Agris Liepiņš: Varbūt ir pienācis laiks ieviest tādu jēdzienu kā Rīgas sindroms?

http://www.la.lv/rigas-sindroms

17. aprīlis 2019

Saeimas deputāti atlika ierosinājuma par uzvaras pieminekļa nojaukšanu izskatīšanu, jo tautas kalpiem nebija skaidra viedokļa un viņi nolēma pēc padoma vērsties pie dažādu jomu ekspertiem. Jācer, ka pieaicināto vidū būs arī kāds psihiatrijas speciālists, kurš varētu sniegt kompetentu novērtējumu.

Pastāv tāds jēdziens kā Stokholmas sindroms. Ar to psihiatrijā saprot psiholoģisku stāvokli, kad gūsteknis sāk izjust simpātijas pret savu sagūstītāju un dažbrīd pat aizstāv to. Varbūt ir pienācis laiks ieviest tādu jēdzienu kā Rīgas sindroms? Tā varētu raksturot stāvokli, kad gūsteknis ne vien jūt simpātijas pret pāridarītāju, bet ceļ tam pieminekļus un, atguvis brīvību, atsakās tos nojaukt.

Kā argumentu nevarēšanai varasvīri parasti min 1994. gada vienošanos ar Krieviju par memoriālo būvju aizsardzību. Šajā dokumentā memoriālo būvju jēdziens ir izplūdis un tas savukārt ļauj Krievijai memoriālās būves interpretēt pēc savas patikas.

 Precīzāks skaidrojums rodams 2007. gadā noslēgtajā Latvijas un Krievijas vienošanās dokumentā par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā. Saskaņā ar šajā dokumentā skaidroto, par memoriālajām būvēm tiek atzīti tikai memoriāli, kas ir daļa no apbedījumiem.

“Uzvaras” piemineklim Pārdaugavā nav nekāda sakara ar apbedījumiem. Ja nu vienīgi ar karātavām, jo pēc kara šajā neapbūvētajā smilšu laukumā pakāra vairākus vācu ģenerāļus, par ko manam tēvam, Āgenskalna puikam, bija ļoti kolorīti stāsti.

Vēl viens arguments, kāpēc nevajag nojaukt pieminekli, ir tāds, ka demontāža tikai šķelšot sabiedrību. Nevar šķelt to, kas nav vienots. Vienotai sabiedrībai vismaz galvenajos jēdzienos ir vienots valstiskuma redzējums. Ja daļa sabiedrības sarkanarmijas iebrukumu un Latvijas valstiskuma iznīcināšanu uzskata par okupāciju, bet citi to sauc par atbrīvošanu, nekāda vienota sabiedrība nesanāk. Vismaz valstiskuma izpratnē ne.

Jocīgi gan – 9. maija orģijas pie “uzvaras” pieminekļa sabiedrību nešķeļ, bet vēlme to izbeigt šķeļ gan. Šī argumenta piesaucēju izpratnē vienota sabiedrība Latvijā būs vien tad, kad Latvijas pilsoņi okupācijas faktu sāks uzskatīt par atbrīvošanu.

Šajā sakarā kolorīts bija kādas krievu tautības kinokritiķes teiktais par seriālu “Sarkanais mežs” – filmas radīto slikto iespaidu vairs nekas nevarot glābt, jo filmā krieviski runājošie čekisti esot attēloti kā ļaundari un slepkavas.

Šodien uzvaras piemineklis kļuvis par ieroci “Saskaņas” politiķu rokās, lai mobilizētu nostalģijā pēc padomju laikiem grimstošos pārsvarā vecākā gadagājuma krievvalodīgos vēlētājus. Pirmajā Baltijas kanālā ļoti operatīvi sākuši demonstrēt reklāmas rullīti, aicinot balsot par Nilu Ušakovu kā Eiroparlamenta deputātu.

Šajā aģitācijas rullītī veiksmīgi samontētie kadri raisa nepārprotamas asociācijas. Dimdošā, Staļina oficiālo ziņu lasītāja Levitāna balsi imitējošā manierē tiek pasludināts, ka patlaban “notiek karš” (idjot voina), un vēlētājam jāizšķiras, kurā pusē nostāties – to, kuri nepārtraukti apvainojuši krievvalodīgos vēlētājus, vai to, kuri nekad nav šķirojuši Latvijas iedzīvotājus krievos un latviešos, vien domājuši par Latvijas labumu.

Fonā Nacionālās apvienības politiķi un VARAM ministrs Pūce, kurš atlaidis Rīgas mēru. Latviešu politiķi iekrāsoti zaļganbrūnos toņos ar kliedzošiem asinskrāsas uzrakstiem. Asociācija nepārprotama – krievu Lielā Tēvijas kara dziesma ar vārdiem par svēto karu, par to, ka visiem jāceļas kājās, lai stātos pretī fašistu ordai. Un tad, protams, ziedu jūrā noliecies Ušakovs pie “uzvaras” pieminekļa.

Pateicībā par atbrīvošanu apgarots viņa vaigs, un arī pats Nils izskatās pēc Latvijas atbrīvotāja no tiem, kas vienmēr apvainojuši. Nekādas sabiedrības šķelšanas pazīmes šajā propagandas materiālā nav saskatāmas, vien vēlme visiem kopā iet pa saulaino taciņu. Lai neizskatītos pārāk stulbi, klāt piekabināts arī Brīvības piemineklis. Lai pēcāk varētu atrunāties – Nils nešķiro latviešus no krieviem un vienu pieminekli no otra.

Beigās sanācis kā padomju laika anekdotē, kad krievu gidi atbraucējiem no plašās padomjzemes stāstīja – Brīvības piemineklis esot māte Krievija, kura tur rokās trīs atbrīvotās Baltijas republikas.

