Vija Beinerte: Ne tikai mana – patiesības uzvara (Beinerte tiesā attaisnota par VDK kartīti)

https://www.la.lv/vija-beinerte-ne-tikai-mana-patiesibas-uzvara

7. jūnijs 2019
1937. gadā pietika ar triju čekistu vienošanos, lai cilvēku varētu nošaut – bez pierādījumiem, izmeklēšanas, tiesas. 1987. gadā ir pieticis ar divu čekistu vienošanos, lai varētu noformēt aģenta kartīti ar manu vārdu un segvārdu “Kate” – pret manu gribu un man nezinot.
Šā gada 30. maijā tiesa nosprieda: “Konstatēt faktu, ka Vija Beinerte nav bijusi bijušās LPSR VDK darbiniece un informatore.”
Tos, kas raduši vīpsnāt, ka čekisti savējos nenodod, nāksies apbēdināt. Viens neatcerējās to, kas bijis, otrs atcerējās to, kā nav bijis, līdz abi sapinās paši savos melos.

Nekas nav mainījies – kā toreiz, tā arī tagad viņi un es esam pretējās barikāžu pusēs.

Tiem, kas stiprā balsī brēc, ka VDK esot valdījusi dzelžaina kārtība un visi, kuru vārdi ir maisos, arī tie, kam kartītes ieviestas 80. gadu beigās, to ir zinājuši, vēlos pajautāt: vai jūs, kungi, spriežat no savas personiskās pieredzes?
1994. gadā bijušās LPSR VDK priekšsēdis Johansons apliecināja, ka 80. gadu beigās trīsdesmit procentus aģentūras aparāta veidoja neaktīvs “balasts”, lai “uz papīra” uzlabotu rādītājus, bet VDK 5. daļas priekšnieka vietnieks Māris Dreijers bija spiests atzīt, ka viņa nodaļā “balasta” procents ir bijis vēl augstāks, turklāt aģenta kartīte varēja tikt noformēta aizmuguriski, tajā ierakstītajai personai pašai to nezinot. Šī nav slepena informācija, to var izlasīt LZA izdevuma “Latvija un latvieši” II sējumā.
Svarīga detaļa. Uz “Kates” statistiskās kartītes (internetā ir publicētas alfabētiskās kartītes) 1990. gada februārī, kad žurnāli un personiskās lietas vēl nebija izvesti uz Maskavu, kāds par operatīvo uzskaiti atbildīgs VDK virsnieks ir krieviski uzrakstījis “nesadarbojas” un uzspiedis zīmogu “iznīcināt”. Taču “Kates” kartīte nav vis iznīcināta, bet atstāta maisos.
1990. gadā LPSR VDK 5. daļā bija ap 60 operatīvo darbinieku, katram no tiem bija jāsavervē vismaz 10 aģenti, citādi draudēja soda sankcijas. Tātad vajadzētu būt ne mazāk kā 600 kartītēm, taču ir tikai 280, starp tām arī “Kates”.
Nesen kolēģe izstāstīja par savu tēvu. Pirms demobilizēšanās no dienesta karaspēka daļā, ko ne jau pats viņš izvēlējās, bijis jāparakstās par klusēšanu. 90. gadu sākumā pie viņa atnāca divi vīrieši: viņa vārds esot VDK kartotēkā, taču kartīti varētu izņemt, ja viņš būtu ar mieru sniegt kādus sīkus pakalpojumus. Viņš nebija ar mieru. Uz to vīrieši atsmaidīja: tad ziniet, ka agri vai vēlu jūsu kartīte tiks publicēta.

Tātad tie, kas atstāja Latvijā šo saindēto dāvanu, bija droši, ka tā tiks atvērta – ne tikai pētniekiem, bet arī sabiedrībai.

