Viņi to dara ar demagoģiskiem kliedzieniem, kas skan apmēram tā: ja Maskavas krievi Latvijā vairs nevarēs neierobežoti pirkt īpašumus, tad pienāks pasaules gals un dzīve Latvijā apstāsies.
Tie, kas nostājas pret šo «biznesu», esot nacisti, kā izsakās šīs kustības karognesējs Ainārs Šlesers.
Taču ierobežojumi šajā minēto kungu lobētajā biznesā vēl nav pasaules gals un Latvijas beigas tieši tāpat kā nekādi nacisti nav tie, kam rūp ne tikai savi naudas maki, bet arī nācijas nākotne.
Krievija mēdz aizsargāt savas investīcijas un tautiešus
Domājošs latvietis zina: lai saglabātu savu nacionālo valsti, unikālo valodu, kultūru un piederību Rietumu demokrātijas un kultūras videi, jāuzmanās, lai nenonākam Krievijas ekonomiskā un politiskā atkarībā. Ar Gazprom monopolu Latvijā gandrīz jau esam tur nokļuvuši.
Kamēr Latvijā uzkrāto ārvalstu tiešo investīciju ģeopolitiskā struktūrā lielākoties ir ES un NATO valstu investīcijas (ap 80%), uztraukumam nebūtu liela pamata.
Taču, aizraujoties ar Krievijas investīciju piesaisti, jābūt daudz uzmanīgākam. Nemaz nevajag, lai šie skaitļi būtu lieli. Krievijā valdošais režīms nekavējoties šīs investīcijas izmantos kā ieganstu militāra spēka likšanai lietā, lai tās pie mums Latvijā it kā aizsargātu. Vēl jo vairāk bīstami tas ir tāpēc, ka Latvijā (savu investīciju vārdā) Krievijai uzreiz liksies svarīgi aizsargāt arī Krievijas tautiešus, kuru te ir daudz. Pie mums viņu ir visvairāk (ja salīdzinām ar visām citām valstīm ārpus Krievijas un NVS).
Gruzijas un Krievijas karš šo risku atgādina pavisam uzskatāmi. To, ka Krievija šādi spēj rīkoties, tā apliecināja ar savu lidmašīnu lidināšanos mūsu robežu tuvumā pagājušajā nedēļā lielo manevru laikā. Par to liecina arī Krievijas armijas pieaugošais budžets. Par politisko ietekmi, ko Krievija Latvijā var pastiprināt, liecina Kremļa partijas Vienotā Krievija sabiedroto un sadarbības partnera Saskaņas Centrs panākumi Rīgā.
Nils Ušakovs tagad jau atklāti piedalās šajā spēlē, jo nesen presē sludināja, ka bez Krievijas kapitāla Vecrīga izmiršot.
Rezerves lidlauks Krievijas bagātniekiem
Nav grūti saprast krievus, kas kaut ko sasnieguši Krievijā, bet tagad mūk no šīs valsts un režīma, kas tur valda. Šis režīms vienā jaukā dienā var viņus atbrīvot no visiem īpašumiem un banku kontiem, jo Krievija vēl nav tiesiska un demokrātiska valsts. ES valstīs šie krievi izveido tā saucamos «rezerves lidlaukus», kur nosēsties, ja viņiem uz pēdām sekos Putina režīms. Par Latviju kā šādu lidlauku krievu presē stāsta Rietumu bankas direktoru padomes loceklis Aleksandrs Gafins, kurš ir viens no šiem jaunajiem krieviem, kas pametuši Krieviju par labu Latvijai. 2006. gadā viņš nopircis dzīvokli Jūrmalā, jo Baltiju mīlot jau kopš bērnības. Kad viņu esot izmetuši no Krievijas Alfa bankas par to, ka presē paziņojis par bankas prezidenta Pjotra Avena gatavību kļūt par Latvijas premjeru, Latvija bija viņam kļuvusi par «rezerves lidlauku», kur nosēsties. Viņš Maskavas biznesa laikraksta Komersant korespondentam saka, ka šodien Latvija esot unikāla ar to, ka tā esot kļuvusi par pilnīgi eiropeisku valsti, kur turklāt runā krieviski un neesot atrautības no krievu kultūras. Te esot brīnišķīgs serviss visās jomās, izcila ekoloģija (otrā ekoloģiski tīrākā valsts aiz Šveices pēc Jēlas universitātes pētījuma), kvalitatīva pārtika (interesanti, kāda tad tā ir Krievijā, ja jau mūsu ar baltām indēm piesātinātā ir gana laba Krievijas krieviem?), mierīgs klimats un tīrās un garās jūrmalas smilšu pludmales. Latvija esot ļoti ērta valsts dzīvošanai, tai piemītot visas civilizētas Eiropas priekšrocības: demokrātiska valsts pārvaldes sistēma, stabila likumdošana, strādājoša tiesu sistēma, praktiski neesot nekādu birokrātisku šķēršļu, mierīga sociālā vide. Skan kā citāti no Latvijas premjera mutes ārvalstu investoru forumā!
Taču Gafina kungs nav Latvijas premjers, bet Krievijas jaunais krievs Latvijā. «Pēc šejienes mierīgās dzīves, eiropeiskā servisa, tīrā gaisa nemaz negribas atgriezties Maskavas korķos,» turpina Gafins un piebilst, ka tajā pašā laikā Latvijā viņš nejūtoties atrauts no Maskavas dzīves, jo pēdējos gados, pateicoties uzturēšanās atļauju biznesam, uz šejieni esot pārcēlusies liela daļa Maskavas kultūras bohēmas. To viņš organizē pats, un tā ir daļa no Rietumu bankas biznesa. Latvijā esot drošība, te bērnu var palaist tramvajā uz skolu, nevis ar miesassargiem bruņotā automobilī kā Maskavā, te ir labāka veselības aprūpe un labākas skolas, nevis kā Maskavā, kur skolas bērnus par debiliem pataisot, iespaidus par dzīvi Eiropā (Rīgā) stāsta kāda cita krievu bagātniece.
Jaunie krievi - Latvijas neatkarības aktīvi atbalstītāji?
Ekonomists U. Osis ir ļoti optimistisks, jo, aizstāvot uzturēšanās atļauju biznesu, šādi izsakās par jaunajiem krieviem, kas investē Latvijas īpašumos: «Šādi cilvēki drīzāk uzskatāmi par Latvijas neatkarības aktīviem atbalstītājiem, nevis grāvējiem, lai cik dīvains šāds apgalvojums dažiem nešķistu.» (Diena 2.10.13.).
Oša kungs tomēr maldās, jo tikko citētā intervija liecina, ka Gafina kungs un lielākā daļa citu krievu investoru negrasās stiprināt Latvijas kā nacionālas valsts pamatus, stiprinot valsts valodu, integrējoties tās kultūrvidē (lai gan viņi bauda tās priekšrocības servisa un biznesa vidē, par ko liecina intervija). Viņi negrasās apgūt latviešu valodu, jo te tāpat viss notiek krieviski. Tāpat kā vietējiem krieviem, arī jaunajiem krieviem pietiek ar Maskavas kultūras vidi, ar kuru tiek pārpludināta arī Latvijas informācijas un kultūras telpa. Viņi ir Krievijas kultūras imperiālisma, Krievijas maigās varas upuri, balsts un vairogs Latvijā.
Viņi paši apmeklē lietuviešu valodas kursus, jo saprot, ka bez lietuviešu valodas zināšanām pat uz kino nevar aiziet, jo tur subtitri ārzemju filmām ir tikai lietuviešu valodā. Viņi ciena un respektē lietuviešus, kas viņiem ir devuši iespēju baudīt Eiropas kultūrvides labumus un drošību.
Latvijai investori no Krievijas ir riskantāki, jo tie neapgūst latviešu valodu, viņu bērni neiet latviešu skolās un šejienes Eiropas vidē praktiski neintegrējas. Tādā veidā viņi riskē piebiedroties tā saucamās Latvijas piektās kolonas rindām, kas ar laiku atkal var izvirzīt politiskas prasības, kas apdraud Latviju kā nacionālu valsti un latviešu valodu.
Tāpēc Latvijai ir drošāk piesaistīt investorus no Ķīnas vai citām Āzijas valstīm, jo prakse rāda, ka šo valstu pilsoņi integrējas Latvijā uz latviešu valodas bāzes. Piemēru mēs redzējām nesen LTV raidījumā Sastrēgumstunda jaunās ķīnietes personā, kas runāja latviešu valodā. Turklāt šīm valstīm nav pretenziju uz Latvijas teritoriju kā Krievijai. Krievijas krievi tikai retos gadījumos Latvijā integrēsies uz latviešu valodas pamata.
Latvija kā viskrieviskākā Rietumu valsts
Latvijas problēma atšķirībā no citām Rietumu valstīm, kur uzturēšanās atļaujas pērk jaunie krievi, ir vislielākā krievu minoritāte. 28,10% no iedzīvotāju skaita. Tātad 628 000 krievu tautiešu. Pēc Komersant datiem tik liels krievu procents kā Latvijā neesot nevienā citā pasaules valstī ārpus Krievijas un NVS valstīm.
Absolūtajos skaitļos pirmajā vietā ir ASV – tur dzīvo 752 000 krievu, kas sastāda tikai 0,24% no ASV iedzīvotāju skaita. Otrajā vietā ir Latvija ar 628 000 krieviem (28,10% no iedzīvotāju skaita).
Tālāk seko
Vācija ar 503 000 (0,51%),
Igaunija ar 344 000 (25,73%),
Izraēla – 423 000 (5,50%),
Lietuva – 208 000 (6,23%),
Brazīlija 134 000 (0,07%),
Francija – 127 000 (0,20%),
Kanāda 104 000 (0,30%),
Meksika – 92 000 (0,08%)
Šie skaitļi liecina, ka Latvija jau tagad ir Mazā Krievija ES ietvaros. Vai Latvijai vajadzētu vēl lielāku neintegrētu krievu īpatsvaru? Ekonomikas ministrija apgalvo, ka katra Krievijas investīcija uzturēšanās atļauju programmas ietvaros atved uz Latviju 2,34 krievus.
Rāda ziņas ar etiķeti einārs repše. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti einārs repše. Rādīt visas ziņas
ceturtdiena, 2013. gada 10. oktobris
pirmdiena, 2011. gada 28. marts
Vai Juta Strīķe bijusi Anna Potapova?
Neatkarīgā ziņo, ka tās rīcībā ir materiāli, kuros sniegta informācija par dažām gan līdz šim zināmām, gan ne tik zināmām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja vietnieces Jutas Strīķes biogrāfijas niansēm.
Materiālus, tai skaitā tiem pievienotās fotogrāfijas, Neatkarīgā nosūtīs Latvijas drošības iestādēm, jo laikraksta komptencē neieietilpst dot kādus galīgus slēdzienus par atsevišķu tekstu patiesumu vai izvērtēt piesūtītu fotoliecību autentiskumu.
Juta vai tomēr Anna?
Laikrakstam adresētajā sūtījumā vēlreiz uzsvērts un analizēts nu jau plašākai sabiedrībai zināmais fakts, ka vēl astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā šobrīd visiem zināmajai personai ar vārdu Juta Strīķe bijis pavisam cits vārds – Anna Potapova. Viņa kopā ar tēvu, Dobelē izvietotā tanku pulka speciālās daļas virsnieku Juriju Potapovu un pārējo ģimeni Maskavā nokļuvusi tad, kad PSRS armijas virsnieks nosūtīts uz lielās valsts galvaspilsētu zināšanu papildināšanai. Kā informē Neatkarīgās avots, ģimene dzīvojusi Krasikova ielā, un vēl pat 1994. gadā namu pārvaldes izdotā izziņā lasāms, ka šajā adresē joprojām pierakstīta kāda Juta (gan nenorādot uzvārdu).
Pagājušās desmitgades sākumā jukas ar Jutas alias Annas vārdiem jau tikušas aplūkotas Latvijas masu medijos. Pati tagadējā KNAB vadītāja vietniece savulaik žurnālistiem nenoliedza, ka 1987. gada 26. jūnijā 584. Maskavas vidusskolas izsniegtais teicamnieces diploms uz Annas Potapovas vārda patiešām esot viņas. Tomēr par Annu viņa nekad neesot saukusies – kļūda notikusi tikai direktores pārrakstīšanās dēļ. Lai gan tolaik žurnālisti apšaubīja tik nevērīgu direktores rīcību, sajaucot vārdus tik svarīgā dokumentā kā atestāts par vidējo izglītību, nekādi tālāki skaidrojumi no J. Strīķes netika sagaidīti.