Spiegu lietas - Ušakovs un Hopilovs

2012.g.29.martā Rīgā Čaka ielā 47 kāpņu telpā dienas laikā divi vīrieši ar starta pistoli iešāva sejā žurnālistam Leonīdam Jākobsonam. Kāpnēs uz sienas ar melnukrāsu krievu valodā uzrakstīts ''NĀVI CIONISMAM.'' Uzbrucēji aizbēga, cietušo aizveda uz slimnīcu, ārsti ziņo, ka dzīvības briesmas nedraud, daudz asiņu zaudēts,seja savainota.

Upuris rakstījis interneta portālā ''www.kompromat.lv'', rakstīja asi, drosmīgi un rakstu temati bija tādi, kas aizskāra svarīgas personas, piem., par Ušakovu un viņa sakariem ar krievu spiegu Hopīlovu, kas darbojās Krievijas vēstniecības paspārnē un vēl citiem krievu spiegiem. Ievainotais pārvests jau uz citu slimnīcu, policija jaunas ziņas neizpauž.

Pēdējā laikā arvien vairāk prese raksta par krievu spiegiem. Žurnālā '' IR''( 29.marts-4.aprīlis) ievietota plaša saruna ar SAB direktoru Jāni Kažociņu, kurā teikts, ka kaimiņvalsts izlieto miljonus savu plānu realizēšanai, ka Krievijas Valsts dome un prezidenta administrācija dod naudu, spiegu tīkls ir ir uzpīts un darbojas efektīvi.

Žurnāla'' Economist'' žurnālists Edvards Lūkass izdevis grāmatu par Krievijas spiegiem, kurā teikts, ka Krievijas galvenais eksports nav vairs nafta vai gāze, bet netīrā nauda, kas saēd finanšu sistēmas, biznesa kultūru un politiku valstīs, kurām pieskaras. 

Krājbankas gadījums Latvijā vistiešākajā veidā ir saistīts ar Krievijas naudu.


***********************

Interneta portālā ''KOMPROMAT.lv'' minēts,ka Leonīds  Jākobsons rakstījispar Krievijas izlūkdienesta virsnieka, miljonāra Borisa Rjazanska tiesāšanos, ka bijušas  SC dažādas aizkulišu darbības ar Krieviju, ka Ušakovam bijuši sakari ar krievu spiegu Aleksandru Hapilovu, kas darbojies vēstniecības aizsegā, vēlāk izraidīts no Latvijas  un arī no Grūzijas.  Rjazanskis bijis tuvs cilvēks SC, ka krievu radikālis Jevgeņijs Osipovs  nodarbojies ar pornografisku filmu uzņemšanu. 
Pats cietušais savācis Ušakova saraksti ar  Krievijas vēstniecību.. Pēc  uzbrukuma Jākobsonam tviterī  Ušakovs ieraksta:''Līdzjūtība, man ir alibi.''    2.aprīlī    Jākobsons paziņo, ka nesarunāsies ar policiju un žurnālistiem. Un viss.
ATIS SKALBERGS 

Franks Gordons pret Latkrieviju

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=335970:atspkojot-latkrievijas-entuziastu-argumentus-&catid=93:la-komentri&Itemid=295
10.12.2011 Franks Gordons 
Nu "Saskaņas centrs" ("SC") ar abiem U – Urbanoviču un Ušakovu – priekšgalā ņēmies šantažēt t. s. latviskās partijas: ja Saeima piekritīs tam, ka tur, kur krievvalodīgo daudz, tie varētu komunicēt ar valsts iestādēm krieviski, tad "SC" deputāti nelauzīs zvērestu un nebalsos par krievu valodu kā otru valsts valodu.


Bet ko šis piedāvātais kompromiss nozīmētu? Ka krievu mēle iegūs reģionālas valodas statusu. Bet kur tad šī "lingvistiskā kopiena" dzīvo kompakti? Būs jāveido reģions "Purčik" (Purvciems) vai reģions "Dvinsk" (Daugavpils), jo šos vietvārdus latviski tik grūti izrunāt, vai ne?
Taču – jokus pie malas. Pati par sevi Lindermana, Osipova un Gapoņenko iniciatīva ir vistīrākā provokācija; ar divām valsts valodām Latvija kļūtu par Latkrieviju, un starptautisko tiesību aspektā šāds nosaukums būtu pilnīgi leģitīms – atcerieties Austroungāriju un Čehoslovākiju! Ņemsim vērā, ka tiem 40% Latvijas krievvalodīgo kaimiņos atrodas Krievijas Federācija ar vismaz 110 miljoniem etnisko krievu. Samērs, kas salīdzināms ar 1938. gada situāciju, kad Sudetijas vāciešus pret čehiem musināja Lielvācija ar tās 70 miljoniem "Herrenvolk'am" (kungu tautai) piederīgajiem.
Latkrievijas entuziasti neskopojas ar argumentiem par labu oficiālai divvalodībai Dievzemītē. Tos viegli atspēkot.
Nenogurdināmais Nikolajs Kabanovs avīzē "Vesti segodņa" raksta, ka Savienotajās Valstīs spāņu valoda izplatības ziņā ir otrā pēc angļu valodas un tur bieži vien lasāmi publiski norādījumi abās valodās. Taču tā ir tīri praktiska padarīšana, īpaši ASV dienvidrietumu pavalstīs, un nevienam nav ne mazāko šaubu par to, ka angļu valoda tur no krasta līdz krastam ir vienīgā oficiālā. Šī lielvalsts "pauž sevi" angliski. Punkts.
Tai pašā avīzē liek galdā argumentus kāds Aleksandrs Olbiks. Viņš vaicā, kāpēc zviedru valoda, kas ir dzimtā tikai sešiem procentiem Somijas iedzīvotāju, tur ir valsts valoda? "Latvijas Avīzes" 6. decembra numurā Juka Rislaki paskaidro: "Likumā noteikts, ka zviedri iemācās somu valodu, bet somi – zviedru valodu (..) Zviedriski runājošie somi vienmēr ir dzīvojuši Somijā, ir patrioti, visi ir pilsoņi un visos karos cīnījās par Somiju." Tātad – īpašs gadījums!

