Ādolfs Avens: Pārdomas par 16. martu

https://www.delfi.lv/aculiecinieks/news/sabiedriba/adolfs-avens-pardomas-par-16-martu.d?id=51068023

Pārdomas par 16. martu. Re, kur stalti karavīri, Mani balti bāleliņi. Tā kādreiz esot dziedājuši. Tad neteica, kam tu kalpo. Polim vai krievam, zviedram vai vācietim. Pēdējoreiz latvietis kalpoja latvietim ap 12. gadsimtu.

Pārdomas par 16. martu
Re, kur stalti karavīri,
Mani balti bāleliņi.

Tā kādreiz esot dziedājuši. Tad neteica, kam tu kalpo. Polim vai krievam, zviedram vai vācietim. Pēdējoreiz latvietis kalpoja latvietim ap 12. gadsimtu. Un tad tikai atkal pēc Pirmā pasaules kara. Starp šiem notikumiem tevi paņēma vai nu kāds hercogs, kņazs vai cars. 1943. gadā, vācu okupācijas posmā, mūsu tā laika latviešu politiķi un ģenerāļi piekāpās kalpot vāciešiem, lai gan bija jau labi zināms, ka karš pret krieviem līdz ar Staļingradu bija zaudēts. Piekāpās arī igauņi un iesauca igauņus savā divīzijā. Lietuvieši pieprasīja neatkarību kara beigās, ko vācieši neapsolīja, līdz ar to lietuvieši neveidoja savu divīziju.

Pēc starptautiskajiem likumiem, okupētā zemē nedrīkst notikt mobilizācija. 1941. gada augustā Krievija dibināja 201. latviešu strēlnieku divīziju, kuras sastāvā puse bija Krievijas latviešu un puse – to, kas bija bēguši līdz ar krievu atkāpšanos no Latvijas. Vera Kacena, žēlsirdīgā māsa šajā strēlnieku divīzijā, ir aprakstījusi tās gaitas grāmatā "Kājāmgājējs karā". Vācieši apgāja starptautiskos likumus ar līkumu, nosaukdami saformētās divīzijas par brīvprātīgo vienībām. Bija četri iesaukumi. Pirmajā, 1943. gadā, iesauca tos, kas dzimuši no 1919. gada līdz 1925. gadam. Pēdējā iesaukumā, 1944. gadā, vēl iesauca visus, kas dzimuši pēc 1906. gada. Visos vācu iesaukumos kopā – tuvu pie simttūkstoš vīru un jauniešu. Apmēram tikpat daudz latviešu kalpoja krievu vienībās. Papildus iesauca vēl jaunākus, tā saucamajā lidlauku apkalpes dienestā. Tautā tos sauca par gaisa izpalīgiem. Tie bija jauni zēni, tieši no skolas sola.

Mani iesauca 1943. gada oktobrī, iedodot rokā karti ar ierakstu vāciski un latviski:

SIE SIND EINGERUFEN IN DIE "FRAIWILLIGE" LETTISCHE DIVISION.

JŪS ESAT IESAUKTS "BRĪVPRĀTĪGĀ" LATVIEŠU DIVĪZIJĀ.

Tāpat kā es, neviens cits negāja brīvprātīgi, bet arī daudz nepretojās – tamdēļ, ka visiem vēl spilgtā atmiņā bija 1941. gada 14. jūnija izvešanas, kad krievi izveda uz Sibīriju 15 400 nevainīgus cilvēkus, pieaugušos un bērnus. Mēs cīnījāmies pret tiem, kas viņus izveda, nevis lai atbalstītu nacistu valsti.

Karavīra dzīve ir sūra un grūta, un nav jācieš tikai no krievu uguns, bet gadās arī no divīzijas vadības netaisnās rīcības. Pie Opočkas frontes pārrāvuma, kur mūsu zēni jau bija bombardēti trīs dienas un trīs naktis, atkāpjoties, iznākot no meža ceļa, viņus sagaidīja divīzijas komandieris, vācietis (mūsu abu divīziju komandieri bija vācu ģenerāļi). Viņš lika nošaut katru desmito, kas iznāca no meža. Kad kaprālis Janavs labā vācu valodā mēģināja komandierim izskaidrot neiespējamo stāvokli, viņu nošāva ārpus kārtas.

1944. gada 16. martā pie Veļikajas upes abas latviešu divīzijas cīnījās plecu pie pleca. Šo datumu izvēlējās kā piemiņas dienu kritušajiem. Tie palika bez bērniem un mazbērniem, kas viņus varētu atcerēties.

Šī gada 16. marta gājienā uz Brīvības pieminekli piedalījās apmēram 1000 dalībnieki. Starp tiem bija arī redzami vecāka gadagājuma vīri, kuri varēja arī būt bijušie karavīri, iesaukti vācu okupācijas laikā. Neviens no tiem vairs nevarēja būt jaunāks par 90 gadiem. Kara beigās krievu gūstā nonākušie karavīri varēja būt izcietuši sodu pie Somijas kanālu būvēm vai Sibīrijas raktuvēs, vai kādos citos piespiedu darbos. Pēc visiem izciestajiem sodiem Padomju Savienības okupācijas laikā viņi arvien vēl tika uzlūkoti kā trešās šķiras pilsoņi. Viņiem, kā arī viņu pēcnācējiem bija liegtas daudzas tiesības, ko saņēma citi līdzpilsoņi.

Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa aicinājums valdības locekļiem nepiedalīties gājienā pie Brīvības pieminekļa, bet labāk aktā Lestenes Brāļu kapos, izvirza jautājumu: kāpēc? Rīgā 9. maijs gadus pulcējis līdz pat simttūkstoš krievu un to līdzskrējēju. Neviens mūsu ministrs neaizrāda, ka tas nav mūsu nacionālajās interesēs, un neieteic to svinēt kādā mazāk apdzīvotā vietā.

16. marta gājiens ir piemiņas akts, nevis demonstrācija. Vai jau pēc pāris gadiem latvieši to būs pilnīgi aizmirsuši? 1941. gada 14. jūnija izvešanas piemin pie Brīvības pieminekļa. Piemin tautas zaudējumus un izvesto grūtības. Kritušie Latvijas karavīri, gan vācu, gan krievu divīzijās, arī ir liels zaudējums tautai. Abos gadījumos mēs cietām no svešas varas.

Cerams, ka nākamais mūsu valsts prezidents, ja tādu Latvijā atradīs, būs atsaucīgāks un, būtu pat vēlams, norīkos kādu Zemessardzes vienību, kas ies pa priekšu šim piemiņas gājienam.

Ādolfs Avens

Rakstā licis un sakārtojis
Kalvis Auziņš

Nododot arhīvam VDK aģentu kartotēkas, darbinieki pieļāvuši “matemātisku kļūdu”

http://www.la.lv/nododot-arhivam-vdk-agentu-kartotekas-darbinieki-pielavusi-matematisku-kludu

LETA, 5. Junijs, 2019

Nododot Latvijas Nacionālajam arhīvam bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkas, Satversmes aizsardzības biroja (SAB) Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) darbinieki dokumentu pieņemšanas-nodošanas aktā pieļāvuši “matemātisku kļūdu”, atsaucoties uz dienesta pārbaudē secināto, trešdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.

Aprīļa beigās nododot “čekas maisus” arhīvam, SAB darbinieki pieņemšanas-nodošanas aktā norādīja, ka alfabētiskajā kartotēkā jābūt 9723 kartītēm. Arhīvs kartītes pārskaitīja divas reizes, bet to skaits bija krietni mazāks.

 “Ir konstatēta atšķirība ar alfabētisko kartotēku. Mēs esam pieprasījuši salīdzināšanai vēl vienu reizi datus no TSDC, kas solīja pārskatīt savus iesniegtos dokumentus, cik tie ir precīzi un vai darbinieki nav kļūdījušies,” raidījumam skaidrojusi Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža.

Arhīva veiktās pārbaudes liecina, ka alfabētiskajā kartotēkā ir 7320 kartītes ar aģentu vārdiem un uzvārdiem un 2057 šķirkļi, uz kuriem veiktas kādas atzīmes.

Tātad atšķirība no SAB norādītā skaita mērāma vismaz simtos vai pat tūkstošos kartīšu, vēstīja raidījums.

SAB par nesakritību sāka dienesta pārbaudi, kurā atklāja, ka dokumentu pieņemšanas – nodošanas aktā TSDC norādījis kļūdainu kartīšu skaitu.

“Tā ir bijusi matemātiska kļūda aprēķinos, šos aprēķinus ir veicis TSDC, kurš savu kļūdu arī ir atzinis un šos skaitļus precizēs dokumentā. Šajā aktā ir norādīti neprecīzi skaitļi, līdz ar to fiziski nodotās kartītes nesakrīt ar dokumentā norādītajām,” raidījumam skaidrojusi SAB pārstāve Iveta Maura.

Darbiniekam, kas kļūdu pieļāva, sods par to nedraud, taču SAB direktors ar viņu veicis pārrunas.

Pārskaitot citas kartotēkas, neatbilstības nav konstatētas. Tomēr publiski jau kopš 90.gadiem izskanējušas dažādas versijas par to, cik tad īsti kartīšu pastāv.

Arhīva direktore dažādos skaitļus pamato ar atšķirīgajām skaitīšanas metodēm. “Cilvēki ir dažādi skaitījuši. Vienā gadījumā ir pieskaitītas visas kartotēkas, kas ir vienā kastē, un tās nav dalītas pa kartotēkām, viens ir skaitījis tikai uzvārdu kartiņas, cits ir skaitījis kopā ar visiem šķirkļiem, cits vēl ir pieskaitījis arī tukšās kartiņas,” raidījumam skaidrojusi Sprūdža.

Jau ziņots, ka SAB maijā sāka dienesta pārbaudi par dažādos avotos minēto atšķirīgo Valsts drošības komitejas (VDK) alfabētiskajā kartotēkā esošo kartiņu skaitu un tā neatbilstības iemeslu. Kartotēkas apjoma atšķirības bija izpētījis žurnāls “Ir”.

Politkorektuma ideologi – čekas „noderīgie idioti”?

http://www.la.lv/politkorektuma-ideologi-cekas-noderigie-idioti

LA.lv 5. jūnijs 2018

Autore – Dace Kalniņa

Daudzviet Eiropā un ASV aug neapmierinātība ar politkorektuma ideoloģiju, kas žņaudz Rietumus un, uzdodoties par absolūtu Rietumu vērtību iemiesojumu, kā vilks jēra ādā uzbrūk klasiskajai Rietumu būtībai. Ar vēršanos pret politkorektumu, vienkāršo amerikāņu simpātijas iekaroja un ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēja Donalds Tramps. Politkorektuma nesēji – kreisās un ultraliberālās (pretstatā klasiskajam liberālismam) partijas (sociālajā un kultūras jomā to piedāvājums ir praktiski identisks, Latvijas vidē piemēri būtu „Progresīvie” un Attīstībai/Par) – vēlēšanu rezultātā zaudē valdošās politiskās pozīcijas Eiropā. Ir sastopams viedoklis, ka pēdējās desmitgadēs Rietumu pasaulē vērojamās pārmērības un politkorektuma kritiķu apklusināšana rodas, līdz nepazīšanai pārspīlējot klasiskās Rietumu vērtības, piemēram, indivīda brīvību, respektīvi, klasisko ideoloģiju vietā stājušās to deģenerētās formas. Taču varbūt vilkam ietērpties jēra ādā kāds ir palīdzējis?

Bijušais VDK aģents Jurijs Bezmenovs alias Tomass Šūmans (1939-1993), kurš Aukstā kara laikā pārgāja Rietumu pusē, sniedzis izsmeļošus čekas taktikas aprakstus, tās ieceri aprakstot kā pakāpenisku Rietumu ideoloģisko sagrābšanu. 12 gadus pats personīgi veicis šo darbu (1), Bezmenovs detalizēti apraksta (2), kā čeka pārvērta par saviem ietekmes aģentiem feministu, LGBT un dažādu citu „minoritāšu” tiesību aizstāvju kustības ASV un citur Rietumos. Pats simpatizējot klasiskajām Rietumu brīvībām, Bezmenovs atklāja shēmu, kas ar šo noderīgo idiotu rokām paredzēja demontēt tradicionālo Rietumu sabiedrību un tās vērtības. Bezmenova piedāvātajā analīzē (3) ideoloģiskā sagrābšana iedalāma 4 fāzēs.

