http://zinas.nra.lv/viedokli/uldis-dreiblats/20858-meierovica-biedriba-toni-noteiks-sorosiesi.htm
Uldis Dreiblats, NRA, 2010.g. apr.:
Kā jau bija gaidāms, bijušās Sorosa fonda valdes priekšsēdētājas Sarmītes Ēlertes izlolotā un vadītā Meierovica biedrība balstās uz pārbaudītiem kadriem – tādiem, kuri sevi jau apliecinājuši kādā no sorosiešu organizācijām, – tādiem, kuriem kādreiz varbūt varēs atgādināt par saņemtām Sorosa stipendijām.
Pagaidām gan nav zināms, vai Meierovica biedrības kadri būs partiju apvienības Vienotība ceturtā sastāvdaļa, kura vēlēšanu listē dos ceturto daļu no šīs apvienības deputātu kandidātiem. Atklāti par startēšanu 10. Saeimas vēlēšanās pagaidām paziņojušas tikai divas biedrības biedres – pati S. Ēlerte un Lolita Čigāne.
Tāpat nav zināms, vai politiskās partijas vispār pieļaus bezpartijisku "Ēlertes kvotu" vēlēšanu listē, tādējādi daloties popularitātē un varā, atstumjot savus partijas biedrus, padarot vēlēšanu rezultātus savai partijai neprognozējamus. Bet spiediens uz partijām, lai tās vēlēšanu listē iekļautu arī bezpartijiskos "pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus", jau šobrīd ir jūtams visai spēcīgs.
Runasvīru spēks
Starp Meierovica biedrības 44 dibinātājiem un ekspertiem apmēram pusei nav atrodama saistība ar miljardiera Džordža Sorosa naudu, bet nav arī nekādu šaubu, ka tieši sorosieši šajā organizācijā spēlē galveno lomu.
Meierovica biedrības valde tikpat labi varētu būt Sorosa fonda valde – no septiņiem valdes locekļiem tikai par diviem (Latvijas institūta direktoru Ojāru Kalniņu un uzņēmēju Mārtiņu Vecvanagu) nav publisku ziņu, ka viņi būtu tieši saistīti ar Sorosa finansējumu.
Šāds paņēmiens pamanīts arī citu Sorosa tīkla organizāciju un apvienību dibināšanā (piemēram, LAPAS, Latvijas Pilsoniskā alianse) – organizācijā tiek iesaistīti dažādi cilvēki, bet valdē pārsvars tiek nodrošināts sorosiešiem.
Jūru alianse
Kaut gan netiešu saikni ar Sorosa finansējumu var atrast Meierovica biedrības valdes loceklim M. Vecvanagam. Viņš kopā ar S. Ēlerti darbojas biedrības Baltijas – Melnās jūras alianse valdē. Šī alianse par mērķi izvirzījusi "izglītot demokrātijā" Gruziju un Ukrainu. Zīmīgi, ka tieši šīs divas valstis jau vairākus gadus ir ciešā Sorosa interešu lokā – tieši uz šīm valstīm plūst plata naudas straume ne tikai no "Sorosa centrālā ofisa Ņujorkā" (tā Sorosa fonda pašreizējais vadītājs Andris Aukmanis sauc Atvērtās sabiedrības institūtu), bet pat no salīdzinoši nabadzīgākās (tikai kāds miljons dolāru gadā) organizācijas Sorosa fonds – Latvija. Protams, jāatceras arī skandalozā algu maksāšana Gruzijas ministriem un policistiem u.c. vispārzināmi fakti par Sorosa interešu īstenošanu iepriekšminētajās valstīs.
Publiski avoti liecina – ja kāds no Latvijas darbojas sabiedriskās organizācijās Gruzijā vai Ukrainā, bieži vien nebūs grūti šīm organizācijām atrast arī Sorosa finansējumu. Arī Baltijas – Melnās jūras alianse uzreiz pēc dibināšanas (2009. gads) vairākkārt saņēmusi Sorosa naudu – kopumā vairāk nekā 11 000 eiro.
Sorosa elite
Pati Meierovica biedrības vadītāja S. Ēlerte savu kalpošanu "atvērtās sabiedrības" ideāliem ir novērtējusi kā unikālu. "Domāju, ka visā Sorosa fondu tīklā esmu bijusi pati ilglaicīgākā valdes priekšsēdētāja," ar lepnumu viņa atzīst kādā intervijā.
Vēl Meierovica biedrības valdē ir gan pašreizējais, gan bijušais Sorosa fonda valdes loceklis. Tā sociologs Tālis Tīsenkopfs bija Sorosa fonda valdes loceklis no 1999. gada līdz 2004. gadam (atbilstīgi Uzņēmumu reģistra informācijai datubāzē Firmas.lv.) Dāsnas Sorosa stipendijas T. Tīsekopfs saņēmis ekonomiski bargajā 1993., 1994., 1995., 1996. un 1997. gadā.
Savukārt Pasaules dabas fonda direktors Uģis Rotbergs ir pašreizējais Sorosa fonda valdes loceklis. Būtiskas summas no Sorosa fonda saņēmusi gan viņa vadītā sabiedriskā organizācija, gan viņš pats 2002. gadā norādīts kā atbildīgā persona 12 600 dolāru vērta vides projekta īstenošanai.
Meierovica biedrības valdes locekles, Sorosa finansēto organizāciju Delna un Providus biedrenes Lolitas Čigānes saistība ar Sorosa naudu it kā ir vispārzināma. Tomēr to var arī konkretizēt: Sorosa fonda atskaites liecina, ka finansēta izglītības iegūšana Centrālās Eiropas universitātē (CEU), saņemtas stipendijas 2002. gadā (473 dolāri), 2003. gadā (1002 dolāri) utt.