Taču tas vēl nav viss. 1991. gada 24. augustā slēgtā sēdē Jēkaba ielā Johansons sniedza pārskatu: no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kas nobalsoja par Latvijas neatkarības atgūšanu, 36 ir bijuši VDK aģenti. Šo VDK arhīva daļas priekšnieka Leonīda Gailiša sagatavoto informāciju Johansons bija pats personiski pārbaudījis.
Jautājums nav par to, vai šie 36 ir nelieši, vai varoņi. Bez viņu balsīm Neatkarības atjaunošanas deklarācija netiktu pieņemta. Tāpēc Vaira Vīķe-Freiberga darīja pareizi, piešķirot Triju zvaigžņu ordeņus viesiem, kas nobalsojuši. Kļūmīgs bija kas cits.
Saskaņā ar PSRS VDK 1983. gada pavēli nr. 0014 persona, kas ievēlēta par Augstākās Padomes deputātu, no aģentūras aparāta ir jāizslēdz un visa VDK rīcībā esošā informācija par viņu ir jāiznīcina.
Taču kad Georgs Andrejevs jau kā Latvijas Republikas ārlietu ministrs sāka gatavot ārvalstnieku likumu, kas paredzēja priekšlaikus demobilizēto okupācijas armijas virsnieku un viņu ģimenes locekļu repatriāciju, pēkšņi viņa kartīte atradās maisos. Citēju Georgu Andrejevu: “Atbrauc uz Strasbūru Panteļejevs, vēl kad mēs tur bijām kā Augstākās Padomes deputāti, un saka man: interesanti, sākumā tevis tur nebija, bet tagad tu tur esi parādījies.”
Tātad Andrejeva kartīte netika iznīcināta un pēkšņi atradās maisos, kad viņš sāka gatavot Kremlim netīkamu likumu.
Politiķi Kiršteins un Muciņš, kas ilgus gadus aktīvi virzīja maisu lietu, nevarēja to nezināt. Ja viņi ar tikpat lielu sparu būtu cīnījušies par to, lai pārējie 35 sekotu Andrejeva paraugam un arī veiktu lustrāciju, mēs tagad dzīvotu citā Latvijā. Taču tagad vienīgais, kas patiešām ir veicis lustrāciju, ir dzejnieks Jānis Rokpelnis – pirms gada viņš atzina un nožēloja sadarbības faktu, lai gan viņa vārds maisos nav atrodams.

Tātad tas, ka ir kartīte, vēl nenozīmē, ka cilvēks patiešām ir sadarbojies ar VDK, gluži tāpat kā tas, ja Latvijā atstātajā arhīva daļā kartītes nav, nenozīmē, ka cilvēks nav sadarbojies ar VDK.
Vai maisu publicēšana ir atklājusi patiesību? Nē. Jo tagad vienā maisā ir patiesība, puspatiesība un meli – gan tie 350, kas nodeva nacionālos partizānus un piedalījās izsūtīšanās, gan tie, kas tika iebiedēti vai cerēja uz sīku personisku labumu, gan tie, kas bija spiesti sadarboties, lai varētu izveidot, piemēram, anestezioloģijas nozari vai asus televīzijas raidījumus, gan tie, kas atteikušies sadarboties vai vispār nav tikuši vervēti.

Tāpēc vienīgā patiesība, kas atrodama maisos, ir patiesība par noziedzīgo režīmu.

Lai mums spēks, izturība un gudra sirds, ka spējam – kā indivīdi un kā nācija – attīrīties no pagātnes sārņiem, atbrīvoties gan no grēku nastas un upura sindroma, gan no vēlmes tiesāt. Jo beigu rēķins tik un tā būs nevis starp mums un čekistiem, bet starp mums un Dievu.

“Kates” statistiskā kartīte. Tāpat kā alfabētiskajā kartītē arī šajā nav norādīta adrese, bet sadaļā “Ziņas par personiskās lietas virzību” 1990. gada 10. februārī, kad reģistrācijas žurnāli un personiskās lietas vēl nebija izvesti uz Maskavu, ir krieviski uzrakstīs “nesadarbojas” un uzspiests zīmogs “iznīcināt”. 