Olbiks mums stāsta, ka Indijas kaklakungu un kolonizatoru valodai – angļu mēlei – tur ir valsts valodas statuss. Tāpēc ka Indija tautību un valodu ziņā ir raiba valsts, un to efektīvi pārvaldīt no viena centra bez angļu valodas būtu grūti. Līdzās "otrajai darba valodai" hindi tur atsevišķās pavalstīs atzītas 22 vietējās valodas. Atkal īpašs gadījums!

Olbiks, protams, mums degunā bāž Šveici – šo turīgo paraugvalsti, kur valsts valodas statuss ir vācu, franču, itāliešu un retoromāņu valodai, kaut gan attiecīgajā valodā runājošo īpatsvars ir 65,7%, 20,4%, 6,5% un 0,5%. Arī tas ir īpašs, pat ļoti īpašs gadījums: šveicieši jau vairākus gadsimtus apzinās sevi par vēsturiski izveidojušos kopību, vāciski Eidgenossenschaft. Sākās ar to, ka dažu novadu (kantonu) zemnieki deva zvērestu: būt vienotiem un pretoties Habsburgu dinastijas kundzībai. Pakāpeniski izveidojās Confederatio Helvetica – CH (tas ir šīs valsts oficiālais nosaukums, turklāt latīņu valodā...).
Tātad, Latkrievijas entuziasti, nejauciet ļaudīm galvu.
Ak tā, paliek vēl Beļģija. Tā ir divvalodīga, tā ir divkopienu valsts, taču tur valoņi un flāmi mīt kompakti katrs savā reģionā, un tikai tas, ka galvaspilsēta Brisele šajā ziņā ir jaukta un tur mājo ne tikai karaļnams, bet arī Eiropas Savienības vadība un parlaments, attur Beļģiju no pilnīgas sadalīšanas divās suverēnās valstīs. Vārdu sakot, Latkrievijai nebūt, jo citādi vairs nebūs Latvijas.

SC un pākrievošana: SLINKUMS un Naivums pret nekaunību

SLINKUMS un Naivums pret nekaunību
SC parādījis, ka ir pilnīgi naidīgs Latvijai. Sevi atmaskojis Ušakovs, parakstoties par to, lai krievu valodai piešķirtu otras valsts valodas statusu. Visiem ir skaidrs, ka SC uzticēties nevar, koalīcijā ņemt nevar. Paies tā kampaņa , ko sarīkoja Lindermans, bet neuzticība šai partijai turpināsies gadiem ilgi. Atceramies tās viltības, ko viņi mums piedāvāja. Vispirms trīs gadus nerunāt par vēsturi un nacionālajiem jautājumiem. Kad to noraidīja, tad nāca jauns ieteikums: veidot jaunu politisko nāciju. Tas nozīmē apmēram to, ka krievi nav okupanti un latvieši nav cietušie. Šādām sadomātām teorijām uzticēties nedrīkst, jo to ierosina krievi, kas sagrāvuši uzticību. Ušakovs tagad nekaunīgi pasaka, lai latvieši iet pie krieviem un sarunā, kā dzīvosim tālāk. Latvieši atbildēja, ka varat nākt pie mums, ja ko vēlaties. Taisnība ir Ušakovam, kad viņš saka: „Tā ir kļūda, ka valsts amatpersonas tagad, kad vāc parakstus, nevēršas pie iedzīvotājiem, neskaidro savu pozīciju un nesaka, kāpēc nevajadzētu iet parakstīties. Bet ar cilvēkiem ir jārunā”. Prezidenta pasivitāte ir apbrīnojama un kritisks noskaņojums pret viņu arvien pieaug. Nacionālās apvienības deputāti aktivizējušies un cenšas nostiprināt ar likumiem Satversmē noteikto, lai dažādi provokatori nevarētu apdraudēt mūsu valsti, valodu, tiesības, kā to tagad redzam Lindermana gadījumā. Nav nekādu šaubu, ka mums naidīgā Krievija centīsies atrast visādas nepilnības likumos, lai rīkotu atkal jaunas provokācijas. Bet kaimiņvalstī ir arī krievi, kas mūs brīdina par staļiniešu aktivitātēm. Novodvorska un daudzas pazīmes liecina, ka tauta lielajā zemē nav apmierināta ar tur valdošo nabadzību, pieaug neapmierinātība ar Putinu , kurš spiests atklāti pateikt, ka vara kļūs stingrāka. Internetā var lasīt krievu politiķu Novodvorskas un Borovoja brīdinājumus Latvijai, ka pret mūsu valsti aktīvi darbojas Kremļa slepenie dienesti un provokācijas ar krievu valodu ir veikls paņēmiens, kā sanaidot tautas un ka tas ir antilatvisko spēku mērķis. Latvijā ir politiķi, kas slinko un neaizstāv savu valsti. Ir liels naivums gaidīt, ka prokremliskie spēki paši rimsies. 2011.g.30.augusts ir pēdējā diena, kad var parakstīties par to krievu valodu. Šobrīd pulkstenis rāda divi dienā jeb 14.00 un vajadzīgo parakstu skaits nav savākts. Vai iespējami krāpšanas gadījumi, es nezinu. Komisija rūpīgi pārbaudīs , vai nav viltojumu. Tas prasīs laiku, tāpēc precīzāko ziņu paziņošana var aizkavēties.
ATIS SKALBERGS

