Dzejnieks Edvīns Raups: Stukači un īsti veči (nosoda VDK aģentu Rokpelni)

http://www.la.lv/stukaci-un-isti-veci/
Edvīns Raups, dzejnieks
5. janvāris, 2018
Labi pazīstot dažus ļoti liberāli noskaņotus cilvēkus visās jomās, moralizēt negribas nemaz, taču manā izpratnē kaut kādām demarkācijas līnijām, izejot ielās, jābūt. Savā guļamistabā, lūdzu, sēdi un klauvē pie dēļa vai glaudi papardi, vienalga. Kamēr tas netraucē kaimiņu. Ja sāk traucēt, tad būs vien par kaut ko jāvienojas. Vai jāaprok kaimiņš. Vai sevi.
Dzejnieks Jānis Rokpelnis, atzīstoties sadarbībā ar padomju režīma represīvo aparātu Valsts drošības komiteju, tautā sauktu par čeku, labi zināja, ko dara, un to arī visiem skaidri izklāstīja. To, ka stukača arods kopš senseniem laikiem ir ļoti netīrs arods, ko neciena pat darba pasūtītāji. To, ka viņš ir labprātīgi parakstījis aģenta kartīti, jo čekists izskatījies labs cilvēks. To, ka ir sabendējis savu dzīvi un labo vārdu un sevi nīst. Skumji un sāpīgi. Es arī esmu pietiekami ilgi dzīvojis padomju laikā un zinu, par ko ir runa. Par kādām bailēm.
Taču tajā 27. decembra pēcpusdienā, kad internetā izlasīju Jāņa atzīšanos, mani visvairāk satrieca kas cits. Lasot un klausoties dažu savu kolēģu komentārus par šo faktu, es labu brīdi sēdēju kā sastindzis, nespēju noticēt, ka ir divdesmit pirmais gadsimts, Latvijas valsts, kurā komunistu partija aizliegta ar likumu. Īsais kopsavilkums: man stāsta, ka VDK stukačs Jānis Rokpelnis ir īsts vecis, malacis, ka viņš tagad ir labāks… Es ticu, ka dzejnieks Jānis Rokpelnis dažiem ir labs draugs, ka viņš būtu kaut kā jāuzmundrina, bet tā – dēvēt stukaču, kurš atzinies divdesmit gadus par vēlu (arī to viņš pats atzīst, runājot par lustrāciju), par īstu veci, nē, mīlīši, īsts vecis viņš būtu, ja nebūtu parakstījis to liktenīgo kartīti.
Likteņi ir dažādi, un reālpolitikai ir savi nežēlīgi noteikumi. Zinu. Bet astoņdesmitajos gados vairs sen nebija nekādi Staļina laiki, kad par atteikšanos sadarboties šāva nost vai sūtīja uz Sibīriju. Jā, varēja liegt izbraukt uz ārzemēm, varēja likt sprunguļus karjeras izaugsmē un tamlīdzīgi. Bet Jānis šādus aizbildinājumus ne presē, ne televīzijā nemin, viņš vienkārši piekrita stučīt, precīzāk, kā viņš saka, analizēt situāciju rakstnieku vidē. Īsts vecis. Turklāt visus šos noklusētos divdesmit gadus viņš mierīgi varēja turpināt stučīt. Jo stukačam nedrīkst ticēt, to zina katrs bērns. Jebkurš saprotošs tēvs aizrādīs dēlam, kurš atskrējis par kaut ko pasūdzēties, ka stučīt nav labi. Bet, Jānītis, lūk, malacis, un to saka rakstnieku sabiedrisko organizāciju vadītāji, uz kuru pleciem ir arī sava daļa politiskas atbildības par publiski paustiem viedokļiem.
Labi, es piekrītu, ka šī ziņa bija šoks, nebija laika formulēt viedokli, bet tad nu ir jāpasaka arī “B”. Piemēram, šis ir gadījums, kad es gribu zināt, ko par šo faktu domā Latvijas Rakstnieku savienības (RS) valde? Vai tad sadarbībā ar čeku vairs nav nekā nosodāma? Jo citādi rodas iespaids, ka RS tiešām ir bijusi un paliek kārtīga čekas stukaču kalve un viņu aizstāve. Kur gan citur lai čekisti meklē inteliģentus aģentus? Rodas iespaids, ka čekistu, bijušo un esošo, mūsu valstī jo-projām ir nesamērīgi daudz un viņiem ir nesamērīgi liela ietekme uz cilvēku prātiem. Par to mudina domāt kaut vai internetā klīstošā, klasiskā čekistu demagoģijas stilā ieturētā intervija ar SAB bijušo (it kā) darbinieku Arnoldu Babri. Par it kā raganu medībām. Kādas vēl medības, ja cilvēks visu pats izstāsta?! Bet tā ir cita saruna.
Un tad šī atsaukšanās uz draugu būšanu. Šīs bailes pateikt vismaz to pašu, ko pasaka pats Rokpelnis. Lasot komentārus, brīžiem liekas, ka mēs, padomju dzīves produkti un vēlāk bargie padomju režīma kritiķi, pretpadomju saukļu skandētāji barikādēs, esam jau laimīgi aizmirsuši, kas bija čeka, kompartija. Arī astoņdesmito gadu beigās viedokļi dalījās par to, ir vai nav jāstājas kompartijā. Es uzskatīju, ka nav. Kaut gan saprotu arī to, ka bez nacionālajiem komunistiem balsojums par Latvijas neatkarību varēja būt krietni citāds. Taču arī šai padomju sistēmas nogrieznī komunists un VDK aģents nebija viens un tas pats. Pati VDK ieteica nevervēt par aģentiem augsti stāvošus komunistus. Tā būtu tāda kā sava karoga smērēšana.
Nav jau neviens jānolinčo (bet Rokpelnis to ar sevi izdara bez citu palīdzības), iespējams, ka pēc tā saukto maisu atvēršanas rakstnieku vidū tiešām būs gadsimta šoks. Un tad? Vai tad kādam liekas, ka pāreja no vienas politiski ekonomiskas sistēmas uz pilnīgi citu ir tāda gluda pastaiga, patīkama cimdu apgriešana uz otru pusi, ko daudzi komunisti un čekisti arī izmantoja? Es tā nedomāju. Lai radītu tiešām jauna tipa valsti, rūgtas asaras televīzijas kameru priekšā būtu vajadzējis liet ne tikai lieliskajam kolhoza priekšsēdētājam komunistam Albertam Kaulam.
Lidija Doroņina-Lasmane atzīst, ka čekas arhīvos un maisos ir daudz tādu cilvēku, kas neko nav ziņojuši un darījuši čekas labā un pat neapzinās, ka šajā kartotēkā atrodas. Taču tas nav Jāņa Rokpeļņa gadījums. Es piekrītu, ka īstais maisu atvēršanas laiks ir sen nokavēts, taču uzskatu, ka tie ir jāatver – bet ar rūpīgiem komentāriem, citādi nav jēgas. Jo tiešām, ne visi tur ir tādi kā Jānis Rokpelnis.
Un nekāds haoss mūsu valstī neiestāsies un nebūtu iestājies arī deviņdesmitajos, ja, pateicoties lustrācijai, kādu krietnu daļu aģentu un citu čekistu būtu varējuši mierīgu prātu nelaist pie atbildīgiem amatiem, kuros sēžot viegli turpināt vecos sakarus, piemēram, biznesā, ko dažkārt saucam par valsts izzagšanu. Protams, gan toreiz, gan tagad ātri atrastos jauni veiksmīgi karjeristi un imidžmeistari. Latvieši ir talantīgi. Arī Jānis Rokpelnis ir talantīgs, taču šobrīd atrašanās vienā organizācijā ar tādu čekas aģentu, par kādu viņš pats sevi pataisa, manī raisa nepatīkamas sajūtas. Līdzpiederību čekai. Līdzvainu.
Nē, es nevēlos aicināt kādu izslēgt no Rakstnieku savienības, jo pats jēdziens “izslēgt” manī raisa asociācijas ar padomju režīmu, politiku, varu. Ar kaut ko tumšu. Taču no tā gaišāk nekļūst. Tomēr Rakstnieku savienības, organizācijas, kas ir rakstnieku sabiedriskā seja, nevis tās biedru dzeja, viedoklis par oficiāli reģistrētu sadarbību ar čeku gan ir vajadzīgs. Un, ja arī šādu darboņu izrādītos vai puse padomju laiku rakstnieku, pati literatūra no tā nabagāka nekļūst. Taču es ceru, ka Rakstnieku savienība parādīs stāju, īsta veča stāju, kas neapkauno tos cilvēkus, kas cietuši no okupācijas varas un kas pret to cīnījušies.
Vismaz tik daudz. Ir tikai pieklājīgi, tātad morāli atbildīgi, ka atraitne kādu brīdi pasēro, iekams iziet pie nākamā vīra. Puse Austrumvācijas bija šokā, ka otra puse izrādījusies viņu slepenā dienesta aģenti. Toties tagad šiem cilvēkiem – un lielā mērā arī Austrumvācijai (velkot paralēles ar Padomju Latviju) – nav jāmokās dvēseles pārmetumos kā Jānim Rokpelnim. Vismaz ne tik ļoti.

LU rektors Ivars Lācis VDK aģents - "Sagūstīts cilvēciski"

https://irir.lv/2016/8/25/sagustits-cilveciski

Māra Miķelsone 25. augusts , 2016

Profesors Ivars Lācis par lustrāciju, “čekas maisu” atvēršanu un sadarbību ar VDK
Pirms pāris nedēļām Latvijas Universitātē (LU) notika LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas un Latvijas vēstures institūta rīkota konference «Lielais brālis tevi vēro: VDK un tās piesegstruktūras», un trešās dienas diskusijā LU bijušais rektors, LU fonda valdes priekšsēdētājs, profesors un akadēmiķis Ivars Lācis nāca klajā ar atzīšanos, ka arī viņš savulaik ir sadarbojies ar padomju varas represīvo Valsts drošības komiteju (VDK). Lācis ir otrā publiski pazīstamā persona, kas sadarbības faktu ir atklāti atzinusi. Pirmais to 1994.gadā izdarīja ārsts un politiķis Georgs Andrejevs.

Ar Lāci tiekamies LU viņam un otram bijušajam rektoram Mārcim Auziņam atvēlētajā kabinetā ēkā Raiņa bulvārī. Te, kā saka Lācis, “pagājuši 50 gadi no mana mūža”, kopš 1966.gadā viņš iestājies Latvijas Valsts universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē.