Mīklainā atgriešanās
Minētajā Neatkarīgajai adresētajā sūtījumā tālāk lasāms, ka Potapovu atgriešanos Latvijā arī klājot aizdomīgas neziņas ēna – pase, ar kuru J. Potapovs ieradies Latvijā un uz kuras pamata vēlāk saņēmis jau Latvijas valsts izdotu personas dokumentu, pēc avota sniegtās informācijas, neesot atrodama nevienā datu bāzē vai reģistrā. Tas raisot aizdomas par šā dokumenta autentiskumu, un izteikta pat versija, ka šis dokuments varētu būt bijusi tā dēvētā piesegpase, ko specdienesti (šajā gadījumā acīmredzot Krievijas) izsniedz personām, lai saviem darbiniekiem atvieglotu legalizēšanos un pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu. Jāpiebilst, ka nekādu problēmu ar šā statusa iegūšanu bijušajam PSRS armijas virsniekam J. Potapovam nav bijis – pēc Neatkarīgās rīcībā esošās informācijas, viņš vēl deviņdesmito gadu vidū strādājis mierīgu darbu kā zāles uzraugs Latvijas Kara muzejā.
Turpinājumā Neatkarīgajai adresētajā sūtījumā norādīts uz J. Strīķes stažēšanos Dānijas policijā, izsakot teorētisku versiju, ka arī šāda nosūtīšana darbā ārvalstīs nereti tiekot izmantota atsevišķu ar specdienestiem saistītu personu biogrāfijas uzlabošanai.
Atklāj draugus un atbalstītājus
Vēl norādīts uz J. Strīķes laulību ar vienu no tagadējiem Militārās pretizlūkošanas dienesta vadītājiem Maiguru Strīķi un vērsta uzmanība uz abu laulāto praktiski vienlaicīgo iekļūšanu Latvijas valsts spēka struktūrās tieši Eināra Repšes politiskā uzplaukuma laikā.
Kad E. Repše kļuva par Ministru kabineta vadītāju, amatu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā ieguva J. Strīķe, savukārt pēc tam, kad politiķis nonāca aizsardzības ministra krēslā, darbs militārās izlūkošanas jomā ātri atradās M. Strīķim.
Vēl materiālā plaši iztirzāta Strīķu ģimenes tuvā draudzība ar Latvijā pazīstamajiem brāļiem Viņķeļiem (ziņojumam pievienotas arī šīs ciešās saites apliecinošas fotogrāfijas) – Pēteris savulaik strādājis Latvijas diplomātiskajā dienestā gan Krievijā, gan ASV, savukārt Juris zināms kā Rīgas domes deputāts un bijušais Rīgas domes Vidzemes priekšpilsētas izpilddirektors.
Tāpat materiālā uzdoti vairāki retoriski jautājumi, kuros ietverta pašreizējo Latvijas spēka struktūru darbinieku iespējamās saistības ar dažādām ārvalstu struktūrām bīstamība.
trešdiena, 2010. gada 2. jūnijs
Ēlerte krievu laikrakstam Telegrafs
Ēlerte: Būs jāizvēlas starp ekstrēmistiem un bariņu oligarhu
LETA, 2010. g. 24. martā
http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/324269-elerte_bus_jaizvelas_starp_ekstremistiem_un_barinu_oligarhu
Laikraksta "Diena" bijušās galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes un domubiedru nodibinātās "Meierovica biedrības" mērķis ir veicināt un attīstīt komunikāciju starp Latvijas sabiedrību un politiķiem, intervijā laikrakstam "Telegraf" saka Ēlerte.
Ēlerte norāda, ka neplāno kādas personas no biedrības virzīt partiju apvienībā "Vienotība", "ja nu vien viņi paši to vēlēsies darīt..". Līdz maijam vairāki cilvēki solījuši sniegt Ēlertei atbildi par vēlmi iesaistīties politikā..
"Vienotības" bažas par deputātu vietu skaita iespējamu samazināšanos politiķiem Saeimā, ja "Meierovica biedrība" piedāvās maksimāli daudz bezpartejisku cilvēku, Ēlerte dēvē par normālu pašsaglabāšanās tieksmi. "Bet parlaments nav darba vieta, par kuru būtu jācīnās. "Vienotībai" ir jādomā, kā sasniegt maksimālo ietekmi nākamajā Saeimā. Ir labi, ka trīs partijas nolemj būt kopā, taču ar to nepietiek. Gatavība sadarboties ar tiešās demokrātijas formām "Vienotību" var tikai stiprināt," uzskata Ēlerte un piebilst, ka runa varētu būt par 3-5 deputātu vietām bezpartejiskiem deputātiem.
Par labu sasniegumu Ēlerte uzskata iespēju jaunajā Saeimā izveidot koalīciju ar vēl vienu partiju, bet ne ar divām. "Lietussargu revolūcijas" mērķis bija atlaist rīcībnespējīgu Saeimu - pašlaik mums ir fantastiska iespēja ievēlēt jaunu kvalitatīvu Saeimu.
Tas ir tā vērts, lai par to pacīnītos, uzskata biedrības pārstāve.
Izvēle - ekstrēmisti vai oligarhi.
Pēc viņas teiktā, koalīcijas veidošanai būs jāizvēlas starp nacionālistiski noskaņotu partiju "Visu Latvijai!", kas balansē uz ekstrēmisma robežas, un bariņu oligarhu un "Saskaņas centru", kas biedējot Ēlerti ar savām attiecībām ar autoritatīvo Krieviju. "Tā būs mazākā ļaunuma izvēle; lai izvēlētos, būs jāredz personālijas - kas tieši iekļūs Saeimā," piebilst Ēlerte. Viņa gan "Vienotībā" neredzot "Visu Latvijai!".
Viņa ir pārliecināta, ka nākamajā Saeimā nebūs pašreizējo personu. Nākamajā Saeimā jebkura partiju kombinācija būs kompromiss, "demokrātija ir kompromiss. Pašlaik ir grūti izraudzīties mazāko ļaunumu. Korupcija kā sistēma nozīmē, ka Latvija vienmēr būs neattīstīta valsts. Ir atsevišķi principi, no kuriem nākotnē nevajadzētu atteikties, - nacionāla valsts kā bāze integrācijai un orientācija uz Rietumiem."
Uzņēmēji pārdodas par šprotu bundžiņu.
..Ēlerte uzskata, ka tuvākajā nākotnē Krievijā saglabāsies autoritāra valdība, kas mēģinās paplašināt ietekmes jomas. Pēc notikumiem Gruzijā viens no Latvijas uzdevumiem esot savas drošības nostiprināšana. Krievu tanki Latvijā gan nenākšot, drīzāk būšot mēģinājumi ietekmēt Latviju caur ES un NATO politiku, tāpēc te daudz kas būs atkarīgs no tā, kas veidos jauno valdību.
Ēlerte intervijā norāda, ka "Meierovica biedrība" iestājas par sistemātisku Latvijas attīstību. Problēmas esot tad, kad daži uzņēmēji ir gatavi pārdot savu ģeopolitisko orientāciju par šprotu bundžiņu.
Uz jautājumu, vai viņa neuzticas ne oligarhiem, kas pārdodas par šprotu bundžiņu, ne "saskaņiešiem", Ēlerte norāda, ka SC var daudz runāt par savām programmām, bet pēc būtības tā ir tikai viena - etniskā - jautājuma partija.
"Tāpēc viņi spēja nosūtīt dzimtenes nodevēju uz Eiroparlamentu - lai gan man ir grūti saprast, kas var būt kopīgs Rubikam ar Ušakovu.
No otras puses, daudz ļauna darījuši Dobelis un Tabūns", kurus uztver kā sabiedrības vairākuma viedokļa paudējus.
Ēlerte uzskata, ka Latvijā stabila attīstība nebūs iespējama, kamēr būs spēkā etniskā balsošana.
"Latvijas demokrātiskajai valstij ir pilnīgi vienalga, kas ir bijis okupētājs. Var sākt skaitīt, cik gājuši bojā padomju, cik vācu okupācijas laikā, taču doma ir cita: pirms kara Latvija bija neatkarīga valsts, un okupācija ir noziegums. Jebkura cilvēka, politiķa, valsts pienākums ir tikt skaidrībā ar savu pagātni. Un tas, ka Latvija tad nebija noteicēja par sevi, neatceļ nepieciešamību saprast, kas toreiz notika," skaidro Ēlerte.
Viņu nesatraucot iespēja, ka SC izveidot koalīciju ar oligarhiem "bez viņas": "Latiņa ir jāceļ augstu - gan priekš citiem, gan sevis. Jā, koalīcija bez mums ir iespējama, un tas būs ļoti slikti Latvijai."
Šlesers Latviju vedot pie ilgstošas atpalicības.
Komentējot pašreizējo situāciju valdībā, no kuras nesen izstājās Tautas partija, atstājot valdību mazākumā, Ēlerte uzskata, ka pagaidām var iztikt ar šo premjeru un šo valdību līdz vēlēšanām, "kooperēšanās iespējama ar visiem. Tagad nav tādas situācijas, lai dzīvotu bez valdības. Līdz vēlēšanām nav tik daudz laika atlicis, var padzīvot arī ar mazākuma valdību."
Viņasprāt, Šlesers (LPP/LC) ir viens no pašreizējās sistēmas arhitektiem, kas Latviju ved pie ilgstošas atpalicības.
"Šī sistēma ir pretrunā ar atklātu konkurenci, ar iniciatīvu un sabiedrības attīstību. Situācija līdz vēlēšanām ir īpaši kritisks laiks - Dombrovskim ir jāatrod atbalsts, lai Latvija būtu rīcībspējīga," piebilst Ēlerte.
Viņa uzskata, ka galvenā atbildība par pašreizējo ekonomisko situāciju jāuzņemas valstij, kurai jau ilgu laiku bija iespēja apturēt kreditēšanas bumu bankās. "Es runāju par Aigara Kalvīša kā bijušā premjera un tolaik vislielākās partijas vadītāja atbildību. Eksperti mūs brīdināja, bet Kalvītis viņus nedzirdēja un palielināja valsts izdevumus. Tā ir viņa politiskā atbildība," norāda Ēlerte.
"Jaunā laika" (JL) atbildību viņa šajā situācijā nesaskatot, jo "tā nebija sistēmas daļa. Lai gan Latvijā vienmēr būs koalīcijas valdības, taču JL šo sistēmu neradīja. Varbūt Repše arī nodarbojās ar dīvainu biznesu, bet tas ir viņa personīgais prāts, muļķības, aizraušanās, nekas vairāk.".
Pēc Ēlertes teiktā, pašlaik "Vienotība" izstrādā kopīgu programmu - tajā neesot neatrisināmu pretrunu. "Domāju, ka rezultātā nebūs ne krasi labēju, ne krasi kreisu ekonomisku uzstādījumu," piebilda Ēlerte
LETA, 2010. g. 24. martā
http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/324269-elerte_bus_jaizvelas_starp_ekstremistiem_un_barinu_oligarhu
Laikraksta "Diena" bijušās galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes un domubiedru nodibinātās "Meierovica biedrības" mērķis ir veicināt un attīstīt komunikāciju starp Latvijas sabiedrību un politiķiem, intervijā laikrakstam "Telegraf" saka Ēlerte.
Ēlerte norāda, ka neplāno kādas personas no biedrības virzīt partiju apvienībā "Vienotība", "ja nu vien viņi paši to vēlēsies darīt..". Līdz maijam vairāki cilvēki solījuši sniegt Ēlertei atbildi par vēlmi iesaistīties politikā..
"Vienotības" bažas par deputātu vietu skaita iespējamu samazināšanos politiķiem Saeimā, ja "Meierovica biedrība" piedāvās maksimāli daudz bezpartejisku cilvēku, Ēlerte dēvē par normālu pašsaglabāšanās tieksmi. "Bet parlaments nav darba vieta, par kuru būtu jācīnās. "Vienotībai" ir jādomā, kā sasniegt maksimālo ietekmi nākamajā Saeimā. Ir labi, ka trīs partijas nolemj būt kopā, taču ar to nepietiek. Gatavība sadarboties ar tiešās demokrātijas formām "Vienotību" var tikai stiprināt," uzskata Ēlerte un piebilst, ka runa varētu būt par 3-5 deputātu vietām bezpartejiskiem deputātiem.