Aleksandrs Kiršteins: Herberta Cukura problēma

http://www.la.lv/herberta-cukura-problema/
9. februāris, 2018

Šā gada 1. februāra “Latvijas Avīzes” numurā publicēts Franka Gordona raksts “Kāpēc novāca Cukuru”, kurā minēta Izraēlas žurnālista Ronena Bergmana grāmata angļu valodā “Celies un nogalini pirmais. Izraēlas mērķēto likvidāciju slepenā vēsture.”. Tajā aprakstītas 2700 likvidēšanas operācijas, kuras īstenoja Izraēlas slepenie dienesti galvenokārt pret arābu terora akciju organizētājiem. Taču pieminēts arī Herberts Cukurs, kurš it kā esot sadedzinājis (burned) Izraēlas armijas militārā izlūkdienesta vadītāja Aharona Jariva ģimenes locekļus.
Visā garajā Cukura sāgā tas, protams, ir kas jauns. Sīkāk gan nav paskaidrots, kur šis noziegums pastrādāts, jo vecā liecība par sinagogas dedzināšanu jau sen atmesta kā viltota (Cukurs neatradās Rīgā 1941. gada 4. jūlijā).
Vēsturnieks Andrievs Ezergailis ir izpētījis Hamburgas Frīdriha Jānkes prāvas dokumentus, kas attiecas uz Rumbulas akcijas noslēpumu iztirzi, kā arī vairāk nekā trīssimt notiesāto Arāja bataljona dalībnieku lietas, kuras izmeklēja krievu čekisti. Katram tiesājamam čekisti uzdeva divus jautājumus – kas vadīja šaušanu un kas bija šāvējam blakus. Nevienā liecībā – ne krievu, ne vācu dokumentos – nav ziņu par jebkādu Cukura darbību akcijās pret ebrejiem.
“Neviena no “Mossad” piedāvātajām liecībām nav bez smaga VDK pēdas zīmoga, kas norāda, ka to izcelsme nav Izraēla vai Vācija, bet nāk no sovjetu informācijas telpas,” raksta A. Ezergailis grāmatā “Starp velna zobiem”. Līdz šim neviens no “Mossad” piedāvātajiem dokumentiem nav izturējis objektīvu analīzi. Dokumenti un to trūkums pierāda, ka Cukurs nav piedalījies nevienā no trim lielajiem ebreju iznīcināšanas viļņiem Latvijā. Patiesības meklētājiem būtu jāzina, ka arī Rumbulā Cukurs nevarēja spēlēt nekādu lomu, jo līdz ar SS un policijas augstākā vadītāja Ostlandē ģenerāļa Jekelna ierašanos Rīgā tika nodemonstrēta neuzticība tur esošajai SD vadībai. Galvenie organizatori bija Jekelna vīri, kas bija atvesti no Ukrainas, bet operatīvās grupas A (Einsatzgruppe A) vadītājs SS brigādenfīrers Štālekers un Latvijas SD komandieris SS oberšturmbanfīrers Lange bija skatītāju lomās. Fridriha Jānkes prāvas dokumenti, kas dod sīku akcijas aprakstu un analīzi, rāda, ka akcija bija augstā mērā ģermanizēta, latviešu vārdi tajā neparādās.
Atšķirībā no “Mossad” neveiksmes mūs apgādāt ar patiesiem dokumentiem, raksta Andrievs Ezergailis, mums ir reāli pierādījumi, ka Cukurs no iznīcības paglābis vismaz četrus ebrejus un bija piedāvājis pakalpojumus vēl citiem.
2006. gadā Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra ierosināja kriminālprocesu par ebreju iznīcināšanu Latvijā drīz pēc Liepājā sarīkotās izstādes par lidotāju Herbertu Cukuru. Vairāk nekā 12 pēdējos gados prokuratūras izmeklētāji nav atraduši nevienu jaunu pierādījumu par vismazāko Cukura vainu viņam izvirzītajās apsūdzībās. Varam tikai minēt, pēc kā ierosmes kriminālprocess tika ierosināts, to Ģenerālprokuratūrā vairs neviens neatceras, tomēr Ārlietu ministrijai agrāk vai vēlāk būs jāpierāda, ka Latvijas pilsoņus nevienas valsts specdienesti nedrīkst nogalināt bez tiesas sprieduma.

Redakcijas piebilde.
“LA” lūdza LR Ģenerālprokuratūras komentāru par A. Kiršteina rakstā pieminēto kriminālprocesu pret H. Cukuru. Atbilde no prokuratūras preses sekretāres Aigas Eidukas: “Izvērtējot izmeklēšanas gaitā savāktos pierādījumus, tai skaitā no ārvalstīm, konstatēts, ka šobrīd nav pietiekama pamata ne apstiprināt, ne arī noliegt faktu par Herberta Cukura līdzdalību ebreju tautības civiliedzīvotāju iznīcināšanā Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā. Izmeklēšana krimināllietā tiek turpināta, 2018. gadā no ārvalstīm, izpildot starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumus, ir saņemts ievērojams daudzums dokumentu, kuri ir jāpārtulko un jāizvērtē.”