Konferencē teicāt, ka “ārkārtīgi smagi 35 gadus dzīvot ar apziņu, ka varbūt esi noziedznieks”. Sanāk, ka jūsu saistība ar VDK sākusies no 1981.gada, kad bijāt fizikas doktorants. Kā tas toreiz notika? Kas jūs uzrunāja un kāpēc?
Esmu sadarbojies ar Valsts drošības komiteju tā vai citādi. Toreiz nebija doktorantūras, toreiz bija aspirantūra. Mana sastapšanās ar vervēšanas aģentiem bija jau pēc aspirantūras beigām. Šī sastapšanās notika šajā pašā ēkā, kur mēs tagad sēžam – Latvijas Valsts Pētera Stučkas vārdā nosauktajā universitātē (LVU). Tikšanās pēc uzaicinājuma notika universitātes 1.daļā (tā LPSR pārvaldes iestādē bija specdienestu piesegstruktūra – red.).
Tolaik biju beidzis aspirantūru un biju pasniedzējs Pusvadītāju fizikas katedrā, kas ir mana darbavieta kopš 1968.gada. Uzaicinājuma iemesls droši vien bija divi fakti. Pirmais, ka atkārtoti dažādos materiālos, anketās vismaz divas reizes noteikti – 1974. un 1976.gadā, kad kā jauns pasniedzējs nesaprotamā veidā biju universitātes studentu ārzemju braucienu vadītājs, [biju noklusējis dažas biogrāfijas lietas]. Lai dotos ārzemju braucienā un, pasarg’ Dievs, vēl kā vadītājam, bija jāaizpilda vesels lēvenis papīru. Šajos papīros bija vairāki jautājumi: vai jūs vai jūsu ģimenes locekļi ir bijuši leģionā vai citādi darbojušies pret padomju varu, vai jums ir radi ārzemēs? Pēc tiem parametriem man vajadzēja atbildēt ar “jā” un tad izklāstīt, kas tur ir, bet es to biju noklusējis. Līdz ar to biju melojis, un melot nedrīkst. Biju “melnais puisis”. Es domāju, ka bija vēl citas reizes, kad rakstiski apliecināju savu “politisko tīrību”. Tātad tie bija manis rakstīti un parakstīti dokumenti.
Otrs stāsts ir par to, ka biju pieteicies kā stažieris trešajam ārzemju ceļojumam, kā toreiz tas tika uzskatīts, profesionālam braucienam uz Šveices Augstāko tehnisko skolu Cīrihē – ETH Zuerich. Mani uz sarunu uzaicināja persona, kuras vārdu patiešām neatceros, un domāju, ka tas nebija universitātes darbinieks. Man tika parādīti paša rakstītie apliecinājumi, ka esmu tīrs padomju pilsonis, kāds es īstenībā nebiju. Otrā [galda] pusē bija viņu savāktā informācija par maniem radiem, par manu tēva brāli, tēva māsas vīru un tā tālāk un tālāk… Tas bija 1981.gadā. Situācija bija relatīvi skaidra – jā, es esmu melojis. Tātad – vai tāds, kurš melo, drīkst būt Latvijas Universitātes pasniedzējs? Tas bija primārais [jautājums].
Arī sarunā [LU konferencē runātāji] minēja to, ka šie [VDK] ļaudis jau nebija sētas puiši, viņi bija ļoti gudri psihologi, faktiski viņi spēlēja uz cilvēka bailēm. Žurnālā “Ir” (rāda vecāku “Ir” numuru ar rakstu “Bailēm ir cena”) raksta, ka bailēm ir cena, bet es domāju, ka bailēm nav cenas. Bailes ir reālas, tas ir subjekts, ar kuru vienmēr ir jārēķinās. Tēvs man iemācīja, ka nebaidās tikai muļķi. Bet bailes ir jācenšas kaut kā organizēt.
Toreiz man atstāja iespēju domāt – vai nu sadarbojies ar mums, vai universitātes durvis tev ir slēgtas. Un arī brauciens, kas profesionāli likās ļoti interesants, tev nekad ”nespīdēs”. Drīkst jau domāt, nekur nav jāsteidzas.
Ko izdomājāt?
Ar ko tad toreiz pakonsultēsies? Es konsultējos ar divām personām – ar savu tēvu, kurš mani vienmēr mācīja, kas ir okupācija, un savu sapratni par Latviju. Otrs bija mans kolēģis, faktiski mans skolotājs no Pusvadītāju fizikas katedras. Kolēģis toreiz pasmaidīja, jo arī mana jautājuma forma droši vien bija riskanta – nebiju vairs jauns, bet biju kārtīgi nobijies. Viņš lika manīt – “cosi fan tutte” (tā dara visi – itāļu val.), ka faktiski diez kādu opciju man nav.
Pēc kāda laika mēs atgriezāmies pie šī stāsta, jo mani atkal sameklēja. Vairākums no tiem, kas ir bijuši saistīti ar sadarbību, stāstījuši, ka viņiem bija jāparaksta kaut kāda balta lapa, visticamāk, ka uz baltas lapas bija jāraksta kaut kādi teikumi, un tad to visu parakstīji. Par vienu esmu pilnīgi pārliecināts, ka es ierakstīju, ka nekad nesniegšu ziņas par fiziskām personām un nevienu nedenuncēšu. Man smaidot atbildēja, ka tas nav svarīgi. Tāds ir sākums.
Kā noritēja tikšanās ar VDK darbiniekiem?
Šveikam bija tāds labs mērskaitlis – ducis, kas ir vairāk nekā skaitlis. Kopumā es laikā no 1981. līdz 1989.gadam kādu duci reižu esmu ticies ar personām, kuras sākotnēji nebija universitātes personas. Pēdējais bija LU Cietvielu fizikas institūta direktora palīgs jeb vietnieks, es pat nezinu, kādos jautājumos, uzvārdā Timohins, kas tevi laiku pa laikam uzrunāja un izvaicāja. Par posmu Šveicē viņi ieguva tehnisku informāciju, smieklīgu “eksperta” viedokli, bet LPSR teritorijā tās bija “tukšas”, teatrālas sarunas par un ap notikumiem universitātē.
Tagad, no mūsdienu skatpunkta veroties, es domāju, ka tam [informācijas sniegšanai] nebija jēgas. Es braucu uz [Šveices] universitāti, tur visi darbi bija publiski pieejami, ikviena universitāte ir publiska. Cīrihes ETH es piedalījos interesantos pētījumos, man tika doti patstāvīgi uzdevumi, tos izpildot kopā ar kolēģiem, rezultātus varējām nopublicēt prestižos izdevumos. Es Cīrihes augstskolā 1982.gadā biju 10 mēnešus. Viena kolēģu daļa uzskatīja, ka esi [čekas] aģents un to atklāti teica, otra daļa tekalēja apkārt un skatījās, ko tu dari. Kāpēc mūs pieņēma [ārzemēs]? Viena vienkārša iemesla dēļ – mēs bijām lēts darbaspēks.
Tieši Šveicē, Cīrihē?
Jebkur. Par mums maksāja trešā persona, apmaksa nāca no padomju struktūrām, un mēs darījām darbu. Toreiz ar kolēģiem izveidojām publikācijas*, uz kurām pēc tam atsaucās pat 25 gadus. Es jau biju tikai viens no…
Tajā laikā tā aizbraukšana [uz ārzemēm] bija visnotaļ ļoti svarīga, jo zinātnē gribējās redzēt, kas tad tur ir – likās, ka tur ir Alises Brīnumzeme, bet ieraudzīji, ka nekādu brīnumu tur nav, ir tādi paši mirstīgi cilvēki, varbūt ir interesantāka aparatūra, bet atgriežoties šeit pat Latvijā to pašu var izdarīt.
Kādu informāciju devāt “struktūrām”, atgriežoties no ārzemēm?
Ko no manis prasīja? Kaut kādas kopijas no bibliotēkā esošiem materiāliem, faktiski runa ir par kaut kādām muļķībām. Pirms izbraukšanas no VDK darbinieka saņēmu uzdevumu “sadarboties ar vēstniecības darbinieku, kas mani sameklēs”. Šī persona lūdza sagādāt kopijas no rakstiem bibliotēkā un sagatavot analīzi par darbu institūtā. Arī “atrādīties” PSRS vēstniecībā bija nepieciešams visiem zinātniekiem, kas stažējās kapitālistiskajās valstīs.
Visiem, kas atgriezās no šiem nopietnajiem zinātniskajiem komandējumiem, bija jāraksta specifiskas atskaites, kuras nodeva caur universitātes struktūrām – tā bija ārzemju daļa. Tā bija aprakstoša informācija par Šveices universitātes struktūru, uzbūvi, faktiski tas, kas tagad ir ikvienā mājaslapā. Otrkārt, [bija jāiesniedz] detalizēts apraksts, ko tad tu tur pētīji.
Taču, manuprāt, specdienestu struktūrām daudz svarīgāk bija mūs sagūstīt cilvēciski, nevis iegūt tās septiņas kopijas vai ko nu tur. Tu biji cilvēciski sagūstīts, tu biji noziedznieks, un es sevi par tādu arī uzskatīju. Biju noziedzies pret jēdzienu “godīga rīcība”. Tātad es rīkojos negodīgi un rīkojos apzināti negodīgi. Tas ir līdzīgi kā daži Latvijas politiķi [tagad] ir kāda stipendiāti. Specdienesti, kad “savāc” cilvēku, neko neprasa – prasīt sāk pamazām, un atkāpšanās ceļa jau nav. Vai nu esi informators vai kā citādi tevi struktūrā ir klasificējuši, bet jūties kā noziedznieks un kalpo okupācijas režīmam. Tas ir iespaids uz morāli, un tur jau arī slēpjas VDK gudrība.
Vai “struktūrām” ir kaut kāda iespēja uz jums iedarboties arī tagad?
Šādas iespējas nav. Pēdējā tikšanās ar šī dienesta cilvēku bija 1988.-1989.gadā.
Vai atceraties, kas darbojās LVU 1.daļā?
1.daļu vadīja tā laika rektora kundze.
Visvara Millera kundze?
Jā. Viņa bija ļoti jauka. Es saprotu jūsu interesi tagad, bet ziniet, vismaz es biju ar dubultmorāli. Tas tagad skan briesmīgi – divdabis, ja vēlaties, persona ar divām identitātēm. Viena identitāte bija oficiālā pozīcija, rīcība, sākot ar to, ka tu kārtoji eksāmenu zinātniskajā komunismā un, stājoties aspirantūrā, eksāmenu marksisma-ļeņinisma filozofijā. Pēc absolūti kristīgiem principiem to nedrīkstēja darīt. Otra stāsta daļa ir organizācijas, kuras tajā laikā sākās ar pionieriem, sekoja komjaunieši un tad komunistiskā partija, kura bija tikai viena. No šīm trim organizācijām esmu bijis tikai komjaunietis. Šo organizāciju ietvaros rīcība bija ļoti duāla – bija LVU komjaunatnes komiteja, kura organizēja studentu celtnieku vienības. Esmu bijis šādā vienībā Kazahijā, kur, ja atmiņa neviļ, vilciena sastāvā bija 40 vai 42 vagoni, un mēs piecas vai sešas dienas no Rīgas braucām uz Kazahiju. Tur vilciens tiešām apstājās tā, ka tālāk nebija kur. Mēs bijām amatnieki – cēlām dzīvojamās mājas un kūtis. Studentu celtnieku vienības, kuras darbojās arī Latvijā, Igaunijā un citur, bija LVU komjaunatnes komitejas svēts darbs – konsolidēja cilvēkus, kuri nerunāja lozungos. Nezinu, ko runāja komjaunatnes komitejas sēdēs, jo nekad tur neesmu piedalījies, bet partijas komitejā vide bija tāda, ka neteici to, ko domā. Teici to, ko vajag.
Un tad ir otra identitāte – tā ir tā, ko tev triju četru gadu vecumā ieliek omīte par notikumiem 1940., 1949.gadā. Visi tavi ģimenes stāsti, kas ir apkārt, un faktiski naids pret okupācijas varu. Tajā pat laikā ir bailes. Tādi bija cilvēki – viņi bija duāli. Tāds biju arī es. Nedomāju, ka uz mani [tagad] kāds var izdarīt spiedienu.
Taču par spiedienu ir interesanti. 2000.gadā vadīju komerciālu pasākumu (LU izmantoja savas pirmpirkuma tiesības viesnīcai “Rīga” privatizācijas procesā kā Kristapa Morberga 1930.gadā testamentāri novēlētas zemes īpašniece zem viesnīcas. Zeme piederēja ne tikai LU, bet arī “Privātajam investīciju fondam”, kura lielākais īpašnieks bija “Skonto grupas” vadītājs Guntis Indriksons, bijušais VDK darbinieks – red.). Lai pārliecinātu mani, ka nevajag stāties privāto struktūru ceļā, tika lietotas [VDK] ļoti raksturīgas, bet daudz rafinētākas metodes nekā manis pieminētajā 1981.gadā. Arī draudi bija daudz nopietnāki nekā 1981.gadā. Lai arī privātstruktūru pusē bija īsti drošības dienestu aģenti, arguments [man], ka tu, puis, ar mums esi bijis vienā laivā, netika pieminēts. Tajā laikā es par to ļoti baidījos, tobrīd biju LU rektors. Biju izdomājis arī algoritmu, kā es rīkošos, ja man būs šādi draudi.
Baidījāties, ka viņi to informāciju publiskos?
Nu nē – ka tā vai citādi izmantos, lai panāktu sev labvēlīgu lēmumu. Tās metodes bija superrafinētas, lai [mani] pārliecinātu. Piemēram, manam brālim viņa paziņas stāstīja, ka ar mani viss kas var atgadīties. Manas sievas māsas jubilejā, kas notiek dārzā Rīgā, uzrodas ļoti sens mans paziņa un attāls viņas paziņa – dārzā kā vienmēr ir kāds neaicinātais. Viņš sāk man stāstīt, ka nezinu, ko daru, ka tas ļoti slikti beigsies. Un visam kronis ir, ka pie tevis ierodas bijušais premjerministrs un sāk sarunu par visu ko, un nonāk līdz tam, ka šādi rīkoties nav gudri.
Mums abiem [ar ekspremjeru] bija vienādas žaketes. Toreiz LU rektora kabinets atradās koridora galā. Saruna bija augustā, bija pēc suņa karsts. Abi bijām novilkuši žaketes, tās gulēja uz krēsla. Tad, kad saruna beidzās, viesis ņem žaketi un es saku: “Tā ir mana žakete. Neņem, tur iekšā ir pistole!” Man ir ļoti palicis atmiņā, kāda bija kolēģa reakcija…
Cilvēkos tāpat kā dabā nav tīras baltās un melnās krāsas. Ir kļūda domāt, ka tas ir balts papīrs. To, cik tas ir balts, nosaka atstarotās gaismas daudzums. Šis baltais (rāda uz papīra lapu) atstaro apmēram 85% gaismas. Un tas melnais atstaro maz – kādus 8 – 10%. Nekā baltāka nav par kādiem 99,99% – tas ir superhiperbalts. Un nav nekā melnāka par 1% vai tā daļām. Tieši tāpat ir arī ar mums – mēs esam Dieva produkti.
Toreiz tie bija reāli draudi. Kā šī lieta beidzās?
LU kopā ar LU fondu izglāba, jo mums bija gudrs algoritms – izglāba izcila jurisdikcija, kolēģi, kas projektā strādāja, bija vienkārši fantastiski, piemēram, Lauris Liepa un citi. Mēs pārdevām pirmpirkuma tiesības zemei zem viesnīcas “Rīga” par 5 miljoniem dolāru. Tajā brīdī sākās reāls LU fonds, jo tajā 2000.gadā nonāca 5 miljoni ASV dolāru. Tur apakšā ir bezgala daudz detaļu, tai skaitā par to, cik godīgs un tīrs vai pērkams ir cilvēks, kas ieņem amatu, bet tas jau ir cits stāsts.
Mani [toreiz] izbrīnīja tas, ka tie VDK ļautiņi pret mani nelietoja šādu cīņas paņēmienu, kaut gan tas droši vien bija vissāpīgākais.
Vai jūs zinājāt tos cilvēkus, ka viņi ir no VDK, vai secinājumus izdarījāt pēc viņu rīcības?
Mūsu biznesa partneris, īstenībā labs partneris, bija Guntis Indriksons. No Gunta Indriksona es arī šo to iemācījos. Ko es iemācījos numur viens – sarunas laikā pareizi apsēsties. Tagad esmu apsēdies pareizi, bet jūs ne.
Kā tā?
Pavisam vienkārši – gaisma krīt jums sejā, es redzu visas jūsu sejas fineses (Lācim istabas logs atrodas aiz muguras – red.), bet jūs manējās neredzat tāpēc, ka jums ir pazemināts kontrasts un apžilbina gaisma. Raiņa bulvārī vistumšākajā kabinetā man nācās pavadīt septiņus savus mūža gadus, tur piebeidzu redzi, bet viņš [Indriksons] vienmēr apsēdās tā, ka viņa seja bija ēnā un mana – apgaismota. Tas bija stilīgi. Mūsu sarunas ar Gunti Indriksonu bija par biznesu, nevis par metodēm. Tajā biznesa daļā viņš visu izpildīja godīgi.
