Rita Našeniece: Neviens latviešu vecāku bērnus neaizstāvēs

http://www.la.lv/kas-cits-ja-ne-jus/

Pirms nedēļas runāju ar latviešu māmiņu Rīgā. Varam viņu dēvēt par relatīvi laimīgo latviešu māmiņu. Ģimene nav turīga, bet viņa tomēr sēž mājās ar bērnu. Trešo gadu. Jo pieejama latviešu bērnudārza Rīgā viņai nav. Tas ir, kaut kur bērnudārzs ir – Katlakalnā vai Imantā. Tikai viņa dzīvo pavisam citā Rīgas pusē. Bet laimīga viņa ir tāpēc, ka, rēķinot katru eiro, tomēr var sēdēt mājās. Jo citādi būtu kā viņas kaimiņienei, kurai vīra nav. Kaimiņienei bija jāiet darbā, un vienīgais veids bija nodot savu bērnu krievu dārziņā. Pa nakti bērns murgo, toties kaimiņiene pa dienu var strādāt. Atklājusi, ka bērnudārzs nesagatavo latviešu skolai. Kaimiņiene palaikam sūdzas par to, kas dārziņā notiek, bet pašā dārziņā nesūdzas. Saka, ja sūdzēsies, tad atriebsies bērnam.

Ir tāds jēdziens: sociāls konstrukts. Vienkāršoti skaidrojot – sabiedrībā ir uzskats par kādu lietu vai parādību, ka tā eksistē. Vai arī attiecīgi neeksistē. Bet visi vai vairākums ir pārliecināti par to, ka eksistē par visiem 200%. Sociālais konstrukts Latvijā ir tas, ka diskriminācija pret latviešiem Latvijas valstī neeksistē.

Latvijā sociālajā konstruktā un politiskajā darbakārtībā ir pastāvīgi, histēriski un mūžīgi uzputoti satrauktumi par to, kā jūtas “mazākumtautības” jeb, saucot lietas īstajos vārdos, patiesībā tie, kas runā krieviski. Mazākumtautību lieku pēdiņās, jo arī neesmu droša, vai par mazākumtautībām var saukt jebko, kas pārsniedz latviešu skaitu desmitiem vai simtiem reižu. Taču nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds raizētos, kā Latvijā jūtas latviešu bērns vai latviešu jaunietis.

Latvijā sociālajā konstruktā ir radīt maksimālu komfortu visiem, kas runā krieviski. Sociālais konstrukts paredz, ka policija aiztur piketētāju par latviešu valodu, nevis pretvalstisku varmācīgu lozungu nēsātāju. Sociālais konstrukts paredz, ka latvietis mērkaķa padevībā saraujas un momentā runā krieviski, tiklīdz tā uzrunāts. Sociālais konstrukts paredz, ka latviešu pusmūža sieviete un vēl jo vairāk vīrietis neaizstāvēs sava jaunā latviešu kolēģa tiesības ar darba kolēģiem vai priekšnieku runāt latviski. Viņš bailīgi klusēs, bet sliktākajā gadījumā – pievienosies krievvalodīgajam mobingam pret jaunākajiem kolēģiem.

Latviešu vecāku klusēšana par situāciju ar latviešu bērnudārziem Rīgā ir līdzīga. Latvietis pazemojumu uztver kā normu un aitiskā padevībā. Sociālais konstrukts teic, ka ir iespēja skaļi saukt “bū!”, ja kāds vēlas runāt latviski, arī tad, ja tas ir bērns.

Situācija ar latviešu bērnudārzu pieejamību Rīgā ir traģiska. Ir dārziņi, kur rindā stāv aptuveni pieci simti un vairāk bērnu, bet katru gadu pieņem 30. Pat ja ņemam vērā, ka vecāki var pieteikties trijos dārziņos un rinda teorētiski ir simtos, būtību tas nemaina.

Krievu bērnudārzā vietu uzbāzīgi piedāvās uzreiz vai īsā laikā. Eiženijai Aldermanei no Rīgas domes pozīcijas viss liekas kārtībā. Ir atvērtas tā saucamās latviešu grupas krievu bērnudārzos, kur tāpat ar bērniem tiek runāts krieviski vai, retāk, sliktā latviešu valodā. Latviešu vecākiem ciniskā PSRS laika stilā tiek ieteikti bērnudārzi attālās nomalēs, kas atrodas tālu no reālās dzīvesvietas un nozīmētu turpu šurpu braukāšanu cauri pilsētai ar ļoti agri pieceltu mazuli. Turklāt Rīgā, kur pārvietošanās pa pilsētu darba laikam tuvās stundās ir liels izaicinājums.

Pilsētas politiskās pozīcijas vadoņus var saprast – latvieši Rīgā varētu vispār nebūt, pilnīgi pietiktu, ja viņi atbrauktu uz darbu Rīgas domes departamentos no Mārupes vai Ķekavas un, vaigus piepūtuši, saplānotu kādu četru joslu maģistrāli Rīgas vēsturiskā centra nomalē. Dienas beigās viņi atgrieztos zaļajā Pierīgā ar latviešu dārziņiem un pārējo.

Jebkuras tautības Rīgas domes pozīcijas interesēs ir maksimāli samazināt tā elektorāta klātbūtni pilsētā, kas apdraud viņu politisko eksistenci pašvaldībā. Viņi apzināti un metodiski sit pa apkaimēm, kas par viņiem nebalso. Pa latviešu ģimenēm un latviešu bērniem gan bērnudārzos, gan skolās, kā pierādīja mēģinājums slēgt vienīgo latviešu vidusskolu Bolderājā. Latviešu jaunās ģimenes ir viņu riska grupa, un šīs grupas neitralizācija ir viņu interesēs.

Aptuveni arī nojaušu, kāpēc nav neviena latviešu politiķa – jurista, kas iesniegtu Satversmes tiesā iesniegumu par latviešu bērnudārzu situāciju Rīgā, kas pēc būtības ir diskriminējoša un pretvalstiska. Iespējams, ka tieši tāpēc, ka Satversmes tiesa ar lielu pirkstu norādīs Saeimas virzienā. Kad konsultējos ar bijušajiem un esošajiem tiesnešiem, sapratu, ka iesniegumam Sa-tversmes tiesā ir jābūt labi uzrakstītam. Jautājums, vai tie latviešu politiķi, kuru informācijā uz kandidēšanu Saeimā ir minēta profesija “jurists”, patiesi ir spējīgi sagatavot šādu iesniegumu. Patiesībā runa ir par kaut ko vēl būtiskāku, proti, politiskās elites vainu šādas situācijas radīšanā. Vainu, ko elite vēlētos noklusēt.

Kad jautāju izglītotiem latviešu vecākiem, atbilde ir vienmēr viena. Tās esenci man lieliski formulēja mana tvitera soctīklu kolēģe: laika un spēka nav, jo mēs smagi strādājam, lai varētu apmaksāt privātos bērnudārzus un aukles. Jauni cilvēki dubulti velk karjeras attīstības, naudas pelnīšanas un bērnu audzināšanas slodzi. Taču ir kaut kas vairāk, proti, par latviešu bērniem nav sabiedrības tradīcijas būt uztrauktiem. Vēl vairāk, uztraukties par latviešu bērniem un latviešu jauniešiem ir nacionālisms. Uztraukties par “mazākumtautību”, respektīvi krieviski runājošiem vai pārkrievotiem, bērniem ir normāli.

Jaunie izglītotie vecāki ir savas pārslogotās dzīves un šī psiholoģiskā bloka varā. Politiķi ir sava neizdarītā, bet labi apmaksātā darba ķīlnieki. Par Rīgas varnešiem viss skaidrs.

Bet neviena cita nebūs. Neviens latviešu vecāku bērnus neaizstāvēs. To var izdarīt tikai viņi paši. Valsts mūsu bērnu aizstāvībā nav ieinteresēta, tāpat kā Rīgas pilsētas vadība. Šobrīd visvairāk ticu aktīvismam, patiesībā tikai tas tagad uztur dzīvu Rīgas latviešu sabiedrību. Aktīvisms Rīgā ir ļoti asiņaina padarīšana, jo būtībā sabiedrotie ir tikai tādi paši aktīvistu tīkli. Rīgas atmosfēra, par laimi, tomēr ir līdzīga 19. gadsimta, nevis PSRS laiku beigām. Mēs varam pašorganizēties. Un tikai paši sev palīdzēt. Un neviens cits. Ja vecāki nerīkojas, neviens to nedarīs. Skarbi, bet tā ir patiesība.

Mazliet papagailīgi, bet atkārtoju – atcerieties, neviena cita nebūs. Ja plānojat ar savu ģimeni joprojām dzīvot Eiropas valstī Latvijā, ja vēlaties, ka tajā dzīvo jūsu bērni, šī cīņa ir jāizcīna. Jūs risināsiet šo situāciju, kā pienākas eiropiešiem, kā to būtu risinājuši poļi, vācieši un franči. Tikai tad jūs un jūsu bērni būs pelnījuši dzīvot Eiropā. Nevis ņencu autonomajā apgabalā Krievijā. Un, jā, iesniegumam Satversmes tiesā ir jābūt labi uzrakstītam.

Laiks Latvijai pieaugt - likvidēt segregāciju skolās

Laiks Latvijai pieaugt

http://mob.ir.lv/2012/2/13/laiks-latvijai-pieaugt

Laiks Latvijai pieaugt

114

Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots

Rita Eva Našeniece 13.februāris 2012 14:00

Amatpersonu un viedokļu līderu dramatiskā brīnīšanās par to, kā pēc 20 neatkarības gadiem ir iespējams referendums, ir absurda. Atbilde ir vienkārša: tieši jūsu vadītajā valstī ir izaugusi segregētu izglītību ieguvusi jauna paaudze. Ja izglītība atsevišķos aizgaldos sašķiro tautības, ideoloģiski manipulatori, līdzīgi kreisajam ekstrēmistam Lindermanim, viegli var uzkurināt etnisku agresiju. Ir viegli būt agresīvam pret to, kuru nepazīsti. Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots.
Latvietis ir sev iegalvojis, ka brīdī, kad visi nelatvieši, kas dzīvo Latvijā, iemācīsies latviešu valodu, etniskā rīvēšanās Latvijā beigsies. Arī krievi , impēriskajā ideoloģijā audzināti, uzskata, ka divvalodība izbeigtu visas problēmas - jo visi (un ne tikai krievi) labi saprot, ka divvalodība nozīmē krievu valodas vienvalodību un faktisku integrāciju uz krievu valodas bāzes.

Lai nebūtu konflikta, latvieši varētu vienkārši palikt par krieviem. Tā ir darījušas daudzas asimilētās Krievijas tautas, pakļaujoties krievu tautas varenai vēsturiskajai misijai.

Abas puses valodas jautājuma risināšanu redz kā konflikta izbeigšanu.

Aparteīda ražošana

Valodas zināšanas nenozīmē spēju sadarboties. Valodas mācīšana segregētā, ideoloģiski raibā sistēmā, sapratni nenodrošina. Izglītība ir tradicionāla platforma, kurā jauniem cilvēkiem valsts piedāvā augt kopā.
Latvijā bērni pa tautībām tiek sašķiroti bērnudārzā. Kopš sašķirošanas brīža viņi sāk augt vismaz divās pasaulēs, kur viņiem tiek nodrošināts viss - izglītība, informācija, korporatīvie kontakti, ideoloģija. Eiropas tautām tradicionālā platforma, kas XX gadsimtā ir nodrošinājusi savstarpēju sapratni - kopīga izglītība -, Latvijas jaunajai paaudzei ir liegta.
Latvijas segregētajā izglītības sistēmā krievu skolās mācās procentuāli lielas, vēsturiski svaigi ieradušās minoritātes masas, kuru vecāki ir dzīvojuši ļoti specifiskos kolonizācijas apstākļos. Tā bija jauna kultūra, kura imperiālismu uztvēra organiski un sevi kā agresorus nejuta. Šajā kultūrā pavisam labticīgi imperiālisms nebija imperiālisms. Šai psiholoģijai neatkarīgās Latvijas laikā nebija iespējas iznīkt, jo nekas cits, kā segregēta izglītība netika piedāvāts. Šādā vidē valodas apmācība tiek uztverta kā pazemojums. Tā nav organiska nevienam un rada pretēju efektu. Tā tas ir noticis ar latviešu valodu. Etniski sašķeltajā s skolās, kur bērni jau agrīnā vecumā tika sašķiroti krievvalodīgajos un latviešos, ir divas pasaules, kurām Latvijā tiek piedāvāts viss, lai tās nesatiktos.