16. marts - Leģionāru piemiņas diena

16.marts.Tā ir leģionāru piemiņas diena. 2011.gadā tai sevišķi gatavojās provokatori. Antifašistiskās komitejas vadītājs Josifs Korens jau 9. martā TV kameras priekšā centās sarunāt ar DV pārstāvi, lai pie pieminekļa netaisa karogu aleju. Tā ir ļoti skaista tradīcija ceļā uz Brīvības pieminekli iziet cauri šai alejai, kad no abām pusēm jaunieši ,turot valsts karogus, godina gājējus. Marta Grīnupa, leģionāra sieva, man teica: „Tā ir tāda pacilājoša sajūta, ejot caur šo aleju, ka liekas dvēseli rauj laukā, jūti un saproti, ka esi uz savas zemes, tauta godina savus varoņus, brīvības cīnītājus un tu pateicies latviešu karavīriem par nosargāto Latviju.” Šogad tādi „jaunie komunisti” sūtīja uz avīžu redakcijām draudu vēstules, sakot, ka gājiena laikā notiks sprādzieni. Pērn radioraidījumā „Krustpunktā” Korens diskutēja ar Raivi Dzintaru par leģionu un centās izplatīt visādus melus, bet Raivis visus melus atspēkoja un „lielais antifašists” izgāzās. Katram latvietim jāpārzina svarīgākie dokumenti, kas pieņemti par leģionu, lai dotu pretsparu apmelotājiem. Nekādi sprādzieni šodien nebija.
Uz valsts robežas tika aizturēti septiņi provokatori, visi krievi, kuriem neļāva iebraukt Latvijā.
Maskavā pie Latvijas vēstniecības arī bija paredzēts fašismu nosodošs pasākums. Ieradās trīs vīri un paturēja vienu plakātu. Tas arī viss. Rīgā pēc dievkalpojuma Doma baznīcā katrs gājiena dalībnieki saņēma baltu rozi un devās uz Brīvības pieminekli. Pie Laimas pulksteņa viņus sagaidīja krieviski kliedzoši cilvēki, divi bija tērpušies cietumnieku drēbēs, kas tiem labi piestāvēja. Gājiena dalībnieku vidū bija visai daudz jauniešu, arī meitenes. Saeimas deputāti no „Visu Latvijai!” iedvesmoja citus. Gājienā piedalījās arī bijušie deputāti A.Kiršteins, P. Tabūns un vairāki citi. Nolikuši ziedus pie pieminekļa, pagājuši tālāk, daudzi apstājās un nodziedāja patriotiskas dziesmas. Kritušo leģionāru godināšana bija izdevusies. Radio un TV vakarā ziņoja, ka 16. Marts pagājis visumā mierīgi, sadursmes nav pieļautas.
ATIS SKALBERGS

ZZS deputātu kandidātus nosauc zaļumballes noskaņā

http://www.ir.lv/2010/7/28/zzs-deputatu-kandidatus-nosauc-zalumballes-noskana

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) trešdien zaļumballes ritmos iepazīstināja ar deputātu kandidātu sarakstu rudenī gaidāmajām 10.Saeimas vēlēšanām, kuros iekļauti gan politiķi, gan žurnālisti un uzņēmēji, vēstī aģentūra LETA.
Rīgas vēlēšanu apgabalā ar pirmo numuru kandidēs ZZS priekšsēdētājs un vides ministrs Raimonds Vējonis, ar otro numuru – žurnālists Kārlis Seržants, ar trešo – Saeimas deputāts Jānis Strazdiņš. No ZZS Rīgas vēlēšanu apgabalā kandidēs pārbēdzējs no TB/LNNK Saeimas deputāts Imants Kalniņš, un Ventspils augstskolas pasniedzējs Dmitrijs Smirnovs, kuru iepriekš par izteikumiem lata devalvācijas sakarā aizturēja Drošības policija. Šajā sarakstā iekļauts uzņēmējs Valdis Kalnozols, kurš politikā pieredzi guvis kā Rīgas domnieks no TB/LNNK, bet no pērnā septembra vada Zaļās partijas nodaļu Rīgā, kā arī tērpu mākslinieks Uģis Rūķītis un bijusī premjera padomniece Ilona Līce.
Zemgales vēlēšanu apgabalā ar pirmo numuru kandidē Saeimas ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis un bijusī parlamenta deputāte žurnāliste Viola Lazo. Sarakstā iekļauts arī uzņēmējs Jevgēņijs Kisiels.
Kurzemes vēlēšanu apgabalā ar pirmo numuru kandidēs parlamentārietis Gundars Daudze, ar otro – Aija Barča, ar trešo – Arnis Luhse.
Vidzemes vēlēšanu apgabalā pirmais būs zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, otrais – Saeimas deputāts Ingmārs Līdaka, trešais – Vitauts Staņa. Šajā sarakstā iekļauta arī bijusī Jūrmalas domes vadītāja, agrākā ''Jaunā laika'' politiķe Inese Aizstrauta un bijušais Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins.
Latgales vēlēšanu apgabalā pirmie trīs ir Saeimas deputāti Staņislavs Šķesters, Skaidrīte Pilāte un Mārtiņš Roze, ceturtais – Daugavpils domes deputāts Rihards Eigims. Ar sesto numuru kandidē bijusī Saeimas deputāte Silvija Dreimane, ar desmito – no Tautas partijas Saeimā ievēlētais Jānis Klaužs, bet pēdējais ir spēkavīrs un Saeimas deputāts Viktors Ščerbatihs.
Deputāta amata kandidāts Seržants žurnālistiem sacīja, ka iesaistīšanās Saeimas vēlēšanās ir bijis apzināts solis un viņš centīsies izdarīt to, ko nevarēja panākt kā žurnālists daudzu jautājumu sakārtošanā. "Neklūpiet man virsū no pirmās dienas, jo es ilgi, ilgi biju jūsu kolēģis," lūdza Seržants.
Pasākuma noslēgumā ZZS vadība nodeva kurjeram deputātu kandidātu sarakstus, lai tos nogādātu Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK). Visi klātesošie sarakstu ceļu uz CVK varēja vērot televizoru ekrānos

