http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317980:lvalsts-intereses-neprdosimr&catid=95:intervijas&Itemid=113
«Valsts intereses nepārdosim» 09.06.2011 Iveta Tomsone
Par enerģētikas jautājumiem un valsts uzņēmumu privatizāciju "Latvijas Avīzes" redakcijā ekonomikas ministru ARTI KAMPARU iztaujāja žurnālisti Viesturs Serdāns un Iveta Tomsone.
V. Serdāns: – Viens no svarīgākajiem darba kārtības jautājumiem ir sašķidrinātā gāzes termināļa (SGT) būvniecība. Cik lielā mērā šā jautājuma izlemšanu traucē politiskie un ekonomiskie zemūdens akmeņi?
A. Kampars: – Sašķidrinātās gāzes terminālis ir viena no stratēģiski nozīmīgākajām lietām, kas ir manā un, protams, arī valsts darba kārtībā. Esmu pārliecināts, ka Latvijas enerģētiskā drošība ilgtermiņā ir Latvijas valsts suverenitātes pamatā. Kāpēc? Nevienam nav noslēpums, ka pasaulē bieži vien lielgabalus un tankus aizvieto spēja nodrošināt energoresursus vienai vai otrai lielvarai. Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas energoresursu nodrošinājums ir atkarīgs no viena monopola, kas ir pilnīgā Kremļa pārziņā, – uzņēmuma "Gazprom". Tas ietekmē ne tikai katra iedzīvotāja maksāto cenu par gāzi un elektroenerģiju, bet arī iespējas ar šiem resursiem manipulēt Latvijas politisko dzīvi. Tāpēc cīņa par alternatīvu gāzes piegādes avotu, ko nodrošinātu sašķidrinātās gāzes terminālis, ir ļoti asa. Cīņa ir ļoti saspringta gan Baltijas valstu vidū, gan Latvijas iekšpolitikā.
I. Tomsone: – Kāds, jūsuprāt, ir galvenais iemesls, kādēļ Baltijas valstīm paredzētajā termiņā – līdz jūnija sākumam – nav izdevies vienoties par termināļa būvniecības vietu? Vai galvenais iemesls, kādēļ kaimiņi pagaidām nevēlas dot zaļo gaismu terminālim Rīgā, ir tas, ka gan gāzes vads, gan pārējā infrastruktūra pieder "Latvijas gāzei", kuras īpašnieks ir "Gazprom"?
– Inčukalna gāzes krātuve nepieder "Latvijas gāzei", ar to ir noslēgts nomas līgums par gāzes krātuves izmantošanu. Inčukalna gāzes krātuve pieder Latvijas valstij. Man nākas atzīt, ka tiešām viens no kaimiņu galvenajiem argumentiem ir tas, ka gāzes piegādātāju ietekme uz politiku Latvijā ir bijusi ļoti liela. Tāds pats viedoklis ir arī Eiropas Komisijai, kas skaidri ir pateikusi, ka ES līdzfinansējums termināļa būvniecībai netiks dots kompānijām un personām, kas saistītas ar Krievijas gāzes piegādātāju.
– Kā tieši jūs grasāties savu solījumu pildīt, ņemot vērā, ka cauruļvadi pieder "Latvijas gāzei", tāpat arī iekārtas Inčukalnā? Jau ir izskanējis, ka uzņēmums prasīs 600 miljonus latu lielu kompensāciju.
– Kompensācijas prasīšana ir atklāta šantāža nevis pret valsts budžetu, bet pret katru valsts iedzīvotāju, kurš maksā rēķinus par gāzi un siltumu – tarifā ir iekļauta maksa par infrastruktūras izmantošanu. Visi privatizācijas līgumi ļauj Latvijas valstij brīvi rīkoties ar Inčukalna krātuvi. Es nedomāju, ka Latvija drīkst atdot savus aktīvus ilgtermiņā vienai Krievijas kompānijai. Kad 2017. gadā beigsies nomas līgums, uzskatu par neiespējamu to pagarināt tikai un vienīgi "Latvijas gāzes" monopolam. Mums jādod iespēja Inčukalnu izmantot trešajām pusēm. Vai tas ir juridiski iespējams? Es saku – jā.
Otrs jautājums, kas nav tikai Latvijas vai Baltijas valstu, bet visas Eiropas problēma, ir fakts, ka cauruļvadi patiešām pieder "Latvijas gāzei". Šobrīd Krievija augstā līmenī cīnās par to, lai tā sauktā trešā ES enerģētikas likumdošanas pakete netiktu ieviesta. Šī pakete nosaka pienākumu gāzes cauruļvadu īpašniekiem ES dot iespēju tos izmantot trešajām pusēm. Šobrīd ES Baltijas valstīm ir devusi laiku līdz 2014. gadam sakārtot gāzes piegādes tirgu.
Es zinu, ka šī ir tēma, ko katra atsevišķa ES dalībvalsts nevar uzvarēt vai zaudēt. Latvijai ir jārāda skaidra pozīcija ES enerģētikas ministru padomes sēdēs un ir jāturpina tikties ar ES enerģētikas komisāru Ginteru Otingeru. Esmu pārliecināts, ka, ieņemot stingru pozīciju, sarunas beigsies mums veiksmīgi.
Pieeju cauruļvadiem trešajām personām var nodrošināt par samaksu. Protams, šo maksu regulēs Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija un uzraudzīs Konkurences padome. Gāzes piegādātāji maksu par infrastruktūru liks piegādes tarifos tāpat, kā tas notiek elektrības piegādēs.
V. Serdāns: – Kādēļ Baltijas valstis nevienojas par trešo pušu iesaistīšanu gāzes piegādēs?
– Aptuveni 500 miljonu eiro ieguldījums šādā SGT projektā ir stratēģiski nozīmīgs pasākums. No mūsu puses argumenti ir skaidri pamatoti. Mēs jau četrus gadus atbalstām Visaginas atomelektrostaciju (AES) Lietuvā, kas ir stratēģiski nozīmīgs projekts visām trim Baltijas valstīm. Mēs esam atbalstījuši Somijas un Igaunijas enerģijas starpsavienojumu "Estlink 1", tostarp daļēji finansējot to. Nevar būt tā, ka kaimiņi visu vēlas tikai sev. Ja mēs esam draugi un partneri ar vienotām interesēm, mums katram ir jābūt iespējai šādus projektus virzīt atbilstoši ekonomikas loģikai.
Šobrīd "Latvenergo" veic detalizētu priekšizpēti, kurā tiek vērtētas visas iespējamās SGT būvniecības vietas. Jāņem vērā, ka viena kilometra gāzes vada būvniecība, neskaitot zemes nopirkšanu, maksā aptuveni vienu miljonu dolāru. No Liepājas līdz maģistrālajam gāzes vadam ir 250 km, bet no Ventspils – aptuveni 200 km. No Rīgas līdz Inčukalnam ir, maksimums, 50 km.
Vēl tiek vērtēta Skulte, kas attāluma ziņā ir vistuvāk Inčukalnam, taču Skultes osta ir pārāk sekla, lai apkalpotu attiecīgus kuģus. Tad būtu jābūvē terminālis jūrā, kas maksā dārgāk nekā terminālis uz sauszemes. Reālie konkurenti ir Rīga un Ventspils. Es kategoriski noraidu jebkādas spekulācijas, ka Ekonomikas ministrija lobē vienu konkrētu vietu.
– Šobrīd Latvijai gāze tiek piegādāta pa gāzes vadu no Krievijas. Inčukalna gāzes krātuvē ir Eiropā unikāls zemes slānis, jo tajā var iesūknēt milzīgu apjomu dabasgāzes. Otrs ceļš, kā Latvija var tikt apgādāta ar dabasgāzi, ir sašķidrinātā veidā atvest to ar kuģiem līdz ostām. Vai šis gāzes piegādes veids var iztikt bez Inčukalna gāzes krātuves?
– Gāzi, kuru atved ar kuģiem, nepieciešams regazificēt, tas ir – pārvērst gāzveida vielā. Tehnoloģiski nav iespējams izbūvēt tik lielus rezervuārus tam gāzes apjomam, ko valsts patērē ziemā. Vasarā gāzes patēriņš ir aptuveni četras reizes mazāks nekā ziemā, tāpēc vasarā gāzes cena pasaulē ir zemāka, ziemā – augstāka. Ja Latvijai būtu iespējams pasaulē nopirkt sašķidrināto gāzi, mēs vasarā varam pirkt gāzi, piemēram, Katarā, kur tā konkrētajā brīdī ir būtiski lētāka, un uzglabāt to Inčukalnā līdz ziemai. Tad Latvijā gāzes cenas būtu zemākas un katrs iedzīvotājs to justu, mazāk maksājot par patērēto gāzi un siltumu.
– Ja gāzes piegādēm labākā osta ir Ventspils, vai to būtu iespējams uzglabāt Dobeles potenciālajā gāzes krātuvē?
– Inčukalns potenciāli spēj uzglabāt daudz lielāku gāzes apjomu, nekā visas trīs Baltijas valstis kopā spēj patērēt. Nav jēgas Dobelē ieguldīt divus miljardus dolāru, kas būtu nepieciešami tās sagatavošanai darbam.
Pie SGT Latvijā beidzot ir sākti reāli darbi, beidzot pie projekta ir ķērusies valsts kompānija "Latvenergo", beidzot ir iespēja iegūt ES līdzfinansējumu, ir arī skaidri pausts Lietuvas prezidentes atbalsts reģionālā SGT būvniecībai. Pēdējais pusgads ir bijis ļoti aktīvs to cilvēku vidū, kuri līdz šim ar gāzes piegādēm ir pelnījuši lielu naudu.
I. Tomsone: – Lietuva sākusi darbus pie SGT izveides Klaipēdas ostā un esot noslēgusi līgumu ar ASV kompāniju par gāzes piegādēm. Vai tas neapdraud kaimiņvalsts iepriekš izteikto atbalstu terminālim Rīgā?
– Mūsu lietuviešu kolēģi publiskajā telpā veikli māk lietot informāciju, kas ne vienmēr ir pilnīgi precīza. Lietuva ar amerikāņiem ir noslēgusi līgumu nevis par sašķidrinātās gāzes piegādi, bet par kopīgu sadarbību slānekļa gāzes izpētē.
Lietuva argumentē, ka kaimiņvalstī dabasgāzes patēriņš ir ļoti liels, jo tur ir kompānija "Achema", kas patērē daudz dabasgāzes minerālmēslu ražošanā. Tādēļ tiek minēts, ka Klaipēdā pie jūras tikšot uzbūvēts neliels terminālis un rezervuāri, kur uzglabāšot gāzes rezerves aptuveni divām nedēļām. Šos krājumus regulāri ar kuģu piegādēm papildināšot. Tomēr, ja raugāmies no izmaksu viedokļa, tā nav laba ideja, ņemot vērā sezonālo cenu svārstību. Polija savā terminālī saskaras ar līdzīgu problēmu un jau ir uzrunājuši mūs, liekot priekšā kopīgi attīstīt Dobeles krātuvi. Protams, mēs to pagaidām nevaram paveikt, jo nav gāzes vada savienojuma starp Poliju un Latviju. Šāda savienojuma izveide ir samērā dārga, bet pieļauju, ka nākotnē tāds tiks izveidots. Šīs dienas prioritāte ir SGT terminālis, nākamais solis – starpsavienojums, lai Dobelē varētu uzglabāt gāzi gan Polijas, gan, iespējams, arī Vācijas vajadzībām.
V. Serdāns: – Ja mums ir unikālais dabas objekts – Inčukalna gāzes krātuve –, kā nākas, ka par gāzi maksājam vairāk nekā Igaunijā, Lietuvā un citur Eiropā?
– Jo gāzes piegādes formulu diktē viens piegādātājs. Visi mani mēģinājumi runāt par formulas maiņu nav vainagojušies sekmēm. Pērn "Gazprom" izrādīja labvēlību, samazinot dabasgāzes cenu par 15%, taču mums arī šobrīd ir noteikta viena no augstākajām dabasgāzes cenām Eiropā, jo formulu, pēc kā to aprēķina, nosaka "Gazprom".
– Šobrīd valsts izlikusi pārdošanai bankas. Kādi uzņēmumi pārdošanai vēl ir valdības darba kārtībā, un kur plānots likt naudu?
– Ļoti nozīmīgs process, kas, manuprāt, atstāj skaidru nospiedumu uz manu politisko darbību, ir virzība uz priekšu jau sen nolemtajā valsts kapitāldaļu pārdošanas procesā uzņēmumos "Lattelecom" un "LMT". Manā vadībā ir bijušas vairākas darba grupas, kurās ir izvērtēta valsts daļu pārdošana gan no konkurences, gan finanšu viedokļa. Kā zināms, šis ir Latvijas lielākais un spēcīgākais finanšu resurss, kas varētu tikt iegūts. Tādēļ es sajūtu ļoti lielu aizkulišu interesi par šā procesa virzību.
Latvija savulaik ir noslēgusi līgumu ar Skandināvijas "Telia Sonera" par pirmpirkuma tiesībām. Taču tas nenozīmē, ka mēs šai kompānijā valsts daļas pārdosim par jebkuru cenu. Mans mērķis, pārdodot valsts daļas telekomunikāciju uzņēmumos, ir iegūt naudu jaunu darba vietu radīšanai, ražošanas attīstībai. Lai to nodrošinātu, ir ārkārtīgi svarīgi "LMT" un "Lattelecom" valsts daļu pārdošanu nodrošināt ar maksimāli lielāko finanšu ieguvumu valstij konkrētajā tirgus situācijā.
– Cik liels šis ieguvums varētu būt?
– Ekspertu vērtējums ir dažāds, es negribētu spekulēt ar skaitļiem.
I. Tomsone: – Vai šie uzņēmumi ir jāpārdod, ņemot vērā telekomunikāciju uzņēmumu strauji augošo vērtību un pelņu visā pasaulē? Tas notika pat krīzes laikā. Vai valsts neiegūtu vairāk, paturot tos īpašumā un iekasējot dividendes?
– Šis ir viens no galvenajiem jautājumiem, par ko ir diskusija. Es tomēr uzskatu, ka valsts kapitāldaļu pārdošana ir vajadzīga. Mēs pēdējos divus gadus dividendēs no "Lattelecom" izņēmām 12 līdz 15 miljonus latu. Mēs izņēmām visu pelņu, lai gan to darīt nevajadzēja, jo uzņēmumam nepalika līdzekļi attīstībai. Mums ir jāizsver, kas ilgtermiņā ir labāk – visas tautsaimniecības, jaunu rūpnīcu līdzfinansēšana ar valsts līdzekļiem vai dividenžu iegūšana. Manuprāt, ražošanas attīstība, jaunas darba vietas ir labāks risinājums.
– Par kādu objektu pārdošanu vēl varētu būt runa?
– Ekonomikas ministrija ir iesniegusi valdībā esošo valsts un pašvaldību uzņēmumu novērtējumu. Uzņēmumi iedalīti trīs grupās. Pirmā – stratēģiski nozīmīgie, kur akcionāru maiņa nenotiks. Tie ir "Latvijas valsts meži", "Latvenergo", "Latvijas dzelzceļa" infrastruktūra un pārējie, kas likumā ierakstīti kā neprivatizējamie. Nākamā grupa ir uzņēmumi ar lielu sociālo nozīmi, piemēram, slimnīcas. Mēs zinām, ka slimnīcas nekad nebūs pelnoši uzņēmumi, tās ir dotējamas no valsts budžeta. Trešais – saraksts ar uzņēmumiem, kas ir pilnīgi vai tikai daļēji valsts un pašvaldību īpašumā, kuru privatizācija ir jāvērtē. Piemēram, Rīgas pašvaldībai piederošais uzņēmums "Rīgas lombards", kas nodarbojas ar komercdarbību, arī "Latvijas loto" un citi. Nedomāju, ka valstij un pašvaldībām ir jānodarbojas ar šāda veida komercdarbību. Tad ir uzņēmumi, kuros valstij un pašvaldībām pieder neliela daļa akciju, piemēram "Latvijas kuģniecība". No šīm daļām Latvijas valsts nekad nav guvusi dividendes.
Mēs piedāvāsim to uzņēmumu, kas tirgū strādā konkurences apstākļos, daļu pārdošanu atklātā un saprotamā konkursā. Par tiem uzņēmumiem, kam ir stratēģiska un sociāla funkcija, vajag strikti pateikt – tos nepārdosim. Par to valdībā plānots lemt jau tuvākajā laikā.
Rāda ziņas ar etiķeti jl. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti jl. Rādīt visas ziņas
ceturtdiena, 2011. gada 9. jūnijs
otrdiena, 2011. gada 7. jūnijs
Par neiedarbīgu nacionālo politiku
Latvijas Avīze / 2011-06-07
Autors: Jānis Tenteris, latviskas "Vienotības" atbalstītājs
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317726:par-neiedarbgu-nacionlo-politiku&catid=93:la-komentri&Itemid=295
Politiķi sniedz tendenciozu un sagrozītu informāciju par latviešu valodas nostiprināšanos skolās
Parakstīšanās par latviešu valodas lietošanu valsts finansētās skolās vēl turpinās, bet diemžēl samērā bieži plašsaziņas līdzekļos ir izskanējusi nepatriotiska, nepareiza vai apzināti sagrozīta informācija par šā pasākuma mērķi. Daudziem laikam nav zināms fakts, ka 1920. – 1940. gadā Latvijā valsts budžets negarantēja finansējumu mazākumtautību skolām. Nauda šīm skolām nāca no pašvaldībām vai no šo mazākumtautību organizācijām. Ja pieņemtu izmaiņas Satversmē un vēlāk Izglītības likumā, tas dotu būtisku ekonomisko ietaupījumu, jo Izglītības ministrija varētu turpmāk uzturēt apmācības materiālus, metodiku, administrāciju tikai vienā – latviešu valodā.
Kā spilgtu negatīvu piemēru tendenciozai un sagrozītai informācijai pret latviešu valodas nostiprināšanos skolās un visā sabiedrībā varētu minēt Saeimas deputāta, "Vienotības" frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa rakstu "Latvijas Avīzē" (2011. gada 28. marts) "Par iedarbīgu nacionālo politiku".
Pirmkārt, Zaķis raksta, ka "problēma nav latviešu valodas neprasme, bet gan tās nelietošana". Bet kā gan var lietot to, ko neprot? Aptaujas rāda, ka pašlaik no Latvijas krievvalodīgo skolu absolventiem vairāk nekā 80% atzīst, ka viņiem ir grūtības ar latviešu valodas lietošanu. Tātad skola viņiem to nav iemācījusi pietiekamā apjomā. Arī Vinetas Poriņas pētījumi pierāda, ka esošā bilingvālā apmācību sistēma ir izgāzusies.
Salīdzināsim, ko savās skolas gaitās ir mācījušies latviešu vidusskolēni un šie "40/60 proporcijas" krievu skolu vidusskolēni. Krievu skolu beidzēji nav runājuši latviski ne 1., ne 2., ne 3., ne ... 8. klasē, tajā laikā "dzīvojot Krievijā". Līdz ar to viņi nav mācījušies latviešu dainas un tautas pasakas, nav dziedājuši latviešu dziesmas, nav iestudējuši vai skatījušies teātra izrādes latviski, nav lasījuši latviešu daiļliteratūru. Vai ir godīgi sagaidīt no jauniešiem lojalitāti pret šo valsti un latviešu kultūru, ja galvenā saskarsme ar latvisko viņiem ir bijusi tikai dažos vidusskolas gados, kad viņiem sasteigti bāza galvā latviešu valodas gramatikas likumus? Ja skolēni no pirmās klases mācītos skolā ar latviešu apmācības valodu un, kas ir ne mazāk nozīmīgi, programmu, rezultāti būtu citādi. Tad mēs atklātu mūsu vidū daudzus jaunus nikolajus puzikovus vai nikus matvejevus.
