Parastais fašisms jeb par latviešu rindu tīrību (krievu šovinisms pret latviešiem)

Saeimas deputātes Irinas Cvetkovas nacistiskās domāšanas plaisas
 http://www.ir.lv/2013/6/21/parastais-fasisms-jeb-par-latviesu-rindu-tiribu

Rita Eva Našeniece 21.jūnijs 2013 

 Bija tāds cilvēks. Viņu sauca Benito Musolīni un viņa dzīvi varētu dēvēt par samērā aizraujošu, ja vien viņš to nebūtu beidzis diezgan nožēlojami un pēc nāves izkārts aiz kājām pie laternas staba. Tad, lūk, 1932. gadā viņš publicēja ideoloģisku manifestu, kurā vēstīja, ka fašisms nav režīms, bet gan ideoloģiska doktrīna. Pārtulkojot vienkāršrunā - fašistiskas valsts var arī nebūt, bet zināms domāšanas veids var brīvi attīstīties.
Saeimas deputāte Irina Cvetkova Vašingtonā starptautiskās organizācijas „Pasaule bez nacisma" konferencē apgalvoja, ka Latvijā par neonacisma atdzimšanu liecinot tas, ka Latvijas pilsonība tiek piešķirta Austrālijā, Jaunzēlandē un Brazīlijā dzīvojošiem latviešiem.
Kā rakstīts publikācijā interneta medijā „Kasjauns.lv", saskaņiete ir īpaši noraizējusies par latviešu pilsoņu rindu tīrību, kuras var pieķēzīt neīstie un nelojālie latvieši - pēc kara pāri okeānam aizbraukušie Latvijas pilsoņi. Cvetkova ir satraukusies, ka mūsu valsts pilsonību nedrīkst piešķirt „apšaubāmiem cilvēkiem". Aizdomīgi viņi šķiet visi, sākot jau no baptistiem, bet, protams, ka masveida apšaubāmie ir tie, kuri bēguši no sirsnīgajiem, kazačoku lecošajiem un mīļajiem atbrīvotājiem.

Īpaši viņu nomoka domas par gigantiskām leģionāru pēcteču masām, kas ieplūdīs latviešu rindās un kuru asinīs noteikti riņķo nacistiski, sirsnīgos atbrīvotājus nīstoši gēni.

Domāju, ka politvēstures mīlēšanas periods manā dzīvē sen jau ir palicis aiz muguras, dodot vietu interesei par stratēģiskiem politiskiem risinājumiem nākotnei, bet, nekad nesaki nekad, īpaši, ja uzvējo iepuvusi vēstures Getliņu smaciņa. Jā, patiesi, ne tik senā vēsturē ir analogs, kad kādas valsts pilsoņi un to pēcteči tika atzīti par neatbilstošiem pilsonībai, kas agrāk viņiem un viņu senčiem kādā valstī ir bijusi gadsimtiem!
1935. gadā nacistiskajā Vācijā tika izdotie antisemītiskie Nirnbergas likumi, par kuru izsludināšanu publikai tika vēstīts Nirnbergas pasākumā, kādus nacisti ar lielu vērienu regulāri rīkoja propagandas nolūkos. Jā, tie paši vien, kas tik efektīgi attēloti Lēnijas Rīfenštāles dokumentālajā filmā.
Atšķirībā no šī aci valdzinošā krāšņuma Nirnbergas likumi bija neglīti un necilvēcīgi. Pēc 1933. gada, kad Hitlers nāca pie varas, nacisma ideoloģija tika ieviesta likumdošanā. Likumi tika pārrakstīti un rakstīti no jauna, lai vērstos pret nevēlamām pilsoņu grupām, ieskaitot politiskos vai iespējamos politiskos pretiniekus un neāriešus. 12.septembrī Gerhards Vāgners, ārsts un vadošs nacistu partijas aktīvists, paziņoja, ka drīz stāsies spēkā likums, kas „aizstāvēs vācu asiņu tīrību". „Vācu goda un asiņu tīrības aizsardzības likumam" sekoja otrs - „Reiha pilsonības likums", kas klasificēja āriešus, kā pilsoņus (Reichbürger), bet neāriešus kā valsts piederīgos (Staatsangehörige) neatkarīgi no tā, ka viņiem un vecākiem šī pilsonība ir bijusi. Faktiski notika pilsonības atņemšana tiem, kuri neatbilda likuma prasībām.