Savukārt multimediju mākslinieks Jānis Garančs pats savā CV norāda, ka saņēmis vairākas Sorosa stipendijas.
Ierindas biedri
Starp biedrības ierindas biedriem un ekspertiem ir gan pašreizējais Sorosa fonda valdes priekšsēdētājs Guntars Catlaks, gan bijušie šīs organizācijas valdes locekļi Ilmārs Mežs un Andrejs Vasiļjevs, gan arī Delnas biedrene Rasma Kārkliņa.
Latvijas pārstāvei Eiropas Savienības tiesā Kristīnei Drēviņai Sorosa fonds 2001. gadā ir finansējis mācības CEU.
Cita starpā par CEU iegūtās izglītības kosmopolītisko raksturu Sorosa fonda atskaitēs ir teikts šādi: "Universitātes dibinātājs ir Džordžs Soross, un viņa mērķis bija izveidot atvērtas izglītības modeli, priekšroku dodot studijām salīdzinošajā, nevis nacionālajā kontekstā."
CEU mācījusies arī Jaunā teātra institūta (JTI) vadītāja Gundega Laiviņa, kura Sorosa stipendiju saņēmusi 2000. gadā. Savukārt viņas vadīto JTI Sorosa fonds finansējis vairākkārt, 1997. gadā piešķirot 13 000 dolāru, 1998. gadā – 23 000 dolāru, 2000. gadā – 14 000 dolāru utt. Jaunā Rīgas teātra vadītājs Alvis Hermanis Sorosa stipendiju – 2000 latu – saņēmis 1999. gadā, regulāri finansēti arī šā teātra uzvedumi.
Vēl daži stipendiāti
Biedrības dibinātāji ir arī sabiedriskās organizācijas ar nosaukumu Latvijas Ārpolitikas institūts (nosaukums var radīt iespaidu, ka šī organizācija ir kāda valstiska institūcija) bijušais un esošais direktors – Atis Lejiņš un Andris Sprūds. Ne tikai pats Latvijas Ārpolitikas institūts, bet arī tā direktori regulāri saņēmuši Sorosa finansējumu. Piemēram, A. Lejiņš – 1996. un 1998. gadā, bet A. Sprūds – 1996. gadā (stipendija mācībām CEU), 1997., 1998., 1999., 2002. gadā.
Zane Oliņa piedalījusies Sorosa fonda programmas Pārmaiņas izglītībā veidošanā. Sorosa stipendijas saņēmusi gan Z. Oliņa, gan ārstes Aiga Rūrāne un Ilze Aizsilniece.
Neizskaidrojamā Latvija
Par vairākiem Meierovica biedrības biedriem it kā gribas vaicāt – kas gan šiem cilvēkiem varētu būt kopīgs ar "atvērtās sabiedrības" politiku? Šie cilvēki ir bijuši ietekmīgi jau tās Latvijas laikā, kuru tagad grib "atvērt" sorosieši.
Bijusī Hansabankas valdes priekšsēdētāja Ingrīda Blūma kopā ar pašreizējo Sorosa fonda darbinieci Ievu Moricu vada sabiedrisko organizāciju Ideju partneru fonds. Šai organizācijai pēdējos gados ticis dāsns Sorosa finansējums. I. Blūma arī ar savu naudu ir atbalstījusi dažādus sorosiešu pasākumus.
Baltijas jūras vīzijas un stratēģijas sekretariāta vadītājs Tālis Linkaits savulaik vadīja ļoti nopietnu struktūru – Privatizācijas aģentūras (PA) Administratīvo dienestu lielās privatizācijas laikos, t.i., šīs institūcijas ziedu laikos. Cita starpā, PA slaveno amatpersonu saistību ar Sorosa fondu pagaidām neviens nav mācējis loģiski izskaidrot, bet tā ir acīmredzama – bijušais juridiskais direktors Viktors Šadinovs vairākus gadus bija arī Sorosa fonda valdes loceklis, bet kādreizējā ģenerāldirektora Jāņa Nagļa sieva Kristīne Dupate ir Sorosa fonda pašreizējā valdes locekle.
T. Linkaits savulaik bija arī premjera Andra Šķēles padomnieks un cita starpā ir laikraksta Diena žurnālistes Baibas Rulles dzīvesbiedrs.
Dodot gūtais
Nav jau tā, ka visi iepriekšminētie tikai ņēmuši no Sorosa. Publiski avoti liecina, ka pēdējos gados nācies arī pašiem atdarīt maciņus. Piemēram, 2007. gadā Delnai I. Blūma ziedojusi 400 latus, I. Aizsilniece – 30 latus, J. Garančs – 1 latu. Vēl vairāk Meirovica biedrības biedri Delnai ir palīdzējuši 2008. gadā – S. Ēlerte ziedojusi 2000 latus; A. Lejiņš – 100 latus, A. Vasiļjevs – 1000 latus; L. Čigāne – 800 latus, R. Kārkliņa – 800 latus.
Rāda ziņas ar etiķeti lolita čigāne. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti lolita čigāne. Rādīt visas ziņas
otrdiena, 2010. gada 7. septembris
otrdiena, 2010. gada 6. aprīlis
Dzintars: 'Vienotība' par iekļaušanu sarakstā prasa 10 000 latu; 'Vienotība' noliedz vietu tirgošanu
Delfi, 4. aprīlī: http://www.delfi.lv/news/national/politics/dzintars-vienotiba-par-ieklausanu-saraksta-prasa-10-000-latu-vienotiba-noliedz-vietu-tirgosanu.d?id=31042755
Partijas "Visu Latvijai" līderis Raivis Dzintars apgalvo, ka par iespējamo kandidēšanu "Vienotības" viņam prasīti 10 000 latu par vienu kandidātu. "Vienotības" līderi gan naudas prasīšanu noliedz, norādot, ka nosauktā summa ir iespējama nepieciešama līdzdalība kampaņa finansēšanā, svētdien ziņo LTV raidījums "De Facto".