Otrkārt, Zaķis saka, ka būtu jāmaina Izglītības likums, nevis Satversme. Bet kas traucē Zaķa kungam Saeimā sākt izglītības likuma maiņu par labu latviešu valodas nostiprināšanai? Neesam no viņa vai viņa partijas tādus priekšlikumus dzirdējuši. Manuprāt, Satversmes mērķis ir iezīmēt vadlīnijas valsts politikā, lai tas varētu būt par pamatu izglītības ministra darbam šajā virzienā. Taču 20 gadu laikā ne Saeima, ne valdības nav spējušas salauzt skolās iesakņoto padomju laiku stagnātu pretestību.
Treškārt, Zaķis uzskaita katras partijas balsotāju skaitu, secinot, ka šis (vai jebkurš cits) referendums nesavāks kvorumu. Netiešā veidā jau paziņots, ka ne viņš, ne Saeimas vairākums neatbalstīs izglītības latviskošanu, jo referendums jau būtu vajadzīgs tikai tad, ja Saeima noraidītu šo Satversmes izmaiņu. Tātad nav runas par referenduma kvorumu, bet gan par Zaķa un viņa amatbrāļu nevēlēšanos veicināt latviešu valodas apmācību un lietošanu. Par viņu nacionālo nostāju liecina, piemēram, "Vienotības" nevēlēšanās mazināt krieviski nerunājošo latviešu diskrimināciju Latvijā, balsojot pret attiecīgajiem likumprojektiem.
Ceturtkārt, Zaķis filozofē par to, ka, ieviešot tikai latviešu valodu valsts finansētās skolās, vairs nedrīkstēšot veikt pastiprinātu angļu, franču, vācu vai ķīniešu valodas mācīšanu. Tas ir smieklīgi. Līdz šim man zināmajās specializētajās valodu skolās darba un apmācības valoda ir latviešu valoda, un pilnīgi neloģisks ir Zaķa slēdziens, ka tad tās būtu jāslēdz ciet.
Piektkārt, politiķis mēģina apgalvot, ka viņi esot "ieviesuši latviešu valodu mazākumtautību skolās". Taču latviešu valoda (dažas stundas nedēļā) tika mācīta pat LPSR krievu skolās arī padomju gados! Manuprāt, pēc 20 neatkarības gadiem jau varētu vēlēties iet tālāk un beidzot panākt, ka neatkarīgajā Latvijā izglītība ir latviešu valodā. Lepoties varētu ar to, ka mazākumtautību skolās papildus valsts valodai būtu dota pietiekama iespēja arī mazākumtautību valodu mācīšanai. Pat šādā versijā Latvijas izglītības sistēma būtu daudz vēlīgāka pret cittautiešiem nekā, piemēram, Krievijā.
Novērots un pieminēts (piemēram, Viļa Vītola rakstos), ka Latvijā ir maz cilvēku ar zināšanām pasaules lielāko Eiropas Savienības valstu valodās, piemēram, spāņu vai franču. Neskatoties uz to, pašreizējā Latvijas izglītības sistēma turpina milzīgos daudzumos sagatavot krieviski runājošos. Liekas, ka Zaķis ir norūpējies par krieviskās izglītības saglabāšanu, nevis par to, kā veicināt ES valstij – Latvijai – nepieciešamo valodu apgūšanu papildus pamatizglītībai valsts valodā.
Beigās Zaķis šausminās, cik briesmīgi būs, ja krievi paši sāks finansēt krievu skolas Latvijā. Vai viņam vairāk rūp Latvijas valsts budžeta nauda vai krievu skolu sponsoru maciņi? Manuprāt, jo vairāk skolēnu mācīsies privātskolās, jo vairāk valstij paliks naudas izglītības kvalitātes uzlabošanai valsts finansētās skolās. Runājot par iespējami kaitīgo ideoloģiju Krievijas finansētajās skolās, jājautā: vai Latvija gatavojas atzīt šo skolu diplomus bez Latvijas Izglītības ministrijas akreditācijas sertifikāta? Ja šīs privātskolas nebūs pieņemamas Latvijas valstij, absolventu diplomi nebūs derīgi izglītības turpināšanai vai darbam Latvijā un ES un šo skolu beidzēji varēs doties uz Krieviju vai kādu citu valsti, kur šāda ideoloģija ir pieņemama.
Kā labs piemērs Latvijai varētu kalpot, piemēram, Slovēnija, kur apmācība serbu valodā tika pārtraukta tūlīt pēc neatkarības iegūšanas, bet serbu nepatika un apmelojumi nebija par šķērsli Slovēnijas uzņemšanai Eiropas Savienībā. Cits piemērs ir Igaunija, kas nav piekāpusies Krievijas spiedienam ne izglītības, ne robežjautājumā.
Padomājiet par tiem Latgales lauku apvidus skolēniem, kas dzīvo vietās, kur vienīgā tuvākā viņiem pieejamā skola veic apmācību krievu valodā. Viņi tiek pakļauti pārkrievošanai.
Līdz parakstīšanās beigām atlikušas vēl vairākas dienas. Gribētos, lai katrs potenciālais vēlētājs pieņemtu lēmumu pēc savas nacionālās pašapziņas, nevis balstoties uz kādiem "politisko propagandistu" uzmetumiem.
Autors: Jānis Tenteris, latviskas "Vienotības" atbalstītājs
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317726:par-neiedarbgu-nacionlo-politiku&catid=93:la-komentri&Itemid=295
Politiķi sniedz tendenciozu un sagrozītu informāciju par latviešu valodas nostiprināšanos skolās
Parakstīšanās par latviešu valodas lietošanu valsts finansētās skolās vēl turpinās, bet diemžēl samērā bieži plašsaziņas līdzekļos ir izskanējusi nepatriotiska, nepareiza vai apzināti sagrozīta informācija par šā pasākuma mērķi. Daudziem laikam nav zināms fakts, ka 1920. – 1940. gadā Latvijā valsts budžets negarantēja finansējumu mazākumtautību skolām. Nauda šīm skolām nāca no pašvaldībām vai no šo mazākumtautību organizācijām. Ja pieņemtu izmaiņas Satversmē un vēlāk Izglītības likumā, tas dotu būtisku ekonomisko ietaupījumu, jo Izglītības ministrija varētu turpmāk uzturēt apmācības materiālus, metodiku, administrāciju tikai vienā – latviešu valodā.
Kā spilgtu negatīvu piemēru tendenciozai un sagrozītai informācijai pret latviešu valodas nostiprināšanos skolās un visā sabiedrībā varētu minēt Saeimas deputāta, "Vienotības" frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa rakstu "Latvijas Avīzē" (2011. gada 28. marts) "Par iedarbīgu nacionālo politiku".
Pirmkārt, Zaķis raksta, ka "problēma nav latviešu valodas neprasme, bet gan tās nelietošana". Bet kā gan var lietot to, ko neprot? Aptaujas rāda, ka pašlaik no Latvijas krievvalodīgo skolu absolventiem vairāk nekā 80% atzīst, ka viņiem ir grūtības ar latviešu valodas lietošanu. Tātad skola viņiem to nav iemācījusi pietiekamā apjomā. Arī Vinetas Poriņas pētījumi pierāda, ka esošā bilingvālā apmācību sistēma ir izgāzusies.
Salīdzināsim, ko savās skolas gaitās ir mācījušies latviešu vidusskolēni un šie "40/60 proporcijas" krievu skolu vidusskolēni. Krievu skolu beidzēji nav runājuši latviski ne 1., ne 2., ne 3., ne ... 8. klasē, tajā laikā "dzīvojot Krievijā". Līdz ar to viņi nav mācījušies latviešu dainas un tautas pasakas, nav dziedājuši latviešu dziesmas, nav iestudējuši vai skatījušies teātra izrādes latviski, nav lasījuši latviešu daiļliteratūru. Vai ir godīgi sagaidīt no jauniešiem lojalitāti pret šo valsti un latviešu kultūru, ja galvenā saskarsme ar latvisko viņiem ir bijusi tikai dažos vidusskolas gados, kad viņiem sasteigti bāza galvā latviešu valodas gramatikas likumus? Ja skolēni no pirmās klases mācītos skolā ar latviešu apmācības valodu un, kas ir ne mazāk nozīmīgi, programmu, rezultāti būtu citādi. Tad mēs atklātu mūsu vidū daudzus jaunus nikolajus puzikovus vai nikus matvejevus.
Otrkārt, Zaķis saka, ka būtu jāmaina Izglītības likums, nevis Satversme. Bet kas traucē Zaķa kungam Saeimā sākt izglītības likuma maiņu par labu latviešu valodas nostiprināšanai? Neesam no viņa vai viņa partijas tādus priekšlikumus dzirdējuši. Manuprāt, Satversmes mērķis ir iezīmēt vadlīnijas valsts politikā, lai tas varētu būt par pamatu izglītības ministra darbam šajā virzienā. Taču 20 gadu laikā ne Saeima, ne valdības nav spējušas salauzt skolās iesakņoto padomju laiku stagnātu pretestību.
Treškārt, Zaķis uzskaita katras partijas balsotāju skaitu, secinot, ka šis (vai jebkurš cits) referendums nesavāks kvorumu. Netiešā veidā jau paziņots, ka ne viņš, ne Saeimas vairākums neatbalstīs izglītības latviskošanu, jo referendums jau būtu vajadzīgs tikai tad, ja Saeima noraidītu šo Satversmes izmaiņu. Tātad nav runas par referenduma kvorumu, bet gan par Zaķa un viņa amatbrāļu nevēlēšanos veicināt latviešu valodas apmācību un lietošanu. Par viņu nacionālo nostāju liecina, piemēram, "Vienotības" nevēlēšanās mazināt krieviski nerunājošo latviešu diskrimināciju Latvijā, balsojot pret attiecīgajiem likumprojektiem.
Ceturtkārt, Zaķis filozofē par to, ka, ieviešot tikai latviešu valodu valsts finansētās skolās, vairs nedrīkstēšot veikt pastiprinātu angļu, franču, vācu vai ķīniešu valodas mācīšanu. Tas ir smieklīgi. Līdz šim man zināmajās specializētajās valodu skolās darba un apmācības valoda ir latviešu valoda, un pilnīgi neloģisks ir Zaķa slēdziens, ka tad tās būtu jāslēdz ciet.
Piektkārt, politiķis mēģina apgalvot, ka viņi esot "ieviesuši latviešu valodu mazākumtautību skolās". Taču latviešu valoda (dažas stundas nedēļā) tika mācīta pat LPSR krievu skolās arī padomju gados! Manuprāt, pēc 20 neatkarības gadiem jau varētu vēlēties iet tālāk un beidzot panākt, ka neatkarīgajā Latvijā izglītība ir latviešu valodā. Lepoties varētu ar to, ka mazākumtautību skolās papildus valsts valodai būtu dota pietiekama iespēja arī mazākumtautību valodu mācīšanai. Pat šādā versijā Latvijas izglītības sistēma būtu daudz vēlīgāka pret cittautiešiem nekā, piemēram, Krievijā.
Novērots un pieminēts (piemēram, Viļa Vītola rakstos), ka Latvijā ir maz cilvēku ar zināšanām pasaules lielāko Eiropas Savienības valstu valodās, piemēram, spāņu vai franču. Neskatoties uz to, pašreizējā Latvijas izglītības sistēma turpina milzīgos daudzumos sagatavot krieviski runājošos. Liekas, ka Zaķis ir norūpējies par krieviskās izglītības saglabāšanu, nevis par to, kā veicināt ES valstij – Latvijai – nepieciešamo valodu apgūšanu papildus pamatizglītībai valsts valodā.
Beigās Zaķis šausminās, cik briesmīgi būs, ja krievi paši sāks finansēt krievu skolas Latvijā. Vai viņam vairāk rūp Latvijas valsts budžeta nauda vai krievu skolu sponsoru maciņi? Manuprāt, jo vairāk skolēnu mācīsies privātskolās, jo vairāk valstij paliks naudas izglītības kvalitātes uzlabošanai valsts finansētās skolās. Runājot par iespējami kaitīgo ideoloģiju Krievijas finansētajās skolās, jājautā: vai Latvija gatavojas atzīt šo skolu diplomus bez Latvijas Izglītības ministrijas akreditācijas sertifikāta? Ja šīs privātskolas nebūs pieņemamas Latvijas valstij, absolventu diplomi nebūs derīgi izglītības turpināšanai vai darbam Latvijā un ES un šo skolu beidzēji varēs doties uz Krieviju vai kādu citu valsti, kur šāda ideoloģija ir pieņemama.
Kā labs piemērs Latvijai varētu kalpot, piemēram, Slovēnija, kur apmācība serbu valodā tika pārtraukta tūlīt pēc neatkarības iegūšanas, bet serbu nepatika un apmelojumi nebija par šķērsli Slovēnijas uzņemšanai Eiropas Savienībā. Cits piemērs ir Igaunija, kas nav piekāpusies Krievijas spiedienam ne izglītības, ne robežjautājumā.
Padomājiet par tiem Latgales lauku apvidus skolēniem, kas dzīvo vietās, kur vienīgā tuvākā viņiem pieejamā skola veic apmācību krievu valodā. Viņi tiek pakļauti pārkrievošanai.
Līdz parakstīšanās beigām atlikušas vēl vairākas dienas. Gribētos, lai katrs potenciālais vēlētājs pieņemtu lēmumu pēc savas nacionālās pašapziņas, nevis balstoties uz kādiem "politisko propagandistu" uzmetumiem.
otrdiena, 2011. gada 12. aprīlis
Kamparam apšaubāmas izcelsmes tūkstoši
http://www.ir.lv/2011/4/8/kamparam-naudu-avansa-iedevis-anonims-investors
Kamparam naudu avansā iedevis anonīms investors
Ar dzelžainu likuma ievērošanu vien nepietiek, vismaz līdz apstākļu noskaidrošanai ministram jāatkāpjas, uzskata “Providus” pētnieki .
Kaut arī ekonomikas ministram Artim Kamparam (JL, "Vienotība") pēdējos gados uzkrāti vien pāris tūkstoši latu, viņš spējis pērn atdot 63 465 latu lielu parādu, jo kāds uzņēmējs viņam avansā samaksājis par ministram piederošās SIA "Ronis" kapitāldaļu pirkumu. Otrs naudas avots bija sievas dāvinājums - viņa skaidru naudu uzkrājusi pēc īpašumu pārdošanas un mantojuma no tēva, tā Ir.lv skaidroja ministrs un viņa sieva Ilva Kampare.
Ministrs uzskata, ka ir precizējis visas neskaidrības par savu 2010.gada deklarāciju, ir ievērojis likumu prasības un neredz pamatu demisijai. Premjera Valda Dombrovska sabiedrisko attiecību konsultante Zanda Sadre sākotnēji Ir.lv informēja, ka Dombrovskis šodien ir vizītē Liepājā un līdz pirmdienai neko nekomentēs, bet vēlāk papildināja – Dombrovskis uzskata, ka gadījumā, ja atbildīgie dienesti Kampara deklarācijā konstatētas informācijas nepilnības vai pārkāpumus, “tad jāseko atbilstošai rīcībai.” Ministru prezidents pieļauj, ka politisko partiju apvienība „Vienotība” pārrunās šo jautājumu. Savukārt “Vienotības” preses dienestā Ir.lv informēja, ka “Vienotības” ētikas komisija iecerējusi tikties ar Kamparu un pārrunāt šos jautājumus.
2008.gadā radušos aizņēmumu, kas sākotnēji bijis 58 265 latu, Kampars esot ņēmis pats no sava sadzīves tehnikas vairumtirdzniecības uzņēmuma „Ronis", kurā ministrs ir vienīgais īpašnieks. Naudu vajadzējis iztikai, jo piecu cilvēku ģimene par Saeimas deputāta algu nav varējusi izdzīvot (sieva nestrādā algotu darbu) pēc tam, kad krīzes dēļ Kamparam zuduši papildienākumi no uzņēmuma peļņas. Līdz pat 2008.gadam viņš no uzņēmuma ik gadu dividendēs ieguvis vairākus desmitus tūkstošus latu (saskaņā ar deklarēto 2005.gadā - 50 000, 2006.gadā - 17 000, 2007.gadā - 60 000), bet vēlākajos gados uzņēmums strādājis ar zaudējumiem - attiecīgi 2009.gadā strādājis ar 299 127 latu lieliem zaudējumiem pēc nodokļu nomaksas, bet 2008.gadā konsolidētie zaudējumi pēc nodokļu nomaksas bijuši -470 141 latu apmērā, liecina Lursoft dati. 2010.gada pārskats vēl nav iesniegts, bet pēc ministra vārdiem „varētu būt beidzies pa nullēm".
Uzņēmuma finanšu stāvoklis licis Kamparam meklēt investoru. Pērn ar uzņēmēju, kura vārdu Kampars pēc atkārtotas vaicāšanas kategoriski atteicās nosaukt, noslēgts līgums par kapitāldaļu pārdošanu, bet pats darījums varētu notikt šā gada maijā. Starpposmā uzņēmējs iepazīstoties ar SIA "Ronis" finanšu rādītājiem. "Avanss iemaksāts, lai es noticētu, ka šis darījums ir patiess, " sacīja Kampars. To, cik daudz kapitāldaļu plānots pārdot, Kampars nevēlējās atklāt, bet norādīja, ka uzņēmuma īpašnieki lēmumus pieņemšot pēc paritātes principa. Taču avansa summa Ls 35 000 latu gandrīz precīzi sakrīt ar visa uzņēmuma daļu nominālvērtību.
Otrs naudas avots parāda segšanai ir bijis 27 000 latu dāvinājums, ko ministrs saņēmis no sievas. Ilva Kampare 2007.gadā pārdevusi divas garāžas un dzīvokli Tukumā tā dēvētajā kara pilsētiņā, kur Kamparu ģimene dzīvojusi līdz jaunas mājas uzcelšanai (tam ņemts vēl cits aizdevums - aptuveni 225 000 eiro liels hipotekārais kredīts).
Ilva Kampare skaidroja, ka dzīvokli, "kurš 15 gadus nebija remontēts, atrodas ēkas pirmajā stāvā, kur apakšā nemitīgi applūdis pagrabs," tiešām esot pārdevusi par 8000 latu. "Es ļoti gribēju pārdot dārgāk, bet nebija iespēju," sacīja ministra sieva. Pārējo summu Kampare ieguvusi par garāžām, dzīvokļa mēbelēm un sadzīves tehniku, kā arī saņēmusi mantojumā no tēva. Mantojuma apmēru Kampare nevēlējās atklāt. Uz jautājumu, kāpēc 27 000 latu glabājusi skaidrā naudā, ekonomikas ministra sieva atbildēja, ka neuzticas bankām. Ilva nestrādā algotu darbu kopš ģimenē pirms sešiem gadiem piedzimis trešais dēls, kuram bijušas veselības problēmas. Tiesa, viņa dažreiz piepelnās ar radošiem darbiem.
Kampara oficiālie ienākumi pērn bijuši 21 062 lati, ko viņš saņēmis kā ministrs. Citu ienākumu viņam neesot, apgalvo Kampars. Maksājumiem par kredītsaistībām ministrs ik mēnesi tērējot aptuveni 800 latu, bet iztikšanai paliekot ap 500 - 600 latiem. Uz jautājumu, kā viņš spēj par šo summu uzturēt trīs bērnu ģimeni, Kampars atbildēja "ar lielām grūtībām."
Ministrs intervijā noraidīja minējumu, ka sievas veiktais dzīvokļa pārdošanas darījums oficiāli noformēts par zemāku summu, lai izvairītos no nodokļa nomaksas, taču nespēja paskaidrot, kāpēc dzīvesbiedre pārdevusi īpašumu par tirgus situācijai neierasti zemu cenu.