Pārkrievošana - Lindermans, Tomsons, DP uc: APKAUNOJUMS VALSTIJ UN TAUTAI

APKAUNOJUMS VALSTIJ UN TAUTAI
Tādu pazemojumu Latvija sen nav piedzīvojusi – ierodas mūsu zemē nacionālboļševiks Lindermanis, kas par pastrādātiem pārkāpumiem bijis ieslodzīts Maskavas cietumos, un sāk īstenot ļaunu provokāciju – vākt parakstus, lai Latvijā krievu valodai piešķirtu otras valsts valodas statusu. Tūlīt viņu uzaicina uz radioraidījumu „Krustpunktā” un ļauj reklamēt savu ideju. Viņi intervēja Aidis Tomsons. Rīgā iznākošās krievu avīzes popularizē šo ideju. Drīz Lindermans runā TV un 2011.g. novembrī gandrīz katru dienu šis nacionālboļševiks redzams TV ekrānos gan krievu, gan latviešu programmās. Andrejs Mamikins viņu intervē veselu stundu. N.Ušakovs neatbalsta šādu parakstu vākšanu, bet Urbanovičs sauc Osipovu, Gapoņenko un Lindermanu par goda bruņiniekiem. Viņi bija lūguši, lai krievu mācītāji aicina ticīgos parakstīties. Cik man zināms, mācītāji to nav darījuši. Ticēt Ušakovam nedrīkst, jo SC daudzkārt melojis, lai tikai iekļūtu koalīcijā. Cilvēki zvana uz TV, radio, avīzēm un izsaka sašutumu par Lindermana rīcību, uzsverot, ka notiek tautu sanaidošana, ka tā ir pretvalstiska darbība, kas apdraud valsts pastāvēšanu, ka vainīgie jāsoda. Tiek krieviem skaidrots, ka latviešu valoda nav jāmācās, tūlīt krievu valoda būs noteicošā. Lindermans izraisa antisemītisma noskaņojumu daudzos cilvēkos. Pats Lindermans TV paziņoja, ka viņš kārto dokumentus, lai iegūtu pilsonību un nākošajās Saeimas vēlēšanās tiktu ievēlēts, jo ir ļoti populārs. Latvijas juristi, kam bija jāizstrādā likumi, lai neviens neapkaunotu mūsu valsti un tautu, satversmi, to nav izdarījuši, Saeima nav pieņēmusi likumus, kas attiecīgi mūs pasargātu no tādiem gadījumiem. Valsts pārvalde ir nevarīga, nespējīga. Drošības policija nav atradusi tiesneša Laukrozes slepkavu, tagad nav apturējusi nacionālboļševika provokācijas. Ne prezidents, ne premjers nav pieprasījuši no attiecīgajām institūcijām apturēt šo ņirgāšanos. Man kauns par tādām amatpersonām, likumdevējiem , žurnālistiem, kas laipni atļauj naidīgiem spēkiem tiranizēt latviešus. Ir jāsauc pie atbildības gan amatpersonas ,gan tos, kas to pieļauj. Mūsu valstij naidīgais Aleksandrs Giļmans ir teicis, ka šī valsts ir pārāk gļēvs veidojums. Vai kaut kas ir uzlabojies Latvijā? NĒ! Tagad jārīkojas! Par tautu sanaidošanu jāsoda.
ATIS SKALBERGS
Kad raksts bija gandrīz gatavs, saņēmu informāciju, ka šīs provokācijas režisori ir Kremļa specdienestu aģenti, bet Latvijā to vada Gapoņenko ciešā sadarbībā ar Urbanoviču.

Ušakovs un viņa «saskaņa»

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=322581:uakovs-un-via-lsaskaar&catid=93:la-komentri&Itemid=295
28.07.2011 Juris Ciganovs, vēsturnieks

Ieraudzīju televīzijā vienu no "Saskaņas centra" nākamajiem premjera kandidātiem, Rīgas šā brīža "birģermeistaru" Nilu Ušakovu. Patiesību sakot, televizorā es viņu redzēju arī pirms tam, taču šoreiz galvaspilsētas galva runāja par to, ko darīs tad, ja kļūs par visas valsts valdības galvu. Vai, pareizāk sakot, ko vēlēsies nedarīt.


Viņš un "Saskaņas centrs", lai attaisnotu savu nosaukumu, proti, lai saskaņa valdītu katrā latvieša un latvijieša miteklī, rosinās trīs gadus nerunāt par nacionālajiem un vēstures jautājumiem. Pievērsīšoties tikai ekonomikai un sociālajām problēmām. Skaidrs, kas pie mūsu nelaimēm ir vainojams. Nav ko ēst, bet mēs te par okupāciju un savu latviešu valodu...

Retorika demagoģiska un diezgan grūti izprotama. Nav skaidrs, ko Rīgas mērs saprot ar nerunāšanu par vēsturi. Vēsture ir objektīvs lielums, akadēmiska zinātne, kura pastāv neatkarīgi no tā, vai "Saskaņas centrs" grib par to runāt vai ne. Skaidrs, ka priekšvēlēšanu gaisotnē atsevišķu politisko spēku pārstāvjiem ir dikti grūti vai pat neiespējami izrunāt lingvistiski tik sarežģītus svešvārdus kā "okupācija", "aneksija", "inkorporācija", tomēr, cik atceros, vēsturi māca arī vispārējās mācību ie-
stādēs, kur attiecīgos mūsu valsts pastāvēšanas un valstiskuma likvidēšanas notikumus skolotāji arī kaut kā cenšas skaidrot. Vai Rīgas mērs, kad kļūs par premjeru, rosinās trīs gadus skolās nemācīt šo sabiedrībai bīstamo priekšmetu? Vai Latvijas Universitātē uz trim gadiem tiks likvidēta Vēstures un filozofijas fakultāte? Iespējams, to varēs pamatot ar līdzekļu ietaupījumu. Un arī vēsturnieku te "savairojies"...

Labi, ieviesiet moratoriju par strīdīgajiem vēstures jautājumiem. Bet tādā gadījumā arī 9. maijā nav ko meklēt pie pieminekļa Rīgas atbrīvotājiem no vācu jūga, šajā dienā būtu jārunā tikai par bezdarba samazināšanu un ārvalstu investīcijām Latvijas ekonomikā, nevis no tribīnes jāsumina tās pilsētas ieņēmēji, kuras slimnīcu medicīniskos pakalpojumus Rīgas mērs izmantoja grūtā brīdī. Nesauciet padomju laiku par "okupāciju", tad esiet konsekventi un arī vācu valdīšanas laiku (1941–1945) sauciet par "nelabprātīgu iekļaušanu Lielvācijas reihā" vai kā tamlīdzīgi. Un nekādu dzeltenmelnu lentīšu! Ne pie mašīnām, ne pie uzvalku atlokiem.

