodienai ar Latvijas pārkrievošanu un lienošo okupāciju.
• Izraēla tika dibināta 1948.g,
• bet gandrīz tajā pašā laikā - 1949.g. tūkstošiem latviešu tika izsūtīti uz Sibīriju.

Latvijai arī vajag milzīgu AFFIRMATIVE ACTION un te tai vajag būt 500 000 krievu repatriācijai uz viņu tēvzemi, ko arī Putins grib. Starp tiem vajag būt visiem, kam bija kādi sakari ar krievu armiju, miliciju un čeku. Krievija te var palīdzēt visvairāk, bet vai Krievija būs tik godīga kā pēckara Vācija?

AFFIRMATIVE ACTION gaidot,
Aivars Slucis, latvietis

Latviešu diskriminācija: Paskatīties patiesībai acīs

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=95766
12.03.2011. Autors: Agris Liepiņš
Latvijā latviešus apsaukāt par fašistiem ir sena krievu tautas tradīcija

Šobrīd uzskatāmi redzamas gadiem piekoptās strausa politikas sekas. Nevar mūžīgi izlikties, ka ar integrāciju Latvijā viss ir kārtībā. Nekas nav kārtībā un nekad arī nav bijis.

Pārskaitušies par prasību Latvijas valstī garantēt pamatizglītību vienīgi valsts valodā, nacionālboļševiki kopā ar krievu jauniešu kustību sāk parakstu vākšanu, lai grozītu Satversmi un krievu valodu atzītu par otro valsts valodu. Arguments visnotaļ primitīvs – tā ir viņu dzimtā valoda.

Mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts, mūsu piemērs var iedvesmot citus. Līdzīgu prasību varētu izteikt daudzas Eiropā mājvietu atradušas tautas. Vācijā turki, Francijā arābi un citi. Ja kāds Vācijā paziņotu, ka turku valodai jābūt otrajai valsts valodai, jo tā ir viņa dzimtā valoda, vācu politiķu reakcija būtu ļoti asa. Latvijā klusums, kaut šo prasību pārraidīja valsts lielākie televīzijas kanāli. Jāatceras, ka turku viesstrādnieki Vācijā ieceļoja pēc Otrā pasaules kara, līdzīgi kā krievi Latvijā.

Krievu jauniešu kustība partiju "Visu Latvijai" nosauca par nacistiskiem spēkiem, kuri savu sodu saņems tāpat, kā to saņēma Hitlers. Latvijā latviešus apsaukāt par fašistiem ir sena krievu tautas tradīcija, man pazīstama kopš bērnības laikiem. Mūsu mājas pagalmā spēlējās latviešu un krievu bērni. Ja krievu puišelim kas atgadījās, viņa mamma apsaukāja latviešu bērnus par fašistiem.

Var jau teikt, ka tie ir sadzīviski strīdi, var apgalvot, ka nacionālboļševiki ir niecīga saujiņa un šīs organizācijas biedri cilvēkus pēc rases pazīmēm nosit tikai Krievijā. Pagaidām.

Redzami vācu un franču politiķi atzīst, ka līdzšinējā integrācijas politika, multikulturālisms un politkorektums ir pilnībā izgāzušies. Varbūt tas rosinās pašmāju integrētājus pārskatīt savus uzskatus. Paskatīties patiesībai acīs un atzīt, ka pilsonības dāļāšana ar vieglu roku var novest pie ļoti bēdīgām sekām.

Latvijas valsts negarantē pamatskolās un vidusskolās izglītību angļu valodā, bet jaunā paaudze šo valodu zina! Tāpēc, ka angļu mēle ir praktiski nepieciešama. Studentu apmaiņas braucienos, uzņemot draugus no citām valstīm. Smieklīga ir gaušanās par krievu valodas izzušanu, ja izglītība netiks nodrošināta slāvu mēlē. Ja būs praktiski nepieciešama, tad neizzudīs un jaunatne to apgūs. Drīzāk pašmāju promaskaviskās partijas un nacionālboļševiki baidās, ka, neuzturot mākslīgi pie dzīvības, ikdienā vajadzība pēc krievu valodas nebūs tik liela, kā visapkārt tiek sludināts.