Par labu sasniegumu Ēlerte uzskata iespēju jaunajā Saeimā izveidot koalīciju ar vēl vienu partiju, bet ne ar divām. "Lietussargu revolūcijas" mērķis bija atlaist rīcībnespējīgu Saeimu - pašlaik mums ir fantastiska iespēja ievēlēt jaunu kvalitatīvu Saeimu.
Tas ir tā vērts, lai par to pacīnītos, uzskata biedrības pārstāve.
Izvēle - ekstrēmisti vai oligarhi.
Pēc viņas teiktā, koalīcijas veidošanai būs jāizvēlas starp nacionālistiski noskaņotu partiju "Visu Latvijai!", kas balansē uz ekstrēmisma robežas, un bariņu oligarhu un "Saskaņas centru", kas biedējot Ēlerti ar savām attiecībām ar autoritatīvo Krieviju. "Tā būs mazākā ļaunuma izvēle; lai izvēlētos, būs jāredz personālijas - kas tieši iekļūs Saeimā," piebilst Ēlerte. Viņa gan "Vienotībā" neredzot "Visu Latvijai!".
Viņa ir pārliecināta, ka nākamajā Saeimā nebūs pašreizējo personu. Nākamajā Saeimā jebkura partiju kombinācija būs kompromiss, "demokrātija ir kompromiss. Pašlaik ir grūti izraudzīties mazāko ļaunumu. Korupcija kā sistēma nozīmē, ka Latvija vienmēr būs neattīstīta valsts. Ir atsevišķi principi, no kuriem nākotnē nevajadzētu atteikties, - nacionāla valsts kā bāze integrācijai un orientācija uz Rietumiem."
Uzņēmēji pārdodas par šprotu bundžiņu.
..Ēlerte uzskata, ka tuvākajā nākotnē Krievijā saglabāsies autoritāra valdība, kas mēģinās paplašināt ietekmes jomas. Pēc notikumiem Gruzijā viens no Latvijas uzdevumiem esot savas drošības nostiprināšana. Krievu tanki Latvijā gan nenākšot, drīzāk būšot mēģinājumi ietekmēt Latviju caur ES un NATO politiku, tāpēc te daudz kas būs atkarīgs no tā, kas veidos jauno valdību.
Ēlerte intervijā norāda, ka "Meierovica biedrība" iestājas par sistemātisku Latvijas attīstību. Problēmas esot tad, kad daži uzņēmēji ir gatavi pārdot savu ģeopolitisko orientāciju par šprotu bundžiņu.
Uz jautājumu, vai viņa neuzticas ne oligarhiem, kas pārdodas par šprotu bundžiņu, ne "saskaņiešiem", Ēlerte norāda, ka SC var daudz runāt par savām programmām, bet pēc būtības tā ir tikai viena - etniskā - jautājuma partija.
"Tāpēc viņi spēja nosūtīt dzimtenes nodevēju uz Eiroparlamentu - lai gan man ir grūti saprast, kas var būt kopīgs Rubikam ar Ušakovu.
No otras puses, daudz ļauna darījuši Dobelis un Tabūns", kurus uztver kā sabiedrības vairākuma viedokļa paudējus.
Ēlerte uzskata, ka Latvijā stabila attīstība nebūs iespējama, kamēr būs spēkā etniskā balsošana.
"Latvijas demokrātiskajai valstij ir pilnīgi vienalga, kas ir bijis okupētājs. Var sākt skaitīt, cik gājuši bojā padomju, cik vācu okupācijas laikā, taču doma ir cita: pirms kara Latvija bija neatkarīga valsts, un okupācija ir noziegums. Jebkura cilvēka, politiķa, valsts pienākums ir tikt skaidrībā ar savu pagātni. Un tas, ka Latvija tad nebija noteicēja par sevi, neatceļ nepieciešamību saprast, kas toreiz notika," skaidro Ēlerte.
Viņu nesatraucot iespēja, ka SC izveidot koalīciju ar oligarhiem "bez viņas": "Latiņa ir jāceļ augstu - gan priekš citiem, gan sevis. Jā, koalīcija bez mums ir iespējama, un tas būs ļoti slikti Latvijai."
Šlesers Latviju vedot pie ilgstošas atpalicības.
Komentējot pašreizējo situāciju valdībā, no kuras nesen izstājās Tautas partija, atstājot valdību mazākumā, Ēlerte uzskata, ka pagaidām var iztikt ar šo premjeru un šo valdību līdz vēlēšanām, "kooperēšanās iespējama ar visiem. Tagad nav tādas situācijas, lai dzīvotu bez valdības. Līdz vēlēšanām nav tik daudz laika atlicis, var padzīvot arī ar mazākuma valdību."
Viņasprāt, Šlesers (LPP/LC) ir viens no pašreizējās sistēmas arhitektiem, kas Latviju ved pie ilgstošas atpalicības.
"Šī sistēma ir pretrunā ar atklātu konkurenci, ar iniciatīvu un sabiedrības attīstību. Situācija līdz vēlēšanām ir īpaši kritisks laiks - Dombrovskim ir jāatrod atbalsts, lai Latvija būtu rīcībspējīga," piebilst Ēlerte.
Viņa uzskata, ka galvenā atbildība par pašreizējo ekonomisko situāciju jāuzņemas valstij, kurai jau ilgu laiku bija iespēja apturēt kreditēšanas bumu bankās. "Es runāju par Aigara Kalvīša kā bijušā premjera un tolaik vislielākās partijas vadītāja atbildību. Eksperti mūs brīdināja, bet Kalvītis viņus nedzirdēja un palielināja valsts izdevumus. Tā ir viņa politiskā atbildība," norāda Ēlerte.
"Jaunā laika" (JL) atbildību viņa šajā situācijā nesaskatot, jo "tā nebija sistēmas daļa. Lai gan Latvijā vienmēr būs koalīcijas valdības, taču JL šo sistēmu neradīja. Varbūt Repše arī nodarbojās ar dīvainu biznesu, bet tas ir viņa personīgais prāts, muļķības, aizraušanās, nekas vairāk.".
Pēc Ēlertes teiktā, pašlaik "Vienotība" izstrādā kopīgu programmu - tajā neesot neatrisināmu pretrunu. "Domāju, ka rezultātā nebūs ne krasi labēju, ne krasi kreisu ekonomisku uzstādījumu," piebilda Ēlerte
ceturtdiena, 2010. gada 8. aprīlis
Politiķi veido uzkrājumus nebaltām dienām
Politiķi veido uzkrājumus nebaltām dienām
08.04.2010. LA: http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=75959
Autors: ĢIRTS ZVIRBULIS
Valsts amatpersonu deklarācijas liecina, ka politiķi sākuši taupīt – veido uzkrājumus nebaltām dienām un vairs nedižojas ar kupliem autoparkiem. Dažam labam "uz papīra" pat nepieder savs mājoklis.
Valsts prezidents Valdis Zatlers, spriežot pēc amatpersonas deklarācijas, dzīvo pieticīgi. Pirmajai personai nepieder nekādi nekustamie īpašumi un pat neviens transportlīdzeklis. Skaidrā naudā prezidents iekrājis 2000 latu, bet vēl bankas kontos glabā aptuveni 18 000 latu. Vienīgie viņa ienākumi ir darba alga, un pērn prezidents kopumā saņēmis 38 391,29 latus. V. Zatlers nav arī veicis nekādus vērā ņemamus darījumus, kā arī nav ne aizdevis, ne aizņēmies summas, kas pārsniegtu 20 minimālās mēnešalgas.
Savukārt Ministru prezidents Valdis Dombrovskis pērn darba algā nopelnījis nedaudz vairāk kā 20 000 latu un vēl saņēmis 6263 eiro lielu kompensāciju no Eiropas Parlamenta. Premjeram pieder dzīvoklis Rīgā, zeme Jūrmalā un dārza māja ar zemi Carnikavas novadā, kā arī 1998. gada izlaiduma automašīna "SAAB 93". Dombrovskis savā deklarācijā arī norādījis uzkrājumus dažādās valūtās par kopējo summu aptuveni 40 000 latu apmērā. Premjers arī izsniedzis aizdevumu 178 788,56 eiro apmērā.
No trim augstākajām valsts amatpersonām vislielākie ienākumi bijuši Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem, kurš pērn kopumā nopelnījis vairāk nekā 40 000 latu.
Daudzem uzkrājumi, Repšem – parādi un pabalsts.
Par darbu parlamentā Saeimas priekšsēdētājs G. Daudze saņēmis 28 063,28 latu algu un kompensāciju – 6800 latus. Turklāt paralēli Saeimas priekšsēdētāja pienākumiem Daudze turpina strādāt par ārstu anestezeologu Ventspils slimnīcā, kur pērn nopelnījis 4670 latus. Vēl aptuveni 1000 latus viņš saņēmis no VSAA un VID par iepriekš pārmaksātiem nodokļiem. Saeimas priekšsēdētājam pieder privātmāja un zeme Ventspilī, bet nav pašam sava transportlīdzekļa. Saeimas priekšsēdētājs bankas kontā uzkrājis aptuveni 18 000 latu. Viņš arī ir brīvs no parādsaistībām un pats nevienam nav aizdevis vērā ņemamas summas.
Vislielākais parādnieks no augstākajām amatpersonām ir finanšu ministrs Einars Repše, kura parādsaistības pērn bijušas 901 690 latu apmērā. Tas gan ir nedaudz mazāk kā gadu iepriekš, kad Repšes parāds bija apmēram 965 tūkstoši latu. Finanšu ministra ienākumi pērn bijuši nedaudz vairāk kā 131 000 latu. Lauvas tiesu no tiem veido savu īpašuma daļu pārdošana uzņēmumā "Belokoņa un Repšes ieguldījumu pārvaldes sabiedrība". Saeimā Repše 2009. gadā nopelnījis 3141 latu un vēl 1281 latu saņēmis kompensācijā, bet ministra amatā saņēmis algā 17 816 latus un kompensācijās – 2080 latu. Repše pērn arī saņēmis pabalstu no VSAA 2343 latu apmērā. Finanšu ministram ir arī vērā ņemama transportlīdzekļu kolekcija – divi KTM markas motocikli, automašīna "Honda CRV", lidmašīna "Flightstar 2SC" un traktors "Kubota ST30 Alpha". Tāpat viņam pieder zeme un dzīvojamā ēka Ikšķilē, un vairāki nekustamie īpašumi Kaunatas un Barkavas pagastos.
Deputāti uzkrāj un aizdod
No Saeimas deputātiem lieli ienākumi bijuši Ilmai Čepānei (PS), kura pērn nopelnījusi vairāk nekā 53 000 latu. Paralēli Saeimas deputātes algai (18711,16 lati gadā) un parlamenta maksātajai kompensācijai (4846,07 lati) viņa strādā par pasniedzēju Latvijas Universitātē, kur pērn algā saņēmusi 19 439,41 latu. Turklāt deputāte nesen arī sasniedza pensijas vecumu un pērn pensijā saņēma 9197,39 latus. Čepānei pieder dzīvoklis Rīgā un zeme Jērcēnu pagastā, kā arī 2003. gada izlaiduma automašīna "Nissan X Trail". Deputāte arī deklarējusi parādsaistības 132 286,84 eiro apmērā.
ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis vērā ņemamus ienākumus pērn guvis gan no darbības Saeimā (21 586,82 latu alga un 1620 latu kompensācija), gan no savas zemnieku saimniecības "Priedule" (kopumā 25 550,95 lati). Brigmanis arī saņēmis depozīta procentus no "SEB bankas" (2753,95 eiro) un "Swedbank" (261,03 lati), kā arī slimības pabalstu 862,85 latu apmērā. Deputātam arī pieder virkne nekustamo īpašumu gan Pūres pagastā, gan Jelgavā, bet – netipiski zemniekam – viņam īpašumā nav neviena transportlīdzekļa. Toties kā kārtīgs zemnieks viņš ir iekrājis nebaltām dienām – Brigmanis deklarējis bezskaidras naudas uzkrājumus 77 527 latu apmērā. Deputātam nav nekādu parādsaistību, un arī citiem viņš nav aizdevis lielas summas.