Pirmā no tām – demoralizācija, kuras īstenošanai Bezmenova ieskatā nepieciešami 15-20 gadi jeb vienas paaudzes pilnas izglītības cikls – ietver tradicionālo morāles normu dzēšanu un marksisma ideoloģijas (ar obligātu antiamerikāniskuma piešprici) iefiltrēšanu izglītības sistēmā. Ja demoralizācijas fāze veikta pilnīgi un sekmīgi, pēc 15-20 gadiem šī izglītotā paaudze pārņem izglītības, politikas, mediju, biznesa u.c. sfēras. Laikā, kad Bezmenovs nāca klajā ar savu analīzi, saskaņā ar viņa teikto, šādu izglītību bija saņēmušas jau trīs paaudzes (sākot ar 2. pasaules kara beigām un „divpolārās pasaules” iestāšanos), kas nozīmē to, ka pašlaik tādas jau ir piecas. Šķiet, ka vismaz pirmās sagrābšanas fāzes realizācija čekai izdevusies sekmīgi. Bezmenova aprakstītā (4) čekas taktika satur arī trīs turpmākās fāzes, kuras gan realitātē, šķiet, nav bijušas novērojamas. Otrā fāze – ekonomikas, ārpolitikas un aizsardzības jomas destabilizācija – ilgtu 2-5 gadus. Trešā fāze – krīze – Bezmenova ieskatā ilgtu dažas nedēļas un tiktu atrisināta, iestājoties ceturtajai – normalizācijas – fāzei, kuru sasniedzot Bezmenovs paredzēja atbrīvošanos no līdzšinējiem noderīgajiem idiotiem un čekas nokļūšanu pie varas tās ienaidnieka teritorijā.

Līdzīgs liktenis un loma kā krievu spiegam Bezmenovam bijis arī latviešu dubultaģentam Imantam Lešinkim alias Pīteram Dornam (1931-1985), kurš kā oficiāls čekists 20 gadus piespēlējis informāciju CIP un vēlāk pieprasījis un arī ieguvis patvērumu ASV. Lešinskis strādāja par čekas izdotā laikraksta „Dzimtenes Balss” redaktoru, bija de facto VDK struktūrvienības – Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar latviešiem ārzemēs – Prezidija priekšsēdētājs. Atšķirībā no Jurija Bezmenova viņa galvenais uzdevums bija šķelt trimdas latviešu sabiedrību, nevis Rietumu klasiskās demokrātijas kā tādas. Taču arī Lešinskis starp vairākiem čekas darbības virzieniem sava nekrietnā mērķa sasniegšanai iezīmēja (5) laika ziņā ar Bezmenova aprakstītajām sakritīgu aktivitāti – kontaktu dibināšanu ar ultraliberāliem un kreisiem radikāļiem Rietumu latviešu jaunatnes vidē, ar ko nodarbojās kultūras sakaru komitejas Jaunatnes sekcija.

Kā raksta Lešinskis, šie radikāļi nāca no pārtikušām, nacionāli domājošām latviešu ģimenēm: „Iespaidojušies no kustībām pret karu Vjetnamā, pret Irānas šahu u.tml., viņi bija izlēmuši nevis cīnīties pret Padomju Latviju, bet gan tai palīdzēt. [..] Trimdas vecākās paaudzes „iesūnojušās” idejas atmetamas, savukārt kultūras apmaiņai ar „sociālistisko” Padomju Latviju jākalpo par trimdas jaunās un daļēji arī vidējās paaudzes pievēršanai antikapitālistiskiem, pret pastāvošo sociālo kārtību vērstiem ideāliem.” Turklāt šo virzienu Lešinkis apraksta kā vienu no retajām patiešām sekmīgajām pret trimdas sabiedrību vērstajām čekas operācijām – jaunie latviešu radikāļi kā viegls upuris iekrita kultūras sakaru komitejas Jaunatnes sekcijas gados jauno, bet talantīgo čekistu ķetnās.

Raksturīgākais noderīgā idiota lomas spēlētājs šajā operācijā bija radikālā t.s. Ķelnes grupa, piemēram, viena no tās dalībniekiem – avangarda mākslas kustības „Fluxus” pārstāvja Valda Āboliņa sakarus ar ultraliberālajiem vācu radikāļiem čeka jo īpaši novērtēja. Rezultātā no čekas viedokļa ļoti veiksmīgi noritēja 3. Pasaules latviešu jauniešu kongress 1975. gadā Florefā, Beļģijā (6,7). Par lielu sarūgtinājumu saviem vecākiem un Pasaules Brīvo Latviešu apvienības (PBLA) vadībai jaunieši ieņēma visai konformistisku pozīciju. Kongresa laikā nenotika neviena pretpadomju akcija, turklāt 5 no 14 kongresa delegātiem pauda marksistiski-ļeņinisku pārliecību (G. Pone, A. Urdze, O. Rozītis, M. Būmanis un jau minētais V. Āboliņš). Andrejs Urdze aizgāja pat tik tālu, ka, izmantojot PSRS statistikas datus, atspēkoja PBLA izteiktās bažas par Latvijas rusifikāciju. Kongresā netika pieņemta t.s. Latvijas nacionālās atbrīvošanas frontes programma, taču atbalstu guva divas no čekas viedokļa izdevīgas rezolūcijas. Valdis Āboliņš pastāvēja uz to, ka kultūras sakariem jānotiek, solidarizējoties ar Latvijā valdošo režīmu: Latvijas kultūra uzsākusi jaunu, sociālistisku ceļu, kad pēc 1940. gada Latvijā likvidēts privātīpašums un to turienes izraidīta „kungu šķira”.

VDK aktivitātes šai virzienā gan apsīka astoņdesmito gadu sākumā (6,8), kad divi no „kultūras sakaru veicinātājiem” trimdā atzina, ka čeka viņus mēģinājusi savervēt, un vairāki jaunie „revolucionāri” mira no narkotiku pārdozēšanas. Trešā kongresa pieņemtās propadomiskās rezolūcijas rezultātā dibinātos trimdas un vietējās jaunatnes kultūras sakaru vasaras kursus boikotēja Piektais Vispasaules Latviešu jaunatnes kongress 1981. gadā. Taču, šķiet, ka otrās un trešās trimdas paaudzes nacionālā pārliecība nav ne tuvu tik dziļa kā pirmajai izceļotāju paaudzei. Grūti izmērīt, cik tur vainojami dabiski procesi, cik – čekas un kreiso un liberālo radikāļu pūliņi.

Bijušais CIP aģents Kents Klaizbī (Kent Clizbe) uzskata (9), ka boļševiku centieni „sagrābt” Rietumus aizsākušies jau drīz pēc apvērsuma 1917. gadā, kad Ļeņins sapratis, ka bez nelielas piepalīdzēšanas Vispasaules boļševistiskā revolūcija „neies krastā”. Boļševiku aģentu centienu uzdevums bija sagraut ASV nācijas morālo kodolu. Saskaņā ar K.Klaizbī teikto čeka tās dažādajās modifikācijās veikusi dekādēm ilgu spiegošanas darbu ar mērķi iznīcināt savus pretiniekus (K.Klaizbī koncentrējas uz antiamerikāniskā vēstījuma atmaskošanu). Līdzīgi kā Bezmenovs arī K.Klaizbī norāda, ka čeka koncentrējas uz sava vēstījuma iefiltrēšanu medijos, Holivudā un izglītības sistēmā, turklāt šīs ietekme ir slēpta un, viņaprāt, tā joprojām turpinās.

Daudzi amerikāņu progresīvie dedzīgi īstenoja komunistu plānotās operācijas; citi, kuri nebija aktīvi iesaistīti, komunistu iedēstītos lozungus pieņēma kā savu jauno evaņģēliju. Šie vēstneši nomelnoja amerikāņu patriotismu, apšaubīja ASV ārpolitiku, faktiski radot antiamerikānisku eliti. VDK mērķis bija amerikāņiem likt noticēt, ka valsts ir slikta (un vai „failed state” jeb „neizdevušās valsts” retorika netiek izmantota mūsdienu Krievijas informatīvajos uzbrukumos dažādiem mērķiem gan viņpus, gan šaipus kādreizējā dzelzs priekškara?). Kā medusmaize šiem darboņiem nāca Lielā depresija, kad VDK tieši vai netieši ietekmēti žurnālisti, scenāristi un profesori varēja ražīgi paust savu antiamerikāniskumu.

Grāmatā „Willing accomplices” K.Klaizbī apraksta, kā VDK radīja politkorektuma ideoloģiju un no tās izrietošo vēstījumu par tradicionālo sabiedrību kā rasisma, fašisma, seksisma, ksenofobijas, homofobijas citadeli, kas attiecīgi jānoārda. Viņš arī norāda uz Rietumu brīvās sabiedrības ievainojamību attiecībā pret šādu slēpto ietekmi. Par politkorektuma „tēvu” K.Klaizbī uzskata aģentu Villiju Mincenbergu (Willi Műnzenberg, 1889-1940), ciešu Kominternes un Padomju slepenpolicijas un vēlākās čekas sabiedroto.

Mincenbergs kā ļoti talantīgs propagandists iedzīvinājis praksi, kas zeļ un plaukst arī „pašreizējā gadsimtā” – jebkura politkorektuma dogmu kritiķa automātisku iezīmēšanu par ļaunu, stulbu, tumsonīgu fanātiķi. K.Klaizbī norāda, ka politkorektums iet roku rokā ar antiamerikāniskumu (lokālajās izpausmēs jebkurā Rietumu valstī acīmredzami – ar naidu pret katras konkrētās valsts patriotismu), un analizē konkrētus piemērus. Bez Mincenberga K.Klaizbī min arī citus ietekmes aģentus, piemēram, Valteru Duranti (Walter Duranty), Baltā nama atzinību saņēmušo laikraksta “New York Times” korespondentu Maskavā, kurš sekmīgi piesedza Golodomoru, un Dorotiju Pārkeri (Dorothy Parker), kura kopā ar Mincenbergu dibinājusi Holivudas antinacistisko līgu un citas radniecīgas organizācijas ar šķietami pozitīviem mērķiem, kurām pievienojās daudzi radošās inteliģences pārstāvji (kā izriet no jau minētā Imanta Lešinska memuāriem, radošā inteliģence saprotamu iemeslu dēļ bija VDK ciešas „gādības” lokā arī PSRS okupētajās valstīs).

Apjomīgā pētījuma „Pēc kara” autors Tonijs Džads apraksta (10) Aukstā kara laika Rietumu intelektuāļu kreisās noslieces, kuras kļuva ļoti grūti aizstāvamas pēc tam, kad staļiniskā režīma noziegumi kļuva publiski zināmi. Papildus likumsakarīgai un neatgriezeniskai staļinisma diskreditācijai nāca proletāriskās vēlētāju bāzes skaitlisks sarukums. Līdz ar to kreisajiem nācās pievērsties alternatīvām apspiestajām šķirām kā līdzekļiem radikālu sociālu pārmaiņu īstenošanai. 1960. gados kreisie solidarizējās ar radikālajām melnādaino tiesību aktīvistu kustībām ASV un zemnieku partizāniem no Centrālamerikas līdz Dienvidķīnas jūrai. Revolūcijām Kubā un Ķīnā zināšanu trūkuma apstākļos tika piedēvēti visi sasniegumi, kuru kreisajiem trūka Eiropā. Piemēram, itāliešu marksistu rakstniece Marija Antonieta Mačoki (Maria-Antonietta Macciocchi) apraksta kontrastu starp Eiropas it kā nožēlojamo stāvokli un apskaužamo Mao Ķīnas postrevolucionāro sabiedrību: „Ķīnā nekas neliecina par atsvešināšanos, nervoziem traucējumiem vai fragmentāciju indivīdos, kas sastopama patērētāju sabiedrībā. Ķīniešu pasaule ir kompakta, integrēta un pilnībā viengabalaina.” Apbrīnojama sakritība ar savu valsti nicinošajiem vēstījumiem, kurus izplatīja/izplata amerikāņu noderīgie idioti.

Vai no minētā jāsecina, ka čeka veidojusi visas ultraliberālās/ galēji kreisās kustības? Noteikti nē. Vai čeka tās vai daļu no tām ir izmantojusi savu mērķu sasniegšanai? Viennozīmīgi jā, un tas, protams, nenozīmē, ka par to bija/ir informēti vairums šo kustību dalībnieku. Vai process ir noslēdzies un vai FSB neizmanto savas priekšgājējas iestrādes un izveidoto infrastruktūru? Tam gan grūti noticēt, ņemot vērā, ka aisberga redzamā daļa – propagandas naratīvs par sapuvušajiem Rietumiem un morāli kristālskaidro PSRS (Krieviju) – lielos vilcienos palicis nemainīgs.