Atmiņas par barikādēm

ATMINAS              2011.Gada janvāris radio, TV , avīzēs  ir atmiņu laiks par BARIKĀDĒM, kas pirms 20 gadiem  iezīmēja Latvijas politisko dzīvi  ceļā uz Brīvību un  Neatkarību.    Ir radīts speciāls logo ‘’Barikādes 20’’. Ar to  sākas vakara raidījumi,  atgādinot,  kā tas viss veidojās: vispirms pašiem savi ielu nosaukumi, vārdi bez cenzūras, vēsture, patiesa vēsture, čekas kambari, vairs tikai kambari, sava armija, savs karogs - to mēs paveicām visi kopā.

    Radio raida savus vēsturiskos ierakstus, kas radušies pirms 20 gadiem tajās  dramatiskajās dienās.  Atceramies tā laika notikumus, sargājot  parlamenta ēku, Ministru Padomi, radio, TV un daudzus citus svarīgus objektus. Runātāji ar pateicību atceras latviešu zemniekus, kas ieradās Rīgā ar traktoriem, buldozeriem, milzīgām piekabēm ar baļķiem, betona blokiem, kas aizšķērsoja Vecrīgas ielas . Kā vēlāk noskaidrojās, šīs barikādes bija negaidīts trieciens komunistiskajam režīmam, jo tādu, tik aktīvu  un vienotu pretestību tas nebija gaidījis.   TV atkārtoti rāda kadrus par notikumiem  pie Viļņas televīzijas, kur padomju armijas tanki zem savām kāpurķēdēm samaļ lietuviešus, kur padomju desantnieki ar automātiem sit cilvēkus, kā liels cilvēku pūlis sauc tikai vienu vārdu:’’ LIETUVA , LIETUVA’’.  

     Tagad mēs zinām, ka toreiz Viļņā  tika nogalināti 14 lietuvieši .  Gorbačovs vēlāk  taisnojās un izlikās par nevainīgu. Asinis bija izlietas, nāve bija ar tankiem iebraukusi Baltijā. Par to būs jāatbild. Latvijā plosījās  milicijas specvienīibas    OMON, ko iedvesmoja Rubiks, cenšoties saglābt  noziedzīgo režīmu .  krievu  bojeviki melnajās beretēs nošāva cilvēkus, terorizēja Rīgu.  1991.gadā naktī no 19.uz 20. Janvāri omonieši aizturēja pie Vanšu tilta  piecus latviešu patriotus, kas dežūrējošā patruļmašīnā noskaidroja stāvokli pilsētā.  Aizturētie bija Aigars Tepers, Gatis Jurkāns,  Kaspars  Grīnbergs,  Haralds  Šteinbergs un Agris  Kreišmanis.  Omonieši  piekāva  un aizveda uz savu bāzi. Uz vietas nošaut neuzdrošinājās , tāpēc aizsūtīja  uz Vitebsku, Baltkrievijā un ielika cietuma kamerā  pie kriminālnoziedzniekiem, kur sēdēja slepkavas.  Aprēķins bija īsti komunistisks:  te latviešus nogalinās un… vainīgo nebūs. Lielajā cietuma kamerā mita vairāk nekā simts ieslodzīto. Mūsu puiši pateica , ka cīnījušies par brīvu Latviju un šeit  ielikti, lai   jūs mūs nogalinātu.  Kameras autoritāte uzņēmās latviešu aizstāvību.  Ar  Gorbunova stingru iejaukšanos, mūsu cilvēkus atbrīvoja  un viņi atgriezās Latvijā. Svarīgi te pateikt: cietumā sēdošie slepkavas bija godīgāki par komunistiem, tādiem kā Rubiks.       

    Dažādās Latvijas pilsētās atklātas fotoizstādes par barikādēm, deg piemiņas ugunskuri, tauta atceras notikumus , kas pirms 20 gadiem  veicināja Ļaunuma impērijas sabrukumu.      