Dzintars raidījumam stāstīja, ka viens no "Vienotības" līderiem Aigars Štokenbergs sarunās ar Dzintaru nosaucis 10 000 latu kā nepieciešamo summu par kandidāta iekļaušanu sarakstā.
Štokenbergs raidījumam skaidroja, ka Dzintars sarunu pārpratis, jo viņš vienīgi skaidrojis "Visu Latvijai!" (VL) pārstāvim - ja VL vēlas iesaistīties priekšvēlēšanu kampaņā, tad būs jāpiedalās arī kampaņas finansēšanā, un 10 000 latu ir aptuvena sumam vienam kandidātam, "ja paņem aptuveni likumā atļauto priekšvēlēšanu summu," atzina Štokenbergs.
"Vienotības" priekšsēdētājs Ģirts Valdis Kristovskis skaidroja: "Bija vienkāršs jautājums, vai "Visu Latvijai" apzinās, ka kampaņa prasa pavisam konkrētus izdevumus un vai "Visu Latvijai" apzinās, ka piedaloties kopīgā kampaņā būs jāiegulda arī finansējums, uz ko Raivis Dzintars vaicāja, cik tas būtu. Mēs bijām sprieduši, ka vidēji matemātiski to izdalot uz vienu kandidātu jāpiesaista apmēram 10 tūkstoši latu."
Raidījums norāda - tas nozīmē, ka šobrīd partija kopumā kampaņai cer iegūt un tērēt aptuveni miljonu latu, kas, dalot uz 100 deputātiem sarakstā ir ap 10 tūkstošiem latu uz vienu. Tomēr Kristovskis sola, ka kandidātu spēja piesaistīt finansējumu nebūs izšķiroša, lai iekļūtu "Vienotības" sarakstā.
Viņš uzsvēra, ka "primārais ir kandidāta spējas, profesionalitāte un nozīmīgums tālākajā politiskajā procesā, bet tajā pašā laikā ar to vien ir par maz, visām šīm personībām viņas nedrīkst atnākt un teikt – te es esmu, ņemiet mani, es darīšu."
Savukārt, "Vienotību" atbalstošās "Meierovica biedrības" pārstāve, politoloģe Lolita Čigāne, kura apsver iespēju kandidēt no "Vienotības" saraksta, uzskata - "lai būtu nopietna kampaņa ar nopietnu rīcību un finansējumu, naudas aspektam tur ir jābūt. Bet nu katrā ziņā viena deputāta kandidāta vietu nedrīkst pirkt sarakstā. Deputāta kandidātu nedrīkst nostādīt situācijā, kad viņš vai nu savāc šo naudu vai nesavāc, tāda situācija nav pieļaujama."
Politologs Jānis Ikstens norāda, ka partiju apvienībā ir normāli, ja katrs finansē savu tēriņu daļu. "To var pagriezt kā vietu pirkšanu sarakstā , bet no otras puses, ja šim skaitlim ir apakšā konkrēti aprēķini, kādēļ tie ir 10 nevis viens divi vai pieci tūkstoši, tad es to nesaskatu kā vietu pirkšanu."
Apvienībā "Vienotība" šobrīd pilnīga skaidrība ir par trim dalībniekiem – partijām "Jaunais laiks", "Pilsoniskā savienība" un "Sabiedrība citai politikai". Visticamāk sarakstā kandidēs arī pārstāvji no organizācijas "Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām". Savukārt sarunas ar apvienību "Tēvzemei un Brīvībai" un partiju "Visu Latvijai" palikušas zem lielas jautājuma zīmes.
"De Facto" atgādina, ka priekšvēlēšanu aģitācijas periods sāksies 5.jūnijā un katrai partijai atļautie tēriņi ir 571 tūkstoti latu. Tiesa gan, papildus uzskaitāmajiem reklāmas tēriņiem, ir virkne tādu izdevumu, kas nav ierobežoti, tādēļ arī ir iespējams, ka faktiskie izdevumi pietuvojas vai pat pārsniedz miljonu latu.
Partijas "Visu Latvijai" līderis Raivis Dzintars apgalvo, ka par iespējamo kandidēšanu "Vienotības" viņam prasīti 10 000 latu par vienu kandidātu. "Vienotības" līderi gan naudas prasīšanu noliedz, norādot, ka nosauktā summa ir iespējama nepieciešama līdzdalība kampaņa finansēšanā, svētdien ziņo LTV raidījums "De Facto".
Dzintars raidījumam stāstīja, ka viens no "Vienotības" līderiem Aigars Štokenbergs sarunās ar Dzintaru nosaucis 10 000 latu kā nepieciešamo summu par kandidāta iekļaušanu sarakstā.
Štokenbergs raidījumam skaidroja, ka Dzintars sarunu pārpratis, jo viņš vienīgi skaidrojis "Visu Latvijai!" (VL) pārstāvim - ja VL vēlas iesaistīties priekšvēlēšanu kampaņā, tad būs jāpiedalās arī kampaņas finansēšanā, un 10 000 latu ir aptuvena sumam vienam kandidātam, "ja paņem aptuveni likumā atļauto priekšvēlēšanu summu," atzina Štokenbergs.