“Es nesaprotu, kā pēc tāda skaidrojuma, ministrs var palikt amatā. Katra no tām epizodēm atsevišķi varētu būt uz likumības robežas, bet tas viss stāsts kopumā.. tas nav savienojams ar ministra amatu vismaz līdz laikam, kamēr tiesībsargājošās iestādes sniedz savu atzinumu, “ tā Ir.lv pauda “Providus” pētniece Iveta Kažoka. Viņasprāt, visgraujošākais ir ministra atteikums atklāt investora identiāti, liedzot sabiedrībai novērtēt, vai tā ir reāla persona un vai šis cilvēks iepriekš nav bijis saistīts ar kādiem Kampara pieņemtajiem lēmumiem ekonomikas ministra amatā. “Līdz tam brīdim, kad ministrs beidzot saprotami un ticami spēs atbildēt uz šiem jautājumiem, viņam būtu jāaiziet, “ sacīja Kažoka, norādot, ka iespējama arī situācija, ka likuma pārkāpumi tomēr tur nav atrodami, tomēr “demokrātiskā valstī, kur ir vismaz kāda politiskās atbildības latiņa, ar dzelžainu likuma ievērošanu vien nepietiek. Ir svarīgi tas, kā tas izskatās un tas kopiespaids ir briesmīgs, it sevišķi par anonīmo investoru, par ministra sievu, kas 27 tūkstošus tur skaidrā naudā, jo baidās no bankām, par visām tām garāžām un iekārtām..Skaidrs, ka parastam Latvijas pilsonim viss var gadīties, bet ekonomikas ministram tas nepiedien.”
Līdzīgās domās ir arī “Providus” pētnieks Valts Kalniņš. “Ja ministram ir tādā putrā privātais bizness, tad skaidrs, ka viņš ir diezgan vārīgā vai ietekmējamā stāvoklī. Vai nu viņam ir vai nav bijuši nelikumīgi avoti, bet uzticamību viņam kā augsta līmeņa valsts amatpersonai tas mazina. Ir grūti paļauties nopietnos lēmumos uz cilvēku, kuram tie ienākumu avoti ir tik ļoti milglaini, īpaši es domāju par avansa maksājumu par acīmredzami bēdīgā stāvoklī esošu kapitālsabiedrību, “ sacīja Kalniņš.
Kamparam naudu avansā iedevis anonīms investors
Ar dzelžainu likuma ievērošanu vien nepietiek, vismaz līdz apstākļu noskaidrošanai ministram jāatkāpjas, uzskata “Providus” pētnieki .
Kaut arī ekonomikas ministram Artim Kamparam (JL, "Vienotība") pēdējos gados uzkrāti vien pāris tūkstoši latu, viņš spējis pērn atdot 63 465 latu lielu parādu, jo kāds uzņēmējs viņam avansā samaksājis par ministram piederošās SIA "Ronis" kapitāldaļu pirkumu. Otrs naudas avots bija sievas dāvinājums - viņa skaidru naudu uzkrājusi pēc īpašumu pārdošanas un mantojuma no tēva, tā Ir.lv skaidroja ministrs un viņa sieva Ilva Kampare.
Ministrs uzskata, ka ir precizējis visas neskaidrības par savu 2010.gada deklarāciju, ir ievērojis likumu prasības un neredz pamatu demisijai. Premjera Valda Dombrovska sabiedrisko attiecību konsultante Zanda Sadre sākotnēji Ir.lv informēja, ka Dombrovskis šodien ir vizītē Liepājā un līdz pirmdienai neko nekomentēs, bet vēlāk papildināja – Dombrovskis uzskata, ka gadījumā, ja atbildīgie dienesti Kampara deklarācijā konstatētas informācijas nepilnības vai pārkāpumus, “tad jāseko atbilstošai rīcībai.” Ministru prezidents pieļauj, ka politisko partiju apvienība „Vienotība” pārrunās šo jautājumu. Savukārt “Vienotības” preses dienestā Ir.lv informēja, ka “Vienotības” ētikas komisija iecerējusi tikties ar Kamparu un pārrunāt šos jautājumus.
2008.gadā radušos aizņēmumu, kas sākotnēji bijis 58 265 latu, Kampars esot ņēmis pats no sava sadzīves tehnikas vairumtirdzniecības uzņēmuma „Ronis", kurā ministrs ir vienīgais īpašnieks. Naudu vajadzējis iztikai, jo piecu cilvēku ģimene par Saeimas deputāta algu nav varējusi izdzīvot (sieva nestrādā algotu darbu) pēc tam, kad krīzes dēļ Kamparam zuduši papildienākumi no uzņēmuma peļņas. Līdz pat 2008.gadam viņš no uzņēmuma ik gadu dividendēs ieguvis vairākus desmitus tūkstošus latu (saskaņā ar deklarēto 2005.gadā - 50 000, 2006.gadā - 17 000, 2007.gadā - 60 000), bet vēlākajos gados uzņēmums strādājis ar zaudējumiem - attiecīgi 2009.gadā strādājis ar 299 127 latu lieliem zaudējumiem pēc nodokļu nomaksas, bet 2008.gadā konsolidētie zaudējumi pēc nodokļu nomaksas bijuši -470 141 latu apmērā, liecina Lursoft dati. 2010.gada pārskats vēl nav iesniegts, bet pēc ministra vārdiem „varētu būt beidzies pa nullēm".
Uzņēmuma finanšu stāvoklis licis Kamparam meklēt investoru. Pērn ar uzņēmēju, kura vārdu Kampars pēc atkārtotas vaicāšanas kategoriski atteicās nosaukt, noslēgts līgums par kapitāldaļu pārdošanu, bet pats darījums varētu notikt šā gada maijā. Starpposmā uzņēmējs iepazīstoties ar SIA "Ronis" finanšu rādītājiem. "Avanss iemaksāts, lai es noticētu, ka šis darījums ir patiess, " sacīja Kampars. To, cik daudz kapitāldaļu plānots pārdot, Kampars nevēlējās atklāt, bet norādīja, ka uzņēmuma īpašnieki lēmumus pieņemšot pēc paritātes principa. Taču avansa summa Ls 35 000 latu gandrīz precīzi sakrīt ar visa uzņēmuma daļu nominālvērtību.
Otrs naudas avots parāda segšanai ir bijis 27 000 latu dāvinājums, ko ministrs saņēmis no sievas. Ilva Kampare 2007.gadā pārdevusi divas garāžas un dzīvokli Tukumā tā dēvētajā kara pilsētiņā, kur Kamparu ģimene dzīvojusi līdz jaunas mājas uzcelšanai (tam ņemts vēl cits aizdevums - aptuveni 225 000 eiro liels hipotekārais kredīts).
Ilva Kampare skaidroja, ka dzīvokli, "kurš 15 gadus nebija remontēts, atrodas ēkas pirmajā stāvā, kur apakšā nemitīgi applūdis pagrabs," tiešām esot pārdevusi par 8000 latu. "Es ļoti gribēju pārdot dārgāk, bet nebija iespēju," sacīja ministra sieva. Pārējo summu Kampare ieguvusi par garāžām, dzīvokļa mēbelēm un sadzīves tehniku, kā arī saņēmusi mantojumā no tēva. Mantojuma apmēru Kampare nevēlējās atklāt. Uz jautājumu, kāpēc 27 000 latu glabājusi skaidrā naudā, ekonomikas ministra sieva atbildēja, ka neuzticas bankām. Ilva nestrādā algotu darbu kopš ģimenē pirms sešiem gadiem piedzimis trešais dēls, kuram bijušas veselības problēmas. Tiesa, viņa dažreiz piepelnās ar radošiem darbiem.
Kampara oficiālie ienākumi pērn bijuši 21 062 lati, ko viņš saņēmis kā ministrs. Citu ienākumu viņam neesot, apgalvo Kampars. Maksājumiem par kredītsaistībām ministrs ik mēnesi tērējot aptuveni 800 latu, bet iztikšanai paliekot ap 500 - 600 latiem. Uz jautājumu, kā viņš spēj par šo summu uzturēt trīs bērnu ģimeni, Kampars atbildēja "ar lielām grūtībām."
Ministrs intervijā noraidīja minējumu, ka sievas veiktais dzīvokļa pārdošanas darījums oficiāli noformēts par zemāku summu, lai izvairītos no nodokļa nomaksas, taču nespēja paskaidrot, kāpēc dzīvesbiedre pārdevusi īpašumu par tirgus situācijai neierasti zemu cenu.
“Es nesaprotu, kā pēc tāda skaidrojuma, ministrs var palikt amatā. Katra no tām epizodēm atsevišķi varētu būt uz likumības robežas, bet tas viss stāsts kopumā.. tas nav savienojams ar ministra amatu vismaz līdz laikam, kamēr tiesībsargājošās iestādes sniedz savu atzinumu, “ tā Ir.lv pauda “Providus” pētniece Iveta Kažoka. Viņasprāt, visgraujošākais ir ministra atteikums atklāt investora identiāti, liedzot sabiedrībai novērtēt, vai tā ir reāla persona un vai šis cilvēks iepriekš nav bijis saistīts ar kādiem Kampara pieņemtajiem lēmumiem ekonomikas ministra amatā. “Līdz tam brīdim, kad ministrs beidzot saprotami un ticami spēs atbildēt uz šiem jautājumiem, viņam būtu jāaiziet, “ sacīja Kažoka, norādot, ka iespējama arī situācija, ka likuma pārkāpumi tomēr tur nav atrodami, tomēr “demokrātiskā valstī, kur ir vismaz kāda politiskās atbildības latiņa, ar dzelžainu likuma ievērošanu vien nepietiek. Ir svarīgi tas, kā tas izskatās un tas kopiespaids ir briesmīgs, it sevišķi par anonīmo investoru, par ministra sievu, kas 27 tūkstošus tur skaidrā naudā, jo baidās no bankām, par visām tām garāžām un iekārtām..Skaidrs, ka parastam Latvijas pilsonim viss var gadīties, bet ekonomikas ministram tas nepiedien.”
Līdzīgās domās ir arī “Providus” pētnieks Valts Kalniņš. “Ja ministram ir tādā putrā privātais bizness, tad skaidrs, ka viņš ir diezgan vārīgā vai ietekmējamā stāvoklī. Vai nu viņam ir vai nav bijuši nelikumīgi avoti, bet uzticamību viņam kā augsta līmeņa valsts amatpersonai tas mazina. Ir grūti paļauties nopietnos lēmumos uz cilvēku, kuram tie ienākumu avoti ir tik ļoti milglaini, īpaši es domāju par avansa maksājumu par acīmredzami bēdīgā stāvoklī esošu kapitālsabiedrību, “ sacīja Kalniņš.
pirmdiena, 2010. gada 13. septembris
Jānis Šiliņš pašvaldības automašīnu izmanto nakts uzdzīvē
http://zinas.nra.lv/latvija/riga/30037-rigas-domes-deputats-pasvaldibas-automasinu-izmanto-nakts-uzdzive.htm
Svētdiena, 29.augusts (2010), plkst.20:45 | Ziņu aģentūra LETA
Rīgas domes Pilsoniskās savienības (PS) frakcijas deputāts Jānis Šiliņš pēdējā gada laikā vairākkārt izmantojis pašvaldības dienesta automašīnu, lai naktīs brauktu uz un no Rīgas naktsklubiem, svētdien ziņoja telekompānijas LNT raidījums "Top 10".
Nosodījumu šādai deputāta rīcībai pauž gan domes vadība, gan viņa pārstāvētās frakcijas vadība.
Rīgas domē deputātiem astoņām komitejām paredzētas četras automašīnas dažādu darba pienākumu veikšanai, savukārt viena automašīna pieejama visu diennakti - ārkārtas gadījumiem, piemēram, lai dotos uz kādu notikuma vietu plūdu, ugunsgrēku vai dažādu citu avāriju gadījumos.
Mikroautonusa lietošanu koordinē dežurante, kas reģistrē žurnālā, kurš deputāts, cikos un uz kādu adresi braucis. Deputātu rīcību un motīvus gan neviens nevērtē.
Pētot autotransporta lietošanas laikus atklājies, ka itin bieži un ļoti vēlās nakts stundās Rīgas domes autotransports pabijis Skolas ielā 2, Brīvības ielā 211 un Aristīda Briāna ielā 9 - šajās adresēs atrodas galvaspilsētā pazīstami nakts klubi "Essential", "Godvil", "Kefīrs" un "Piens".
Visi vēlās nakts braucieni notikuši no februāra līdz jūnijam, galvenokārt nedēļas nogalēs, taču ir reizes, kad domes mašīna deputātu ir vizinājusi arī darba dienu naktīs, dažreiz pat vairākas reizes vienā nedēļā.
Visās reizēs pašvaldības transportu nakts stundās izmantojis PS deputāts Jānis Šiliņš, kurš to arī nenoliedz. Sākumā Šiliņš gan raidījumam apgalvoja, ka naktīs vizinājies, jo palīdzējis pašvaldības policistiem ķert narkomānus, taču vēlāk atzinās, ka pašvaldības auto gadoties izmantot arī privātām vajadzībām. Viņš gan neuzskata, ka tas būtu kaut kas nosodāms.
"Ja mums ir viņš (mikroautobuss) tā kā tā pieejams un mēs viņu varam uzaicināt un izsaukt, nedomāju, ka tas ir kāds liels pārkāpums. Jūs domājat labāk, lai es sēžos pie stūres alkohola reibumā pēc tam mani aizved uz ekspertīzi un atņem tiesības, uzliek bargu sodu?” sacīja Šiliņš.
Uz jautājumu, vai šādos gadījumos nevarētu izsaukt taksometru, deputāts atbildēja ar pretjautājumu: "Kam tad tā mašīna domāta?"
Izbrīnīts par deputāta rīcību ir Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (SC). Aplūkojot pašvaldības autotransporta apkalpotās adreses un izmantošanas laikus, Ušakovs ir pārliecināts, ka pašvaldības resursi tiek izmantoti privātām vajadzībām.
Šiliņa pieminētie reidi domes vadībai ir jaunums. "Es pirmo reizi dzirdu, ka deputāti piedalītos reidos. Ir Pašvaldības policija, kas strādā sadarbībā ar Valsts policiju. Protams, deputātiem ir iespēja pārbaudīt kā strādā Pašvaldības policija, bet, skatoties uz šo sarakstu, liekas, ka cilvēks pats strādā Pašvaldības policijā,” sacīja Ušakovs.
Izdrukas par domes mikroautobusa izmantošanu apmulsināja arī PS Rīgas domes frakcijas vadītāju Pēteri Viņķeli. "Mēs katrā ziņā frakcijas sēdē izrunāsim par šo lietu. Nostāja ir, ka nevajadzētu izmantot domes publiskās iespējas savām vajadzībām," sacīja Viņķelis.
Taču sodīt PS Šiliņu negrasās, jo, viņuprāt, nav skaidri izstrādāti pašvaldības autotransporta lietošanas noteikumi. Tas esot tikai paša Šiliņa goda un cieņas jautājums. "Tā jau ir katra deputāta sirdsapziņa. Domāju, ka vēlētāji to izvērtē, ko katrs deputāts dara. Es domāju, ka ir labi, ka publiskojat šo izmantošanu," uzskata Viņķelis
Svētdiena, 29.augusts (2010), plkst.20:45 | Ziņu aģentūra LETA
Rīgas domes Pilsoniskās savienības (PS) frakcijas deputāts Jānis Šiliņš pēdējā gada laikā vairākkārt izmantojis pašvaldības dienesta automašīnu, lai naktīs brauktu uz un no Rīgas naktsklubiem, svētdien ziņoja telekompānijas LNT raidījums "Top 10".
Nosodījumu šādai deputāta rīcībai pauž gan domes vadība, gan viņa pārstāvētās frakcijas vadība.
Rīgas domē deputātiem astoņām komitejām paredzētas četras automašīnas dažādu darba pienākumu veikšanai, savukārt viena automašīna pieejama visu diennakti - ārkārtas gadījumiem, piemēram, lai dotos uz kādu notikuma vietu plūdu, ugunsgrēku vai dažādu citu avāriju gadījumos.
Mikroautonusa lietošanu koordinē dežurante, kas reģistrē žurnālā, kurš deputāts, cikos un uz kādu adresi braucis. Deputātu rīcību un motīvus gan neviens nevērtē.
Pētot autotransporta lietošanas laikus atklājies, ka itin bieži un ļoti vēlās nakts stundās Rīgas domes autotransports pabijis Skolas ielā 2, Brīvības ielā 211 un Aristīda Briāna ielā 9 - šajās adresēs atrodas galvaspilsētā pazīstami nakts klubi "Essential", "Godvil", "Kefīrs" un "Piens".
Visi vēlās nakts braucieni notikuši no februāra līdz jūnijam, galvenokārt nedēļas nogalēs, taču ir reizes, kad domes mašīna deputātu ir vizinājusi arī darba dienu naktīs, dažreiz pat vairākas reizes vienā nedēļā.
Visās reizēs pašvaldības transportu nakts stundās izmantojis PS deputāts Jānis Šiliņš, kurš to arī nenoliedz. Sākumā Šiliņš gan raidījumam apgalvoja, ka naktīs vizinājies, jo palīdzējis pašvaldības policistiem ķert narkomānus, taču vēlāk atzinās, ka pašvaldības auto gadoties izmantot arī privātām vajadzībām. Viņš gan neuzskata, ka tas būtu kaut kas nosodāms.
"Ja mums ir viņš (mikroautobuss) tā kā tā pieejams un mēs viņu varam uzaicināt un izsaukt, nedomāju, ka tas ir kāds liels pārkāpums. Jūs domājat labāk, lai es sēžos pie stūres alkohola reibumā pēc tam mani aizved uz ekspertīzi un atņem tiesības, uzliek bargu sodu?” sacīja Šiliņš.
Uz jautājumu, vai šādos gadījumos nevarētu izsaukt taksometru, deputāts atbildēja ar pretjautājumu: "Kam tad tā mašīna domāta?"
Izbrīnīts par deputāta rīcību ir Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (SC). Aplūkojot pašvaldības autotransporta apkalpotās adreses un izmantošanas laikus, Ušakovs ir pārliecināts, ka pašvaldības resursi tiek izmantoti privātām vajadzībām.
Šiliņa pieminētie reidi domes vadībai ir jaunums. "Es pirmo reizi dzirdu, ka deputāti piedalītos reidos. Ir Pašvaldības policija, kas strādā sadarbībā ar Valsts policiju. Protams, deputātiem ir iespēja pārbaudīt kā strādā Pašvaldības policija, bet, skatoties uz šo sarakstu, liekas, ka cilvēks pats strādā Pašvaldības policijā,” sacīja Ušakovs.
Izdrukas par domes mikroautobusa izmantošanu apmulsināja arī PS Rīgas domes frakcijas vadītāju Pēteri Viņķeli. "Mēs katrā ziņā frakcijas sēdē izrunāsim par šo lietu. Nostāja ir, ka nevajadzētu izmantot domes publiskās iespējas savām vajadzībām," sacīja Viņķelis.
Taču sodīt PS Šiliņu negrasās, jo, viņuprāt, nav skaidri izstrādāti pašvaldības autotransporta lietošanas noteikumi. Tas esot tikai paša Šiliņa goda un cieņas jautājums. "Tā jau ir katra deputāta sirdsapziņa. Domāju, ka vēlētāji to izvērtē, ko katrs deputāts dara. Es domāju, ka ir labi, ka publiskojat šo izmantošanu," uzskata Viņķelis
piektdiena, 2010. gada 20. augusts
Imants Rākins, TB/LNNK, JL, #13, Rīgas saraksts
http://www.cvk.lv/cgi-bin/wdbcgiw/base/komisijas2010.CVKAND10.kandid2?NR1=10&cbutton=51254434710
Dzimšanas gads: 1948
Ārvalstu pilsonība: nav
Dzīves vieta: Rīga
Izglītība: augstākā
Pabeigtas šādas mācību iestādes: Latvijas Valsts universitāte, 1972, vēsturnieks, vēstures skolotājs
Darba vieta un amats: pensionārs,
Valsts valodas prasmes pašnovērtējums: dzimtā valoda
Tautība: latvietis
Ģimenes stāvoklis: precējies7. Kandidāta skaidrās naudas uzkrājumi, ja to summa pārsniedz 500 latus
1200 LVL
8. Kandidāta bezskaidrās naudas uzkrājumi un bezskaidrās naudas norēķinu karšu kontu atlikumi, ja to summa pārsniedz 500 latus (norādot katra bezskaidrās naudas uzkrājumu turētāja vai bezskaidrās naudas norēķinu kartes izdevēja nosaukumu)
A/S Swedbank 11000 LVL
A/S Norvik Banka 8000 EUR
Dzimšanas gads: 1948
Ārvalstu pilsonība: nav
Dzīves vieta: Rīga
Izglītība: augstākā
Pabeigtas šādas mācību iestādes: Latvijas Valsts universitāte, 1972, vēsturnieks, vēstures skolotājs
Darba vieta un amats: pensionārs,
Valsts valodas prasmes pašnovērtējums: dzimtā valoda
Tautība: latvietis
Ģimenes stāvoklis: precējies7. Kandidāta skaidrās naudas uzkrājumi, ja to summa pārsniedz 500 latus
1200 LVL
8. Kandidāta bezskaidrās naudas uzkrājumi un bezskaidrās naudas norēķinu karšu kontu atlikumi, ja to summa pārsniedz 500 latus (norādot katra bezskaidrās naudas uzkrājumu turētāja vai bezskaidrās naudas norēķinu kartes izdevēja nosaukumu)
A/S Swedbank 11000 LVL
A/S Norvik Banka 8000 EUR
svētdiena, 2010. gada 4. jūlijs
TB/LNNK aicina 'Vienotību' publiski solīt nesadarboties ar SC
04. jūnijs 2010
Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK valde aicina politisko spēku apvienību "Vienotība", kas pirms nedēļas izšķīrās neveidot kopīgu vēlēšanu sarakstu ar TB/LNNK un "Visu Latvijai!", rīkoties atbilstoši deklarētajiem nacionālajiem principiem un publiski izslēgt iespēju pēc vēlēšanām veidot valdības koalīciju ar apvienību "Saskaņas centrs" (SC).