S.Ēlerte - Aktrise uz politiskās skatuves

8.augusts, 2009, Antra Gabre, NRA
http://www.nra.lv/zinas/27697-aktrise-uz-politiskas-skatuves.htm

Līdz šim, sakot – "Diena", domājām "Ēlerte". Un otrādi. Tik pašsaprotami, ka joprojām tas, kas noticis ar laikrakstu, jāskatās tā bijušās galvenās redaktores kontekstā.
Un otrādi. Kā cilvēkam, kurš gribēja diktēt savus noteikumus Latvijas politiskajai virtuvei un tā dēvētajai elitei, bet kuru šī vēlme nogrūda no politiskās skatuves, Sarmītes Ēlertes biogrāfijas fakti ir gan garlaicīgi, gan arī mūsu valsts inteliģencei raksturīgi.

Sarmīte Ēlerte beigusi Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļu, studējusi neklātienē Maskavas Kinematogrāfijas institūtā, pēc tam strādājusi par kino nodaļas vadītāju laikrakstā Literatūra un Māksla. Vēlāk darbs Rīgas videocentrā. Atmodas laikā – Latvijas Tautas frontes informācijas centra un Augstākās Padomes preses centra vadītāja. Viena no a/s Diena dibinātājiem, no šā laikraksta galvenā redaktora vietnieces ātri vien – 1992. gadā – kļuvusi par galveno redaktori.

Diena sevi proponējusi par laikrakstu ar augstiem ētikas kritērijiem, nelabvēļi ar neslēptu ironiju to dēvē par Patiesības ministriju. Ar zemtekstu – lai cik ministriju valdībā būtu, viena pastāvēs allaž. Nenoliedzami, kādreiz šo laikrakstu un tā galveno redaktori bijāja. Kāpēc tagad agrākie sabiedrotie ir gatavi iegrūst ignorances dunci gan Dienas, gan Sarmītes Ēlertes mugurā?

Augstie mērķi...
"Iemesls, kādēļ 1990. gadā šī avīze vispār tika izveidota, bija gaužām prozaisks – veidojās jauna valsts, tapa jauna likumdošana, bija nepieciešams medijs, kas visus šos jaunos tiesību aktus publicētu. Taču jau toreiz visi –

gan mēs, gan arī paši politiķi – saprata, ka Latvijai vitāli ir nepieciešams spēcīgs, demokrātisks, neangažēts, Rietumu tipa laikraksts. Tieši tādēļ 1992. gadā notika Dienas privatizācija. Un, pateicoties neatkarībai, šo gadu laikā Dienai ir izdevies paveikt daudzus svarīgus darbus. Pirmkārt, tā bija lielo, globālo procesu ietekmēšana. Domāju, ka Dienas nostāja lielā mērā veicināja to, ka Latvija iestājās NATO. Tāpat Diena sekmēja sabiedrības izpratni par nepieciešamību iestāties Eiropas Savienībā," 2008. gada vasarā neilgi pēc amata atstāšanas intervijā žurnālam Numurs savu veikumu vērtējusi Sarmīte Ēlerte.