"Vienotības" priekšsēdētājs Ģirts Valdis Kristovskis skaidroja: "Bija vienkāršs jautājums, vai "Visu Latvijai" apzinās, ka kampaņa prasa pavisam konkrētus izdevumus un vai "Visu Latvijai" apzinās, ka piedaloties kopīgā kampaņā būs jāiegulda arī finansējums, uz ko Raivis Dzintars vaicāja, cik tas būtu. Mēs bijām sprieduši, ka vidēji matemātiski to izdalot uz vienu kandidātu jāpiesaista apmēram 10 tūkstoši latu."
Raidījums norāda - tas nozīmē, ka šobrīd partija kopumā kampaņai cer iegūt un tērēt aptuveni miljonu latu, kas, dalot uz 100 deputātiem sarakstā ir ap 10 tūkstošiem latu uz vienu. Tomēr Kristovskis sola, ka kandidātu spēja piesaistīt finansējumu nebūs izšķiroša, lai iekļūtu "Vienotības" sarakstā.
Viņš uzsvēra, ka "primārais ir kandidāta spējas, profesionalitāte un nozīmīgums tālākajā politiskajā procesā, bet tajā pašā laikā ar to vien ir par maz, visām šīm personībām viņas nedrīkst atnākt un teikt – te es esmu, ņemiet mani, es darīšu."
Savukārt, "Vienotību" atbalstošās "Meierovica biedrības" pārstāve, politoloģe Lolita Čigāne, kura apsver iespēju kandidēt no "Vienotības" saraksta, uzskata - "lai būtu nopietna kampaņa ar nopietnu rīcību un finansējumu, naudas aspektam tur ir jābūt. Bet nu katrā ziņā viena deputāta kandidāta vietu nedrīkst pirkt sarakstā. Deputāta kandidātu nedrīkst nostādīt situācijā, kad viņš vai nu savāc šo naudu vai nesavāc, tāda situācija nav pieļaujama."
Politologs Jānis Ikstens norāda, ka partiju apvienībā ir normāli, ja katrs finansē savu tēriņu daļu. "To var pagriezt kā vietu pirkšanu sarakstā , bet no otras puses, ja šim skaitlim ir apakšā konkrēti aprēķini, kādēļ tie ir 10 nevis viens divi vai pieci tūkstoši, tad es to nesaskatu kā vietu pirkšanu."
Apvienībā "Vienotība" šobrīd pilnīga skaidrība ir par trim dalībniekiem – partijām "Jaunais laiks", "Pilsoniskā savienība" un "Sabiedrība citai politikai". Visticamāk sarakstā kandidēs arī pārstāvji no organizācijas "Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām". Savukārt sarunas ar apvienību "Tēvzemei un Brīvībai" un partiju "Visu Latvijai" palikušas zem lielas jautājuma zīmes.
"De Facto" atgādina, ka priekšvēlēšanu aģitācijas periods sāksies 5.jūnijā un katrai partijai atļautie tēriņi ir 571 tūkstoti latu. Tiesa gan, papildus uzskaitāmajiem reklāmas tēriņiem, ir virkne tādu izdevumu, kas nav ierobežoti, tādēļ arī ir iespējams, ka faktiskie izdevumi pietuvojas vai pat pārsniedz miljonu latu.
Delna, Providus, politika.lv - tiesiskuma grāvēji
Tiesiskuma grāvēji
Bens Latkovskis
http://zinas.nra.lv/viedokli/bens-latkovskis/20070-tiesiskuma-graveji.htm?cshow=1&cnr=5#cid73367
Otrdiena, 6.aprīlis (2010)
Starptautiskajām organizācijām, kuras patiesi vēlas paaugstināt tiesiskuma un demokrātijas standartus Latvijā, būtu nekavējoties jāpārtrauc finansēt tādas struktūras kā Delna, Providus, Politika.lv , jo to darbības rezultāts ir pilnīgi pretējs publiski paustajiem mērķiem.
Realitātē šīs organizācijas ir pielikušas ne mazumu pūļu, lai Latvijā tiesiskuma un politiskās godprātības standarti paliktu nepieļaujami zemā līmenī. Pamatošu šos apgalvojumus.
Visa minēto struktūru pēdējo gadu retorika balstīta uz cīņu pret oligarhiem, ar kuriem tiek saprasti atsevišķi politekonomisko grupējumu līderi. Tiktāl nebūtu ko iebilst, jo politisko un ekonomisko interešu pārāk cieša saplūšana negatīvi ietekmē valsts politiskā procesa kvalitāti. Taču viss sagriežas ar kājām gaisā, tiklīdz cīņa pret tā dēvētajiem oligarhiem iegūst selektīvu raksturu. Proti, kad vieni oligarhi kļūst slikti un apkarojami, kamēr citi, ja ne gluži labi un atbalstāmi, tad vismaz neievērojami un neaiztiekami. Tiek nosaukti trīs apkarojami cilvēki, kuri tiek vainoti visās Latvijas nelaimēs un pret kuriem apzināti tiek kūdīta sabiedrība, vienlaikus par svētiem un neaizskaramiem pasludināti šo cilvēku politiskie un ekonomiskie pretinieki un viņu sponsori. Šāda pieeja, kad vieni par katru soli tiek pelti, bet citi nekritiski celti debesīs, ir raksturīga viduslaiku despotijām vai mūsdienu totalitārām sistēmām. Šādu sistēmu rašanās ir regresīva un eiropeiski domājošiem cilvēkiem nepieņemama. Citiem vārdiem, Delna, Providus, Politika.lv un šo struktūru paspārnē darbojošos ekspertu veikums vērtējams kā Latvijas tiesiskumu graujošs un demokrātijas attīstību bremzējošs. Ilustrēšu minēto ar piemēriem.