TB/LNNK vadība pauž bažas, ka, iespējams, tieši tāds ir bijis dažu "Vienotības" politiķu mērķis, ierobežojot savu partneru loku un neiekļaujot tajā partijas, kas skaidri iestājas pret sadarbību ar "Saskaņas centru" vienas valdības ietvaros. Tomēr TB/LNNK turpinās atbalstīt "Jaunā laika" (JL) pārstāvja Valda Dombrovska vadīto valdību un būt konstruktīva tās partnere.
"Var tikai izteikt nožēlu par "Vienotības" lēmumu ierobežot partneru loku, kam, šķiet, galvenais slēptais mērķis ir bijis parādīt gatavību atteikties no nacionālas politikas, tā paverot sev iespēju sadarbībai ar "Saskaņas centru", atzīst TB/LNNK priekšsēdētājs Roberts Zīle. TB/LNNK tādēļ ir vienojusies ar "Visu Latvijai" par kopīgas apvienības veidošanu, kas "centīsies darīt visu iespējamo, lai prokrieviskie politiskie spēki tomēr nenonāktu varas pozīcijās".
Vienlaikus Zīle uzsver: "Tik ilgi, kamēr es būšu šīs apvienības priekšsēdētājs, es nepieļaušu nekāda veida ekstrēmu vai nacionāli populistisku piedāvājumu izteikšanu sabiedrībai". "Mēs vēlētājiem piedāvāsim nacionāli konservatīvu politiku eiropeiskā izpratnē, ar to, pirmkārt, saprotot Latvijas valstiskuma stiprināšanu un iestāšanos pret Krievijas ģeopolitiskajiem centieniem, izmantojot ekonomiskās krīzes radīto sociālo spriedzi, palielināt savu ietekmi Austrumeiropā. Ir bīstami politisko varu Latvijā atdot prokrieviskajām partijām, tādēļ mūsu piedāvājums vēlētājiem būs plašs un sabalansēts, ietverot gan nacionālās, gan sociāli ekonomiskās politikas aspektus," norāda Zīle.
Jau ziņots, ka TB/LNNK nolēma veidot kopīgu TB/LNNK un partijas "Visu Latvijai" deputātu kandidātu sarakstu 10. Saeimas vēlēšanām, kā arī uzsākt TB/LNNK un VL politisko organizāciju apvienības veidošanu.
otrdiena, 2010. gada 22. jūnijs
Leiškalns lūdz neizsludināt likumu, kas prasa deklarācijas partiju līderiem
Ināra Egle, 21. jūnijs (2010)
Saeimas deputāts Kārlis Leiškalns (TP) vēstulē Valsts prezidentam Valdim Zatleram lūdz neizsludināt pagājušajā nedēļā Saeimā pieņemtos grozījumus likumā par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā. Deputāts iebilst pret Saeimas vairākuma atbalstīto Kārļa Šadurska (PS) priekšlikumu, kas paredz, ka amatpersonas deklarācijas jāiesniedz arī partiju priekšsēdētājiem un valžu locekļiem.
Ja partijas priekšsēdētājs vai valdes loceklis nav valsts amatpersona, tad uz viņu nevar attiecināt šā likuma normas — tādā gadījumā jāveic izmaiņas politisko partiju likumā un tajā jāparedz, ka šīs partijas lēmējinstitūcijas pārstāvjiem ir jāiesniedz deklarācijas, uzskata K.Leiškalns. «Nu nav, piemēram, Marģers Martinsons valsts amatpersona,» sacīja deputāts.
Sabiedrībai nav zināms, vai K.Leiškalna minētā persona pašlaik darbojas politikā, taču Saeimas pieņemtie likuma grozījumi attiecas arī uz Tautas partijas līderi Andri Šķēli, kā arī uz vairākiem Jaunā laika, Pilsoniskās savienības, Tēvzemei un brīvībai/LNNK, Visu Latvijai! un citu partiju valžu locekļiem. Savukārt uz LPP/LC valdi varēja kandidēt tikai personas, kas ir guvušas vēlētāju uzticību Saeimas, Eiropas Parlamenta vai pašvaldību vēlēšanās un līdz ar to visi valdes locekļi jau ir amatpersonas.
Saeimas deputāts Kārlis Leiškalns (TP) vēstulē Valsts prezidentam Valdim Zatleram lūdz neizsludināt pagājušajā nedēļā Saeimā pieņemtos grozījumus likumā par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā. Deputāts iebilst pret Saeimas vairākuma atbalstīto Kārļa Šadurska (PS) priekšlikumu, kas paredz, ka amatpersonas deklarācijas jāiesniedz arī partiju priekšsēdētājiem un valžu locekļiem.
Ja partijas priekšsēdētājs vai valdes loceklis nav valsts amatpersona, tad uz viņu nevar attiecināt šā likuma normas — tādā gadījumā jāveic izmaiņas politisko partiju likumā un tajā jāparedz, ka šīs partijas lēmējinstitūcijas pārstāvjiem ir jāiesniedz deklarācijas, uzskata K.Leiškalns. «Nu nav, piemēram, Marģers Martinsons valsts amatpersona,» sacīja deputāts.
Sabiedrībai nav zināms, vai K.Leiškalna minētā persona pašlaik darbojas politikā, taču Saeimas pieņemtie likuma grozījumi attiecas arī uz Tautas partijas līderi Andri Šķēli, kā arī uz vairākiem Jaunā laika, Pilsoniskās savienības, Tēvzemei un brīvībai/LNNK, Visu Latvijai! un citu partiju valžu locekļiem. Savukārt uz LPP/LC valdi varēja kandidēt tikai personas, kas ir guvušas vēlētāju uzticību Saeimas, Eiropas Parlamenta vai pašvaldību vēlēšanās un līdz ar to visi valdes locekļi jau ir amatpersonas.
piektdiena, 2010. gada 4. jūnijs
S.Ēlerte - Aktrise uz politiskās skatuves
8.augusts, 2009, Antra Gabre, NRA
http://www.nra.lv/zinas/27697-aktrise-uz-politiskas-skatuves.htm
Līdz šim, sakot – "Diena", domājām "Ēlerte". Un otrādi. Tik pašsaprotami, ka joprojām tas, kas noticis ar laikrakstu, jāskatās tā bijušās galvenās redaktores kontekstā.
Un otrādi. Kā cilvēkam, kurš gribēja diktēt savus noteikumus Latvijas politiskajai virtuvei un tā dēvētajai elitei, bet kuru šī vēlme nogrūda no politiskās skatuves, Sarmītes Ēlertes biogrāfijas fakti ir gan garlaicīgi, gan arī mūsu valsts inteliģencei raksturīgi.
Sarmīte Ēlerte beigusi Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļu, studējusi neklātienē Maskavas Kinematogrāfijas institūtā, pēc tam strādājusi par kino nodaļas vadītāju laikrakstā Literatūra un Māksla. Vēlāk darbs Rīgas videocentrā. Atmodas laikā – Latvijas Tautas frontes informācijas centra un Augstākās Padomes preses centra vadītāja. Viena no a/s Diena dibinātājiem, no šā laikraksta galvenā redaktora vietnieces ātri vien – 1992. gadā – kļuvusi par galveno redaktori.
Diena sevi proponējusi par laikrakstu ar augstiem ētikas kritērijiem, nelabvēļi ar neslēptu ironiju to dēvē par Patiesības ministriju. Ar zemtekstu – lai cik ministriju valdībā būtu, viena pastāvēs allaž. Nenoliedzami, kādreiz šo laikrakstu un tā galveno redaktori bijāja. Kāpēc tagad agrākie sabiedrotie ir gatavi iegrūst ignorances dunci gan Dienas, gan Sarmītes Ēlertes mugurā?
Augstie mērķi...
"Iemesls, kādēļ 1990. gadā šī avīze vispār tika izveidota, bija gaužām prozaisks – veidojās jauna valsts, tapa jauna likumdošana, bija nepieciešams medijs, kas visus šos jaunos tiesību aktus publicētu. Taču jau toreiz visi –
gan mēs, gan arī paši politiķi – saprata, ka Latvijai vitāli ir nepieciešams spēcīgs, demokrātisks, neangažēts, Rietumu tipa laikraksts. Tieši tādēļ 1992. gadā notika Dienas privatizācija. Un, pateicoties neatkarībai, šo gadu laikā Dienai ir izdevies paveikt daudzus svarīgus darbus. Pirmkārt, tā bija lielo, globālo procesu ietekmēšana. Domāju, ka Dienas nostāja lielā mērā veicināja to, ka Latvija iestājās NATO. Tāpat Diena sekmēja sabiedrības izpratni par nepieciešamību iestāties Eiropas Savienībā," 2008. gada vasarā neilgi pēc amata atstāšanas intervijā žurnālam Numurs savu veikumu vērtējusi Sarmīte Ēlerte.
...un neesošie principi
Privatizācija, kuru laikraksta administrācija izvairās pārspriest, ir pirmā nagla tā pašpasludināto ētisko principu zārkā. Pirms vairākiem gadiem bijušais Dienas žurnālists Dzintars Zaļūksnis iesūdzēja tiesā laikraksta vadību par nelikumībām privatizācijas procesā. Viņš to vērtē kā klaju nelikumību, jo, pēc tā laika likumiem, ārzemniekiem nedrīkstēja piederēt daļas vietējā uzņēmumā. Dienā bija gan zviedru, gan toreizējā ASV pilsoņa Paula Raudsepa kapitāls. Kā skaidro Dz. Zaļūksnis, prāva beidzās, jo "iestājās noilgums un nebija jēga to turpināt". Iespējams, savi nopelni tur bija arī par privatizāciju atbildīgajam ministram, kurš, tikpat iespējams, pretī saņēma solījumu viņu neaiztikt avīzes slejās.
Taujāts par 90. gadiem, kad pats bija Dienas galvenais redaktors, Viktors Daugmalis nopūšas – eh, tagad domās, ka esmu apvainojies un gribu ieriebt. Apdomājies viņš atsūta viedokli: "Ēlertes laikā par Dienas stratēģiju kļuva proebrejiskais kosmopolītisms, bet par taktiku – atbalsts valdošajam politiskajam spēkam un ģenerālprokuroram. Stratēģiju noteica vēlme izdabāt galvenajam akcionāram, taktik – tieksme izvairīties no Dienas prihvatizācijas izmeklēšanas. Ēlerte ir vāja žurnāliste, toties laba organizatore, tāpēc arī Diena ir tāda, kāda tā ir – profesionāli mazspējīga, bet idejiski viengabalaina un agresīva." Dz. Zaļūksnis piebilst, ka savulaik ar Sarmīti Ēlerti esot kasījies par ebreju jautājumu: "Bija komentētājs Zalmans Kacs, lai viņam vieglas smiltis. Viņa viņu necieta tautības dēļ. Tāpēc interesanti, ka ar Sorosu sāka sadarboties! Naudas dēļ, izrādās, var aizmirst aizspriedumus."
Nedaudz skaļāk izskanēja cits pārkāpums. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uzlika Sarmītei Ēlertei 50 latu sodu par amatu savienošanas pārkāpumu. KNAB viņu sauca pie atbildības pēc likuma par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā. Proti, Dienas galvenā redaktore bijusi Valsts kultūrkapitāla fonda padomes locekle un ieņēmusi amatus dažādos fondos un uzņēmumos. "Laikā, kad S. Ēlerte strādāja kultūrkapitāla fondā, viņas vadītais laikraksts esot saņēmis 82,7 tūkstošus latu lielu līdzfinansējumu Kultūras Dienas izdošanai," raksta laikraksts Neatkarīgā.
Sapnis par politiku ir dzīvs
Pat ja šobrīd Sarmīte Ēlerte ir nosēdusies politiskās skatuves maliņā un mēģina čalot par savu rožu dārzu, kas aizaudzis ar balandām (žurnālā Numurs īsi pēc aiziešanas no galvenās redaktores amata), tas disonē ar ilgus gadus kopto dzelzs lēdijas, kura nesmaida, tēlu. Daudz pierastāk šķiet uzzināt par viņas kāroto lomu uz tās pašas politiskās skatuves. Un tāda ir. Viņa laikrakstā Diena pavēstījusi, ka ir gatava līdzdarboties konsolidācijas procesā, taču ne tajā, kuru piedāvā varas partijas. Viņasprāt, par konsolidācijas pamatu jākļūst godīgai politikai, kuru pārstāvot Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai.
Vai partijas būs gatavas uzņemt Sarmītes Ēlertes piedāvāto palīdzību atplestām rokām, rādīs laiks. Jo – sakot "Diena", joprojām domājam "Ēlerte". Taču tagad šim tandēmam ir jau cits zemteksts, jo laikraksts mainījis īpašnieku. "Domāju, ka lēmums par Dienas pārdošanu lielā mērā bija saistīts ar Ēlertes paziņojumu par iešanu politikā. Domāju, tiklīdz zviedri to izdzirdēja, viņi saprata, ka Diena tiks iznīcināta pilnīgi, avīze kalpos vienam politiskam spēkam, ko gribēs vadīt Ēlerte ar savu komandu. Tad beigās sanāktu, ka Diena būtu jaunā politiskā spēka laikraksts," vērtē Rīgas domes vicemērs Ainārs Šlesers (LPP/LC) intervijā žurnālam Klubs.
Nauda, vara un ietekme
"Laikraksts un tā redaktore, manuprāt, uztvēra dzīvi pārāk politizēti vispār," savā blogā secina žurnālists Māris Zanders. Biznesa augstskolas Turība komunikācijas zinātnes asociētais profesors Ainārs Dimants, vērtējot Dienas aktīvo vēlmi ietekmēt politiskos procesus, saka: "Avīzes bijušas un būs politiskas. Protams, ir jābūt savai pēctecīgai idejiskai nostājai, lai lasītāji var identificēties ar redakcionālo līniju! Robeža gan ir smalka – lai tādējādi neatgrūstu pārāk daudzus lasītājus. Pārmest var tad, ja avīzei nav patstāvīgas lomas un tā kļūst par instrumentu politisko spēku rokās." A. Šlesers runā tiešāk – Sarmīte Ēlerte baudīja lielu politisko ietekmi caur partiju Jaunais laiks un politiskajām nevalstiskajām organizācijām, uzskatot, ka viņas viedoklis bieži esot tautas viedoklis. "Jā, ir noderīgi elites pārstāvjiem uzšaut pa pirkstiem, ja viņi pārkāpj likumu vai manipulē ar saviem ietekmes aģentiem, tomēr tā dedzība, ar kādu Diena ir pēdējo gadu laikā cīnījusies pret Lembergu, Šleseru, Šķēli & Co., ir zināmā mērā pārāk liels gods minētajiem pilsoņiem. Neba no Lemberga vai Šķēles ir atkarīgs, vai es kā indivīds mācēšu pieņemt manai dzīvei patiešām būtiskus lēmumus. Citiem vārdiem sakot, man liekas, ka Diena varētu vairāk rakstīt par to sabiedrību, kas neaprobežojas ar dažiem tūkstošiem tipāžu, kas paši sevi iecēluši elites statusā," tautas vēlmes pārstāvēt uzņēmies M. Zanders.
Dienas stils bija atbalstīt katru nākamo varas partiju – vispirms Latvijas ceļu, tad Tautas partiju, tagad Jauno laiku. "Tur ir pietrūcis konsekvences un nav ticamības, kādēļ tāda nostāja ir izvēlēta. Tāpēc ir pamats kritikai, un, loģiski, ir arī atsitiens pārdošanas rādītājos," saka profesors A. Dimants. A. Šlesers norāda uz to pašu: "Kā politiskais pretinieks viņa [Sarmīte Ēlerte] bija ārkārtīgi gudra, radoša, bet problēma ir citā. Akcionāri visas šīs izdarības bija gatavi atbalstīt līdz brīdim, kamēr uzņēmums strādāja ar peļņu. Bet, ja uzņēmums sāk strādāt arvien sliktāk un sliktāk, tad cik ilgi viņi maksās par to, ka kāds kārto rēķinus politiskajā laukā?"
Mīl tikai vajadzīgos
A. Dimants vērtē, ka Dienai pietrūka patstāvīgas nostājas, tā nespēja distancēties no tiem, kurus aizstāv, tādējādi pārāk identificējoties ar noteiktiem politiskiem spēkiem. "Par to liecina kontentanalīze, ko veikuši studenti un pētnieki. Andris Šķēle bija tabu tēma ilgu laiku. Lielākais rīta laikraksts Diena nezināja, kas Andrim Šķēlem pieder, un par valsts nozagšanu uzzināja no Pasaules bankas. Tas neveicināja ticamību. Tagad ir pilnīgi pretēja pozīcija [attiecībā pret Šķēli]." Kas attiecas uz labvēlīgo attieksmi pret A. Šķēli, to varētu izskaidrot ar darījumu – kad viņš bija pie varas, avīzei esot atlaists PVN parāds.
"Ne vienmēr ir bijuši skaidri Dienas idejiskie principi. Liberālie principi ir tikuši pārkāpti," saka A. Dimants. Tautas partijas smagsvars Aigars Kalvītis par avīzes centieniem ietekmēt politiskos procesus izsaucas: "Protams, Diena visaktīvāk ir mēģinājusi ietekmēt sev par labu politiskos procesus! Avīze ļoti stipri mēģināja realizēt liberālo ideoloģiju, pat upurējot Latvijas valsts intereses, ja kaut kas bijis svarīgi viņiem." Viņš oponē, ka Diena būtu mīlējusi Tautas partiju. "Bija lietas, kur mūs atbalstīja, bija, kur ne. Kamēr partija realizēja viņu atbalstīto ideoloģiju, tikmēr mīlēja. Piemēram, Tautas partijas nostāju par viendzimuma laulībām nenormāli kritizēja, īpaši es biju nemīļš."
"Sarmītei bija savas autoritātes, uz kurām viņa paļāvās, un raksts bija jāveido saskaņā ar šo autoritāšu viedokli," atceras kāds bijušais dienietis. Dz. Zaļūksnis ir tiešāks, sakot, ka Sarmīte Ēlerte savulaik "savus draugus savilka presē un padarīja viņus par viedokļu līderiem bez objektīviem kritērijiem". Tādi bijuši (protams!) politiķi Jānis Kinna, Aleksandrs Kiršteins un žurnālists, politisko aizkulišu spēlētājs Edvīns Inkēns.