Kāpēc tagad konferencē nācāt atklātībā ar šo stāstu? Kādi cilvēki jūs pamudināja uz atzīšanos?
Pirmo reizi to publiskoju šajā pašā krēslā, bet jūsu krēslā sēdēja [LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs] Kārlis Kangeris, un [viņa vietniece] Kristīne Jarinovska sēdēja šeit (rāda blakus galdam). Man tā nebija “notes” lieta. Kristīne Jarinovska, sena paziņa no veciem LU laikiem, lūdza “Latvijas Universitātes fondam piedalīties komisijas atbalstā un piešķirt stipendijas jauniem ļaudīm komisijas izpētes darbā”. Iekšēji pasmaidīju par paradoksu “maisā sēdošais atbalsta maisa izpēti” un piekritu piedalīties arī pretendentu atlasē. Tas, ko redzēju un dzirdēju stipendiātu atlases konkursā, jo sevišķi Kangera un Jarinovskas reālā bezspēcība – resursu nepietiekamība un informācijas nepieejamība, lai puslīdz zinātniski izveidotu Latvijas stāstu par VDK darbību tolaik un sekām patlaban -, man gluži vienkārši neļāva klusēt. Pēc vienas sēdes dalījos savās atmiņās un aicināju Kristīni meklēt netradicionālas metodes komisijas uzdevumu izpildes sekmēšanai. Un te nu mēs esam.
Šīs sarunas rezultātā radās arī atklātā diskusija, kur aicināju Kristīni pievērsties tai tematikai, jo lietas nav tik vienkāršas. Piemēram, kalambūrs [par sadarbību ar VDK], kas ir ierakstīts likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, tur nekas nav atšifrēts. Ja tu esi sadarbojies, tad tu esi noziedznieks un tā ir noziedzīga rīcība. Bet, vai tu esi vai neesi noziedznieks, to var pateikt tikai tiesa, vai arī pūļa, linča tiesa. Vai arī sabiedrības atklāsme.
Tā bija pirmā reize, kad es trešajai personai minēju šo faktu. Un par to, ka šī [VDK aģenta] kartīte [man] ir, es pārliecinājos 2007.gadā. Toreiz viena no pašreizējām varas partijām (Zaļo un Zemnieku savienība – red.) mani uzrunāja ar vēlmi iesaistīt politiskā darbībā. Teicu: viss ir labi, bet man ir jāpārbauda viena lieta. Piezvanīju uz attiecīgo iestādi un pēc trim dienām man atzvanīja, ka kartotēkā ir kartīte [par mani] ar tādiem un tādiem parametriem. Negāju tiesāties, ka tā nav taisnība, jo neuzskatīju to par racionālu rīcību.
Kāpēc par to sākāt runāt tikai tagad, ja Georgs Andrejevs jau 1994.gadā nāca klajā ar savu atzīšanos par līdzīgām darbībām?
Viņam to vajadzēja. Viņš bija godīgs!
Kāpēc? Viņš palika viens.
Tāpēc ka vairākums, kas bija toreiz tajā [partijas "Latvijas ceļš”] komandā, “noairēja” to pasākumu. Uz ambrazūras jau lec tikai traks cilvēks. Es nesaskatīju nepieciešamību uz tās ambrazūras lēkt, jo toreiz es atšķirībā no Georga Andrejeva [S[Saeimas deputāta]ekas nebiju. Pirmā reize, kad faktiski kļuvu par kādu zinātniskās vai akadēmiskās vides administratoru, ir 2000.gads. Toreiz mani un kolēģus aizkaitināja notikumi ap viesnīcu “Rīga”, kas bija viens no nopietniem argumentiem, lai kļūtu par kandidātu LU rektora vēlēšanās.
Tagad tas ir mans gods, kas ir aizskarts, bet aiz kadra ir trīs vai četri notikumi, kuros, es priecātos, ja kāds piedalītos, jūsu raksta ierosināts.
Kas tie ir? Par ko ir runa?
Numur viens – tā ir akadēmiskā un mākslas sabiedrība, kuras vidū varētu atrasties personas, kurām mūsu skartā temata kontekstā būtu, ko teikt. Ja akadēmiskā vide atvērtos, ja vēl dzīvie universitātes profesori kādam kaut ko pastāstītu, to tā gudri nopublicētu, varbūt tas stāsts par okupēto Latviju un tās akadēmisko, zinātnisko, arī mākslas un literāro pasauli būtu citādāks. Bet tas ir smags aicinājums un tur var nekas nesanākt!
Otrs ir nākotne, Latvijas nākotne. Tā ir atkarīga no mums. Tagadne veido nākotni, mēs esam divkopienu personu sabiedrība. Tikai konferencē es uzzināju vienu faktu, kas mani ārprātā satracināja. Kas vēršas tiesā, lai apstrīdētu [V[VDK aģentu]artīti šajā kartotēkā? Galvenokārt tiesā vēršas personas, kuras grib iegūt pilsonību. Tātad tu nevari iegūt Latvijas Republikas pilsonību, ja par tevi ir [�[čekas]artīte. Tas ir nožēlojami, tas ir nožēlojami! Konferencē Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja vietnieks Juris Stukāns referātā ziņoja, ka tiesā galvenokārt sadarbības fakts tiek iztiesāts tad, ja ir vēlēšanās iegūt Latvijas pilsonību (persona, kurai ir kartīte, apstrīd sadarbību ar VDK). Stukāns minēja, ka visos gadījumos tiesas lēmums ir par labu personai. Pēc šī referāta sameklēju 1994.gadā pieņemto Pilsonības likumu, šis likums ir vienkārši briesmīgs.
Un vēl viena lieta – arī tagad ar šo kartotēku un “čekas maisiem” manipulē. Un manipulē manis ievēlēti priekšstāvji, tā ir Saeima, tās deputāti un varas partijas. Šiem kolēģiem, kas pēta [�[čekas maisus]kaut vai Kristīnei Jarinovskai, mūsu drošības dienesti, atsaucoties uz likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, kas izdots 1994.gadā, ierobežo informācijas pieejamību. Līdz ar to nekāda zinātniskā izpēte nav iespējama. Tu vari zinātniski izpētīt tikai to, ko drošības dienests uzskata par pētāmu. Tas jau pašos pamatos ir kārtīgs absurds. Drošības dienesti arī demokrātiskā valstī ir tikai drošības dienesti, kuriem parasti ir nedaudz lielāka vara nekā man vai jums, un attiecībā uz trešajām personām diez vai viņi nonāks līdz aģentūrai 007. Ja ir šī kartotēka, un katram ir savs funktieris, kas atrodas tajā kartotēkā, tas tomēr ir jāpublicē. Ar to nekad un nekur nedrīkst ļaut spēlēties. Ja likums [�["Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”]ika uzrakstīts 1994.gadā, lai atsijātu no Saeimas pretendentiem tos, kuriem ir kartītes [VDK[VDK arhīvā]d, piedodiet, tā ir spekulācija, bet tajā brīdī ar viņu notika tas, kas notiek ar ikvienu aģentu – tava klātbūtne tajā kartotēkā var pazust vai atkal parādīties, un tas nav pieļaujami.
Kas ar šo likumu būtu jādara tagad?
Likums būtu jāraksta par jaunu, jo tas ir rakstīts totalitārisma garā. Likumam tāpat kā Kangera un Jarinovskas komisijai būtu jātiek skaidrībā ar VDK noziegumiem, taču tas viss strādā pret personu, subjektu, kurai, redziet, ir jāattaisnojas gan likuma, gan arī jūsu priekšā.
Ir vēl viens šķēlums sabiedrībā [tā[tāpat kā pilsoņi un nepilsoņi] Latvijas latvieši un ārzemju latvieši. Tas vēl līdz šim brīdim ir jutīgs šķēlums.
Kāpēc?
Tā paša iemesla dēļ. Kāpēc nepēta tos, kas brauca uz ASV un lasīja dzejoļus, dejoja, ko nu tur vēl darīja vai pat spēlēja basketbolu, un tos, kas dzīvoja ASV un brauca šurp? Kad bija dzelzs priekškars, ikviena kustība caur šo priekškaru varēja tikt izmantota vai tika izmantota citiem mērķiem. Esmu daudz ticies ar citās pasaules daļās dzīvojošiem cilvēkiem, nav jau tik vienkārši, ka te [Lat[Latvijā]a tie, kas sadarbojās [ar [ar VDK]t tur – tie, kas izcīnīja neatkarību. Latvijas neatkarību izcīnīja tie, kas dzīvoja šajā Latvijā to divdabju dzīvi. Mana vissvētākā pārliecība ir, ka tie, kas bija godīgi latvieši par spīti tam, ka viņi sadarbojās [ar [ar VDK]filtrējās vai dzīvoja, uzturēja un saglabāja vidi, ko citiem latviešiem pēcāk izmantot, privatizēt un ko tur vēl darīt. Bet arī otrajā pusē bija ļoti dažādi cilvēki.
Tam cilvēkam, kas ceļoja [no [no PSRS uz ārzemēm]ja interese par kultūru un mākslu, un zinātni, bet viņam bija arī citi uzdevumi – vai nu tik strikti kā manā gadījumā pēc rupjas šantāžas un spiediena, vai tā robeža bija izplūdusi. Tu atgriezies un uzraksti ziņojumu. Ne vienā, ne otrā gadījumā tas nav algots darbs, uzdevums ir šaušalīgi izplūdis. Taču visa pamatā tāpat ir bailes. Iedomājies, kas bija jāupurē Juridiskās fakultātes profesoriem, pasniedzējiem! Kas vispār bija jāupurē Latvijas sabiedrībai! Laiks ir divdabis!
Kas būtu mainījies, ja Latvijā 90.gadu sākumā būtu notikusi lustrācija?
Es būtu tikai par. Domāju, ka sabiedrība [dar[darbotos]c klasiskā likuma – mēs par lietām interesējamies tikai kādu brīdi. Piemēram, par terorismu mēs interesējamies tikai trīs mēnešus, mediju aktualitātē tas laiks ir pat īsāks – divas trīs nedēļas. Tagad mēs to [lus[lustrāciju] būtu aizmirsuši, sabiedrībā tā vairs nebūtu tēma, pēc kuras cilvēkus diskriminē tieši vai netieši, izsakot apvainojumus.
Kāpēc to toreiz neizdarīja?
Mana versija ir subjektīva – virkne no tiem, kas pieņēma lēmumu, bija [pa�[paši]kartītēm. Tādām vai citādām kartītēm. Virkne no viņiem bija stipendiāti. Tādi vai citādi stipendiāti. Un tā ir stāsta daļa, kāpēc mums patlaban šķiet, ka mēs atpaliekam no Igaunijas, kāpēc Iepirkumu likums un iepirkumu procedūras atpaliek no citiem.
Tomēr es neesmu rūcējs, domāju, ka Latvija attīstās pietiekami strauji, bērni dzimst, personas, kas ir dzimušas brīvā Latvijā, nu jau var sākt ieņemt varas pozīcijas un to dara skaisti. Tādi, kuri ir salauzti, agri vai vēlu pametīs šo pasauli un jautājums tiks atrisināts. Arī mans jautājums pēc gadiem desmit vairs nebūs aktuāls. Bet tas, ka Latvijas cilvēki nevar kļūt par pilsoņiem [če[čekas]tītes dēļ, tomēr ir briesmīgi un tas šķeļ sabiedrību. Jo kartītes ir arī tiem, kas ir pilsoņi – man ir kartīte, kaut gan es to neesmu turējis pirkstos. Es sevi uzskatu par Latvijas patriotu, Latvijas labā esmu strādājis savu iespēju robežās diezgan daudzus gadus, un zinu nepilsoņus, kas to pašu ir darījuši. Tas likums ir uzrakstīts tendenciozi, jo tobrīd tas bija vajadzīgs. Bet tas šķeļ sabiedrību.
Krievijas vēsturnieks un organizācijas “Memoriāls” priekšsēdētāja vietnieks Ņikita Petrovs intervijā “Latvijas Avīzē”, atbildot uz jautājumu par čekas šantāžu mūsdienās, teicis, ka “īstenībā viss, kas bijis līdz 1991.gadam, tagad jau kļuvis par akadēmiskās pētniecības interešu sfēru”. Jaunajai paaudzei ņemšanās ap čekas maisiem, pēc viņa domām, ir “Vīnes meža stāsti”. Ja tā ir pagātne un akadēmisko interešu sfēra, kas Latvijā traucē zinātniekiem ar to tagad nodarboties un pētīt?
Cilvēks ir vājš, arī tas, kas pieņem lēmumus, kuru ietvaros mums ir jāstrādā. Principā lēmumus pieņem kolektīvas struktūras. Ja lēmumu pieņem indivīds, mēs sakām, ka sabiedrība ir autoritāra, jo indivīds gudrāks par kolēģiju. Ja kolēģija ir ļoti daudzskaitlīga, ļoti raiba, tad tā vispār [bie[bieži]ar pieņemt nekādu lēmumu. Piemēram, Rektoru padome, kuru vairākkārt esam mēģinājuši izveidot par racionālu struktūru, bet tas nav izdevies. Līdzīgi droši vien ir arī tajās kolēģijās, kas lemj par lustrāciju. Ir nedaudz straujāk jāmainās arī tiem, kas Latvijā izdod likumus. Kāpēc mums uz ceļiem nedarbojas reāli radari, ja esam briesmīgākie autovadītāji Eiropā? Kāpēc ir vajadzīgi kaut kādi vājprātīgi policijas algoritmi, lai tevi sodītu par ceļu satiksmes ātruma pārsniegšanu? Tur nevajag pilnīgi neko! Tur nav nekādas administratīvas iespējas pārsūdzēšanai, vai tu esi Saeimas priekšsēdētāja vietnieks vai kas tur! Tu esi pārkāpis likumu, un nav svarīgi, kas aiz tevis stāv. Samaksā kārtīgu sodu. Kāpēc mēs nevaram pieņemt to, ka veselības apdrošināšana ir obligāta? Tomogrāfa, ikvienas mašīnas, ar kuru jūs skenē un pēta, mūžs ir no trim līdz pieciem gadiem, bet mašīnas cena ir ārprātīga. Ko mēs gribam? Iet pie zintniekiem vai pie ārstiem? Tāds nodoklis Igaunijā [ir][ir] tas laiks.
Kāpēc mēs tā rīkojamies?
Lustrācija. Tam iemesls ir lustrācija. Mana pārliecība, ka tie ir sasaistītie ļaudis, kurus var nedaudz paraustīt.
Paraustīt aiz kā? Kāda interesēs?
Vairāk vai mazāk tās ir intereses, kas mūs bīda un virza, un, ja šo interešu kontekstā ar kādu var nedaudz paspēlēties kā ar stipendiātu vai kā citādi, tas tiek darīts.
Pie mums Latvijā tātad tas tiek darīts vairāk nekā citur?
Tas tiek darīts, un arī tam man ir savi skaidrojumi. Mēs bijām visnehomogēnākā sabiedrība pēc nacionālā sastāva, mums vienmēr bija ienaidnieki, mums ienaidnieks vēl joprojām ir citas nācijas cilvēks, un tas ir vājprāts. Nevis mūs vieno politiskā vai akadēmiskā interese, bet vienmēr ir šādi ienaidnieki. Tā nedrīkst būt. Mums vajadzētu vairāk uzticēties jauniem cilvēkiem, un es to esmu izdarījis – atstājis nodaļu universitātē, kuru vada jauna kolēģe, tur ir absolūti jaunākais kolektīvs, un priecājos par to. Kādā brīdī tev ir jāuzticas jaunajiem, un tas ir jāizdara arī politikā. Mums nepieciešams apzināties, ka racionālus un viedus lēmumus var pieņemt tikai līdz vecumam, kurā tev ir skaidri zināms, ka tava lēmuma sekas tevi ietekmēs. Ja 35 gados jaunais cilvēks balso par attiecīgo lēmumu, kaut vai par atļauto braukšanas ātrumu, tad viņš domā, ka ar tādu ātrumu brauks vēl 5-10 gadus, tā brauks viņa bērni.
Ir dzirdēts arguments, ka tad, ja atvērs “maisus”, dažs izdarīs pašnāvību…
Stāsts ir par personas morāli – viens uzskata, ka nevar vairs klusēt, otrs – ka var. Likumu vajag pārrakstīt, “maisi” jāatver izpētei, nevis jāmētā pa izrakāto Brīvības ielu. Nevar būt tā, ka valsts paziņo, ka tos vēl 25 gadus neatvērs. Jā, aiz tā stāv dzīvas personas, tām būs sāpīgi, it sevišķi, ja tās ir publiskas. Svarīgāk par [cil[cilvēku pārdzīvojumiem]atvērt “maisus” un apzināties, ka nav nekā balta un melna. Ir jānodala tas, kas ir saistīts ar cilvēku izvešanu, jānodala tie, kas ar šiem ziņojumiem panāca personu stāvokļa maiņu, iesēdināšanu cietumā. Kādam tas ir jādara.
Ko tagad teiksiet studentiem?
Es atbildēšu uz jautājumiem, neko neinterpretēšu.
* R. Bischof, I. Lācis, E. Kaldis. Yterbiumhydrid and the phase relations in the Yb-H system. – J. Less. Common Metals, vol. 94, 1983, p. 537-542.; I. Lācis, R. Bischof, E. Kaldis, P. Wachter. Crystal growth and optical absorption of EuLiH3 .- Materials research Bulletin, vol. 18, No. 12, 1983, p. 1555-1559.