Vēl mani mulsināja Rīgas mēra atbilde uz vaicājumu, kas tad, viņaprāt, ir tie problemātiskie nacionālie jautājumi, kuriem trīs gadus nevajag pievērsties. Viņa atbilde bija, ka tie ir lielais nepilsoņu skaits, krievu valodas pielietojums un nepietiekamā minoritāšu pārstāvniecība valsts pārvaldē. Nepilsoņi un krievu valodas oficiāla statusa noteikšana ir promaskavisko politisko spēku uzmanības lokā kopš laika gala. Par to daudz runāts un spriests, bet nacionālo minoritāšu pārstāvniecība valsts pārvaldē kā obligāta prasība būtu pret visiem veseliem saprātiem. Hipotētiski iedomāsimies, kā tas būtu iespējams. Tātad – obligāti jāņem darbā krievi, ukraiņi, ebreji, baltkrievi tikai tāpēc, ka viņi tādi ir? Un jālaiž vaļā latvieši, jo to kaut kur kādā valsts kantorī ir par daudz? Par sevi šajā gadījumā tik daudz neuztraucos, jo teorētiski "pavelku" gan uz krievu, gan latvieti... Labi vien, ka trīs gadus vēl par to nebūs jāuztraucas. Bet varbūt cilvēkiem vienkārši der padomāt, vai par šādu "saskaņu" vēlēt.

LIETAS BŪTĪBA
Vai rosinās trīs gadus nemācīt vēsturi skolās un likvidēs Vēstures un 
filozofijas fakultāti?

Krievija pasūta krievu skolas Latvijā (Rita Našeniece)

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/rita-naseniece-krievu-skolu-pasutijums.d?id=39007917
Rita Našeniece: 'Krievu skolu' pasūtījums Rita Našeniece | 09. jūnijs 2011

Jautājums, kam vajadzīgas krievu skolas Latvijā šķiet viegli atbildams. Tās ir vajadzīgas aptuveni 20 procentiem etniskajiem krieviem. Ne gluži nepieciešamas, bet izmantojamas arī nekrieviem, kuri izvēlas savus bērnus sūtīt krievu skolās. Krievu skolas Latvijā ir vajadzīgas tāpat kā kvalitatīva valsts apmaksāta izglītības sistēma krieviski krieviem, piemēram, Kiprā. Bet ne vairāk. Un ne mazāk Tomēr tur tās nav.

Tās nav arī Maltā, Anglijā, ASV. Tā strauji reducējas Lietuvā un Igaunijā. Es nerunāju par privātskolām. Turkiem valsts apmaksāta izglītības sistēma turku valodā varētu būt piemēram, Berlīnē vai Štutgartē, kur ir liela iebraucēju kopiena. Bet tās tur nav. Krievijā nevienam nav ienācis prātā radīt paralēlu izglītības sistēmu ķīniešu valodā. Dīvaini, ka normāla pasaules prakse Latvijā ir pakļauta nežēlīgam politiskam un mēdiju mobingam.

Krievijas pelnošo iedzīvotāju vēlme pamest valsti šobrīd ir ļoti izteikta. Ideālais vidējā un pusvidējā biznesa modelis ir bizness Krievijā, ģimenes galvai uzturoties tur, bet ģimeni aizsūtīt uz dzīvot draudzīgākos apstākļos. Genādijs Seļezņovs Maskavas apgabala bankas (Мособлбанк) priekšsēdētājs, bijušais Valsts Domes politiķis saka: "Naudu tagad pieņemts pelnīt Krievijā, bet dzīvot - ārpus tās" (www.compromat.ru, atsauce sakarā ar Maskavas eksmēra Lužkova vēlmi iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā).

Ja rocība ir ļoti laba, nevis oligarhiska, kārdinošu iespeju nav daudz. Joprojām uzturēšanās atļauju ārpus Eiropas Savienības pilsoņiem piedāvā Kipra, kur viss notiek angliski, izglītības sistēmas krievu valodā nav un iebraukšanu Šengenas zonā nepiešķir. Krieviem vēl nesen labāka izskatījās Malta, kaut gan arī tur bija tikai privātie krievu bērnu dārzi un ne visai izcilas kvalitātes privātskola. Taču Malta, kas atrodas Šengenas zonā, 2010. gada 24. decembrī paziņoja, ka pastāvīgās uzturēšanās atļaujas sertifikāti ne -Eiropas Savienības pilsoņiem netiks izsniegti. Spānija un Čehija, savā laikā ja ne de jure, tad de facto samazināja uzturēšanās atļauju piešķiršanu Krievijas pilsoņiem līdz absolūtajam minimumam. Vidējā biznesa ešelona uzturēšanās atļauju meklētājam no Krievijas izvēle kļuva problemātiska. Toties viennozīmīgi kā karstāko piedāvājumu piedāvā Latviju.

www.City24.lv ziņo, ka ārzemnieku pieaugošā interese par dzīvokļu iegādi Rīgas centrā saistīta gan ar iespēju pēc īpašuma iegādes pretendēt uz termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanu, gan arī ar ieguldījuma pieaugumu nākotnē.

"Būtībā ir daudzas citas iespējas dabūt uzturēšanās atļauju Eiropā, Kanādā, Amerikā" intervijā http://imhoclub.lv/ saka starptautiskas nekustamo īpašumu kompānijas Century 21 Baltwest padomes priekšsēdētājs Valerijs Engels "cita lieta, ka Latvijas piedāvājums ir daudz lētāks." Latvijas unikālais piedāvājums viņaprāt ir tas, ka uzturēšanās atļauju var dabūt pērkot īpašumu, kuru pārdos, kad īpašuma cenas celsies". Savā intervijā Engels uzsver Šlesera personisko lobiju imigrācijas likuma grozījumos, uzsverot, ka Šleseram tas ir vajadzīgs, lai paceltu "nekustamā īpašuma tirgu".