Pat ja FSB šai virzienā vairs neiegulda pūles, ir redzams, ka VDK paveiktā augļi Rietumos nobriest joprojām: iedzīvinātās politkorektuma tēzes arī 2018. gadā joprojām reāli vājina Rietumu kultūrtelpu: politkorektuma pašcenzūras un cenzūras dēļ politikas veidotāji nespēj adekvāti novērtēt un reaģēt uz augošajiem imigrācijas draudiem, turklāt tie netiek pienācīgi analizēti (vai tiek noliegti) arī ietekmīgākajos plašsaziņas līdzekļos; Rietumu valstu vēstniecības un pat slepenie dienesti (!!) sludina t.s. praidu utt. Čekas loģika: lai varētu skandināt saukli par sapuvušajiem Rietumiem, tajos jāizplata puvuma baktērijas un skaļi jāizziņo katra puvuma pazīme, vienlaikus noklusējot, ka pašu režīms, maigi izsakoties, nekad pēc svaiguma nav smaržojis.

(1) https://www.youtube.com/watch?v=y3qkf3bajd4 Yuri Bezmenov: Deception was my job
(2) https://www.youtube.com/watch?v=5gnpCqsXE8g Yuri Bezmenov: Psychological Warfare Subversion & Control of Western Society
(3) http://www.crossroad.to/Quotes/brainwashing/2007/bezmenov.htm Yuri Bezmenov on demoralization -Interview with Yuri Bezmenov (ex-KGB) by Edward Griffin – 1984
(4) https://www.youtube.com/watch?v=xFqShpJm_zc Yuri Bezmenov: Ideological Subversion has Four Stages
(5) Imants Lešinkis „Kultūras sakari vai etniskā spiegošana: to kādreizējā veidotāja viedoklis”
(6) Imants Lešinskis „Atskaite par Latvijas Kultūras sakaru komitejas darbību ar tautiešiem ārzemēs 1975. gadā”
(7) Juris Kaža „Politiskas pretišķības Florefā”
(8) http://jaunagaita.net/JG140/JG140_VLJK.htm Jaunā Gaita nr. 140, 1982. g. 4. numurs
(9) Kent Clizbe „Willing Accomplices: How KGB Covert Influence Agents created Political Correctness, Obama’s hate-America-first Political Platform, and destroyed America”
(10) Tonijs Džads „Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada”

“Čekas” aģentu kartotēkas publiskošanai jauni šķēršļi

http://www.la.lv/cekas-agentu-kartotekas-publiskosanai-jauni-skersli/

Ģirts Zvirbulis,27. marts, 2018

Likumprojekts par Satversmes aizsardzības biroja (SAB) rīcībā esošo čekas dokumentu publiskošanu nav virzāms tālākai izskatīšanai Saeimā, bet attiecīgās normas jāiestrādā jau esošajā Valsts drošības komitejas (VDK) likumā. Šādu rekomendāciju Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai iesniegs politiķu un ekspertu darba grupa.
Nacionālās apvienības (NA) pārstāvju iniciētais likumprojekts “Par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanu un PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas izgaismošanu” paredzēja visus SAB rīcībā esošos VDK dokumentus (tostarp arī aģentu kartotēku) līdz šā gada 1. jūnijam nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam, kur tie būtu brīvi pieejami ikvienam interesentam. Savukārt arhīvs šos un citus tā rīcībā jau esošos čekas dokumentus līdz 31. decembrim digitalizētu un publiskotu internetā.
Februārī šis likumprojekts Saeimā tika pieņemts pirmajā lasījumā, bet tam noteikts garš priekšlikumu iesniegšanas laiks – līdz 10. aprīlim, jo parlamenta juristi norādījuši uz vairākiem trūkumiem. Galvenais iebildums – jaunais likums būs pretrunā ar spēkā esošo likumu “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”. Pret šādu likumu iebilda arī VDK zinātniskās izpētes komisija, aicinot nogaidīt vismaz līdz tās galaziņojuma iesniegšanai šā gada 31. maijā.
Kā paskaidroja komisijas zinātniskais asistents Juris Stukāns – pētnieki sākotnēji likumprojektu atbalstīja, lai materiāli no SAB maksimāli ātri tiktu nodoti arhīvam. “Tomēr patlaban situācija būtiski mainījusies – vairāki pētnieki ir sākuši darbu SAB telpās, pēc diviem mēnešiem komisijai jāsniedz gala ziņojums un šobrīd dokumentu pārvešana tikai traucētu pētnieku darbu,” teica Stukāns. Likumā esot arī virkne neprecizitāšu un neatbildētu jautājumu. Piemēram – kurš izsniegs izziņas par personu sadarbību ar VDK, cik liels informācijas apjoms jāpublisko internetā, kas gatavos publiskotās informācijas zinātniskos komentārus, cik līdzekļu tam būs nepieciešams, kā nodrošināt, lai dokumentu nodošana netraucē zinātniskās izpētes darbu.

Uzklausot šos iebildumus, īpaši izveidota politiķu un ekspertu darba grupa likumprojekta autora Ritvara Jansona (NA) vadībā šodien  nolēma rekomendēt Saeimas Cilvēktiesību komisijai nevirzīt šo likumu tālākai pieņemšanai Saeimā, bet gan iestrādāt līdzīgas normas jau esošajā VDK likumā.
“Gan juristi, gan pētnieki un eksperti bija vienisprātis, ka šādas normas iestrādāt tā sauktajā “lielajā VDK likumā” būtu juridiski pareizāk un korektāk nekā veidot jaunu. Šādā gadījumā mainās tikai forma, bet būtība paliek tā pati,” teica R. Jansons. Viņš gan atzina, ka ieilgušo diskusiju dēļ dokumentu nodošana arhīvam nebūs iespējama līdz šī gada jūnijam, kā sākotnēji tika plānots. Visticamāk tā notiks līdz gada beigām un drīz pēc tam dokumenti tiks publiskoti internetā.
Darba grupa arī precizējusi, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) saglabājams kā SAB struktūrvienība, kas arī turpmāk izsniegs izziņas par personu (piemēram, deputāta amata kandidātu) iespējamo sadarbību ar čeku. Šim nolūkam centra rīcībā tiks atstātas dokumentu digitālas kopijas. Savukārt valsts arhīvs internetā publiskos tikai to VDK arhīvu daļu, kas zinātniskās izpētes komisijas ieskatā ir pietiekami nozīmīga sabiedrībai. Aprēķināts, ka dokumentu digitalizēšanai būs nepieciešami aptuveni 70 000 eiro, vēl 50 000 eiro būs nepieciešami īpašas glabātuves ierīkošanai Nacionālajā arhīvā, bet pēc tam ik mēnesi 2000 eiro būs nepieciešami šo dokumentu apsardzei. Par likumprojekta tālāku virzību komisija lems aprīļa sākumā.
Jansons arī informēja, ka pirms dokumentu publiskošanas internetā vēl būs jāvērtē šī procesa atbilstība personas datu aizsardzības prasībām, ņemot vērā arī jauno Eiropas Savienības Datu aizsardzības regulu. “Taču mums jāatrod veids, lai dokumenti tiktu publiskoti ar aģentu vārdiem un uzvārdiem, jo citādi tam nav jēgas,” uzsvēra Jansons. Savukārt “čekas” upuru datu atklāšana katrā gadījumā būs jāvērtē individuāli. “Iespējamas situācijas, kad labāk atklāt personu kā pretošanās kustības dalībnieku, lai viņš varētu saņemt sev pienākošos cieņu, nevis slēpt viņu kā cietēju,” sprieda deputāts.
Ziņu aģentūra LETA šonedēļ citēja Lietuvas Valsts drošības departamenta (VSD) un militārā izlūkdienesta ziņojumu, kurā kaimiņvalsts drošības dienesti norāda, ka Krievija cenšas izmantot Lietuvas iedzīvotāju kādreizējo saistību ar “čeku”, lai viņus šantažētu un piespiestu sadarboties. “Krievijas izlūkdienesti, vervējot Lietuvas pilsoņus, joprojām izmanto Krievijas arhīvos esošo slepeno informāciju par bijušajiem VDK aģentiem Lietuvā. Krievijas izlūkdienesti meklē un cenšas kompromitēt bijušos PSRS dienestu slepenos līdzstrādniekus, kuri to nav deklarējuši un pašlaik strādā Lietuvas valsts institūcijās un kuriem pieejama Krievijas izlūkdienestus interesējoša informācija vai kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu,” norādīts dokumentā.
Izmantojot faktu, ka darba grupā par VDK dokumentu publiskošanu darbojas arī SAB direktora pirmais vietnieks Andis Freimanis, jautāju viņam – vai arī Latvijā novēroti līdzīgi riski, kad Krievija mēģina savervēt kādreizējos Latvijas čekistus. “To nevar izslēgt. Šantāža ir viena no vervēšanas metodēm, jo izmantot var jebkādu kompromitējošu informāciju par cilvēka vājībām vai pagātnes grēkiem, ko viņš slēpj. Jautājums – cik tas šiem specdienestiem ir produktīvi,” teica SAB pārstāvis. Taču viņš nesteidza piekrist apgalvojumam, ka VDK aģentu publiskošana šos drošības riskus mazinātu. “Mūsu rīcībā nav pilns arhīvs, līdz ar to nav garantijas, ka vēl nepaliek personas, kuras būtu ietekmējamas. Nevajag domāt, ka publiskošana ir kāda panaceja,” uzskata Freimanis. Citi eksperti arī norāda uz riskiem, ka publiskošanas rezultātā arī Krievijas specdienesti varēs skaidri redzēt – par kuriem čekistiem Latvijai ir informācija, bet kuri joprojām mums ir nezināmi un līdz ar to izmantojami specdienestu vajadzībām.
 

1990.gadā sadedzināti divi autofurgoni ar VDK dokumentiem

http://www.la.lv/laikraksts-1990-gada-sadedzinati-divi-autofurgoni-ar-vdk-dokumentiem/

Kādā Rīgas betonu izstrādājumu cehā 1990.gadā sadedzināti divi autofurgoni ar bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem, atsaucoties uz “tā laika notikumu aculiecinieku”, “pārbaudītu un uzticamu informācijas sniedzēju”, raksta laikraksts “Neatkarīgā”.
“”Neatkarīgās” avots” esot strādājis kādas lielpilsētas rajona betona izstrādājumu cehā par darba aizsardzības inženieri un sēdējis vienā kabinetā ar rūpnīcas Civilās aizsardzības štāba priekšnieku, kurš esot bijis “VDK acis un ausis”.
“Vienā 1990.gada pavasara rītā viņš man stāstīja, ka iepriekšējā dienā palūgts pavadīt pārstāvi no Rīgas, kuru interesējusi mūsu betona ceha katlumāja,” stāstījis avots un skaidrojis, ka katlumāja specdienestu esot interesējusi, jo tajā esot darbināti divi vertikāli ar oglēm kurināmi katli, kas bijuši aprīkoti ar dūmgāzu attīrīšanas sistēmām – cikloniem, kas esot piemēroti arī degošu papīra pelnu uztveršanai.
Atbraukusī VDK persona esot pieprasījusi, lai naktī betona cehā neviens netiktu nodarbināts, un viņi paši kurināšot un katlus izmantošot savām vajadzībām. “Krēslai iestājoties, atbraukušas divas slēgtās automašīnas (bertas). Dedzināšana notikusi visu nakti. Viņi ar pārstāvi pastaigājušies katlumājas apkārtnē.” Kas ticis dedzināts, runīgais kolēģis tomēr neesot atklājis, bet pašlaik viņš jau esot miris.
Tobrīd dokumentu dedzināšana rūpnīcas cilvēkiem nekādas aizdomas neesot radījusi. “Tikai šodien mēs varam izvērtēt, kas toreiz tika dedzināts. Tie bija super slepeni dokumenti. Parastos papīrus ar slepeno atzīmi samala Līgatnes papīra fabrikas papīra maļamajās dzirnavās,” stāstījis avots.
Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte stāstījis, ka pašā VDK ēkas pagrabā bijušas tikai divas “buržuikas” jeb taupības krāsniņas un tur lielus papīru daudzumus pilnīgi noteikti nevarēja iznīcināt, lai arī šāda nepieciešamība esot bijusi, piemēram, vajāšana par politisko pārliecību tika aizliegta, attiecīgi daudz uzraudzības lietu bija jāizbeidz. Dokumentu iznīcināšana esot notikusi arī 1989.gadā un vēl pirms tam.
Latvijā vairākus gadus tiek diskutēts, vai un kā publiskot tā dēvētos “čekas maisus”. Pašlaik teorētiski politiķi ir nolēmuši tos publiskot, taču gaida vēstures ekspertu vērtējumus, kā to darīt, savukārt vēsturnieku komisijas darbs ir ieslīdzis strīdos.