Mūsu austrumu kaimiņvalsts televīzijas burtiski mudž no filmām par korupciju turienes tiesībsargājošajās institūcijās, un šīs filmas Latvijas skatītajam neizraisa ne mazākās šaubas par to ticamību. Taču šim pašam skatītājam nez kāpēc šķiet, ka kaut kas tāds iespējams tikai tur, aiz Zilupes, savukārt pie mums visi tiesībsargi vismaz vadības līmenī ir nevainīgi kā jēriņi. Tik svēti, ka viņu aizstāvībai var pat sarīkot lietussargu "revolūciju". Ļoti viduvējs administrators, kura vadītajā iestādē darbinieki nedēļas nogales izklaidēm varēja netraucēti paņemt naudu no seifa, kļuva par lietū un vējā sargājamu nacionālo varoni.
Kā šāda pelēcība, kura normālos apstākļos būtu jātur pēc iespējas tālāk no jebkuras iestādes vadības, varēja kļūt par nacionālo varoni? Tikai tāpēc, ka tiesiskuma uzraudzība no nevalstisko organizāciju puses bija un joprojām ir izkropļota. Pateicoties šiem uzraudzības izkropļojumiem, tādas organizācijas kā KNAB (kamēr bija paklausīga "labajiem" oligarhiem), SAB un Ģenerālprokuratūra bija un ir ārpus jebkādas kontroles no sabiedrības puses. Viss, ko tās dara, automātiski skaitās atbalstāms un pozitīvi vērtējams. Arī patlaban notiekošā Maizīša pārvēlēšanas epopeja pēc būtības notiek bez viņa darbības praktiskā izvērtējuma. Pietiek ar to, ka viņš holivudiskā primitīvismā pasludināts par "labo", kas cīnās ar "sliktajiem". Vai šāda nekritiska attieksme veicina tiesiskuma attīstību? Diez vai.
Pēc notikumiem uzņēmuma Ventbunkers birojā, kad Valsts policijas darbinieki piedalījās biroja bruņotā ieņemšanā, radušās bažas par Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Ventspils iecirkņa priekšnieka Didža Vilemsona iespējamo saistību ar kādu no konfliktā iesaistītajām pusēm. Kur garantijas, ka līdzīgās saistībās nav citi policijas darbinieki? Policijas sākotnējā pasivitāte, izmeklējot Latvijas kuģniecības darbinieka Venta Kodola mīklaino nāvi, un šī gadījuma ārkārtīgi niecīgā sabiedriskā rezonanse liek aizdomāties, vai mūsu attieksme pret tiesībsargājošām struktūrām ir reālajai situācijai adekvāta. Sabiedriskās domas veidotāji gadiem ilgi nikni uzbrukuši katram, kas atļāvies kaut bikli ieminēties par tiesībsargājošo institūciju iespējamo prettiesisko darbību. Nav pamats apšaubīt, ka absolūtais vairākums policijas, prokuratūras, KNAB darbinieku ir godprātīgi sava amata profesionāļi, taču cīņa pret oligarhiem tiem radījuši siltumnīcas apstākļus, kas ierobežo iespējas atbrīvoties no melnajām avīm šo iestāžu darbinieku vidū.
Mēs varam augstprātīgi vīpsnāt par tā dēvēto Putina sistēmu, taču Latvijā valdošā sistēma nav par matu labāka. Sabiedrība par iespējamo morāles koroziju Latvijas tiesībsargājošajās struktūrās var tikai minēt. Informācijas nav. Var jau būt, ka šajās struktūrās viss ir vislabākajā kārtībā, taču tikpat labi tas tā varētu arī nebūt. Problēma slēpjas nedemokrātiskajā situācijā, ka patiesa informācija nav pieejama. Realitāti pilnībā aizēno primitīvas gaismas un tumsas spēku cīņu vīzijas. Latvijā jebkurš jautājums no kritiska vērtējuma realitātes gaismā tiek pārnests šo vīziju iluzorajā plaknē. Šīs vīzijas ir tikpat absurdas kā Efraima Zurofa kādreizējie izteikumi par 10 000 nacistisko kara noziedznieku slēpšanos Latvijā. Tāpat kā Zurofa izteikumi neveicina latviešu neiecietību pret antisemītismu, tā Delnas un tās satelītorganizāciju līdzšinējā darbība nav veicinājusi tiesiskuma attīstību Latvijā. Tieši Delnas un tās informatīvo atbalstītāju graujošās darbības rezultātā Latvijā tiesiskums ir tik zemā līmenī. Par to būtu nopietni jāpadomā šo organizāciju sponsoriem, ja tie patiesi vēl labu Latvijai un latviešu tautai.
Bens Latkovskis
http://zinas.nra.lv/viedokli/bens-latkovskis/20070-tiesiskuma-graveji.htm?cshow=1&cnr=5#cid73367
Otrdiena, 6.aprīlis (2010)
Starptautiskajām organizācijām, kuras patiesi vēlas paaugstināt tiesiskuma un demokrātijas standartus Latvijā, būtu nekavējoties jāpārtrauc finansēt tādas struktūras kā Delna, Providus, Politika.lv , jo to darbības rezultāts ir pilnīgi pretējs publiski paustajiem mērķiem.
Realitātē šīs organizācijas ir pielikušas ne mazumu pūļu, lai Latvijā tiesiskuma un politiskās godprātības standarti paliktu nepieļaujami zemā līmenī. Pamatošu šos apgalvojumus.