Engels vaļsirdīgi atzīst, ka valsts, no šiem iebraucējiem praktiski neko neiegūst. Iegūst nekustamā īpašuma industrija. Viņš neslēpj, ka pircējiem ir vajadzīgas skolas krievu valodā - "Daudzi vēlas netikai saņemt uzturēšanās atļauju, bet arī izvest uz šejieni ģimeni, tātad ir vajadzīga pirmsskolas un skolas izglītība". Tāpēc likumdevējiem esot jānodrošina vajadzīgie apstākļi. "Latvijas konkurētspējas priekšrocība ir apstāklī, ka šeit ir krievvalodīga vide.... Kad cilvēki vēlas krievvalodīgu vidi, šī ir viņu izvēle". Engels skaidri norāda, ka likums par skolu nacionālā valodā, kas ierindotu Latviju parastajā Eiropas valstu shēmā, nekustamā īpašuma biznesam nav piemērots -"Ja tiek radīti likumi, kuru mērķis ir orientēts uz Krievijas naudas pieplūdi, no krievvalodīgas vides, citi likumi nedrīkst nonakt pretrunā ar to".

Šobrīd Latvijas uzturēšanās atļauju un nekustamo īpašumu pircēju rekrutēšana notiek desmitos interneta resursu. Pievilcīgā piedāvājumā Latvija tiek reklamēta sekojoši:

(a) Eiropā viskomfortablākā zeme valodas ziņā, kurā visi sākot no "Saeimas deputāta un beidzot ar apkopēju runā krieviski.

(b) Ir krievu skolas, bērnudārzi, sporta vai mūzikas skolās daudzviet nodarbības ir krievu valodā; "joprojām Latvijas skolu absolventi saņem pietiekama līmeņa izglītību, lai stātos Maskavas augstskolās" (www.meeting.lv);

(c) lētās (salīdzinot ar Maskavu) nekustamā īpašuma cenas (standarta dzīvoklis Rīgā ir 2-5 reizes lētāks kā Maskavā); ir īpašumu grupas, kas nav pieejamas Krievijā - proti vecās vācu muižas, kas sākušas interesēt imigrantus;

(d) labāka dzīves kvalitāte, svaigi un dabiski produkti veikalos, tīra daba, jūra;

Un jauns piedāvājums (par kuru labprāt redzētu juristu komentārus presē):



(e) iespēja pēc 10 gadiem sniegties pilsonības iegūšanai.

Rietumu Banka tiek minēta, kā kredītiestāde Krievijas pircējiem, kam naudas nepietiek. Šī banka ir saistīta ar Medvedeva atlaistā Maskavas mēra, oligarha un pērn Krievijas mēdijos plaši peltā "galvaspilsētas uzlabotāja" Jurija Lužkova vārdu, kurš šobrīd gatavs tiesāties, lai nokļūtu Latvijā. Tie, kas Maskavai nav derīgi vai ir sasmērējušies galvaspilsētā, noder Rīgā. Sākot ar Vešņakovu un beidzot ar Lindermanu. Tagad viņiem piepulcēties tiecas arī Maskavas oligarhs, kuru Krievijā apsūdz koruptīvas sistēmas un nekustamo īpašumu industrijas izveidē savas sievas Jeļenas Baturinas vadībā. Krievijas mēdiji uzsver Lužkova un Rīgas Domes priekšsēdētāja Nila Ušakova labās attiecības. Rīgā Lužkovs darbojās caur savas vadības cilvēka Mališkova dēlu, kas kādu brīdi bija Ušakova padomnieks un sava patrona labā plaši "iepircies" Latvijā.

Apmešanos Rīgā Lužkovs savulaik Maskavas mēdijos reklamēja personīgi. "Tas ir tuvu, šeit runā krieviski un tas ir skaisti". Rīga Lužkovu vilinot jauno projektu iespēju dēļ. Kādi ir šie projekti - atļauts minēt.

Nils Uškova sniegdams interviju Maskvas RBC TV (www.rbctv.rbc.ru) savukārt uzsvēra savu personīgo ieguldījumu imigrācijas likuma labošanā: "Savā laikā tā bija mana iniciatīva, es ar to ierados pie premjerministra. Tās ir pārmaiņas imigrācijas likumdošanā sakarā ar nekustamā īpašuma pirkšanu un subordinētā kapitāla ieguldīšanu pret uzturēšanās atļaujām, iespēju iebraukt Eiropā un pārvietoties Šengenas zonas ietvaros."

Šajā kontekstā interesants ir Rail Moscow projekts, kurš de facto padara Rīgu par Maskavas ģimeniskās guļamzonu. Blakus divu stundu lidojumam uz "krievvalodīgo" Rīgu, kur veiksmīgi valsts apmaksātos krievvalodīgos dārziņus un skolas apmeklē "investora" ģimene, vilciens dos papildus mobilitātes iespējas.

Rīgas Domes, proti, Nila Ušakova iesaiste imigrācijas veicināšanā no Krievijas nav viennozīmīga. Kaut gan "Komersant" apgalvo - "Viņus (Ušakovu un Lužkovu) saista komerciāla rakstura lietas", būtu vientiesīgi izslēgt politisko aspektu šajās politekonomiskajās spēlēs ar uzturēšanās atļaujām. Ir pārāk daudz sakarību saistībā ar imigrantu aktīvu rekrutēšanu Krievijā, kuru ar saviem politiskajiem paziņojumiem Maskavā ir veicinājis Ušakovs un SC politiskajām aktivitātēm.

Ceru, ka kolēģi žurnālisti uzmetīs acis ar "imigrantu biznesu" saistīto juridisko pakalpojumu, finansu un nekustamo īpašumu industrijai, kā arī Rietumu Bankas saistībai ar Saskaņas Centra un Šlesera partijas darbību Rīgas Domē.

