Nododot arhīvam VDK aģentu kartotēkas, darbinieki pieļāvuši “matemātisku kļūdu”

http://www.la.lv/nododot-arhivam-vdk-agentu-kartotekas-darbinieki-pielavusi-matematisku-kludu

LETA, 5. Junijs, 2019

Nododot Latvijas Nacionālajam arhīvam bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkas, Satversmes aizsardzības biroja (SAB) Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) darbinieki dokumentu pieņemšanas-nodošanas aktā pieļāvuši “matemātisku kļūdu”, atsaucoties uz dienesta pārbaudē secināto, trešdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.

Aprīļa beigās nododot “čekas maisus” arhīvam, SAB darbinieki pieņemšanas-nodošanas aktā norādīja, ka alfabētiskajā kartotēkā jābūt 9723 kartītēm. Arhīvs kartītes pārskaitīja divas reizes, bet to skaits bija krietni mazāks.

 “Ir konstatēta atšķirība ar alfabētisko kartotēku. Mēs esam pieprasījuši salīdzināšanai vēl vienu reizi datus no TSDC, kas solīja pārskatīt savus iesniegtos dokumentus, cik tie ir precīzi un vai darbinieki nav kļūdījušies,” raidījumam skaidrojusi Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža.

Arhīva veiktās pārbaudes liecina, ka alfabētiskajā kartotēkā ir 7320 kartītes ar aģentu vārdiem un uzvārdiem un 2057 šķirkļi, uz kuriem veiktas kādas atzīmes.

Tātad atšķirība no SAB norādītā skaita mērāma vismaz simtos vai pat tūkstošos kartīšu, vēstīja raidījums.

SAB par nesakritību sāka dienesta pārbaudi, kurā atklāja, ka dokumentu pieņemšanas – nodošanas aktā TSDC norādījis kļūdainu kartīšu skaitu.

“Tā ir bijusi matemātiska kļūda aprēķinos, šos aprēķinus ir veicis TSDC, kurš savu kļūdu arī ir atzinis un šos skaitļus precizēs dokumentā. Šajā aktā ir norādīti neprecīzi skaitļi, līdz ar to fiziski nodotās kartītes nesakrīt ar dokumentā norādītajām,” raidījumam skaidrojusi SAB pārstāve Iveta Maura.

Darbiniekam, kas kļūdu pieļāva, sods par to nedraud, taču SAB direktors ar viņu veicis pārrunas.

Pārskaitot citas kartotēkas, neatbilstības nav konstatētas. Tomēr publiski jau kopš 90.gadiem izskanējušas dažādas versijas par to, cik tad īsti kartīšu pastāv.

Arhīva direktore dažādos skaitļus pamato ar atšķirīgajām skaitīšanas metodēm. “Cilvēki ir dažādi skaitījuši. Vienā gadījumā ir pieskaitītas visas kartotēkas, kas ir vienā kastē, un tās nav dalītas pa kartotēkām, viens ir skaitījis tikai uzvārdu kartiņas, cits ir skaitījis kopā ar visiem šķirkļiem, cits vēl ir pieskaitījis arī tukšās kartiņas,” raidījumam skaidrojusi Sprūdža.

Jau ziņots, ka SAB maijā sāka dienesta pārbaudi par dažādos avotos minēto atšķirīgo Valsts drošības komitejas (VDK) alfabētiskajā kartotēkā esošo kartiņu skaitu un tā neatbilstības iemeslu. Kartotēkas apjoma atšķirības bija izpētījis žurnāls “Ir”.

Kaut viens čekists atvainotos! Politiski represētās Maijas Bergmanes dzīves stāsts

http://www.la.lv/kaut-viens-cekists-atvainotos
Māra Lībeka, 16. janvāris 2019

Maija Bergmane, kura ir arī aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa māte, ir politiski represētā. Pēc tam kad decembrī internetā tika publiskota daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb čekas maisiem, sabiedrībā tas raisīja lielu interesi un dažādas runas par aģentu kartītēs lasāmajiem uzvārdiem. Bet M. Bergmanei tas izraisīja pretrunīgas izjūtas. Viņa vēlējās dalīties pārdomās ar “Latvijas Avīzi”, ko VDK darbība un čekas maisi nozīmē represētajiem cilvēkiem.