Agresija kā segregācijas efekts

Segregācija nav valodas jautājums. Aparteīdu var veidot, balstoties uz jebkuru atšķirību. Komunikācija nav tikai valodas jautājums.
2011.gada 21.novembrī dinamiskajā daudzmiljonu Indijas pilsētā Mumbajā nežēlīgi tika nogalināti divi jauni puiši. Viņi aizstāvēja meitenes no seksuālas uzmācības uz ielas, sauktas „eve teasing". Šāda veida uzmācība Indijā un daudzviet Dienvidaustrumāzijā ir izplatīta. Tādēļ jaunas meitenes pat radinieku pavadībā bieži baidās iziet uz ielas. Mumbaja tradicionāli tika uzskatīta par sievietēm drošu pilsētu, taču pēdējo gadu laikā situācija ir mainījusies.
Tūkstošgades sākumā Indijā strauji izplatījās viedoklis par segregētās dzimumu izglītības priekšrocībām. Tas atbilda jau mazliet vājinātajām patriarhālās pasaules tradīcijām, bet šoreiz tam bija moderns un zinātnisks pamatojums. Argumenti bija reāli - meiteņu skolu skolniecēm bija daudz labākas sekmes tradicionālajos puiku priekšmetos - fizikā, matemātikā un sportā, bet zēnu skolu skolniekiem bija spoži sasniegumi mākslā, literatūrā un valodās. Skolotāji atklāja, ka viņiem šādā vidē strādāt ir daudz vieglāk. Prasme audzināt nebija vajadzīga, pietika ar prasmi izglītot.
Bērni no pirmsskolas sagatavošanas tika sadalīti daudzsološākajā sistēmā, taču bija kāds blakusefekts. Lai gan sekmes un uzvedība uzlabojās, radās jauna problēma. Jaunie cilvēki, kas bija piedzimuši tradicionāli dzimuma ziņā segregētā un uz vīrieša autoritāti orientētā pasaulē, patiešām mācījās un uzvedās labāk dzimumu ziņā sadalītās izglītības iestādēs. Bet vienlaicīgi viņi nokļuva lielās sociālās komunikācijas grūtībās ārpus skolas, jo adekvāti uzvesties un strādāt spēja tikai segregētās grupās. Dzimumi, kas atradās publiskā vidē - uz ielas, iepirkšanās vietās, transportā un darbā, nespēja normāli komunicēt. Tāpēc jaunas sievietes aizvien biežāk kļuva par uzmācīgu komentāru, nepiedienīgu pieskārienu un provokatīvas uzvedības upuriem. Cilvēki, šķirti no bērnības un zaudējuši vienīgo platformu, kurā tie var augt kopā un saprast citam citu, kļuva par agresoriem un upuriem.
Augstākā mērā šķirtas audzināšanas piemērs ir Ziemeļīrija. Tur 95% bērnu apmeklē vai nu katoļu skolas vai sabiedriskās, tā sauktās pārraudzītās (controlled) skolas, kurās mācās protestantu bērni. Lai gan abas skolu plūsmas sevi dēvē par atvērtām, tās faktiski ietver bērnus no divām tradicionāli naidīgām reliģiju grupām. Lai gan ir valsts noteikti programmas satura standarti, tomēr tieši tāpat kā Latvijā ir gandrīz neiespējami nodošināt vienādu saturisko pasniegšanu vairākos priekšmetos, jo īpaši tajos, kas saistīti ar reģiona vēsturi. Tradicionālā izglītības sistēma Īrijā darbojas kā konfliktu atražojoša sistēma.
1985.gadā aktīvisti no bērnu vecāku vidus nodibināja Ziemeļīrijas Integrētās izglītības padomi (NICIE), kura bija par kopējo izglītības platformu bērniem. Pirmā integrētā skola Ziemeļīrijā tika nodibināta 60.gados, tomēr tā ilgi bija vienīgā. Sākot ar astoņdesmito gadu otro pusi, jo īpaši 90.gados un šā gadsimta sākumā, kopīgās plūsmas skolu skaits strauji auga. Pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā NICIE un kopīgās izglītības advokāti ir veikuši ilgstošu, bet ļoti sekmīgu komunikācijas kampaņu.

Pēdējo aptauju rezultāti rāda, ka deviņi no 10 Ziemeļīrijas bērnu vecākiem atbalsta integrētu izglītību, nevis tradicionāli segregētās skolas.

Tas ir necerēts progress sabiedrībā, kas vēl pirms 30 gadiem ticēja, ka vienīgā pašsaglabāšanās forma ir segregācija.

Eiropa: integrētās skolas kā platformas

Eiropas XX gadsimta otrās puses tradīcija ir piedāvāt skolu kā kopīgu sadarbības platformu. Skola ir viens no būtiskākajiem konflikta mazināšanas faktoriem.
Antisemītisms Eiropas vēsturiskajā tradīcijā zēla un plauka līdz pat XX gs. vidum. Pat XIX gs. beigās ebreju bērnu komunikācija un izglītība kopā ar neebrejiem bija praktiski neiespējama. Fašistiskās Vācijas uzvaras gājiena laikā antisemītisms visspēcīgāk izpaudās tradicionālos reģionos, kur reliģiskais un etniskais dalījums bija īpaši strikts. Turklāt, kā tas, piemēram, notika Polijā, bieži to demonstrēja nācijas, kuras pašas smagi cieta no fašistiskā režīma.
Eiropas valstis, kur izglītības integrācija bija attīstījusies agri un kur jau pirms Otrā pasaules kara plašās vidusšķiras bērni mācījās kopā, antisemītisms iznīka ātri. Tā tas notika Holandē un Dānijā, kuras, neskatoties uz nacistu okupāciju, veica virkni sabiedrības organizētu ebreju glābšanas pasākumu. Holandē 10% iedzīvotāju bija vienā vai otrā veidā iesaistīti pagrīdes aktivitātēs un ebreju glābšanā. To darīja sabiedrības elite, bagātie rūpnieki, inteliģence, garīdzniecība un pat pašvaldību administrācijas darbinieki.
Arī Dānijā nacionālā administrācija panāca ebreju faktisku aizsardzību. Dānijā netika ievesta dzelteno zvaigžņu sistēma un neviens pret ebrejiem vērsts likums netika izdots. Kad 1943.gadā nacistu spiediens kļuva īpaši brutāls, dāņi paspēja 7500 no saviem 8000 ebrejiem evakuēt uz Zviedriju speciālas glābšanas operācijas laikā. Daļa no 500 atlikušajiem krita nacistu rokās. Tad dāņi nekavējoši noorganizēja Sarkanā Krusta glābšanas komisiju, kas sekoja internētajai grupai un nepieļāva savu ebreju tautības pilsoņu nokļūšanu nāves nometnēs.
Eiropa ir multilingvāla, multietniska un reliģiski raiba. XXI gadsimts ir radījis informatīvo telpu bez nacionālām robežām. Skola bieži vien ir vienīgā kopīgā platforma, ko valsts par piedāvāt cilvēkiem. Bieži tā ir palikusi par vienīgo iespēju augt un mācīties sadarboties. Tā rada pieradumu lietot arī citas valodas informācijas produktus.
Knuts Volebeks, EDSO nacionālo minoritāšu augstākais komisārs, savā 2009.gada 29.janvāra runā Dienvidaustrumeiropas universitātē Maķedonijā teicis: „ Izglītība ir saite, kas mūs vieno. Tieši skola ir tā, kur dažādu tautību skolēni satiekas un saprot, ka citādāks nenozīmē ienaidnieku. Patiesībā tieši skolā dzimst daudzas draudzības, kuras ilgst visu mūžu. Skolā tiek apgūta otrā un trešā valoda un tiek iepazītas jaunas kultūras."

Latvija kā „integratoru" upuris

Latvijā, kopš neatkarības iegūšanas nevienā skolā, kaut vai pilotprojekta veidā, netika piedāvāta kopīga audzināšanas un izglītošanās iespēja. Neviens no viedokļu līderiem, ieskaitot veiksmīgo Briseles amatā iepilotējušo Nilu Muižnieku, pat neiepīkstējās par sašķeltās izglītības sistēmas sekām.
Starp Latvijas izglītības dezintegrācijas arhitektiem ir gan pirmais EDSO komisārs nacionālo minoritāšu lietās Van Der Stūls, gan Krievijas politikas revanšistiskie spēki, kam bija svarīgi, lai Latvijā paliek impēriskajiem centieniem uzticīga minoritāte un ideoloģiski kontrolēta jaunā paaudze.

Tomēr pirmkārt un galvenokārt segregētās izglītības arhitekti bija šeit uz vietas. Gan valsts pārvaldē, gan pārliberalizētajā un patstāvīgi domāt nespējīgajā akadēmiskajā vidē.

EDSO 1996.gada Hāgas rekomendācijas konkrētai tranzīta valstu grupai Latvijā tika uztvertas kā Svētie raksti. Piedāvāto risinājumu riski netika analizēti. Hāgas rekomendācijas tika rakstītas abu bijušo impēriju metropoļu - Serbijas un Krievijas nekaitināšanai, nodrošinot īstermiņa pasākumus iespējamā (vai it kā iespējamā) etniska konflikta risināšanai. EDSO dokumenti to dēvē par „tādas minoritātes tiesību nodrošināšanu, kura blakus valstī ir mažoritāte". Latvijas gadījumā tas nozīmēja nodrošināt priviliģētās minoritātes tiesības bijušajai vadošajai nācijai. Tas varētu būt tikai emocionāls faktors, ja šī minoritāte nebūtu ļoti lielā skaitā ieradusies pavisam nesen un caurskalota ar pilnīgi citu ideoloģiju.
EDSO koncepts pēc 2002.gada etniskajiem nemieriem Maķedonijā un 2010.gada nemieriem Kirgizstānā ir mainījies, un Hāgas rekomendācijas tiek pasniegtas kā viedoklis, kas tika pausts noteiktos laikmeta diktētos apstākļos.

Atbildes uz populārākajiem jautājumiem

Latvijā integrētās izglītības izpratne ir pilnīgi izkropļota, tāpēc atbildu uz iespējamiem jautājumiem.
Vai bilingvālā izglītība nozīmē segregētu izglītību?
Nē, tieši otrādi. Principā bilingvālās izglītības mērķis ir savienot, nevis šķelt. Bilingvālas programmas pasaulē tiek izmantotas, lai pirmskolas un sākumskolas bērnus integrētu skolā, kurā no noteikta vecuma viņi mācīsies kopā ar citas tautības bērniem. Piemērs, „spāniski runājošie" ASV štati. Pirmskola, sākumskola bilingvālas, tālāk - viena skola visiem.
Vai integrēta izglītība ir parasta skola ar mācībām vienā valodā?
Īstenībā nē. Šādā skolā ir gan lingvistiskā, gan psiholoģiskā komponente, kas nodrošina pilnīgu adaptāciju, jo īpaši mazākuma grupai. Starp citu, mazākuma grupa ne vienmēr ir minoritāte. Skolā jābūt skolotāju palīgiem, bilingvāliem psihologiem, konfliktu risināšanas speciālistiem un, pirmkārt, spējīgiem pedagogiem - audzinātājiem.
Vai forsēta latviešu valodas apguve palīdzēs sveštautiešiem integrēties?
Nē, segregētā sistēmā valodas apmācība nav organiska. Ja turklāt notiek ideoloģiskas manipulācijas, tā var tikt uzskatīta par varmācību. Piemērs, cilvēks, kas audzināts šādā skolā, savā biznesā darbā principiāli pieņems tikai krieviski runājošos, bet latviskā vidē kopumā jutīsies traumatiski un nekomfortabli.
Vai iespējama asimilācija, apmeklējot integrētu skolu?
Nē, un to pierāda pasaules prakse. Integrēta izglītība bērnam nodrošina bilingvālu adaptāciju, tālāku savas valodas, literatūras un kultūras apguvi. Turklāt apkārt eksistē informatīvā un kultūrtelpa un/vai ģimenē runā dzimtā valodā. Nelatvietis, kurš pēc bilingvālas adaptācijas no 12 gadu vecuma mācīsies kopā ar visdažādāko valodu bērniem latviešu valodā, par latvieti nekļūs.
Vai padomju laika divplūsmu skola ir kopīga skola?
Nē, tā ir segregēta sistēma zem viena jumta. Pieņemu, ka ļoti nepatīkama sistēma.
Vai kopīga informatīvā telpa spēs aizvietot kopīgu skolu?
Nē. Kopīgu informācijas telpu rada cilvēki. Pieņēmums, ka divas segregētas kopienas ražos un lietos kopīgu informācijas produktu, ir maldīgs. Tieši tāpēc naiva un nereāla ir ideja par „patiesās informācijas" kanālu krievu mediju lietotājiem. Informatīvās un kultūras telpas izvēle un lietošana veidojas agrā bērnībā. Segregētā sistēmā nav vajadzības pēc informācijas telpas dažādības.
Vai šāda skola ir iespējama Latvijā?
Lai Latvija atgrieztos Eiropas izglītības un konfliktu novēršanas tradīcijā, ir vajadzīga politiskā griba. Nacionālkonservatīvie savā referendumā uzsvēra valodas zināšanas. Liberāļi ir iestrēguši savās iepriekšējo dekāžu kļūdās, nespējot atmudžināt bilingvālās izglītības sekmes no segregācijas traģēdijas. Nominālie kreisie, de facto impēriskie revanšisti, lieliski izprot draudus, ko šovinisma ideoloģijas atražošanai nestu kopīga, visus vienojoša izglītības sistēma. Un tieši tāpēc to nepieļaus.
Ko darīt?
Runāt ar visiem, kas šeit nevēlas Biškeku, Ošu, Tetovo. Ticu, ka tādu ir daudz. Neatkarīgi no tautības. Bērni ir mūsu nākotne, nevis mūsu fobiju un agresijas tālāknesēji.
Laiks pieaugt.
Autore ir komunikācijas risku analītiķe

Nošķūrēt komunikācijas mēslus - valdība melo 250 imigrantu ievešanai, ignorē neskaitāmos neintegrētos krievu imigrantus

http://mob.ir.lv/2015/8/3/noskuret-komunikacijas-meslus

Nošķūrēt komunikācijas mēslus

92

Vieglāk ir medīt rasistus un fobistus, nevis runāt par reālu integrācijas politiku un risku novēršanu

Rita Eva Našeniece 3.augusts 2015 10:15

Pateicoties LNT ziņām, esam uzzinājuši, ka Latvijai jau pirms trīs gadiem bija jābūt gatavai masveidīgai patvēruma meklētāju uzņemšanai, bet tas nav izdarīts.
Nav arī skaidrs, vai kāds no atbildīgajiem varnešiem ir mēģinājis izskaidrot Briselē, ka masveidīga imigrācija Latvijā patiesībā jau ir bijusi, bet savukārt integrācija smagi caurkritusi. Un - vai ir bijuši uzklausītas Arta Pabrika, Mihaila Hazana un Roberta Zīles absolūti loģiskās pārdomas par šo tēmu.
Valsts varas neatbildētie jautājumi tiek ierušināti sliktas komunikācijas kaudzē.