Atstāju atklātu jautājumu par šo biznesa aaktivitāšu poliskajiem mērķiem. Gan zem impēriskajiem PSRS simboliem demonstrējošie, gan novārdzinātie latviešu politiķi, skolu vienā valodā sauc par radikālu priekšlikumu, netieši atbalstot Eiropā pavisam jaunu kolonizācijas servisu ar īpaši labvēlīgiem un politiski ļoti riskantiem nosacījumiem. Masīva migrācija no Krievijas ir notikusi gan Maltā, gan Kiprā, gan Melnkalnē. Naudīgie ir devušies uz Angliju un Francijas dienvidiem. Nekur, nekad viņiem nav piedāvāta izglītības sistēma krieviski no bērnudārza līdz vidusskolas beigšanai. Neviens nav traucējis viņiem pirkt īpašumus, bet masvieda migrācija un kolonizācija netika pieļauta, lai cik ļoti nekustamo īpašumu tirgoņu naudas alkas būtu lielas. Šis nav raksts par to, lai nepārdodam īpašumus Latvijā. Šis ir raksts, par to kā nebūt vientiesīgiem.

SC ietekme Latvijas medjos pieaug

"Economist" blogotājs norāda uz "Saskaņas centra" ietekmi Latvijas medijos
01.02.2011 Autors: BNS.



Komentārā, kas publicēts britu nedēļas žurnāla "Economist" interneta vietnes blogu sadaļā, tā autors norāda uz apvienības "Saskaņas centrs" (SC) ietekmi Latvijas plašsaziņas līdzekļos.

"Ungārijas valdība un tās mediju likums ir vētrains jautājums, taču Latvijas plašsaziņas līdzekļu ainava ir diezgan apmākusies pat bez valdības iejaukšanās," raksta blogotājs.

"Satraukums par preses brīvības sarukumu ir palielinājies pēc tīrīšanas krievu valodā raidošajā telekanālā TV5. Tā notikusi pēc tam, kad [Ruperta Mērdoka koncerns] "News Corporation" to pārdeva Andrejam Ēķim, vienam no vadošajām figūrām [apvienībā] "Par labu Latviju", kurā ir daudz magnātu," teikts komentārā.

Tajā pieminēta arī TV5 producenta un raidījumu vadītāja Oļega Ignatjeva atlaišana.

"TV5 vadība minēja krītošos reitingus. Saskaņā ar kompānijas dokumentiem viņš atlaists atbilstoši "štatu samazināšanas" programmai. Tomēr citi vaino hiperjūtīgo Rīgas mēru, "Saskaņas centra" priekšsēdētāju Nilu Ušakovu," raksta blogotājs.

"Priekšniecība man vairākas reizes lūdza nekritizēt "Saskaņas centru". Tas bija ļoti neveikli," komentārā citēts Ignatjeva teiktais.

Blogā arī pieminēts, ka 2010.gada maijā TV5 "līdzīgā veidā" atstājis ziņu dienesta vadītājs Vladislavs Andrejevs, bet decembrī no darba atbrīvots laikraksta "Telegraf" galvenais redaktors Aleksandrs Krasņickis par publikāciju, kurā aprakstīts, kā kādam skolniekam draudēts ar izslēgšanu no skolas, jo viņš apvainojoši izteicies par Ušakovu.

"Lielais jautājums ir par to, kā "Saskaņas centrs" ir kļuvis tik ietekmīgs. Lai gan tas ir opozīcijā, tā magnētiskās spējas ietekmēt medijus dažiem atgādina Kremļa "varas partiju"," rakstīts komentārā.

"Īstais "Saskaņas [centra]" labā reitinga iemesls var būt tā protesta balsu saņēmēja loma, lielākoties no tiem, kuriem nepatīk Latvijā dominējošās "nacionālistiskās" partijas, kuras lielākoties ir maz darījušas, lai iegūtu valstī dzīvojošo etnisko krievu un padomju laiku migrantu sirdis un prātus," sacīts blogā.

""Saskaņas centra" lielais uzdevums tagad ir.. iegūt balsis no citiem [vēlētāju] slāņiem, attēlojot sevi nevis kā Kremļa pūdeli, bet kā eiropeiska stila kreisi centrisku partiju. Bezkaunīgiem žurnālistiem, kuri traucē šai misijai, ir jārēķinās ar drīzu sodu," teikts komentārā

Ēlerte krievu laikrakstam Telegrafs

Ēlerte: Būs jāizvēlas starp ekstrēmistiem un bariņu oligarhu
LETA, 2010. g. 24. martā
http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/324269-elerte_bus_jaizvelas_starp_ekstremistiem_un_barinu_oligarhu

Laikraksta "Diena" bijušās galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes un domubiedru nodibinātās "Meierovica biedrības" mērķis ir veicināt un attīstīt komunikāciju starp Latvijas sabiedrību un politiķiem, intervijā laikrakstam "Telegraf" saka Ēlerte.

Ēlerte norāda, ka neplāno kādas personas no biedrības virzīt partiju apvienībā "Vienotība", "ja nu vien viņi paši to vēlēsies darīt..". Līdz maijam vairāki cilvēki solījuši sniegt Ēlertei atbildi par vēlmi iesaistīties politikā..

"Vienotības" bažas par deputātu vietu skaita iespējamu samazināšanos politiķiem Saeimā, ja "Meierovica biedrība" piedāvās maksimāli daudz bezpartejisku cilvēku, Ēlerte dēvē par normālu pašsaglabāšanās tieksmi. "Bet parlaments nav darba vieta, par kuru būtu jācīnās. "Vienotībai" ir jādomā, kā sasniegt maksimālo ietekmi nākamajā Saeimā. Ir labi, ka trīs partijas nolemj būt kopā, taču ar to nepietiek. Gatavība sadarboties ar tiešās demokrātijas formām "Vienotību" var tikai stiprināt," uzskata Ēlerte un piebilst, ka runa varētu būt par 3-5 deputātu vietām bezpartejiskiem deputātiem.

Par labu sasniegumu Ēlerte uzskata iespēju jaunajā Saeimā izveidot koalīciju ar vēl vienu partiju, bet ne ar divām. "Lietussargu revolūcijas" mērķis bija atlaist rīcībnespējīgu Saeimu - pašlaik mums ir fantastiska iespēja ievēlēt jaunu kvalitatīvu Saeimu.
Tas ir tā vērts, lai par to pacīnītos, uzskata biedrības pārstāve.