Komentari:

1. Vai tad bija VDK komisija 15. februāris, 2018 01:23 Atbildēt

   Komisijā taču darbojās tikai Borovkovs un Godmanis.
2. Ja tu zinātu, kur ir laime tava 15. februāris, 2018 01:21 Atbildēt

   Ja būtu izveidota nirmāla VDK pārņemšanas komisijas vadītājsd, būtu par 50-70 % kaut kas reāls, reāla pārņemšana, bet to komisiju veidoja , cik zināms no preses, Muciņš, Simsons un Godmanis, kurš iztiesājās un savu tiesas lietu Jūrmalā laikam pats apēda. Selecki, kuram vajadzēja koriģēt un noteikt kārtbu, pie teikšanas klāt nekur vispār nelaida. Tā zini, kut un kā komisiju novadīja Godmanis, sačokojoties ar maskavas VDK vadīb “tu brālības”.
   Tas jau viss garām, datori, kurus viņš esot nozadzis no čekas, esot apēduši Maskavas varoņi braucot vilcienā no Rīgas uz savu Rodinu.

Agris Liepiņš: Varbūt notiks Ziemassvētku brīnums un latviešu tauta atkal noticēs savam spēkam

http://www.la.lv/varbut-notiks-ziemassvetku-brinums/

Ziemassvētku laiks ir brīnumu laiks. Laiks, kad piepildās sirdī dziļi slēptas, ilgi sevī nēsātas vēlmes. Tādu brīnumu piedzīvoja arī latviešu tauta pirms simt gadiem, Ziemassvētku kauju laikā. Latviešu strēlnieku cīņas Tīreļpurvā 1916. gada nogalē bija ļoti asiņainas un bez redzama militāra ieguvuma cara ģenerāļu nemākulības dēļ. Kā savās atmiņās raksta Jukums Vācietis – divdesmit piecas asiņaina kautiņa dienas! Mēs bijām iemantojuši no vāciešiem divas kvadrātverstis lielu zemes gabalu, kurš Rīgas fronti tikai apgrūtināja: priekš viņa aizstāvēšanas tagad vajadzēja te turēt veselu divīziju, līdz Ziemassvētkiem te vajadzēja tikai divus pulkus. Kopš 23. decembra latviešu pulki bija cietuši milzīgus zaudējumus. Cik atceramies, pavisam latvieši pazaudēja ap astoņi tūkstoši cilvēku.
Šajās skaudrajās dienās latviešu jaunekļi izrādīja neticamu varonību. Ziemas spelgonī, nakts melnumā zem klajas debess viņi stāvēja sniega pieputinātos ierakumos un savā starpā sasaucās. Tās nebija rindas no Ziemassvētku dziesmas, ne «klusa nakts, svēta nakts» skanēja pār piesnigušajiem laukiem. Stindzinošajā aukstumā strēlnieki viens otram sauca zemgaliešu saukli: «Esat kā vīri!» Pēc katrām desmit minūtēm postenim bija jāuzsauc: «Esat kā vīri!» Katram, kurš nebūtu dzirdējis pa labi un pa kreisi šo lozungu atkārtojam, bija jāpārliecinās, vai kaimiņš nav nosalis. Tieši šajās baltu sniegu piesnigušajās naktīs notika ziemsvētku brīnums – streļķu sirdis iemirdzējās kā zvaigznes, latviešu strēlnieki noticēja savam spēkam, latviešu tautas spēkam, savai brīvai Latvijai! Karogā rakstītā devīze – Tēvu zemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm! – vairs nebija tukša skaņa.
Atkal pie durvīm klaudzina Ziemassvētki, rakstītās kamanās sabraukuši. Un, tāpat kā pirms simt gadiem, tāpat kā ikkatru gadu, vēl aizvien gribas ticēt, ka brīnumi notiek. Ka notiks brīnums un latviešu tauta atkal noticēs savam spēkam, savai varēšanai. Noticēs, ka spēj būt saimnieki paši savā zemē un ka Latvijā visur godā tiek turēta latviešu valoda. Ka Latvijas iedzīvotāji, neatkarīgi no tautības savā valstī savstarpēji sazinoties, lietos valsts valodu. Ka darbā pieņems, neprasot krievu valodas zināšanas, ka darba līgumā nerakstīs, ka jārunā krieviski, ja klients tevi uzrunā krieviski.
Šai sakarā atcerējos interesantu sarunu ar uzņēmuma «Latvijas dzelzceļš” biļešu pārdevēju visnotaļ latviskā, nelielā Kurzemes mazpilsētā. Necilajā stacijas uzgaidāmajā telpā cilvēku nebija daudz, pēc skata visi vietējie iedzīvotāji. Pirms manis biļeti pirka krievu sieviņa, arī mazpilsētas iedzīvotāja, kura noteikti zināja latviešu valodu. Krievu sieviņa pašsaprotami runāja krieviski. Prasīju biļešu pārdevējai, kāpēc viņa, nemaz nepainteresējoties, vai biļetes pircējs saprot valsts valodu, uzreiz pāriet uz slāvu mēli. Tas esot rakstīts darba līgumā, atbildēja biļešu kasiere un norādīja uz plastikāta plāksnīti pie krūtīm. Uz plāksnītes zem pārdevējas vārda un uzvārda bija divi karodziņi – Latvijas un Krievijas. Atbildēt vajagot tajā valodā, kādā prasot, tas rakstīts darba līgumā. Teicu, ka tik jocīgs punkts tur nevar būt. Ja iedomāšos prasīt papuasu valodā, kā viņa varēs izpildīt darba līguma prasības? Ne jau visās valodās jāatbild, bet tajās, kuras prot, – paskaidroja kasiere un vēlreiz pievērsa manu uzmanību karodziņiem uz plastikāta plāksnītes. Iedomājos par Ziemassvētku brīnumu, jo tikai brīnums piespiedīs latviešus Latvijā runāt latviski. Tikai brīnums piespiedīs Latvijas Republikas uzņēmumu ikdienas saziņā lietot valsts valodu, visiem veidiem veicināt tās praktisku lietojumu, nevis meklēt ceļus, kā pasažieru iedomāto ērtību labad valsts valodu nelietot. Tikai brīnums piespiedīs “Latvijas gāzes» kvīšu otrajā pusē nerakstīt informāciju latviešu un krievu valodā. Un tikai brīnums piespiedīs Saeimas vēlēšanu gadā politiķus un ministrus runāt valsts valodā, ja intervētājs viņu uzrunās krieviski. Varbūt notiks brīnums un ministrija, kuras pārziņā ir pašvaldības un kuru vada nacionāli noskaņots ministrs, painteresēsies, kāpēc Rīgas mērs par nodokļu maksātāju naudu grasās Rīgas krievu skolās apmaksāt mācības krievu valodā?
Varbūt notiks brīnums un mūsu politiķi, tā vietā, lai meklētu veidus, kā piemērot likumdošanu lētā darbaspēka ieplūdināšanai no trešajām valstīm, visas pūles veltīs aizbraukušo tautiešu atpakaļ aicināšanai. Varbūt brīnums notiks, tāpēc taču ir Ziemassvētku laiks.

Pret atmiņas zudumiem jācīnās: Meita apkopojusi dubultaģenta Imanta Lešinska publikācijas

http://www.la.lv/pret-atminas-zudumiem-jacinas/

Imants Lešinskis (1931 – 1985) Latvijas 20. gadsimta vēsturē ir unikāla personība – padomju elites pārstāvis, Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) līdzstrādnieks, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs vadītājs, visbeidzot ANO sekretariāta Ņujorkā darbinieks un tajā pašā laikā divu kungu kalps – teju divdesmit gadu garumā padomju un ASV specdienestu dubultaģents, neapšaubāmi nacionāli noskaņots, galu galā 1978. gadā kopā ar otro sievu Rasmu un meitu Ievu palicis ASV. Nebūs pārspīlēti sacīt, ka Imanta Lešinska loma aukstā kara procesos un Austrumu – Rietumu spiegu spēlēs joprojām nav apzināta un novērtēta. Diemžēl vismaz pārskatāmā nākotnē I. Lešinska darba specifikas dēļ skaidrības par viņa pagātni vairāk neradīsies. Pēc pārbēgšanas I. Lešinskis trimdas presē sāka publicēt nesaudzīgu, atmaskojošu rakstu sēriju par VDK un “kultkoma” darbību, nosaucot daudzus vārdus, kliedējot daudzas ilūzijas. “Tēvs pats to ēku uzbūvēja un pēc tam pats arī centās nojaukt,” tagad teic viņa meita, tulkotāja un žurnāliste IEVA LEŠINSKA. Viņas sakārtojumā un rediģējumā aizvadītā gada nogalē iznāca grāmata “Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti”. Tajā apkopotas gan tēva publikācijas, gan sarakste un vairāku dokumentu tulkojumi. Ieva Lešinska sarunā neslēpj, ka jaunībā tēva pasaulē viņai daudz kas šķitis svešs: “Viņš teica: ja tev kāds uzdod pārāk daudz jautājumu, tad zini, ka tas ir VDK aģents. Bet tas jau nebija VDK aģents, bet puisis, kuru es tajā brīdī interesēju! Taču tēvs uz to visu raudzījās tikai no sava skatpunkta.” Gadiem ritot, izpratne par tēva domām un rīcību augusi, “kaut brīžiem no tā visa sāk reibt galva”.

Ņemot vērā to, kas bija jūsu tēvs, jūsu paveikto var uzskatīt par likteņa lemtu misiju, no kuras nevar izvairīties.
I. Lešinska: Jā, man bija svarīgi, lai šī grāmata iznāktu. Lai tēvs ieņemtu pieklājīgu vietu visā Latvijas vēstures kokteilī, jo viņam tas bija svarīgi. Un man nepatīk, ka cilvēki joprojām atsaucas uz “Kalpības gadiem” tādā formā, kādā tos noplūdināja, vai, kā lai to vispār nosauc, nozaga un ielika internetā. Tā nebija grāmata, bet vēl rediģējamu rakstu sērija. Tajā bija kļūdas, ko es šajā izdevumā izlaboju. Gadu gaitā bijuši vairāki cilvēki, kas gribējuši rakstus izdot grāmatā, taču negribēju padarīt savu tēvu par viņu īpašumu. Tēvs patiešām bija visnotaļ demokrātiski noskaņots cilvēks. Galēji nacionālistiskas aprindas viņam būtu svešas. Un tad mani uzrunāja Aleksandrs Kiršteins, kurš pārstāv izdevniecību “Domas spēks”. Mūsu politiskās pārliecības gan nesakrīt, bet es nolēmu: labi, sadalīsim – tēvs lai iet pie Kiršteina, bet es pati, kad uzrakstīšu memuārus, iešu pie kāda cita.