[Bijušie?] čekas ziņotāji nav gatavi runāt par sadarbību ar VDK

http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/bijushie-chekas-zinjotaji-nav-gatavi-runat-par-sadarbiibu-ar-vdk.a98079/

11. septembris 2014, 19:06 | Latvijā

Autori:

• lsm.lv ziņu redakcija

Radošās inteliģences pārstāvji, bijušie čekas ziņotāji vēl arvien nav gatavi atklāti runāt par savu sadarbības faktu ar represīvo iestādi, raidījuma „100g kultūras” diskusijā ceturtdien atzina literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, kurai nesen iznācis pētījums par Padomju Latvijas un trimdas literātu kontaktiem, ko vadīja un uzraudzīja čeka jeb Valsts drošības komiteja (VDK). 

"Viņi nav gatavi par to runāt. Nav izprotams, kāpēc viņi negrib. Daži ir gatavi runāt tikai anonīmi," teica Eglāja-Kristsone. Savā grāmatā "Dzelzsgriezēji" pētniece stāsta, ka Imants Ziedonis atrunājies, ka pēc braucieniem uz ārzemēm čekai ziņojumos tikai pārstāstījis klačas, savukārt Māris Čaklais atteicies runāt ar pētnieci. Jāni Peteru viņa pat neesot uzrunājusi, jo tikusi brīdināta, ka viņš neko nestāstīs.
Pēdējais LPSR VDK priekšnieks Edmunds Johansons atzina, ka čekai noderēja arī klaču atstāstījumi, jo "savācot kopā materiālus, varēja redzēt tendences, kas notiek trimdas sabiedrībā”.
10.septembrī apritēja tieši 50 gadu, kopš VDK tika izveidota Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, kuras patiesais mērķis bija graut trimdas sabiedrību. Vērtējot Kultūras sakaru komitejas darbību, bijušais čekas priekšnieks atzina: "Mazliet brutāls projekts. Vajadzēja ar glanci to darīt.”
Režisors Pēteris Krilovs norādīja, ka Lietuvā, kur veikta lustrācija jeb bijušo čekas aģentu "izgaismošanās", šobrīd valda garīga brīvība runāt par pagātni.

Vajag izrunāt to, kas bija noslēpts," teica Krilovs.

Savukārt vēsturnieks, čekas dokumentu izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris norādīja, ka Latvijā tā iegājies - šo jautājumu necilāt. Tiesā tikušas pārbaudītas 300 lietas, kurās cilvēki prasījuši pierādīt savu (ne)saistību ar čeku, sadarbība tikusi pierādīta tikai 15 gadījumos. Kangeris uzskata, ka būtu nepieciešams izvērtēt šo visu tiesu procesu objektivitāti.
Raidījuma viesi atzina, ka čekas ziņotāji ir jāpublisko, taču to nevajag darīt haotiski.
Literatūrzinātniece Eglāja-Kristsone uzskata, ka „šie vārdi ir jāizrunā, ir jāparāda šie kontakti, un jāredz, kā tas īsti notika”. Arī Krilovs domā, ka ziņotāju vārdi noteikti ir jāpublisko, taču tos nevajag „bērt uz galda haosā”.
Arī Kangeris atbalsta ziņotāju vārdu atklāšanu, taču norādīja - vēl nav izstrādātas pētniecības programmas. Taču pirms publiskošanas ir jāredz kopējā aina. Viņš stāstīja, ka bez kartītēm par ziņotājiem ir arī vairāk nekā 60 tūkstoši ziņojumu par laika posmu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.
Komisijas vadītājs pauda cerību, ka jaunā valdība un Saeima ievēros likumu un paredzēs finansējumu VDK darbības un dokumentu izvērtēšanai.

Tikmēr Johansons bija piesardzīgs atbildē par vārdu publiskošanu, norādot, ka vispirms ir jāizdomā, ko tas dos sabiedrībai - „vienotību, saliedēšanu, savstarpēju piedošanu”, nevis izdarīt to lietiņu un tad skatīsimies, kas būs.”

Viņš uzsvēra, ka katram savervētajam ziņotājam ir savs stāsts, turklāt „čekas maisos” ir tikai viena trešdaļa no aģentūras sarakstes. „Divas trešdaļas paliks ēnā,” piebilda Johansons.
Savukārt Krilovs, kurš veidojis dokumentālo filmu par sava tēva nāvi čekas represiju kampaņā, atklāja, ka viņa pētītie materiāli korelē viens ar otru un tas palīdz ieraudzīt patiesību no vairākām pusēm

Latvietībai jākļūst kā dimantam starp “krievu pasaules” ambīcijām un “Islāma valsts” ekstrēmismu

http://www.la.lv/liepins-latvietibai-jaklust-ka-dimantam/

Agris Liepiņš: Latvietībai jākļūst kā dimantam starp “krievu pasaules” ambīcijām un “Islāma valsts” ekstrēmismu.

3. decembris, 2015 

Plašsaziņas līdzekļos šobrīd pirmajā vietā ir ziņas par “Islāma valsts” teroristu pastrādātajiem varas darbiem Parīzē un tam sekojošie notikumi. Tie pamatoti satrauc Vakareiropas iedzīvotājus, Francijas politiķi notikušo pat nosauca par karadarbību. Mūsdienās karš ieguvis hibrīdkara elementus, tiek izmantoti “zaļie cilvēciņi” jeb ēnu armijas, plānoti terora akti un tamlīdzīgi. Grūti noteikt, vai ķīlnieku sagrābšana vērtējama kā karadarbība vai tikai ekstrēmistu grupas ārdīšanās. Tāpat gandrīz neiespējami konstatēt, kad hibrīdkarš sākas un kad tas beidzas, jo pārāk izplūdušas ir darbību robežas.
Jaunajos apstākļos liktenis jau kuro reizi gatavojas latviešus nolikt pazīstamas situācijas priekšā – karu un konfliktu gadījumā atrasties starp diviem dzirnakmeņiem un šādos apstākļos izdzīvot. Otrā pasaules kara laikā latviešu tautu mala divas lielvaras, divas necilvēciskas ideoloģijas – Staļina Padomija un Hitlera Vācija. Šobrīd veidojas situācija, kad atkal tiksim malti starp divām mums svešām ideoloģijām – “krievu pasaules” ambīcijām un “Islāma valsts” uzskatiem. To nesaprast ne Francijai, ne Vācijai, jo viņām būs jācīnās vienīgi ar “Islāma valsts” dogmām.
No vienas puses mūs jau šodien maļ Putina režīma radītā “krievu pasaules” ideoloģija. Tās pamatā ir murgaina ideja par sadalīto krievu tautu un pazemotajiem krieviem, kuri, sabrūkot PSRS, vienā jaukā dienā pamodās svešā valstī. “Krievu pasaules” ideja paredz krievu tautas atkalapvienošanu un noklīdušo zemju atpakaļ atgūšanu. Tāpēc aizvien intensīvāki kļūst Krievijas finansētie pasākumi krievu atbalstam tuvējā pierobežā, dažādas pseidovēsturnieku lekcijas un semināri. Izskan arī draudi aizstāvēt tautiešus ar militāru spēku, ja, Krievijasprāt, viņiem tiks darīts pāri. “Krievu pasaules” atkalapvienošanas vārdā tika okupēta Krima un uzsākta karadarbība Donbasā, ko krievi pārdēvēja par “Jaunkrieviju”. No Krievijas militāra iebrukuma mūs sargā NATO, toties mūsu prāti tiek ietekmēti caur nievājošiem interneta komentāriem, naidīgām Krievijas televīzijas kanālu pārraidēm, Krievijas propagandas aparāta sarakstītām melīgām grāmatām, kuras Latvijā brīvi nopērkamas vai uz katra stūra, un citām kiberkara aktivitātēm. Latvija ir pilna ar krievu pasaulei uzticamiem cilvēkiem. Lai par to pārliecinātos, pietiek pavērot devītā maija svinētājus vai paskaitīt Georgija lentītes automobiļu logos.
No otras puses Eiropai virsū mācas musulmaņi. Raksturojot “Islāma valsti”, profesors Leons Taivans ir ļoti skarbs – “Islāma valsts” ir bīstams pretinieks, viņu mērķis ir pasaules islamizācija. Šo procesu viņi vēlas sākt ar Eiropu, iesūtot tur savus kaujiniekus un sējot paniku. Ienaidnieki jau šodien ir Eiropā – tās ir islāma kopienas, kas slēpj sevī radikālos islāmistus.
Šodienas Latvija vēl tiešā veidā nesaskaras ar “Islāma valsts” radikāļiem, bet, vērojot Eiropā notiekošo, rodas sajūta, ka tas ir vienīgi laika jautājums. Zondēšana ar mērķi noskaidrot mūsu tolerances pakāpi, mūsu gatavību piekāpties vai pretoties, rit itin raiti. Televīzijā parādās sižeti par islāmticīgu latvju zelteni, kura tērpjas musulmaņiem raksturīgajā sievietes apģērbā ar aizsegtu seju un jūtas laimīga, musulmaņu ticībā pārgājis latvju dēls prognozē, ka Latvija pēc trīsdesmit gadiem būšot musulmaņu valsts, Saeimā likumdevēji nespēj vienoties – ļaut Latvijā publiskajā telpā staigāt ar aizsegtu seju vai ne. “Islāma valstij” pat nebūs pārāk jānopūlas, lai iesūtītu mūsu valstī savu radikālo ideju paudējus, mēs paši viņus laipni uzņemsim kā bēgļus un veidosim bāzi islāma sludināšanai Baltijas jūras krastā.
Kā rīkoties, kam gatavoties nākotnē? Vienīgais ceļš ir stiprināt latvietību. Šim mērķim jāatvēl ievērojami līdzekļi un jāveido vesels pasākumu komplekss, iesaistot skolas, plašsaziņas līdzekļus, bērnudārzus un vispirmām kārtām ģimeni. Ja mēs latvietību, savas tautas ieražas un dzīvesziņu pulēsim kā dārgakmeni, ja savā pārliecībā kļūsim cieti kā dimants, tad svešie dzirn­akmeņi mūs nesamals!

Vai krievi Latvijā ir Latvijas krievi?

http://www.la.lv/vai-krievi-latvija-ir-latvijas-krievi/

Agris Liepiņš: Vai krievi Latvijā ir Latvijas krievi?

16. jūnijs, 2015

Nesen Ādažu militārajā bāzē, pārrāpjoties pāri žogam, nelikumīgi iekļuva divi Krievijas pilsoņi. Līdzi viņi nesa karogu Georgija lentītes krāsās un skrejlapas angļu valodā. Tādējādi nelūgtie viesi gribēja protestēt pret NATO paplašināšanos un pastāvīgu alianses bāzu izvietošanu Baltijā. Tāpat Krievijas pilsoņi pieprasīja, lai amerikāņu karotāji aizvāktos no Baltijas valstīm. Valodas referenduma organizētājs Vladimirs Lindermans priecājās – esot ļoti apsveicami, ka krievi uzdrošinās protestēt pret NATO klātbūtni Baltijā.

Reaģējot uz incidentu, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis bažījās – krievu pilsoņu aktivitātes Ādažos esot provokācija. Aizsardzības ministrs un jaunievēlētais prezidents Raimonds Vējonis savukārt bilda, ka notikušais, iespējams, esot informatīvā kara elements. Gan viens, gan otrs, bet katra provokācija sasniedz savu galamērķi vien tad, ja rodas pietiekami daudz dzirdīgu ausu. Tādu Latvijā nav mazums. Provokācijas vēstījums lieliski saskan ar daudzu Latvijā dzīvojošo krievu noskaņojumu, ar viņu pasaules redzējumu.
Daudz tiek runāts, ka Latvijā mītošie krievi nereti esot lielāki Latvijas patrioti par latviešiem. Acīmredzot šis mīts tiek kultivēts tamdēļ, lai nebūtu jāskatās patiesībai acīs un jāatzīst, ka Latvijā mītošie dzīvo dažādās informatīvajās telpās un viņiem ir pilnīgi pretējs priekšstats par to, kas ir Latvija. Reiz vilcienā dzirdēju runājam grupiņu Daugavpils krievu. Kas tad tagad būšot, ja Latgalē izvietošot NATO karavīrus! Kā pēc visa tā dzīvot tālāk? Jāpārdod māja un jābrauc prom, te vairs nav palikšanas! Dzirdētais lieku reizi ilustrē vispārzināmo faktu, ka padomju okupācijas gados ieradušies krievu migranti Latviju nekad neuztvers kā suverēnu valsti. Viņu apziņā tā bija, ir un būs Krievijas sastāvdaļa! Šie ļaudis nekad nekļūs par Latvijas krieviem, pārmainīt viņu domāšanu vienkārši nav iespējams. Ja iebraucēji šajos divdesmit gados būtu integrējušies mūsu valstī, būtu kļuvuši par Latvijas krieviem, histēriskā reakcija uz NATO karavīru klātbūtni izpaliktu. Latvija ir NATO dalībvalsts, mūsu valsts mērķis bija kļūt par alianses locekli un saņemt drošības garantijas no pasaulē stiprākā militārā bloka puses. Piedalīšanās NATO militārajos manevros ir loģiska, briesmu gadījumā mūsu militārajām struktūrām būs ļoti cieši jāsadarbojas.
Cita lieta, ja sveštautieši dzīvo Krievijas informatīvās telpas ietvaros. Krievijas propagandas mašinērija maļ katru dienu – NATO ir drauds Krievijai, NATO grib nospiest Krieviju uz ceļiem. Saklausījušies Krievijas propagandu, sveštautieši NATO karavīrus uztver kā ienaidnieku numur viens. Krievijai, ne jau Latvijai. Faktu, ka viņi dzīvo citā valstī – NATO dalībvalstī Latvijā, vietējie krievi ir piemirsuši. Precīzāk, nevis piemirsuši, bet tā arī nav apjēguši. Tāpēc alianses karavīru klātbūtne viņos raisa dziļu diskomforta izjūtu, viņi jūtas ne kā Krievijā. Nacionālboļševika Lindermana uzslavas Krievijas pilsoņiem arī ir labi pārdomāta provokācija. Latvijā mītošie krievi, sasparojieties taču beidzot, Krievijas krievi nāks jums palīgā! Miermīlīga brīdinājuma formā, protams, ne jau ar ložberiem.
Augsne šādu un līdzīgu provokāciju veikšanai būs tik ilgi, cik ilgi Latvijas valsts, neko nedarīdama un nevarīgi rokas plātīdama, ļaus netraucēti zelt un plaukt Krievijas informatīvajai telpai mūsu teritorijā. Ne velti daudzi viesi brīnās – Latvijā netraucēti var skatīties Krievijas kanālus, bet viņu zemēs tie aizliegti kā Krievijas propagandas rupori un starpnacionālā naida kurinātāji! Ja patiesi vēlamies, lai Latvijā mītošie krievi kādreiz kļūtu par Latvijas krieviem, steidzami jāmaina vairākas lietas.
Pirmkārt, jāpārtrauc uzturēt divkopienu valstij raksturīgo divu valodu skolu sistēmu un jāpāriet uz izglītību valsts skolās tikai valsts valodā pēc Latvijas izglītības standartiem! Krievijas vēstniecības piedāvātie mācību līdzekļi krievu skolām laipni jānoraida. Informācijai – 1935. gadā skolu inspektors ieradās pārbaudīt skolas Zilupē. Nacionālais sastāvs toreiz daudz neatšķīrās no šodienas – Zilupē nospiedošā vairākumā dzīvoja krievi un poļi. Visi mazākumtautību trešo klašu skolēni tekoši runāja latviešu valodā!
Otrkārt, jāpārtrauc raidīt lielu daļu Krievijas propagandas kanālu un jāno­drošina, lai Krievijas pierobežā varētu netraucēti uztvert Latvijas Televīzijas sagatavotos sižetus.