...un neesošie principi
Privatizācija, kuru laikraksta administrācija izvairās pārspriest, ir pirmā nagla tā pašpasludināto ētisko principu zārkā. Pirms vairākiem gadiem bijušais Dienas žurnālists Dzintars Zaļūksnis iesūdzēja tiesā laikraksta vadību par nelikumībām privatizācijas procesā. Viņš to vērtē kā klaju nelikumību, jo, pēc tā laika likumiem, ārzemniekiem nedrīkstēja piederēt daļas vietējā uzņēmumā. Dienā bija gan zviedru, gan toreizējā ASV pilsoņa Paula Raudsepa kapitāls. Kā skaidro Dz. Zaļūksnis, prāva beidzās, jo "iestājās noilgums un nebija jēga to turpināt". Iespējams, savi nopelni tur bija arī par privatizāciju atbildīgajam ministram, kurš, tikpat iespējams, pretī saņēma solījumu viņu neaiztikt avīzes slejās.

Taujāts par 90. gadiem, kad pats bija Dienas galvenais redaktors, Viktors Daugmalis nopūšas – eh, tagad domās, ka esmu apvainojies un gribu ieriebt. Apdomājies viņš atsūta viedokli: "Ēlertes laikā par Dienas stratēģiju kļuva proebrejiskais kosmopolītisms, bet par taktiku – atbalsts valdošajam politiskajam spēkam un ģenerālprokuroram. Stratēģiju noteica vēlme izdabāt galvenajam akcionāram, taktik – tieksme izvairīties no Dienas prihvatizācijas izmeklēšanas. Ēlerte ir vāja žurnāliste, toties laba organizatore, tāpēc arī Diena ir tāda, kāda tā ir – profesionāli mazspējīga, bet idejiski viengabalaina un agresīva." Dz. Zaļūksnis piebilst, ka savulaik ar Sarmīti Ēlerti esot kasījies par ebreju jautājumu: "Bija komentētājs Zalmans Kacs, lai viņam vieglas smiltis. Viņa viņu necieta tautības dēļ. Tāpēc interesanti, ka ar Sorosu sāka sadarboties! Naudas dēļ, izrādās, var aizmirst aizspriedumus."

Nedaudz skaļāk izskanēja cits pārkāpums. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uzlika Sarmītei Ēlertei 50 latu sodu par amatu savienošanas pārkāpumu. KNAB viņu sauca pie atbildības pēc likuma par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā. Proti, Dienas galvenā redaktore bijusi Valsts kultūrkapitāla fonda padomes locekle un ieņēmusi amatus dažādos fondos un uzņēmumos. "Laikā, kad S. Ēlerte strādāja kultūrkapitāla fondā, viņas vadītais laikraksts esot saņēmis 82,7 tūkstošus latu lielu līdzfinansējumu Kultūras Dienas izdošanai," raksta laikraksts Neatkarīgā.

Sapnis par politiku ir dzīvs
Pat ja šobrīd Sarmīte Ēlerte ir nosēdusies politiskās skatuves maliņā un mēģina čalot par savu rožu dārzu, kas aizaudzis ar balandām (žurnālā Numurs īsi pēc aiziešanas no galvenās redaktores amata), tas disonē ar ilgus gadus kopto dzelzs lēdijas, kura nesmaida, tēlu. Daudz pierastāk šķiet uzzināt par viņas kāroto lomu uz tās pašas politiskās skatuves. Un tāda ir. Viņa laikrakstā Diena pavēstījusi, ka ir gatava līdzdarboties konsolidācijas procesā, taču ne tajā, kuru piedāvā varas partijas. Viņasprāt, par konsolidācijas pamatu jākļūst godīgai politikai, kuru pārstāvot Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai.

Vai partijas būs gatavas uzņemt Sarmītes Ēlertes piedāvāto palīdzību atplestām rokām, rādīs laiks. Jo – sakot "Diena", joprojām domājam "Ēlerte". Taču tagad šim tandēmam ir jau cits zemteksts, jo laikraksts mainījis īpašnieku. "Domāju, ka lēmums par Dienas pārdošanu lielā mērā bija saistīts ar Ēlertes paziņojumu par iešanu politikā. Domāju, tiklīdz zviedri to izdzirdēja, viņi saprata, ka Diena tiks iznīcināta pilnīgi, avīze kalpos vienam politiskam spēkam, ko gribēs vadīt Ēlerte ar savu komandu. Tad beigās sanāktu, ka Diena būtu jaunā politiskā spēka laikraksts," vērtē Rīgas domes vicemērs Ainārs Šlesers (LPP/LC) intervijā žurnālam Klubs.