1 Dezinformācija un meli

Vispirms - lai izskaidrotu sabiedrībai, kas ir šie patvēruma meklētāji, nedrīkst izmantot melus. Sabiedrības uzticēšanās valsts un poliskajām institūcijām daudzos jautājumos jau ir bijusi sāpīgi pievilta.
Mēs atceramies diezgan nesenos nekustamo īpašuma lobija centienus mārketēt Krievijas uzturēšanās atļauju pircējus kā disidentus, tādu kā masveida antiputinistu kustību, kas ierodas Latvijā, lai dzīvotu savos disidentu ciematos. Patiesībā visiem bija skaidrs, ka šādus politiskus kritērijus Pilsonības un migrācijas lietu (PMLP) departaments nekad nav vērtējis un nespēj izvērtēt. Jūrmalā gozējas Putinam tuvu lielbagātnieku īpašumi un vietējie iedzīvotāji tiek nīdēti ar augstiem zemes nodokļiem. Latvijas vārdu 9.maija akcijās Eiropā diskreditē "Latvijas Nakts vilku", Putinu atbalstoša motociklistu apvienību, pārstāvoša persona ar piešķirtu uzturēšanās atļauju.
Latvija ir izvēlējusies piekopt sabiedrībā nepopulāru ekonomiskos, sociālos un drošības riskus saturošo termiņuzturēšanās atļauju tirgošanu par de facto neesošām investīcijām un nekustamajiem īpašumiem.
TUA (TUA - termiņuzturēšanās atļaujas; NĪ - nekustamie īpašumi) stāsts ir stiprinājis neuzticības jebkurai nerezidentu, arī imigrantu grupai un veidojis sāpīgu reakciju ar šo krāpšanas pieredzi.
Problēmas centrā nav 250 personas, bet tas, ka valsts 25 gados nav spējusi pierādīt savu integrācijas kapacitāti attiecībā uz PSRS laikos iebraukušajiem migrantiem. 250 personu ierašanās būtībā ir tikai simbolisks pēdējais piliens, kas pārpilda kausu.
Caurkritušajai integrācijai ir jābūt izšķirošajam tematam sarunā par imigrāciju, jo uzticības valsts integrācijas spējai nav.

2 Naida runa un birku karināšana

Imigrācijas debatēm par un pret argumentos jābūt racionālām. Diemžēl mājasdarbu neveikušie proimigrācijas aizstāvji Latvijā ir nesagatavoti mierīgai, racionālai sarunai. Aizskaroši auri par rasistiem un nacistiem nav veids, kā veikt izskaidrošanu. Ir jāatbild uz cilvēku jautājumiem ar izpratni, pacietību un konkrēti adresējot bažas.
Imigrācijas jautājumu diskusijā jo īpaši būtu jāizkopj prasme izskaidrot savu viedokli, nelietojot naida runu. Latvijā ir izveidojusies provinciāla subkultūra, kas sevi maldīgi dēvē par liberāļiem, bet sen ir aizmirsusi, ka liberālās vērtības paredz dialogu, nevis agresīvu, emocionāli pielādētu kliegšanu. Manā Twitter lokā esmu ievērojusi kādu sakritību - personāži, kuri Ukrainas kara sākumā sociālajos tīklos paniski organizējās bēgšanai no Latvijas un uzklupa tiem, kas runāja par dzimtenes aizsardzību, ir tie, kuri visvairāk ir aizrāvušies ar nacistu un rasistu medībām. Brīdī, kad rakstu šīs pārdomas, īpaši aktīvs ir bēdīgi pazīstams kungs, kas kādreiz bijis iesaistīts Latvijas pilsonības nelikumīgā piešķiršanā.
Tā ir grupa, par kuru precīzi izteicās mana krievu paziņa - kādēļ man jāintegrējas tautā, kura tik ļoti nīst savus cilvēkus?
Tiem, kas lieto rasistu un nacistu vārdus imigrācijas debatē, jāsaprot, ka viņi patlaban ir vienā ierindā ar Korenu un Ždanoku. Naida runa izslēdzot jebkādu racionālu dialogu.
Šo problēmu precīzi nodefinējis twitter(a) biedrs Dmitrijs Mironovs @DmitrijsMironov: "Tomēr gribētos tai visā "bēgļu sāgā" dzirdēt, kas viņi ir, no kurienes, kāpēc un vai tiešām bēg, pagaidām atbildes vietā vien - jūs rasisti, naciķi..." (atvainojos, autoram mazliet pielaboju gramatiku).
Nepalīdz birku karināšana, kādu veica jaunievēlētais prezidents Vējonis. Viņš braši paziņoja, ka imigrācijas jautājumi ir padomju fobijas. Padomju fobijas ir neuzdot jautājumus, akli deleģējot savu sirdsapziņu varnešiem, pakļaujoties viņu vajadzībām. Starp citu, kā veica Vējonis pats, ilgus gadus kā partijas birokrāts vadot VARAM, ministriju, vienu no tām, kas ir vislielākajā mērā līdzatbildīga par lauku un mazpilsētu izmiršanu un cilvēku aizbraukšanu no Latvijas.
Vieglāk ir medīt rasistus un fobistus, nevis runāt par reālu darbības plānu - par integrācijas politiku un risku novēršanu. Šobrīd šāda plāna nav.

3 Jautājumi un atbildes

Kā bēgļus iesaistīs darba tirgū? Kādas ir viņu prasmes? Vai bēgļu patvēruma centrs atkal bēgļu bērnus sūtīs uz krievu skolu, kā tas notiek līdz šim jeb sadarbībā ar IZM spēs nodrošināt valsts valodas skolas apmeklējumu? Ušakovs ir pateicis, ka Rīgā bēgļiem patvērums netiks dots (kaut gan, tieši Rīgā ir simtiem tukšu namu, un lauka vidū nometni nebūtu jāierīko), kur viņi paliks?
Ir jāskaidro, kas ir bēgļa statuss, kā to piešķir un kā to pārbauda. Kā atšķir bēgli no ekonomiska ieceļotāja?
Jautājumu ir daudz - ja bēgļu pārvadāšana ir bizness, kur "biļete" maksā 1-4 tūkstošus eiro, vai tiešām pārvestie ir bēgļi? Kur ir sievietes, kur ir bērni? Vai jebkuras tautības vīrietim ienāktu prātā kara situācijā atstāt savu ģimeni iznīcībai, lai bēgtu pašam? Kāpēc atšķirībā no Dienvidaustrumāzijas, kur bangladeši (Bangladeshi) un roingja (Rohingya) tautības cilvēki kuģos bēg ar visiem ģimenes locekļiem, laivās pie Lampedūzas praktiski ir vīrieši? Vai raudošās bēgļu meitenītes vietā, kurai mēs vēlētos palīdzēt tūlīt pat, mēs nesniedzam patvērumu viņas mocītājiem? Tā noticis "The Guardian" publicētajā sievietes stāstā, kura laivu bēgļu nometnē ieraudzīja savu nolaupītāju un spīdzinātāju.
Šajā kontekstā diezgan manipulatīvs lielākai daļai publikas izklausīsies arī ir salīdzinājums ar Latvijas bēgļiem 1945.gadā, kad bēga latviešu ģimenes Zviedrijā nevienam nevarēja un nebija šaubas, no kurienes un kādos apstākļos tās nāk. Mēs taču nesaņemam bēgļu laivas no Zviedrijas, Igaunijas vai Vācijas, par kuriem būtu skaidrs, ka tie tiešām ir bēgļi.
Kā cilvēkam, kas tagad ar interesi pēta imigrācijas prakšu vēsturi, kopumā liekas nepiedienīgs salīdzinājums ar latviešu bēgļiem pēckara periodā. Jaunās pasaules valstu politika pret imigrantiem toreiz bija izteikti rasistiski restriktīva. ASV līdz 1965.gadam, kad likums mainījās, kvotu sistēma paredzēja praktiski neierobežotu imigrāciju no Ziemeļeiropas, ierobežotu no Austrumeiropas un Dienvideiropas un ļoti ierobežotu vai 0 kvotu gadā no okupētajiem Karībiem, Āzijas un Āfrikas.
Latvieši iekrita vēlamo grupā, taču neviens no tiem, ko uzņemam šodien, tur nebūtu. Imigrācijas politika Jaunajā pasaulē bija rasistiska. Ne tikai nacionālā piederība, bet arī citi, šodien neparasti parametri, tika izskatīti. Latviešu ģimenes, kas vēlējās saņemt iespēju izceļot, izgāja veselības pārbaudes. Ja ģimenē bija hroniski slimi bērni vai veci nespējīgi ļaudis, bija jāizvēlas atstāt tos vai nesaņemt iespēju doties uz apsolīto zemi. Pēckara Eiropas pasaule nebija atvērta. Vācija atgrieza Krievijai Doņeckas kazaku ģimenes, vairāk kā 14 miljoni vāciešu baisos apstākļos tika izdzīti, izvaroti, nogalināti, aplaupīti savā bēgļu gājienā uz Vāciju. Migrācija notika, tikai cita veida. PSRS teritorijās Ukrainā, Moldovā un Baltijā notika forsēta krievu kolonistu iebraukšana.
Latvieši ir žēlsirdīga nācija pat ekonomiski spiedīgos apstākļos, to apliecina plašās ziedošanas kampaņas. Latvieši ir arī izteikti toleranta un viegli ietekmējama nācija. Ne velti mēs tik pacietīgi panesam mums būtībā naidīgas politiskās vides manipulācijas - latviešu jauniešus diskriminējošais darba tirgu un konfliktoloģisku, etniski segregētu izglītību.
Mēs esam sentimentāli un atsaucīgi, ciktāl tas attiecas uz palīdzību, taču mēs neesam idioti. Tāpēc jebkuram varas vēstījumam ir jābūt godīgam, bez manipulācijām, kas radītu iespaidu par iesmērēšanu.
Skaidrs (un vēlāk godīgi) izpildīts vēstījums, piemēram, uzņemam 250 sīriešu kristiešu bēgļus - ģimenes un bērnus -, tas uzlabotu katastrofālo komunikāciju. Sabiedrībai jāsaprot, ka palīdzam tiem, kam visvairāk ir nepieciešams. Der arī jebkurš cits pamatots vēstījums. Ar uzsvaru uz pamatots.
Godīgi jāpasaka arī tas, ka process būs augošs. Pat ja vairāk neviens nav jāuzņem (kas gan ir mazticami) ģimenes apvienošanās princips nodrošinās tālāku imigrācijas pieaugumu.

4 Sociālā taisnīguma princips

Ja bēglis ir šeit, tad valstij viņš ir jāuztur. Tas ir normāli. Pagaidām neesmu dzirdējusi piedienīgu skaidrojumu, kāpēc plānotais bēgļa pabalsts ir lielāks par bērna pabalstiem vai pensijām. Nesenajā LTV1 studijā Latvijas Cilvēktiesību centra pārstāve mēģināja pamatot šīs atšķirības ar to, ka bēgļiem nav iespējams paņemt līdzi drēbju skapi.
Cilvēktiesību centrs, kas savu daiļradi pārsvarā velta mundrajām, izglītotajām, labi pelnošajām un amatos izcili pārstāvētajām seksuālajām minoritātēm, ir aizmirsis, ka ir nabadzīgi, diskriminēti un pazemoti cilvēkbērni pavisam citās grupās. Un runa nebūt nav par drēbju skapi. Problēma daudzās ģimenēs ir - kā pabarot bērnus. Ļoti vienkārši - "Latvijā ik gadu pasaulē nāk ap 20 000 bērnu un aptuveni 2000 no tiem piedzimst ģimenēs, kurām nepietiek līdzekļu, lai nodrošinātu savai atvasei pamatlietas, kas nepieciešamas bērna pilnvērtīgai attīstībai," teikts Ziedot.lv labdarības akcijas paziņojumā. Un neaizmirsīsim, ka Latvijā ir ģimenes, kas paniski baidās lūgt palīdzību, jo tieši trūcīgie apstākļi var kļūt par iemeslu bērna izņemšanai no ģimenes.
Vienīgais veids, kā šī situācija būtu maināma, ir sociālo pabalstu un sociālā atbalsta griestu celšana trūcīgajām vietējām ģimenēm, lai nenovestu sabiedrību galējā šokā par diskriminējošam praksēm pret vietējiem bēdu brāļiem. Tas būtiski nāktu pa labu arī visas sabiedrības attieksmei pret imigrantiem.
Tie, kas šķērsojuši Vidusjūru, ir bijuši spējīgi maksāt un, ja arī ne vienmēr, tomēr daļa no viņiem saņem no mājām naudu arī vēlāk, lai pārvietotos pa Eiropu, vai iegādātos mītni.
Mūsu palīdzībai jebkāda veida imigrantiem jābūt nediskriminējošai pret mums pašiem un sociāli taisnīgai.

