Rāda ziņas ar etiķeti musulmaņi. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti musulmaņi. Rādīt visas ziņas

piektdiena, 2016. gada 1. janvāris

Latvietībai jākļūst kā dimantam starp “krievu pasaules” ambīcijām un “Islāma valsts” ekstrēmismu

http://www.la.lv/liepins-latvietibai-jaklust-ka-dimantam/

Agris Liepiņš: Latvietībai jākļūst kā dimantam starp “krievu pasaules” ambīcijām un “Islāma valsts” ekstrēmismu.

3. decembris, 2015 

Plašsaziņas līdzekļos šobrīd pirmajā vietā ir ziņas par “Islāma valsts” teroristu pastrādātajiem varas darbiem Parīzē un tam sekojošie notikumi. Tie pamatoti satrauc Vakareiropas iedzīvotājus, Francijas politiķi notikušo pat nosauca par karadarbību. Mūsdienās karš ieguvis hibrīdkara elementus, tiek izmantoti “zaļie cilvēciņi” jeb ēnu armijas, plānoti terora akti un tamlīdzīgi. Grūti noteikt, vai ķīlnieku sagrābšana vērtējama kā karadarbība vai tikai ekstrēmistu grupas ārdīšanās. Tāpat gandrīz neiespējami konstatēt, kad hibrīdkarš sākas un kad tas beidzas, jo pārāk izplūdušas ir darbību robežas.
Jaunajos apstākļos liktenis jau kuro reizi gatavojas latviešus nolikt pazīstamas situācijas priekšā – karu un konfliktu gadījumā atrasties starp diviem dzirnakmeņiem un šādos apstākļos izdzīvot. Otrā pasaules kara laikā latviešu tautu mala divas lielvaras, divas necilvēciskas ideoloģijas – Staļina Padomija un Hitlera Vācija. Šobrīd veidojas situācija, kad atkal tiksim malti starp divām mums svešām ideoloģijām – “krievu pasaules” ambīcijām un “Islāma valsts” uzskatiem. To nesaprast ne Francijai, ne Vācijai, jo viņām būs jācīnās vienīgi ar “Islāma valsts” dogmām.
No vienas puses mūs jau šodien maļ Putina režīma radītā “krievu pasaules” ideoloģija. Tās pamatā ir murgaina ideja par sadalīto krievu tautu un pazemotajiem krieviem, kuri, sabrūkot PSRS, vienā jaukā dienā pamodās svešā valstī. “Krievu pasaules” ideja paredz krievu tautas atkalapvienošanu un noklīdušo zemju atpakaļ atgūšanu. Tāpēc aizvien intensīvāki kļūst Krievijas finansētie pasākumi krievu atbalstam tuvējā pierobežā, dažādas pseidovēsturnieku lekcijas un semināri. Izskan arī draudi aizstāvēt tautiešus ar militāru spēku, ja, Krievijasprāt, viņiem tiks darīts pāri. “Krievu pasaules” atkalapvienošanas vārdā tika okupēta Krima un uzsākta karadarbība Donbasā, ko krievi pārdēvēja par “Jaunkrieviju”. No Krievijas militāra iebrukuma mūs sargā NATO, toties mūsu prāti tiek ietekmēti caur nievājošiem interneta komentāriem, naidīgām Krievijas televīzijas kanālu pārraidēm, Krievijas propagandas aparāta sarakstītām melīgām grāmatām, kuras Latvijā brīvi nopērkamas vai uz katra stūra, un citām kiberkara aktivitātēm. Latvija ir pilna ar krievu pasaulei uzticamiem cilvēkiem. Lai par to pārliecinātos, pietiek pavērot devītā maija svinētājus vai paskaitīt Georgija lentītes automobiļu logos.
No otras puses Eiropai virsū mācas musulmaņi. Raksturojot “Islāma valsti”, profesors Leons Taivans ir ļoti skarbs – “Islāma valsts” ir bīstams pretinieks, viņu mērķis ir pasaules islamizācija. Šo procesu viņi vēlas sākt ar Eiropu, iesūtot tur savus kaujiniekus un sējot paniku. Ienaidnieki jau šodien ir Eiropā – tās ir islāma kopienas, kas slēpj sevī radikālos islāmistus.
Šodienas Latvija vēl tiešā veidā nesaskaras ar “Islāma valsts” radikāļiem, bet, vērojot Eiropā notiekošo, rodas sajūta, ka tas ir vienīgi laika jautājums. Zondēšana ar mērķi noskaidrot mūsu tolerances pakāpi, mūsu gatavību piekāpties vai pretoties, rit itin raiti. Televīzijā parādās sižeti par islāmticīgu latvju zelteni, kura tērpjas musulmaņiem raksturīgajā sievietes apģērbā ar aizsegtu seju un jūtas laimīga, musulmaņu ticībā pārgājis latvju dēls prognozē, ka Latvija pēc trīsdesmit gadiem būšot musulmaņu valsts, Saeimā likumdevēji nespēj vienoties – ļaut Latvijā publiskajā telpā staigāt ar aizsegtu seju vai ne. “Islāma valstij” pat nebūs pārāk jānopūlas, lai iesūtītu mūsu valstī savu radikālo ideju paudējus, mēs paši viņus laipni uzņemsim kā bēgļus un veidosim bāzi islāma sludināšanai Baltijas jūras krastā.
Kā rīkoties, kam gatavoties nākotnē? Vienīgais ceļš ir stiprināt latvietību. Šim mērķim jāatvēl ievērojami līdzekļi un jāveido vesels pasākumu komplekss, iesaistot skolas, plašsaziņas līdzekļus, bērnudārzus un vispirmām kārtām ģimeni. Ja mēs latvietību, savas tautas ieražas un dzīvesziņu pulēsim kā dārgakmeni, ja savā pārliecībā kļūsim cieti kā dimants, tad svešie dzirn­akmeņi mūs nesamals!