Visa minēto struktūru pēdējo gadu retorika balstīta uz cīņu pret oligarhiem, ar kuriem tiek saprasti atsevišķi politekonomisko grupējumu līderi. Tiktāl nebūtu ko iebilst, jo politisko un ekonomisko interešu pārāk cieša saplūšana negatīvi ietekmē valsts politiskā procesa kvalitāti. Taču viss sagriežas ar kājām gaisā, tiklīdz cīņa pret tā dēvētajiem oligarhiem iegūst selektīvu raksturu. Proti, kad vieni oligarhi kļūst slikti un apkarojami, kamēr citi, ja ne gluži labi un atbalstāmi, tad vismaz neievērojami un neaiztiekami. Tiek nosaukti trīs apkarojami cilvēki, kuri tiek vainoti visās Latvijas nelaimēs un pret kuriem apzināti tiek kūdīta sabiedrība, vienlaikus par svētiem un neaizskaramiem pasludināti šo cilvēku politiskie un ekonomiskie pretinieki un viņu sponsori. Šāda pieeja, kad vieni par katru soli tiek pelti, bet citi nekritiski celti debesīs, ir raksturīga viduslaiku despotijām vai mūsdienu totalitārām sistēmām. Šādu sistēmu rašanās ir regresīva un eiropeiski domājošiem cilvēkiem nepieņemama. Citiem vārdiem, Delna, Providus, Politika.lv un šo struktūru paspārnē darbojošos ekspertu veikums vērtējams kā Latvijas tiesiskumu graujošs un demokrātijas attīstību bremzējošs. Ilustrēšu minēto ar piemēriem.
Mūsu austrumu kaimiņvalsts televīzijas burtiski mudž no filmām par korupciju turienes tiesībsargājošajās institūcijās, un šīs filmas Latvijas skatītajam neizraisa ne mazākās šaubas par to ticamību. Taču šim pašam skatītājam nez kāpēc šķiet, ka kaut kas tāds iespējams tikai tur, aiz Zilupes, savukārt pie mums visi tiesībsargi vismaz vadības līmenī ir nevainīgi kā jēriņi. Tik svēti, ka viņu aizstāvībai var pat sarīkot lietussargu "revolūciju". Ļoti viduvējs administrators, kura vadītajā iestādē darbinieki nedēļas nogales izklaidēm varēja netraucēti paņemt naudu no seifa, kļuva par lietū un vējā sargājamu nacionālo varoni.
Kā šāda pelēcība, kura normālos apstākļos būtu jātur pēc iespējas tālāk no jebkuras iestādes vadības, varēja kļūt par nacionālo varoni? Tikai tāpēc, ka tiesiskuma uzraudzība no nevalstisko organizāciju puses bija un joprojām ir izkropļota. Pateicoties šiem uzraudzības izkropļojumiem, tādas organizācijas kā KNAB (kamēr bija paklausīga "labajiem" oligarhiem), SAB un Ģenerālprokuratūra bija un ir ārpus jebkādas kontroles no sabiedrības puses. Viss, ko tās dara, automātiski skaitās atbalstāms un pozitīvi vērtējams. Arī patlaban notiekošā Maizīša pārvēlēšanas epopeja pēc būtības notiek bez viņa darbības praktiskā izvērtējuma. Pietiek ar to, ka viņš holivudiskā primitīvismā pasludināts par "labo", kas cīnās ar "sliktajiem". Vai šāda nekritiska attieksme veicina tiesiskuma attīstību? Diez vai.
Pēc notikumiem uzņēmuma Ventbunkers birojā, kad Valsts policijas darbinieki piedalījās biroja bruņotā ieņemšanā, radušās bažas par Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Ventspils iecirkņa priekšnieka Didža Vilemsona iespējamo saistību ar kādu no konfliktā iesaistītajām pusēm. Kur garantijas, ka līdzīgās saistībās nav citi policijas darbinieki? Policijas sākotnējā pasivitāte, izmeklējot Latvijas kuģniecības darbinieka Venta Kodola mīklaino nāvi, un šī gadījuma ārkārtīgi niecīgā sabiedriskā rezonanse liek aizdomāties, vai mūsu attieksme pret tiesībsargājošām struktūrām ir reālajai situācijai adekvāta. Sabiedriskās domas veidotāji gadiem ilgi nikni uzbrukuši katram, kas atļāvies kaut bikli ieminēties par tiesībsargājošo institūciju iespējamo prettiesisko darbību. Nav pamats apšaubīt, ka absolūtais vairākums policijas, prokuratūras, KNAB darbinieku ir godprātīgi sava amata profesionāļi, taču cīņa pret oligarhiem tiem radījuši siltumnīcas apstākļus, kas ierobežo iespējas atbrīvoties no melnajām avīm šo iestāžu darbinieku vidū.
Mēs varam augstprātīgi vīpsnāt par tā dēvēto Putina sistēmu, taču Latvijā valdošā sistēma nav par matu labāka. Sabiedrība par iespējamo morāles koroziju Latvijas tiesībsargājošajās struktūrās var tikai minēt. Informācijas nav. Var jau būt, ka šajās struktūrās viss ir vislabākajā kārtībā, taču tikpat labi tas tā varētu arī nebūt. Problēma slēpjas nedemokrātiskajā situācijā, ka patiesa informācija nav pieejama. Realitāti pilnībā aizēno primitīvas gaismas un tumsas spēku cīņu vīzijas. Latvijā jebkurš jautājums no kritiska vērtējuma realitātes gaismā tiek pārnests šo vīziju iluzorajā plaknē. Šīs vīzijas ir tikpat absurdas kā Efraima Zurofa kādreizējie izteikumi par 10 000 nacistisko kara noziedznieku slēpšanos Latvijā. Tāpat kā Zurofa izteikumi neveicina latviešu neiecietību pret antisemītismu, tā Delnas un tās satelītorganizāciju līdzšinējā darbība nav veicinājusi tiesiskuma attīstību Latvijā. Tieši Delnas un tās informatīvo atbalstītāju graujošās darbības rezultātā Latvijā tiesiskums ir tik zemā līmenī. Par to būtu nopietni jāpadomā šo organizāciju sponsoriem, ja tie patiesi vēl labu Latvijai un latviešu tautai.