Atceroties, cik skarbu un pazemojoši pasniegtu kritiku Dienā izpelnījās tikko ieceltais Valsts prezidents Valdis Zatlers, jāvaicā, vai tiešām tas tika darīts augstu ētikas kritēriju vārdā, lai valsti prezentētu kristāltīrs cilvēks. Ārsta Zatlera vietā varēja būt jebkurš cits – arī viņš dabūtu trūkties. Vienīgi jurists Egils Levits ne, viņu Sarmīte Ēlerte bijusi noskatījusi kā nākamo Vairas Vīķes-Freibergas pēcteci. (E. Levits tiešām tika minēts kā iespējamais Valsts prezidenta amata kandidāts.) Iespējams, tāpēc daudz apņirgtais prezidenta kandidatūras saskaņošanas pasākums notika zoodārzā – politiķiem bija ātri jāvienojas, lai Dienai neļautu valdīt pār situāciju. "Nu kurš gan būs gatavs tev pateikt, ka Ēlerte bija nikna, jo prezidenta kandidatūra netika saskaņota ar viņu?" Neatkarīgajai nosmēja politisko aizkulišu pārzinātājs.
Viena cilvēka faktors
Kāpēc Diena tā rīkojās? A. Dimants uzskaita: pirmkārt, pamatā bija [Ēlertes] personiskās simpātijas, otrkārt, autoritārs, nevis koleģiāls vadības stils. Gan no Dienas aizgājušie, gan tajā strādājošie žurnālisti apgalvo – bijusī galvenā redaktore bijusi autoritāra un diktējusi vienīgo pareizo viedokli, kam jāparādās avīzē. Viens eksdienietis tā arī saka: "Tika norādīts, kā rakstīt. Taču, ja gribēji profesionāli augt 22–23 gadu vecumā, tad Diena bija ideāla vieta, jo spēcīgais redaktoru korpuss žurnālistus izskoloja labi. Tas atsvēra žurnālistikas brīvības trūkumu." Viņa kolēģis papildina: "Esmu saņēmis pārmetumu: vai tad nesaprati, kā tev bija jāraksta!? Taču pēc pāris dienām uzstādījumi mainījās, un tas Sarmītes autoritāti neveicināja. Strādājot Dienā, sapratu, ka preses brīvība un žurnālista brīvība nav viens un tas pats. Presi nevar cenzēt, bet žurnālists var vai nu piekrist galvenajam redaktoram, vai mainīt darbavietu."
Savukārt Viktors Avotiņš, atceroties kopā pavadīto darba laiku Literatūrā un Mākslā, Sarmīti Ēlerti raksturo atzinīgi: "Viņai ir stingrs raksturs, un nedomāju, ka tā ir slikta īpašība. Man patika viņas raksturs, tikpat sūdīgs kā manējais, patika, ka viņa ir gudrāka par mani, spītīga, ka viņai bija idejas, kā atdzīvināt redakcijas dzīvi." Uz repliku, ka studiju biedri Sarmīti raksturojuši kā cilvēku bez humora izjūtas, viņš atmet ar roku: "Acīmredzot viņa jutās atbildīga par avīzi, un jokiem neatlika laika."
Nenoliedzami, vienas sievietes ambīcijas Dienu gan uzcēla uz pašradīta pjedestāla, gan arī nostūma no tā.
http://www.nra.lv/zinas/27697-aktrise-uz-politiskas-skatuves.htm
Līdz šim, sakot – "Diena", domājām "Ēlerte". Un otrādi. Tik pašsaprotami, ka joprojām tas, kas noticis ar laikrakstu, jāskatās tā bijušās galvenās redaktores kontekstā.
Un otrādi. Kā cilvēkam, kurš gribēja diktēt savus noteikumus Latvijas politiskajai virtuvei un tā dēvētajai elitei, bet kuru šī vēlme nogrūda no politiskās skatuves, Sarmītes Ēlertes biogrāfijas fakti ir gan garlaicīgi, gan arī mūsu valsts inteliģencei raksturīgi.
Sarmīte Ēlerte beigusi Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļu, studējusi neklātienē Maskavas Kinematogrāfijas institūtā, pēc tam strādājusi par kino nodaļas vadītāju laikrakstā Literatūra un Māksla. Vēlāk darbs Rīgas videocentrā. Atmodas laikā – Latvijas Tautas frontes informācijas centra un Augstākās Padomes preses centra vadītāja. Viena no a/s Diena dibinātājiem, no šā laikraksta galvenā redaktora vietnieces ātri vien – 1992. gadā – kļuvusi par galveno redaktori.
Diena sevi proponējusi par laikrakstu ar augstiem ētikas kritērijiem, nelabvēļi ar neslēptu ironiju to dēvē par Patiesības ministriju. Ar zemtekstu – lai cik ministriju valdībā būtu, viena pastāvēs allaž. Nenoliedzami, kādreiz šo laikrakstu un tā galveno redaktori bijāja. Kāpēc tagad agrākie sabiedrotie ir gatavi iegrūst ignorances dunci gan Dienas, gan Sarmītes Ēlertes mugurā?
Augstie mērķi...
"Iemesls, kādēļ 1990. gadā šī avīze vispār tika izveidota, bija gaužām prozaisks – veidojās jauna valsts, tapa jauna likumdošana, bija nepieciešams medijs, kas visus šos jaunos tiesību aktus publicētu. Taču jau toreiz visi –
gan mēs, gan arī paši politiķi – saprata, ka Latvijai vitāli ir nepieciešams spēcīgs, demokrātisks, neangažēts, Rietumu tipa laikraksts. Tieši tādēļ 1992. gadā notika Dienas privatizācija. Un, pateicoties neatkarībai, šo gadu laikā Dienai ir izdevies paveikt daudzus svarīgus darbus. Pirmkārt, tā bija lielo, globālo procesu ietekmēšana. Domāju, ka Dienas nostāja lielā mērā veicināja to, ka Latvija iestājās NATO. Tāpat Diena sekmēja sabiedrības izpratni par nepieciešamību iestāties Eiropas Savienībā," 2008. gada vasarā neilgi pēc amata atstāšanas intervijā žurnālam Numurs savu veikumu vērtējusi Sarmīte Ēlerte.
...un neesošie principi
Privatizācija, kuru laikraksta administrācija izvairās pārspriest, ir pirmā nagla tā pašpasludināto ētisko principu zārkā. Pirms vairākiem gadiem bijušais Dienas žurnālists Dzintars Zaļūksnis iesūdzēja tiesā laikraksta vadību par nelikumībām privatizācijas procesā. Viņš to vērtē kā klaju nelikumību, jo, pēc tā laika likumiem, ārzemniekiem nedrīkstēja piederēt daļas vietējā uzņēmumā. Dienā bija gan zviedru, gan toreizējā ASV pilsoņa Paula Raudsepa kapitāls. Kā skaidro Dz. Zaļūksnis, prāva beidzās, jo "iestājās noilgums un nebija jēga to turpināt". Iespējams, savi nopelni tur bija arī par privatizāciju atbildīgajam ministram, kurš, tikpat iespējams, pretī saņēma solījumu viņu neaiztikt avīzes slejās.
Taujāts par 90. gadiem, kad pats bija Dienas galvenais redaktors, Viktors Daugmalis nopūšas – eh, tagad domās, ka esmu apvainojies un gribu ieriebt. Apdomājies viņš atsūta viedokli: "Ēlertes laikā par Dienas stratēģiju kļuva proebrejiskais kosmopolītisms, bet par taktiku – atbalsts valdošajam politiskajam spēkam un ģenerālprokuroram. Stratēģiju noteica vēlme izdabāt galvenajam akcionāram, taktik – tieksme izvairīties no Dienas prihvatizācijas izmeklēšanas. Ēlerte ir vāja žurnāliste, toties laba organizatore, tāpēc arī Diena ir tāda, kāda tā ir – profesionāli mazspējīga, bet idejiski viengabalaina un agresīva." Dz. Zaļūksnis piebilst, ka savulaik ar Sarmīti Ēlerti esot kasījies par ebreju jautājumu: "Bija komentētājs Zalmans Kacs, lai viņam vieglas smiltis. Viņa viņu necieta tautības dēļ. Tāpēc interesanti, ka ar Sorosu sāka sadarboties! Naudas dēļ, izrādās, var aizmirst aizspriedumus."
Nedaudz skaļāk izskanēja cits pārkāpums. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uzlika Sarmītei Ēlertei 50 latu sodu par amatu savienošanas pārkāpumu. KNAB viņu sauca pie atbildības pēc likuma par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā. Proti, Dienas galvenā redaktore bijusi Valsts kultūrkapitāla fonda padomes locekle un ieņēmusi amatus dažādos fondos un uzņēmumos. "Laikā, kad S. Ēlerte strādāja kultūrkapitāla fondā, viņas vadītais laikraksts esot saņēmis 82,7 tūkstošus latu lielu līdzfinansējumu Kultūras Dienas izdošanai," raksta laikraksts Neatkarīgā.
Sapnis par politiku ir dzīvs
Pat ja šobrīd Sarmīte Ēlerte ir nosēdusies politiskās skatuves maliņā un mēģina čalot par savu rožu dārzu, kas aizaudzis ar balandām (žurnālā Numurs īsi pēc aiziešanas no galvenās redaktores amata), tas disonē ar ilgus gadus kopto dzelzs lēdijas, kura nesmaida, tēlu. Daudz pierastāk šķiet uzzināt par viņas kāroto lomu uz tās pašas politiskās skatuves. Un tāda ir. Viņa laikrakstā Diena pavēstījusi, ka ir gatava līdzdarboties konsolidācijas procesā, taču ne tajā, kuru piedāvā varas partijas. Viņasprāt, par konsolidācijas pamatu jākļūst godīgai politikai, kuru pārstāvot Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai.
Vai partijas būs gatavas uzņemt Sarmītes Ēlertes piedāvāto palīdzību atplestām rokām, rādīs laiks. Jo – sakot "Diena", joprojām domājam "Ēlerte". Taču tagad šim tandēmam ir jau cits zemteksts, jo laikraksts mainījis īpašnieku. "Domāju, ka lēmums par Dienas pārdošanu lielā mērā bija saistīts ar Ēlertes paziņojumu par iešanu politikā. Domāju, tiklīdz zviedri to izdzirdēja, viņi saprata, ka Diena tiks iznīcināta pilnīgi, avīze kalpos vienam politiskam spēkam, ko gribēs vadīt Ēlerte ar savu komandu. Tad beigās sanāktu, ka Diena būtu jaunā politiskā spēka laikraksts," vērtē Rīgas domes vicemērs Ainārs Šlesers (LPP/LC) intervijā žurnālam Klubs.
Nauda, vara un ietekme
"Laikraksts un tā redaktore, manuprāt, uztvēra dzīvi pārāk politizēti vispār," savā blogā secina žurnālists Māris Zanders. Biznesa augstskolas Turība komunikācijas zinātnes asociētais profesors Ainārs Dimants, vērtējot Dienas aktīvo vēlmi ietekmēt politiskos procesus, saka: "Avīzes bijušas un būs politiskas. Protams, ir jābūt savai pēctecīgai idejiskai nostājai, lai lasītāji var identificēties ar redakcionālo līniju! Robeža gan ir smalka – lai tādējādi neatgrūstu pārāk daudzus lasītājus. Pārmest var tad, ja avīzei nav patstāvīgas lomas un tā kļūst par instrumentu politisko spēku rokās." A. Šlesers runā tiešāk – Sarmīte Ēlerte baudīja lielu politisko ietekmi caur partiju Jaunais laiks un politiskajām nevalstiskajām organizācijām, uzskatot, ka viņas viedoklis bieži esot tautas viedoklis. "Jā, ir noderīgi elites pārstāvjiem uzšaut pa pirkstiem, ja viņi pārkāpj likumu vai manipulē ar saviem ietekmes aģentiem, tomēr tā dedzība, ar kādu Diena ir pēdējo gadu laikā cīnījusies pret Lembergu, Šleseru, Šķēli & Co., ir zināmā mērā pārāk liels gods minētajiem pilsoņiem. Neba no Lemberga vai Šķēles ir atkarīgs, vai es kā indivīds mācēšu pieņemt manai dzīvei patiešām būtiskus lēmumus. Citiem vārdiem sakot, man liekas, ka Diena varētu vairāk rakstīt par to sabiedrību, kas neaprobežojas ar dažiem tūkstošiem tipāžu, kas paši sevi iecēluši elites statusā," tautas vēlmes pārstāvēt uzņēmies M. Zanders.
Dienas stils bija atbalstīt katru nākamo varas partiju – vispirms Latvijas ceļu, tad Tautas partiju, tagad Jauno laiku. "Tur ir pietrūcis konsekvences un nav ticamības, kādēļ tāda nostāja ir izvēlēta. Tāpēc ir pamats kritikai, un, loģiski, ir arī atsitiens pārdošanas rādītājos," saka profesors A. Dimants. A. Šlesers norāda uz to pašu: "Kā politiskais pretinieks viņa [Sarmīte Ēlerte] bija ārkārtīgi gudra, radoša, bet problēma ir citā. Akcionāri visas šīs izdarības bija gatavi atbalstīt līdz brīdim, kamēr uzņēmums strādāja ar peļņu. Bet, ja uzņēmums sāk strādāt arvien sliktāk un sliktāk, tad cik ilgi viņi maksās par to, ka kāds kārto rēķinus politiskajā laukā?"
Mīl tikai vajadzīgos
A. Dimants vērtē, ka Dienai pietrūka patstāvīgas nostājas, tā nespēja distancēties no tiem, kurus aizstāv, tādējādi pārāk identificējoties ar noteiktiem politiskiem spēkiem. "Par to liecina kontentanalīze, ko veikuši studenti un pētnieki. Andris Šķēle bija tabu tēma ilgu laiku. Lielākais rīta laikraksts Diena nezināja, kas Andrim Šķēlem pieder, un par valsts nozagšanu uzzināja no Pasaules bankas. Tas neveicināja ticamību. Tagad ir pilnīgi pretēja pozīcija [attiecībā pret Šķēli]." Kas attiecas uz labvēlīgo attieksmi pret A. Šķēli, to varētu izskaidrot ar darījumu – kad viņš bija pie varas, avīzei esot atlaists PVN parāds.
"Ne vienmēr ir bijuši skaidri Dienas idejiskie principi. Liberālie principi ir tikuši pārkāpti," saka A. Dimants. Tautas partijas smagsvars Aigars Kalvītis par avīzes centieniem ietekmēt politiskos procesus izsaucas: "Protams, Diena visaktīvāk ir mēģinājusi ietekmēt sev par labu politiskos procesus! Avīze ļoti stipri mēģināja realizēt liberālo ideoloģiju, pat upurējot Latvijas valsts intereses, ja kaut kas bijis svarīgi viņiem." Viņš oponē, ka Diena būtu mīlējusi Tautas partiju. "Bija lietas, kur mūs atbalstīja, bija, kur ne. Kamēr partija realizēja viņu atbalstīto ideoloģiju, tikmēr mīlēja. Piemēram, Tautas partijas nostāju par viendzimuma laulībām nenormāli kritizēja, īpaši es biju nemīļš."
"Sarmītei bija savas autoritātes, uz kurām viņa paļāvās, un raksts bija jāveido saskaņā ar šo autoritāšu viedokli," atceras kāds bijušais dienietis. Dz. Zaļūksnis ir tiešāks, sakot, ka Sarmīte Ēlerte savulaik "savus draugus savilka presē un padarīja viņus par viedokļu līderiem bez objektīviem kritērijiem". Tādi bijuši (protams!) politiķi Jānis Kinna, Aleksandrs Kiršteins un žurnālists, politisko aizkulišu spēlētājs Edvīns Inkēns.
Atceroties, cik skarbu un pazemojoši pasniegtu kritiku Dienā izpelnījās tikko ieceltais Valsts prezidents Valdis Zatlers, jāvaicā, vai tiešām tas tika darīts augstu ētikas kritēriju vārdā, lai valsti prezentētu kristāltīrs cilvēks. Ārsta Zatlera vietā varēja būt jebkurš cits – arī viņš dabūtu trūkties. Vienīgi jurists Egils Levits ne, viņu Sarmīte Ēlerte bijusi noskatījusi kā nākamo Vairas Vīķes-Freibergas pēcteci. (E. Levits tiešām tika minēts kā iespējamais Valsts prezidenta amata kandidāts.) Iespējams, tāpēc daudz apņirgtais prezidenta kandidatūras saskaņošanas pasākums notika zoodārzā – politiķiem bija ātri jāvienojas, lai Dienai neļautu valdīt pār situāciju. "Nu kurš gan būs gatavs tev pateikt, ka Ēlerte bija nikna, jo prezidenta kandidatūra netika saskaņota ar viņu?" Neatkarīgajai nosmēja politisko aizkulišu pārzinātājs.
Viena cilvēka faktors
Kāpēc Diena tā rīkojās? A. Dimants uzskaita: pirmkārt, pamatā bija [Ēlertes] personiskās simpātijas, otrkārt, autoritārs, nevis koleģiāls vadības stils. Gan no Dienas aizgājušie, gan tajā strādājošie žurnālisti apgalvo – bijusī galvenā redaktore bijusi autoritāra un diktējusi vienīgo pareizo viedokli, kam jāparādās avīzē. Viens eksdienietis tā arī saka: "Tika norādīts, kā rakstīt. Taču, ja gribēji profesionāli augt 22–23 gadu vecumā, tad Diena bija ideāla vieta, jo spēcīgais redaktoru korpuss žurnālistus izskoloja labi. Tas atsvēra žurnālistikas brīvības trūkumu." Viņa kolēģis papildina: "Esmu saņēmis pārmetumu: vai tad nesaprati, kā tev bija jāraksta!? Taču pēc pāris dienām uzstādījumi mainījās, un tas Sarmītes autoritāti neveicināja. Strādājot Dienā, sapratu, ka preses brīvība un žurnālista brīvība nav viens un tas pats. Presi nevar cenzēt, bet žurnālists var vai nu piekrist galvenajam redaktoram, vai mainīt darbavietu."
Savukārt Viktors Avotiņš, atceroties kopā pavadīto darba laiku Literatūrā un Mākslā, Sarmīti Ēlerti raksturo atzinīgi: "Viņai ir stingrs raksturs, un nedomāju, ka tā ir slikta īpašība. Man patika viņas raksturs, tikpat sūdīgs kā manējais, patika, ka viņa ir gudrāka par mani, spītīga, ka viņai bija idejas, kā atdzīvināt redakcijas dzīvi." Uz repliku, ka studiju biedri Sarmīti raksturojuši kā cilvēku bez humora izjūtas, viņš atmet ar roku: "Acīmredzot viņa jutās atbildīga par avīzi, un jokiem neatlika laika."
Nenoliedzami, vienas sievietes ambīcijas Dienu gan uzcēla uz pašradīta pjedestāla, gan arī nostūma no tā.
piektdiena, 2010. gada 30. aprīlis
Aivis Ronis (ciešas saites ar Jurkānu)
Jaunais ārlietu ministrs – Aivis Ronis
http://www.delfi.lv/news/national/politics/jaunais-arlietu-ministrs--aivis-ronis.d?id=31559685
Ar milzīgu atbalstu bijušo diplomātu Aivi Roni ārlietu ministra amatā ceturtdien apstiprināja Saeima. Par Roni nobalsoja 90 deputāti, atturējās viens, bet pret nebija neviena. Līdz ar bezpartejiskā Roņa kļūšanu par ministru, šobrīd Valda Dombrovska (JL) vadītajā valdībā, ko martā atstāja Tautas partija, vakanti palikuši veselības un tieslietu ministra krēsli, kā arī reģionālās attīstības un pašvaldības ministra amats, par kura saglabāšanu vai likvidēšanu vēl nav pieņemts galīgais lēmums.
Dombrovskis debatēs pauda pārliecību, ka Ronis kā profesionālis spēs turpināt Latvijas ārpolitikas kontinuitāti.
Pēc balsojuma Ronis žurnālistiem jokojot atzina, ka par šādu rezultātu balsojumā būtu greizsirdīgs jebkurš pasaules diktators, taču viņš to uztver kā parlamenta atbalstu iepriekšējam ārpolitikas kursam.
Piecu mēnešu laikā Ronis vēlētos turpināt ārpolitikas virzību un panākt lielāko atbalstu ārpolitikai gan no Saeimas, gan no sabiedrības puses. Viņš norādīja, ka negrasās mainīt nekādas Ārlietu ministrijas amatpersonas, nodrošinot ārpolitikas īstenošanas nepārtrauktību.
Dombrovskis pēc balsojuma pauda gandarījumu par pārliecinošo atbalstu Ronim, kas pierādot, ka kandidatūra izvēlēta veiksmīgi.