ATIS  SKALBERGS

Uzvarai nolemtie - filma par barikādēm

2011.g. 18. Janvāra vakarā LTV pirmajā kanālā izrādīja dokumentālo filmu „UZVARAI  NOLEMTIE’’.   Tā  ataino notikumus pirms 2o gadiem  1991.g.janvārī – barikāžu dienās. Esam Vecrīgā kopā ar barikāžu dalībniekiem, dūmo uguns kuri, cilvēki spriež par dzīvi, jautā viens otram, ko darīs, ja viņiem uzbruks?  Atbildes ir līdzīgas :cīnīsies visiem spēkiem , ieroču nav, jo tā ir nevardarbīgā pretošanās.  Barikāžu laikā neviens  omonietis netika ievainots . Toties

Ir jau notikušas sadursmes, omonieši sašāvuši cilvēku kājā. Uzlūgumu – izsaukt ātro palīdzību viņš sajūt  stobru pie galvas un paskaidrojumu krievu valodā: „Tevi  nošaut vajag, nevis ātro palīdzību.”  Radio ziņo. Ka Dānijas premjers Jensens aicina Rietumvalstis nesūtīt pārtiku uz Krieviju, jo tā sūta karaspēku pret Baltiju.    Latviešu puiši, kas dienējuši padomju armijā  aicina sasaukt  citus dienējušos kopā, lai izveidotu pretoties spējīgu kaujinieku grupu, kurai uz piedurknes būtu sarkanbaltsarkans apsējs.  ‘’ Ja  mēs kritīsim, mūsu bērni dzīvos brīvā Latvijā’’, viens saka. Kāds vīrs  krievu valodā saka, ka viņš līdz nāvei aizstāvēs Latviju . Citā epizodē kāds omonietis lepni saka, ka ir komunistiskās partijas biedrs, ka viņš  aizstāvēs padomju valsti, bet Baltijas kara  apgabala virsnieki pieprasa likvidēt  barikādes aizsardzības štābu. Ar draudīgu runu uzstājas Rubiks, aicinot sargāt   pastāvošo iekārtu un apmelojot  brīvības aizstāvjus.  Saspringtība pieaug,  izplatās ziņa, ka tūlīt tanki būs klāt, ka sāksies izrēķināšanās, ka vēl var paspēt aiziet. Nāves draudi  pieaug. Kāds piemet ugunskuram malkas pagali.  Barikādes- tā bija sacelšanās pret  melīgo, prettautisko ideoloģiju un komunistisko sistēmu. Tautas naids uzvirmoja ar negaidīti lielu spēku un pārliecību. To neizdevās noslāpēt ar omoniešu lodēm un tanku divīzijām.  Tauta bija nolemta uzvarai, mēs bijām tie nolemtie. Filma ir dokuments, kas liecina, apsūdz, atmasko, nosoda. Paldies filmas operatoriem Zigurdam Vidiņam un citiem. Jura Podnieka filmu studija veikusi vērtīgu darbu.

         ATIS  SKALBERGS  

Klusuma stunda - filma par Slapiņa un Zvaigznes nošaušanu

KLUSUMA STUNDA, šo dokumentālo filmu LTV  pirmajā kanālā rādīja 2011. gada25. janvāra vakarā. Tā ir režisora Jura  Podnieka filma par 1991.g.20. janvārī  Vecrīgā nošautajiem kinooperatoriem  Andri Slapiņu un  Gvido Zvaigzni. Skan teksts : ‘’Par mūsu brīvību viņi samaksāja ar dzīvību. ‘’  Filmā izmantoti kadri,  kad abi ir dzīvi, runā , filmē.  Kāds Gvido jautā: ‘’Vai nav bailes braukt uz Černobiļu?’’   Gvido  atbild: ‘’ Kinooperators  nedrīkst baidīties. Tas ir mans darbs. ‘’  Filmas darbība notiek barikāžu dienās, kad dūmo ugunskuri, notiek šaušanas ,tiek nāvējoši ievainoti abi kinooperatori. Skan  satrauktas balsis, ievainotos aiznes ar nestuvēm, nāves elpa neizgaist.   Tāds ir ceļš uz brīvību.   ‘’Brīvība—tā ir gaisma, tā ir melodija.’’ Tas ir teksts no Slapiņa  vēstulēm   … Asociatīvi mijas kadri no dažādām dokumentālām filmām. Redzam „laivu bēgļus’’, zviedru policisti izdod latviešu leģionārus krieviem, īsi fragmenti no filmām, ko uzņēmis Slapiņš… Komunistiskais režīms nogalināja cilvēkus, lai būtu iemesls izsludināt prezidenta pārvaldi, kas ļautu protestu apspiešanā iesaistīt armiju. Filma ilgst tikai 20 minūtes, bet atklāj  izšķirošus mirkļus  latviešu tautas cīņā par brīvību . Pieminēsim savus varoņus!    