Bravūrīgi paziņojumi par bēgļu uzņemšanu

http://www.la.lv/lieli-gurki-tuksi-vidi/

Agris Liepiņš: Bravūrīgi paziņojumi par bēgļu uzņemšanu 

20. augusts, 2015

Lieli gurķi, tukši vidi – šis teiciens nāk prātā, klausoties politiķu bravūrīgajos paziņojumos par bēgļu uzņemšanu. No Ventspils skan lepna balss – ja nevaram uzņemt 250 Āfrikas bēgļus, tad esam no švaka pulvera taisīti. Sanāk kaut kāda sociālistiskā sacensība – kaimiņu kolhozā no govs izslauca 200 litrus, mēs varam 250! Letiņi nav nekādi švabraki!
Eksprezidente savukārt baras – ja nevaram integrēt pārsimt bēgļu, Krievija to izmantos savā labā. Eksprezidente tā arī nav sapratusi, ka Krievija iemeslu atradīs vienmēr. Ja krievi neintegrējas, tad tiem Latvijā liegta pilntiesīga sabiedriskā dzīve, viņus jāiet glābt! Ja integrējas, tad jau tiek piespiedu kārtā asimilēti, viņu slāvu saknēm virsū tiek liets latvisks sālsūdens un krievu dvēsele kalst nost. Tāpēc 9. maija svinētājus jādodas glābt! Caura gurķa cenā ir eksprezidentes argumenti.
Vēl tiek kladzināts – bēgļu statuss nav mūžīgs, tas ir pagaidu, uz vienu gadu. Laikam iztekot, varas iestādes palūkošoties, vai bēgļu dzimtenē karš nav beidzies. Ja iestājies miers, tad bēgļus sūtīšot atpakaļ uz dzimteni. Grūti spriest, cik Latvijas varas iestādes ir spējīgas kādu aizsūtīt atpakaļ uz Āfriku (cita starpā, nopērkot bēglim biļeti par Latvijas nodokļu maksātāju naudu), bet ir diezgan skaidrs, ka uz sapņu zemi Lielbritāniju bēgļi nevarēs doties. Lielbritānija Latvijai norādīs – paši piekritāt uzņemt, paši arī auklējieties! Un pats ilgstošākais, pats stabilākais ir pagaidu stāvoklis. Savulaik nepilsoņu statuss arī bija pagaidu, uz pāris gadiem, kamēr cilvēks izvēlēsies, kuras valsts pilsonību pieņemt. Kā varam pārliecināties, Latvijā nepilsoņu statuss no pagaidu kļuvis par mūžīgu.
Lielas šaubas raisa apgalvojums, ka Latvijai brīvprātīgā piespiedu kārtā jāuzņem tikai 250 bēgļi. Eiropā patvēruma meklētāji brauc iekšā aritmētiskā progresijā. Proporcionāli droši vien mainīsies arī politiķu retorika. Vispirms 250, tad 500, vēlāk divi tūkstoši. Ja nevaram uzņemt 250, esam no vāja pulvera taisīti, ja nevaram uzņemt 500, tad esam mīkstčauļi un raidām nepareizus signālus Krievijai, ja neuzņemsim 2000, tad būsim nekam nederīgi eiropieši un tā tālāk.
Tikpat nepārliecinoši skan minējumi par Ukrainu. Ja Ukrainā sāksies pilna apjoma Krievijas uzbrukums, pie Latvijas robežas pulcēšoties neskaitāmi Ukrainas kara bēgļi. Tad būšot mūsu reize lūgt Eiropas Savienības valstis solidāri uzņemt ukraiņus. Ja ukraiņu tautu piemeklēs tāda traģēdija kā pilna apjoma Krievijas militārs uzbrukums un latviešu tautai pienāks skarbas palīdzēt vajadzēšanas dienas, Eiropas politiķi locīsies kā niedres vējā un meklēs dažādus ieganstus, lai viņu valstīs nebūtu jāizmitina ukraiņu bēgļi. Bailēs no Putina ES politiķi vairās saukt lietas īstajos vārdos. Politiķi nosoda un aicina, bet vairās būt tieši savos lēmumos.

Bēgļi sliecas pievienoties krievvalodīgajiem

http://www.la.lv/begli-sliecas-pievienoties-krievvalodigajiem/

Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs Leons Taivāns

Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas vadītājam Leonam Taivānam kā vēsturniekam esot interesanti vērot Eiropu, kur pašreizējā bēgļu krīze viņam atgādinot Romas impērijas norietu un krišanu. Skepsi profesors pauž arī par musulmaņu integrāciju latviskajā kultūrvidē, jo pieredze liecina, ka viņi sliecas pievienoties krievvalodīgajiem.
“Eiropa mirst demogrāfiski un ekonomiski,” Eiropas Parlamenta deputāta Roberta Zīles rīkotajā konferencē par migrācijas krīzes Eiropā izaicinājumiem un risinājumiem sacīja L. Taivāns. Profesors norādīja uz kādu karti, kurā Latvija, pārējās Baltijas valstis un Polija un Čehija minētas kā drošas – ar zemiem terorisma draudiem. “Drošība ir arguments, ar kuru varam operēt, lai mazinātu imigrantu plūsmu,” piebilda profesors. PSRS laikos Latvijā izveidojusies neliela PSRS musulmaņu kopiena, kura pārstāv mierīgu un sadzīvisku islāmu, tāpēc pagaidām draudi no tā nerodas. Taču tie var pieaugt, ja Latvijā izveidotos kopiena, kuras biedri varētu ietekmēties no fanātiķiem. Par islāmticīgo bēgļu integrāciju Latvijas sabiedrībā L. Taivāns ir skeptisks. “Latvijas lielākajās pilsētās dominē nelatvieši. Latvijā nav iespējams integrēt vēl vienu grupu. Tas situāciju destabilizēs vēl vairāk. Pēc teorētiskiem un praktiskiem apsvērumiem, bēgļi sliecas mācīties krievu valodu un pievienoties krievu kopienai. Nedomāju, ka tas būs par labu latviešu nacionālajai identitātei,” uzskata profesors. Tāpat integrācijas procesu varot pasliktināt arī tas, ka islāma zemes izceļas ar zemu lasītprasmi. Arī starp musulmaņiem, kas apmetušies Vakareiropā, valdot liels bezdarbs, un viens no iemesliem ir viņu mazizglītotība. “No dažādiem avotiem dzirdam, ka lielākā daļa musulmaņu ir miermīlīgi, taču tas ir klusējošs un pasīvs vairākums, kas neiebilst pret radikālismu. Arī PSRS sastāvēja no klusējoša vairākuma,” uzsver L. Taivāns, piebilstot, ka šis musulmaņu klusējošais vairākums nenāk klajā ar iniciatīvām un aktīvi nenosoda terora aktus – viņi turpina dzīvot tālāk savu ikdienas dzīvi. Profesors konferencē atkārtoja jau iepriekš izplatīto domu, ka islāmisma ideoloģija ietver sevī pretestību un vardarbību: “Islāms kā reliģija satur struktūras, kas sastāv no vardarbības. Džihādam nav jāizpaužas kā fiziskai varmācībai, tomēr pat mierīgs džihāds ietver agresijas elementus (..). Lielbritānijā musulmaņu kopienas atsakās integrēties, tur ir papilnam tā saucamo tabu zonu, kuras policija nekontrolē un kurās valda šariata likumi. Ziemeļvalstīs ir apklusuši baznīcu zvani, lai neradītu neērtības musulmaņiem. Tomēr pašiem musulmaņiem vajadzētu reaģēt, kad viņu mošejās kāds sāk sludināt radikālas idejas. Tas būtu jādara ummai (ticīgo kopienai. – Ģ. V.), kas sastāv no miermīlīgajiem musulmaņiem.” Miermīlīgas islāma izpausmes ir vērojamas lielākajā musulmaņu valstī Indonēzijā, kur tas nav karojošs un ar tām ir iespējams sadzīvot. Taču no Indonēzijas mēs bēgļus negaidām.
Migrācija mūsdienās kļuvusi par ienesīgu biznesu cilvēku kontrabandistiem. Žurnāla “Newsweek” žurnālists Alekss Perijs, kurš daudzus gadus pētījis cilvēku kontrabandas tīklus un organizēto noziedzību, norāda, ka Āfrikā darbojas kāds etiopietis, kurš organizējot cilvēku kontrabandu uz Eiropu, un viņa darbības atgādinot tūrisma aģentūru. Par šo kungu zināms maz, likumsargiem neesot pat viņa fotogrāfijas. A. Perijs sacīja, ka cilvēku kontrabandisti Etiopijā esot spējīgi sadarboties arī ar korumpētiem diplomātiem, kuri var tā saucamajiem patvēruma meklētājiem nodrošināt vīzas un iespēju ieceļot Eiropā ar lidmašīnu. Tāpat A. Perijs kliedē mītu par to, ka patvēruma meklētāji no Subsahāras un Sāhelas reģiona bēgot no nabadzības vai kara. “Tie nav nabadzīgi afrikāņi, bet vidusšķiras pārstāvji, kas dodas uz Eiropu,” saka A. Perijs. “Viņi lūkojas uz Eiropu, jo tur var labi nopelnīt, bet skatās atpakaļ uz dzimteni, jo, kad būs sapelnījuši naudu, viņi plāno atgriezties dzimtenē – uzcelt skaistāko māju un apprecēt glītāko ciema meiteni. Parasti tā ir otrā vecākā vīrišķā atvase ģimenē, ar kuru var riskēt kā ar spēļu likmi. Tiek pieļauts, ka viņš var atgriezties un var arī neatgriezties,” piebilst A. Perijs

http://www.la.lv/civilizacijas-mirst-ka-pasnavnieces/

Civilizācijas mirst kā pašnāvnieces.

Saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu.