Nauda, vara un ietekme
"Laikraksts un tā redaktore, manuprāt, uztvēra dzīvi pārāk politizēti vispār," savā blogā secina žurnālists Māris Zanders. Biznesa augstskolas Turība komunikācijas zinātnes asociētais profesors Ainārs Dimants, vērtējot Dienas aktīvo vēlmi ietekmēt politiskos procesus, saka: "Avīzes bijušas un būs politiskas. Protams, ir jābūt savai pēctecīgai idejiskai nostājai, lai lasītāji var identificēties ar redakcionālo līniju! Robeža gan ir smalka – lai tādējādi neatgrūstu pārāk daudzus lasītājus. Pārmest var tad, ja avīzei nav patstāvīgas lomas un tā kļūst par instrumentu politisko spēku rokās." A. Šlesers runā tiešāk – Sarmīte Ēlerte baudīja lielu politisko ietekmi caur partiju Jaunais laiks un politiskajām nevalstiskajām organizācijām, uzskatot, ka viņas viedoklis bieži esot tautas viedoklis. "Jā, ir noderīgi elites pārstāvjiem uzšaut pa pirkstiem, ja viņi pārkāpj likumu vai manipulē ar saviem ietekmes aģentiem, tomēr tā dedzība, ar kādu Diena ir pēdējo gadu laikā cīnījusies pret Lembergu, Šleseru, Šķēli & Co., ir zināmā mērā pārāk liels gods minētajiem pilsoņiem. Neba no Lemberga vai Šķēles ir atkarīgs, vai es kā indivīds mācēšu pieņemt manai dzīvei patiešām būtiskus lēmumus. Citiem vārdiem sakot, man liekas, ka Diena varētu vairāk rakstīt par to sabiedrību, kas neaprobežojas ar dažiem tūkstošiem tipāžu, kas paši sevi iecēluši elites statusā," tautas vēlmes pārstāvēt uzņēmies M. Zanders.

Dienas stils bija atbalstīt katru nākamo varas partiju – vispirms Latvijas ceļu, tad Tautas partiju, tagad Jauno laiku. "Tur ir pietrūcis konsekvences un nav ticamības, kādēļ tāda nostāja ir izvēlēta. Tāpēc ir pamats kritikai, un, loģiski, ir arī atsitiens pārdošanas rādītājos," saka profesors A. Dimants. A. Šlesers norāda uz to pašu: "Kā politiskais pretinieks viņa [Sarmīte Ēlerte] bija ārkārtīgi gudra, radoša, bet problēma ir citā. Akcionāri visas šīs izdarības bija gatavi atbalstīt līdz brīdim, kamēr uzņēmums strādāja ar peļņu. Bet, ja uzņēmums sāk strādāt arvien sliktāk un sliktāk, tad cik ilgi viņi maksās par to, ka kāds kārto rēķinus politiskajā laukā?"

Mīl tikai vajadzīgos
A. Dimants vērtē, ka Dienai pietrūka patstāvīgas nostājas, tā nespēja distancēties no tiem, kurus aizstāv, tādējādi pārāk identificējoties ar noteiktiem politiskiem spēkiem. "Par to liecina kontentanalīze, ko veikuši studenti un pētnieki. Andris Šķēle bija tabu tēma ilgu laiku. Lielākais rīta laikraksts Diena nezināja, kas Andrim Šķēlem pieder, un par valsts nozagšanu uzzināja no Pasaules bankas. Tas neveicināja ticamību. Tagad ir pilnīgi pretēja pozīcija [attiecībā pret Šķēli]." Kas attiecas uz labvēlīgo attieksmi pret A. Šķēli, to varētu izskaidrot ar darījumu – kad viņš bija pie varas, avīzei esot atlaists PVN parāds.