5 Tiem, kas uzdod jautājumus

Padoms mums, kas nav zaudējuši spēju domāt ar savām smadzenēm - ja jums kāds pārmet empātijas trūkumu, tad, kad uzdodiet jautājumus par imigrāciju, pajautājiet - cik Latvijas bērnunama bērnus šis empātiskais cilvēks ir uzņēmis savā ģimenē un cik vientuļiem vecīšiem palīdzējis. Jautājiet - vai viņš ir devis darbu latviešu jaunietim, nepieprasot krievu valodu? Vai iespēju dzīvot sava dzīvokļa istabiņā darba meklētājam no laukiem, jo šim cilvēkam nav naudas, lai TUA/NĪ uzskrūvētājā īres tirgū īrētu istabu Rīgā? Vai jūs personiski esat snieguši reālu un regulāru palīdzību kādam no tiem 1/5 Latvijas līdzcilvēkiem, kuri, pēc Centrālā statistikas biroja datiem, ir pakļauti nabadzības riskam?
Un ja jums uz jūsu jautājumiem argumentēti nespēj atbildēt, bet uzbudināti bļaustās par idiotiem, nacistiem un rasistiem, nesakiet neko. Cilvēkiem, kas to dara, nav racionālu argumentu, tieši tāpat kā racionālu argumentu nebija raganu medniekiem viduslaikos.
Varat vienīgi izvilkt kabatas spoguli un turēt viņu seju augstumā.
Autore ir Saeimas priekšsēdētājas biroja vadītāja, publiciste. Rakstā pausts autores personiskais viedoklis.

Pārkrievošana caur nekustamā īpašuma uzturēšanās atļaujām

Stikla kreļļu ekonomisti

Kāpēc esmu pret vientiesību uzturēšanās atļauju izsniegšanā

Rita Eva Našeniece 24.septembris 2013

http://www.ir.lv/2013/9/24/stikla-krellu-ekonomisti 

Karikatūras autors - Edgars Sīms.

Pie mums atnāca māklere, latviski runāja tekoši. Izskatīga, dārgās drēbēs. Mūsu dzīvokli novērtēja atzinīgi. Ieraugot divas izejas (vecais dzīvoklis), viņas acis iemirdzējās. Tālāko dialogu attēlošu burtiski.
„O!," viņa izsaucās, „dzīvokli var sadalīt". „Tas nekad nav bijis sadalīts, senāk esot bijis komunāls, bet ne sadalīts," skaidroju. „Turklāt tam ir papīri kā vienam dzīvoklim," saku. „Nē, visu var nokārtot," sauca brašā māklere, „mēs to visu darām!".
„Kāpēc gan kādam vajadzētu dalīt dzīvokli?" „Tāpēc, ka latvieši dzīvokli nepirks, latviešiem nav naudas," viņa priecīgi vēstīja. „Pirks krievi." „To aiztaisīs ciet," rāda uz koridoru, "un vienu pusi izīrēs!"

Kāpēc tad jāīrē?" - jautāju. „Nu, kā?! Viņiem taču par kaut ko jādzīvo! Vienu pusi viņi izīrē un par to naudu dzīvo, kamēr darbu atrod." Tad lietišķi apvaicājās, cik ātri varam izvākties, ja viņa atvestu īsto pircēju un tas vēlētos ievākties pāris nedēļu laikā.
Nē, mūsu dzīvoklis nav pārdošanā. Un arī nebūs. Izdarījām secinājumus.

Latvijas termiņuzturēšanās atļauju modulis "investoriem" Eiropā ir unikāls. Bez vai ar nolūku radīts par ātru, īsā periodā tas kļuvis par sekmīgi īstenojamu kolonizācijas un Latvijas etniskā sastāva maiņas, kā arī plaša mēroga nekustamā īpašuma pārejas instrumentu ārzemnieku rokās.

Tā ekonomiskais efekts ir apšaubāms, bet ietekme uz darba tirgu, no kura tiek metodiski izspiesti tie, kas nerunā vai pietiekami tekoši nerunā krieviski, kaitīga. Toties darbu saņem tikko iebraukušie, kuriem ir nepieciešams dzīvot un uzturēt līdzi atbraukušo ģimeni. Vēsturiskais analogs varētu būt Jaunās pasaules zemju iztirgošana par krellēm. Kaut gan indiāņi par savu nodokļu naudu tomēr neuzturēja iebraukušo un viņu zemes nopirkušo kolonistu bērnu skolas. Tā ka šajā ziņā latvieši pārspēj pat indiāņus.
No lirikas pāriesim pie faktiem.
Internets ņudz no krieviski rakstītām labām ziņām, kas metodiski uzskaita izcilā Latvijas piedāvājuma īpašās priekšrocības masu pircējam. Vadošais Krievijas korporatīvais ofšoru blogs "Offshore Wealth" precīzi un korekti atbild uz interesentu visbiežāk uzdotajiem jautājumiem. Tie ietver īpašuma cenu, iegūšanas nosacījumus, ģimenes vajadzības jaunajā mītnes zemē, darba un pilsonības iegūšanas iespējas.

Latvija patlaban ir visizdevīgākā valsts, lai saņemtu Eiropas rezidenta statusu, ja ir vēlme pārvākties uz dzīvi. Šeit ir vislētākā „ģimenes paka", tas ir, Latvijā var iegādāties termiņuzturēšanas atļaujas par pašu lētāko cenu Eiropā uz vienu ģimenes locekli.

Turklāt tas neattiecas tikai uz termiņuzturēšanās atļaujām par „investīcijām". Neaizmirsīsim, ka Latvijā bez strauji augošā termiņuzturēšanās tirgus ar 6800 izsniegtām uzturēšanās atļaujām ir arī vismaz 70 000 citu veidu uzturēšanās atļauju saņēmēju. Lietuvas imigrācijas likums, piemēram, neparedz automātisku bezmaksas ģimenes locekļu uzturēšanās atļauju iegūšanu, tādejādi neveicinot ģimeņu pārceļošanu. Latvijas uzturēšanās atļaujas gadījumā tuvākie radi - sieva, vīrs, bērni - iegūst iespēju uzturēšanās atļauju iegūšanai Latvijā kopā ar galveno, tā dēvēto "investoru" bankas depozītā, biznesā vai nekustamajā īpašumā Latvijā.
Latvijā netiek prasītas reālas investīcijas ekonomikā, kā tas ir Lietuvā, kur var ieguldīt tikai jauna biznesa attīstībā. Latvijā par investīciju tiek uzskatīts arī bankas depozīts, nekustamais īpašums un investīcijas nekustamajā īpašumā. Savā laikā par to precīzi izteicās starptautiskas nekustamo īpašumu kompānijas "Century 21 Baltwest" padomes priekšsēdētājs Valērijs Engels, kurš "ImhoClub" publikācijā vaļsirdīgi atzina, ka valsts, no šiem iebraucējiem praktiski neko neiegūst. PMLP pasaka skaidri - tikai 5% no uzturēšanās atļaujām ir investīcijās biznesā.

Unikālā iespēja iegūt bezmaksas izglītību krievu valodā tiek uzsvērta praktiski jebkurā uzturēšanās atļauju interneta reklāmā. Tā ir Latvijas izcilā priekšrocība.

Bulgārijā, kura arī izveidojusi ekonomisku uzturēšanās atļauju piedāvājumu, izglītību var iegūt tikai bulgāru valodā. Šis apstāklis, kā arī plaši izplatītie Krievijas pircēju apkrāpšanas gadījumi Bulgāriju padara par ģimeņu pārceļotājiem, de facto kolonistiem, ne īpaši pievilcīgu valsti.
Par krievu skolu augošo popularitāti ar sajūsmu izsakās nekustamā īpašuma kompānijas «Nira fonds» valdes locekle Jevgēnija Markova: „Cittautiešu skolās ir pilns ar jauniem skolēniem, kuri ir pārcēlušies uz šejieni, šādas skolas pašlaik paplašinās.» Par to, ka skolas ir svarīga uzturēšanās atļaujas paketes daļa, savā 2011.gada intervijā skaidri uzsvēra arī Engels, brīdinot, ka citi Latvijas likumi nedrīkst nonākt pretrunā ar uzturēšanās atļauju politiku.

Tieši tāpēc apšaubāma ir politiskās elites patiesa vēlme izbeigt segregētās izglītības eksistenci Latvijā, ieviešot Eiropas standartu ar kopīgām skolām valsts valodā. Šāda reforma būtiski mazinātu pārāk lēto uzturēšanās atļauju pircēju interesi par Latviju.

Uzturēšanās atļauju iegūšanas pakalpojumu sniedzēji piedāvā arī palīdzību darbā iekārtošanā, kas ekonomiskās klases pircējam ir vitāla. Tas ir viens no elementiem internetā uzskaitītajos pakalpojumos, ko piedāvā vesela juridisko un finanšu pakalpojumu slēdzēju armāda. Nekur netiek uzsvērta latviešu valodas zināšanu nepieciešamība.
Pasaulē uzturēšanās atļaujas ļoti reti tiek saistītas ar pastāvīga darba iespējām šāda tipa migrantam. Pat Melnkalnē, kur bija īpaši labvēlīgs uzturēšanās atļauju piešķiršanas režīms, vietējie nepieļāva savējo cilvēku izstumšanu no darba tirgus un bija atļauts tika sezonāls darbs. Starp citu, 2009.gadā Melnkalne uzturēšanās atļauju iespējas par nekustamā īpašuma iegādi Krievijas iedzīvotājiem slēdza. Barbariskā piekrastes degradācija nekustamo īpašumu attīstīšanas rezultātā, vietējo iedzīvotāju pakāpeniska izspiešana no mājām, nekustamo īpašumu un īres cenu lēciens, praktiska nevēlēšanās integrēties izraisīja strauju sabiedrības negatīvās attieksmes veidošanos. Eiropas Savienība sniedza savu komentāru, ka Melnkalnei nebūs cerības tajā iestāties, ja valstī pastāvēs ēnu ekonomika, ko atbalsta Krievijas nelegālās un puslegālās naudas plūsmas.
Starp faktoriem, kas tiek reklamētas kā unikāls Eiropas piedāvājums, ir iespēja palikt valstī arī pēc uzturēšanās atļaujas termiņa beigām. Latvija tiek dēvēta par „viskrieviskāko zemi Eiropā", kur krievu valodu var „droši lietot arī saskarsmē ar oficiālām personām". Turklāt atļauju izsniedz pat ne 30, bet septiņu dienu laikā un to iespējams nokārtot bez pircēja klātbūtnes.
Savdabīga ekstra ir iespēja Latvijas bankās kreditēties tiem „investoriem", kam pat dzīvoklim naudas nepietiek. Neskatoties uz to, ka Maskavā līdzīga standarta dzīvoklis maksā divas līdz piecas reizes dārgāk nekā Rīgas analogs, tomēr pat šo līmeni daudzi „investori" nesasniedz. Bankas ir pakalpīgas. "Citadele Asset Management" valdes priekšsēdētājs Vladimirs Ivanovs. Savā izsmeļošajā un klientam draudzīgajā intervijā (kur viņa amats ir minēts kā "Руководитель дирекции управления частным капиталом банка Citadele") paziņo, ka Krievijas klientiem piedāvājums ir ļoti pretimnākošs - banka finansē līdz pat 80% no nepieciešamās summas, bet maksimālais kredīta atmaksas ilgums ir 35 gadi (!!!). Personīgi es nepazīstu nevienu latvieti, kurš būtu saņēmis kredītu uz šādiem nosacījumiem.
Kreditēšanas elements šo uzturēšanās atļauju "investoru" aktivitāti padara par sabiedrības krāpšanu. Jo, patiesi, tikai latviešu politiķu cinismā ir iespējams iestāstīt, ka valsts ekonomiku ceļ ģimene no Maskavas Biruļovkas mikrorajona, kas pilnā sastāvā iepilotē Rīgā, nodibina fiktīvu juridisku personu vai pat bez tās, četru līdz sešu nedēļu laikā saņem kredītu dzīvokļa pirkšanai.

Kroplīgā uzturēšanās atļauju sistēma izraisa vietējo vēsturisko iedzīvotāju izspiešanu no dzīvesvietām, nekustamā īpašuma cenu celšanos. Pamatiedzīvotāji tiek izspiesti no Latvijas, bet tiek masīvi veicināta un labvēlīgi kultivēta, faktiska kolonistu iebraukšana.