Deputāts Kārlis Leiškalns pērn Saeimā nopelnījis 19 529 latus. Vēl 6000 latus viņš saņēmis algā Latvijas Ostu asociācijā, kur ieņem izpilddirektora amatu. Leiškalns savā deklarācijā arī apzinīgi norādījis divus santīmus, ko saņēmis dividendēs no AS "Swedbank". Atšķirībā no Brigmaņa un Čepānes Leiškalns nekādus uzkrājumus nav veidojis, toties izsniedzis aizdevumu 70 000 eiro apmērā. Leiškalnam kopīpašumā ar sievu Anitu pieder ēkas un zeme Abavas pagastā, Užavas pagastā un Jūrmalā. Leiškalns arī deklarējis, ka viņam pieder "vairāk nekā simts gleznu un zīmējumu".
08.04.2010. LA: http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=75959
Autors: ĢIRTS ZVIRBULIS
Valsts amatpersonu deklarācijas liecina, ka politiķi sākuši taupīt – veido uzkrājumus nebaltām dienām un vairs nedižojas ar kupliem autoparkiem. Dažam labam "uz papīra" pat nepieder savs mājoklis.
Valsts prezidents Valdis Zatlers, spriežot pēc amatpersonas deklarācijas, dzīvo pieticīgi. Pirmajai personai nepieder nekādi nekustamie īpašumi un pat neviens transportlīdzeklis. Skaidrā naudā prezidents iekrājis 2000 latu, bet vēl bankas kontos glabā aptuveni 18 000 latu. Vienīgie viņa ienākumi ir darba alga, un pērn prezidents kopumā saņēmis 38 391,29 latus. V. Zatlers nav arī veicis nekādus vērā ņemamus darījumus, kā arī nav ne aizdevis, ne aizņēmies summas, kas pārsniegtu 20 minimālās mēnešalgas.
Savukārt Ministru prezidents Valdis Dombrovskis pērn darba algā nopelnījis nedaudz vairāk kā 20 000 latu un vēl saņēmis 6263 eiro lielu kompensāciju no Eiropas Parlamenta. Premjeram pieder dzīvoklis Rīgā, zeme Jūrmalā un dārza māja ar zemi Carnikavas novadā, kā arī 1998. gada izlaiduma automašīna "SAAB 93". Dombrovskis savā deklarācijā arī norādījis uzkrājumus dažādās valūtās par kopējo summu aptuveni 40 000 latu apmērā. Premjers arī izsniedzis aizdevumu 178 788,56 eiro apmērā.
No trim augstākajām valsts amatpersonām vislielākie ienākumi bijuši Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem, kurš pērn kopumā nopelnījis vairāk nekā 40 000 latu.
Daudzem uzkrājumi, Repšem – parādi un pabalsts.
Par darbu parlamentā Saeimas priekšsēdētājs G. Daudze saņēmis 28 063,28 latu algu un kompensāciju – 6800 latus. Turklāt paralēli Saeimas priekšsēdētāja pienākumiem Daudze turpina strādāt par ārstu anestezeologu Ventspils slimnīcā, kur pērn nopelnījis 4670 latus. Vēl aptuveni 1000 latus viņš saņēmis no VSAA un VID par iepriekš pārmaksātiem nodokļiem. Saeimas priekšsēdētājam pieder privātmāja un zeme Ventspilī, bet nav pašam sava transportlīdzekļa. Saeimas priekšsēdētājs bankas kontā uzkrājis aptuveni 18 000 latu. Viņš arī ir brīvs no parādsaistībām un pats nevienam nav aizdevis vērā ņemamas summas.
Vislielākais parādnieks no augstākajām amatpersonām ir finanšu ministrs Einars Repše, kura parādsaistības pērn bijušas 901 690 latu apmērā. Tas gan ir nedaudz mazāk kā gadu iepriekš, kad Repšes parāds bija apmēram 965 tūkstoši latu. Finanšu ministra ienākumi pērn bijuši nedaudz vairāk kā 131 000 latu. Lauvas tiesu no tiem veido savu īpašuma daļu pārdošana uzņēmumā "Belokoņa un Repšes ieguldījumu pārvaldes sabiedrība". Saeimā Repše 2009. gadā nopelnījis 3141 latu un vēl 1281 latu saņēmis kompensācijā, bet ministra amatā saņēmis algā 17 816 latus un kompensācijās – 2080 latu. Repše pērn arī saņēmis pabalstu no VSAA 2343 latu apmērā. Finanšu ministram ir arī vērā ņemama transportlīdzekļu kolekcija – divi KTM markas motocikli, automašīna "Honda CRV", lidmašīna "Flightstar 2SC" un traktors "Kubota ST30 Alpha". Tāpat viņam pieder zeme un dzīvojamā ēka Ikšķilē, un vairāki nekustamie īpašumi Kaunatas un Barkavas pagastos.
Deputāti uzkrāj un aizdod
No Saeimas deputātiem lieli ienākumi bijuši Ilmai Čepānei (PS), kura pērn nopelnījusi vairāk nekā 53 000 latu. Paralēli Saeimas deputātes algai (18711,16 lati gadā) un parlamenta maksātajai kompensācijai (4846,07 lati) viņa strādā par pasniedzēju Latvijas Universitātē, kur pērn algā saņēmusi 19 439,41 latu. Turklāt deputāte nesen arī sasniedza pensijas vecumu un pērn pensijā saņēma 9197,39 latus. Čepānei pieder dzīvoklis Rīgā un zeme Jērcēnu pagastā, kā arī 2003. gada izlaiduma automašīna "Nissan X Trail". Deputāte arī deklarējusi parādsaistības 132 286,84 eiro apmērā.
ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis vērā ņemamus ienākumus pērn guvis gan no darbības Saeimā (21 586,82 latu alga un 1620 latu kompensācija), gan no savas zemnieku saimniecības "Priedule" (kopumā 25 550,95 lati). Brigmanis arī saņēmis depozīta procentus no "SEB bankas" (2753,95 eiro) un "Swedbank" (261,03 lati), kā arī slimības pabalstu 862,85 latu apmērā. Deputātam arī pieder virkne nekustamo īpašumu gan Pūres pagastā, gan Jelgavā, bet – netipiski zemniekam – viņam īpašumā nav neviena transportlīdzekļa. Toties kā kārtīgs zemnieks viņš ir iekrājis nebaltām dienām – Brigmanis deklarējis bezskaidras naudas uzkrājumus 77 527 latu apmērā. Deputātam nav nekādu parādsaistību, un arī citiem viņš nav aizdevis lielas summas.
Deputāts Kārlis Leiškalns pērn Saeimā nopelnījis 19 529 latus. Vēl 6000 latus viņš saņēmis algā Latvijas Ostu asociācijā, kur ieņem izpilddirektora amatu. Leiškalns savā deklarācijā arī apzinīgi norādījis divus santīmus, ko saņēmis dividendēs no AS "Swedbank". Atšķirībā no Brigmaņa un Čepānes Leiškalns nekādus uzkrājumus nav veidojis, toties izsniedzis aizdevumu 70 000 eiro apmērā. Leiškalnam kopīpašumā ar sievu Anitu pieder ēkas un zeme Abavas pagastā, Užavas pagastā un Jūrmalā. Leiškalns arī deklarējis, ka viņam pieder "vairāk nekā simts gleznu un zīmējumu".
trešdiena, 2010. gada 7. aprīlis
Eduarda Berklava politiskais testaments
Atis Skalbergs, nra.lv, 2009. gada 6. janvārī:
http://zinas.nra.lv/viedokli/atis-skalbergs/303-eduarda-berklava-politiskais-testaments.htm
2008. gada decembrī latviešu patriotiskās biedrības "Daugavas Vanagi Latvijā", „Vilki”, ”Latvijas Nacionālo karavīru biedrība”, „Latvijas Nacionālo partizānu apvienība”, „Latviešu virsnieku apvienība”, apvienība „Tēvijas sargs”, „Latviešu nacionālistu klubs” un dažas citas atklātā vēstulē aicināja latviešu politiskās partijas apvienoties, lai veidotu vienu kopīgu sarakstu gaidāmajām pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām 6. jūnijā.
"Īpaši tas attiecas uz "Visu Latvijai!", "TB"/LNNK, "Pilsoniskā savienība", "Jaunais laiks"," teikts vēstulē. Tādu novēlējumu savā laikā izteicis Eduards Berklavs.
Atcerēsimies skaitļus, cik procentu balsu saņēma mazās partijas un apvienības 9. Saeimas vēlēšanās 2007. gada oktobrī. „Visu Latvijai!” – 1,49 %, „Jaunie demokrāti” – 1,26 %, „Latviešu Latvija” – 0,19 %, "Nacionālā spēka savienība” – 0,13 %, „Tēvzemes savienība” – 0,12 %. Šīs balsis, kā saka, bija vējā palaistas. Apvienojoties, balsojot tikai par vienu kopēju sarakstu, tās būtu mērķtiecīgi izlietotas. Ja visas labējās latviešu partijas un apvienības atbalstītu tikai vienu, kopīgu sarakstu, tas būtu panākums. Mūsu ienaidnieki ir ieinteresēti, lai latviešu patriotiskie spēki būtu sašķelti. Kremļa specdienesti vēlas, lai dažādi dīvaiņi ar brašiem lozungiem un nacionālistiskiem saukļiem musinātu cilvēkus. Politiski mazizglītots vēlētājs var "uzrauties" uz šādiem „patriotiem”. Un viņu balsis būs izniekotas.
Veidot vienu kopīgu nacionālo spēku sarakstu bija Eduarda Berklava novēlējums jeb politiskais testaments. Es pēdējo reizi Eduardu Berklavu intervēju 2004. gada 17. jūlijā. Pilns intervijas teksts publicēts manā grāmatā „Gods kalpot Latvijai!” (399. lpp.). Svarīgāko no šīs sarunas es atkārtošu:
- Kura partija 8. Saeimā viskonsekventāk aizstāv Latvijas valsts intereses?
E. Berklavs: - Labākas partijas Saeimā par "TB"/LNNK nav. Nevar teikt, ka tā ir ideāla. Bet labākas nav.
- Kā Jūs vērtējat A. Šlesera rūpes par V. Žirinovski, lai viņš drīkstētu iebraukt Latvijā, un Ē. Jēkabsona rūpes par J. Kobzona iebraukšanu?
E. Berklavs: - Vairāk sevi sakompromitēt diez vai ir iespējams.
- Ja Jums būtu vara, ko Jūs Latvijā nekavējoties liktu mainīt?
E. Berklavs: - Jārod kāds kodols, kas izstrādātu programmu, lai apvienotu nacionāli patriotiskos spēkus. Nākamajās pašvaldību vēlēšanās un 9. Saeimas vēlēšanās jāiet ar vienu kopēju deputātu sarakstu. Tas ir galvenais, kas jāpanāk. Tad varēs būt stabila valdība, kas darbosies Latvijas interesēs. Pretējā gadījumā, ja būs desmit politiskās partijas un grupas, kas Saeimā nemaz netiks, tad tā kņada turpināsies, kad pie būtiskiem jautājumiem gandrīz netiek. Jāapvienojas nacionāli patriotiskiem spēkiem vienā apvienībā un jāiet ar vienu sarakstu. Tas ir kardināls pasākums!
- Vai Jūs izvirzītu Einaru Repši par jauno Latvijas premjerministra kandidātu?
E. Berklavs: - Nē! Es neizvirzītu. Partijā nevar skaldīt kā ar cirvi. "Jaunais laiks" ir pieņemama partija, bet E. Repše nav tas cilvēks, kas spēj vienoties ar citiem. Viņš ir patoloģiski iedomīgs par savu vienpersonisko viedokli. Ar tādu nostāju nevar veidot spēcīgu koalīciju. E. Repše nebūs tas, kas pats noliks pilnvaras.
Pārlasot šīs E. Berklava atbildes, vairums latviešu teiks, ka tās ir godīgas un pareizas. Tie ir pravietiski vārdi, kuros jāieklausās. Tos teicis cilvēks, kas par savu uzticību Latvijai daudzas reizes bijis tuvu nāvei. Mūs šodien var glābt vienotība, gudrība, drosme. Uz apvienības "TB"/LNNK bāzes jāveido šis kopīgais deputātu kandidātu saraksts Eiroparlamenta vēlēšanām un deputātu kandidātu saraksti konkrēti katrai pašvaldībai.
http://zinas.nra.lv/viedokli/atis-skalbergs/303-eduarda-berklava-politiskais-testaments.htm
2008. gada decembrī latviešu patriotiskās biedrības "Daugavas Vanagi Latvijā", „Vilki”, ”Latvijas Nacionālo karavīru biedrība”, „Latvijas Nacionālo partizānu apvienība”, „Latviešu virsnieku apvienība”, apvienība „Tēvijas sargs”, „Latviešu nacionālistu klubs” un dažas citas atklātā vēstulē aicināja latviešu politiskās partijas apvienoties, lai veidotu vienu kopīgu sarakstu gaidāmajām pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām 6. jūnijā.