piektdiena, 2010. gada 2. aprīlis
Jānis Domburs: Jauno biedrību, kustību un partiju jauno dziesmu vecie vēži
Publicēts KNL.lv un Delfi: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=30986863
Pirmā aprīļa noskaņās jebkura pēdējās nedēļās jauntapušā politiskā pieteikuma negludumus un kūleņus, kas vakar bija vērojami "Kas notiek Latvijā?" tiešraidē, var vērtēt ar veselīgu smaidu. Pagaidām. Jo tuvāk vēlēšanām par šādiem uzstādījumiem smiekli vairs nenāks – krietni ātrāk nekā pēc pusgada no tiem, kas ir pieteikuši sevi kā iespējamos kandidātus uz Saeimas deputātu krēsliem vai arī šo deputātu ciešus līdzgaitniekus, pienāktos sagaidīt daudz skaidrākus piedāvājumus un to pamatojumus.
Virsrakstā minēto tekstu par veciem vēžiem, protams, nebūt nevar attiecināt uz visiem jauntopošajiem politisko kolonnu dalībniekiem – liela daļa no jaunajās "kulītēs" startējošajiem šādā ampluā sevi nekad vēl nebija pieteikuši. Vairāk ir runa par to, ka it kā jauno politisko risinājumu "dziesmu" paušanā izskan tik daudzas "vecajiem vēžiem" raksturīgās skaņas.
"Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām" ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā sevi piesaka kā platformu sabiedriskai līdzdarbībai un ekspertīzei. Neapšaubāmi vajadzīgas un Latvijas politikā trūkstošas lietas. Tai pat laikā, acīmredzamā politiskā orientācija zem "Vienotības" lietussarga rada objektīvu pamatu šaubām par gaidāmās ekspertīzes objektivitāti. No otras puses, politiskā pozicionēšanās it kā loģiski prasītu arī kaut minimālu ideoloģisku pozicionēšanos, lai saprastu, kurā virzienā progresīvās pārmaiņas tiek saskatītas, tomēr tas pagaidām izpaliek. Ēlertes domubiedru lokā ir gan cilvēki, kuru dažādas pozīcijas varētu kvalificēt par liberālām, bet, vienlaikus, turpat līdzās ir "skandināvisko vērtību" kreisuma iezīmes. Iespējams, šis kokteilis ir tikai papildus ilustrācija pašas "Vienotības" ideoloģiskajai nevienotībai. Tikmēr Meierovica biedrības līdere pārī ar Lolitu Čigāni šos robus kompensē ar asu kritiku par līdzšinējo "politbiznesu" un šaubām par tā turpinājumu, kas, gluži loģiski, gūst lielas neapmierinātās publikas daļas atbalstu.
Kustības "Par labu Latviju!" iniciatorus, šķiet, būtu pārsteidzīgi un tuvredzīgi mest visus pār vienu kārti. Dažādību jau vakar studijā nodemonstrēja Gunāra Ķirsona un Gunta Belēviča duets, un arī pārējā uzņēmēju plejāde nav gluži klonēti no vienas olšūnas. Protams, vienošanās zem Andra Šķēles un Aināra Šlesera "jumta" ietver daudzus riskus – gan agrāko slikto precedentu stiprināšanas un personāliju dēļ, gan tāpēc, ka šī kustība var kļūt tikai par Ērika Stendzenieka pozitīvisma kampaņu Nr.2, kurā aiz krāšņas izkārtnes nav nekā jauna. Šai sakarībā zīmīgi, ka kustības saturiskos plānus tās iniciatori esot padarījuši par ārpakalpojumu, tos pasūtot izstrādāt kādiem nenosauktiem ekspertiem. Prezumpcija, ka Latvijas biznesmeņiem pašiem būs labākais plāns, ir kritizējama ne jau tikai daudzo koruptīvo aizdomu dēļ, bet arī tāpēc, ka ļoti liela daļa no Latvijas tā saucamā lielbiznesa līdz šim nebūt nav pierādījuši sevi kā pietiekami starptautiski konkurētspējīgus un ilgstspējīgus figurantus, kam varētu sekot konkurētspējīgas un ilgstspējīgas valsts veidošana, nevis tās iekšējo resursu pārdale.
Divu jaunu partiju tapšana, neiedziļinoties detaļās, ir uzmanības vērts sabiedrisko procesu atspulgs – starp kopskaitā vairākiem simtiem šo partiju radītāju ātri vien varētu izdalīt gan altruistiskus aktīvistus, gan aprēķinātājus, no kuriem daudzus vienotu totāla neizpratne par politikas procesu un satura komplicētību. Tai pat laikā, ņemot vērā pašreizējo varas partiju mazskaitlību un nekonsekvento "peldēšanu" starp dažādu sabiedrības grupu un slāņu interesēm, ļoti iespējams, ka Latvijas politikā vēl atrastos vietiņa kādas šaurākas sociālekonomiskas grupas cietai pārstāvniecībai. Protams, ar daudz pamatīgākiem cilvēkresursiem un konkrētākām pozīcijām.
Taču viena lieta, kas, sadalot pa dažādām "līgām", vieno jauno biedrību, kustību un partiju pieteikumus, ir secinājums, ka plašāku ļaužu grupu iesaistīties politikā var būt gan labā, gan arī sliktā ziņa. Jo, ja runa ir par kvalitatīvāku papildinājumu vai alternatīvu pašreizējam Latvijas valsts kursam, kura ass ir Godmaņa-Slaktera-Dombrovska-Repšes plāni starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros, tad šobrīd ar šādiem papildinājumiem un alternatīvām ir ļoti pašvaki, ja jārunā par konkrētu nozaru konkrētām reformām, un konkrētu valsts budžetu.