"Ne vienmēr ir bijuši skaidri Dienas idejiskie principi. Liberālie principi ir tikuši pārkāpti," saka A. Dimants. Tautas partijas smagsvars Aigars Kalvītis par avīzes centieniem ietekmēt politiskos procesus izsaucas: "Protams, Diena visaktīvāk ir mēģinājusi ietekmēt sev par labu politiskos procesus! Avīze ļoti stipri mēģināja realizēt liberālo ideoloģiju, pat upurējot Latvijas valsts intereses, ja kaut kas bijis svarīgi viņiem." Viņš oponē, ka Diena būtu mīlējusi Tautas partiju. "Bija lietas, kur mūs atbalstīja, bija, kur ne. Kamēr partija realizēja viņu atbalstīto ideoloģiju, tikmēr mīlēja. Piemēram, Tautas partijas nostāju par viendzimuma laulībām nenormāli kritizēja, īpaši es biju nemīļš."

"Sarmītei bija savas autoritātes, uz kurām viņa paļāvās, un raksts bija jāveido saskaņā ar šo autoritāšu viedokli," atceras kāds bijušais dienietis. Dz. Zaļūksnis ir tiešāks, sakot, ka Sarmīte Ēlerte savulaik "savus draugus savilka presē un padarīja viņus par viedokļu līderiem bez objektīviem kritērijiem". Tādi bijuši (protams!) politiķi Jānis Kinna, Aleksandrs Kiršteins un žurnālists, politisko aizkulišu spēlētājs Edvīns Inkēns.

Atceroties, cik skarbu un pazemojoši pasniegtu kritiku Dienā izpelnījās tikko ieceltais Valsts prezidents Valdis Zatlers, jāvaicā, vai tiešām tas tika darīts augstu ētikas kritēriju vārdā, lai valsti prezentētu kristāltīrs cilvēks. Ārsta Zatlera vietā varēja būt jebkurš cits – arī viņš dabūtu trūkties. Vienīgi jurists Egils Levits ne, viņu Sarmīte Ēlerte bijusi noskatījusi kā nākamo Vairas Vīķes-Freibergas pēcteci. (E. Levits tiešām tika minēts kā iespējamais Valsts prezidenta amata kandidāts.) Iespējams, tāpēc daudz apņirgtais prezidenta kandidatūras saskaņošanas pasākums notika zoodārzā – politiķiem bija ātri jāvienojas, lai Dienai neļautu valdīt pār situāciju. "Nu kurš gan būs gatavs tev pateikt, ka Ēlerte bija nikna, jo prezidenta kandidatūra netika saskaņota ar viņu?" Neatkarīgajai nosmēja politisko aizkulišu pārzinātājs.

Viena cilvēka faktors
Kāpēc Diena tā rīkojās? A. Dimants uzskaita: pirmkārt, pamatā bija [Ēlertes] personiskās simpātijas, otrkārt, autoritārs, nevis koleģiāls vadības stils. Gan no Dienas aizgājušie, gan tajā strādājošie žurnālisti apgalvo – bijusī galvenā redaktore bijusi autoritāra un diktējusi vienīgo pareizo viedokli, kam jāparādās avīzē. Viens eksdienietis tā arī saka: "Tika norādīts, kā rakstīt. Taču, ja gribēji profesionāli augt 22–23 gadu vecumā, tad Diena bija ideāla vieta, jo spēcīgais redaktoru korpuss žurnālistus izskoloja labi. Tas atsvēra žurnālistikas brīvības trūkumu." Viņa kolēģis papildina: "Esmu saņēmis pārmetumu: vai tad nesaprati, kā tev bija jāraksta!? Taču pēc pāris dienām uzstādījumi mainījās, un tas Sarmītes autoritāti neveicināja. Strādājot Dienā, sapratu, ka preses brīvība un žurnālista brīvība nav viens un tas pats. Presi nevar cenzēt, bet žurnālists var vai nu piekrist galvenajam redaktoram, vai mainīt darbavietu."

Savukārt Viktors Avotiņš, atceroties kopā pavadīto darba laiku Literatūrā un Mākslā, Sarmīti Ēlerti raksturo atzinīgi: "Viņai ir stingrs raksturs, un nedomāju, ka tā ir slikta īpašība. Man patika viņas raksturs, tikpat sūdīgs kā manējais, patika, ka viņa ir gudrāka par mani, spītīga, ka viņai bija idejas, kā atdzīvināt redakcijas dzīvi." Uz repliku, ka studiju biedri Sarmīti raksturojuši kā cilvēku bez humora izjūtas, viņš atmet ar roku: "Acīmredzot viņa jutās atbildīga par avīzi, un jokiem neatlika laika."

Nenoliedzami, vienas sievietes ambīcijas Dienu gan uzcēla uz pašradīta pjedestāla, gan arī nostūma no tā.