"Īpaši tas attiecas uz "Visu Latvijai!", "TB"/LNNK, "Pilsoniskā savienība", "Jaunais laiks"," teikts vēstulē. Tādu novēlējumu savā laikā izteicis Eduards Berklavs.
Atcerēsimies skaitļus, cik procentu balsu saņēma mazās partijas un apvienības 9. Saeimas vēlēšanās 2007. gada oktobrī. „Visu Latvijai!” – 1,49 %, „Jaunie demokrāti” – 1,26 %, „Latviešu Latvija” – 0,19 %, "Nacionālā spēka savienība” – 0,13 %, „Tēvzemes savienība” – 0,12 %. Šīs balsis, kā saka, bija vējā palaistas. Apvienojoties, balsojot tikai par vienu kopēju sarakstu, tās būtu mērķtiecīgi izlietotas. Ja visas labējās latviešu partijas un apvienības atbalstītu tikai vienu, kopīgu sarakstu, tas būtu panākums. Mūsu ienaidnieki ir ieinteresēti, lai latviešu patriotiskie spēki būtu sašķelti. Kremļa specdienesti vēlas, lai dažādi dīvaiņi ar brašiem lozungiem un nacionālistiskiem saukļiem musinātu cilvēkus. Politiski mazizglītots vēlētājs var "uzrauties" uz šādiem „patriotiem”. Un viņu balsis būs izniekotas.
Veidot vienu kopīgu nacionālo spēku sarakstu bija Eduarda Berklava novēlējums jeb politiskais testaments. Es pēdējo reizi Eduardu Berklavu intervēju 2004. gada 17. jūlijā. Pilns intervijas teksts publicēts manā grāmatā „Gods kalpot Latvijai!” (399. lpp.). Svarīgāko no šīs sarunas es atkārtošu:
- Kura partija 8. Saeimā viskonsekventāk aizstāv Latvijas valsts intereses?
E. Berklavs: - Labākas partijas Saeimā par "TB"/LNNK nav. Nevar teikt, ka tā ir ideāla. Bet labākas nav.
- Kā Jūs vērtējat A. Šlesera rūpes par V. Žirinovski, lai viņš drīkstētu iebraukt Latvijā, un Ē. Jēkabsona rūpes par J. Kobzona iebraukšanu?
E. Berklavs: - Vairāk sevi sakompromitēt diez vai ir iespējams.
- Ja Jums būtu vara, ko Jūs Latvijā nekavējoties liktu mainīt?
E. Berklavs: - Jārod kāds kodols, kas izstrādātu programmu, lai apvienotu nacionāli patriotiskos spēkus. Nākamajās pašvaldību vēlēšanās un 9. Saeimas vēlēšanās jāiet ar vienu kopēju deputātu sarakstu. Tas ir galvenais, kas jāpanāk. Tad varēs būt stabila valdība, kas darbosies Latvijas interesēs. Pretējā gadījumā, ja būs desmit politiskās partijas un grupas, kas Saeimā nemaz netiks, tad tā kņada turpināsies, kad pie būtiskiem jautājumiem gandrīz netiek. Jāapvienojas nacionāli patriotiskiem spēkiem vienā apvienībā un jāiet ar vienu sarakstu. Tas ir kardināls pasākums!
- Vai Jūs izvirzītu Einaru Repši par jauno Latvijas premjerministra kandidātu?
E. Berklavs: - Nē! Es neizvirzītu. Partijā nevar skaldīt kā ar cirvi. "Jaunais laiks" ir pieņemama partija, bet E. Repše nav tas cilvēks, kas spēj vienoties ar citiem. Viņš ir patoloģiski iedomīgs par savu vienpersonisko viedokli. Ar tādu nostāju nevar veidot spēcīgu koalīciju. E. Repše nebūs tas, kas pats noliks pilnvaras.
Pārlasot šīs E. Berklava atbildes, vairums latviešu teiks, ka tās ir godīgas un pareizas. Tie ir pravietiski vārdi, kuros jāieklausās. Tos teicis cilvēks, kas par savu uzticību Latvijai daudzas reizes bijis tuvu nāvei. Mūs šodien var glābt vienotība, gudrība, drosme. Uz apvienības "TB"/LNNK bāzes jāveido šis kopīgais deputātu kandidātu saraksts Eiroparlamenta vēlēšanām un deputātu kandidātu saraksti konkrēti katrai pašvaldībai.
Inguna Sudraba strādā valsts kontrolē un Parex bankā
Inguna Sudraba ir strādājusi 1.5 gadus augstā amatā Prex bankā. Kā zināms, daudzi promaskaviski noskaņotie politiķi ir tikuši atalgoti ar iespēju 'uzkrāt taukus' Prex bankā pēc "labi padarīta darba" valdībā, piemēram Andris Bēriņš (lpp/lc), Valdis Birkavs (lpp,lc) u.c.
Zimīgi, ka Sundrabas atbalstīšanu publiski uzsācis tāds promaskavisks elements, kā N.Grostiņš.
Antra Gabre, 2009. g. 18. aprīlī, nra.lv: http://www.nra.lv/zinas/20839-inguna-sudraba-kontrole-valsti-un-sevi.htm
Inguna Sudraba kontrolē valsti un sevi.
"Reputācija un profesionālisms augstāk par visu
Šā iemesla dēļ viņa saasināti reaģēja uz bijušā satiksmes ministra Aināra Šlesera pārmetumiem, ka valsts kontroliere strādājot savu draugu interesēs (ar to domājot viņas kādreizējo darbavietu Parex banku). Zinot, cik būtiska Ingunai Sudrabai ir profesionālā reputācija, ir tikai loģiski, ka valsts kontroliere iesūdzēja politiķi tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Šo rīcību varētu uzskatīt par zināmu emocionālu nesavaldību, kas uz āru gan tika pasniegta korekti. Varbūt mazliet, nu, tikai kripatiņu ļaujot saprast, ka aiz nosvērtās ārienes tomēr slēpjas jūtīgs un emocionāls cilvēks. "Tie nebija vienkārši vārdi, kas tika pateikti. Tie bija pārmetumi kā vadītājai, kura izmanto valsts resursus savām personīgajām interesēm vai dara darbu savu draugu interesēs. Tieši tāpēc uzskatu, ka man ir jāaizstāv savs gods un cieņa. Uzskatu, ka jebkurš negatīvais vārds atgriezīsies atpakaļ trīskāršā apmērā," savu pozīciju pamato Inguna Sudraba, atbildot uz jautājumu, kāpēc vērsusies tiesā, bet nav uzsākusi publisku polemiku. Starp citu, Ingunas Sudrabas ienākumu deklarācija par 2007. gadu liecina, ka viņa Parex bankā bija noguldījusi aptuveni 8200 latu. Gadu vēlāk tie bija sarukuši līdz 400 latiem, bet lauvas tiesa aizcelta uz citu banku. Valsts kontroliere paskaidroja, ka tā rīkojusies ētisku un profesionālu apsvērumu dēļ – lai nevarētu pārmest interešu konfliktu, veicot revīziju Parex bankā."
"Līdzīgi viņa rīkojās, kad saņēma tautpartijieša un toreizējā finanšu ministra Gundara Bērziņa uzaicinājumu kļūt par valsts kontrolieri. Tolaik Inguna Sudraba pēc aiziešanas no Finanšu ministrijas pusotru gadu bija nostrādājusi Parex bankā. "
"Kad viņa strādāja Finanšu ministrijā, valdību vadīja Jaunā laika Einars Repše, bet ministriju –
viņa partijas biedrs Valdis Dombrovskis. Pēc nesaskaņām ar Repši Inguna Sudraba savu 11 gadu ilgo veiksmīgo karjeru šajā iestādē pārtrauca. Viņa uzskatīja, ka likuma prasības ir augstākas par visu, un nespēja samierināties Einara Repšes valdības rīcību, budžeta problēmās vainojot Finanšu ministrijas ierēdņus. Šogad Valdis Dombrovskis, kļūstot par Ministru prezidentu, bija ieradies uz konsultācijām pie Ingunas Sudrabas. Līdz šim Jaunais laiks neslēpa savas antipātijas pret valsts kontrolieri, tomēr spēja atteikties no politiskā bērnišķīguma slimības un atzīt, ka viņas reputācija sabiedrībā ir būtisks iegansts, lai paspiestu Sudrabas roku un novēlētu laimes otrajā amata termiņā. Ne velti viņa tika minēta kā iespējamā vadītāja gan KNAB, gan valdībā. Pat Jaunā laika līdere Solvita Āboltiņa publiski izteica, ka viens no cilvēkiem, kurš varētu izvest valsti no krīzes, pieņemot nepopulārus lēmumus, un kuram tauta tik un tā uzticētos, ir Inguna Sudraba. Būtiskāk tomēr skanēja citi viņas teiktie vārdi par valsts kontrolieri – valsts intereses viņai ir svarīgākas par jebkurām citām interesēm."
Zimīgi, ka Sundrabas atbalstīšanu publiski uzsācis tāds promaskavisks elements, kā N.Grostiņš.
Antra Gabre, 2009. g. 18. aprīlī, nra.lv: http://www.nra.lv/zinas/20839-inguna-sudraba-kontrole-valsti-un-sevi.htm
Inguna Sudraba kontrolē valsti un sevi.
"Reputācija un profesionālisms augstāk par visu
Šā iemesla dēļ viņa saasināti reaģēja uz bijušā satiksmes ministra Aināra Šlesera pārmetumiem, ka valsts kontroliere strādājot savu draugu interesēs (ar to domājot viņas kādreizējo darbavietu Parex banku). Zinot, cik būtiska Ingunai Sudrabai ir profesionālā reputācija, ir tikai loģiski, ka valsts kontroliere iesūdzēja politiķi tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Šo rīcību varētu uzskatīt par zināmu emocionālu nesavaldību, kas uz āru gan tika pasniegta korekti. Varbūt mazliet, nu, tikai kripatiņu ļaujot saprast, ka aiz nosvērtās ārienes tomēr slēpjas jūtīgs un emocionāls cilvēks. "Tie nebija vienkārši vārdi, kas tika pateikti. Tie bija pārmetumi kā vadītājai, kura izmanto valsts resursus savām personīgajām interesēm vai dara darbu savu draugu interesēs. Tieši tāpēc uzskatu, ka man ir jāaizstāv savs gods un cieņa. Uzskatu, ka jebkurš negatīvais vārds atgriezīsies atpakaļ trīskāršā apmērā," savu pozīciju pamato Inguna Sudraba, atbildot uz jautājumu, kāpēc vērsusies tiesā, bet nav uzsākusi publisku polemiku. Starp citu, Ingunas Sudrabas ienākumu deklarācija par 2007. gadu liecina, ka viņa Parex bankā bija noguldījusi aptuveni 8200 latu. Gadu vēlāk tie bija sarukuši līdz 400 latiem, bet lauvas tiesa aizcelta uz citu banku. Valsts kontroliere paskaidroja, ka tā rīkojusies ētisku un profesionālu apsvērumu dēļ – lai nevarētu pārmest interešu konfliktu, veicot revīziju Parex bankā."
"Līdzīgi viņa rīkojās, kad saņēma tautpartijieša un toreizējā finanšu ministra Gundara Bērziņa uzaicinājumu kļūt par valsts kontrolieri. Tolaik Inguna Sudraba pēc aiziešanas no Finanšu ministrijas pusotru gadu bija nostrādājusi Parex bankā. "
"Kad viņa strādāja Finanšu ministrijā, valdību vadīja Jaunā laika Einars Repše, bet ministriju –
viņa partijas biedrs Valdis Dombrovskis. Pēc nesaskaņām ar Repši Inguna Sudraba savu 11 gadu ilgo veiksmīgo karjeru šajā iestādē pārtrauca. Viņa uzskatīja, ka likuma prasības ir augstākas par visu, un nespēja samierināties Einara Repšes valdības rīcību, budžeta problēmās vainojot Finanšu ministrijas ierēdņus. Šogad Valdis Dombrovskis, kļūstot par Ministru prezidentu, bija ieradies uz konsultācijām pie Ingunas Sudrabas. Līdz šim Jaunais laiks neslēpa savas antipātijas pret valsts kontrolieri, tomēr spēja atteikties no politiskā bērnišķīguma slimības un atzīt, ka viņas reputācija sabiedrībā ir būtisks iegansts, lai paspiestu Sudrabas roku un novēlētu laimes otrajā amata termiņā. Ne velti viņa tika minēta kā iespējamā vadītāja gan KNAB, gan valdībā. Pat Jaunā laika līdere Solvita Āboltiņa publiski izteica, ka viens no cilvēkiem, kurš varētu izvest valsti no krīzes, pieņemot nepopulārus lēmumus, un kuram tauta tik un tā uzticētos, ir Inguna Sudraba. Būtiskāk tomēr skanēja citi viņas teiktie vārdi par valsts kontrolieri – valsts intereses viņai ir svarīgākas par jebkurām citām interesēm."
sestdiena, 2010. gada 3. aprīlis
Kārlis Sarkans, Dr. ekon.