Šī diezgan pretīgā vēstures kāzusa sekas mēs visi zinām. Vēsture nemēdz atkārtoties pilnīgi precīzi, tā maina apģērbu pēc modes un uzliek dažādas maskas, bet domāšanas veids paliek.

Tēze - kādreiz bijušie Latvijas pilsoņi un to bērni ir nederīgi šai pilsonībai, jo nav vēlējušies palikt okupētā teritorijā - ir visai nepārprotama. Īpaši ņemot vērā, ka tajā pat laikā okupējošas varas organizētiem kolonistiem pilsonības iegūšana tika vislielākajā mērā augstsirdīgi un starptautiskām konvencijām neatbilstoši dāvināta.
Saeimas deputāte Irina Cvetkova uzskata, ka Latvijas demokrātijas celtnē parādījušās nacistiskas plaisas, raksta mediji. Palasot, ko deputāte Cvetkova ir vēstījusi medijiem, ir grūti nepiekrist.
Nacistiskas plaisas tiešām ir radušās. Zem sarkanās un īpaši kantainās deputātes Cvetkovas matu ķiveres.
Autore ir komunikācijas risku analītiķe

Laiks Latvijai pieaugt (pret Latvijas pārkrievošanu)

Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots
 http://www.ir.lv/2012/2/13/laiks-latvijai-pieaugt

Rita Eva Našeniece 13.februāris 2012 

 Amatpersonu un viedokļu līderu dramatiskā brīnīšanās par to, kā pēc 20 neatkarības gadiem ir iespējams referendums, ir absurda. Atbilde ir vienkārša: tieši jūsu vadītajā valstī ir izaugusi segregētu izglītību ieguvusi jauna paaudze. Ja izglītība atsevišķos aizgaldos sašķiro tautības, ideoloģiski manipulatori, līdzīgi kreisajam ekstrēmistam Lindermanim, viegli var uzkurināt etnisku agresiju. Ir viegli būt agresīvam pret to, kuru nepazīsti. Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots.
Latvietis ir sev iegalvojis, ka brīdī, kad visi nelatvieši, kas dzīvo Latvijā, iemācīsies latviešu valodu, etniskā rīvēšanās Latvijā beigsies. Arī krievi , impēriskajā ideoloģijā audzināti, uzskata, ka divvalodība izbeigtu visas problēmas - jo visi (un ne tikai krievi) labi saprot, ka divvalodība nozīmē krievu valodas vienvalodību un faktisku integrāciju uz krievu valodas bāzes.

Lai nebūtu konflikta, latvieši varētu vienkārši palikt par krieviem. Tā ir darījušas daudzas asimilētās Krievijas tautas, pakļaujoties krievu tautas varenai vēsturiskajai misijai.

Abas puses valodas jautājuma risināšanu redz kā konflikta izbeigšanu.

Aparteīda ražošana

Valodas zināšanas nenozīmē spēju sadarboties. Valodas mācīšana segregētā, ideoloģiski raibā sistēmā, sapratni nenodrošina. Izglītība ir tradicionāla platforma, kurā jauniem cilvēkiem valsts piedāvā augt kopā.
Latvijā bērni pa tautībām tiek sašķiroti bērnudārzā. Kopš sašķirošanas brīža viņi sāk augt vismaz divās pasaulēs, kur viņiem tiek nodrošināts viss - izglītība, informācija, korporatīvie kontakti, ideoloģija. Eiropas tautām tradicionālā platforma, kas XX gadsimtā ir nodrošinājusi savstarpēju sapratni - kopīga izglītība -, Latvijas jaunajai paaudzei ir liegta.
Latvijas segregētajā izglītības sistēmā krievu skolās mācās procentuāli lielas, vēsturiski svaigi ieradušās minoritātes masas, kuru vecāki ir dzīvojuši ļoti specifiskos kolonizācijas apstākļos. Tā bija jauna kultūra, kura imperiālismu uztvēra organiski un sevi kā agresorus nejuta. Šajā kultūrā pavisam labticīgi imperiālisms nebija imperiālisms. Šai psiholoģijai neatkarīgās Latvijas laikā nebija iespējas iznīkt, jo nekas cits, kā segregēta izglītība netika piedāvāts. Šādā vidē valodas apmācība tiek uztverta kā pazemojums. Tā nav organiska nevienam un rada pretēju efektu. Tā tas ir noticis ar latviešu valodu. Etniski sašķeltajā s skolās, kur bērni jau agrīnā vecumā tika sašķiroti krievvalodīgajos un latviešos, ir divas pasaules, kurām Latvijā tiek piedāvāts viss, lai tās nesatiktos.