Atrāva vaļā rētas

M. Bergmane: Ieslēdzu “Rīta panorāmu”, dzirdu – čekas maisi, ieslēdzu Latvijas Radio, lai noklausītos laika prognozi, bet man stāsta par čekas maisiem. Atveru internetu, bet tur atkal čekas maisi, paņemu avīzi – tas pats. Izsita mani no sliedēm. Esmu stipra sieviete, no stipras dzimtas, bet nevaru savākties. Dzeram ar dēlu Jāni kafiju, viņš ir neizpratnē: mammu, kas ar tevi notiek? Asaras birst. Vakarā apguļos, un man uzpeld atmiņā daudzas Sibīrijā, bet īpaši pēc atgriešanās Latvijā pārdzīvotās ainas. Manām abām draudzenēm, kuras arī ir represētās, tieši tas pats. To, ko es varu piedot, es nevaru aizmirst. Tās rētas mums jau bija aizdzijušas, bet atrāva to kreveli vaļā. Varbūt ne līdz galam, bet atrāva. Būtu aizveduši tos maisus uz mežu, sadedzinājuši un melnu krustu virsū.

Vēsturniekiem ir sava misija – viņi raksta vēsturi. Bet tā ir mūsu likteņu vēsture. Es saprotu, tā ir jāizgaismo, bet man personīgi tas neko nedod. Es nerunāju par jauniem cilvēkiem, kuriem ir jāzina mūsu vēsture, bet mums tas ir garām. Kaut vai viens čekists televīzijā mums atvainotos, vismaz tiem, kas vēl ir dzīvi. Par to, ka tomēr savu roku ir pielikuši pie tā, lai mēs nokļūtu Sibīrijā un pēc astoņiem gadiem, atgriežoties Latvijā, piedzīvotu pazemojumus, nicinājumu un visu pārējo naidīgo attieksmi, ko vien pret vienu kulaku ģimeni var paust. 1957. gadā, kad kopā ar mammu un vecmāmiņu atbraucu no Omskas apgabala, man bija tikai septiņpadsmit gadu.

No pārdzīvojumiem noslīcinājās

Kad manu tēvu 1940. gadā aizveda no mājām Jēkabpilī un Krievijā nošāva, man bija tikai seši mēneši. Mēs aizbraucām dzīvot pie maniem vecvecākiem Ābeļu pagastā (pašreizējais Salas novads), un tad pienāca 1949. gads. Vecātēva mājā dzīvoja kāda sieviete, pie kuras regulāri piestaigāja kāds pielūdzējs. Mani vecvecāki to piecieta ar dziļu nepatiku, jo viņiem tāda morālā stāja nebija pieņemama. Kaut gan manai ģimenei nekādu pierādījumu nebija, bet, visticamāk, mēs kļuvām par viņu upuriem.

Vecaimātei bija 12 govis un divi zirgi, un ar to pietika, lai viņa nokļūtu izsūtāmo sarak­stā. Mūs cilvēki brīdināja. Mamma paņēma mani un brāli un devās pie vecāsmātes māsas. Arī tur mūs brīdināja, un, lai pārlaistu izsūtīšanas, mēs devāmies pie citiem labi pazīstamiem cilvēkiem. Mums pienesa ziņu, ka vecāmāte, kas palika savā lauku mājā, ir aizvesta uz dzelzceļa staciju, kur jau stāvēja lopu vagoni. Man bija deviņi gadi, un es labi atceros, kā mēs viņu meklējām pa tiem lopu vagoniem. Sasēdāmies vienā vagonā kopā – mana mamma, bērni un māte, un tā sākās mūsu likteņa hronika Sibīrijā.

Martā Daugava vēl bija aizsalusi, bet vēlāk, kad ledi izgāja, Ābeļu pagasta priekšsēdētājs Stērstiņš no pārdzīvojumiem, ka ir izsūtītas 30 ģimenes un viņu likteņi ir salauzti, ielēca Daugavā. Viņš taču bija parakstījies par šo cilvēku izvešanu.

Rektors taču lika to parakstu

Jāteic, ka es kā bērns izsūtījuma laiku neatceros ar šausmām, jo vecāki par mums ļoti rūpējās, bija ko ēst un mugurā vilkt, bija arī pašiem sava uzcelta māja un netrūka krievu cilvēku laipnības. Mana ciešanu hronika sākās, kad 1957. gadā atbraucu no Sibīrijas, jo tur man nebija jāpārcieš tas, ko nācās pārdzīvot atgriežoties, kad tev mugurā ir pufaika un jāsāk jauna dzīve Latvijā, bet mācoties krievu vidusskolā.