Skat: http://www.varutautai.lv/?page_id=248
Spēcīgs līderis Latvijai bez padomju laika bagāžas, gatavs SAKĀRTOT LATVIJU !
Dzimis: Toronto, Kanādā
Pilsonība: Latvijas un Kanādas
Vecums: 46 gadi
Valodas: pirmā valoda Angļu, otrā Latviešu, nedaudz apguvis arī: Ķīniešu, Krievu, Vācu, Japāņu, Arābu valodu.
Izglītība:
» Doktorantūra Ekonomikā Latvijas Universitātē
» Maģistratūra Finansēs Wharton School of the University of Pennsylvania (skaitās labākā finansu apmācība pasaulē)
» Bakalaura Inženiera grāds Toronto Universitātē
Pieredze:
» Investīciju vadītājs – Apbalvojums kā labākais fonds pasaulē, saņemts 2006.g. un 1997.g.
» Populārs pasniedzējs Latvijas Universitātē- Finanšu Sarunas un Vērtspapīru Portfeļa Vadība.
» Pasniedz lekcijas arī Lihtenšteinas Universitātē.
Ģimenes Vēsture:
Kārļa vectēvs bija Latvijas Bankas direktors Ulmaņa laikā un pirmajā grupā tika izsūtīts no Latvijas, nogalināts aiz robežas. Vecmāte un tante bija izsūtītas Sibīriju. Tēvs aizbēga projām uz Vāciju un tad uz Kanādu. Kārļa onkulis bija Jānis Liepiņš, Rīgas Sv. Jāņa Baznīcas un Rīgas Doma Baznīcas mācītājs.
Valdības uzskati:
Valdības pārstāvji nedrīkst vienlaicīgi pārstāvēt gan tautu, gan personīgās biznesa intereses. Tas ne tikai ir neētiski, bet arī nelikumīgi.
Ir pret korupciju un būtu gatavs ieviest nāves sodu, ja tauta par to nobalsotu vairumā. Tomēr jābūt vismaz obligātam cietumsodam no 1 līdz 6 gadiem ar pilnīgu mantas konfiskāciju.
Tauta tiks aizstāvēta izveidojot brīvo tirgu, kur firmām ir jāsacenšas ar konkurentu firmām, nodrošinot iedzīvotājiem zemākās cenas par labāku preci vai pakalpojumu.
Gatavs atteikties no savām biznesa interesēm, ja tiks iecelts valdības amatā.
Papildus:
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas gribēju palīdzēt Latvijai un ienācu kopā ar Amerikāņu latvieti Cerbuli, kas uzstādīja Rīgas Fondu biržu. Izveidoju vērtspapīru brokeru firmu, kam bija kapitāla daļas arī no Latvijas Depozītu Bankas. Līdz ar to, redzēju visu, kas notika brīvības sākumā, ieskaitot privatizācijas procesu ar oligarhu iekārtošanos, bet diemžēl toreiz nevarēju ietekmēt neko savādāk. Tagad, ar iegūto dzīves pieredzi, ir skaidrs ko un kā jārisina, lai sakārtotu Latviju!
Man nav nekādās saistības vai solījumi oligarhiem vai citiem cilvēkiem vai organizācijām, vai svešām valstīm, kas varētu ietekmēt manu vienīgo darbu – aizstāvēt Latvijas tautu un sakārtot Latviju.
NEKAD neesmu krimināli sodīts vai uzsākts kāds kriminālprocess.
NAV slēptie atbalstītāji aizmugurē, kam ir sasolītas kaut kādas lietas, kad sākšu sakārtot Latviju. Vājas īpašības varētu būt:
Ģimenes stāvoklis – šķīries – bet tas neietekmēs manu darbu, lai aizstāvētu tautu.
Komercstrīdi – Ir bijuši daži pēdējo 20 gadu laikā, sakarā ar to, ka es biju valdē vairākās firmās. Visas lietas jau sen ir nokārtotas. – Tas neietekmēs manu darbu valdībā vai tautas aizstāvēšanā, ja nu vienīgi ir padarījis mani spēcīgāku
Labākās publikācijas:
Profesors ieliek valdībai atzīmi:
http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/8778/profesors-ieliek-valdibai-atzimi
Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugums bija viens no visaugstākajiem pasaulē, vairākus gadus pārsniedzot pieaugumu pat Ķīnā. Pēc ekonomikas teorijas būtu loģiski, ja valdība veidotu budžeta pārpalikumu un uzkrātu naudu, lai nosargātu mūs no nākamās krīzes, tā būtu saprātīga rīcība no tautas pārstāvju puses. Taču skatoties uz iepriekšējiem gadiem, paveras «cita» ekonomikas teorijas prakse.
Skatieties!
Gads Budžetā pārtēriņš Ministru Prezidenti Vadošā partija
1999 – 165 milj. latu: Andris Šķēle/Vilis Krištopans LC/TP
2000 – 132 milj. latu: Andris Šķēle/Andris Bērziņš TP/LC
2001 – 109 milj. latu: Andris Bērziņš LC
2002 – 131 milj. latu: Andris Bērziņš/Einars Repše LC/JL
2003 – 104 milj. latu: Einars Repše JL
2004 – 77 milj. latu: E.Repše/I.Emsis/A.Kalvītis JL/LZP/TP
2005 – 37 milj. latu: Aigars Kalvītis TP
2006 – 53 milj. latu: Aigars Kalvītis TP
2007 – 47 milj. latu: Aigars Kalvītis/Ivars Godmanis TP/LC
2008 – 672 milj. latu: Ivars Godmanis LC
2009* – 700 milj. latu: Valdis Dombrovskis JL
* prognoze
Dati: no Centrālās statistikas pārvaldes un LR Ministru kabineta
Ja kāds vēlētos speciāli kaitēt Latvijas ilgtermiņa ekonomikas attīstībai, tad nebūtu iespējams rīkoties vēl veiksmīgāk par šīm grupām.
Mans nosaukums visiem būtu «Deficītu karaļi» ar novērtējumu par darbu «FAILED» (izgāzušies). Desmit baļļu sistēmā es valdības ministriem ieliktu atzīmi «1». Balli «1» tikai tāpēc, ka vēl joprojām brīnumainā kārtā uz pasaules ir mazs zemes lauciņš, kuru sauc par Latvijas Republiku;
Kārlis Sarkans: Ne tikai 0% Iedzīvotāju Ienākumu Nodoklis, bet arī Budžeta Pārpalikums !
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=29513507
Lai iekustinātu ekonomiku un izveidotu daudz jaunu un īstu darba vietu, mums steidzami jāsamazina nodokļi, lai beidzot Latvija varētu stipri atšķirties no citām grūstošām valstīm. Tīģervalstis Āzijā tieši tā izdarīja attīstības laikā, un tagad tās ir bagātākās valstīs pasaulē. Pielietojot sekojošo programmu, nebūtu jāsamazina pensijas vai izglītības izdevumi.
1. Samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli uz 0%, samazināt juridisko personu ienākumu nodokli uz 0%, uzreiz samazināt sociālās iemaksas uz 10% un pēc 6 mēnešiem uz 0%. Mazliet pacelt akcīzes nodokli x 1,21.
2. Drastiski samazināt valdības izmaksas, pārstrukturēt valdību un atteikties no vairākām funkcijām, kas bremzē ekonomikas un darba vietu attīstību.
Šodien Latvijā ir viena no vislielākajam un visneefektīvākajām valdībām pasaulē. Mēs aizņemamies arvien vairāk un vairāk naudas, lai barotu tikai "kungus", tādā veidā mēs atdodam svešām valstīm mūsu tautas nākotni. Tikai valdības parāds vien ir gandrīz 60% no IKP un, skatoties uz mūsu nākotnes demogrāfiju un esošo emigrāciju, mēs jau šodien pārsniedzam iespēju vispār kādreiz atmaksāt parādus.
Vairākums skatās uz citām pasaules valstīm (tīšām meklē sliktākos piemērus pasaulē), kurām ir daudz lielāks budžeta deficīts, tādējādi mēģinot pamatot mūsu deficītu. Visām valstīm, kurām nākotnē ir ilgtermiņa ekonomiskā attīstība, nevienai nav bijis budžeta deficīts 10% līdz 13% no IKP un neviena no tām, pēdējo 10 gadu ekonomikas pieauguma laikā, nepārtērēja gada budžetu, kā arī neiztukšoja sociālā uzkrājuma kases, kā to darīja Latvijā. Īsumā, Latvijas valdībai nav tiesības tagad pārtērēt budžetu!
No pašas valdības publicētā 2010. gada budžeta, ir redzami sekojoši dati:
Ienākumi kopā sastāda 3.862 miljardi Ls.
Ja mēs samazinātu nodokļus, kā minēts pirmajā punktā (pirmajos sešos mēnešos) un nedaudz paceltu akcīzes nodokli, ienākums būtu 2.953 miljardi Ls.
Izdevumi kopā sastāda 4,4 miljardi Ls.
No tiem 0.823 ir saistīti ar ES programmām un 0.945 ir pensijām, ko mēs neaiztiksim.
Samazinot valdības izmaksas, kā minēts otrajā punktā, izmaksas būtu 2.690 miljardi Ls.
Veicot tik straujas izmaiņas īstermiņā bezdarba līmenis pieaugs, kamēr valsts pārvalžu darbinieki pārorientēsies uz privāto sektoru un eksportēs. Cilvēkiem jāpāriet no izdevumu sektora, kas neko neražo, uz privāto uzņēmējdarbību ar augstu pievienoto vērtību, tas, protams, prasa laiku.
Tādā veidā Latvijai būtu budžeta pārpalikums, un mēs visi varētu daudz ātrāk attīstīties un kļūt par jauno Tīģervalsti ES, ar eksportu un daudz reālām darba vietām ... taču šodienas vadības rīcība novedīs mūs līdz bankrotam un pārvērtīs par tukšu zemesgabalu.
Skat. arī: http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/8778/vai-daleji-nodoklu-samazinajums-uz-0-ir-utopisks
Lūdz Latvijai vairāk neizsniegt kredītu
http://db.lv/r/167874-ludz-latvijai-vairak-neizsniegt-kreditu
Haiti palīdzēs Latvijai!
http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/8778/haiti-palidzes-latvijai?comments=2#comments
Latvijas Gāze pakalpojumu pārdod par 237% dārgāk nekā citviet?
http://www.tvnet.lv/zinas/tava_balss/297142
Pagājušajā ziemā A/S Latvijas Gāze pārdeva Latvijas iedzīvotājiem gāzi par 237% dārgāk, nekā par to maksāja Kanādas iedzīvotāji. Latvijas Gāze ir uzcenojusi virsū gandrīz dubultīgi no savas iepirkšanas cenas
Gāze ir viena no nepieciešamākajām precēm katram iedzīvotājam ikdienas dzīvē, kā arī valstij, lai attīstītu ražošanu un uzņēmējdarbību. Tādi monopolisti kā Latvijas Gāze ir vainīgi, ka samazinās uzņēmēji un uzņēmējdarbība, ir apgrūtināta dzīve visiem ... un ar savu darbību ir pacēlusi bezdarbnieku skaitu un paātrinājusi emigrāciju no Latvijas. .
Pēc man pieejamās informācijas pagājušajā ziemā A/S Latvijas Gāze no Krievijas iepirka dabasgāzi vidēji par Ls 0,24 kubikmetrā. Krievijas firmas par Ls 0,24 (ieskaitot peļņu) izdara sekojošo: • atrod dabasgāzi, • izsūknē ārā no zemes, vietās, kur nav ceļu • sakompresē • attransportē līdz cauruļvadiem • nosūta pa dārgām, pašu uzstādītām caurulēm gandrīz 3000 km līdz Latvijas robežai .