Pārsteidzoši, ka šāda grāmata iznākusi ar tik ilgu aizķeršanos. Plašāka sabiedrība par “Kalpības gadiem” jau nemaz nebija tik labi informēta. Manuprāt, ja tos izdotu pirms kādiem 15 gadiem, mēs tagad arī uz “čekas maisiem” citādi skatītos, jo tur jau tie daļēji ir!
Taisnība ir, bet es ilgu laiku nebiju tam visam īsti gatava. Negribu to vārdu lietot, taču neviena tiešām cienījama izdevniecība nekad mūžā nav mani par “Kalpības gadu” izdošanu uzrunājusi. Tas ir ļoti svarīgi, ka tēvs pret personu vārdu nosaukšanu savos rakstos neizturējās bez-atbildīgi. Ar vārdiem viņš nemētājās. Bieži vien teikuši, ka Lešinskis jau “tur” neko “tādu” neatklāj. Jā, bet viņš pateica to, ko zināja. Liela daļa grāmatā minēto cilvēku jau miruši, bet tas, ka viņi vēlāk nebija un vēl dzīvie arī tagad nav gatavi nekādā veidā atklāt savu pagātni… Nu, es to nekad neesmu sapratusi un līdz šai dienai nesaprotu. Es zinu viņu argumentus, bet tīri cilvēciski man grūti viņus saprast. Tas ir kaut kāds kolektīvs viņu sindroms! Nesen izlasīju, ko saka dzejniece Māra Zālīte. Viņa ļoti aizstāv tādus cilvēkus kā Jānis Peters, Imants Ziedonis un viņiem līdzīgos. Ja viņus raksturošot kā “stukačus”, tad tas būšot noziedzīgi pret pašu tautu un tā tālāk. Tie taču esot gaišākie prāti, kas tik daudz darījuši tautas labā! Bet lieta tāda, ka, manuprāt, šādiem cilvēkiem vajadzētu piemist arī valstiskai domāšanai. Ja tev tiešām tāda piemīt un rūp valsts, tad ziedo to savu ego uz valsts altāra! Viņiem patiešām būtu jāsaprot, kas jādara, lai valsts kļūtu garīgi vesela! Nedomāju, ka pēc “maisu” atvēršanas sāktos milzu ažiotāža, un, ja arī sāktos, tā ātri norimtu. Man šķiet, cilvēki ir gatavi piedot. Visu taču var saprast – skaidrs, ka cilvēki toreiz domāja, ka režīms pastāvēs mūžīgi, ka tas ir kā klints un katram jāatrod veids, kā uz tās dzīvot. Bet, ja tagad to visu laiku slēpj, ja neviens “neko neatceras”… Tad tas jau ir slimīgi. Un mēs tikai varam turpināt baumot.
Mani izbrīnīja Rakstnieku savienības norobežošanās no Jāņa Rokpeļņa atzīšanās. Vai viņiem un patiesībā arī Mākslinieku savienībai, kuras pārstāvjus jūsu tēvs grāmatā piemin, tiešām nevajadzētu nākt klajā ar kādu principiālu pagātnes novērtējumu?

Es arī esmu Rakstnieku savienības biedre un esmu lasījusi daudz komentāru šajā sakarā. Nu neliekas, ka tas būtu Rakstnieku savienības uzdevums. Tā nav organizācijas lieta, jo organizācijā ir dažnedažādi biedri ar dažnedažādiem viedokļiem. Izslēgt Rokpelni? Tas ir “sviests”! Bet uzskatu, ka Rakstnieku savienība varētu vērsties “uz iekšu”, pie saviem biedriem ar aicinājumu sekot Rokpeļņa piemēram. Konkrētus biedrus pamudināt, jā, tas būtu jēdzīgi.

Tā es to arī biju domājis. Inteliģence brīžiem gaužas, ka netiek vairs uzskatīta par tautas ceļa rādītāju, bet kā uzticēties ceļa rādītājiem, kas paši nezina, kurp iet?
Inteliģences uzskatīšana par avangardu jau vispār ir tāda padomju laiku konstrukcija. Tie laiki ir pagājuši. Jā, pastāv publiskie intelektuāļi, viedokļu veidotāji. Viena lieta, kas Rakstnieku savienības iekšējā sarakstē gan ir izskanējusi: ka mēs jau esam tie, kas patiesībā visvairāk un visatklātāk par to runājuši, bet tagad sanākšot, ka esam tie lielākie kolaboracionisti, un ko tad mākslinieki, komponisti!? Bet man tiešām nav zināms, kāda ir mākslinieku un komponistu attieksme pret šīm lietām.
No otras puses, cilvēki, kas nosaukti “Kalpības gados”, bija vai vēlāk nonāca augstos amatos kompartijā un režīma struktūrās. Līdz ar to viņus no parasto ziņotāju “čekas maisiem” izņēma. Tātad viņi sabiedrībai var teikt, ko grib, jo dokumentāli pretējo pierādīt nebūs iespējams.
Nav runa par pieķeršanu pie rokas, bet par sirdsapziņu. Nesen dzirdēju par vienu gadījumu, kad cilvēks bijis gatavs atklāties, taču, pārliecinājies, ka maisos nekā nav, apklusa. Tas man tiešām ir grūti saprotams. Bet vēlos uzsvērt, ka manai paaudzei izšķirošie bija 80. gadi. Es tajā laikā te nebiju, es biju ASV, tāpēc negribu izlikties “svēta”. 70. gados, kad studēju Latvijas Valsts universitātes svešvalodniekos, man neviens neko nepiedāvāja. Bija vienreiz tāds aizplīvurots teksts: “Ziniet, biedrene Lešinska, mums ir arī tādi studenti, kas jau brauc uz Oksfordu…” Bet es biju tik nedisciplinēta studente, ka nekādi nevēlējos mainīt savu dzīvesveidu. Tēvs mani arī nekur neiesaistīja, un paldies viņam par to. Savos rakstos viņš atklāja, kā šī iesaistīšana notiek. Taču tā bija katra izvēle. Es dažam labam pazīstamam dzejniekam esmu teikusi: bet varēja taču arī nerakstīt, nepublicēties! Kā Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks, Vizma Belševica. Viņi taču neaizgāja bojā, toties saglabāja morālo tīrību.

Cilvēkiem gribējās karjeru…
Patiesībā jau tēvs ne tik daudz pārmeta Latvijas latviešiem. Kas viņam patiešām derdzās, bija “trimdīši”, kuri brauca uz Latviju par Kultūras sakaru komitejas naudu un uzdzēra uz “padomju Latvijas kārtējo gadskārtu”. Tie viņam riebās, tāpat kā visādi vācu kreisie. Tos viņš uzskatīja vienkārši par cilvēkiem ar sajātām smadzenēm. Kad tēvs vēl bija dzīvs, man viņa uzskatos daudz kas šķita pārspīlēts, man nepatika tonis, kādā viņš runāja. Drīz pēc mūsu pārbēgšanas uz Ameriku ar izrādēm atbrauca Kārlis Sebris un Elza Radziņa. Tēvs visu laiku “ņēmās” par viņiem abiem. Es tur tiešām nesaskatīju nekādu ļaunumu. Bet viņam bija svarīgi, ka Sebrim un Radziņai par braucienu būs jāraksta atskaites VDK. Ja tie cilvēki to zināja, tad vienkārši apmierināja savas vajadzības pēc atzinības, pēc ārzemēm. Es atkal tolaik domāju: tu pats esi gadiem izbraukājies pa ārzemēm, ar kādām tiesībām tu viņus nosodi? Tagad saprotu, ka šie cilvēki taču apzinājās, kam kalpo. Sebris un Radziņa jau vairs neko nepateiks, bet ir pietiekami daudz tādu, kas vēl varētu. Viņiem vajadzētu kaut uzrakstīt ko tādu, kas izlasāms pēc viņu aiziešanas.

VDK darbības pētnieks Indulis Zālīte atzīmē, ka visiem grupā uz ārzemēm aizbraukušajiem nemaz nav bijis jāziņo. Pieticis, ja katrs ceturtais to darīja…
Nu tad runāsim par to atklāti – kurš rakstīja, kurš nerakstīja! Grāmatā ir mana intervija ar dzejnieku Pēteru Zirnīti. Viņš mierīgi runāja par šīm lietām. Diemžēl arī viņa vairs nav. 1998. gada rudenī es Zirnīti intervēju nevis viņa paša sakarā, bet vācot materiālus par Jāni Peteru, ar kuru man bija jāgatavo intervija. Tas ar viņu arī bija īpašs gadījums… Ja visiem iestājas pilnīgs atmiņas zudums, tad brīžiem rodas aizdomas, ka viņi joprojām netic, ka šī valsts noturēsies, un baidās, ka dabūs maksāt par savu atklātību. Negribas tā domāt, bet tā varētu būt.

Cilvēkiem, kas, iespējams, sadarbojās ar VDK, bieži tomēr ir lieli nopelni latviešu kultūrā. Kā sabiedrībai tikt galā ar šo pretrunīgo mantojumu?
Katram ar to jātiek galā pašam. Mēs jau vēl neesam lāgā tikuši galā ar Otro pasaules karu. Vēl to mēs neesam “sagremojuši”! Un tagad vēl klāt nāk viss pēckara posms! Nav jau jārunā tikai par čeku, jārunā arī par “ceku” (kompartijas vadību. – Aut.). Jārunā par visu, kas ar mums tajā laikā noticis. Kamēr tas netiks izdarīts, to izmantos mūsu ienaidnieki, tie cilvēki, kam nav svarīga mūsu valsts pastāvēšana. Es personīgi nevaru iedomāties prātot, vai mums tādu neatkarīgu Latviju vajag vai nevajag. “Un vispār tie padomju laiki nemaz nebija tik slikti.” Tas ir kaut kāds ārprāts! Un tāpēc ir jāatgādina, kādi tad tie laiki bija.

Bet vai mums vajadzētu citādi raudzīties uz šo cilvēku gleznām, dzeju?
Tad varbūt vērts šo dzeju pārlasīt vēlreiz. Vai es Rokpelni tagad lasu citādi? Nu nelasu citādi!

Jūsu tēvam bija negatīva attieksme pret trimdinieku braukšanu ciemos uz Latvijas PSR, kā arī uz zinātnieku un kultūras ļaužu vizītēm Rietumos. Tagad gan uzskata, ka šī apmaiņa veicinājusi atmodu…
Nu nezinu, vai tā veicināja atmodu, bet cilvēkiem karmu gan saķēpāja. Tēvs jau bija par to, lai brauc uz Latviju, tikai ne par Kultūras sakaru komitejas naudu. Lai nepiedalās komitejas pasākumos! Protams, par visām šīm lietām būtu gribējies ar tēvu izrunāties, taču tajā laikā mums bija “aktuālā dzīve” un dažādi konflikti. Ne viņam, ne man tas laiks bija viegls. Tēvs par daudzām lietām vienkārši nerunāja. Viņam tiešām bija slepeno dienestu aģenta mentalitāte. Pēc pārbēgšanas viņam nevarēju piedot, ka viņš mani uzskatīja par vājāko posmu mūsu trīs cilvēku ķēdē, ka es varētu neizturēt spiedienu un doties uz PSRS vēstniecību, lai brauktu atpakaļ uz Latviju. Viņš mani slikti pazina. Bet spiediens par braukšanu atpakaļ bija nemitīgs! Katrā mammas vēstulē bija “tev nekas nedraud, brauc atpakaļ”. Mammu jau arī “žmiedza”, bet, protams, viņas sirds lūza, ka vienīgais bērns pazudis. Savukārt tēvs emocionālo daļu absolūti neņēma vērā. Viņš man vairākas reizes atkārtoja: “Tava māte ir latviešu nacionāliste, tavai mātei jāsaprot, ka tev te ir labāk.” Tā bija liela “putra”, taču man ne reizi nenāca prātā darīt ko tādu.

Jūsu tēvs 1956. gadā pabeidza elitāro Maskavas Starptautisko attiecību institūtu, bet jau četrus gadus vēlāk bija gatavs Romā pārbēgt uz Rietumiem; izšķīrās palikt un gandrīz 20 gadus darboties kā dubultaģents. Fantastiski, kā viņš spēja neatklāts ilgus gadus uzturēt sakarus ar ASV slepenajiem dienestiem? No Rīgas!
Tur ir daudz kas ļoti mistisks. Rādās, ka šie noslēpumi nekad netiks atklāti. Fakts ir tāds, ka tēvs bija pietiekami nozīmīgs Rietumiem, lai tie viņu dažādos veidos sargātu. Nesen Minhenē runāju ar vienu slepeno dienestu vēsturnieku un pajautāju: vai mana meita, kas tagad ir pusaudze, kādreiz varētu tikt klāt visām šīm lietām? Un viņš teica: nē, tas ir aizzīmogots uz mūžiem, jo neviens slepenais dienests nevēlas, lai kas tāds nāktu atklātībā. Domājot par grāmatu, es vienam no CIP cilvēkiem, ar kuru mums agrāk bija ciešas attiecības, pirms vairākiem gadiem vēstulē jautāju, vai mēs varētu parunāt par šīm lietām. Viņš teica: tev un man 30 gadi ir ilgs laiks, taču slepenajiem dienestiem tas nav nekas. Viņš nevarēja un nevarēs par to runāt.