Jāpiemin, ka uzturēšanās atļauju plaša patēriņa rosinošs faktors ir Latvijas iedzīvotāji - īpaši toleranti, labticīgi, iebaidīti un pasīvi savu tiesību aizstāvēšanā, kas nodrošina izcilu augsni uzturēšanās atļauju tirdzniecībai un būtisku savu tiesību ierobežošanas pieļāvumu. Latvija ir rets gadījums, jo praktiski gandrīz visur tieši pašvaldības un vietējie iedzīvotāji ir tie, kuri izdara spiedienu savas komūnas interešu aizstāvībā, visbiežāk ar plašu rezonansi atbalstošos vietējos medijos.
Melnkalnē situāciju piekrastē aktīvi atspoguļoja „Vijesti" mediju grupa. Melnkalnes nevalstiskās organizācijas, kuru fokusā ir politiskie procesi, uzturēšanās atļauju un īpašumu izpārdošanas jautājumā nostājās sabiedrības interešu pusē, veicot izvērstus pētījumus un informējot sabiedrību par kritisko situāciju, kas saistīta ar uzturēšanās atļauju pirkšanu, nekustamā īpašuma tirgus izkropļošanu un Krievijas netīrās naudas plūsmām valstī. Krasā atšķirībā no Latvijas, kur šis potenciāls ir vārgulīgs un eliti komplimentējošs, Melnkalnē NVO ir spējīgas sagatavot spēcīgu faktoloģiski argumentētu situācijas analīzi.
Eiropā tieši pašvaldību iedzīvotāji nosaka, kādus nekustamo īpašumu pircējus tās vēlas redzēt savās teritorijās. Šveicē pircējiem, kas nav ES pilsoņi, tai skaitā krieviem, nepārdod īpašumus Ženēvā, Cīrihē un to apkārtnē, bet ir iespējas iegūt īpašumu attālākos kantonos. Ja Latvijā Engures pašvaldība un iedzīvotāji pieļauj Ļeņinku un Putinku būvniecību ar krāšņām totalitāro simbolu reklāmām, tad Melnkalnes Dalmācijas kaimiņi - horvāti- pat vislielākā naudas spiediena apstākļos nepieļāva krievu pircēju invāziju. Efektu var redzēt jebkurš, kurš mēģinās salīdzināt Horvātijas Dubrovniku kantona un Melnkalnes piekrasti sezonas laikā.
Somijā savukārt nav iespējama uzturēšanās atļauju iegāde uz īpašuma pirkšanas rēķina, bet to var iegūt, pierādāmi nodarbojoties ar biznesu. Īpašumu izīrēšana Somijā nav uzskatāma par biznesu, uz kura pamata izsniedz uzturēšanās atļauju. Sākot ar 2010.gadu, Somijas masu informācijas līdzekļi regulāri ziņo par pretkrievu noskaņojumu somu sabiedrībā, saistot to ar Krievijas pārceļotājiem. 2011.gadā Dienvidsomijā notika jauno krievu nopirkto īpašumu vandālisma sērijas, kurām bija raksturīgas ar sarkanu krāsu noziestas izdemolēto dzīvokļu sienas. Tomēr arī miermīlīgākie Inaras ezera apkaimes iedzīvotāji pauda savu satraukumu par iespējamām „krievu sādžu" celšanām skaistajā novadā. Somijā laikā, kad izvērsās šī cīņa, Somijas nacionālisti ieguva lielu iedzīvotāju atbalstu un ir piedzīvojuši strauju popularitātes augšanu, kāpinot balsis vēlēšanās no 2,4% uz 23% .
Virkne valstu jau pirms četriem vai pieciem gadiem ir veikušas uzturēšanās atļaujas atcelšanu, kā tas ir Maltas gadījumā, vai padarījušas to komplicētu, kā tas ir Kiprā. Pilnībā no ne-ES pircējiem ir atteikušies čehi.
Atcerēsimies, ka termiņuzturēšanās atļauja pēc pieciem gadiem var tikt pārvērsta par pastāvīgo uzturēšanās atļauju, bet pēc desmit gadiem var tikt pieprasīta pilsonība.

Saruna par iebraukušo integrāciju nav nopietna. Latviešu politiķiem jau sen būtu bijis cilvēkiem jāpaskaidro, ka integrācija nav iespējama, integrējamo kritiskais skaits ir lielāks nekā jebkuras tautas absorbcijas spējas. Latvijas kritiskā masa sen jau ir pārsniegta un Latvija ir izgāzusies vienotas skolas izveidē valsts valodā.

Maza vēsturiska atgādne: lai cik fanātiska patlaban būtu premjera Dombrovska apsēstība ar uzturēšanās atļauju „biznesu par investīcijām", tā nav viņa ideja. Uzturēšanās atļaujas ir Saskaņas centra radīts projekts jeb, kā to medijiem uzsvēra Nils Ušakovs, viņa personiskā iniciatīva. Par uzturēšanās atļaujām pagājušā Saeimas sasaukuma laikā nobalsoja Tautas partija un Saskaņas centrs.
Uzturēšanās atļaujas pēc savas būtības ir ekstra, privilēģija, ko piešķir ārzemniekam. Kvotas un reālas investīcijas, ko rūpīgi pārbauda - tas ir cienījamas valsts uzturēšanās atļauju ceļš. Tajā pat laikā uzturēšanās atļaujas kā jebkura resursa iztirgošana nav veids, kā attīstīt ekonomiku. Vēl jo vairāk - no tā nevar būt atkarīga valsts ekonomiskā stabilitāte. Ja šis arguments tiek lietots politiskā diskursā, tad rodas nopietnas šaubas par valdošās politiskās elites pārstāvju atbilstību ieņemamajiem augstajiem amatiem.
Vēlos beigt savu rakstu tāpat kā 2011.gadā, kad rakstīju par uzturēšanās atļaujām krievu skolu kontekstā - neesmu pret uzturēšanās atļaujām Latvijā principā, ja tās ierobežo kvotas un tās tiek izsniegtas uz izcilu reālu biznesa investīciju pamata. Esmu pret vientiesību. Vientiesi un viņa ģimeni izmanto nežēlīgi, ilgi un daudz, pa laikam atgādinot, ka viņš pats pie šīs situācijas ir vainīgs.
Bet mēs taču esam gudra tauta...?
Autore ir komunikācijas risku analītiķe 

Segregētās izglītības laika bumba (jeb Latvijas pārkrievošana)

Kāpēc Latvijā latviešus diskriminē, pieprasot krievu valodas zināšanas.
 http://www.ir.lv/2012/5/17/segregetas-izglitibas-laika-bumba
Rita Eva Našeniece 17.maijs 2012 

Jebkura segregēta izglītība ir potenciāla laika bumba, kas agri vai vēlu nonāk līdz sprādzienam. Tagad šis brīdis ir pienācis Latvijā. Tomēr Latvijas gadījums ir īpašs: titulnācija izveidojusi izglītības sistēmu, kura radījusi diskriminācijas risku latviešu jaunajai paaudzei.
Portāla „CV online" darba sludinājumu portālu monitorēju jau gadu. Mani interesē kvalifikāciju prasību sadaļa, kur gada laikā strauji pieauga krievu valodas prasības augstā līmenī. No biznesa sfēras darba sludinājumiem augstas krievu valodas prasības droši iesoļoja valsts darba piedāvājumos, faktiski īstenojot veselas jauno latviešu paaudzes (vai drīzāk paaudžu) izstumšanu no darba tirgus.

Pēdējo nedēļu (tieši nedēļu) laikā gan tās no valsts darba sludinājumiem ir pazudušas vai paslēptas kā „otrās svešvalodas zināšanas". Taču priecāties nav par ko, jo šī pavisam svaigā tendence attiecas tikai un vienīgi uz valsts darba vakanču sludinājumiem, kuri ir nenozīmīga darba tirgus daļa.

Šā raksta tapšanas dienā „CV online" portālā ir 61 darba sludinājums. Kopējais vakanču skaits bija 11 043. Tātad šajā portālā tiem, kuru krievu valodas zināšanas nesasniedz dzimtās latviešu valodas zināšanu prasmi, proti, jaunās paaudzes latviešiem, tiek piedāvāti mazliet vairāk par pusprocenta no darba tirgus iespējām. Lielākajā vairumā jeb, pareizāk sakot, gandrīz visos no šiem sludinājumiem krievu valoda tiek prasīta labā līmenī, proti, līmenī, kurā šo valodu latviešu skolās nepasniedz.

Vidējā formula ir: "latviešu un krievu valoda labā līmenī", kas gan vienādo valodas zināšanu līmeņus, gan prasa tos vismaz B2 valodas vērtējuma līmenī. B2 līmeni nevienā svešvalodā Latvijas skolas nepiedāvā.

Vienīgā valoda, kas attiecīgajā līmenī tiek mācīta, bet nav dzimtā, ir latviešu. Un tieši krievu skolās. To, ka B2 līmenis ir pietiekami sarežģīts, ļoti labi zina tie, kuri papildus mācās, lai apgūtu valodu studijām vai darbam ārzemēs.
Faktiski krievu skolas patlaban sagatavo darbaspēku reālajam, nevis iedomātajam darba tirgum gan Latvijā, gan ārpus tās, turklāt pilnīgi par valsts līdzekļiem, bērnu vecākiem nemaksājot neko. Savukārt latviešu skolu programmas šādu iespēju saviem beidzējiem nepiedāvā. Lai sagatavotu savu bērnu darba tirgum, latviešu ģimene ir spiesta sūtīt savus bērnus maksas krievu valodas kursos, visbiežāk paralēli studijām. Krievu skolu beidzēji šo laiku var sākt izmantot praksei vai reālam darbam, iegūstot daudz labāku karjeras attīstības atspērienu.
Parasti svešvalodas mācīšanās ritms ir četras akadēmiskās stundas nedēļā un katrs valodas līmenis aptuveni seši mēneši: A1, A2, B1.1, B1.2, B2.1, B2.2 un C.1. Tad cilvēks iegūst valodas zināšanas, kuras nodrošina šo vienkāršo formulējumu darba sludinājumā - „latviešu un krievu valoda" labā līmenī. Kopējais šādu kursu laiks būtu vismaz 21 mēnesis un šādi kursi nav lēti.

Turpretī latviešu valodas apmācība augstā līmenī krievu skolās tiek piedāvāta parastas bezmaksas programmas ietvaros.

Asimetriskā situācija ir radījusi izteiktu latviešu skolu beidzēju diskrimināciju darba tirgū. Ir radīta stikla siena, kas padara kvalificētus un karjerpotenciālus darbus ārpus valsts sektora grūti pieejamus. Ārpus mediju, izglītības, kultūras un nelielā valsts darba tirgus latviešu jaunietim iegūt darba iespējas ir niecīgas. Šīs dažas nozares ir pēdējās saliņas, kur patverties latviešu skolu beidzējiem. Karš par „administratīvā aparāta samazināšanu", kuru jo īpaši iecīnījis Saskaņas centrs un (Zatlera) Reformu partija, samazinājis arī šo kūstošā ledu gabaliņu. Zinot Saskaņas centra nesalīdzināmi spēcīgākās stratēģiskās analīzes spējas, neatstāj šaubas par ideālu sludināšanas īstajiem mērķiem.

Problēma slēpjas arī tur, ka politikas veidotāji pieder elitei, kurai šīs masu problēmas ir svešas.