Agresija kā segregācijas efekts

Segregācija nav valodas jautājums. Aparteīdu var veidot, balstoties uz jebkuru atšķirību. Komunikācija nav tikai valodas jautājums.
2011.gada 21.novembrī dinamiskajā daudzmiljonu Indijas pilsētā Mumbajā nežēlīgi tika nogalināti divi jauni puiši. Viņi aizstāvēja meitenes no seksuālas uzmācības uz ielas, sauktas „eve teasing". Šāda veida uzmācība Indijā un daudzviet Dienvidaustrumāzijā ir izplatīta. Tādēļ jaunas meitenes pat radinieku pavadībā bieži baidās iziet uz ielas. Mumbaja tradicionāli tika uzskatīta par sievietēm drošu pilsētu, taču pēdējo gadu laikā situācija ir mainījusies.
Tūkstošgades sākumā Indijā strauji izplatījās viedoklis par segregētās dzimumu izglītības priekšrocībām. Tas atbilda jau mazliet vājinātajām patriarhālās pasaules tradīcijām, bet šoreiz tam bija moderns un zinātnisks pamatojums. Argumenti bija reāli - meiteņu skolu skolniecēm bija daudz labākas sekmes tradicionālajos puiku priekšmetos - fizikā, matemātikā un sportā, bet zēnu skolu skolniekiem bija spoži sasniegumi mākslā, literatūrā un valodās. Skolotāji atklāja, ka viņiem šādā vidē strādāt ir daudz vieglāk. Prasme audzināt nebija vajadzīga, pietika ar prasmi izglītot.
Bērni no pirmsskolas sagatavošanas tika sadalīti daudzsološākajā sistēmā, taču bija kāds blakusefekts. Lai gan sekmes un uzvedība uzlabojās, radās jauna problēma. Jaunie cilvēki, kas bija piedzimuši tradicionāli dzimuma ziņā segregētā un uz vīrieša autoritāti orientētā pasaulē, patiešām mācījās un uzvedās labāk dzimumu ziņā sadalītās izglītības iestādēs. Bet vienlaicīgi viņi nokļuva lielās sociālās komunikācijas grūtībās ārpus skolas, jo adekvāti uzvesties un strādāt spēja tikai segregētās grupās. Dzimumi, kas atradās publiskā vidē - uz ielas, iepirkšanās vietās, transportā un darbā, nespēja normāli komunicēt. Tāpēc jaunas sievietes aizvien biežāk kļuva par uzmācīgu komentāru, nepiedienīgu pieskārienu un provokatīvas uzvedības upuriem. Cilvēki, šķirti no bērnības un zaudējuši vienīgo platformu, kurā tie var augt kopā un saprast citam citu, kļuva par agresoriem un upuriem.
Augstākā mērā šķirtas audzināšanas piemērs ir Ziemeļīrija. Tur 95% bērnu apmeklē vai nu katoļu skolas vai sabiedriskās, tā sauktās pārraudzītās (controlled) skolas, kurās mācās protestantu bērni. Lai gan abas skolu plūsmas sevi dēvē par atvērtām, tās faktiski ietver bērnus no divām tradicionāli naidīgām reliģiju grupām. Lai gan ir valsts noteikti programmas satura standarti, tomēr tieši tāpat kā Latvijā ir gandrīz neiespējami nodošināt vienādu saturisko pasniegšanu vairākos priekšmetos, jo īpaši tajos, kas saistīti ar reģiona vēsturi. Tradicionālā izglītības sistēma Īrijā darbojas kā konfliktu atražojoša sistēma.
1985.gadā aktīvisti no bērnu vecāku vidus nodibināja Ziemeļīrijas Integrētās izglītības padomi (NICIE), kura bija par kopējo izglītības platformu bērniem. Pirmā integrētā skola Ziemeļīrijā tika nodibināta 60.gados, tomēr tā ilgi bija vienīgā. Sākot ar astoņdesmito gadu otro pusi, jo īpaši 90.gados un šā gadsimta sākumā, kopīgās plūsmas skolu skaits strauji auga. Pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā NICIE un kopīgās izglītības advokāti ir veikuši ilgstošu, bet ļoti sekmīgu komunikācijas kampaņu.