Latvijas Gāze tad uzliek papildus Ls 0,24 par kubikmetru, un par to viņi: • sūta caur vecām caurulēm no padomju laikā un izsūta rēķinus. ..... neizklausās, ka ir nopelnījuši tos Ls 0,24.
Kanādā šo procesu veic vairākas privātas konkurējošas firmas, kurām ir jāizdara tas pats, kas jāizdara Krievijas firmām un Latvijas Gāzei, un vēl jānopelna klāt peļņai ... viss par Ls 0,20 par kubikmetru. Ceļš no atradnēm līdz galvaspilsētai Kanādā ir tāds pats kā no Krievijas līdz Latvijai, bet Kanādā algas līmenis ir 10 reizes augstāks. .
Kāpēc mūsu valdība aizsargā tādu kaitīgu monopolu un apstiprina tik augstas cenas pret mums? To nav grūti saprast. .
Mums ir jāveido valdība, kas aizstāv tautu, nevis valdības kabatas, kas atļautu konkurencei darboties gāzes tirgū.
Spēcīgs līderis Latvijai bez padomju laika bagāžas, gatavs SAKĀRTOT LATVIJU !
Dzimis: Toronto, Kanādā
Pilsonība: Latvijas un Kanādas
Vecums: 46 gadi
Valodas: pirmā valoda Angļu, otrā Latviešu, nedaudz apguvis arī: Ķīniešu, Krievu, Vācu, Japāņu, Arābu valodu.
Izglītība:
» Doktorantūra Ekonomikā Latvijas Universitātē
» Maģistratūra Finansēs Wharton School of the University of Pennsylvania (skaitās labākā finansu apmācība pasaulē)
» Bakalaura Inženiera grāds Toronto Universitātē
Pieredze:
» Investīciju vadītājs – Apbalvojums kā labākais fonds pasaulē, saņemts 2006.g. un 1997.g.
» Populārs pasniedzējs Latvijas Universitātē- Finanšu Sarunas un Vērtspapīru Portfeļa Vadība.
» Pasniedz lekcijas arī Lihtenšteinas Universitātē.
Ģimenes Vēsture:
Kārļa vectēvs bija Latvijas Bankas direktors Ulmaņa laikā un pirmajā grupā tika izsūtīts no Latvijas, nogalināts aiz robežas. Vecmāte un tante bija izsūtītas Sibīriju. Tēvs aizbēga projām uz Vāciju un tad uz Kanādu. Kārļa onkulis bija Jānis Liepiņš, Rīgas Sv. Jāņa Baznīcas un Rīgas Doma Baznīcas mācītājs.
Valdības uzskati:
Valdības pārstāvji nedrīkst vienlaicīgi pārstāvēt gan tautu, gan personīgās biznesa intereses. Tas ne tikai ir neētiski, bet arī nelikumīgi.
Ir pret korupciju un būtu gatavs ieviest nāves sodu, ja tauta par to nobalsotu vairumā. Tomēr jābūt vismaz obligātam cietumsodam no 1 līdz 6 gadiem ar pilnīgu mantas konfiskāciju.
Tauta tiks aizstāvēta izveidojot brīvo tirgu, kur firmām ir jāsacenšas ar konkurentu firmām, nodrošinot iedzīvotājiem zemākās cenas par labāku preci vai pakalpojumu.
Gatavs atteikties no savām biznesa interesēm, ja tiks iecelts valdības amatā.
Papildus:
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas gribēju palīdzēt Latvijai un ienācu kopā ar Amerikāņu latvieti Cerbuli, kas uzstādīja Rīgas Fondu biržu. Izveidoju vērtspapīru brokeru firmu, kam bija kapitāla daļas arī no Latvijas Depozītu Bankas. Līdz ar to, redzēju visu, kas notika brīvības sākumā, ieskaitot privatizācijas procesu ar oligarhu iekārtošanos, bet diemžēl toreiz nevarēju ietekmēt neko savādāk. Tagad, ar iegūto dzīves pieredzi, ir skaidrs ko un kā jārisina, lai sakārtotu Latviju!
Man nav nekādās saistības vai solījumi oligarhiem vai citiem cilvēkiem vai organizācijām, vai svešām valstīm, kas varētu ietekmēt manu vienīgo darbu – aizstāvēt Latvijas tautu un sakārtot Latviju.
NEKAD neesmu krimināli sodīts vai uzsākts kāds kriminālprocess.
NAV slēptie atbalstītāji aizmugurē, kam ir sasolītas kaut kādas lietas, kad sākšu sakārtot Latviju. Vājas īpašības varētu būt:
Ģimenes stāvoklis – šķīries – bet tas neietekmēs manu darbu, lai aizstāvētu tautu.
Komercstrīdi – Ir bijuši daži pēdējo 20 gadu laikā, sakarā ar to, ka es biju valdē vairākās firmās. Visas lietas jau sen ir nokārtotas. – Tas neietekmēs manu darbu valdībā vai tautas aizstāvēšanā, ja nu vienīgi ir padarījis mani spēcīgāku
Labākās publikācijas:
Profesors ieliek valdībai atzīmi:
http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/8778/profesors-ieliek-valdibai-atzimi
Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugums bija viens no visaugstākajiem pasaulē, vairākus gadus pārsniedzot pieaugumu pat Ķīnā. Pēc ekonomikas teorijas būtu loģiski, ja valdība veidotu budžeta pārpalikumu un uzkrātu naudu, lai nosargātu mūs no nākamās krīzes, tā būtu saprātīga rīcība no tautas pārstāvju puses. Taču skatoties uz iepriekšējiem gadiem, paveras «cita» ekonomikas teorijas prakse.
Skatieties!
Gads Budžetā pārtēriņš Ministru Prezidenti Vadošā partija
1999 – 165 milj. latu: Andris Šķēle/Vilis Krištopans LC/TP
2000 – 132 milj. latu: Andris Šķēle/Andris Bērziņš TP/LC
2001 – 109 milj. latu: Andris Bērziņš LC
2002 – 131 milj. latu: Andris Bērziņš/Einars Repše LC/JL
2003 – 104 milj. latu: Einars Repše JL
2004 – 77 milj. latu: E.Repše/I.Emsis/A.Kalvītis JL/LZP/TP
2005 – 37 milj. latu: Aigars Kalvītis TP
2006 – 53 milj. latu: Aigars Kalvītis TP
2007 – 47 milj. latu: Aigars Kalvītis/Ivars Godmanis TP/LC
2008 – 672 milj. latu: Ivars Godmanis LC
2009* – 700 milj. latu: Valdis Dombrovskis JL
* prognoze
Dati: no Centrālās statistikas pārvaldes un LR Ministru kabineta
Ja kāds vēlētos speciāli kaitēt Latvijas ilgtermiņa ekonomikas attīstībai, tad nebūtu iespējams rīkoties vēl veiksmīgāk par šīm grupām.
Mans nosaukums visiem būtu «Deficītu karaļi» ar novērtējumu par darbu «FAILED» (izgāzušies). Desmit baļļu sistēmā es valdības ministriem ieliktu atzīmi «1». Balli «1» tikai tāpēc, ka vēl joprojām brīnumainā kārtā uz pasaules ir mazs zemes lauciņš, kuru sauc par Latvijas Republiku;
Kārlis Sarkans: Ne tikai 0% Iedzīvotāju Ienākumu Nodoklis, bet arī Budžeta Pārpalikums !
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=29513507
Lai iekustinātu ekonomiku un izveidotu daudz jaunu un īstu darba vietu, mums steidzami jāsamazina nodokļi, lai beidzot Latvija varētu stipri atšķirties no citām grūstošām valstīm. Tīģervalstis Āzijā tieši tā izdarīja attīstības laikā, un tagad tās ir bagātākās valstīs pasaulē. Pielietojot sekojošo programmu, nebūtu jāsamazina pensijas vai izglītības izdevumi.
1. Samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli uz 0%, samazināt juridisko personu ienākumu nodokli uz 0%, uzreiz samazināt sociālās iemaksas uz 10% un pēc 6 mēnešiem uz 0%. Mazliet pacelt akcīzes nodokli x 1,21.
2. Drastiski samazināt valdības izmaksas, pārstrukturēt valdību un atteikties no vairākām funkcijām, kas bremzē ekonomikas un darba vietu attīstību.
Šodien Latvijā ir viena no vislielākajam un visneefektīvākajām valdībām pasaulē. Mēs aizņemamies arvien vairāk un vairāk naudas, lai barotu tikai "kungus", tādā veidā mēs atdodam svešām valstīm mūsu tautas nākotni. Tikai valdības parāds vien ir gandrīz 60% no IKP un, skatoties uz mūsu nākotnes demogrāfiju un esošo emigrāciju, mēs jau šodien pārsniedzam iespēju vispār kādreiz atmaksāt parādus.
Vairākums skatās uz citām pasaules valstīm (tīšām meklē sliktākos piemērus pasaulē), kurām ir daudz lielāks budžeta deficīts, tādējādi mēģinot pamatot mūsu deficītu. Visām valstīm, kurām nākotnē ir ilgtermiņa ekonomiskā attīstība, nevienai nav bijis budžeta deficīts 10% līdz 13% no IKP un neviena no tām, pēdējo 10 gadu ekonomikas pieauguma laikā, nepārtērēja gada budžetu, kā arī neiztukšoja sociālā uzkrājuma kases, kā to darīja Latvijā. Īsumā, Latvijas valdībai nav tiesības tagad pārtērēt budžetu!
No pašas valdības publicētā 2010. gada budžeta, ir redzami sekojoši dati:
Ienākumi kopā sastāda 3.862 miljardi Ls.
Ja mēs samazinātu nodokļus, kā minēts pirmajā punktā (pirmajos sešos mēnešos) un nedaudz paceltu akcīzes nodokli, ienākums būtu 2.953 miljardi Ls.
Izdevumi kopā sastāda 4,4 miljardi Ls.
No tiem 0.823 ir saistīti ar ES programmām un 0.945 ir pensijām, ko mēs neaiztiksim.
Samazinot valdības izmaksas, kā minēts otrajā punktā, izmaksas būtu 2.690 miljardi Ls.
Veicot tik straujas izmaiņas īstermiņā bezdarba līmenis pieaugs, kamēr valsts pārvalžu darbinieki pārorientēsies uz privāto sektoru un eksportēs. Cilvēkiem jāpāriet no izdevumu sektora, kas neko neražo, uz privāto uzņēmējdarbību ar augstu pievienoto vērtību, tas, protams, prasa laiku.
Tādā veidā Latvijai būtu budžeta pārpalikums, un mēs visi varētu daudz ātrāk attīstīties un kļūt par jauno Tīģervalsti ES, ar eksportu un daudz reālām darba vietām ... taču šodienas vadības rīcība novedīs mūs līdz bankrotam un pārvērtīs par tukšu zemesgabalu.
Skat. arī: http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/8778/vai-daleji-nodoklu-samazinajums-uz-0-ir-utopisks
Lūdz Latvijai vairāk neizsniegt kredītu
http://db.lv/r/167874-ludz-latvijai-vairak-neizsniegt-kreditu
Haiti palīdzēs Latvijai!
http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/8778/haiti-palidzes-latvijai?comments=2#comments
Latvijas Gāze pakalpojumu pārdod par 237% dārgāk nekā citviet?
http://www.tvnet.lv/zinas/tava_balss/297142
Pagājušajā ziemā A/S Latvijas Gāze pārdeva Latvijas iedzīvotājiem gāzi par 237% dārgāk, nekā par to maksāja Kanādas iedzīvotāji. Latvijas Gāze ir uzcenojusi virsū gandrīz dubultīgi no savas iepirkšanas cenas
Gāze ir viena no nepieciešamākajām precēm katram iedzīvotājam ikdienas dzīvē, kā arī valstij, lai attīstītu ražošanu un uzņēmējdarbību. Tādi monopolisti kā Latvijas Gāze ir vainīgi, ka samazinās uzņēmēji un uzņēmējdarbība, ir apgrūtināta dzīve visiem ... un ar savu darbību ir pacēlusi bezdarbnieku skaitu un paātrinājusi emigrāciju no Latvijas. .