Vienīgais deputāts, kurš balsojumā atturējās, bija "Visu Latvijai!" pārstāvis Visvaldis Lācis.
Ronis dzimis Kuldīgā 1968.gada 20.maijā. 1991.gadā viņš pabeidzis studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā, no 1999. līdz 2000.gadam Fulbraita stipendijas ietvaros izstrādājis zinātnisko projektu Kolumbijas universitātē ASV.
No 1989. līdz 1991.gadam Ronis strādājis par žurnālistu Latvijas televīzijas informatīvo raidījumu redakcijā, bet vēlāk ilgus gadus viņa darbība saistīta ar ārlietu sektoru. No 1991. līdz 1992.gadam viņš Ārlietu ministrijā (ĀM) strādājis par Politiskā departamenta vadošo speciālistu, vēlāk kļuvis par ārlietu ministra Jāņa Jurkāna palīgu politiskajos jautājumos. No 1992.gada nogales līdz 1993.gada aprīlim Ronis bijis ĀM preses sekretārs.
1993.-1995.gadā Ronis strādāja par Latvijas vēstniecības Zviedrijā pirmo sekretāru. Atgriezies Latvijā, viņš līdz 2000.gadam bija ĀM valsts sekretāra Māra Riekstiņa (iepriekšējā ministra) vietnieks divpusējās attiecībās. Vienlaikus Ronis 1998.-2000.gadā pildīja Latvijas vēstnieka Turcijā pienākumus, rezidējot Rīgā.
2000.-2004.gadā Ronis ASV galvaspilsētā Vašingtonā pildīja Latvijas vēstnieka pienākumus, no 2001.gada bija arī nerezidējošā vēstnieka Meksikā amatā. 2004.gadā Ronim bija jāpārceļas uz Briseli, kur viņš bija Latvijas vēstnieks NATO. 2005.gada rudenī viņš iesniedza atlūgumu.
Kopš 2005.gada beigām Ronis ir Latvijas–Amerikas finanšu foruma valdes priekšsēdētājs, 2009.gada augustā viņš uzaicināts piedalīties jaunās NATO Stratēģiskās koncepcijas ekspertu darba grupā. Kopš 2008.gada oktobra Ronis darbojas arī Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijā.
http://www.delfi.lv/news/national/politics/jaunais-arlietu-ministrs--aivis-ronis.d?id=31559685
Ar milzīgu atbalstu bijušo diplomātu Aivi Roni ārlietu ministra amatā ceturtdien apstiprināja Saeima. Par Roni nobalsoja 90 deputāti, atturējās viens, bet pret nebija neviena. Līdz ar bezpartejiskā Roņa kļūšanu par ministru, šobrīd Valda Dombrovska (JL) vadītajā valdībā, ko martā atstāja Tautas partija, vakanti palikuši veselības un tieslietu ministra krēsli, kā arī reģionālās attīstības un pašvaldības ministra amats, par kura saglabāšanu vai likvidēšanu vēl nav pieņemts galīgais lēmums.
Dombrovskis debatēs pauda pārliecību, ka Ronis kā profesionālis spēs turpināt Latvijas ārpolitikas kontinuitāti.
Pēc balsojuma Ronis žurnālistiem jokojot atzina, ka par šādu rezultātu balsojumā būtu greizsirdīgs jebkurš pasaules diktators, taču viņš to uztver kā parlamenta atbalstu iepriekšējam ārpolitikas kursam.
Piecu mēnešu laikā Ronis vēlētos turpināt ārpolitikas virzību un panākt lielāko atbalstu ārpolitikai gan no Saeimas, gan no sabiedrības puses. Viņš norādīja, ka negrasās mainīt nekādas Ārlietu ministrijas amatpersonas, nodrošinot ārpolitikas īstenošanas nepārtrauktību.
Dombrovskis pēc balsojuma pauda gandarījumu par pārliecinošo atbalstu Ronim, kas pierādot, ka kandidatūra izvēlēta veiksmīgi.
Vienīgais deputāts, kurš balsojumā atturējās, bija "Visu Latvijai!" pārstāvis Visvaldis Lācis.
Ronis dzimis Kuldīgā 1968.gada 20.maijā. 1991.gadā viņš pabeidzis studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā, no 1999. līdz 2000.gadam Fulbraita stipendijas ietvaros izstrādājis zinātnisko projektu Kolumbijas universitātē ASV.
No 1989. līdz 1991.gadam Ronis strādājis par žurnālistu Latvijas televīzijas informatīvo raidījumu redakcijā, bet vēlāk ilgus gadus viņa darbība saistīta ar ārlietu sektoru. No 1991. līdz 1992.gadam viņš Ārlietu ministrijā (ĀM) strādājis par Politiskā departamenta vadošo speciālistu, vēlāk kļuvis par ārlietu ministra Jāņa Jurkāna palīgu politiskajos jautājumos. No 1992.gada nogales līdz 1993.gada aprīlim Ronis bijis ĀM preses sekretārs.
1993.-1995.gadā Ronis strādāja par Latvijas vēstniecības Zviedrijā pirmo sekretāru. Atgriezies Latvijā, viņš līdz 2000.gadam bija ĀM valsts sekretāra Māra Riekstiņa (iepriekšējā ministra) vietnieks divpusējās attiecībās. Vienlaikus Ronis 1998.-2000.gadā pildīja Latvijas vēstnieka Turcijā pienākumus, rezidējot Rīgā.
2000.-2004.gadā Ronis ASV galvaspilsētā Vašingtonā pildīja Latvijas vēstnieka pienākumus, no 2001.gada bija arī nerezidējošā vēstnieka Meksikā amatā. 2004.gadā Ronim bija jāpārceļas uz Briseli, kur viņš bija Latvijas vēstnieks NATO. 2005.gada rudenī viņš iesniedza atlūgumu.
Kopš 2005.gada beigām Ronis ir Latvijas–Amerikas finanšu foruma valdes priekšsēdētājs, 2009.gada augustā viņš uzaicināts piedalīties jaunās NATO Stratēģiskās koncepcijas ekspertu darba grupā. Kopš 2008.gada oktobra Ronis darbojas arī Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijā.
trešdiena, 2010. gada 21. aprīlis
LKJA (Latvijas konservatīvā jaunatnes apvienība)
http://lkja.lv/lkja/par-mums/
Latvijas Konservatīvā jaunatnes apvienība (LKJA) ir no politiskajām partijām neatkarīga nevalstiskā organizācija, kuras galvenie mērķi ir:
veicināt Latvijas jauniešu izpratni par iekšpolitikas un ārpolitikas procesiem;
iesaistīt jauniešus sabiedriski politiskajā dzīvē;
veidot diskusiju par labējās, konservatīvās politikas vērtībām un attīstību Latvijā un ārvalstīs;
sekmēt pilsoniskās sabiedrības attīstību Latvijā;
skaidrot Latvijas intereses ārvalstīs;
veicināt Latvijas rezultatīvu darbību ES, NATO u.c. starptautiskās struktūrās;
veicināt Latvijas sabiedrības integrāciju.
Sabiedriskā organizācija LKJA tika reģistrēta 1996. gadā.
Kā vienu no galvenajiem līdzekļiem savu mērķu sasniegšanai LKJA izmanto semināru rīkošanu, kuros kā lektori tiek pieaicināti politiķi, valsts amatpersonas un eksperti.
Latvijā notiek sadarbība ar citām biedrībām: LATO, LTJK, Atvērtā Baltkrievija, Pilsoniskā līdzdalība, partiju -Tautas Partija, Jaunais laiks, LPP un TB/LNNK jaunatnes nodaļām u.c.
Latvijas Konservatīvā jaunatnes apvienība (LKJA) ir no politiskajām partijām neatkarīga nevalstiskā organizācija, kuras galvenie mērķi ir:
veicināt Latvijas jauniešu izpratni par iekšpolitikas un ārpolitikas procesiem;
iesaistīt jauniešus sabiedriski politiskajā dzīvē;
veidot diskusiju par labējās, konservatīvās politikas vērtībām un attīstību Latvijā un ārvalstīs;
sekmēt pilsoniskās sabiedrības attīstību Latvijā;
skaidrot Latvijas intereses ārvalstīs;
veicināt Latvijas rezultatīvu darbību ES, NATO u.c. starptautiskās struktūrās;
veicināt Latvijas sabiedrības integrāciju.
Sabiedriskā organizācija LKJA tika reģistrēta 1996. gadā.
Kā vienu no galvenajiem līdzekļiem savu mērķu sasniegšanai LKJA izmanto semināru rīkošanu, kuros kā lektori tiek pieaicināti politiķi, valsts amatpersonas un eksperti.
Latvijā notiek sadarbība ar citām biedrībām: LATO, LTJK, Atvērtā Baltkrievija, Pilsoniskā līdzdalība, partiju -Tautas Partija, Jaunais laiks, LPP un TB/LNNK jaunatnes nodaļām u.c.
svētdiena, 2010. gada 11. aprīlis
Latvijas politisko partiju uzskaitījums
Latvijas politisko partiju uzskaitījums (īss apraksts un statistika par katru partiju)
Vikipēdijas raksts: http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_politisko_partiju_uzskait%C4%ABjums
No šīs lapas saites ved saites uz partiju mājas lapām.
Vikipēdijas raksts: http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_politisko_partiju_uzskait%C4%ABjums
No šīs lapas saites ved saites uz partiju mājas lapām.
sestdiena, 2010. gada 10. aprīlis
TB/LNNK un Vienotība (Kristovskis, Diena)
Kristovskis nav pret TB/LNNK, bet vēlas arī "Visu Latvijai!"
Ināra Egle , Sestdiena, 10. aprīlis (2010)
http://www.diena.lv/lat/politics/hot/kristovskis-nav-pret-tb-lnnk-bet-velas-ari-visu-latvijai-2010-04-10-1
Latvijas labā Pilsoniskās savienības (PS) un arī Vienotības līderis Ģirts Valdis Kristovskis ir gatavs strādāt kopā apvienībā ar saviem bijušajiem partijas biedriem no Tēvzemei un brīvībai/LNNK, «lai kādas sāpīgas atmiņas ir palikušas pagātnē». Taču viņš Dienai atzina, ka nevarot runāt par TB/LNNK ienākšanu Vienotībā, nerunājot par sadarbību ar Visu Latvijai!.
Viņaprāt, pie sarunu galda ir jāsēž ar visiem. TB/LNNK varētu būt iespējas uz atsevišķa asociētā dalībnieka līguma pamata iekļauties Vienotībā. Taču TB/LNNK līderis Roberts Zīle uzsvēra, ka arī partijā ir dažādi viedokļi, tāpēc līdz 17. aprīlī paredzētajam kongresam partijas valde nenāks klajā ar skaidru viedokli par turpmāko. Savukārt Vienotībai pirms izšķiršanās par jauniem sabiedrotajiem ir svarīgi zināt, kāds ir TB/LNNK biedru vairākuma viedoklis.
Pirms četriem gadiem, kad TB/LNNK izstrādāja stratēģiju nākamajiem četriem gadiem līdz 10. Saeimas vēlēšanām, tās mērķis bija panākt, lai tieši uz TB/LNNK bāzes konsolidētos labējās konservatīvās partijas, cerībā, ka tēvzemieši būs tie, kuri veidos nākamo valdību pēc 10. Saeimas vēlēšanām. Tagad partija ir nonākusi situācijā, kurā tās līderi atzinuši, ka TB/LNNK viena ar atsevišķu sarakstu nespēj iekļūt Saeimā. Iespaidu uz TB/LNNK atstāja arī tās šķelšanās pirms pāris gadiem, kad no TB/LNNK aizgāja Ģ. V. Kristovskis kopā ar domubiedriem, iesaistoties PS veidošanā.
Tagad no Ģ. V. Kristovska labvēlības daļēji ir atkarīgas TB/LNNK iespējas startēt vēlēšanās. Tiesa, noteicošās ir TB/LNNK sarunas ar Jauno laiku, jo tieši caur premjera partiju, kas ir apvienībā ietekmīgākais politiskais spēks, tēvzemieši var pretendēt uz iespēju startēt vēlēšanās zem Vienotības karoga. No abu partiju līdzšinējām sarunām izriet, ka tas varētu notikt uz cienījamiem noteikumiem ar ne mazāk kā desmit vietām kandidātu sarakstā. Taču tam būs nepieciešama visu Vienotību veidojošo partiju piekrišana. R. Zīle atzina, ka neskaidrības rada arī tas, ka nav zināms, kā veidosies Sarmītes Ēlertes vadītās Meierovica biedrības sadarbība ar Vienotību. S. Ēlerte nesen medijos esot paudusi prieku, ka TB/LNNK nav iekļuvusi Rīgas domē, tas partijas biedriem neesot palicis nepamanīts. Jau rakstīts, ka pēc partiju pasūtījuma veiktie pētījumi liecina, ka Vienotības vēlētājs kopīgajā kandidātu sarakstā varētu svītrot tēvzemiešus.
TB/LNNK nav vienprātības par vēlamāko rīcību, jo ir biedri un pat nodaļas, kas uzskata, ka ir jāveido apvienība kopā ar Visu Latvijai!, piesaistot citus nacionālos spēkus. Saeimas deputāts Pēteris Tabūns atbalsta šo viedokli, jo pie vēlētājiem esot jāiet ar ideoloģiski skaidru piedāvājumu, kas balstīts uz nacionālajām vērtībām. Viņam esot grūti iedomāties, kā varētu atrasties vienotā komandā ar S. Ēlerti, kura negatīvi izteikusies par atsevišķiem partijas biedriem, kuru vidū ir arī P. Tabūns. Viņam pieņemama šķistu sadarbība arī ar Zaļo un Zemnieku savienību, ar kuru ir notikušas sarunas.
Partijas valdei uz kongresu vajadzētu iet jau ar skaidru piedāvājumu par to, kā partija varētu pieteikt sevi vēlēšanās, uzskata valdes loceklis, bijušais Rīgas mērs Jānis Birks. Viņš pats vēlēšanās varētu nekandidēt, bet bija jaušams, ka atbalsta sadarbību ar Vienotību. R. Zīle cer, ka izdosies vienoties par saprātīgu kompromisu, un pauž gandarījumu, ka arī Ģ. V. Kristovskis ir gatavs aizmirst seno laiku aizvainojumus svarīgu mērķu vārdā. Taču R. Zīlem ir grūti komentēt to, ka TB/LNNK iekļaušanās Vienotībā ir saistīta ar Visu Latvijai!, jo abām partijām sarunas notiek atsevišķi. Visu Latvijai! tās ir ar Pilsonisko savienību, bet TB/LNNK - ar Jauno laiku.
VIEDOKĻI
Imants Parādnieks, Visu Latvijai! līdzpriekšsēdētājs:
Latviešu tautas intereses vislabāk varētu aizstāvēt liela organizācija un Vienotība uz tādas statusu pretendē. Mēs ceram, ka tā būs uz nacionālo interešu aizstāvības pamata veidota apvienība. Taču ir iespējams, ka Vienotībā ieiet tikai Tēvzemei un brīvībai/LNNK, bet Visu Latvijai! tiek atstāta ārpus apvienības. Visu Latvijai! strādā ar jauno paaudzi, jo tā mainīs Latvijas virzību, bet apvienības veidotāji vairs nav politikā jaunie. Mēs no Vienotības sagaidām godīgu attieksmi pret mums, ja reiz runā par godīgu attieksmi politikā, tad viscaur ir jābūt godīgiem. Ja Visu Latvijai! paliks ārpusē, tad tā startēs vēlēšanās kopā ar citiem nacionāli domājošiem cilvēkiem.
Edgars Jaunups, Jaunā laika pārstāvis Vienotības veidošanas sarunās:
Skaidrība par Vienotības sastāvu vajadzētu būt, vēlākais, līdz maija sākumam. Piekrītu Ģirtam Valdim Kristovskim, ka sarunas jāturpina ar abām partijām, bet beigās būs lēmuma pieņemšana. Piekrītu arī tam, ka latviešu vēlētāju balsis nevajadzētu šķelt, bet ir jautājums, vai vienošanās ir iespējama? Ja sarunās ar TB/LNNK man ir sajūta, ka tas ir iespējams, jo tā tomēr ir politikā pieredzējusi partija, tad Visu Latvijai! līdz šim ir redzēta pozicionējamies tikai vienā jautājumā. Taču mums kā premjera partijai un, cerams, ka arī kā premjera partijai nākotnē, būs svarīgs atbalsts daudzos nopietnos jautājumos.
Ināra Egle , Sestdiena, 10. aprīlis (2010)
http://www.diena.lv/lat/politics/hot/kristovskis-nav-pret-tb-lnnk-bet-velas-ari-visu-latvijai-2010-04-10-1
Latvijas labā Pilsoniskās savienības (PS) un arī Vienotības līderis Ģirts Valdis Kristovskis ir gatavs strādāt kopā apvienībā ar saviem bijušajiem partijas biedriem no Tēvzemei un brīvībai/LNNK, «lai kādas sāpīgas atmiņas ir palikušas pagātnē». Taču viņš Dienai atzina, ka nevarot runāt par TB/LNNK ienākšanu Vienotībā, nerunājot par sadarbību ar Visu Latvijai!.
Viņaprāt, pie sarunu galda ir jāsēž ar visiem. TB/LNNK varētu būt iespējas uz atsevišķa asociētā dalībnieka līguma pamata iekļauties Vienotībā. Taču TB/LNNK līderis Roberts Zīle uzsvēra, ka arī partijā ir dažādi viedokļi, tāpēc līdz 17. aprīlī paredzētajam kongresam partijas valde nenāks klajā ar skaidru viedokli par turpmāko. Savukārt Vienotībai pirms izšķiršanās par jauniem sabiedrotajiem ir svarīgi zināt, kāds ir TB/LNNK biedru vairākuma viedoklis.
Pirms četriem gadiem, kad TB/LNNK izstrādāja stratēģiju nākamajiem četriem gadiem līdz 10. Saeimas vēlēšanām, tās mērķis bija panākt, lai tieši uz TB/LNNK bāzes konsolidētos labējās konservatīvās partijas, cerībā, ka tēvzemieši būs tie, kuri veidos nākamo valdību pēc 10. Saeimas vēlēšanām. Tagad partija ir nonākusi situācijā, kurā tās līderi atzinuši, ka TB/LNNK viena ar atsevišķu sarakstu nespēj iekļūt Saeimā. Iespaidu uz TB/LNNK atstāja arī tās šķelšanās pirms pāris gadiem, kad no TB/LNNK aizgāja Ģ. V. Kristovskis kopā ar domubiedriem, iesaistoties PS veidošanā.
Tagad no Ģ. V. Kristovska labvēlības daļēji ir atkarīgas TB/LNNK iespējas startēt vēlēšanās. Tiesa, noteicošās ir TB/LNNK sarunas ar Jauno laiku, jo tieši caur premjera partiju, kas ir apvienībā ietekmīgākais politiskais spēks, tēvzemieši var pretendēt uz iespēju startēt vēlēšanās zem Vienotības karoga. No abu partiju līdzšinējām sarunām izriet, ka tas varētu notikt uz cienījamiem noteikumiem ar ne mazāk kā desmit vietām kandidātu sarakstā. Taču tam būs nepieciešama visu Vienotību veidojošo partiju piekrišana. R. Zīle atzina, ka neskaidrības rada arī tas, ka nav zināms, kā veidosies Sarmītes Ēlertes vadītās Meierovica biedrības sadarbība ar Vienotību. S. Ēlerte nesen medijos esot paudusi prieku, ka TB/LNNK nav iekļuvusi Rīgas domē, tas partijas biedriem neesot palicis nepamanīts. Jau rakstīts, ka pēc partiju pasūtījuma veiktie pētījumi liecina, ka Vienotības vēlētājs kopīgajā kandidātu sarakstā varētu svītrot tēvzemiešus.