Iestājos Jēkabpils krievu vidusskolas 9. klasē, bet pēc tam Rīgas 4. medicīnas skolā krievu grupā. Nevienai represētajai audzēknei netika piešķirta kopmītne. Paldies manam fizkultūras skolotājam Vītolam, kurš man to izgādāja, jo es nodarbojos ar sportu.

Mūs neuzņēma žurnālistos, juristos un citur, bet izglītoties medicīnā bija iespējams.

Kāds no man pazīstamajiem studentiem slikti mācījās, dzerstījās, nenolika eksāmenu, viņu izsauca un savervēja, un viņš nodeva divus draugus. Tas ir reāls stāsts. Nu tad kā? Rektors taču lika to parak­stu. Es saprotu, ka tā bija sistēma un augstskolu rektoriem bija jāparakstās, jo viņus piespieda to darīt, ja grib palikt amatā. Bet rektoriem būtu jāpieceļas un jāatvainojas studentiem, kuriem viņi sabendēja dzīvi. Tagad mēs visu to palaidīsim, sak, nekas jau traks nav noticis. Latvijas Universitātes bijušais rektors Mārcis Auziņš izstāstīja savu stāstu, un es jums stāstu savējo. Jūs tagad esat tas dvēseles analītiķis. Mārcis ir rektors, bet kas tad es? Žēlsirdīgā māsiņa, kura izbridusi deviņus gadus gulagu. Mums katram ir savs dzīves stāsts.

Daudzi nodevuši savus tuvākos

Strādāju 1. bērnu poliklīnikā Rīgā par medicīnas māsu. Dakteris Peders, lai viņam vieglas smiltis, man sacīja: Maija, tev tomēr vajadzētu iestāties partijā. Medicīnas iestādēs ir subordinācija, un es, būdama māsiņa, vienmēr biju pakļauta ārstam. Partijas jautājumā, protams, ne, bet uzreiz bija skaidrs, ka man pieklājīgi jāatsakās. Kamēr domāju, kā to izdarīt, viņš mani atkal aicināja iestāties. Tad es saņēmos un vaicāju: vai jūs, dakter, vēlaties manu tiešu atbildi, kāpēc es nestāšos partijā? Un tā tiešā atbilde bija tāda, ka es nevaru nodot visdārgāko, kas man ir uz pasaules, – savu tēvu un māti. Mans tēvs 1940. gadā tika izsūtīts un nošauts, bet māte no Latvijas izvesta 1949. gadā. Kopš tā laika viņš nekad neteica, lai es stājos partijā, un pret mani izturējās ar lielu cieņu.

Ir daudzi, kas nodevuši savus tuvākos, jo sabiedrība jau nav viengabalaina – mēs esam dažādi savā būtībā, audzināšanā, mentalitātē…

Čekists noskūpstīja roku un aizgāja

Atmodas sākumā, kad cilvēki vēl nevarēja skaļi runāt to, ko domā, manas kolēģes medicīnas māsas nopirka puķes un aizgāja tās nolikt pie Brīvības pieminekļa. Viņas bija nofotografētas, izsekotas, un manam priekšniekam narkologam Jānim Strazdiņam (tajā laikā Maija Bergmane bija virsmāsa narkoloģijas ambulatorajā dispanserā, kur nostrādāja 21 gadu. – M. L.) piezvanīts. Pēc kāda laika dakteris Strazdiņš saka: nu ir ziepes! Būšot kolektīva sapulce, un tajā piedalīšoties arī VDK pārstāvis, kas pieskatīja mūsu iestādi. Es precīzi nevaru pateikt, kurš toreiz manā ie­stādē bija ziņotājs, bet Bērnu 1. poliklīnikā gan atceros – Mirdza Afanasjeva, Rīgas pasu galda priekšnieka sieva, kura tur strādāja par statistiķi.

Sapulcē, izņemot kadru daļas priekšnieci, neviens nezināja, ka esmu represētā, jo represētie par savu likteni parasti klusēja. Sapulcē cēlos kājās, jo man jau vairs nebija ko zaudēt, un skaidrā krievu valodā pateicu visu, kāpēc manas kolēģes nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Lai mani bērni un mazbērni nepiedzīvotu to, ko esmu piedzīvojusi. Vienai daļai bira asaras, viena daļa bija apjukusi, jo viņi pirmo reizi dzirdēja savu galveno māsu, kura pateica, kāpēc arī viņa iet un ies pie pieminekļa. Visi klusēja.