Bravūrīgi paziņojumi par bēgļu uzņemšanu

http://www.la.lv/lieli-gurki-tuksi-vidi/

Agris Liepiņš: Bravūrīgi paziņojumi par bēgļu uzņemšanu 

20. augusts, 2015
Lieli gurķi, tukši vidi – šis teiciens nāk prātā, klausoties politiķu bravūrīgajos paziņojumos par bēgļu uzņemšanu. No Ventspils skan lepna balss – ja nevaram uzņemt 250 Āfrikas bēgļus, tad esam no švaka pulvera taisīti. Sanāk kaut kāda sociālistiskā sacensība – kaimiņu kolhozā no govs izslauca 200 litrus, mēs varam 250! Letiņi nav nekādi švabraki!
Eksprezidente savukārt baras – ja nevaram integrēt pārsimt bēgļu, Krievija to izmantos savā labā. Eksprezidente tā arī nav sapratusi, ka Krievija iemeslu atradīs vienmēr. Ja krievi neintegrējas, tad tiem Latvijā liegta pilntiesīga sabiedriskā dzīve, viņus jāiet glābt! Ja integrējas, tad jau tiek piespiedu kārtā asimilēti, viņu slāvu saknēm virsū tiek liets latvisks sālsūdens un krievu dvēsele kalst nost. Tāpēc 9. maija svinētājus jādodas glābt! Caura gurķa cenā ir eksprezidentes argumenti.
Vēl tiek kladzināts – bēgļu statuss nav mūžīgs, tas ir pagaidu, uz vienu gadu. Laikam iztekot, varas iestādes palūkošoties, vai bēgļu dzimtenē karš nav beidzies. Ja iestājies miers, tad bēgļus sūtīšot atpakaļ uz dzimteni. Grūti spriest, cik Latvijas varas iestādes ir spējīgas kādu aizsūtīt atpakaļ uz Āfriku (cita starpā, nopērkot bēglim biļeti par Latvijas nodokļu maksātāju naudu), bet ir diezgan skaidrs, ka uz sapņu zemi Lielbritāniju bēgļi nevarēs doties. Lielbritānija Latvijai norādīs – paši piekritāt uzņemt, paši arī auklējieties! Un pats ilgstošākais, pats stabilākais ir pagaidu stāvoklis. Savulaik nepilsoņu statuss arī bija pagaidu, uz pāris gadiem, kamēr cilvēks izvēlēsies, kuras valsts pilsonību pieņemt. Kā varam pārliecināties, Latvijā nepilsoņu statuss no pagaidu kļuvis par mūžīgu.
Lielas šaubas raisa apgalvojums, ka Latvijai brīvprātīgā piespiedu kārtā jāuzņem tikai 250 bēgļi. Eiropā patvēruma meklētāji brauc iekšā aritmētiskā progresijā. Proporcionāli droši vien mainīsies arī politiķu retorika. Vispirms 250, tad 500, vēlāk divi tūkstoši. Ja nevaram uzņemt 250, esam no vāja pulvera taisīti, ja nevaram uzņemt 500, tad esam mīkstčauļi un raidām nepareizus signālus Krievijai, ja neuzņemsim 2000, tad būsim nekam nederīgi eiropieši un tā tālāk.
Tikpat nepārliecinoši skan minējumi par Ukrainu. Ja Ukrainā sāksies pilna apjoma Krievijas uzbrukums, pie Latvijas robežas pulcēšoties neskaitāmi Ukrainas kara bēgļi. Tad būšot mūsu reize lūgt Eiropas Savienības valstis solidāri uzņemt ukraiņus. Ja ukraiņu tautu piemeklēs tāda traģēdija kā pilna apjoma Krievijas militārs uzbrukums un latviešu tautai pienāks skarbas palīdzēt vajadzēšanas dienas, Eiropas politiķi locīsies kā niedres vējā un meklēs dažādus ieganstus, lai viņu valstīs nebūtu jāizmitina ukraiņu bēgļi. Bailēs no Putina ES politiķi vairās saukt lietas īstajos vārdos. Politiķi nosoda un aicina, bet vairās būt tieši savos lēmumos.