Video un citi raksti – http://www.knl.lv/
Pirmā aprīļa noskaņās jebkura pēdējās nedēļās jauntapušā politiskā pieteikuma negludumus un kūleņus, kas vakar bija vērojami "Kas notiek Latvijā?" tiešraidē, var vērtēt ar veselīgu smaidu. Pagaidām. Jo tuvāk vēlēšanām par šādiem uzstādījumiem smiekli vairs nenāks – krietni ātrāk nekā pēc pusgada no tiem, kas ir pieteikuši sevi kā iespējamos kandidātus uz Saeimas deputātu krēsliem vai arī šo deputātu ciešus līdzgaitniekus, pienāktos sagaidīt daudz skaidrākus piedāvājumus un to pamatojumus.
Virsrakstā minēto tekstu par veciem vēžiem, protams, nebūt nevar attiecināt uz visiem jauntopošajiem politisko kolonnu dalībniekiem – liela daļa no jaunajās "kulītēs" startējošajiem šādā ampluā sevi nekad vēl nebija pieteikuši. Vairāk ir runa par to, ka it kā jauno politisko risinājumu "dziesmu" paušanā izskan tik daudzas "vecajiem vēžiem" raksturīgās skaņas.
"Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām" ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā sevi piesaka kā platformu sabiedriskai līdzdarbībai un ekspertīzei. Neapšaubāmi vajadzīgas un Latvijas politikā trūkstošas lietas. Tai pat laikā, acīmredzamā politiskā orientācija zem "Vienotības" lietussarga rada objektīvu pamatu šaubām par gaidāmās ekspertīzes objektivitāti. No otras puses, politiskā pozicionēšanās it kā loģiski prasītu arī kaut minimālu ideoloģisku pozicionēšanos, lai saprastu, kurā virzienā progresīvās pārmaiņas tiek saskatītas, tomēr tas pagaidām izpaliek. Ēlertes domubiedru lokā ir gan cilvēki, kuru dažādas pozīcijas varētu kvalificēt par liberālām, bet, vienlaikus, turpat līdzās ir "skandināvisko vērtību" kreisuma iezīmes. Iespējams, šis kokteilis ir tikai papildus ilustrācija pašas "Vienotības" ideoloģiskajai nevienotībai. Tikmēr Meierovica biedrības līdere pārī ar Lolitu Čigāni šos robus kompensē ar asu kritiku par līdzšinējo "politbiznesu" un šaubām par tā turpinājumu, kas, gluži loģiski, gūst lielas neapmierinātās publikas daļas atbalstu.
Kustības "Par labu Latviju!" iniciatorus, šķiet, būtu pārsteidzīgi un tuvredzīgi mest visus pār vienu kārti. Dažādību jau vakar studijā nodemonstrēja Gunāra Ķirsona un Gunta Belēviča duets, un arī pārējā uzņēmēju plejāde nav gluži klonēti no vienas olšūnas. Protams, vienošanās zem Andra Šķēles un Aināra Šlesera "jumta" ietver daudzus riskus – gan agrāko slikto precedentu stiprināšanas un personāliju dēļ, gan tāpēc, ka šī kustība var kļūt tikai par Ērika Stendzenieka pozitīvisma kampaņu Nr.2, kurā aiz krāšņas izkārtnes nav nekā jauna. Šai sakarībā zīmīgi, ka kustības saturiskos plānus tās iniciatori esot padarījuši par ārpakalpojumu, tos pasūtot izstrādāt kādiem nenosauktiem ekspertiem. Prezumpcija, ka Latvijas biznesmeņiem pašiem būs labākais plāns, ir kritizējama ne jau tikai daudzo koruptīvo aizdomu dēļ, bet arī tāpēc, ka ļoti liela daļa no Latvijas tā saucamā lielbiznesa līdz šim nebūt nav pierādījuši sevi kā pietiekami starptautiski konkurētspējīgus un ilgstspējīgus figurantus, kam varētu sekot konkurētspējīgas un ilgstspējīgas valsts veidošana, nevis tās iekšējo resursu pārdale.
Divu jaunu partiju tapšana, neiedziļinoties detaļās, ir uzmanības vērts sabiedrisko procesu atspulgs – starp kopskaitā vairākiem simtiem šo partiju radītāju ātri vien varētu izdalīt gan altruistiskus aktīvistus, gan aprēķinātājus, no kuriem daudzus vienotu totāla neizpratne par politikas procesu un satura komplicētību. Tai pat laikā, ņemot vērā pašreizējo varas partiju mazskaitlību un nekonsekvento "peldēšanu" starp dažādu sabiedrības grupu un slāņu interesēm, ļoti iespējams, ka Latvijas politikā vēl atrastos vietiņa kādas šaurākas sociālekonomiskas grupas cietai pārstāvniecībai. Protams, ar daudz pamatīgākiem cilvēkresursiem un konkrētākām pozīcijām.
Taču viena lieta, kas, sadalot pa dažādām "līgām", vieno jauno biedrību, kustību un partiju pieteikumus, ir secinājums, ka plašāku ļaužu grupu iesaistīties politikā var būt gan labā, gan arī sliktā ziņa. Jo, ja runa ir par kvalitatīvāku papildinājumu vai alternatīvu pašreizējam Latvijas valsts kursam, kura ass ir Godmaņa-Slaktera-Dombrovska-Repšes plāni starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros, tad šobrīd ar šādiem papildinājumiem un alternatīvām ir ļoti pašvaki, ja jārunā par konkrētu nozaru konkrētām reformām, un konkrētu valsts budžetu.
Video un citi raksti – http://www.knl.lv/
Abonēt:
Ziņas (Atom)