Gan nacionālās, gan arī provinces vietējās elites bērniem izredzes ir labas. Tie tiek iekārtoti trūcīgajos darba resursos, kur krievu valodas prasības nav būtiskas. Sabiedrības krējuma sociālais tīkls bieži palīdz arī šoferu meitām un dēliem, proti, eliti apkalpojoša personāla bērniem. Tiem, kuru vecākiem nav arī šāda produktīva sociālā tīkla, izredžu ir maz. Tie ir jaunieši no vienkāršām ģimenēm, provinces pilsētām, no laukiem, mazturīgo ģimeņu bērni, internātskolu audzēkņi. Tie ir Latvijā atgriezušos vecāku bērni, gan to vecāki, kuri bija aizbraukuši pirms desmit gadiem, gan to, kuri ir dzimuši Latvijas diasporā ārzemēs.
Situācija ir vāji apzināta - nedz valsts, nedz nevalstiskais sektors, ieskaitot selektīvi redzošo tā saucamo Latvijas Cilvēktiesību centru, par šo problēmu nerunā. Kā vairumā gadījumu, kuros diskriminācija ir slēpta, statistiku meklēt ir veltīgi.
Esošā koalīcija šo jautājumu nav spējusi adresēt pēc būtības. Nacionālās apvienības (NA) iesniegtie grozījumi Darba likuma realizēšanā diemžēl ir mazcerīgi un formāli. Kā jau daždien jebkura cīņa ar sekām. Tikpat labi var alkoholiķim aizliegt apčurāt stūri. Vai drīzāk - smago narkotiku lietotājam aizliegt izjust abstinenci. Tie būtu ieviešami dzīvē, ja valsts spētu izveidot dārgu un lielu cilvēkresursus prasošu kontroles mehānismu ar ierēdņu armiju, kuri veiks izmeklēšanu par atsevišķu gadījumu, kur darba meklētājs ticis diskriminēts.
Šādi grozījumi darbotos brīdī, kad puisim no latviešu lauku skolas, kam ticis atteikts darbs, būtu iespējams saņemt kvalitatīvu bezmaksas juridisko palīdzību, lai tiesātos pret dažiem saviem diskriminatoriem. Jāpiezīmē, ka viņam jātiesājas pret valsts un vēl jo biežāk privāto sektoru, kam šī juridiskā palīdzība būs, un ne tā sliktākā. Turklāt iztiesāšanai jānotiek saprātīgā laika periodā. Nevis pēc pieciem gadiem, kad viņš jau izcieš sodu par starptautiska narkokurjera darbu Meksikas cietumā, ir miris no kuņģī plīsuša kokaīna maisa vai ir palicis tepat Latvijā, bet ir nabadzīgs, lumpenizējies, saslimis ar depresiju vai cieš no alkoholisma.
Šogad 26.janvārī Lavijas medijos tika publicēta ziņa, ka sodu gaida 20 Latvijas narkokurjeri, starp kuriem ir arī tādi, kuriem draud nāvessods. Tie tika vervēti galvenokārt Vidzemē, vairums bija jauni cilvēki un latvieši. Un agrāk nesodīti. Vidzemē, pēc LETA/BNS minētajiem datiem, ir tikai 7% no valsts darba vietām, Kurzemē, Latgalē un Zemgalē darba vietu ir mazāk par 10%. Rīgā, kur darbu latvietim no provinces ar ierobežotām krievu valodas zināšanām un sociālā tīkla atbalsta, dabūt ir gandrīz neiespējami, ir 67%.
Savukārt jaunās latviešu sievietes ir viegls mērķis „ ES pasu līgavu" vervētājiem un cilvēktirgotājiem, kuri apgādā prostitūcijas industriju. Upuri ir provinces meitenes, kuras veltīgi meklējušas darbu, bieži jaunās vientuļās mātes.
Latvijas valsts iegulda milzu līdzekļus paralēlā skolu sistēmā, radot valsts finansētu privileģētu skolu tiem, kas mācās krieviski, kura piedāvā džentlmeņa komplektu darba tirgum, un diskriminēto skolu, kur vajadzīgās prasmes netiek piedāvātas. Papildus tam milzu līdzekļi tiek ieguldīti, lai sniegtu iespēju darba tirgū integrēties krieviski runājošiem dažādos kursos. Šāda iespēja netiek sniegta diskriminētajai latviešu pusei.
Precīzi šo situāciju atspoguļo sievietes komentārs pie Pētera Apiņa raksta www.pietiek.lv: „3.gr. invalīds, bezdarbnieks staigā gadu uz nodarbinātības dienestu pēc darba un ir pieteicies uz krievu val. kursiem, jo visur prasa labas zināšanas krievu val. Kursiem kuponi jau gadu neesot, bet, ja jau esot tik grūti, ka neesot ko ēst, viņi varot dot bezmaksas psihologa nodarbības."
Kas attiecas ar diskrimināciju darba tirgū, tā saucamo „latviešu partiju" politiskās vides analītiskā kapacitāte ir dramatiski zema. Tā anekdotiski eksponējās jau priekšvēlēšanu cīņās, kad nacionālkonservatīvie politiķi televīzijā brīnījās par to, ka krievu valoda tiek prasīta pat apkopējiem. Izpratne par diskriminācijas iemesliem darba tirgū laika gaitā nav augusi. Pieņemu, ka politiķiem ir jācīnās par to, kāda valoda jāzina apkopējām. Lai veselība šīm smagā darba veicējām, bet ir jācīnās vispirms par latviešu bērnu konkurences un kvalificēta darba karjerspējām un viņu palikšanu dzimtenē. Par to, lai viņu likteņi netiek salauzti.

Vissliktākais, ko Latvija spēja izdarīt, veidojot savu valsti, bija sadalīt izglītības sistēmu. Etniski, kulturāli, reliģiski un lingvistiski dažādi - tādi mēs esam. Mums nav nevienas universāli vienojošas platformas.

Situācijā, kad ir jāpiedāvā vismaz viena šāda saliedējoša platforma, kura tradicionāli ir viena skola visiem, Latvija kaunpilni izvēlējās iet konfliktu risku pilno segregācijas ceļu.
Tagad Latvija ir saņēmusi visu segregētas izglītības seku komplektu. Tas, ka darba tirgū tiek pieprasīta krievu valoda, pirmkārt un galvenokārt ir ieraduma sekas. Ir izaugusi segregēto skolu jaunā paudze. Krievu skolas absolvents, kas vada savu biznesu, ir pieradis pie etniski izolētas vides, kādā viņa personība ir veidojusies. Savā biznesā šo ieradumu viņš turpinās, veicot savu minietnisko tīrīšanu un veidojot savu firmu kā krievisku vidi tieši sava privātā komforta dēļ.
Segregētā izglītība ir radījusi arī etniskā konflikta riskus, jo visvieglāk nīst ir to, ko nepazīsti. Tā ir veidojusi lielisku augsni, lai politiski un ideoloģiski manipulētu ar jauniem cilvēkiem, kuri auguši etniski izolētā vidē.
Tikmēr vietējo Kremļa sponsorēto spēku spēja saprast un izmantot Latvijas izglītības sistēmas kroplumu ir izkopta līdz pilnībai. To ilustrē ne tikai darba sludinājumi, bet arī jauniešu pūļi 9.maija karnevālā pie Uzvaras pieminekļa.
Valda Meldera twittera mikroblogs saka: „21.gs. izglīt. fokuss: No 3R (lasīšana/rakstīšana/rēķināšana) uz 4C: collaboration/communication/critical thinking/creativity." Sadarbība, komunikācija, kritiska domāšana, radošums. Un vispirms - vienādas iespējas visiem.
To var nodrošināt viena skola ar vienu mācību programmu, kura piedāvā līdzvērtīgas prasmes visiem un izteikti mazinot diskriminācijas riskus un radot savstarpēju sapratni.
Pieņemu, ka šis viedoklis kaitinās gan liberālo fundamentālistu Ķīli, gan daudzās latviešu filoloģes Saeimā, kurām pienācis pēdējais laiks saprast, ka latviešu valodas mācīšana ir nepietiekams, bet etniski segregētas izglītības vidē, pat kontrefektīvs instruments saliedētas sabiedrības radīšanā.
Ceru, ka manu viedokli izlasīs tie, kas spēj nejaukt cēloņus ar sekām un kuri vēlas, lai, gādājot par krievu kopienas labsajūtu, arī latviešiem Latvijā tomēr būtu nākotne.

Autore ir komunikācijas risku analītiķe 

Parastais fašisms jeb par latviešu rindu tīrību (krievu šovinisms pret latviešiem)

Saeimas deputātes Irinas Cvetkovas nacistiskās domāšanas plaisas
 http://www.ir.lv/2013/6/21/parastais-fasisms-jeb-par-latviesu-rindu-tiribu

Rita Eva Našeniece 21.jūnijs 2013 

 Bija tāds cilvēks. Viņu sauca Benito Musolīni un viņa dzīvi varētu dēvēt par samērā aizraujošu, ja vien viņš to nebūtu beidzis diezgan nožēlojami un pēc nāves izkārts aiz kājām pie laternas staba. Tad, lūk, 1932. gadā viņš publicēja ideoloģisku manifestu, kurā vēstīja, ka fašisms nav režīms, bet gan ideoloģiska doktrīna. Pārtulkojot vienkāršrunā - fašistiskas valsts var arī nebūt, bet zināms domāšanas veids var brīvi attīstīties.
Saeimas deputāte Irina Cvetkova Vašingtonā starptautiskās organizācijas „Pasaule bez nacisma" konferencē apgalvoja, ka Latvijā par neonacisma atdzimšanu liecinot tas, ka Latvijas pilsonība tiek piešķirta Austrālijā, Jaunzēlandē un Brazīlijā dzīvojošiem latviešiem.
Kā rakstīts publikācijā interneta medijā „Kasjauns.lv", saskaņiete ir īpaši noraizējusies par latviešu pilsoņu rindu tīrību, kuras var pieķēzīt neīstie un nelojālie latvieši - pēc kara pāri okeānam aizbraukušie Latvijas pilsoņi. Cvetkova ir satraukusies, ka mūsu valsts pilsonību nedrīkst piešķirt „apšaubāmiem cilvēkiem". Aizdomīgi viņi šķiet visi, sākot jau no baptistiem, bet, protams, ka masveida apšaubāmie ir tie, kuri bēguši no sirsnīgajiem, kazačoku lecošajiem un mīļajiem atbrīvotājiem.

Īpaši viņu nomoka domas par gigantiskām leģionāru pēcteču masām, kas ieplūdīs latviešu rindās un kuru asinīs noteikti riņķo nacistiski, sirsnīgos atbrīvotājus nīstoši gēni.

Domāju, ka politvēstures mīlēšanas periods manā dzīvē sen jau ir palicis aiz muguras, dodot vietu interesei par stratēģiskiem politiskiem risinājumiem nākotnei, bet, nekad nesaki nekad, īpaši, ja uzvējo iepuvusi vēstures Getliņu smaciņa. Jā, patiesi, ne tik senā vēsturē ir analogs, kad kādas valsts pilsoņi un to pēcteči tika atzīti par neatbilstošiem pilsonībai, kas agrāk viņiem un viņu senčiem kādā valstī ir bijusi gadsimtiem!
1935. gadā nacistiskajā Vācijā tika izdotie antisemītiskie Nirnbergas likumi, par kuru izsludināšanu publikai tika vēstīts Nirnbergas pasākumā, kādus nacisti ar lielu vērienu regulāri rīkoja propagandas nolūkos. Jā, tie paši vien, kas tik efektīgi attēloti Lēnijas Rīfenštāles dokumentālajā filmā.
Atšķirībā no šī aci valdzinošā krāšņuma Nirnbergas likumi bija neglīti un necilvēcīgi. Pēc 1933. gada, kad Hitlers nāca pie varas, nacisma ideoloģija tika ieviesta likumdošanā. Likumi tika pārrakstīti un rakstīti no jauna, lai vērstos pret nevēlamām pilsoņu grupām, ieskaitot politiskos vai iespējamos politiskos pretiniekus un neāriešus. 12.septembrī Gerhards Vāgners, ārsts un vadošs nacistu partijas aktīvists, paziņoja, ka drīz stāsies spēkā likums, kas „aizstāvēs vācu asiņu tīrību". „Vācu goda un asiņu tīrības aizsardzības likumam" sekoja otrs - „Reiha pilsonības likums", kas klasificēja āriešus, kā pilsoņus (Reichbürger), bet neāriešus kā valsts piederīgos (Staatsangehörige) neatkarīgi no tā, ka viņiem un vecākiem šī pilsonība ir bijusi. Faktiski notika pilsonības atņemšana tiem, kuri neatbilda likuma prasībām.

Šī diezgan pretīgā vēstures kāzusa sekas mēs visi zinām. Vēsture nemēdz atkārtoties pilnīgi precīzi, tā maina apģērbu pēc modes un uzliek dažādas maskas, bet domāšanas veids paliek.

Tēze - kādreiz bijušie Latvijas pilsoņi un to bērni ir nederīgi šai pilsonībai, jo nav vēlējušies palikt okupētā teritorijā - ir visai nepārprotama. Īpaši ņemot vērā, ka tajā pat laikā okupējošas varas organizētiem kolonistiem pilsonības iegūšana tika vislielākajā mērā augstsirdīgi un starptautiskām konvencijām neatbilstoši dāvināta.
Saeimas deputāte Irina Cvetkova uzskata, ka Latvijas demokrātijas celtnē parādījušās nacistiskas plaisas, raksta mediji. Palasot, ko deputāte Cvetkova ir vēstījusi medijiem, ir grūti nepiekrist.
Nacistiskas plaisas tiešām ir radušās. Zem sarkanās un īpaši kantainās deputātes Cvetkovas matu ķiveres.
Autore ir komunikācijas risku analītiķe

Laiks Latvijai pieaugt (pret Latvijas pārkrievošanu)

Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots
 http://www.ir.lv/2012/2/13/laiks-latvijai-pieaugt

Rita Eva Našeniece 13.februāris 2012 

 Amatpersonu un viedokļu līderu dramatiskā brīnīšanās par to, kā pēc 20 neatkarības gadiem ir iespējams referendums, ir absurda. Atbilde ir vienkārša: tieši jūsu vadītajā valstī ir izaugusi segregētu izglītību ieguvusi jauna paaudze. Ja izglītība atsevišķos aizgaldos sašķiro tautības, ideoloģiski manipulatori, līdzīgi kreisajam ekstrēmistam Lindermanim, viegli var uzkurināt etnisku agresiju. Ir viegli būt agresīvam pret to, kuru nepazīsti. Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots.
Latvietis ir sev iegalvojis, ka brīdī, kad visi nelatvieši, kas dzīvo Latvijā, iemācīsies latviešu valodu, etniskā rīvēšanās Latvijā beigsies. Arī krievi , impēriskajā ideoloģijā audzināti, uzskata, ka divvalodība izbeigtu visas problēmas - jo visi (un ne tikai krievi) labi saprot, ka divvalodība nozīmē krievu valodas vienvalodību un faktisku integrāciju uz krievu valodas bāzes.

Lai nebūtu konflikta, latvieši varētu vienkārši palikt par krieviem. Tā ir darījušas daudzas asimilētās Krievijas tautas, pakļaujoties krievu tautas varenai vēsturiskajai misijai.

Abas puses valodas jautājuma risināšanu redz kā konflikta izbeigšanu.