– Profesor, vismaz man šķiet, ka interese par Austrumiem, par Āziju pieaug visā Rietumu pasaulē, un Latvija nav izņēmums. Vai to jūt arī universitātē?
– Mūsu fakultātē noteikti, popularitātes ziņā Āzijas studijas apsteidz tikai angļu filoloģija. Aizsākumi tām meklējami nu jau tālajā 1990. gadā, kad bengāļu kultūras pētnieks Viktors Ivbulis ar saujiņu entuziastu sāka veidot Austrumu studiju programmu. Šodien pie mums studenti padziļināti apgūst kādu no valodām, Āzijas un Tuvo Austrumu vēsturi, kas ir mans lauciņš, kā arī antropoloģiju jeb mācību par tautu dzīvesveidu. Saprotams, sniedzam ieskatu arī reliģijās, jo tām Austrumu cilvēka dzīvē ir daudz lielāka nozīme nekā modernajam eiropietim. Patlaban iespējams mācīties arābu, japāņu, ķīniešu, turku un korejiešu valodu, nākamgad tām pievienosies arī hindi un indonēziešu valoda. Paredzams, ka valsts pilnībā apmaksās arābu un hindi valodu studijas.
– Ja valsts par saviem līdzekļiem finansē arābu un hindi valodu apguvi, tas laikam liecina par zināmām valstiskām proritātēm?
– Tā varētu teikt, turklāt tas netieši norāda arī uz ģeopolitiskajiem procesiem mūsdienu pasaulē. Izmantojot iespēju, vēlos izteikt īpašu pateicību ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam un tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam par ieinteresētību un atbalstu mūsu darbam.
– Pēc dažiem gadiem svinēsim mūsu neatkarības simt gadu jubileju, kas uzskatāma arī par Latvijas kā valsts iekļaušanos Eiropas saimē. Bet tajā pašā 1918. gadā Vīnē iznāca vācu domātāja Osvalda Špenglera darbs “Rietumzemes noriets”, kurā viņš pareģoja neizbēgamo Eiropas civilizācijas katastrofu. Cik aktuālas ir Špenglera idejas šodien?
– Pat ļoti! Atceros – kad es vēl biju mazs puika, vecāki karsti strīdējās par šo grāmatu un Špenglera brīdinājumiem. Bet viņš jau nav vienīgais, pirms 60 gadiem līdzīgas idejas izteica angļu vēsturnieks Arnolds Toinbijs.
Vēl agrāk, 19. un 20. gadsimta mijā, cilvēki nākotnē raudzījās ļoti optimistiski. Likās, ka mūsu civilizācija sasniegusi vēl neredzētu briedumu un saprātu. Tā sakot – nu tik dzīvot un dzīvot! Bet šī mierīgā dzīve sabruka kā kāršu namiņš. Vispirms Pirmais pasaules karš, tad Oktobra revolūcija Krievijā, nacistu režīms Vācijā, tad Otrais pasaules karš – tie bija milzīgi satricinājumi ar sekojošu vilšanos cilvēces progresā. Un tikai 50. gados pasaule pamazām sāka atgūties, uzlabojās arī materiālā dzīve. Saprotams, ne Špenglerā, ne Toinbijā cilvēki nevēlējās klausīties. Mūža beigās Toinbiju (viņš nomira 1975. gadā) pat atteicās publicēt kaut cik nopietni vēstures žurnāli.
Viņus abus 90. gados gaismā izvilka amerikānis Semjuels Hantingtons ar savu civilizāciju sadursmes teoriju. Viņaprāt, tieši konflikts starp Rietumiem un islāma civilizāciju būs viena no galvenajām modernā laikmeta iezīmēm, un patlaban notiekošais tam ir spožs apliecinājums. Pazūd veselas valstis, kā, piemēram, Irāka, Lībija un Sīrija, to vietā uz vēstures skatuves atkal iznāk ciltis, sākas pilsoņu kari un bēgļu straumes. Mēs vēl nezinām, kā viss beigsies, bet Eiropai tas neko labu nesola. Vēsturē nav precedenta, kā ziedoša civilizācija, kāda neapšaubāmi bija un vēl pagaidām ir Eiropa, viegli tiek nopostīta. Diemžēl izskatās, ka mēs esam šīs nopostīšanas priekšvakarā. Iemesli tam ir vairāki, bet starp galvenajiem jāmin Eiropas demogrāfiskā katastrofa un reliģiozitātes izzušana.
– Nu tad sāksim ar demogrāfiju.
– Tepat kaimiņos – Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā – dzīvo aptuveni 360 miljoni arābu valodā runājošu musulmaņu, kuru skaits gadā pieaug aptuveni par 1,5%, tātad par 5 miljoniem. Bet desmit gados tie jau ir 50 miljoni! Šajās zemēs ir milzīgas saimnieciskas un sociālas problēmas – pārapdzīvotība, bezdarbs, lauksaimniecības zemju un ūdens trūkums. Vienīgās labklājības salas ir Saūda Arābija un Persijas līča valstis, kas tirgo naftu un gāzi. Un nav arī droša pamata, uz kā rasties jaunām darba vietām. Zinātniskiem pētījumiem, inovāciju izstrādei atvēlētā nauda ir niecīga. Visā arābu pasaulē gada laikā izdod ap 300 jaunu grāmatu. Salīdzinājumam – Latvijā gadā ap 2200.
Kas tad ir politika? Lielos vilcienos – māksla pārdalīt resursus. Un šajos reģionos maizes klaipiņš, ko vajag sadalīt tā, lai visi būtu paēduši, ir pavisam maziņš. Daudzie bērni ir ne tik daudz ticības lieta, cik pragmatisks ekonomisks apsvērums. Jo bērni nozīmē nodrošinātas vecumdienas. Veidojas apburts loks – jo nabadzīgāka zeme, jo straujāk aug iedzīvotāju skaits, kas savukārt izraisa vēl lielāku trūkumu. Jauni vīrieši nīkst bez darba, kas rada sprādzienbīstamu potenciālu. Kāpēc cilvēki pievienojas privātajām algotņu armijām, kuru skaits Sīrijā vien tiek vērtēts ap simtu? Viens no iemesliem – vismaz reizi dienā tiksi paēdināts. Nav brīnums, ka cilvēku straume plūst uz tuvāko labklājības oāzi, uz “apsolīto zemi” – Eiropu.
Bet ne jau tikai bēgļi apdraud Eiropu. Imigranti, kuri jau atrodas Eiropā, nomāc mūs ar savu demogrāfisko vitalitāti. Nedaudzajās Eiropas valstīs, kur dzimstība vēl pārsniedz mirstību, kā Francijā, Lielbritānijā vai Spānijā, tas notiek, pateicoties imigrantiem no Tuvajiem Austrumiem, Āzijas un Āfrikas.
– Netieši tas redzams pēc tā, ka daudzās Rietum­eiropas pilsētās, piemēram, Oslo, Roterdamā, Amsterdamā, arī Briselē nu jau vairākus gadus populārākais jaundzimušā zēna vārds ir Mohammeds.
– Skaitliskā dinamika ir par labu ieceļotājiem, bet tā nav par labu attīstībai. Es to salīdzinātu ar vēža šūnu izplatīšanos organismā. Bezdarbs imigrantu vidū ir daudz augstāks nekā starp vietējiem. 85% no Somijā dzīvojošiem somāliešiem nestrādā un pārtiek no pabalstiem.
– Tomēr Vācijas lielais bizness un uzņēmēju organizācijas apsveikušas bēgļu ieplūšanu Eiropā. Tas, lūk, būšot labs ekonomiskais stimuls – lētas darba rokas, jauni patērētāji…
– Vācija nosmeļ krējumu. Bēgļi, kuri patlaban ierodas Eiropā no Tuvajiem Austrumiem, ir labi izglītots un samērā turīgs vidusslānis. Viņiem vismaz bija ko pārdot, lai samaksātu naudu cilvēku kontrabandistiem – mājas, zeme, automašīnas, zeltlietas. Bet rindā jau gaida citas valstis – Jemena, kur plosās karš, Lībija, Irāka, Eritreja, Etiopija, abas Sudānas, Somālija. Un Latvija nekur nespruks, daļu no viņiem Eiropa mūs piespiedīs uzņemt.
– Jūs pieminējāt arī reliģiozitātes mazināšanos Eiropā…
– Franču antropologs Klods Levī-Stross, pētot Klusā okeāna salu kultūras, nonāca pie pārsteidzoša secinājuma: ja kādā sabiedrībā mirst reliģija, pēc kāda laika pazūd arī šīs sabiedrības izveidotā civilizācija. Tas, protams, nenozīmē, ka gluži burtiski nomirst arī paši cilvēki, viņi tikai pieņem citu kultūru, citu civilizāciju.
Kopš Apgaismības laikmeta Rietumeiropā dzīves centrā atrodas nevis Dievs, nevis Absolūts, bet gan cilvēks. Tāpēc nav brīnums, ka eiropietis sevi salīdzina nevis ar Dievu, bet gan pats ar sevi vai citu cilvēku. Te arī meklējama modernās Eiropas apsēstība ar karjeru, ar ārējiem panākumiem, cilvēks tiek aicināts nemitīgi pilnveidoties un izglītoties, valda slavenību un zvaigžņu kults, izrādīšanās sociālajos tīklos.
Visā Rietumeiropā kristietība ir novājināta, tā migrē prom – uz Āfriku, Āziju. Pats esmu vērojis, kā Filipīnu galvaspilsētas Manilas katoļu bazīcās svētdienās dievkalpojumi notiek nepārtraukti – no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā.
Savukārt, ja kādā sabiedrībā notiek reliģiska atdzimšana, tā rada pretēju procesu – politiskās un nacionālās apziņas konsolidāciju, turklāt šis process noris ļoti strauji. Tieši to patlaban vērojam Ukrainā. No amorfās bijušās padomju republikas, kur 25 gadus faktiski netraucēti saimniekoja Krievija, dzimst jaunā Ukraina, kas savas valstiskās apziņas, sava lepnuma ziņā būs viena no spēcīgākajām valstīm Eiropā, par to nav šaubu.
Arī islāma civilizācijas spēks slēpjas apstāklī, ka šajā sabiedrībā reliģija joprojām ir tik dzīva un ka patiesībā nosaka visu cilvēka dzīves kārtību.
– Un kā ir Latvijā?
– Diemžēl Latvija iet sekularizācijas procesu priekšgalā. Cilvēku skaits, kuri regulāri apmeklē dievkalpojumus un piedalās draudzes dzīvē, Latvijā ir neliels. Starp citu, visaugstākā reliģiozitāte Latvijā ir nevis Latgalē, bet gan Kurzemē, viszemākā – Vidzemē, vēl konkrētāk – Alūksnes apkārtnē. Taisnība gan, cilvēkos vēl saglabājusies stihiska reliģiozitāte. Latvijā ļoti daudzi joprojām tic pēcnāves dzīvei.
Civilizācijas mirst kā pašnāvnieces. Eiropas piemērā redzam, ka vecais kontinents izmirst šā vārda tiešā nozīmē. Demokrātiskais atvērtās “zviedru ģimenes” modelis – laulība, šķiršanās un atkal jauna laulība, nereģistrētas sērijveida attiecības, vientuļas sievietes, kas audzina bērnus no vairākiem tēviem, – ilgtermiņā nav dzīvotspējīgs. Tā ir kroplība, kas atražojas nākamajās paaudzēs un iet roku rokā ar iedzīvotāju skaita sarukumu. Šo procesu vēl vairāk pastiprina urbanizācija. Dzīve lielpilsētā nav draudzīga ģimenei.
– Nesen internetā izlasīju kādas latviešu attiecību ekspertes viedokli: “Meitenes man piekritīs, ka no Austrumiem nāk vīrišķīgi, lielākoties jauni un stalti džeki… Un, ja jau viņi ir tik tālu atkūlušies, tātad ar testosteronu, adrenalīnu viss ir kārtībā. Viņi ir uzņēmīgi.” Es vēl piebilstu – viņi nelieto alkoholu.
– Ar islāmu šai parādībai ir tikai netiešs sakars. Lieta tāda, ka pat vairākās paaudzēs pilsētās dzīvojoši afrikāņi un aziāti joprojām saglabājuši izteikti lauciniecisku, patriarhālu mentalitāti. Viens no tās stūrakmeņiem ir ģimene un bērni kā viena no augstākajām dzīves vērtībām. Un eiropietes to jūt.
– Pilsētas meitenes ilgas pēc viena kārtīga, vienkārša un stipra lauku puiša?
– Tieši tā! Lai cik arī modernā sieviete būtu veiksmīga profesionālajā karjerā, lai cik augstās skolās būtu gājusi, viņa nevar aizbēgt no savas cilvēciskās dabas. Un tā ir tieksme pēc stabilitātes un drošības, pēc mājas pavarda un bērniem. Austrumu vīrietis viņai to spēj dot.
Bet arī eiropietes arābiem ir iekārojamas, jo par viņām nav jāmaksā izpirkuma maksa līgavas vecākiem. Tā sakot, sieva uz paplātes par brīvu! Patiesībā tie nedaudzie arābu puiši, kuri apprecējušies ar latviešu meitenēm un dzīvo Latvijā, nepavisam nav problēma. Viņi skrien no viena darba uz otru, cenšas kaut ko nopelnīt, sitas pa dzīvi tāpat kā mēs. Pat iemācās latviešu valodu! Tiesa, ne jau kursos, bet no sievas kopā ar pirmo bērnu – tā viņi vismaz man ir stāstījuši. Bet situācija kardināli mainīsies, ja te parādīsies arī arābu sievietes. Tad šī kopiena noslēgsies pati sevī, izveidosies geto. Un tas jau būs bīstami.
– Ja kāds jautātu, kādas ir galvenās vidējā latvieša un musulmaņa vai, vispārīgāk runājot, austrumnieka mentalitātes atšķirības, ko jūs atbildētu?
– Latvietis ir izteikts individuālists, viņu neinteresē pat tēva un mātes padomi, nemaz nerunājot par vecvecākiem. Iespējams, te sava loma bijusi dzīvošanai viensētās. Dažkārt pat dzirdēts, ka citas tautas, piemēram, krievi, mūs raksturo kā apveltītus ar “viensētnieku domāšanu”.
Turpretim austrumnieki domā kolektīvās kategorijās, par individuālo “es” svarīgāka ir ne tikai ģimene, bet arī radu saime, patiesībā visa dzimta vai cilts. Ja Austrumu vīrietis nopelnīs simts eiro, viņš tos neiztērēs tikai sev vai nenesīs noguldīt bankā, bet gan izdalīs tuviniekiem. Turklāt tā, ka vairāk saņems tie, kuriem tieši šajā brīdī palīdzība visvairāk vajadzīga.
– Bet tas taču nozīmē, ka šīs sabiedrības patiesībā ir ļoti spēcīgas!
– Savā ziņā jā.
– Un tomēr arī eiropieši interesējas par garīgām lietām. Daudzus saista pareizticība, cilvēki nereti pat maina konfesiju, pāriet no luterisma pareizticībā, kā to mūža nogalē izdarīja, piemēram, aktrise Vija Artmane. Kāpēc tā notiek?
– Bībelē lasām Jēzus vārdus, kas saka: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” Tas nozīmē to, ka Baznīcai nav jāskrien pakaļ visādām modēm un modernā laikmeta vēsmām. Nevar noliegt, ka no visām konfesijām tieši pareizticība viskonsekventāk uztur šo līniju – neskriet līdzi pasaules kņadai, vismaz teoloģiski. Tiesa, politikā, it īpaši jau Krievijā, Baznīca padodas kārdinājumam un cieši sadarbojas ar pasaulīgo varu.
Pareizticīgo liturģija ir sena un skaista. Daži pētnieki pamatoti apgalvo, ka mūsdienu pareizticībā vēl tek antīko mistēriju asinis. Un vai nav tā, ka mums dažkārt gribas aiziet uz dzimto skolu, ieiet klasē, apsēsties vecajā solā, pastaigāt pa bērnības takām, atkal izpeldēties upītē un sajust, ka viss ir tāpat kā senāk, ka nekas nav mainījies? Nu lūk, pareizticība sniedz šo iespēju, šo sajūtu, ka nekas nemainās. Modernais, nemitīgo pārmaiņu, stresa un tehnoloģiju nogurdinātais cilvēks to arī meklē – stabilitāti, garīgu enkuru, pie kā piestāt, un to visvairāk sniedz tieši pareizticība. Diemžēl pat katoļi jau sākuši skriet pakaļ laikam, nemaz nerunājot par protestantu baznīcām, kurās laikmeta vēji pūš pavisam stipri.
– Bet dažiem ar to nepietiek. Ir taču vācieši, krievi, franči, latvieši, kuri pievēršas islāmam, pat dodas karot “Islāma valsts” armijā…
– Šāda rīcība vairāk raksturīga tieši jaunpievērstajiem. Viņi aizrautīgi meklē konkrētu rīcību, vēlas izpausties, “pielikt savu roku”. Kristietība piedāvā darbu ar sevi, iekšēju pilnveidošanos, bet radikālais islāms – pasaules kalifāta izveidošanu kā galējo reliģisko mērķi. Acīmredzot dažiem tas šķiet pievilcīgi.
– Viens no Hantingtona pareģojumiem bija iespējamais konflikts starp Rietumiem un pareizticīgo civilizāciju, tātad ar Krieviju…
– Tieši to mēs vērojam šodien. Patiesībā kopš Kijevas Krievzemes laikiem mūsu kaimiņzemē cīnās divas tendences. Baltkrievijas un Ukrainas elite vienmēr ir raudzījusies arī Polijas un Eiropas virzienā. Savukārt Maskavas Krievzemē būtisks iespaids bija aziātiskajam elementam, ko atnesa gan mongoļu-tatāru jūgs, gan vēlākā Kazaņas tatāru valsts iekarošana. Viens no lielākajiem Krievijas modernizācijas mēģinājumiem bija Pētera I reformas, ko tajā laikā saprata ar rietumnieciskošanu. Pēteris I burtiski bēga no Maskavas, būvēja jaunu galvaspilsētu – Pēterburgu. Nav brīnums, ka cara galmā milzīga ietekme bija Baltijas vāciešiem, kādu brīdi viņi pat vadīja lielāko daļu impērijas ministriju.
Šī spēkošanās starp Rietumiem un Austrumiem, starp “zapadņikiem” un “slavofiliem” turpinās visā Krievijas vēsturē. Bet “Pēterburgas Krievijai” vēl nekad nav izdevies uzvarēt “Maskaviju”. Arī patlaban Putina vadītajā Krievijā virsroku guvusi “Maskavas Krievija” ar savu aziātisko domāšanu. Starp citu, tieši Maskavā šodien atrodas lielākā mošeja Eiropā. Pastāv pašu krievu radītas politoloģiskas teorijas, kas apgalvo – īpašā “krievu civilizācija” esot tuvāka islāmam nekā Eiropai. Tāpat mums nevajadzētu sevi maldināt ar ilūzijām, ka Latvijas krievi ir rietumnieciski, ka viņi ir citādi, nu vismaz tādi paši kā Pēterburgā. Patiesībā tie, kuri šeit iebrauca padomju laikā, nāk no nabadzīgiem Krievijas nemelnzemes apgabaliem.
Kāpēc Rietumi, īpaši jau Eiropa, baidās no Krievijas? Viena no Krievijas īpašībām ir tās neprognozējamība. Tā ir sastapšanās ar plašo, mistisko, noslēpumaino un racionālajam eiropietim grūti izprotamo “krievu dvēseli”. Krievu filmās mēs bieži redzam, ka cilvēki mīlējas, seko skandāls, tad salabšana, kas drīz atkal pāraug naidā ar lamāšanos un trauku dauzīšanu.
– Bet trauki taču dažkārt plīst uz laimi, it sevišķi Vecgada vakarā! Kā jūs domājat, ko mums nesīs nākamais, 2016. gads?

– Vispirms vēlos novēlēt visiem “Latvijas Avīzes” lasītājiem miera un mīlestības pilnu jauno gadu. Tomēr tās problemātikas kontekstā, ko nupat apspriedām, šis gads nesolās būt mierīgs. Mums jārēķinās, ka bēgļu straume uz Eiropu tikai pieaugs. Mēs visi stāvam milzīgu izaicinājumu priekšā. 

Laiks Latvijai pieaugt - likvidēt segregāciju skolās

Laiks Latvijai pieaugt

http://mob.ir.lv/2012/2/13/laiks-latvijai-pieaugt

Laiks Latvijai pieaugt

114

Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots

Rita Eva Našeniece 13.februāris 2012 14:00

Amatpersonu un viedokļu līderu dramatiskā brīnīšanās par to, kā pēc 20 neatkarības gadiem ir iespējams referendums, ir absurda. Atbilde ir vienkārša: tieši jūsu vadītajā valstī ir izaugusi segregētu izglītību ieguvusi jauna paaudze. Ja izglītība atsevišķos aizgaldos sašķiro tautības, ideoloģiski manipulatori, līdzīgi kreisajam ekstrēmistam Lindermanim, viegli var uzkurināt etnisku agresiju. Ir viegli būt agresīvam pret to, kuru nepazīsti. Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots.
Latvietis ir sev iegalvojis, ka brīdī, kad visi nelatvieši, kas dzīvo Latvijā, iemācīsies latviešu valodu, etniskā rīvēšanās Latvijā beigsies. Arī krievi , impēriskajā ideoloģijā audzināti, uzskata, ka divvalodība izbeigtu visas problēmas - jo visi (un ne tikai krievi) labi saprot, ka divvalodība nozīmē krievu valodas vienvalodību un faktisku integrāciju uz krievu valodas bāzes.

Lai nebūtu konflikta, latvieši varētu vienkārši palikt par krieviem. Tā ir darījušas daudzas asimilētās Krievijas tautas, pakļaujoties krievu tautas varenai vēsturiskajai misijai.

Abas puses valodas jautājuma risināšanu redz kā konflikta izbeigšanu.