TB/LNNK nav vienprātības par vēlamāko rīcību, jo ir biedri un pat nodaļas, kas uzskata, ka ir jāveido apvienība kopā ar Visu Latvijai!, piesaistot citus nacionālos spēkus. Saeimas deputāts Pēteris Tabūns atbalsta šo viedokli, jo pie vēlētājiem esot jāiet ar ideoloģiski skaidru piedāvājumu, kas balstīts uz nacionālajām vērtībām. Viņam esot grūti iedomāties, kā varētu atrasties vienotā komandā ar S. Ēlerti, kura negatīvi izteikusies par atsevišķiem partijas biedriem, kuru vidū ir arī P. Tabūns. Viņam pieņemama šķistu sadarbība arī ar Zaļo un Zemnieku savienību, ar kuru ir notikušas sarunas.
Partijas valdei uz kongresu vajadzētu iet jau ar skaidru piedāvājumu par to, kā partija varētu pieteikt sevi vēlēšanās, uzskata valdes loceklis, bijušais Rīgas mērs Jānis Birks. Viņš pats vēlēšanās varētu nekandidēt, bet bija jaušams, ka atbalsta sadarbību ar Vienotību. R. Zīle cer, ka izdosies vienoties par saprātīgu kompromisu, un pauž gandarījumu, ka arī Ģ. V. Kristovskis ir gatavs aizmirst seno laiku aizvainojumus svarīgu mērķu vārdā. Taču R. Zīlem ir grūti komentēt to, ka TB/LNNK iekļaušanās Vienotībā ir saistīta ar Visu Latvijai!, jo abām partijām sarunas notiek atsevišķi. Visu Latvijai! tās ir ar Pilsonisko savienību, bet TB/LNNK - ar Jauno laiku.
VIEDOKĻI
Imants Parādnieks, Visu Latvijai! līdzpriekšsēdētājs:
Latviešu tautas intereses vislabāk varētu aizstāvēt liela organizācija un Vienotība uz tādas statusu pretendē. Mēs ceram, ka tā būs uz nacionālo interešu aizstāvības pamata veidota apvienība. Taču ir iespējams, ka Vienotībā ieiet tikai Tēvzemei un brīvībai/LNNK, bet Visu Latvijai! tiek atstāta ārpus apvienības. Visu Latvijai! strādā ar jauno paaudzi, jo tā mainīs Latvijas virzību, bet apvienības veidotāji vairs nav politikā jaunie. Mēs no Vienotības sagaidām godīgu attieksmi pret mums, ja reiz runā par godīgu attieksmi politikā, tad viscaur ir jābūt godīgiem. Ja Visu Latvijai! paliks ārpusē, tad tā startēs vēlēšanās kopā ar citiem nacionāli domājošiem cilvēkiem.
Edgars Jaunups, Jaunā laika pārstāvis Vienotības veidošanas sarunās:
Skaidrība par Vienotības sastāvu vajadzētu būt, vēlākais, līdz maija sākumam. Piekrītu Ģirtam Valdim Kristovskim, ka sarunas jāturpina ar abām partijām, bet beigās būs lēmuma pieņemšana. Piekrītu arī tam, ka latviešu vēlētāju balsis nevajadzētu šķelt, bet ir jautājums, vai vienošanās ir iespējama? Ja sarunās ar TB/LNNK man ir sajūta, ka tas ir iespējams, jo tā tomēr ir politikā pieredzējusi partija, tad Visu Latvijai! līdz šim ir redzēta pozicionējamies tikai vienā jautājumā. Taču mums kā premjera partijai un, cerams, ka arī kā premjera partijai nākotnē, būs svarīgs atbalsts daudzos nopietnos jautājumos.
piektdiena, 2010. gada 9. aprīlis
Kampars prasa paskaidrojumus "Lattelecom" par krievu kanāliem televīzijas pamatpakā
Kampars prasa paskaidrojumus "Lattelecom" par krievu kanāliem televīzijas pamatpakā.
Ilze Zālīte, Ceturtdiena, 8. aprīlis (2010):
http://www.diena.lv/lat/business/hotnews/medijipoligrafija/kampars-prasa-paskaidrojumus-lattelecom-par-krievu-kanaliem-televizijas-pamatpaka
Ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) pieprasījis paskaidrojumus no Lattelecom, kāpēc interaktīvās televīzijas piedāvājumā krievu kanāli dominē pār Eiropas valstu ziņu kanāliem. Ar šādu jautājumu pie ministra, nosūtot viņam vēstuli, vērsās Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere (PS).
Ekonomikas ministra preses sekretārs Sandris Sabajevs Diena.lv teica, ka pēc Lattelecom paskaidrojuma saņemšanas tas tiks vērtēts un pēcāk deputātei tiks sniegta atbilde. Kad varētu gaidīt skaidrojumu un atbildi, S.Sabajevs nezināja teikt.
Kā ziņots, lietas būtība ir Lattelecom interaktīvās televīzijas pamatpakas piedāvājumā. I.Vaidere norāda, ka tajā ir vairāki krievu ziņu kanāli, bet tikai viens Eiropas ziņu kanāls – Euronews. Savukārt par citiem Eiropas kanāliem tiek prasīta papildu samaksa. Par šo jautājumu pie viņas vērsušies vairāki iedzīvotāji, bet viņa - pie ekonomikas ministra. Asi uz I.Vaideres paziņojumu reaģēja Lattelecom, kura ieskatā deputāte izplata neatbilstošas ziņas. Tomēr savā paziņojumā Lattelecom pievērsās nevis interaktīvajai, bet virszemes televīzijai.
Lattelecom Latvijā īsteno pāreju no analogās uz digitālo apraidi. Cilvēkiem ir vairākas iespējas, kā turpmāk skatīties televīziju – satelīts, kabelis, virszemes vai interaktīvā televīzija. Apraides formātu maiņa nozīmē, ka kanālus vairs nevarēs uztvert ar parasto istabas vai antenu uz jumta
Vaidere skaidro, ko domājusi, kritizējot Lattelecom par krievu kanāliem
Barbara Ālīte Trešdiena, 7. aprīlis (2010):
http://www.diena.lv/lat/business/hotnews/vaidere-skaidro-ko-domajusi-par-krievu-kanaliem-lattelecom-piedavajuma
Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere trešdien izplatīja paskaidrojumu savai vēstulei, kas nosūtīts ekonomikas ministram Artim Kamparam (JL). Deputāte vēlas noskaidrot, kāpēc Lattelecom interaktīvās televīzijas piedāvājumā krievu kanāli dominē pār Eiropas valstu ziņu kanāliem. Vairāki cilvēki viņai par to pauduši nesapratni. I.Vaideres vēstule radīja asu Lattelecom reakciju. Taču Lattelecom komentēja I.Vaideres vēstuli, atsaucoties uz piedāvājumu par virszemes televīziju, nevis interaktīvo par ko runā deputāte.
I.Vaidere šodien skaidroja, ka neko nav sajaukusi, kā to apgalvo Lattelecom, prasot viņai atsaukt "nepatieso informāciju", un vēstulē ministram viņa runā par interaktīvo televīziju.
"Kā redzams, EP deputāte Inese Vaidere uzdevusi jautājumus nevis par Lattelecom virszemes, ko analizē Lattelecom savos komentāros, bet par jauno interaktīvās televīzijas "pamatpaku", kas ir maksas pakalpojums. Tātad - runa ir par maksas pakalpojumu, kurā par papildus samaksu tiek piedāvāti ES ziņu kanāli. Presē minētais izteikums "bez maksas", kurš lietots deputātes vēstulē minētā "bez papildus samaksas" vietā, radies preses interpretācijas rezultātā," precizē I.Vaideres preses padomnieks Ģirts Salmgriezis.
Lietas būtība ir Lattelecom interaktīvās televīzijas pamatpakas piedāvājumā. I.Vaidere norāda, ka tajā ir vairāki krievu ziņu kanāli, bet tikai viens Eiropas ziņu kanāls – Euronews. Savukārt par citiem Eiropas kanāliem ir papildus jāpiemaksā.
Vaidere pret "Lattelecom": deputāte vēlas zināt, kāpēc bez maksas piedāvājot Krievijas, ne ES kanālus
Elizabete Rutule Otrdiena, 6. aprīlis (2010)
http://www.diena.lv/lat/business/hotnews/medijipoligrafija/vaidere-pret-lattelecom
Asa vārdu apmaiņa publiskajā telpā izraisījusies starp Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri (Pilsoniskā savienība, ETP grupa) un uzņēmuma Lattelecom vadību. Deputāte norāda, ka pie viņas pēdējā laikā vērsušies vairāki pilsoņi, lūdzot noskaidrot, kāpēc Lattelecom Interaktīvās televīzijas pamatpakā bez maksas piedāvā četrus Krievijas televīzijas (TV) kanālus, bet Eiropas Savienības (ES) valstu ziņu kanālu klāsts ir krietni nabadzīgāks - tos lielākoties varēs skatīties tikai par papildu samaksu. Lattelecom savukārt paziņojis, ka I.Vaidere izplata nepatiesus apgalvojumus.
Deputāte nosūtījusi vēstuli ekonomikas ministram Artim Kamparam (JL), lūdzot paskaidrojumus. Pēc viņas sniegtās informācijas, jaunajā Interaktīvās televīzijas pamatpakā, kas abonentiem tiek piedāvāta no šī gada sākuma, iekļauti četri Krievijas TV ziņu kanāli - RTR Planeta, NTV Mir, Ren Tv Baltija, TV Centr International - un tikai viens ES ziņu kanāls - Euronews. Turklāt neesot skaidrības, kādā valodā tiks pārraidīti Euronews raidījumi.
ES valstu, piemēram, Lielbritānijas, Vācijas, Francijas, ziņu kanālus varēs skatīties, tikai veicot papildu samaksu 1,90 latus mēnesī, noskaidrojusi deputāte, pēc kuras domām, tas ierobežos šo kanālu skatītāju skaitu un cilvēki tiks norobežoti no ES informācijas telpas.
I.Vaidere atgādina, ka Latvijas valstij pieder 51% Lattelecom kapitāldaļu. "Kā var būt attaisnojama šāda politika Latvijā, kas ir ES dalībvalsts?" viņa vaicā. Vēstulē ekonomikas ministram I.Vaidere arī vaicā, kā Lattelecom televīzijas kanālu izvēles politika ietekmēs Latvijas sabiedrības saliedētību un veiksmīgu integrāciju, kā arī, vai ministram nešķiet, ka uzņēmuma piedāvātie pakalpojumi "radīs draudus Latvijas drošībai un stabilitātei ilgtermiņā, jo Latvija tiek norobežota no ES informācijas telpas, neproporcionāli lielā apjomā pārraidot Krievijas TV kanālu piedāvāto informāciju.
Ilze Zālīte, Ceturtdiena, 8. aprīlis (2010):
http://www.diena.lv/lat/business/hotnews/medijipoligrafija/kampars-prasa-paskaidrojumus-lattelecom-par-krievu-kanaliem-televizijas-pamatpaka
Ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) pieprasījis paskaidrojumus no Lattelecom, kāpēc interaktīvās televīzijas piedāvājumā krievu kanāli dominē pār Eiropas valstu ziņu kanāliem. Ar šādu jautājumu pie ministra, nosūtot viņam vēstuli, vērsās Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere (PS).
Ekonomikas ministra preses sekretārs Sandris Sabajevs Diena.lv teica, ka pēc Lattelecom paskaidrojuma saņemšanas tas tiks vērtēts un pēcāk deputātei tiks sniegta atbilde. Kad varētu gaidīt skaidrojumu un atbildi, S.Sabajevs nezināja teikt.
Kā ziņots, lietas būtība ir Lattelecom interaktīvās televīzijas pamatpakas piedāvājumā. I.Vaidere norāda, ka tajā ir vairāki krievu ziņu kanāli, bet tikai viens Eiropas ziņu kanāls – Euronews. Savukārt par citiem Eiropas kanāliem tiek prasīta papildu samaksa. Par šo jautājumu pie viņas vērsušies vairāki iedzīvotāji, bet viņa - pie ekonomikas ministra. Asi uz I.Vaideres paziņojumu reaģēja Lattelecom, kura ieskatā deputāte izplata neatbilstošas ziņas. Tomēr savā paziņojumā Lattelecom pievērsās nevis interaktīvajai, bet virszemes televīzijai.
Lattelecom Latvijā īsteno pāreju no analogās uz digitālo apraidi. Cilvēkiem ir vairākas iespējas, kā turpmāk skatīties televīziju – satelīts, kabelis, virszemes vai interaktīvā televīzija. Apraides formātu maiņa nozīmē, ka kanālus vairs nevarēs uztvert ar parasto istabas vai antenu uz jumta
Vaidere skaidro, ko domājusi, kritizējot Lattelecom par krievu kanāliem
Barbara Ālīte Trešdiena, 7. aprīlis (2010):
http://www.diena.lv/lat/business/hotnews/vaidere-skaidro-ko-domajusi-par-krievu-kanaliem-lattelecom-piedavajuma
Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere trešdien izplatīja paskaidrojumu savai vēstulei, kas nosūtīts ekonomikas ministram Artim Kamparam (JL). Deputāte vēlas noskaidrot, kāpēc Lattelecom interaktīvās televīzijas piedāvājumā krievu kanāli dominē pār Eiropas valstu ziņu kanāliem. Vairāki cilvēki viņai par to pauduši nesapratni. I.Vaideres vēstule radīja asu Lattelecom reakciju. Taču Lattelecom komentēja I.Vaideres vēstuli, atsaucoties uz piedāvājumu par virszemes televīziju, nevis interaktīvo par ko runā deputāte.
I.Vaidere šodien skaidroja, ka neko nav sajaukusi, kā to apgalvo Lattelecom, prasot viņai atsaukt "nepatieso informāciju", un vēstulē ministram viņa runā par interaktīvo televīziju.
"Kā redzams, EP deputāte Inese Vaidere uzdevusi jautājumus nevis par Lattelecom virszemes, ko analizē Lattelecom savos komentāros, bet par jauno interaktīvās televīzijas "pamatpaku", kas ir maksas pakalpojums. Tātad - runa ir par maksas pakalpojumu, kurā par papildus samaksu tiek piedāvāti ES ziņu kanāli. Presē minētais izteikums "bez maksas", kurš lietots deputātes vēstulē minētā "bez papildus samaksas" vietā, radies preses interpretācijas rezultātā," precizē I.Vaideres preses padomnieks Ģirts Salmgriezis.
Lietas būtība ir Lattelecom interaktīvās televīzijas pamatpakas piedāvājumā. I.Vaidere norāda, ka tajā ir vairāki krievu ziņu kanāli, bet tikai viens Eiropas ziņu kanāls – Euronews. Savukārt par citiem Eiropas kanāliem ir papildus jāpiemaksā.
Vaidere pret "Lattelecom": deputāte vēlas zināt, kāpēc bez maksas piedāvājot Krievijas, ne ES kanālus
Elizabete Rutule Otrdiena, 6. aprīlis (2010)
http://www.diena.lv/lat/business/hotnews/medijipoligrafija/vaidere-pret-lattelecom
Asa vārdu apmaiņa publiskajā telpā izraisījusies starp Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri (Pilsoniskā savienība, ETP grupa) un uzņēmuma Lattelecom vadību. Deputāte norāda, ka pie viņas pēdējā laikā vērsušies vairāki pilsoņi, lūdzot noskaidrot, kāpēc Lattelecom Interaktīvās televīzijas pamatpakā bez maksas piedāvā četrus Krievijas televīzijas (TV) kanālus, bet Eiropas Savienības (ES) valstu ziņu kanālu klāsts ir krietni nabadzīgāks - tos lielākoties varēs skatīties tikai par papildu samaksu. Lattelecom savukārt paziņojis, ka I.Vaidere izplata nepatiesus apgalvojumus.
Deputāte nosūtījusi vēstuli ekonomikas ministram Artim Kamparam (JL), lūdzot paskaidrojumus. Pēc viņas sniegtās informācijas, jaunajā Interaktīvās televīzijas pamatpakā, kas abonentiem tiek piedāvāta no šī gada sākuma, iekļauti četri Krievijas TV ziņu kanāli - RTR Planeta, NTV Mir, Ren Tv Baltija, TV Centr International - un tikai viens ES ziņu kanāls - Euronews. Turklāt neesot skaidrības, kādā valodā tiks pārraidīti Euronews raidījumi.
ES valstu, piemēram, Lielbritānijas, Vācijas, Francijas, ziņu kanālus varēs skatīties, tikai veicot papildu samaksu 1,90 latus mēnesī, noskaidrojusi deputāte, pēc kuras domām, tas ierobežos šo kanālu skatītāju skaitu un cilvēki tiks norobežoti no ES informācijas telpas.
I.Vaidere atgādina, ka Latvijas valstij pieder 51% Lattelecom kapitāldaļu. "Kā var būt attaisnojama šāda politika Latvijā, kas ir ES dalībvalsts?" viņa vaicā. Vēstulē ekonomikas ministram I.Vaidere arī vaicā, kā Lattelecom televīzijas kanālu izvēles politika ietekmēs Latvijas sabiedrības saliedētību un veiksmīgu integrāciju, kā arī, vai ministram nešķiet, ka uzņēmuma piedāvātie pakalpojumi "radīs draudus Latvijas drošībai un stabilitātei ilgtermiņā, jo Latvija tiek norobežota no ES informācijas telpas, neproporcionāli lielā apjomā pārraidot Krievijas TV kanālu piedāvāto informāciju.
ceturtdiena, 2010. gada 8. aprīlis
Kampars uz "Lattelecom" padomes priekšsēdētāja amatu virzīs Valdi Lokenbahu
Kampars uz "Lattelecom" padomes priekšsēdētāja amatu virzīs Valdi Lokenbahu
BNS, Piektdiena, 23. oktobris (2009):
http://www.diena.lv/lat/business/hotnews/kampars-uz-lattelecom-padomes-priekssedetaja-amatu-virzis-valdi-lokenbahu
Ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) uz Latvijas elektronisko sakaru pakalpojuma sniedzēja Lattelecom padomes priekšsēdētāja amatu virzīs Lattelecom meitasuzņēmuma Lattelecom Technology bijušo valdes priekšsēdētāju Valdi Lokenbahu, apstiprināja ministra preses sekretārs Sandris Sabajevs.
Viņš sacīja, ka V.Lokenbahu nolemts virzīt šim amatam kā profesionālu ekspertu telekomunikāciju jomā.
Sabajevs gan nevarēja pateikt, kad plānota Lattelecom akcionāru sapulce, kurā varētu lemt par V.Lokenbaha iecelšanu Lattelecom padomes priekšsēdētāja amatā.
Iepriekšējais Lattelecom padomes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis (TP) 1.jūlijā aizgāja no šā amata, kā iemeslu šādai rīcībai minot nepieciešamību likvidēt padomes arī tajos uzņēmumos, kuros valsts ir viens no akcionāriem.
Lattelecom padomē pašlaik Latvijas pusē darbojas Jānis Grēviņš, Kārlis Krēsliņš un Inga Spriņķe. Otru Lattelecom līdzīpašnieku - skandināvu TeliaSonera - padomē pārstāv Ūve Larss Alms, Ivonne Djerfa, Anderšs Gilders Leifs, Jūakims Rolfs Sundstrems un Tija Tuovinena, liecina Lursoft datubāzē pieejamā informācija.
Lattelecom piedāvā integrētus elektronisko sakaru un informācijas tehnoloģiju (IT) pakalpojumus, sniedz telekomunikāciju, tīklu projektēšanas un izbūves pakalpojumus, nodrošina datu pārraides un IT infrastruktūras risinājumus, interneta un kontaktu centra pakalpojumus, kā arī biznesa procesu ārpakalpojumus. Pašlaik Lattelecom īpašnieki ir Latvijas valsts (51%) un skandināvu TeliaSonera (49%).
BNS, Piektdiena, 23. oktobris (2009):
http://www.diena.lv/lat/business/hotnews/kampars-uz-lattelecom-padomes-priekssedetaja-amatu-virzis-valdi-lokenbahu
Ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) uz Latvijas elektronisko sakaru pakalpojuma sniedzēja Lattelecom padomes priekšsēdētāja amatu virzīs Lattelecom meitasuzņēmuma Lattelecom Technology bijušo valdes priekšsēdētāju Valdi Lokenbahu, apstiprināja ministra preses sekretārs Sandris Sabajevs.