Kad pavadīju to čekistu, viņš man noskūpstīja roku un aizgāja.

Dzīvoju ar divām mentalitātēm

Manī bija izveidojušās divas mentalitātes – esmu piedzimusi kā latviete, bet daudz ieguvusi no krievu mentalitātes, jo es kā ­jauns cilvēks veidojos Krievijā. Tāpēc es varbūt daudz ko nesaprotu šeit. Kad manī uzdzirkstī latviešu mentalitāte, tad esmu patriote un cīnītāja. Bet, kad uzdzirkstī krievu mentalitāte, tad kļūstu arvien iejūtīgāka un cilvēciskāka.

Kad atbraucu uz Latviju, jutu, kā mani pārbauda, vai es varu vai nevaru to izturēt, vai mana mamma vēlreiz izturēs vai ne. Tur jau nebija ne likumu, nekā, tur bija tikai attieksme. Bet, ja esi mērķtiecīgs, ­stiprs un motivēts, tu spēj visu izturēt. Cik esi stiprs, tik vari tikt ar sevi galā. Bez šaubām, kādam jau vajadzēja to karjeru. Zinātnieki, mākslinieki, režisori, dejotāji… Visiem visu vajadzēja, bet žēlsirdīgajai māsai neko nevajadzēja.

Mūsu pienākums bija cīnīties, un mums joprojām ir jācīnās, jo dzimtene tāpat kā māte ir viena. Saviem bērniem un mazbērniem vienmēr saku: esiet tik laipni un ievērojiet 4. bausli: tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē.

Esmu izaudzinājusi divus brīnišķīgus dēlus. Būs vecumdienās vismaz kas ūdens krūzi pasniedz. Kad LTV “Tautas panorāmā” klausos cienījama vecuma ļaužu sūkstīšanos, ka pie visa vainīgi citi, tad vienmēr gribas jautāt: kur ir jūsu bērni?

Pēc onkoloģiskās operācijas man bija nepieciešamas dārgas zāles, ko par savu pensiju nevarēju atļauties. Mani dēli, ne jau valdība, vilka mani ārā no tā purva. Kad man saka: tev jau laba dzīve, tu biji represētā, tev iedeva lielāku pensiju, tad gribas skaļi lamāties. Jārunā par mūsu likteņiem, nevis pensijām. Toreiz pēc atgriešanās no Sibīrijas mana, jaunas meitenes, psiholoģija bija tāda, ka visiem mani jāžēlo, bet es sastapos ar šausmīgu nežēlastību. Daudziem krievu cilvēkiem es varu pateikt paldies, jo viņi mūs, represētos, tālāk nerepresēja, ko diemžēl es nevaru teikt par daudziem latviešiem.

Kad visu šo sasummēju kopā un vakarā apgulstos, man tie čekas maisi nāk virsū kā sniega lavīna. Ja es spētu staigāt, uz to maisu kratīšanas laiku labprāt aizbrauktu projām no valsts, lai par tiem nebūtu jādzird un to saturs jāredz. Bet, tā kā uz savu sapņu zemi Japānu nevaru aizbraukt, jo jau deviņus gadus esmu ratiņkrēslā, bērni un mazbērni to man uzdāvināja Ziemassvētkos divās gleznās ar sakuras zariem un tempļiem.

Kad man tie maisi uzdzen stresu, palasu Guntara Rača dzeju. Tā man ir tikpat kā nomierinoša tablete.

Ģirts Valdis Kristovskis: Čekas ideoloģiskā spēka avots Aivars Lembergs

http://www.la.lv/cekas-ideologiska-speka-avots-aivars-lembergs
13. februāris 2019

Autors: Ģirts Valdis Kristovskis, Ventspils pilsētas domes deputāts

Būtu jādomā, ka PSRS okupācijas režīma praktizētā ļaužu terorizēšana, iebiedēšana un pazemošana Latvijā ir pabeigts process, tam vairs nav turpinājuma. Notiek tikai totalitārās pagātnes skaidrošana. Un tomēr, kā Ventspils pilsētas domes mazākuma deputāts, tam nevaru piekrist.