Izvēle - ekstrēmisti vai oligarhi.
Pēc viņas teiktā, koalīcijas veidošanai būs jāizvēlas starp nacionālistiski noskaņotu partiju "Visu Latvijai!", kas balansē uz ekstrēmisma robežas, un bariņu oligarhu un "Saskaņas centru", kas biedējot Ēlerti ar savām attiecībām ar autoritatīvo Krieviju. "Tā būs mazākā ļaunuma izvēle; lai izvēlētos, būs jāredz personālijas - kas tieši iekļūs Saeimā," piebilst Ēlerte. Viņa gan "Vienotībā" neredzot "Visu Latvijai!".

Viņa ir pārliecināta, ka nākamajā Saeimā nebūs pašreizējo personu. Nākamajā Saeimā jebkura partiju kombinācija būs kompromiss, "demokrātija ir kompromiss. Pašlaik ir grūti izraudzīties mazāko ļaunumu. Korupcija kā sistēma nozīmē, ka Latvija vienmēr būs neattīstīta valsts. Ir atsevišķi principi, no kuriem nākotnē nevajadzētu atteikties, - nacionāla valsts kā bāze integrācijai un orientācija uz Rietumiem."

Uzņēmēji pārdodas par šprotu bundžiņu.
..Ēlerte uzskata, ka tuvākajā nākotnē Krievijā saglabāsies autoritāra valdība, kas mēģinās paplašināt ietekmes jomas. Pēc notikumiem Gruzijā viens no Latvijas uzdevumiem esot savas drošības nostiprināšana. Krievu tanki Latvijā gan nenākšot, drīzāk būšot mēģinājumi ietekmēt Latviju caur ES un NATO politiku, tāpēc te daudz kas būs atkarīgs no tā, kas veidos jauno valdību.

Ēlerte intervijā norāda, ka "Meierovica biedrība" iestājas par sistemātisku Latvijas attīstību. Problēmas esot tad, kad daži uzņēmēji ir gatavi pārdot savu ģeopolitisko orientāciju par šprotu bundžiņu.
Uz jautājumu, vai viņa neuzticas ne oligarhiem, kas pārdodas par šprotu bundžiņu, ne "saskaņiešiem", Ēlerte norāda, ka SC var daudz runāt par savām programmām, bet pēc būtības tā ir tikai viena - etniskā - jautājuma partija.
"Tāpēc viņi spēja nosūtīt dzimtenes nodevēju uz Eiroparlamentu - lai gan man ir grūti saprast, kas var būt kopīgs Rubikam ar Ušakovu.
No otras puses, daudz ļauna darījuši Dobelis un Tabūns", kurus uztver kā sabiedrības vairākuma viedokļa paudējus.
Ēlerte uzskata, ka Latvijā stabila attīstība nebūs iespējama, kamēr būs spēkā etniskā balsošana.
"Latvijas demokrātiskajai valstij ir pilnīgi vienalga, kas ir bijis okupētājs. Var sākt skaitīt, cik gājuši bojā padomju, cik vācu okupācijas laikā, taču doma ir cita: pirms kara Latvija bija neatkarīga valsts, un okupācija ir noziegums. Jebkura cilvēka, politiķa, valsts pienākums ir tikt skaidrībā ar savu pagātni. Un tas, ka Latvija tad nebija noteicēja par sevi, neatceļ nepieciešamību saprast, kas toreiz notika," skaidro Ēlerte.
Viņu nesatraucot iespēja, ka SC izveidot koalīciju ar oligarhiem "bez viņas": "Latiņa ir jāceļ augstu - gan priekš citiem, gan sevis. Jā, koalīcija bez mums ir iespējama, un tas būs ļoti slikti Latvijai."

Šlesers Latviju vedot pie ilgstošas atpalicības.
Komentējot pašreizējo situāciju valdībā, no kuras nesen izstājās Tautas partija, atstājot valdību mazākumā, Ēlerte uzskata, ka pagaidām var iztikt ar šo premjeru un šo valdību līdz vēlēšanām, "kooperēšanās iespējama ar visiem. Tagad nav tādas situācijas, lai dzīvotu bez valdības. Līdz vēlēšanām nav tik daudz laika atlicis, var padzīvot arī ar mazākuma valdību."

Viņasprāt, Šlesers (LPP/LC) ir viens no pašreizējās sistēmas arhitektiem, kas Latviju ved pie ilgstošas atpalicības.
"Šī sistēma ir pretrunā ar atklātu konkurenci, ar iniciatīvu un sabiedrības attīstību. Situācija līdz vēlēšanām ir īpaši kritisks laiks - Dombrovskim ir jāatrod atbalsts, lai Latvija būtu rīcībspējīga," piebilst Ēlerte.
Viņa uzskata, ka galvenā atbildība par pašreizējo ekonomisko situāciju jāuzņemas valstij, kurai jau ilgu laiku bija iespēja apturēt kreditēšanas bumu bankās. "Es runāju par Aigara Kalvīša kā bijušā premjera un tolaik vislielākās partijas vadītāja atbildību. Eksperti mūs brīdināja, bet Kalvītis viņus nedzirdēja un palielināja valsts izdevumus. Tā ir viņa politiskā atbildība," norāda Ēlerte.

"Jaunā laika" (JL) atbildību viņa šajā situācijā nesaskatot, jo "tā nebija sistēmas daļa. Lai gan Latvijā vienmēr būs koalīcijas valdības, taču JL šo sistēmu neradīja. Varbūt Repše arī nodarbojās ar dīvainu biznesu, bet tas ir viņa personīgais prāts, muļķības, aizraušanās, nekas vairāk.".

Pēc Ēlertes teiktā, pašlaik "Vienotība" izstrādā kopīgu programmu - tajā neesot neatrisināmu pretrunu. "Domāju, ka rezultātā nebūs ne krasi labēju, ne krasi kreisu ekonomisku uzstādījumu," piebilda Ēlerte