Varbūt Lešinskis Latvijā nebija viens?
Kaut kāda stipra aizmugure viņam bija, bet izskatās, viņš to bija izveidojis nevis šeit, bet Maskavā. Mēs nesekmīgi cenšamies noskaidrot, kurš tad bija tas cilvēks, kas viņu ieteica darbam no PSRS ANO sekretariātā Ņujorkā un pēc tam vēl “uzlika ķepu”, kad Latvijas PSR VDK kaut kas sāka šķist aizdomīgi un tā kavējās viņu izlaist. Katrā ziņā, kad pirmo reizi dzirdēju par tēva gatavošanos iziet uz pārbēgšanu, plāns bija, ka viņi abi ar otro sievu Rasmu pēc divu gadu nostrādāšanas ANO vēl atbrauks uz Latviju it kā atvaļinājumā, savāks kādas fotogrāfijas un dokumentus. Bet tad bija sazvanīšanās ar Ivaru Ķezberu Latvijā. Tēvs viņam jautāja, kāpēc mani tik ilgi nav laiduši ārā no Latvijas uz mēnesi ciemos. Es nevaru ne izstāstīt, cik reižu toreiz biju staigājusi pa visādām “komitejām”, līdz pati veicu dažas pārdrošas darbības un aizbraucu uz Maskavu noskaidrot, kāpēc mani nelaiž. Ķezbers tēvam bija pateicis: “Kad atbrauksi uz Latviju, pastāstīšu.” Tēvs to uztvēra kā signālu, ka draud kas slikts un jārīkojas. Kamēr mani sūtīja skatīties stulbas amerikāņu filmas, izrādījās, ka Rasma mājās jau kārtoja mantas…

Ja jūsu tēvs būtu uzrakstījis otro grāmatu, ko bija iecerējis, viņš kļūtu par latviešu “Viktoru Suvorovu”?
Droši vien. Drīz pēc tam, kad spērām savu soli un palikām ASV, viņš jau runāja par to grāmatu. Ar latviešu lietām viņš vispār netaisījās neko darīt. Viņš gribēja iekļauties amerikāņu apritē. Bet tad tomēr kaut kas viņu pamudināja vispirms sākt rakstīt “Kalpības gadus”. Taču tas nebija galvenais, ko viņš vēlējās darīt. Viņš Amerikā gribēja veidot akadēmiska vēsturnieka karjeru. Vēsture viņu vienmēr bija interesējusi. Kaut kādas aizķeršanās dēļ tēvs neaizstāvēja disertāciju par Pievolgas vāciešu deportācijām, taču viņš to uzrakstīja un tā ir. To grādu Kolorādo universitātē viņš principā būtu dabūjis. Viņš diezgan daudz braukāja uz Eiropu, labi zinot, ka tur var būt bīstami, bet ar to arī viss īsti nav skaidrs. Viņš it kā brauca uz vēsturnieku konferencēm, bet skaidrs, ka viņu tur sargāja. CIP visu saskaņoja ar Vācijas slepeno dienestu. Tos pavedienus varētu šķetināt vēl un vēl, taču trūkst konkrētas informācijas. Tur var tikai kaut ko tā apkārt apjaust. Skaidrs, ka viņš diezgan daudz informācijas deva angļu un zviedru slepenajiem dienestiem, tad kāpēc ne vāciešiem?

Vai jūsu rīcībā ir kādi materiāli, kas ļautu turpināt šo tematu?
Materiāla ir daudz, taču tas viss ir kaut kā “apkārt”. Var tikai mēģināt garus izsaukt (smejas). CIP pēc tēva nāves savāca daudz viņa papīru. Bija lietas, kas viņus neinteresēja, bet savāca kalendārus, piezīmju grāmatiņas, tamlīdzīgas lietas. Domāju, vai nevajadzētu tomēr reiz viņiem uzrakstīt un painteresēties, vai nevar kaut ko no tā atgūt?

Sanita Upleja: Mēs neceļam jaunu valsti (aizstāv VDK aģentu piesatināto 4.maija republiku)

http://www.la.lv/mes-necelam-jaunu-valsti/
Kad likās, ka šā brīža sabiedriskajā sarunā viss ir jau pateikts par čekas mums kaklā uzkārto akmeni jeb maisiem, no aizokeāna tālēm Austrālijā braši atskanēja kāda jauna latviešu studenta gana skaudrais jautājums: “Dāmas un kungi, kā jūs domājat uzcelt jaunu valsti?” Jautājums it kā vietā, un ir pat likumsakarīgi, ka šī jautājuma pirmais formulētājs ir trimdas latviešu vēsturnieks Uldis Ģērmanis, no kura stafeti pārņēmis jau Latvijas brīvvalstī uzaudzis jauns cilvēks. Ar šo jautājumu U. Ģērmanis retoriski atbildēja NIP biroja žurnālistiem 1997. gadā Stokholmā videointervijā par VDK tēmu, un tagad jaunais students to piesauc šīs pašas tēmas sakarā.
Arī man, sākotnēji izlasot šo jautājumu un tīmeklī noklausoties sarunas fragmentu ar U. Ģērmani, šāds visnotaļ atmaskojošs jautājums par to, kā var uzcelt jaunu valsti, pilnīgi un galīgi nepārcērtot saites ar veco, totalitāro režīmu, likās vietā un precīzs.
Līdz brīdim, kad es atskārtu juridisko niansi, ka mēs kopš 1990. gada neceļam un neveidojam jaunu valsti, bet gan atjaunojam 1918. gadā dibināto, 1940. gadā iznīcināto un vien de iure piecdesmit gadus pastāvējušo. Šo juridisko faktu radīja virkne likumsakarību, un no tā arī izriet vesela rinda likumsakarību.
Gan tad, kad mēs tiešām radījām savu valsti 1918. gadā, gan tad, kad pēc padomju verdzības pusgadsimta to atjaunojam, mēs šo valsti veidojam un lipinām kopā no tāda materiāla, kāds nu mums ir pieejams. 1918. gadā tas materiāls bija ar cara impērijas cirstajām rētām, aizvainojuma un savstarpēja naida nogulsnēm tautas dvēselē. Un arī brīvvalsts atjaunošanas brīdī pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā mūsu valsts un sabiedrības veidošanai izejmateriāls bija tāds, kāds nu tas varēja būt pēc piecdesmit gadiem zem brutālas totalitāras varas okupācijas.
Cara impērijā valdošais beztiesiskums, nevienlīdzība un nežēlība pietiekami dziļi ietekmēja daudzu latviešu dzīves uztveri, lai viņi nejustos apmierināti ar savas kapitālistiskās brīvvalsts sasniegumiem un turpinātu nosliekties par labu stipri sārtajām sociāldemokrātu idejām, ja raugāmies pirmskara Saeimas vēlēšanu rezultātos un politiķu savstarpējos ķīviņos. Savu lomu spēlēja arī Krievijas impērijas “tautu cietumā” mākslīgi saasinātās attiecības starp dažādām etniskām un reliģiskām grupām, kas vairāk traucēja nekā palīdzēja jaunās valsts celšanā.
Savstarpēja neuzticība starp dažādām grupām, slāņiem un partijām, nespēja vienoties sabiedrības kopīgu mērķu vārdā kā mūžam tekošs ūdens grauza, līdz sagrauza demokrātiskās brīvvalsts jaunos un trauslos pamatus. Tāpēc ir diezgan likumsakarīgi, ka pret 1934. gada apvērsumu neiebilda lielas tautas masas, jo īstas brīvības un atbildīgas demokrātijas trauslie asni vēl nebija paspējuši sazaroties pietiekami blīvā un stipri iesakņotā dzīvžogā, kas spētu pretoties stiprākām vēja brāzmām un liktenīgām viesuļvētrām.
Brīvvalsts sāpīgais zaudējums un pazemojošie sekojošo okupāciju gadi bija gana laba mācība, lai tautas lielākā daļa gan ietu uz barikādēm, gan pacietīgā un demokrātiskā procesā atjaunotu savu valsti, neraugoties uz to, cik materiāli labi vai slikti nodrošināti vai pietuvināti varai viņi bijuši padomju okupācijas laikā. Arī padomju impērija, protams, bija tautu cietums, taču siltas vietas zaudēšana pie cietuma pirmā jeb labākā galda var būt pietiekami labs iemesls, lai pretotos vai vismaz nepiedalītos cietuma mūru nojaukšanā.
Ja mēs pavisam godīgi paraugāmies uz tā laika notikumiem – daudzskaitlīgajām tautas manifestācijām, Tautas frontes veidošanos un citiem politiskajiem procesiem –, tad nav noliedzams, ka padomju impērijas mūru graušanā vienlīdz aktīvi piedalījās latvieši ar ļoti dažādu vēsturisko pieredzi un statusu padomju impērijā. Mērs bija pilns lielākajai daļai mūsu tautas, pat ja katram savu iemeslu dēļ.
Un tad, kad cietuma mūri bija sagrauti, mēs sākām atjaunot savu valsti vienīgajā vietā un laikā, kāds bija iespējams, ar vienīgo mums pieejamo materiālu. Līdz ar to rezultāts ir tāds, kāds tas vēsturiski ir iespējams, nevis tāds, kādu katrs no mums iedomājās savos sapņos. Sapņi, iedomas un ideāli ir viena lieta, taču vēsturiskā nasta, ko katra latviešu dzimta ir iznesusi un turpina nest uz saviem kamiešiem, ir tā, kas veido dzīves īstenību 21. gadsimta Eiropas Savienības dalībvalstī Latvijā.
Vai bija iespējams sākt celt pilnīgi jaunu valsti un sabiedrību, kā to gribētos ne vienam vien trimdas latvietim vai jaunās paaudzes pārstāvjiem, kuriem nav tiešas vēsturiskas pieredzes no dzīves padomju īstenībā? Diezin vai, jo tādā gadījumā mums būtu pilnībā jāatbrīvojas no tā izejmateriāla, kāds te bija brīvvalsts atjaunošanas brīdī. Vai tas ir iespējams brīvā un demokrātiskā sabiedrībā? Visticamāk, ka ne.
Tāpēc mana atbilde uz jautājumu, kā jūs domājat uzcelt jaunu valsti, ir tā, ka mēs neceļam jaunu valsti jeb, līdzībās runājot, mēs tikai varam audzēt un kopt jaunus un spēcīgus dzinumus no vecā stumbra un mūžsenajām saknēm. Vienlaikus paturot prātā, ka, pārāk sparīgi ar cirvi vicinoties, tautas dzīvības koks var arī nokalst pavisam.

Jaunietis par VDK: Dāmas un kungi, kā tad jūs gribat uzcelt jaunu valsti?

