6. februāris 2019
Autors: Juris Vidiņš, bijušais grupas “Helsinki 86” vadītājs
Vaimanas par novēloto čekas aģentu publiskošanu dažbrīd šķiet komiskas. Tomēr labāk vēlāk nekā nekad. Sabiedrībai jāzina savi “varoņi”.
2001. gadā prokurors Pēteris Dzalbe un es izstrādājām t. s. lustrācijas likumu. Par pamatu mēs ņēmām Lietuvas, Igaunijas, kā arī Vācijas Federatīvās Republikas denacifikācijas likumus. Kā frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ierosinājums tas tika virzīts izskatīšanai Saeimā.
Mums par lielu pārsteigumu likumprojekts ar nelielu pārsvaru tika nodots Saeimas Juridiskajai komisijai tālākai virzīšanai. Eksperti, politologi un žurnālisti klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmuši. Juridiskā komisija likumprojektu nolika “skapī”. Neskaitāmas reizes komisijas priekšsēdētājam Linardam Muciņam (“Latvijas ceļš”) un Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumem (“TB”/LNNK) atgādināju, ka likumprojekts jāvirza tālāk. Sakarīgu atbildi no abiem kungiem nesaņēmu.
Likumprojekts paredzēja, ka bijušie VDK, militārās izlūkošanas, Komunistiskās partijas nomenklatūras darbinieki nedrīkstētu ieņemt amatus valsts un pašvaldības iestādēs, izglītības, banku, finanšu un citās jomās. Viņi nedrīkstētu veidot firmas.
Ja likums būtu pieņemts, domāju, Latvija nevilktos astē aiz Igaunijas un Lietuvas, ekonomiskā situācija būtu daudz labāka un Kaimiņam nebūtu iemesla no Saeimas tribīnes bļaustīties par komunistiem. Starp citu, esmu bijis kompartijas biedrs un izslēgts no tās 1988. gadā par pretpadomju darbību.
Atmodas sākumā daži sevišķi vērtīgie VDK aģenti tika popularizēti un glorificēti. Labākais piemērs šinī gadījumā ir bijušais disidents Juris Ziemelis, kas pārgājis VDK kalpībā.
Interesanti iepazīties ar viņa kartīti – sevišķi vērtīgs kadrs, jo kartītei paredzēts “вечное хранение” (“mūžīgā glabāšanā”) un iepazīties ar aģenta lietu var tikai ar 5. nodaļas priekšnieka rakstisku atļauju. Domāju, ka VDK plānoja Ziemeli likt Tautas frontes priekšgalā. Viņš VDK uzdevumā veiksmīgi izveidoja t. s. Rīgas “Helsinku 86” suverēno nodaļu, un t. s. progresīvā prese to plaši atspoguļoja. Pat radio “Brīvā Eiropa” to popularizēja, lai gan viņus brīdināju, ka Ziemelis ir VDK aģents.
Kāpēc mums bija zināms, ka šī persona ir VDK aģents: 1) bijušajiem politieslodzītajiem nedeva ar Rīgas izpildkomitejas rīkojumu dzīvokli Pērnavas ielā, 2) ārpus rindas neievilka telefonu dzīvoklī, 3) neļāva strādāt ar ārzemju tūristiem (Ziemelis bija gids). Varu tikai piebilst, ka manu tēvu, bijušo politieslodzīto, vismaz reizi pāris mēnešos pratināja Rēzeknes VDK priekšnieks. (Jautājums: “Kāpēc nemīli PSRS?” Atbilde “Es no tās baidos.” Loģiski pēc 13 gadiem lēģeros.)
Maijā, kad būs pieejami aģentu ziņojumi, Latvijas iedzīvotāji uzzinās Trešās atmodas pirmsākuma varoņus. Septiņpadsmitgadīgos Tirzmalu, Klaucēnu no Pļaviņām, Žemaitīti (tagad Auzere) no Daugavpils, Medvecki no Sakstagala, kuri 1989. gada 23. februārī piketēja Sarkanajā laukumā Maskavā ar plakātiem “Nedienēsim okupācijas armijā”. Pēc 20 minūtēm viņus savāca.
Uzzinās par Sadovski, kurš 1988. gada jūlijā turpat pacēla Latvijas karogu (savāca pēc pusminūtes), par Ecētāju no Rīgas, par Marcinkeviču, Barkānu, Mileiko, brāļiem Mūrniekiem, Grīnfeldu, Strūbergu, Silkānu no Latgales, kuri reizes desmit piedalījās demonstrācijās Maskavā, Puškina laukumā. Viņus sita OMON kaujinieki, bet tajā pašā laikā krievi sadevās rokās, lai rīkļurāvēji netiktu klāt “brāļiem latviešiem”. Par ārstu Āboltiņu, kurš pirmais PSRS organizēja piketu pie VDK ēkas Stabu ielā ar prasību aizliegt šo noziedznieku iestādi.
Informācija par šiem ekscesiem tika nodota raidstacijai “Brīvā Eiropa”, un tā arī operatīvi ziņoja latviešu klausītājiem. Informēju arī LTF laikraksta “Atmoda” redaktori Veidemani un saņēmu kapa klusumu. Jo bija taču kompartijas rīkojums ne ar pušplēstu vārdu nepieminēt “Helsinkus 86”.
Latvijas paradokss, ka atmodas pirmsākums ir grupa “Helsinki 86” un tās dibinātāji bija vienkārši darba darītāji bez augstākās izglītības Grantiņš, Bariss, Bitenieks.
Citās PSRS republikās disidenti lielāko daļu bija inteliģences pārstāvji. Latvijas t. s. inteliģence turēja ciet muti tā vietā, lai iestātos par politieslodzīto – Astras, Freimaņa u. c. – atbrīvošanu. Tikai tad, kad redzēja, ka nevienu neliek cietumā, ka nav būtisku represiju, tā palēnām sāka mosties un nostāties atmodas priekšgalā.
Bija arī izņēmumi: sadarbība man bija ar dzejnieku un žurnālistu Viktoru Avotiņu, ar kuru nolēmām, ka masveida kustību pret režīmu pēc Amerikas Latviešu apvienības pārstāvja Valda Pavlovska ieteikuma jānosauc par LTF.