Aparteīda ražošana

Valodas zināšanas nenozīmē spēju sadarboties. Valodas mācīšana segregētā, ideoloģiski raibā sistēmā, sapratni nenodrošina. Izglītība ir tradicionāla platforma, kurā jauniem cilvēkiem valsts piedāvā augt kopā.
Latvijā bērni pa tautībām tiek sašķiroti bērnudārzā. Kopš sašķirošanas brīža viņi sāk augt vismaz divās pasaulēs, kur viņiem tiek nodrošināts viss - izglītība, informācija, korporatīvie kontakti, ideoloģija. Eiropas tautām tradicionālā platforma, kas XX gadsimtā ir nodrošinājusi savstarpēju sapratni - kopīga izglītība -, Latvijas jaunajai paaudzei ir liegta.
Latvijas segregētajā izglītības sistēmā krievu skolās mācās procentuāli lielas, vēsturiski svaigi ieradušās minoritātes masas, kuru vecāki ir dzīvojuši ļoti specifiskos kolonizācijas apstākļos. Tā bija jauna kultūra, kura imperiālismu uztvēra organiski un sevi kā agresorus nejuta. Šajā kultūrā pavisam labticīgi imperiālisms nebija imperiālisms. Šai psiholoģijai neatkarīgās Latvijas laikā nebija iespējas iznīkt, jo nekas cits, kā segregēta izglītība netika piedāvāts. Šādā vidē valodas apmācība tiek uztverta kā pazemojums. Tā nav organiska nevienam un rada pretēju efektu. Tā tas ir noticis ar latviešu valodu. Etniski sašķeltajā s skolās, kur bērni jau agrīnā vecumā tika sašķiroti krievvalodīgajos un latviešos, ir divas pasaules, kurām Latvijā tiek piedāvāts viss, lai tās nesatiktos.

Agresija kā segregācijas efekts

Segregācija nav valodas jautājums. Aparteīdu var veidot, balstoties uz jebkuru atšķirību. Komunikācija nav tikai valodas jautājums.
2011.gada 21.novembrī dinamiskajā daudzmiljonu Indijas pilsētā Mumbajā nežēlīgi tika nogalināti divi jauni puiši. Viņi aizstāvēja meitenes no seksuālas uzmācības uz ielas, sauktas „eve teasing". Šāda veida uzmācība Indijā un daudzviet Dienvidaustrumāzijā ir izplatīta. Tādēļ jaunas meitenes pat radinieku pavadībā bieži baidās iziet uz ielas. Mumbaja tradicionāli tika uzskatīta par sievietēm drošu pilsētu, taču pēdējo gadu laikā situācija ir mainījusies.
Tūkstošgades sākumā Indijā strauji izplatījās viedoklis par segregētās dzimumu izglītības priekšrocībām. Tas atbilda jau mazliet vājinātajām patriarhālās pasaules tradīcijām, bet šoreiz tam bija moderns un zinātnisks pamatojums. Argumenti bija reāli - meiteņu skolu skolniecēm bija daudz labākas sekmes tradicionālajos puiku priekšmetos - fizikā, matemātikā un sportā, bet zēnu skolu skolniekiem bija spoži sasniegumi mākslā, literatūrā un valodās. Skolotāji atklāja, ka viņiem šādā vidē strādāt ir daudz vieglāk. Prasme audzināt nebija vajadzīga, pietika ar prasmi izglītot.
Bērni no pirmsskolas sagatavošanas tika sadalīti daudzsološākajā sistēmā, taču bija kāds blakusefekts. Lai gan sekmes un uzvedība uzlabojās, radās jauna problēma. Jaunie cilvēki, kas bija piedzimuši tradicionāli dzimuma ziņā segregētā un uz vīrieša autoritāti orientētā pasaulē, patiešām mācījās un uzvedās labāk dzimumu ziņā sadalītās izglītības iestādēs. Bet vienlaicīgi viņi nokļuva lielās sociālās komunikācijas grūtībās ārpus skolas, jo adekvāti uzvesties un strādāt spēja tikai segregētās grupās. Dzimumi, kas atradās publiskā vidē - uz ielas, iepirkšanās vietās, transportā un darbā, nespēja normāli komunicēt. Tāpēc jaunas sievietes aizvien biežāk kļuva par uzmācīgu komentāru, nepiedienīgu pieskārienu un provokatīvas uzvedības upuriem. Cilvēki, šķirti no bērnības un zaudējuši vienīgo platformu, kurā tie var augt kopā un saprast citam citu, kļuva par agresoriem un upuriem.
Augstākā mērā šķirtas audzināšanas piemērs ir Ziemeļīrija. Tur 95% bērnu apmeklē vai nu katoļu skolas vai sabiedriskās, tā sauktās pārraudzītās (controlled) skolas, kurās mācās protestantu bērni. Lai gan abas skolu plūsmas sevi dēvē par atvērtām, tās faktiski ietver bērnus no divām tradicionāli naidīgām reliģiju grupām. Lai gan ir valsts noteikti programmas satura standarti, tomēr tieši tāpat kā Latvijā ir gandrīz neiespējami nodošināt vienādu saturisko pasniegšanu vairākos priekšmetos, jo īpaši tajos, kas saistīti ar reģiona vēsturi. Tradicionālā izglītības sistēma Īrijā darbojas kā konfliktu atražojoša sistēma.
1985.gadā aktīvisti no bērnu vecāku vidus nodibināja Ziemeļīrijas Integrētās izglītības padomi (NICIE), kura bija par kopējo izglītības platformu bērniem. Pirmā integrētā skola Ziemeļīrijā tika nodibināta 60.gados, tomēr tā ilgi bija vienīgā. Sākot ar astoņdesmito gadu otro pusi, jo īpaši 90.gados un šā gadsimta sākumā, kopīgās plūsmas skolu skaits strauji auga. Pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā NICIE un kopīgās izglītības advokāti ir veikuši ilgstošu, bet ļoti sekmīgu komunikācijas kampaņu.

Pēdējo aptauju rezultāti rāda, ka deviņi no 10 Ziemeļīrijas bērnu vecākiem atbalsta integrētu izglītību, nevis tradicionāli segregētās skolas.

Tas ir necerēts progress sabiedrībā, kas vēl pirms 30 gadiem ticēja, ka vienīgā pašsaglabāšanās forma ir segregācija.

Eiropa: integrētās skolas kā platformas

Eiropas XX gadsimta otrās puses tradīcija ir piedāvāt skolu kā kopīgu sadarbības platformu. Skola ir viens no būtiskākajiem konflikta mazināšanas faktoriem.
Antisemītisms Eiropas vēsturiskajā tradīcijā zēla un plauka līdz pat XX gs. vidum. Pat XIX gs. beigās ebreju bērnu komunikācija un izglītība kopā ar neebrejiem bija praktiski neiespējama. Fašistiskās Vācijas uzvaras gājiena laikā antisemītisms visspēcīgāk izpaudās tradicionālos reģionos, kur reliģiskais un etniskais dalījums bija īpaši strikts. Turklāt, kā tas, piemēram, notika Polijā, bieži to demonstrēja nācijas, kuras pašas smagi cieta no fašistiskā režīma.
Eiropas valstis, kur izglītības integrācija bija attīstījusies agri un kur jau pirms Otrā pasaules kara plašās vidusšķiras bērni mācījās kopā, antisemītisms iznīka ātri. Tā tas notika Holandē un Dānijā, kuras, neskatoties uz nacistu okupāciju, veica virkni sabiedrības organizētu ebreju glābšanas pasākumu. Holandē 10% iedzīvotāju bija vienā vai otrā veidā iesaistīti pagrīdes aktivitātēs un ebreju glābšanā. To darīja sabiedrības elite, bagātie rūpnieki, inteliģence, garīdzniecība un pat pašvaldību administrācijas darbinieki.
Arī Dānijā nacionālā administrācija panāca ebreju faktisku aizsardzību. Dānijā netika ievesta dzelteno zvaigžņu sistēma un neviens pret ebrejiem vērsts likums netika izdots. Kad 1943.gadā nacistu spiediens kļuva īpaši brutāls, dāņi paspēja 7500 no saviem 8000 ebrejiem evakuēt uz Zviedriju speciālas glābšanas operācijas laikā. Daļa no 500 atlikušajiem krita nacistu rokās. Tad dāņi nekavējoši noorganizēja Sarkanā Krusta glābšanas komisiju, kas sekoja internētajai grupai un nepieļāva savu ebreju tautības pilsoņu nokļūšanu nāves nometnēs.
Eiropa ir multilingvāla, multietniska un reliģiski raiba. XXI gadsimts ir radījis informatīvo telpu bez nacionālām robežām. Skola bieži vien ir vienīgā kopīgā platforma, ko valsts par piedāvāt cilvēkiem. Bieži tā ir palikusi par vienīgo iespēju augt un mācīties sadarboties. Tā rada pieradumu lietot arī citas valodas informācijas produktus.
Knuts Volebeks, EDSO nacionālo minoritāšu augstākais komisārs, savā 2009.gada 29.janvāra runā Dienvidaustrumeiropas universitātē Maķedonijā teicis: „ Izglītība ir saite, kas mūs vieno. Tieši skola ir tā, kur dažādu tautību skolēni satiekas un saprot, ka citādāks nenozīmē ienaidnieku. Patiesībā tieši skolā dzimst daudzas draudzības, kuras ilgst visu mūžu. Skolā tiek apgūta otrā un trešā valoda un tiek iepazītas jaunas kultūras."

Latvija kā „integratoru" upuris

Latvijā, kopš neatkarības iegūšanas nevienā skolā, kaut vai pilotprojekta veidā, netika piedāvāta kopīga audzināšanas un izglītošanās iespēja. Neviens no viedokļu līderiem, ieskaitot veiksmīgo Briseles amatā iepilotējušo Nilu Muižnieku, pat neiepīkstējās par sašķeltās izglītības sistēmas sekām.
Starp Latvijas izglītības dezintegrācijas arhitektiem ir gan pirmais EDSO komisārs nacionālo minoritāšu lietās Van Der Stūls, gan Krievijas politikas revanšistiskie spēki, kam bija svarīgi, lai Latvijā paliek impēriskajiem centieniem uzticīga minoritāte un ideoloģiski kontrolēta jaunā paaudze.

Tomēr pirmkārt un galvenokārt segregētās izglītības arhitekti bija šeit uz vietas. Gan valsts pārvaldē, gan pārliberalizētajā un patstāvīgi domāt nespējīgajā akadēmiskajā vidē.

EDSO 1996.gada Hāgas rekomendācijas konkrētai tranzīta valstu grupai Latvijā tika uztvertas kā Svētie raksti. Piedāvāto risinājumu riski netika analizēti. Hāgas rekomendācijas tika rakstītas abu bijušo impēriju metropoļu - Serbijas un Krievijas nekaitināšanai, nodrošinot īstermiņa pasākumus iespējamā (vai it kā iespējamā) etniska konflikta risināšanai. EDSO dokumenti to dēvē par „tādas minoritātes tiesību nodrošināšanu, kura blakus valstī ir mažoritāte". Latvijas gadījumā tas nozīmēja nodrošināt priviliģētās minoritātes tiesības bijušajai vadošajai nācijai. Tas varētu būt tikai emocionāls faktors, ja šī minoritāte nebūtu ļoti lielā skaitā ieradusies pavisam nesen un caurskalota ar pilnīgi citu ideoloģiju.
EDSO koncepts pēc 2002.gada etniskajiem nemieriem Maķedonijā un 2010.gada nemieriem Kirgizstānā ir mainījies, un Hāgas rekomendācijas tiek pasniegtas kā viedoklis, kas tika pausts noteiktos laikmeta diktētos apstākļos.