Pēc man pieejamās informācijas pagājušajā ziemā A/S Latvijas Gāze no Krievijas iepirka dabasgāzi vidēji par Ls 0,24 kubikmetrā. Krievijas firmas par Ls 0,24 (ieskaitot peļņu) izdara sekojošo: • atrod dabasgāzi, • izsūknē ārā no zemes, vietās, kur nav ceļu • sakompresē • attransportē līdz cauruļvadiem • nosūta pa dārgām, pašu uzstādītām caurulēm gandrīz 3000 km līdz Latvijas robežai .
Latvijas Gāze tad uzliek papildus Ls 0,24 par kubikmetru, un par to viņi: • sūta caur vecām caurulēm no padomju laikā un izsūta rēķinus. ..... neizklausās, ka ir nopelnījuši tos Ls 0,24.
Kanādā šo procesu veic vairākas privātas konkurējošas firmas, kurām ir jāizdara tas pats, kas jāizdara Krievijas firmām un Latvijas Gāzei, un vēl jānopelna klāt peļņai ... viss par Ls 0,20 par kubikmetru. Ceļš no atradnēm līdz galvaspilsētai Kanādā ir tāds pats kā no Krievijas līdz Latvijai, bet Kanādā algas līmenis ir 10 reizes augstāks. .
Kāpēc mūsu valdība aizsargā tādu kaitīgu monopolu un apstiprina tik augstas cenas pret mums? To nav grūti saprast. .
Mums ir jāveido valdība, kas aizstāv tautu, nevis valdības kabatas, kas atļautu konkurencei darboties gāzes tirgū.
piektdiena, 2010. gada 2. aprīlis
Jānis Domburs: Jauno biedrību, kustību un partiju jauno dziesmu vecie vēži
Publicēts KNL.lv un Delfi: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=30986863
Pirmā aprīļa noskaņās jebkura pēdējās nedēļās jauntapušā politiskā pieteikuma negludumus un kūleņus, kas vakar bija vērojami "Kas notiek Latvijā?" tiešraidē, var vērtēt ar veselīgu smaidu. Pagaidām. Jo tuvāk vēlēšanām par šādiem uzstādījumiem smiekli vairs nenāks – krietni ātrāk nekā pēc pusgada no tiem, kas ir pieteikuši sevi kā iespējamos kandidātus uz Saeimas deputātu krēsliem vai arī šo deputātu ciešus līdzgaitniekus, pienāktos sagaidīt daudz skaidrākus piedāvājumus un to pamatojumus.
Virsrakstā minēto tekstu par veciem vēžiem, protams, nebūt nevar attiecināt uz visiem jauntopošajiem politisko kolonnu dalībniekiem – liela daļa no jaunajās "kulītēs" startējošajiem šādā ampluā sevi nekad vēl nebija pieteikuši. Vairāk ir runa par to, ka it kā jauno politisko risinājumu "dziesmu" paušanā izskan tik daudzas "vecajiem vēžiem" raksturīgās skaņas.
"Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām" ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā sevi piesaka kā platformu sabiedriskai līdzdarbībai un ekspertīzei. Neapšaubāmi vajadzīgas un Latvijas politikā trūkstošas lietas. Tai pat laikā, acīmredzamā politiskā orientācija zem "Vienotības" lietussarga rada objektīvu pamatu šaubām par gaidāmās ekspertīzes objektivitāti. No otras puses, politiskā pozicionēšanās it kā loģiski prasītu arī kaut minimālu ideoloģisku pozicionēšanos, lai saprastu, kurā virzienā progresīvās pārmaiņas tiek saskatītas, tomēr tas pagaidām izpaliek. Ēlertes domubiedru lokā ir gan cilvēki, kuru dažādas pozīcijas varētu kvalificēt par liberālām, bet, vienlaikus, turpat līdzās ir "skandināvisko vērtību" kreisuma iezīmes. Iespējams, šis kokteilis ir tikai papildus ilustrācija pašas "Vienotības" ideoloģiskajai nevienotībai. Tikmēr Meierovica biedrības līdere pārī ar Lolitu Čigāni šos robus kompensē ar asu kritiku par līdzšinējo "politbiznesu" un šaubām par tā turpinājumu, kas, gluži loģiski, gūst lielas neapmierinātās publikas daļas atbalstu.
Kustības "Par labu Latviju!" iniciatorus, šķiet, būtu pārsteidzīgi un tuvredzīgi mest visus pār vienu kārti. Dažādību jau vakar studijā nodemonstrēja Gunāra Ķirsona un Gunta Belēviča duets, un arī pārējā uzņēmēju plejāde nav gluži klonēti no vienas olšūnas. Protams, vienošanās zem Andra Šķēles un Aināra Šlesera "jumta" ietver daudzus riskus – gan agrāko slikto precedentu stiprināšanas un personāliju dēļ, gan tāpēc, ka šī kustība var kļūt tikai par Ērika Stendzenieka pozitīvisma kampaņu Nr.2, kurā aiz krāšņas izkārtnes nav nekā jauna. Šai sakarībā zīmīgi, ka kustības saturiskos plānus tās iniciatori esot padarījuši par ārpakalpojumu, tos pasūtot izstrādāt kādiem nenosauktiem ekspertiem. Prezumpcija, ka Latvijas biznesmeņiem pašiem būs labākais plāns, ir kritizējama ne jau tikai daudzo koruptīvo aizdomu dēļ, bet arī tāpēc, ka ļoti liela daļa no Latvijas tā saucamā lielbiznesa līdz šim nebūt nav pierādījuši sevi kā pietiekami starptautiski konkurētspējīgus un ilgstspējīgus figurantus, kam varētu sekot konkurētspējīgas un ilgstspējīgas valsts veidošana, nevis tās iekšējo resursu pārdale.
Divu jaunu partiju tapšana, neiedziļinoties detaļās, ir uzmanības vērts sabiedrisko procesu atspulgs – starp kopskaitā vairākiem simtiem šo partiju radītāju ātri vien varētu izdalīt gan altruistiskus aktīvistus, gan aprēķinātājus, no kuriem daudzus vienotu totāla neizpratne par politikas procesu un satura komplicētību. Tai pat laikā, ņemot vērā pašreizējo varas partiju mazskaitlību un nekonsekvento "peldēšanu" starp dažādu sabiedrības grupu un slāņu interesēm, ļoti iespējams, ka Latvijas politikā vēl atrastos vietiņa kādas šaurākas sociālekonomiskas grupas cietai pārstāvniecībai. Protams, ar daudz pamatīgākiem cilvēkresursiem un konkrētākām pozīcijām.
Taču viena lieta, kas, sadalot pa dažādām "līgām", vieno jauno biedrību, kustību un partiju pieteikumus, ir secinājums, ka plašāku ļaužu grupu iesaistīties politikā var būt gan labā, gan arī sliktā ziņa. Jo, ja runa ir par kvalitatīvāku papildinājumu vai alternatīvu pašreizējam Latvijas valsts kursam, kura ass ir Godmaņa-Slaktera-Dombrovska-Repšes plāni starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros, tad šobrīd ar šādiem papildinājumiem un alternatīvām ir ļoti pašvaki, ja jārunā par konkrētu nozaru konkrētām reformām, un konkrētu valsts budžetu.
Video un citi raksti – http://www.knl.lv/
Pirmā aprīļa noskaņās jebkura pēdējās nedēļās jauntapušā politiskā pieteikuma negludumus un kūleņus, kas vakar bija vērojami "Kas notiek Latvijā?" tiešraidē, var vērtēt ar veselīgu smaidu. Pagaidām. Jo tuvāk vēlēšanām par šādiem uzstādījumiem smiekli vairs nenāks – krietni ātrāk nekā pēc pusgada no tiem, kas ir pieteikuši sevi kā iespējamos kandidātus uz Saeimas deputātu krēsliem vai arī šo deputātu ciešus līdzgaitniekus, pienāktos sagaidīt daudz skaidrākus piedāvājumus un to pamatojumus.
Virsrakstā minēto tekstu par veciem vēžiem, protams, nebūt nevar attiecināt uz visiem jauntopošajiem politisko kolonnu dalībniekiem – liela daļa no jaunajās "kulītēs" startējošajiem šādā ampluā sevi nekad vēl nebija pieteikuši. Vairāk ir runa par to, ka it kā jauno politisko risinājumu "dziesmu" paušanā izskan tik daudzas "vecajiem vēžiem" raksturīgās skaņas.
"Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām" ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā sevi piesaka kā platformu sabiedriskai līdzdarbībai un ekspertīzei. Neapšaubāmi vajadzīgas un Latvijas politikā trūkstošas lietas. Tai pat laikā, acīmredzamā politiskā orientācija zem "Vienotības" lietussarga rada objektīvu pamatu šaubām par gaidāmās ekspertīzes objektivitāti. No otras puses, politiskā pozicionēšanās it kā loģiski prasītu arī kaut minimālu ideoloģisku pozicionēšanos, lai saprastu, kurā virzienā progresīvās pārmaiņas tiek saskatītas, tomēr tas pagaidām izpaliek. Ēlertes domubiedru lokā ir gan cilvēki, kuru dažādas pozīcijas varētu kvalificēt par liberālām, bet, vienlaikus, turpat līdzās ir "skandināvisko vērtību" kreisuma iezīmes. Iespējams, šis kokteilis ir tikai papildus ilustrācija pašas "Vienotības" ideoloģiskajai nevienotībai. Tikmēr Meierovica biedrības līdere pārī ar Lolitu Čigāni šos robus kompensē ar asu kritiku par līdzšinējo "politbiznesu" un šaubām par tā turpinājumu, kas, gluži loģiski, gūst lielas neapmierinātās publikas daļas atbalstu.
Kustības "Par labu Latviju!" iniciatorus, šķiet, būtu pārsteidzīgi un tuvredzīgi mest visus pār vienu kārti. Dažādību jau vakar studijā nodemonstrēja Gunāra Ķirsona un Gunta Belēviča duets, un arī pārējā uzņēmēju plejāde nav gluži klonēti no vienas olšūnas. Protams, vienošanās zem Andra Šķēles un Aināra Šlesera "jumta" ietver daudzus riskus – gan agrāko slikto precedentu stiprināšanas un personāliju dēļ, gan tāpēc, ka šī kustība var kļūt tikai par Ērika Stendzenieka pozitīvisma kampaņu Nr.2, kurā aiz krāšņas izkārtnes nav nekā jauna. Šai sakarībā zīmīgi, ka kustības saturiskos plānus tās iniciatori esot padarījuši par ārpakalpojumu, tos pasūtot izstrādāt kādiem nenosauktiem ekspertiem. Prezumpcija, ka Latvijas biznesmeņiem pašiem būs labākais plāns, ir kritizējama ne jau tikai daudzo koruptīvo aizdomu dēļ, bet arī tāpēc, ka ļoti liela daļa no Latvijas tā saucamā lielbiznesa līdz šim nebūt nav pierādījuši sevi kā pietiekami starptautiski konkurētspējīgus un ilgstspējīgus figurantus, kam varētu sekot konkurētspējīgas un ilgstspējīgas valsts veidošana, nevis tās iekšējo resursu pārdale.
Divu jaunu partiju tapšana, neiedziļinoties detaļās, ir uzmanības vērts sabiedrisko procesu atspulgs – starp kopskaitā vairākiem simtiem šo partiju radītāju ātri vien varētu izdalīt gan altruistiskus aktīvistus, gan aprēķinātājus, no kuriem daudzus vienotu totāla neizpratne par politikas procesu un satura komplicētību. Tai pat laikā, ņemot vērā pašreizējo varas partiju mazskaitlību un nekonsekvento "peldēšanu" starp dažādu sabiedrības grupu un slāņu interesēm, ļoti iespējams, ka Latvijas politikā vēl atrastos vietiņa kādas šaurākas sociālekonomiskas grupas cietai pārstāvniecībai. Protams, ar daudz pamatīgākiem cilvēkresursiem un konkrētākām pozīcijām.
Taču viena lieta, kas, sadalot pa dažādām "līgām", vieno jauno biedrību, kustību un partiju pieteikumus, ir secinājums, ka plašāku ļaužu grupu iesaistīties politikā var būt gan labā, gan arī sliktā ziņa. Jo, ja runa ir par kvalitatīvāku papildinājumu vai alternatīvu pašreizējam Latvijas valsts kursam, kura ass ir Godmaņa-Slaktera-Dombrovska-Repšes plāni starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros, tad šobrīd ar šādiem papildinājumiem un alternatīvām ir ļoti pašvaki, ja jārunā par konkrētu nozaru konkrētām reformām, un konkrētu valsts budžetu.
Video un citi raksti – http://www.knl.lv/
Abonēt:
Ziņas (Atom)