Viņš sacīja, ka V.Lokenbahu nolemts virzīt šim amatam kā profesionālu ekspertu telekomunikāciju jomā.
Sabajevs gan nevarēja pateikt, kad plānota Lattelecom akcionāru sapulce, kurā varētu lemt par V.Lokenbaha iecelšanu Lattelecom padomes priekšsēdētāja amatā.
Iepriekšējais Lattelecom padomes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis (TP) 1.jūlijā aizgāja no šā amata, kā iemeslu šādai rīcībai minot nepieciešamību likvidēt padomes arī tajos uzņēmumos, kuros valsts ir viens no akcionāriem.
Lattelecom padomē pašlaik Latvijas pusē darbojas Jānis Grēviņš, Kārlis Krēsliņš un Inga Spriņķe. Otru Lattelecom līdzīpašnieku - skandināvu TeliaSonera - padomē pārstāv Ūve Larss Alms, Ivonne Djerfa, Anderšs Gilders Leifs, Jūakims Rolfs Sundstrems un Tija Tuovinena, liecina Lursoft datubāzē pieejamā informācija.
Lattelecom piedāvā integrētus elektronisko sakaru un informācijas tehnoloģiju (IT) pakalpojumus, sniedz telekomunikāciju, tīklu projektēšanas un izbūves pakalpojumus, nodrošina datu pārraides un IT infrastruktūras risinājumus, interneta un kontaktu centra pakalpojumus, kā arī biznesa procesu ārpakalpojumus. Pašlaik Lattelecom īpašnieki ir Latvijas valsts (51%) un skandināvu TeliaSonera (49%).
trešdiena, 2010. gada 7. aprīlis
Eduarda Berklava politiskais testaments
Atis Skalbergs, nra.lv, 2009. gada 6. janvārī:
http://zinas.nra.lv/viedokli/atis-skalbergs/303-eduarda-berklava-politiskais-testaments.htm
2008. gada decembrī latviešu patriotiskās biedrības "Daugavas Vanagi Latvijā", „Vilki”, ”Latvijas Nacionālo karavīru biedrība”, „Latvijas Nacionālo partizānu apvienība”, „Latviešu virsnieku apvienība”, apvienība „Tēvijas sargs”, „Latviešu nacionālistu klubs” un dažas citas atklātā vēstulē aicināja latviešu politiskās partijas apvienoties, lai veidotu vienu kopīgu sarakstu gaidāmajām pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām 6. jūnijā.
"Īpaši tas attiecas uz "Visu Latvijai!", "TB"/LNNK, "Pilsoniskā savienība", "Jaunais laiks"," teikts vēstulē. Tādu novēlējumu savā laikā izteicis Eduards Berklavs.
Atcerēsimies skaitļus, cik procentu balsu saņēma mazās partijas un apvienības 9. Saeimas vēlēšanās 2007. gada oktobrī. „Visu Latvijai!” – 1,49 %, „Jaunie demokrāti” – 1,26 %, „Latviešu Latvija” – 0,19 %, "Nacionālā spēka savienība” – 0,13 %, „Tēvzemes savienība” – 0,12 %. Šīs balsis, kā saka, bija vējā palaistas. Apvienojoties, balsojot tikai par vienu kopēju sarakstu, tās būtu mērķtiecīgi izlietotas. Ja visas labējās latviešu partijas un apvienības atbalstītu tikai vienu, kopīgu sarakstu, tas būtu panākums. Mūsu ienaidnieki ir ieinteresēti, lai latviešu patriotiskie spēki būtu sašķelti. Kremļa specdienesti vēlas, lai dažādi dīvaiņi ar brašiem lozungiem un nacionālistiskiem saukļiem musinātu cilvēkus. Politiski mazizglītots vēlētājs var "uzrauties" uz šādiem „patriotiem”. Un viņu balsis būs izniekotas.
Veidot vienu kopīgu nacionālo spēku sarakstu bija Eduarda Berklava novēlējums jeb politiskais testaments. Es pēdējo reizi Eduardu Berklavu intervēju 2004. gada 17. jūlijā. Pilns intervijas teksts publicēts manā grāmatā „Gods kalpot Latvijai!” (399. lpp.). Svarīgāko no šīs sarunas es atkārtošu:
- Kura partija 8. Saeimā viskonsekventāk aizstāv Latvijas valsts intereses?
E. Berklavs: - Labākas partijas Saeimā par "TB"/LNNK nav. Nevar teikt, ka tā ir ideāla. Bet labākas nav.
- Kā Jūs vērtējat A. Šlesera rūpes par V. Žirinovski, lai viņš drīkstētu iebraukt Latvijā, un Ē. Jēkabsona rūpes par J. Kobzona iebraukšanu?
E. Berklavs: - Vairāk sevi sakompromitēt diez vai ir iespējams.
- Ja Jums būtu vara, ko Jūs Latvijā nekavējoties liktu mainīt?
E. Berklavs: - Jārod kāds kodols, kas izstrādātu programmu, lai apvienotu nacionāli patriotiskos spēkus. Nākamajās pašvaldību vēlēšanās un 9. Saeimas vēlēšanās jāiet ar vienu kopēju deputātu sarakstu. Tas ir galvenais, kas jāpanāk. Tad varēs būt stabila valdība, kas darbosies Latvijas interesēs. Pretējā gadījumā, ja būs desmit politiskās partijas un grupas, kas Saeimā nemaz netiks, tad tā kņada turpināsies, kad pie būtiskiem jautājumiem gandrīz netiek. Jāapvienojas nacionāli patriotiskiem spēkiem vienā apvienībā un jāiet ar vienu sarakstu. Tas ir kardināls pasākums!
- Vai Jūs izvirzītu Einaru Repši par jauno Latvijas premjerministra kandidātu?
E. Berklavs: - Nē! Es neizvirzītu. Partijā nevar skaldīt kā ar cirvi. "Jaunais laiks" ir pieņemama partija, bet E. Repše nav tas cilvēks, kas spēj vienoties ar citiem. Viņš ir patoloģiski iedomīgs par savu vienpersonisko viedokli. Ar tādu nostāju nevar veidot spēcīgu koalīciju. E. Repše nebūs tas, kas pats noliks pilnvaras.
Pārlasot šīs E. Berklava atbildes, vairums latviešu teiks, ka tās ir godīgas un pareizas. Tie ir pravietiski vārdi, kuros jāieklausās. Tos teicis cilvēks, kas par savu uzticību Latvijai daudzas reizes bijis tuvu nāvei. Mūs šodien var glābt vienotība, gudrība, drosme. Uz apvienības "TB"/LNNK bāzes jāveido šis kopīgais deputātu kandidātu saraksts Eiroparlamenta vēlēšanām un deputātu kandidātu saraksti konkrēti katrai pašvaldībai.
http://zinas.nra.lv/viedokli/atis-skalbergs/303-eduarda-berklava-politiskais-testaments.htm
2008. gada decembrī latviešu patriotiskās biedrības "Daugavas Vanagi Latvijā", „Vilki”, ”Latvijas Nacionālo karavīru biedrība”, „Latvijas Nacionālo partizānu apvienība”, „Latviešu virsnieku apvienība”, apvienība „Tēvijas sargs”, „Latviešu nacionālistu klubs” un dažas citas atklātā vēstulē aicināja latviešu politiskās partijas apvienoties, lai veidotu vienu kopīgu sarakstu gaidāmajām pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām 6. jūnijā.
"Īpaši tas attiecas uz "Visu Latvijai!", "TB"/LNNK, "Pilsoniskā savienība", "Jaunais laiks"," teikts vēstulē. Tādu novēlējumu savā laikā izteicis Eduards Berklavs.
Atcerēsimies skaitļus, cik procentu balsu saņēma mazās partijas un apvienības 9. Saeimas vēlēšanās 2007. gada oktobrī. „Visu Latvijai!” – 1,49 %, „Jaunie demokrāti” – 1,26 %, „Latviešu Latvija” – 0,19 %, "Nacionālā spēka savienība” – 0,13 %, „Tēvzemes savienība” – 0,12 %. Šīs balsis, kā saka, bija vējā palaistas. Apvienojoties, balsojot tikai par vienu kopēju sarakstu, tās būtu mērķtiecīgi izlietotas. Ja visas labējās latviešu partijas un apvienības atbalstītu tikai vienu, kopīgu sarakstu, tas būtu panākums. Mūsu ienaidnieki ir ieinteresēti, lai latviešu patriotiskie spēki būtu sašķelti. Kremļa specdienesti vēlas, lai dažādi dīvaiņi ar brašiem lozungiem un nacionālistiskiem saukļiem musinātu cilvēkus. Politiski mazizglītots vēlētājs var "uzrauties" uz šādiem „patriotiem”. Un viņu balsis būs izniekotas.
Veidot vienu kopīgu nacionālo spēku sarakstu bija Eduarda Berklava novēlējums jeb politiskais testaments. Es pēdējo reizi Eduardu Berklavu intervēju 2004. gada 17. jūlijā. Pilns intervijas teksts publicēts manā grāmatā „Gods kalpot Latvijai!” (399. lpp.). Svarīgāko no šīs sarunas es atkārtošu:
- Kura partija 8. Saeimā viskonsekventāk aizstāv Latvijas valsts intereses?
E. Berklavs: - Labākas partijas Saeimā par "TB"/LNNK nav. Nevar teikt, ka tā ir ideāla. Bet labākas nav.
- Kā Jūs vērtējat A. Šlesera rūpes par V. Žirinovski, lai viņš drīkstētu iebraukt Latvijā, un Ē. Jēkabsona rūpes par J. Kobzona iebraukšanu?
E. Berklavs: - Vairāk sevi sakompromitēt diez vai ir iespējams.
- Ja Jums būtu vara, ko Jūs Latvijā nekavējoties liktu mainīt?
E. Berklavs: - Jārod kāds kodols, kas izstrādātu programmu, lai apvienotu nacionāli patriotiskos spēkus. Nākamajās pašvaldību vēlēšanās un 9. Saeimas vēlēšanās jāiet ar vienu kopēju deputātu sarakstu. Tas ir galvenais, kas jāpanāk. Tad varēs būt stabila valdība, kas darbosies Latvijas interesēs. Pretējā gadījumā, ja būs desmit politiskās partijas un grupas, kas Saeimā nemaz netiks, tad tā kņada turpināsies, kad pie būtiskiem jautājumiem gandrīz netiek. Jāapvienojas nacionāli patriotiskiem spēkiem vienā apvienībā un jāiet ar vienu sarakstu. Tas ir kardināls pasākums!
- Vai Jūs izvirzītu Einaru Repši par jauno Latvijas premjerministra kandidātu?
E. Berklavs: - Nē! Es neizvirzītu. Partijā nevar skaldīt kā ar cirvi. "Jaunais laiks" ir pieņemama partija, bet E. Repše nav tas cilvēks, kas spēj vienoties ar citiem. Viņš ir patoloģiski iedomīgs par savu vienpersonisko viedokli. Ar tādu nostāju nevar veidot spēcīgu koalīciju. E. Repše nebūs tas, kas pats noliks pilnvaras.
Pārlasot šīs E. Berklava atbildes, vairums latviešu teiks, ka tās ir godīgas un pareizas. Tie ir pravietiski vārdi, kuros jāieklausās. Tos teicis cilvēks, kas par savu uzticību Latvijai daudzas reizes bijis tuvu nāvei. Mūs šodien var glābt vienotība, gudrība, drosme. Uz apvienības "TB"/LNNK bāzes jāveido šis kopīgais deputātu kandidātu saraksts Eiroparlamenta vēlēšanām un deputātu kandidātu saraksti konkrēti katrai pašvaldībai.
Inguna Sudraba strādā valsts kontrolē un Parex bankā
Inguna Sudraba ir strādājusi 1.5 gadus augstā amatā Prex bankā. Kā zināms, daudzi promaskaviski noskaņotie politiķi ir tikuši atalgoti ar iespēju 'uzkrāt taukus' Prex bankā pēc "labi padarīta darba" valdībā, piemēram Andris Bēriņš (lpp/lc), Valdis Birkavs (lpp,lc) u.c.
Zimīgi, ka Sundrabas atbalstīšanu publiski uzsācis tāds promaskavisks elements, kā N.Grostiņš.
Antra Gabre, 2009. g. 18. aprīlī, nra.lv: http://www.nra.lv/zinas/20839-inguna-sudraba-kontrole-valsti-un-sevi.htm
Inguna Sudraba kontrolē valsti un sevi.
"Reputācija un profesionālisms augstāk par visu
Šā iemesla dēļ viņa saasināti reaģēja uz bijušā satiksmes ministra Aināra Šlesera pārmetumiem, ka valsts kontroliere strādājot savu draugu interesēs (ar to domājot viņas kādreizējo darbavietu Parex banku). Zinot, cik būtiska Ingunai Sudrabai ir profesionālā reputācija, ir tikai loģiski, ka valsts kontroliere iesūdzēja politiķi tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Šo rīcību varētu uzskatīt par zināmu emocionālu nesavaldību, kas uz āru gan tika pasniegta korekti. Varbūt mazliet, nu, tikai kripatiņu ļaujot saprast, ka aiz nosvērtās ārienes tomēr slēpjas jūtīgs un emocionāls cilvēks. "Tie nebija vienkārši vārdi, kas tika pateikti. Tie bija pārmetumi kā vadītājai, kura izmanto valsts resursus savām personīgajām interesēm vai dara darbu savu draugu interesēs. Tieši tāpēc uzskatu, ka man ir jāaizstāv savs gods un cieņa. Uzskatu, ka jebkurš negatīvais vārds atgriezīsies atpakaļ trīskāršā apmērā," savu pozīciju pamato Inguna Sudraba, atbildot uz jautājumu, kāpēc vērsusies tiesā, bet nav uzsākusi publisku polemiku. Starp citu, Ingunas Sudrabas ienākumu deklarācija par 2007. gadu liecina, ka viņa Parex bankā bija noguldījusi aptuveni 8200 latu. Gadu vēlāk tie bija sarukuši līdz 400 latiem, bet lauvas tiesa aizcelta uz citu banku. Valsts kontroliere paskaidroja, ka tā rīkojusies ētisku un profesionālu apsvērumu dēļ – lai nevarētu pārmest interešu konfliktu, veicot revīziju Parex bankā."
"Līdzīgi viņa rīkojās, kad saņēma tautpartijieša un toreizējā finanšu ministra Gundara Bērziņa uzaicinājumu kļūt par valsts kontrolieri. Tolaik Inguna Sudraba pēc aiziešanas no Finanšu ministrijas pusotru gadu bija nostrādājusi Parex bankā. "
"Kad viņa strādāja Finanšu ministrijā, valdību vadīja Jaunā laika Einars Repše, bet ministriju –
viņa partijas biedrs Valdis Dombrovskis. Pēc nesaskaņām ar Repši Inguna Sudraba savu 11 gadu ilgo veiksmīgo karjeru šajā iestādē pārtrauca. Viņa uzskatīja, ka likuma prasības ir augstākas par visu, un nespēja samierināties Einara Repšes valdības rīcību, budžeta problēmās vainojot Finanšu ministrijas ierēdņus. Šogad Valdis Dombrovskis, kļūstot par Ministru prezidentu, bija ieradies uz konsultācijām pie Ingunas Sudrabas. Līdz šim Jaunais laiks neslēpa savas antipātijas pret valsts kontrolieri, tomēr spēja atteikties no politiskā bērnišķīguma slimības un atzīt, ka viņas reputācija sabiedrībā ir būtisks iegansts, lai paspiestu Sudrabas roku un novēlētu laimes otrajā amata termiņā. Ne velti viņa tika minēta kā iespējamā vadītāja gan KNAB, gan valdībā. Pat Jaunā laika līdere Solvita Āboltiņa publiski izteica, ka viens no cilvēkiem, kurš varētu izvest valsti no krīzes, pieņemot nepopulārus lēmumus, un kuram tauta tik un tā uzticētos, ir Inguna Sudraba. Būtiskāk tomēr skanēja citi viņas teiktie vārdi par valsts kontrolieri – valsts intereses viņai ir svarīgākas par jebkurām citām interesēm."
Zimīgi, ka Sundrabas atbalstīšanu publiski uzsācis tāds promaskavisks elements, kā N.Grostiņš.
Antra Gabre, 2009. g. 18. aprīlī, nra.lv: http://www.nra.lv/zinas/20839-inguna-sudraba-kontrole-valsti-un-sevi.htm
Inguna Sudraba kontrolē valsti un sevi.
"Reputācija un profesionālisms augstāk par visu
Šā iemesla dēļ viņa saasināti reaģēja uz bijušā satiksmes ministra Aināra Šlesera pārmetumiem, ka valsts kontroliere strādājot savu draugu interesēs (ar to domājot viņas kādreizējo darbavietu Parex banku). Zinot, cik būtiska Ingunai Sudrabai ir profesionālā reputācija, ir tikai loģiski, ka valsts kontroliere iesūdzēja politiķi tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Šo rīcību varētu uzskatīt par zināmu emocionālu nesavaldību, kas uz āru gan tika pasniegta korekti. Varbūt mazliet, nu, tikai kripatiņu ļaujot saprast, ka aiz nosvērtās ārienes tomēr slēpjas jūtīgs un emocionāls cilvēks. "Tie nebija vienkārši vārdi, kas tika pateikti. Tie bija pārmetumi kā vadītājai, kura izmanto valsts resursus savām personīgajām interesēm vai dara darbu savu draugu interesēs. Tieši tāpēc uzskatu, ka man ir jāaizstāv savs gods un cieņa. Uzskatu, ka jebkurš negatīvais vārds atgriezīsies atpakaļ trīskāršā apmērā," savu pozīciju pamato Inguna Sudraba, atbildot uz jautājumu, kāpēc vērsusies tiesā, bet nav uzsākusi publisku polemiku. Starp citu, Ingunas Sudrabas ienākumu deklarācija par 2007. gadu liecina, ka viņa Parex bankā bija noguldījusi aptuveni 8200 latu. Gadu vēlāk tie bija sarukuši līdz 400 latiem, bet lauvas tiesa aizcelta uz citu banku. Valsts kontroliere paskaidroja, ka tā rīkojusies ētisku un profesionālu apsvērumu dēļ – lai nevarētu pārmest interešu konfliktu, veicot revīziju Parex bankā."
"Līdzīgi viņa rīkojās, kad saņēma tautpartijieša un toreizējā finanšu ministra Gundara Bērziņa uzaicinājumu kļūt par valsts kontrolieri. Tolaik Inguna Sudraba pēc aiziešanas no Finanšu ministrijas pusotru gadu bija nostrādājusi Parex bankā. "
"Kad viņa strādāja Finanšu ministrijā, valdību vadīja Jaunā laika Einars Repše, bet ministriju –
viņa partijas biedrs Valdis Dombrovskis. Pēc nesaskaņām ar Repši Inguna Sudraba savu 11 gadu ilgo veiksmīgo karjeru šajā iestādē pārtrauca. Viņa uzskatīja, ka likuma prasības ir augstākas par visu, un nespēja samierināties Einara Repšes valdības rīcību, budžeta problēmās vainojot Finanšu ministrijas ierēdņus. Šogad Valdis Dombrovskis, kļūstot par Ministru prezidentu, bija ieradies uz konsultācijām pie Ingunas Sudrabas. Līdz šim Jaunais laiks neslēpa savas antipātijas pret valsts kontrolieri, tomēr spēja atteikties no politiskā bērnišķīguma slimības un atzīt, ka viņas reputācija sabiedrībā ir būtisks iegansts, lai paspiestu Sudrabas roku un novēlētu laimes otrajā amata termiņā. Ne velti viņa tika minēta kā iespējamā vadītāja gan KNAB, gan valdībā. Pat Jaunā laika līdere Solvita Āboltiņa publiski izteica, ka viens no cilvēkiem, kurš varētu izvest valsti no krīzes, pieņemot nepopulārus lēmumus, un kuram tauta tik un tā uzticētos, ir Inguna Sudraba. Būtiskāk tomēr skanēja citi viņas teiktie vārdi par valsts kontrolieri – valsts intereses viņai ir svarīgākas par jebkurām citām interesēm."
Abonēt:
Ziņas (Atom)