http://www.la.lv/damas-un-kungi-ka-tad-jus-gribat-uzcelt-jaunu-valsti/

Autors ir Artūrs Butāns, Biznesa menedžmenta students Sidnejā, Austrālijā
Ir pienācis tas brīdis, kad par čekas maisiem runā gandrīz katrā virtuvē, bārā un gaitenī. Nu jau arī plašsaziņas līdzekļos. Brīvā Latvijā dzimušajiem viedoklis jautāts netiek. Tā, kā savā viedoklī neesmu viens, tad nolēmu padalīties. Šeit būs jauna latviešu studenta replikas par apkārt dzirdēto un lasīto.
Pirmais, kas iekrīt acīs, ka viedokli par čekas maisiem jautā tiem, kuri paši ir vairāk vai mazāk saistīti ar čeku.
Visiem ir skaidrs, ka čekisti ir pāridarītāji, bet tauta ir upuris. Tad kāpēc nevienā sižetā vai diskusijā netiek intervēti politiski represētie – tie, kuri cieta visvairāk. Tā vietā runā čekisti vai viņu laikabiedri, kuri cenšas lietu notušēt.
Ja salīdzinām šo traģēdiju ar ģimenes attiecībām, tad sanāktu, ka vīrs, kurš pamatīgi slānījis savu sievu, tagad tiek intervēts un ar gudru ģīmi spriež par to, kāpēc tā darījis un citādi neesot varējis, jo tādi laiki bijuši. Un mēs jaunie vispār lai turam muti, jo nesaprotam, ka citādi toreiz nevarēja. Turpretī sievai šādā situācijā neviens vārdu nedotu un atvainošanos viņa nesagaidītu.
Vai nesanāk tā, ka ar šo piemēru viņi audzina nākamo stukaču un sievu sitēju paaudzi?
Rokpelnis atzīstas sadarbībā ar čeku. Esot bijis VDK ziņnesis jeb stukačs. Rakstnieks saka, ka bijis vājš un naivs. Daļa sabiedrības viņam applaudē un sauc par īstu vīrieti.
Drosme atzīstama, un kalpo par piemēru citiem. Taču der nest prātā, ka cilvēks, kurš sadarbojies ar pasaules asiņaināko režīmu, klusējis pat 27 miera un brīvības gadus, sāk runāt tikai tagad, kad zeme deg zem kājām. Pie tam, savā runā tā arī nevienā vietā tautai neatvainojas.
Pirms piedodam un applaudējam, varbūt pagaidīsim arī šo personu cilvēcīgu atvainošanos(nevis attaisnošanos)?
Čekas maisus neesot vērts atvērt, jo ziņas par lielajiem čekistiem jau sen esot Maskavā.
Ja tā ir taisnība, tad kāpēc ir tik liela pretesība maisu atvēršanai?
Šajā video vēstures doktors Uldis Ģērmanis lieliski izskaidro, ka lielie čekisti jau tāpat tautai ir zināmi. Nemitīgi mums cenšas iestāstīt, ka – es jau neko, es tikai ziņnesis biju – taču jāsaprot, ka uz mazajiem ziņnešiem jau balstijās viss čekas un kompartijas darbs.
Lietuvieši atverot čekas maisus atroda tajā slaveno aktieri Donātu Baņoni. Raimonds Pauls izsakās, ka viņam vienalga vai Baņonis sadarbojies ar čeku, jo galvenais, ka labs aktieris.
Vai profesionāls talants un izdevusies karjera(diez kāpēc tik laba izdevusies?) drīkst kalpot par atrunu jebkurai nodevībai, kolaboracionismam vai pat noziegumam? Jāatceras, ka runa ir par slēptu nodevību, bez atzīšanās un piedošanas lūgšanas.
VDK izpētes komisijas vadītājs Kangeris saka, ka VDK kartotēkā ir 583 kultūras darbinieki.
Ņemot vērā, ka sabiedriskajos medijos inteliģences un ekspertu lomas pārsvarā ieņem cilvēki, kuru vecums un statuss pieļauj iespēju sadarbībai ar čeku, pirmais darāmais darbs būtu tur veikt paaudžu maiņu un diplomātiski izolēt šos cilvēkus no sabiedriskās domas veidošanas, lai, tā teikt, mēs sāktu pamazām atvērt čekas maisus arī savā domāšanā.
Noskatoties šo Ulda Ģērmaņa interviju, rodas sajūta, ka viņš to būtu teicis vakar nevis 1997.gadā. Vai esam turpat, kur bijām?
 Jautājums paliek: Dāmas un kungi, kā tad jūs gribat uzcelt jaunu valsti?

Gobziņš un Zagorskis taisnojas, ka nav bijuši "čekas" aģenti

http://nra.lv/latvija/politika/28861-gobzins-un-zagorskis-taisnojas-ka-nav-bijusi-cekas-agenti.htm

Kristaps Kārkliņš, 11.augusts 2010, 8:17

"Ko jūs? Tas nevar būt. Es jums neticu," uzzinot, ka aktieris Rolands Zagorskis (Daugava – Latvijai) ir sadarbojies ar bijušo LPSR Valsts drošības komiteju (VDK) kā šī dienesta aģents, Neatkarīgajai saka viņa bijusī sieva, Latvijas Nacionālā teātra aktrise Gunta Virkava.

Viņa apgalvo, ka R. Zagorskis savulaik ir bijis saistīts ar komunistisko partiju, vadot Drāmas teātra šūniņu, taču aktrisei nekad nav ienācis prātā, ka dzīvesbiedrs būtu strādājis par aģentu. Tolaik viņš uzņēmies partijas sekretāra pienākumus. Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) atzinumā Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) norādījis, ka ne tikai R. Zagorskis, bet arī pazīstamais mūziķis Roberts Gobziņš (Pēdējā partija) un vēl pieci citi kandidāti iekļauti šajos sarakstos.
Noliedz sadarbību
Abi sabiedriskie darbinieki ir neizpratnē par to, ka viņu personas dati it kā ir iekļauti "čekas" sarakstos. "Pirmdienas vakarā šo faktu uzzināju no savas partijas. Es nekādā veidā nekad neesmu bijis VDK aģents," taisnojas 10. Saeimas deputāta amata kandidāts R. Zagorskis, kas atzīst, ka viņš savulaik četrus mēnešus iesaistījies komunistiskā partijā par tās sekretāru. "Tolaik es biju viens no pirmajiem, kurš iestājās, ka jālikvidē komunistiskā partija. Šonedēļ sazinājos ar CVK juristi, un viņa teica, ka tas [iespējamā atrašanās šajos sarakstos] tiešām ir fakts un tas ir kolektīvs fui, taču tas neliedz man kandidēt vēlēšanās," apgalvo Daugava – Latvijai deputāta kandidāts R. Zagorskis.
Viņš neizslēdz iespēju vērsties tiesā, jo tikai tādā veidā iedzīvotājiem ir iespēja noskaidrot taisnību par iespējamo atrašanos "čekas" sarakstos. "Eventuāli tas varētu būt izdevīgi maniem noliedzējiem, jo tas ļauj malt šo tēmu vairākkārt," piebilst R. Zagorskis.
Pie vienas vietas
Latgales reģionā ar pirmo numuru Pēdējā partijā startējošais R. Gobziņš, lūgts komentēt CVK publiskoto informāciju, ironizē: "Par lielu pārsteigumu atklājies, ka tajos slavenajos "čekas" maisos, kuri kaut kur stāv jau otro gadu desmitu, kāds kaut kad ievietojis arī manu vārdu."
Mūziķis par šo atklāsmi ir pārsteigts, jo pirms piektās Saeimas vēlēšanām, kad viņš 1993. gadā kandidēja no tautā sauktās muļķu partijas jeb vēlēšanu apvienības Latvijas laime, izdevās pierādīt, ka viņš nav "čekas" aģents. "Toreiz tika pierādīts, ka neesmu aģents, tāpat kā daudzi citi radošie [darbinieki], kas bija populāri. Man tas bija pie vienas vietas, jo kandidēju no muļku partijas. Brīnos, ka naivums par šo jautājumu tiek kustināts šodien. Manuprāt, sabiedrība nav vairs tik dumja, lai ticētu "čekas" maisiem. Īstu aģentu neviens nedabūs ārā no "čekas" maisiem līdz mūža galam, ja viņš pats to nevēlas," Neatkarīgajai stāsta R. Gobziņš.
Kā vienu no versijām, kāpēc R. Gobziņa vārds kārtējo reizi ir uzpeldējis, mūziķis min 1985. gadu, kad beidza dienestu padomju armijas slepenajā karaspēka daļā. Tolaik viņš parakstīja VDK anketu par noslēpuma neizpaušanu. Paraksts apliecināja, ka gadījumā, ja R. Gobziņu uzrunā kāds spiegs, vēloties minēto noslēpumu nopirkt, izspiest vai izvilināt, mūziķim nekavējoties par to jāziņo VDK.
Tāpat viņš ironizē, ka no piecu gadu vecuma pratis gan vācu, gan angļu valodu, tādēļ, iespējams, jau tolaik viņu noskatīja kā perspektīvu jauno izlūku.
Taisnība tiesā
Bijušais TSDC vadītājs Indulis Zālīte konkrēto sabiedrisko darbinieku atrašanos šajos sarakstos nepārzina, jo "to var komentēt tikai tiesa. Tā var noskaidrot, vai konkrētā persona ir bijusi "čekas" sarakstos un kāds ir bijis statuss. Katram iedzīvotājam ir iespēja pavaicāt, vai viņš ir iekļauts šajos sarakstos. Jebkurš var atnākt un bez maksas uzzināt, tikai nepieciešams iesniegums," Neatkarīgajai klāsta I. Zālīte. TSDC ir Satversmes aizsardzības biroja (SAB) struktūrvienība, taču pēc kādas centra darbinieces teiktā TSDC vadītāja Zinta Ābola un SAB preses sekretāre Baiba Rāta-Saliņa vakar bija devušās "darba izbraukumā", tāpēc nekādu papildu informāciju medijiem nebija iespējams uzzināt.
Neliedz kandidēt
Pārsteigums par aktiera R. Zagorska iespējamo atrašanos "čekas" sarakstos bija arī partijas Daugava – Latvijai valdes priekšsēdētājam Bilam Strupulim. "Jautājumu par R. Zagorska iespējamu atrašanos šajos sarakstos partijas valde vēl nav skatījusi. To, visticamāk, darīsim ceturtdien, taču pagaidām vienīgais, ko deputāta kandidāts var darīt, ir vērsties tiesā, lai noskaidrotu patiesību," uzskata B. Strupulis.
No TSDC sniegtās informācijas izriet, ka septiņi 10. Saeimas vēlēšanu deputātu kandidāti varētu būt vai ir sadarbojušies ar bijušo LPSR VDK kā šā dienesta aģenti. Tas nozīmē, ka šīm personām nav aizliegts kandidēt vēlēšanās, taču sadarbības fakts ar VDK būs jānorāda ziņās par kandidātiem, kas vēlētājiem būs pieejamas vēlēšanu interneta mājaslapā, vēlēšanu iecirkņos, informē CVK informācijas nodaļas vadītāja Kristīne Bērziņa.
Bez R. Zagorska un R. Gobziņa, iespējams, "čekas" sarakstos ir Saskaņas centra deputātu kandidāts Ēriks Didrihsons, Par prezidentālu republiku kandidāts Aivars Saliņš, Tautas kontroles kandidāts Ēriks Tīrums un Zaļo un zemnieku savienības kandidāts Arvīds Ulme.

Sadarbību ar VDK atzinuši Andrejevs, Lācis, Taivans, Rokpelnis. Ko gaida pārējie 500?

http://www.la.lv/sadarbibu-ar-vdk-atzinusi-andrejevs-lacis-taivans-rokpelnis-ko-gaida-parejie-500/