Aparteīda ražošana

Valodas zināšanas nenozīmē spēju sadarboties. Valodas mācīšana segregētā, ideoloģiski raibā sistēmā, sapratni nenodrošina. Izglītība ir tradicionāla platforma, kurā jauniem cilvēkiem valsts piedāvā augt kopā.
Latvijā bērni pa tautībām tiek sašķiroti bērnudārzā. Kopš sašķirošanas brīža viņi sāk augt vismaz divās pasaulēs, kur viņiem tiek nodrošināts viss - izglītība, informācija, korporatīvie kontakti, ideoloģija. Eiropas tautām tradicionālā platforma, kas XX gadsimtā ir nodrošinājusi savstarpēju sapratni - kopīga izglītība -, Latvijas jaunajai paaudzei ir liegta.
Latvijas segregētajā izglītības sistēmā krievu skolās mācās procentuāli lielas, vēsturiski svaigi ieradušās minoritātes masas, kuru vecāki ir dzīvojuši ļoti specifiskos kolonizācijas apstākļos. Tā bija jauna kultūra, kura imperiālismu uztvēra organiski un sevi kā agresorus nejuta. Šajā kultūrā pavisam labticīgi imperiālisms nebija imperiālisms. Šai psiholoģijai neatkarīgās Latvijas laikā nebija iespējas iznīkt, jo nekas cits, kā segregēta izglītība netika piedāvāts. Šādā vidē valodas apmācība tiek uztverta kā pazemojums. Tā nav organiska nevienam un rada pretēju efektu. Tā tas ir noticis ar latviešu valodu. Etniski sašķeltajā s skolās, kur bērni jau agrīnā vecumā tika sašķiroti krievvalodīgajos un latviešos, ir divas pasaules, kurām Latvijā tiek piedāvāts viss, lai tās nesatiktos.

Agresija kā segregācijas efekts

Segregācija nav valodas jautājums. Aparteīdu var veidot, balstoties uz jebkuru atšķirību. Komunikācija nav tikai valodas jautājums.
2011.gada 21.novembrī dinamiskajā daudzmiljonu Indijas pilsētā Mumbajā nežēlīgi tika nogalināti divi jauni puiši. Viņi aizstāvēja meitenes no seksuālas uzmācības uz ielas, sauktas „eve teasing". Šāda veida uzmācība Indijā un daudzviet Dienvidaustrumāzijā ir izplatīta. Tādēļ jaunas meitenes pat radinieku pavadībā bieži baidās iziet uz ielas. Mumbaja tradicionāli tika uzskatīta par sievietēm drošu pilsētu, taču pēdējo gadu laikā situācija ir mainījusies.
Tūkstošgades sākumā Indijā strauji izplatījās viedoklis par segregētās dzimumu izglītības priekšrocībām. Tas atbilda jau mazliet vājinātajām patriarhālās pasaules tradīcijām, bet šoreiz tam bija moderns un zinātnisks pamatojums. Argumenti bija reāli - meiteņu skolu skolniecēm bija daudz labākas sekmes tradicionālajos puiku priekšmetos - fizikā, matemātikā un sportā, bet zēnu skolu skolniekiem bija spoži sasniegumi mākslā, literatūrā un valodās. Skolotāji atklāja, ka viņiem šādā vidē strādāt ir daudz vieglāk. Prasme audzināt nebija vajadzīga, pietika ar prasmi izglītot.
Bērni no pirmsskolas sagatavošanas tika sadalīti daudzsološākajā sistēmā, taču bija kāds blakusefekts. Lai gan sekmes un uzvedība uzlabojās, radās jauna problēma. Jaunie cilvēki, kas bija piedzimuši tradicionāli dzimuma ziņā segregētā un uz vīrieša autoritāti orientētā pasaulē, patiešām mācījās un uzvedās labāk dzimumu ziņā sadalītās izglītības iestādēs. Bet vienlaicīgi viņi nokļuva lielās sociālās komunikācijas grūtībās ārpus skolas, jo adekvāti uzvesties un strādāt spēja tikai segregētās grupās. Dzimumi, kas atradās publiskā vidē - uz ielas, iepirkšanās vietās, transportā un darbā, nespēja normāli komunicēt. Tāpēc jaunas sievietes aizvien biežāk kļuva par uzmācīgu komentāru, nepiedienīgu pieskārienu un provokatīvas uzvedības upuriem. Cilvēki, šķirti no bērnības un zaudējuši vienīgo platformu, kurā tie var augt kopā un saprast citam citu, kļuva par agresoriem un upuriem.
Augstākā mērā šķirtas audzināšanas piemērs ir Ziemeļīrija. Tur 95% bērnu apmeklē vai nu katoļu skolas vai sabiedriskās, tā sauktās pārraudzītās (controlled) skolas, kurās mācās protestantu bērni. Lai gan abas skolu plūsmas sevi dēvē par atvērtām, tās faktiski ietver bērnus no divām tradicionāli naidīgām reliģiju grupām. Lai gan ir valsts noteikti programmas satura standarti, tomēr tieši tāpat kā Latvijā ir gandrīz neiespējami nodošināt vienādu saturisko pasniegšanu vairākos priekšmetos, jo īpaši tajos, kas saistīti ar reģiona vēsturi. Tradicionālā izglītības sistēma Īrijā darbojas kā konfliktu atražojoša sistēma.
1985.gadā aktīvisti no bērnu vecāku vidus nodibināja Ziemeļīrijas Integrētās izglītības padomi (NICIE), kura bija par kopējo izglītības platformu bērniem. Pirmā integrētā skola Ziemeļīrijā tika nodibināta 60.gados, tomēr tā ilgi bija vienīgā. Sākot ar astoņdesmito gadu otro pusi, jo īpaši 90.gados un šā gadsimta sākumā, kopīgās plūsmas skolu skaits strauji auga. Pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā NICIE un kopīgās izglītības advokāti ir veikuši ilgstošu, bet ļoti sekmīgu komunikācijas kampaņu.

Pēdējo aptauju rezultāti rāda, ka deviņi no 10 Ziemeļīrijas bērnu vecākiem atbalsta integrētu izglītību, nevis tradicionāli segregētās skolas.

Tas ir necerēts progress sabiedrībā, kas vēl pirms 30 gadiem ticēja, ka vienīgā pašsaglabāšanās forma ir segregācija.

Eiropa: integrētās skolas kā platformas

Eiropas XX gadsimta otrās puses tradīcija ir piedāvāt skolu kā kopīgu sadarbības platformu. Skola ir viens no būtiskākajiem konflikta mazināšanas faktoriem.
Antisemītisms Eiropas vēsturiskajā tradīcijā zēla un plauka līdz pat XX gs. vidum. Pat XIX gs. beigās ebreju bērnu komunikācija un izglītība kopā ar neebrejiem bija praktiski neiespējama. Fašistiskās Vācijas uzvaras gājiena laikā antisemītisms visspēcīgāk izpaudās tradicionālos reģionos, kur reliģiskais un etniskais dalījums bija īpaši strikts. Turklāt, kā tas, piemēram, notika Polijā, bieži to demonstrēja nācijas, kuras pašas smagi cieta no fašistiskā režīma.
Eiropas valstis, kur izglītības integrācija bija attīstījusies agri un kur jau pirms Otrā pasaules kara plašās vidusšķiras bērni mācījās kopā, antisemītisms iznīka ātri. Tā tas notika Holandē un Dānijā, kuras, neskatoties uz nacistu okupāciju, veica virkni sabiedrības organizētu ebreju glābšanas pasākumu. Holandē 10% iedzīvotāju bija vienā vai otrā veidā iesaistīti pagrīdes aktivitātēs un ebreju glābšanā. To darīja sabiedrības elite, bagātie rūpnieki, inteliģence, garīdzniecība un pat pašvaldību administrācijas darbinieki.
Arī Dānijā nacionālā administrācija panāca ebreju faktisku aizsardzību. Dānijā netika ievesta dzelteno zvaigžņu sistēma un neviens pret ebrejiem vērsts likums netika izdots. Kad 1943.gadā nacistu spiediens kļuva īpaši brutāls, dāņi paspēja 7500 no saviem 8000 ebrejiem evakuēt uz Zviedriju speciālas glābšanas operācijas laikā. Daļa no 500 atlikušajiem krita nacistu rokās. Tad dāņi nekavējoši noorganizēja Sarkanā Krusta glābšanas komisiju, kas sekoja internētajai grupai un nepieļāva savu ebreju tautības pilsoņu nokļūšanu nāves nometnēs.
Eiropa ir multilingvāla, multietniska un reliģiski raiba. XXI gadsimts ir radījis informatīvo telpu bez nacionālām robežām. Skola bieži vien ir vienīgā kopīgā platforma, ko valsts par piedāvāt cilvēkiem. Bieži tā ir palikusi par vienīgo iespēju augt un mācīties sadarboties. Tā rada pieradumu lietot arī citas valodas informācijas produktus.
Knuts Volebeks, EDSO nacionālo minoritāšu augstākais komisārs, savā 2009.gada 29.janvāra runā Dienvidaustrumeiropas universitātē Maķedonijā teicis: „ Izglītība ir saite, kas mūs vieno. Tieši skola ir tā, kur dažādu tautību skolēni satiekas un saprot, ka citādāks nenozīmē ienaidnieku. Patiesībā tieši skolā dzimst daudzas draudzības, kuras ilgst visu mūžu. Skolā tiek apgūta otrā un trešā valoda un tiek iepazītas jaunas kultūras."

Latvija kā „integratoru" upuris

Latvijā, kopš neatkarības iegūšanas nevienā skolā, kaut vai pilotprojekta veidā, netika piedāvāta kopīga audzināšanas un izglītošanās iespēja. Neviens no viedokļu līderiem, ieskaitot veiksmīgo Briseles amatā iepilotējušo Nilu Muižnieku, pat neiepīkstējās par sašķeltās izglītības sistēmas sekām.
Starp Latvijas izglītības dezintegrācijas arhitektiem ir gan pirmais EDSO komisārs nacionālo minoritāšu lietās Van Der Stūls, gan Krievijas politikas revanšistiskie spēki, kam bija svarīgi, lai Latvijā paliek impēriskajiem centieniem uzticīga minoritāte un ideoloģiski kontrolēta jaunā paaudze.

Tomēr pirmkārt un galvenokārt segregētās izglītības arhitekti bija šeit uz vietas. Gan valsts pārvaldē, gan pārliberalizētajā un patstāvīgi domāt nespējīgajā akadēmiskajā vidē.

EDSO 1996.gada Hāgas rekomendācijas konkrētai tranzīta valstu grupai Latvijā tika uztvertas kā Svētie raksti. Piedāvāto risinājumu riski netika analizēti. Hāgas rekomendācijas tika rakstītas abu bijušo impēriju metropoļu - Serbijas un Krievijas nekaitināšanai, nodrošinot īstermiņa pasākumus iespējamā (vai it kā iespējamā) etniska konflikta risināšanai. EDSO dokumenti to dēvē par „tādas minoritātes tiesību nodrošināšanu, kura blakus valstī ir mažoritāte". Latvijas gadījumā tas nozīmēja nodrošināt priviliģētās minoritātes tiesības bijušajai vadošajai nācijai. Tas varētu būt tikai emocionāls faktors, ja šī minoritāte nebūtu ļoti lielā skaitā ieradusies pavisam nesen un caurskalota ar pilnīgi citu ideoloģiju.
EDSO koncepts pēc 2002.gada etniskajiem nemieriem Maķedonijā un 2010.gada nemieriem Kirgizstānā ir mainījies, un Hāgas rekomendācijas tiek pasniegtas kā viedoklis, kas tika pausts noteiktos laikmeta diktētos apstākļos.

Atbildes uz populārākajiem jautājumiem

Latvijā integrētās izglītības izpratne ir pilnīgi izkropļota, tāpēc atbildu uz iespējamiem jautājumiem.
Vai bilingvālā izglītība nozīmē segregētu izglītību?
Nē, tieši otrādi. Principā bilingvālās izglītības mērķis ir savienot, nevis šķelt. Bilingvālas programmas pasaulē tiek izmantotas, lai pirmskolas un sākumskolas bērnus integrētu skolā, kurā no noteikta vecuma viņi mācīsies kopā ar citas tautības bērniem. Piemērs, „spāniski runājošie" ASV štati. Pirmskola, sākumskola bilingvālas, tālāk - viena skola visiem.
Vai integrēta izglītība ir parasta skola ar mācībām vienā valodā?
Īstenībā nē. Šādā skolā ir gan lingvistiskā, gan psiholoģiskā komponente, kas nodrošina pilnīgu adaptāciju, jo īpaši mazākuma grupai. Starp citu, mazākuma grupa ne vienmēr ir minoritāte. Skolā jābūt skolotāju palīgiem, bilingvāliem psihologiem, konfliktu risināšanas speciālistiem un, pirmkārt, spējīgiem pedagogiem - audzinātājiem.
Vai forsēta latviešu valodas apguve palīdzēs sveštautiešiem integrēties?
Nē, segregētā sistēmā valodas apmācība nav organiska. Ja turklāt notiek ideoloģiskas manipulācijas, tā var tikt uzskatīta par varmācību. Piemērs, cilvēks, kas audzināts šādā skolā, savā biznesā darbā principiāli pieņems tikai krieviski runājošos, bet latviskā vidē kopumā jutīsies traumatiski un nekomfortabli.
Vai iespējama asimilācija, apmeklējot integrētu skolu?
Nē, un to pierāda pasaules prakse. Integrēta izglītība bērnam nodrošina bilingvālu adaptāciju, tālāku savas valodas, literatūras un kultūras apguvi. Turklāt apkārt eksistē informatīvā un kultūrtelpa un/vai ģimenē runā dzimtā valodā. Nelatvietis, kurš pēc bilingvālas adaptācijas no 12 gadu vecuma mācīsies kopā ar visdažādāko valodu bērniem latviešu valodā, par latvieti nekļūs.
Vai padomju laika divplūsmu skola ir kopīga skola?
Nē, tā ir segregēta sistēma zem viena jumta. Pieņemu, ka ļoti nepatīkama sistēma.
Vai kopīga informatīvā telpa spēs aizvietot kopīgu skolu?
Nē. Kopīgu informācijas telpu rada cilvēki. Pieņēmums, ka divas segregētas kopienas ražos un lietos kopīgu informācijas produktu, ir maldīgs. Tieši tāpēc naiva un nereāla ir ideja par „patiesās informācijas" kanālu krievu mediju lietotājiem. Informatīvās un kultūras telpas izvēle un lietošana veidojas agrā bērnībā. Segregētā sistēmā nav vajadzības pēc informācijas telpas dažādības.
Vai šāda skola ir iespējama Latvijā?
Lai Latvija atgrieztos Eiropas izglītības un konfliktu novēršanas tradīcijā, ir vajadzīga politiskā griba. Nacionālkonservatīvie savā referendumā uzsvēra valodas zināšanas. Liberāļi ir iestrēguši savās iepriekšējo dekāžu kļūdās, nespējot atmudžināt bilingvālās izglītības sekmes no segregācijas traģēdijas. Nominālie kreisie, de facto impēriskie revanšisti, lieliski izprot draudus, ko šovinisma ideoloģijas atražošanai nestu kopīga, visus vienojoša izglītības sistēma. Un tieši tāpēc to nepieļaus.
Ko darīt?
Runāt ar visiem, kas šeit nevēlas Biškeku, Ošu, Tetovo. Ticu, ka tādu ir daudz. Neatkarīgi no tautības. Bērni ir mūsu nākotne, nevis mūsu fobiju un agresijas tālāknesēji.
Laiks pieaugt.
Autore ir komunikācijas risku analītiķe

Nošķūrēt komunikācijas mēslus - valdība melo 250 imigrantu ievešanai, ignorē neskaitāmos neintegrētos krievu imigrantus

http://mob.ir.lv/2015/8/3/noskuret-komunikacijas-meslus

Nošķūrēt komunikācijas mēslus

92

Vieglāk ir medīt rasistus un fobistus, nevis runāt par reālu integrācijas politiku un risku novēršanu

Rita Eva Našeniece 3.augusts 2015 10:15

Pateicoties LNT ziņām, esam uzzinājuši, ka Latvijai jau pirms trīs gadiem bija jābūt gatavai masveidīgai patvēruma meklētāju uzņemšanai, bet tas nav izdarīts.
Nav arī skaidrs, vai kāds no atbildīgajiem varnešiem ir mēģinājis izskaidrot Briselē, ka masveidīga imigrācija Latvijā patiesībā jau ir bijusi, bet savukārt integrācija smagi caurkritusi. Un - vai ir bijuši uzklausītas Arta Pabrika, Mihaila Hazana un Roberta Zīles absolūti loģiskās pārdomas par šo tēmu.
Valsts varas neatbildētie jautājumi tiek ierušināti sliktas komunikācijas kaudzē.