Īpaši tāpēc, ka komunistiskās partijas diktatūras gados sakņotā varas ļaunprātība pret cilvēku pārdzimst un laiku pa laikam uzplaiksnī tādā vai citādā cilvēka cieņu pazemojošā veidolā, patiesībā – jaunos noziegumos.

Pirms pāris gadiem laikraksta “NRA” intervijā “Aivars Lembergs: ar skaistiem lozungiem ventspilniekus nevar piemuļķot” Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs aizsāka vienu no savām neskaitāmajām melu runām. Viņa viltus ziņa – lūk, Ģirts Valdis Kristovskis pagātnē bijis saistīts ar padomju laika specdienestiem.

Tā kā uz to brīdi Lembergs neko daudz vairāk nebija spējis sagudrot, viņš nepārprotami pauda, ka viņa nepateiktais “lai paliek intrigai. Viss slepenais kādreiz top zināms”. Tomēr, kā jau krietni pieredzējušam melim piedienas, Kristovska kontekstā Lembergs komentēja čekas maisu saturu – “Nē! Neatradīsiet! Tik vērtīgus personāžus kartotēkās neatradīsiet. Varbūt pēc gadiem piecdesmit.”

Lai nebūtu jāgaida tik daudz gadu, Lemberga slimīgā iztēle turpina ģenerēt arvien jaunas, citu par citu sulīgākas viltus ziņas par čekas aģentu Kristovski. Turklāt laika gaitā tās ir pārtapušas par ņirdzīgu prasību – A vot, pierādi! Kristovski, pierādi, ka tu neesi čekists!

Atzīšos, ka man, kā mazākuma deputātam, uzklausīt šādus un līdzīgus uzbrukumus pašvaldības sēžu laikā, kas tiražēti publiskos medijos, nav patīkami. Īpaši tāpēc, ka es esmu viens no tiem, kurus VDK savulaik nespēja iebaidīt, nespēja pakļaut, nespēja piespiest, ar kuriem nespēja panākt sadarbību. Turklāt apzinos, ka pašreiz dzīvoju salīdzinoši tiesiskā un taisnīgā demokrātiskā valstī.

Pats esmu ņēmis dalību mūsu valsts neatkarības atgūšanā, stāvējis pie atmodas pirmsākumiem Ventspilī un Latvijā. Apzinos, ka Latvijas valsts likumi paredz personu saukšanu pie atbildības par apzināti nepatiesu, diskreditējošu ziņu izplatīšanu, neslavas celšanu, goda un cieņas aizskaršanu.

Neapšaubāmi šo likuma normu gaismā ir skatāma Lemberga ļaunprātība, piedēvējot man nebijušu sadarbību ar PSRS VDK. Jo īpaši tāpēc, ka tie nav kāda dzērājpuiša izteikumi. Tie ir valsts amatpersonas Lemberga īpaši ciniski meli, zinot, ka čeka ir šantažējusi, pazemojusi, izpostījusi un iznīcinājusi simtiem tūkstošu Latvijas cilvēku dzīves, radījusi tiem neaprakstāmas ciešanas!

Runa ir par Ventspils rajona kompartijas sekretāru Lembergu un, iespējams, par viņiem līdzīgajiem okupācijas režīma ideologiem, VDK orgānu garīgā spēka avotiem citviet Latvijā. Sabiedrība taču viņiem ir piedevusi. Turklāt neatkarību atguvusī Latvijas valsts demokrātiski katram no viņiem ir devusi iespēju apliecināt lojalitāti, deva iespēju turpināt darbu valsts pārvaldē.

Arī Lembergam deva. To, kā viņš valsts un ventspilnieku uzticību izmantojis, var vērtēt katrs, kurš saprot, ka pārlieku daudz laika bijušajam Ventspils rajona kompartijas sekretāram, tagad negausīgam kapitālistam, multimiljonāram jāpavada tiesu zālēs uz apsūdzēto sola. Un tomēr arī tas Lembergam joprojām nav šķērslis, lai vietējo pašvaldību praktizētu kā autoritāru, nedemokrātisku, Ventspils vietvalža personīgo iegribu apkalpes sistēmu. Turklāt vēlreiz uzsveru, šī “nopelniem bagātā valsts amatpersona” apzināti falsificē pagātni laikā, kad Latvijā publiskai apskatei nodots čekas maisu saturs.