                                                           ATIS  SKALBERGS 

Zatlers aicina nelietot vārdu 'okupants'

Neesmu pamanījis pa kuru laiku notikusi deokupācija, bet Zatlers laikam domā, ka okupantu Latvijā vairs nav. Nerunājot par milzīgo 5.kolonu un civilokupantu bariem, Zatlers laikam ir "piemirsis" par 22000 PSRS armijas un specdienestu virsniekiem un viņu ģimenēm, kas tika atstātas Latvijā un lielā mērā ietekmē tās dzīvi.
Skat diena.lv rakstu (teksts iekopēts no diena.lv, 2010.g.29.marta raksta):
http://www.diena.lv/lat/politics/hot/zatlers-javienojas-ka-vards-okupants-vairs-netiks-lietots
"Valsts prezidents nenoliedz okupācijas faktu, tieši otrādi – skaidro lasītājam, kā Latvijas okupācijas fakts ir starptautiski atzīts, atbildot uz Diena.lv jautājumu, vai prezidents ar saviem izteikumiem laikrakstā Telegraf nav nonācis pretrunā ar Saeimas 1996.gadā pieņemto Deklarāciju par Latvijas okupāciju, skaidro Valsts prezidenta preses dienesta vadītāja Ilze Rassa. ..
Kā zināms, Latvijas Saeima 1996.gada 22.augustā pieņēma Deklarāciju par Latvijas okupāciju. Tajā teikts, ka «Latvijas Republikas Saeima apliecina, ka Latvija, neturot naidu un neprasot atriebību pagātnes dēļ, vienmēr neatlaidīgi atgādinās un aicinās saprast savas tautas traģisko likteni, jo pusgadsimtu ilgā okupācija ir izraisījusi smagas, pašu spēkiem vien grūti pārvaramas sekas. Latviju satrauc arī tas, ka Krievija nav atzinusi PSRS veikto Latvijas okupāciju un nevēlas balstī ties uz 1920.gada 11.augusta Latvijas un Krievijas miera līgumu, ar kuru Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no pretenzijām uz Latvijas teritoriju».
«Gribu uzsvērt, ka Latvijā okupācija beidzās ar pēdējā padomju karaspēka pārstāvja aiziešanu, tāpēc šodien mums Latvijā jāvienojas par to, ka vārds «okupants» vairs netiks lietots,» atbildot uz krievu valodā iznākošā laikraksta Telegraf lasītāju jautājumiem, teicis Valsts prezidents Valdis Zatlers.

V.Zatlers arī norādījis, ka Latvijas tautai nepieciešama nevis integrācija, bet saliedētība un kopīga izpratne par to, ka savas valsts, tās simbolikas, likumu un valodas atzīšana garantē personības brīvību ārpus cilvēka nacionalitātes rāmjiem.

Valsts prezidentam liekas svarīgi, ka Latvijā dzīvojošo mazākumtautību pārstāvji sevi apzinātu kā, piemēram, Latvijas krievus, Latvijas poļus vai Latvijas ukraiņus. Viņš ikdienas komunikācijā ar iedzīvotājiem nekad nav atteicies lietot arī krievu valodu, ja tas nepieciešams.

Vaicāts, vai viņš atbalsta viedokli, ka prezidents ir jāievēl visai tautai, V.Zatlers atbild, ka neatbalsta prezidentālu valsts iekārtu, taču nav pret to, ka tauta parlamentārā valstī ievēlētu prezidentu.

Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK biedrs Juris Dobelis ir neizpratnē par V. Zatlera aicinājumu, nodēvējot to par valsts pirmās personas "jocīgu pārsteigumu".

"Tas ir galīgi nepieņemami. Tas viss ir samocīti, smieklīgi un liecina par stīvēšanos, kas nepieklājas prezidentam," sašutumu sarunā ar aģentūru BNS pauda Dobelis. Viņš atgādināja, ka kalendārā 17.jūnijs ir Latvijas okupācijas diena un šāds prezidenta paziņojums izklausās jocīgi, kamēr kalendārā ir šāda diena. "Varbūt beigās prezidents vispār neatzīs okupāciju?" piebilda deputāts. "Man tas nāk kā jocīgs pārsteigums. Protams, katram var būt savs viedoklis, bet Zatlers nav jebkurš, viņš ir Valsts prezidents," norādīja "tēvzemietis".