1 Dezinformācija un meli

Vispirms - lai izskaidrotu sabiedrībai, kas ir šie patvēruma meklētāji, nedrīkst izmantot melus. Sabiedrības uzticēšanās valsts un poliskajām institūcijām daudzos jautājumos jau ir bijusi sāpīgi pievilta.
Mēs atceramies diezgan nesenos nekustamo īpašuma lobija centienus mārketēt Krievijas uzturēšanās atļauju pircējus kā disidentus, tādu kā masveida antiputinistu kustību, kas ierodas Latvijā, lai dzīvotu savos disidentu ciematos. Patiesībā visiem bija skaidrs, ka šādus politiskus kritērijus Pilsonības un migrācijas lietu (PMLP) departaments nekad nav vērtējis un nespēj izvērtēt. Jūrmalā gozējas Putinam tuvu lielbagātnieku īpašumi un vietējie iedzīvotāji tiek nīdēti ar augstiem zemes nodokļiem. Latvijas vārdu 9.maija akcijās Eiropā diskreditē "Latvijas Nakts vilku", Putinu atbalstoša motociklistu apvienību, pārstāvoša persona ar piešķirtu uzturēšanās atļauju.
Latvija ir izvēlējusies piekopt sabiedrībā nepopulāru ekonomiskos, sociālos un drošības riskus saturošo termiņuzturēšanās atļauju tirgošanu par de facto neesošām investīcijām un nekustamajiem īpašumiem.
TUA (TUA - termiņuzturēšanās atļaujas; NĪ - nekustamie īpašumi) stāsts ir stiprinājis neuzticības jebkurai nerezidentu, arī imigrantu grupai un veidojis sāpīgu reakciju ar šo krāpšanas pieredzi.
Problēmas centrā nav 250 personas, bet tas, ka valsts 25 gados nav spējusi pierādīt savu integrācijas kapacitāti attiecībā uz PSRS laikos iebraukušajiem migrantiem. 250 personu ierašanās būtībā ir tikai simbolisks pēdējais piliens, kas pārpilda kausu.
Caurkritušajai integrācijai ir jābūt izšķirošajam tematam sarunā par imigrāciju, jo uzticības valsts integrācijas spējai nav.

2 Naida runa un birku karināšana

Imigrācijas debatēm par un pret argumentos jābūt racionālām. Diemžēl mājasdarbu neveikušie proimigrācijas aizstāvji Latvijā ir nesagatavoti mierīgai, racionālai sarunai. Aizskaroši auri par rasistiem un nacistiem nav veids, kā veikt izskaidrošanu. Ir jāatbild uz cilvēku jautājumiem ar izpratni, pacietību un konkrēti adresējot bažas.
Imigrācijas jautājumu diskusijā jo īpaši būtu jāizkopj prasme izskaidrot savu viedokli, nelietojot naida runu. Latvijā ir izveidojusies provinciāla subkultūra, kas sevi maldīgi dēvē par liberāļiem, bet sen ir aizmirsusi, ka liberālās vērtības paredz dialogu, nevis agresīvu, emocionāli pielādētu kliegšanu. Manā Twitter lokā esmu ievērojusi kādu sakritību - personāži, kuri Ukrainas kara sākumā sociālajos tīklos paniski organizējās bēgšanai no Latvijas un uzklupa tiem, kas runāja par dzimtenes aizsardzību, ir tie, kuri visvairāk ir aizrāvušies ar nacistu un rasistu medībām. Brīdī, kad rakstu šīs pārdomas, īpaši aktīvs ir bēdīgi pazīstams kungs, kas kādreiz bijis iesaistīts Latvijas pilsonības nelikumīgā piešķiršanā.
Tā ir grupa, par kuru precīzi izteicās mana krievu paziņa - kādēļ man jāintegrējas tautā, kura tik ļoti nīst savus cilvēkus?
Tiem, kas lieto rasistu un nacistu vārdus imigrācijas debatē, jāsaprot, ka viņi patlaban ir vienā ierindā ar Korenu un Ždanoku. Naida runa izslēdzot jebkādu racionālu dialogu.
Šo problēmu precīzi nodefinējis twitter(a) biedrs Dmitrijs Mironovs @DmitrijsMironov: "Tomēr gribētos tai visā "bēgļu sāgā" dzirdēt, kas viņi ir, no kurienes, kāpēc un vai tiešām bēg, pagaidām atbildes vietā vien - jūs rasisti, naciķi..." (atvainojos, autoram mazliet pielaboju gramatiku).
Nepalīdz birku karināšana, kādu veica jaunievēlētais prezidents Vējonis. Viņš braši paziņoja, ka imigrācijas jautājumi ir padomju fobijas. Padomju fobijas ir neuzdot jautājumus, akli deleģējot savu sirdsapziņu varnešiem, pakļaujoties viņu vajadzībām. Starp citu, kā veica Vējonis pats, ilgus gadus kā partijas birokrāts vadot VARAM, ministriju, vienu no tām, kas ir vislielākajā mērā līdzatbildīga par lauku un mazpilsētu izmiršanu un cilvēku aizbraukšanu no Latvijas.
Vieglāk ir medīt rasistus un fobistus, nevis runāt par reālu darbības plānu - par integrācijas politiku un risku novēršanu. Šobrīd šāda plāna nav.

3 Jautājumi un atbildes

Kā bēgļus iesaistīs darba tirgū? Kādas ir viņu prasmes? Vai bēgļu patvēruma centrs atkal bēgļu bērnus sūtīs uz krievu skolu, kā tas notiek līdz šim jeb sadarbībā ar IZM spēs nodrošināt valsts valodas skolas apmeklējumu? Ušakovs ir pateicis, ka Rīgā bēgļiem patvērums netiks dots (kaut gan, tieši Rīgā ir simtiem tukšu namu, un lauka vidū nometni nebūtu jāierīko), kur viņi paliks?
Ir jāskaidro, kas ir bēgļa statuss, kā to piešķir un kā to pārbauda. Kā atšķir bēgli no ekonomiska ieceļotāja?
Jautājumu ir daudz - ja bēgļu pārvadāšana ir bizness, kur "biļete" maksā 1-4 tūkstošus eiro, vai tiešām pārvestie ir bēgļi? Kur ir sievietes, kur ir bērni? Vai jebkuras tautības vīrietim ienāktu prātā kara situācijā atstāt savu ģimeni iznīcībai, lai bēgtu pašam? Kāpēc atšķirībā no Dienvidaustrumāzijas, kur bangladeši (Bangladeshi) un roingja (Rohingya) tautības cilvēki kuģos bēg ar visiem ģimenes locekļiem, laivās pie Lampedūzas praktiski ir vīrieši? Vai raudošās bēgļu meitenītes vietā, kurai mēs vēlētos palīdzēt tūlīt pat, mēs nesniedzam patvērumu viņas mocītājiem? Tā noticis "The Guardian" publicētajā sievietes stāstā, kura laivu bēgļu nometnē ieraudzīja savu nolaupītāju un spīdzinātāju.
Šajā kontekstā diezgan manipulatīvs lielākai daļai publikas izklausīsies arī ir salīdzinājums ar Latvijas bēgļiem 1945.gadā, kad bēga latviešu ģimenes Zviedrijā nevienam nevarēja un nebija šaubas, no kurienes un kādos apstākļos tās nāk. Mēs taču nesaņemam bēgļu laivas no Zviedrijas, Igaunijas vai Vācijas, par kuriem būtu skaidrs, ka tie tiešām ir bēgļi.
Kā cilvēkam, kas tagad ar interesi pēta imigrācijas prakšu vēsturi, kopumā liekas nepiedienīgs salīdzinājums ar latviešu bēgļiem pēckara periodā. Jaunās pasaules valstu politika pret imigrantiem toreiz bija izteikti rasistiski restriktīva. ASV līdz 1965.gadam, kad likums mainījās, kvotu sistēma paredzēja praktiski neierobežotu imigrāciju no Ziemeļeiropas, ierobežotu no Austrumeiropas un Dienvideiropas un ļoti ierobežotu vai 0 kvotu gadā no okupētajiem Karībiem, Āzijas un Āfrikas.
Latvieši iekrita vēlamo grupā, taču neviens no tiem, ko uzņemam šodien, tur nebūtu. Imigrācijas politika Jaunajā pasaulē bija rasistiska. Ne tikai nacionālā piederība, bet arī citi, šodien neparasti parametri, tika izskatīti. Latviešu ģimenes, kas vēlējās saņemt iespēju izceļot, izgāja veselības pārbaudes. Ja ģimenē bija hroniski slimi bērni vai veci nespējīgi ļaudis, bija jāizvēlas atstāt tos vai nesaņemt iespēju doties uz apsolīto zemi. Pēckara Eiropas pasaule nebija atvērta. Vācija atgrieza Krievijai Doņeckas kazaku ģimenes, vairāk kā 14 miljoni vāciešu baisos apstākļos tika izdzīti, izvaroti, nogalināti, aplaupīti savā bēgļu gājienā uz Vāciju. Migrācija notika, tikai cita veida. PSRS teritorijās Ukrainā, Moldovā un Baltijā notika forsēta krievu kolonistu iebraukšana.
Latvieši ir žēlsirdīga nācija pat ekonomiski spiedīgos apstākļos, to apliecina plašās ziedošanas kampaņas. Latvieši ir arī izteikti toleranta un viegli ietekmējama nācija. Ne velti mēs tik pacietīgi panesam mums būtībā naidīgas politiskās vides manipulācijas - latviešu jauniešus diskriminējošais darba tirgu un konfliktoloģisku, etniski segregētu izglītību.
Mēs esam sentimentāli un atsaucīgi, ciktāl tas attiecas uz palīdzību, taču mēs neesam idioti. Tāpēc jebkuram varas vēstījumam ir jābūt godīgam, bez manipulācijām, kas radītu iespaidu par iesmērēšanu.
Skaidrs (un vēlāk godīgi) izpildīts vēstījums, piemēram, uzņemam 250 sīriešu kristiešu bēgļus - ģimenes un bērnus -, tas uzlabotu katastrofālo komunikāciju. Sabiedrībai jāsaprot, ka palīdzam tiem, kam visvairāk ir nepieciešams. Der arī jebkurš cits pamatots vēstījums. Ar uzsvaru uz pamatots.
Godīgi jāpasaka arī tas, ka process būs augošs. Pat ja vairāk neviens nav jāuzņem (kas gan ir mazticami) ģimenes apvienošanās princips nodrošinās tālāku imigrācijas pieaugumu.

4 Sociālā taisnīguma princips

Ja bēglis ir šeit, tad valstij viņš ir jāuztur. Tas ir normāli. Pagaidām neesmu dzirdējusi piedienīgu skaidrojumu, kāpēc plānotais bēgļa pabalsts ir lielāks par bērna pabalstiem vai pensijām. Nesenajā LTV1 studijā Latvijas Cilvēktiesību centra pārstāve mēģināja pamatot šīs atšķirības ar to, ka bēgļiem nav iespējams paņemt līdzi drēbju skapi.
Cilvēktiesību centrs, kas savu daiļradi pārsvarā velta mundrajām, izglītotajām, labi pelnošajām un amatos izcili pārstāvētajām seksuālajām minoritātēm, ir aizmirsis, ka ir nabadzīgi, diskriminēti un pazemoti cilvēkbērni pavisam citās grupās. Un runa nebūt nav par drēbju skapi. Problēma daudzās ģimenēs ir - kā pabarot bērnus. Ļoti vienkārši - "Latvijā ik gadu pasaulē nāk ap 20 000 bērnu un aptuveni 2000 no tiem piedzimst ģimenēs, kurām nepietiek līdzekļu, lai nodrošinātu savai atvasei pamatlietas, kas nepieciešamas bērna pilnvērtīgai attīstībai," teikts Ziedot.lv labdarības akcijas paziņojumā. Un neaizmirsīsim, ka Latvijā ir ģimenes, kas paniski baidās lūgt palīdzību, jo tieši trūcīgie apstākļi var kļūt par iemeslu bērna izņemšanai no ģimenes.
Vienīgais veids, kā šī situācija būtu maināma, ir sociālo pabalstu un sociālā atbalsta griestu celšana trūcīgajām vietējām ģimenēm, lai nenovestu sabiedrību galējā šokā par diskriminējošam praksēm pret vietējiem bēdu brāļiem. Tas būtiski nāktu pa labu arī visas sabiedrības attieksmei pret imigrantiem.
Tie, kas šķērsojuši Vidusjūru, ir bijuši spējīgi maksāt un, ja arī ne vienmēr, tomēr daļa no viņiem saņem no mājām naudu arī vēlāk, lai pārvietotos pa Eiropu, vai iegādātos mītni.
Mūsu palīdzībai jebkāda veida imigrantiem jābūt nediskriminējošai pret mums pašiem un sociāli taisnīgai.

5 Tiem, kas uzdod jautājumus

Padoms mums, kas nav zaudējuši spēju domāt ar savām smadzenēm - ja jums kāds pārmet empātijas trūkumu, tad, kad uzdodiet jautājumus par imigrāciju, pajautājiet - cik Latvijas bērnunama bērnus šis empātiskais cilvēks ir uzņēmis savā ģimenē un cik vientuļiem vecīšiem palīdzējis. Jautājiet - vai viņš ir devis darbu latviešu jaunietim, nepieprasot krievu valodu? Vai iespēju dzīvot sava dzīvokļa istabiņā darba meklētājam no laukiem, jo šim cilvēkam nav naudas, lai TUA/NĪ uzskrūvētājā īres tirgū īrētu istabu Rīgā? Vai jūs personiski esat snieguši reālu un regulāru palīdzību kādam no tiem 1/5 Latvijas līdzcilvēkiem, kuri, pēc Centrālā statistikas biroja datiem, ir pakļauti nabadzības riskam?
Un ja jums uz jūsu jautājumiem argumentēti nespēj atbildēt, bet uzbudināti bļaustās par idiotiem, nacistiem un rasistiem, nesakiet neko. Cilvēkiem, kas to dara, nav racionālu argumentu, tieši tāpat kā racionālu argumentu nebija raganu medniekiem viduslaikos.
Varat vienīgi izvilkt kabatas spoguli un turēt viņu seju augstumā.
Autore ir Saeimas priekšsēdētājas biroja vadītāja, publiciste. Rakstā pausts autores personiskais viedoklis.