Latvijas valstij tas nevar būt vienaldzīgi un mazsvarīgi. Pašreiz plaša uzmanība ir pievērsta tiem dažiem tūkstošiem ļaužu, kurus VDK darbinieki ar tādām vai citādām metodēm savervēja, dabūja tos čekas maisos. Taču, manuprāt, daudz vairāk ir to, kurus VDK nespēja iebaidīt un pakļaut, nespēja piespiest un panākt to sadarbību ar čeku. Es esmu viens no tiem.

Vairāku gadu garumā (1985–1986) es esmu izturējis VDK Ventspils nodaļas 5. daļas darbinieku intensīvu spiedienu, šantāžas, iekārdināšanas un iežēlināšanas stundas, draudus un diskreditāciju. Man ir bijis jāsakož zobi, kad čekas štata darbinieki klaudzina pie tavām durvīm, laužas tavas privātās dzīves telpā. Kā tas notika, esmu aprakstījis savā pirms pāris gadiem izdotajā grāmatā “Pieskāriens”. Mani centās morāli salauzt, taču es izturēju. Nepadevos VDK spiedienam mūsu tolaik okupētās valsts, iznīcināto un piesmieto ļaužu, to skaitā manas ģimenes vārdā.

Lemberga praktizētā pagātnes falsifikācija ir sevišķi ciniska. Jo īpaši tāpēc, ka Lemberga vistuvāko uzticamības personu lokā joprojām darbojas viss tā laika VDK Ventspils nodaļas vadības loks, tajā skaitā 5. daļas – cīņas ar ideoloģisko diversiju štata darbinieki, kas turpat divus gadus nesekmīgi centās mani pakļaut savām interesēm.

Viņi labi zina, ka viņu pieliktās pūles tolaik 23–24 gadus vecā inženiera Ģirta Valda Kristovska vervēšanā beidzās bez rezultāta. Viņi zina, ka 1988. gada 5. jūnijā Ventspilī kopā ar saviem Vides aizsardzības kluba biedriem noorganizēju 12 000 cilvēku lielu protesta demonstrāciju, kas Ventspilī aizsāka atmodas procesus, iedvesmoja ļaudis bruģēt ceļu pretī Latvijas neatkarībai. Aivara Lemberga šajos procesos nebija. Viņš tolaik sevi centīgi apliecināja Latvijas kompartijas Centrālkomitejas instruktora krēslā. Iespējams, tieši tur apgūtās vēstures falsifikācijas prasmes Lembergs aktīvi liek lietā šobaltdien.

Tā ir liecība, ka okupācijas režīma atsevišķu censoņu ļaunprātību laiks nav beidzies. Manuprāt, pašreiz, vērtējot un skaidrojot mūsu valsts drūmo padomju pagātni, kad daudz uzmanības tiek pievērsts čekas aģentiem, bez pienācīga izvērtējuma nepiedodami joprojām tiek atstāta augstāko totalitārās ideoloģijas iedvesmotāju un praktizētāju kādreizējā un pašreizējā lojalitāte un atbildība Latvijas valsts priekšā.

Ir jāvērtē bijušo kompartijas, komjaunatnes vadošu amatpersonu, VDK štata darbinieku lojalitāte, tas, kā šie ļaudis ir darbojušies pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas, cik godprātīga ir viņu attieksme pret savu līdzdalību totalitārās pagātnes procesos. Runa ir par to, kā postkomunistu grupas amatpersonas rīkojušās un rīkojas pret saviem līdzpilsoņiem.

Ir jāvērtē katrs atsevišķi, nevis kolektīvi, kā tas nesen izskanējis valdības veidošanas laikā. Būtu netaisnīgi, ja par Latvijas valsts pārvaldei nodarīto Lemberga kaitējumu, tiktu sodīti vai ierobežoti Latvijas valstij šodien lojāli, kaut arī savulaik padomju laika tikumiem pielāgojušies, okupācijas režīmā integrēti ļaudis. Taču tiem, kuri grauj Latvijas valsts demokrātisko vērtību sistēmu un falsificē pagātni, izplata viltus ziņas, ir jāsaņem sods. Arī Aivaram Lembergam.

Demokrātijai nekāda cena nedrīkst būt par augstu pašas demokrātijas, visas sabiedrības interešu vārdā. Arī tāpēc, ka tūkstošiem komunistiskās partijas un čekas upuriem nepieciešama morāla reabilitācija, tie gaida uz taisnīgumu un patiesības augšāmcelšanos!