Atbildes uz populārākajiem jautājumiem

Latvijā integrētās izglītības izpratne ir pilnīgi izkropļota, tāpēc atbildu uz iespējamiem jautājumiem.
Vai bilingvālā izglītība nozīmē segregētu izglītību?
Nē, tieši otrādi. Principā bilingvālās izglītības mērķis ir savienot, nevis šķelt. Bilingvālas programmas pasaulē tiek izmantotas, lai pirmskolas un sākumskolas bērnus integrētu skolā, kurā no noteikta vecuma viņi mācīsies kopā ar citas tautības bērniem. Piemērs, „spāniski runājošie" ASV štati. Pirmskola, sākumskola bilingvālas, tālāk - viena skola visiem.
Vai integrēta izglītība ir parasta skola ar mācībām vienā valodā?
Īstenībā nē. Šādā skolā ir gan lingvistiskā, gan psiholoģiskā komponente, kas nodrošina pilnīgu adaptāciju, jo īpaši mazākuma grupai. Starp citu, mazākuma grupa ne vienmēr ir minoritāte. Skolā jābūt skolotāju palīgiem, bilingvāliem psihologiem, konfliktu risināšanas speciālistiem un, pirmkārt, spējīgiem pedagogiem - audzinātājiem.
Vai forsēta latviešu valodas apguve palīdzēs sveštautiešiem integrēties?
Nē, segregētā sistēmā valodas apmācība nav organiska. Ja turklāt notiek ideoloģiskas manipulācijas, tā var tikt uzskatīta par varmācību. Piemērs, cilvēks, kas audzināts šādā skolā, savā biznesā darbā principiāli pieņems tikai krieviski runājošos, bet latviskā vidē kopumā jutīsies traumatiski un nekomfortabli.
Vai iespējama asimilācija, apmeklējot integrētu skolu?
Nē, un to pierāda pasaules prakse. Integrēta izglītība bērnam nodrošina bilingvālu adaptāciju, tālāku savas valodas, literatūras un kultūras apguvi. Turklāt apkārt eksistē informatīvā un kultūrtelpa un/vai ģimenē runā dzimtā valodā. Nelatvietis, kurš pēc bilingvālas adaptācijas no 12 gadu vecuma mācīsies kopā ar visdažādāko valodu bērniem latviešu valodā, par latvieti nekļūs.
Vai padomju laika divplūsmu skola ir kopīga skola?
Nē, tā ir segregēta sistēma zem viena jumta. Pieņemu, ka ļoti nepatīkama sistēma.
Vai kopīga informatīvā telpa spēs aizvietot kopīgu skolu?
Nē. Kopīgu informācijas telpu rada cilvēki. Pieņēmums, ka divas segregētas kopienas ražos un lietos kopīgu informācijas produktu, ir maldīgs. Tieši tāpēc naiva un nereāla ir ideja par „patiesās informācijas" kanālu krievu mediju lietotājiem. Informatīvās un kultūras telpas izvēle un lietošana veidojas agrā bērnībā. Segregētā sistēmā nav vajadzības pēc informācijas telpas dažādības.
Vai šāda skola ir iespējama Latvijā?
Lai Latvija atgrieztos Eiropas izglītības un konfliktu novēršanas tradīcijā, ir vajadzīga politiskā griba. Nacionālkonservatīvie savā referendumā uzsvēra valodas zināšanas. Liberāļi ir iestrēguši savās iepriekšējo dekāžu kļūdās, nespējot atmudžināt bilingvālās izglītības sekmes no segregācijas traģēdijas. Nominālie kreisie, de facto impēriskie revanšisti, lieliski izprot draudus, ko šovinisma ideoloģijas atražošanai nestu kopīga, visus vienojoša izglītības sistēma. Un tieši tāpēc to nepieļaus.
Ko darīt?
Runāt ar visiem, kas šeit nevēlas Biškeku, Ošu, Tetovo. Ticu, ka tādu ir daudz. Neatkarīgi no tautības. Bērni ir mūsu nākotne, nevis mūsu fobiju un agresijas tālāknesēji.
Laiks pieaugt.
Autore ir komunikācijas risku analītiķe 

Sadalītās skolas kā reveranss agresoram

Raksts tapis pēc runas starptautiskā konferencē "Izglītība, kas vieno"
 http://www.ir.lv/2012/9/12/sadalitas-skolas-ka-reveranss-agresoram

Rita Eva Našeniece 12.septembris 2012

 Pirms gada jutos kā pēdējā (un vienīgā) mohikāne, kuru uztrauc sašķeltā izglītības sistēma, bet tagad lietas mainās. Tas, kas likās normāls un neizbēgams, tagad tāds vairs nešķiet.
Lai saprastu, kā veidojās šodienas segregētās izglītības sistēma Latvijā, ir jāatgriežas divdesmit gadu pagātnē 90.gados, kad Eiropas politiskā doma drudžaini meklēja mehānismus, kas uz karstām pēdām ar nemilitāriem līdzekļiem mazinātu bruņota konflikta iespējas. Miers ar militāriem instrumentiem tika nodrošināts, bet ar to nepietika un bija jāmeklē papildu iespējas, kas konfliktam neļautu uzliesmot. PSRS bija beigusi eksistēt, Dienvidslāvijas karš gāja uz beigām. Bija jauna, multilaterāla struktūra - Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, kura bija šo drošības instrumentu meklējumos.
Tādejādi starp Latvijas dezintegrētās izglītības arhitektiem nokļuva pirmais EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu lietās Makss van der Stūls. Latvija bija viena no valstīm, ar kurām komisārs strādāja „klusās diplomātijas" ietvaros. EDSO 1996.gada Hāgas rekomendācijas konkrētai tranzīta valstu grupai Latvijā tika uztvertas kā Svētie raksti. Rekomendācijas piedāvāja segregētu izglītības sistēmu ar bilingvālu valodas apmācību. Hāgas rekomendācijas tika rakstītas abu bijušo impēriju metropoļu - Serbijas un Krievijas nekaitināšanai.

Hāgas rekomendācijas van der Stūla mandātu apraksta sekojoši: "Viņa uzmanība, pirmkārt, ir fokusēta uz situācijām, kurās iesaistītas personas, kas pieder pie nacionālām/etniskām grupām, kuras sastāda skaitlisko minoritāti vienā valstī, bet vienlaiku sastāda arī skaitlisko vairākumu otrā valstī, tādejādi izraisot katras valsts valdības interesi un radot potenciālu starpvalstu spriedzes avotu."

Tulkojot cilvēciskā valodā - segregēta izglītība tiek ieviesta, lai agresorvalsts netiek kārdināta izmantot bruņotu spēku.

Tā ir mana liriskā atkāpe, lai iznīcinātu mītu par rūpēm par visu zemju minoritāšu labklājību.
Netika ņemts vērā, ka bijusī valdošā etniskā grupa, kura pēkšņi kļuvusi par minoritāti, ir caurskalota ar citu ideoloģiju un vēsturisko mitoloģiju. Nebija izvērtēti potenciālie riski, ko šāda automātiska izglītības segregācija izraisīs nākotnē. Valdošā etniskā grupa, kas piepeši bija kļuvusi par minoritāti, palika tajā pašā skolu sistēmā ar vēlākām modifikācijām.
Latvija izvēlējās nodrošināt valsts apmaksātu izglītību ne tikai bijušajai valdošajai nācijai, bet veselam sarakstam citu minoritāšu. Tas bija neparasti Eiropai, dārgi, jauki, bet segregācijas mazināšanai tas neko nedeva. Gravitācijas mehānisms saglabājās un šo skolu beidzēji ārpus skolas un ģimenes vides pievienojās krievvalodīgajai, retāk latviešu pasaulei.
Tas bija dabiski - liela Latvijas iedzīvotāju grupa bija ieradusies vēsturiski pavisam nesen, un labticīgi ticēja visām impērijas priekšrocībām. Tā bija grupa ar jauktu etnisku identitāti, kas socializēja krieviski un nekad nebija jutusies kā minoritāte. Latvijas teriorijā PSRS laiku minoritāte, proti, latvieši apmainījās lomām ar mažoritāru masu. Tas bija abpusēji traumējoši. Lomu maiņa abām pusēm uzlika jaunus pienākumus un tiesības, ko neviena no tām nav spējusi pieņemt un realizēt.
EDSO pieeja izglītībai pēc 2002.gada etniskajiem nemieriem Maķedonijā un 2010.gada nemieriem Kirgīzijā ir mainījusies. Hāgas rekomendācijas tiek komentētas kā viedoklis, kurš tikai pausts konkrētos laikmeta apstākļos. Van der Stūls 1995.gadā uzsvēra, ka „izglītība ir ļoti svarīga, lai saglabātu un padziļinātu nacionālo identitāti". Pašreizējais Augstais komisārs minoritāšu jautājumos Kurts Vollebeks šogad Skopjē - Maķedonijas parlamentā - sevi sauca par „integrētās izglītības čempionu" un uzsvēra, ka ir vajadzīgas kopīgas skolas. Citēju - „separētām skolām ir tieksme saglabāt etniskos stereotipus un aizspriedumus. Mums jārada kopīga telpa jauniešiem".
Tomēr ir redzams, ka uz Latviju tik veselīgās Vollebeka rekomendācijas pagaidām nav tikušas attiecinātas. Varam paši izteikt minējumus, kādēļ, jo konflikta atražošanas mehānismi sadalītā izglītības sistēmā visur darbojas vienādi.

Tomēr domāju, ka ar izdzīvošanas instinktu apveltītai nācijai nevajag Vollebeku vai van der Stūlu, lai zinātu, kas ir jādara.

Protams, Krievijas politikas revanšistiskajiem spēkiem ir svarīgi, lai Latvijā paliek impēriskajiem centieniem uzticīga ideoloģiski kontrolēta jaunā paaudze. Bet šo jauno paaudzi Latvija viņiem ir pati uzdāvinājusi. Visupirms segregētās izglītības arhitekti bija šeit uz vietas. Gan valsts pārvaldē, gan patstāvīgi domāt nespējīgajā akadēmiskājā vidē, kura intelektuāli nekritiski barojās no 90. gadu neoliberālās domas. Cilvēki viedoja savas akadēmiskās un profesionālās karjeras, īpaši cerot uz siltiem ministriju krēsliem Latvijā un vēl siltākiem krēsliem Eiropas institūcijās.
EDSO Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos institūcija izslimo segregēto skolu slimību, bet Latvija, kura kādreiz steidzās Hāgas rekomendācijas izpildīt izcilā veidā, kļūstot par segregēto skolu teicamnieci, patlaban izbauda segregācijas traģismu.
Latvijā esam dažādi: reliģija, kultūras un vēstures mantojums; vēstures interpretācija. Mediju telpa ir sadalīta. Latviskā mediju telpa, pateicoties savdabīgajai Latvijas likumdošanai un valsts attieksmei, atrodas uz izmiršanas robežas. Tā ir neliela valstī pieejamās informatīvās telpas daļa. Saglabājas un padziļinās segregācija darbavietās, jo segregētās skolas ir jau beigusi jauna paaudze, kura mēģina palikt savā dabiskajā etniski sadalītajā komforta zonā.

Vajadzība saglabāt skolā pierasto krievvalodīgo vidi ir radījusi jaunu diskriminēto grupu. Tā ir „politiski nekorekta" un Latvijas Cilvēktiesību aizstāvji par šo fenomenu kautrīgi nerunā. Tiek diskriminēti latviešu skolu beidzēji.

Darba sludinājumos tiem, kuru krievu valodas zināšanas nesasniedz dzimtās latviešu valodas zināšanu prasmi, proti, jaunās paaudzes latviešiem, tiek piedāvāti mazliet vairāk par pusprocenta no darba tirgus iespējām. Gandrīz visos sludinājumos krievu valoda tiek prasīta labā līmenī, proti, līmenī, kurā šo valodu latviešu skolās nepasniedz.
Krievu skolas patlaban sagatavo darbaspēku reālajam darba tirgum, turklāt pilnīgi par valsts līdzekļiem, bērnu vecākiem nemaksājot neko, faktiski veidojot priviliģētu skolu sistēmu. Kamēr jaunietis no Latvijas provinces nesekmīgi meklē darbu savā dzimtajā vietā un Rīgā, krievu skolu beidzēji šo laiku var sākt izmantot praksei vai reālam darbam, iegūstot daudz labāku karjeras attīstības atspērienu. Tas nodrošina jaunu fenomenu - nākotnes profesionālā elite būs krievu skolu beidzēji.
Tajā pašā laikā lauku reģionos un internetā darbojas kriminālas rekrutētāju grupas tieši šīs latviski runājošās grupas iesaistē gan cilvēktirdzniecībai, gan kriminālās aktivitātēs. Latvijas Cilvēktirdzniecības apkarošanas eksperti brīdina, ka 95% no upuriem ir latvieši vecumā no 18 līdz 21 gadam.
Krievu valodas prasība darbavietās visbiežāk nav saistīta ar darba raksturu. Tā ir etniskās komforta zonas saglabāšanas prasība. Cilvēki turpina savu skolā pierasto etniski sadalīto vidi tālāk savās darbavietās. Latviešu valodas zināšanas nenozīmē spēju sadarboties. Krievu skolas ir bagātīgi appludinātas ar Krievijā izdotām mācību, vispirms jau vēstures, grāmatām.
Valodas mācīšana segregētā, ideoloģiski pretrunīgā sistēmā neatrisina problēmu. Ir radīta stikla siena, kas padara karjerpotenciālus darbus ārpus valsts sektora grūti pieejamus jaunajiem latviešiem. Ārpus mediju, izglītības, kultūras un nelielā valsts darba tirgus latviešu jaunietim iegūt darbu ir niecīgas. Tas ir kā ledus gabals no noveles ‘'Nāves ēnā", kas kūst aizvien mazāks.
Vienīgā kopīgā XXI gadsimta Eiropai piemērotā, nediskriminējošā un vienojošā platforma ir izglītība. Neko oriģinālāku piedāvāt nevar. Tie nav beisbola klubi, hokeja klubi un kopīgie māla putniņu apkrāsošanas pulciņi. Tas nav birums ar sīkprojektiem, ko par Eiropas naudu finansē kāda ministrija.
Gan tiem, kas par to sapņo, gan tiem, kas ar to baida, jāsaka, ka skolas asimilāciju nerada. Ir daudz spēcīgu identitāšu platformu - ģimene, kultūra, vēsture, reliģija, mediji, valoda. Skola ir tikai viena no identitāšu platformām, bieži vienīgais kopīgais ķieģelītis visu citu daudzo individuālo ķieģelīšu vidū. Ja to izņems, siena var sabrukt.
Segregēta izglītība var likties ērta uz brīdi, bet tai ir pārāk daudz neglītu seku gan bērna, gan valsts nākotnē. Bērniem būs jadarbojas etniski jauktā vidē, un ir godīgi viņus šai videi sagatavot laikus. Saprātīga nacionāla valsts neveido neveselīgu situāciju ar paralēlām pasaulēm vienā ģeogrāfiskā teritorijā.
Autore ir komunikācijas risku analītiķe