LINDA KUSIŅA
-ŠULCE,27. decembris, 2017
Lielu sabiedrības viļņošanos izraisījusī dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanās sadarbībā ar Valsts drošības komiteju (VDK), ko tautā sauca par čeku, liek atcerēties, ka Latvijā nav daudz to sabiedrībā zināmo cilvēku, kuri publiski atzinuši savu sadarbošanos. Ārsts, bijušais politiķis Georgs Andrejevs, bijušais LU rektors Ivars Lācis, LU profesors Leons Taivans – tas ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms daudzums. Taču, kā min VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris, atsaucoties uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) kādreizējo vadītāju Induli Zālīti, VDK kartotēkās esot 583 kultūras darbinieki no kopā 4300. J. Rokpelnis intervijā min, ka par ziņošanu čekai atzinies arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, taču šis apgalvojums, šķiet, nav īsti korekts.
Jānis Rokpelnis laikrakstā “NRA” publicētajā intervijā uzsver – dokumentā, ko viņš 1985. gadā parakstījis, kļūstot par VDK aģentu ar segvārdu Miķelis, nekas nav bijis teikts par ziņošanu, tikai par to, ka nevienam neizpaudīs informāciju par VDK darbu. Šķitis interesanti izpētīt, kā darbojas VDK, un pēc tam par to uzrakstīt, taču neko nav par čekas struktūru uzzinājis. “Vai esmu pret kādu izstrādājis nelietību? Nē, tas nav manā dabā. Nevienu neesmu nodevis, par provokatoru neesmu strādājis. Mans darbs bija analītika: palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas,” stāsta Rokpelnis. Tāpat viņš nav par savu darbošanos čekā ņēmis naudu, jo “būdams neticīgs, tomēr atcerējos par Jūdas grašiem un atteicos no jebkādas samaksas”. Tagad atzinies, jo jau ilgu laiku jutis sirdsapziņas ēdas.
“Man ir sajūta, ka esmu slepkava un ka es sevī nēsāju šo līķi. Esmu nogalinājis savu dzīvi, pats sevi un savu godīgumu. Esmu sodīts par savu iedomību un lepnību. Tas ir vislielākais grēks – lepnība. Es lepojos, ka nebiju sasmērējies ar padomju sūdiem. Es taču biju pilnībā pārliecināts par sevi, ka viņiem – čekistiem – nav nekādu kompromatu pret mani un ka viņi ar mani neko nevar izdarīt. Bet viņi izdarīja visu. Un kāpēc es atzīstos? Tāpēc, ka esmu vecs cilvēks, un, ja mani ķers infarkts vai insults, es būšu attīrījis savu sirdsapziņu,” intervijā saka Rokpelnis.
Atzinušies Andrejevs, Lācis, Taivans
Jānis Rokpelnis ir retais cilvēks no kultūras un zinātnes darbinieku vides, kas Latvijā publiski atzinis sadarbību ar čeku. Jau 20. gadsimta 90. gados to izdarījis bijušais ārlietu ministrs, ārsts, diplomāts Georgs Andrejevs, pērn savu sadarbību ar VDK atzinis arī Latvijas Universitātes (LU) profesors, bijušais rektors Ivars Lācis. Arī LU profesors, Tuvo Austrumu pētnieks Leons Taivans, intervijā paziņojis, ka sadarbojies ar VDK.
Georgs Andrejevs savu sadarbību ar VDK publiski atzina un nožēloja publiskā vēstulē, kas tika publicēta laikrakstā “Diena” 1994. gada 28. maijā, bet Ivars Lācis to pateica 2016. gada augustā intervijā žurnālam “Ir”. “Jā – esmu sadarbojies, nē – nevienu neesmu denuncējis,” toreiz pauda Lācis. Savukārt Leons Taivans, 2015. gadā intervijā Latvijas Radio 4 raidījumam „Aleksandra studija” teica, ka pats savulaik ir atzinis savu sadarbošanos ar VDK un aicinājis to pašu darīt arī pārējiem padomju specdienestu slepenajiem aģentiem Latvijā, rakstīja portāls puaro.lv.
“Esmu visu to notikumu dalībnieks un aculiecinieks un esmu sadarbojies ar VDK. Savu saistību ar VDK es vēl deviņdesmitajos gados pastāstīju rakstā laikrakstam, tāpēc nevienam vairs nav noslēpums, ka esmu bijis VDK aģents. Man kā vēsturniekam ir ļoti interesanti vērot, kā cilvēki, kuri toreiz bija pie varas, arī šobrīd ieņem amatus valdībā, neraugoties uz nacionālas valsts izveidošanos. Tie paši cilvēki, kuri veikli mainīja krāsu no sarkanās uz sarkani-balti-sarkano. Tas ir ļoti interesanti. Deviņdesmitajos gados es nācu klajā ar iniciatīvu, ka būtu labi, ja visi tie, kuri savulaik sadarbojušies ar VDK, atklātu kārtis, publiski atzīstot to un līdz ar to pagātnei pieliekot punktu. Es pats tā izdarīju, tā bija mana personīgā iniciatīva. Es cerēju, ka gūšu atsaucību, taču neviens mani neatbalstīja,” teica L. Taivans.
Viņš arī intervijā piebilda, ka atzīstoties sadarbībā ar VDK neko nav zaudējis, jo neesot darbojies politikā. Bet kāpēc sadarbojies? “Iemesls, kāpēc es sadarbojos ar VDK, bija ļoti vienkāršs, es taču biju otrās, pat trešās šķiras cilvēks: pirmkārt, esmu latvietis, otrkārt, mans tēvs ir garīdznieks. Tēvs mani, protams, brīdināja, lai es nekādā gadījumā nesadarbojos. Bet man šķita, ka esmu gudrāks un sāku muļķot VDK. Tas man kādu laiku izdevās. Pēc tam manu mānīšanos atklāja un pašu aiztrieca ratā.”
Vai Jānis Stradiņš atzinies?
Dzejnieks Jānis Rokpelnis intervijā “NRA” uz jautājumu, ko ieteiktu citiem, kuri arī bija ziņotāji, atbild: “Ir taču atzinušies vairāki cilvēki… Jānis Stradiņš, piemēram, viņu joprojām tauta grib par iespējamo Latvijas prezidentu. [..]” Te gan jāpiebilst, ka mediju arhīvos nav tādu ziņu, ka akadēmiķis Jānis Stradiņš būtu publiski atzinies par apzinātu sadarbību ar VDK.
VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis, asociētais profesors Dr. hist. Jānis Taurēns savā publikācijā “Kā publiski analizēja LPSR Valsts drošības komitejas aģentu un informatoru identitāti, sadarbību?” atgādina par kādu faktu saistībā ar J. Stradiņu, kas notika 22 gadiem: “1995. gadā risinājās viena no sabiedriskajām debatēm par VDK aģentu kartotēkas publiskošanu. Šo diskusiju lielā mērā izraisīja Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršana. 1995. gada 12. aprīlī Triju Zvaigžņu ordeņa domes lēmums apbalvot 57 sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. II šķiras ordeni bija paredzēts piešķirt ne tikai Ivaram Godmanim, Ufem Elemanam Jensenam un Imantam Ziedonim, bet arī Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidentam Jānim Stradiņam.
Paziņojumam sekoja Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieres, TSDC darbinieces Lidijas Doroņinas-Lasmanes un TSDC direktora Induļa Zālītes vēstules, kurā tika pausta neizpratne un sašutums sakarā ar to, ka apbalvoto vidū ir cilvēki, kuru uzvārdi atrodami Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošajā VDK kartotēkā. [..] Par šo vēstuli bija informēts Jānis Stradiņš, kurš tāpēc lūdza sniegt izziņu par sevi TSDC. TSDC apliecināja, ka viņa vārds atrodams VDK aģentūras kartotēkā. Atsaucoties uz nespēju pakļaut sevi “pazemojošo tiesas procedūru izturēšanai” un vēlēšanos veltīties zinātniskajam un literārajam darbam, Stradiņš atteicās no apbalvojuma un no Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekļa pienākumiem.” Tā raksta J. Taurēns.
Toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1995. gada 28. aprīlī ar J. Stradiņa atļauju publicēja šādu viņa vēstuli prezidentam: “A.god. Valsts prezidenta kungs, sekojot L.Doroņinas–Lasmanes kundzes vēstulei, nekavējoties pieprasīju izziņu par sevi Latvijas Republikas Totalitārisma seku dokumentācijas centrā, no kuras izrādījās, ka mans uzvārds ir atrodams centra kartotēkās.
Nekad neesmu uzskatījis sevi par VDK aģentu vai ziņu pienesēju šai komitejai, nedz arī esmu rakstījis ziņojumus ar paša parakstu vai kādu segvārdu ne par vienu no kolēģiem iekš– un ārzemēs. Esmu gan rakstījis zinātniskas atskaites par vairākiem ārzemju komandējumiem, kuras toreiz reglamentētā oficiālā kārtā iesniegtas Latvijas PSR ZA, PSRS ZA, Latvijas PSR Ministru padomes zinātnes un tehnikas nodaļai, tāpat sakarā ar ārzemju braucieniem ir bijušas pārrunas ar attiecīgo resoru darbiniekiem, kas gan nav stādījušies priekšā kā VDK darbinieki. Kādu laiku esmu darbojies Latvijas Kultūras sakaru komitejas zinātnes sekcijā, ko nekad no sabiedrības neesmu slēpis, toreiz neapzinoties šīs komitejas saistību ar VDK. Pārlūkojot tagad savas vecās atskaites par ārzemju komandējumiem uz Šveici, Vāciju, Zviedriju, Somiju, Japānu, tajās pie labākās gribas nespēju atrast nekā kompromitējoša.
Taču acīmredzot šie kontakti varēja būt iegansts iekļaušanai kādā VDK kartotēkā, ko esošā likumdošana varētu uzskatīt par apzinātu sadarbību ar VDK. Acīmredzot totalitārisma ēna iesniedzas tālu mūsdienās. Piezīmēju, ka šī iekļaušana kartotēkā ir notikusi bez manas ziņas un piekrišanas.
Nejūtos vainīgs ne pašmāju, ne ārzemju kolēģu priekšā, nedz arī sajūtos darījis kaitējumu Latvijai vai kādu zinātniskās ētikas pārkāpumu. Taču nerodu sevī ne morālus, ne fiziskus spēkus, ne pietiekamu veselību garo un pazemojošo tiesas procedūru izturēšanai, lai atspēkotu sadarbību, jo atlikušo mūža daļu tomēr vēl vēlos veltīt zinātniskam un literāram darbam.
Labi saprotu, ka šis paziņojums iedragās manu reputāciju. Taču tāds nu acīmredzot ir liktenis, ka par visu kādreiz ir jāmaksā, un tas, kas gribējis pajādelēt uz tīģera muguras, riskē nokļūt tīģera midzenī, kā rakstīja prezidents Dž.F.Kenedijs. Mana kļūda ir tā, ka agrāk neesmu painteresējies Totalitārisma seku dokumentācijas centrā par šo lietu. Ceru, ka tie, kas mani pazīst ilgus gadus, neuzlūkos mani par “stukaču”, bet tos, kam ir cits viedoklis, par pretējo pārliecināt netaisos.
Izsaku pateicību gan tiem, kas tika izvirzījuši manu kandidatūru Triju Zvaigžņu ordenim, gan ordeņa Domei un Jums, Valsts prezidenta kungs, par šīs atzinības piešķiršanu, taču nejūtos tiesīgs to pieņemt šajā situācijā, lai nekompromitētu ordeni un tā Domi.
Tāpēc vēlos atlūgties arī no Triju Zvaigžņu ordeņa Domes locekļa pienākumiem.
Viss sacītais tomēr nevar atņemt man apziņu, ka esmu darījis pozitīvu darbu Latvijas labā. Ceru, ka šī vēstule palīdzēs apzināties izlīguma nepieciešamību mūsu sabiedrībā un attīrīties katram no mums, kas šādu nepieciešamību izjūt.
Ar patiesu cieņu, Jūsu Jānis Stradiņš.”
Līdz ar to nav īsti korekts J. Rokpeļņa apgalvotais, ka J. Stradiņš ir atzinis, ka bijis VDK ziņotājs.
Lustrācija – nokavēta?
Leons Taivans un Georgs Andrejevs savulaik intervijās izteikušies, ka ar savu rīcību vēlējušies veicināt atklātību sabiedrībā. “Esmu teicis jau vairākkārt – ir vajadzīga perlustrācija. Lai čekas savervētie cilvēki piesakās īpašai komisijai, kas izvērtē, ko katrs no viņiem ir darījis un kādas tam ir bijušas sekas. Ja kāda dēļ ir cietuši cilvēki, lai saņem sodu,” aicināja Andrejevs.
Šāda lustrācija notika Lietuvā, kur 2000. gadā bijušajiem VDK aģentiem un informatoriem bija dots pusgads, lai brīvprātīgi atzītu savu sadarbību ar šo iestādi. Iespēju izmantoja vairāk nekā 1500 cilvēki, kuru liecības īpašā komisija ierakstīja slepeno datu bāzē, bet tie, kas neuzdrošinājās pieteikties valsts varas iestādēm un lustrācijas kampaņas laikā tiks atmaskoti, riskēja zaudēt darbu ne tikai valsts iestādēs, bet arī atsevišķās privātās struktūras, turklāt viņu vārdi varēja tikt publiskoti.
Latvijā oficiāla lustrācija tā arī nav notikusi, bet VDK zinātniskās izpētes komisija 2015. gadā vienbalsīgi pieņēma lēmumu, ka vēsturiskās patiesības, vārda brīvības un sabiedrības saliedētības vārdā jānodrošina pilnīga un tūlītēja visu VDK dokumentu, arī Satversmes aizsardzības birojā esošo, nodošana atklātībai un brīvai pētniecībai bez līdzšinējās diskriminācijas. Savukārt Jānis Rokpelnis uzskata – čekas maisus nedrīkst vienkārši atvērt: “Lustrācijas laiks ir nokavēts, maisus vajadzēja atvērt uzreiz, 1991. gadā. Spriežot pēc sevis, un es esmu novests līdz ārprāta robežai, varētu sekot pašnāvības – ja maisu saturu tā vienkārši nopublicētu.”
31. maijs tuvojas
Vēl aizvien nav skaidrības par to, kas notiks ar tā dēvēto “čekas maisu” saturu, un nav arī pārliecības, ka līdz nākamā gada 31. maijam, kas minēts kā pēdējais datums, līdz kuram VDK izpētes Zinātniskajai komisijai bija zinātniski jāizpēta un jāizvērtē materiālais un morālais kaitējums, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem, to izdosies izdarīt. Pašlaik likumā noteikts, ka pēc VDK dokumentu zinātniskās izpētes, kas jāveic līdz 2018.gada 31.maijam, tie jāpadara publiski pieejami.