Pēdējo aptauju rezultāti rāda, ka deviņi no 10 Ziemeļīrijas bērnu vecākiem atbalsta integrētu izglītību, nevis tradicionāli segregētās skolas.

Tas ir necerēts progress sabiedrībā, kas vēl pirms 30 gadiem ticēja, ka vienīgā pašsaglabāšanās forma ir segregācija.

Eiropa: integrētās skolas kā platformas

Eiropas XX gadsimta otrās puses tradīcija ir piedāvāt skolu kā kopīgu sadarbības platformu. Skola ir viens no būtiskākajiem konflikta mazināšanas faktoriem.
Antisemītisms Eiropas vēsturiskajā tradīcijā zēla un plauka līdz pat XX gs. vidum. Pat XIX gs. beigās ebreju bērnu komunikācija un izglītība kopā ar neebrejiem bija praktiski neiespējama. Fašistiskās Vācijas uzvaras gājiena laikā antisemītisms visspēcīgāk izpaudās tradicionālos reģionos, kur reliģiskais un etniskais dalījums bija īpaši strikts. Turklāt, kā tas, piemēram, notika Polijā, bieži to demonstrēja nācijas, kuras pašas smagi cieta no fašistiskā režīma.
Eiropas valstis, kur izglītības integrācija bija attīstījusies agri un kur jau pirms Otrā pasaules kara plašās vidusšķiras bērni mācījās kopā, antisemītisms iznīka ātri. Tā tas notika Holandē un Dānijā, kuras, neskatoties uz nacistu okupāciju, veica virkni sabiedrības organizētu ebreju glābšanas pasākumu. Holandē 10% iedzīvotāju bija vienā vai otrā veidā iesaistīti pagrīdes aktivitātēs un ebreju glābšanā. To darīja sabiedrības elite, bagātie rūpnieki, inteliģence, garīdzniecība un pat pašvaldību administrācijas darbinieki.
Arī Dānijā nacionālā administrācija panāca ebreju faktisku aizsardzību. Dānijā netika ievesta dzelteno zvaigžņu sistēma un neviens pret ebrejiem vērsts likums netika izdots. Kad 1943.gadā nacistu spiediens kļuva īpaši brutāls, dāņi paspēja 7500 no saviem 8000 ebrejiem evakuēt uz Zviedriju speciālas glābšanas operācijas laikā. Daļa no 500 atlikušajiem krita nacistu rokās. Tad dāņi nekavējoši noorganizēja Sarkanā Krusta glābšanas komisiju, kas sekoja internētajai grupai un nepieļāva savu ebreju tautības pilsoņu nokļūšanu nāves nometnēs.
Eiropa ir multilingvāla, multietniska un reliģiski raiba. XXI gadsimts ir radījis informatīvo telpu bez nacionālām robežām. Skola bieži vien ir vienīgā kopīgā platforma, ko valsts par piedāvāt cilvēkiem. Bieži tā ir palikusi par vienīgo iespēju augt un mācīties sadarboties. Tā rada pieradumu lietot arī citas valodas informācijas produktus.
Knuts Volebeks, EDSO nacionālo minoritāšu augstākais komisārs, savā 2009.gada 29.janvāra runā Dienvidaustrumeiropas universitātē Maķedonijā teicis: „ Izglītība ir saite, kas mūs vieno. Tieši skola ir tā, kur dažādu tautību skolēni satiekas un saprot, ka citādāks nenozīmē ienaidnieku. Patiesībā tieši skolā dzimst daudzas draudzības, kuras ilgst visu mūžu. Skolā tiek apgūta otrā un trešā valoda un tiek iepazītas jaunas kultūras."

Latvija kā „integratoru" upuris

Latvijā, kopš neatkarības iegūšanas nevienā skolā, kaut vai pilotprojekta veidā, netika piedāvāta kopīga audzināšanas un izglītošanās iespēja. Neviens no viedokļu līderiem, ieskaitot veiksmīgo Briseles amatā iepilotējušo Nilu Muižnieku, pat neiepīkstējās par sašķeltās izglītības sistēmas sekām.
Starp Latvijas izglītības dezintegrācijas arhitektiem ir gan pirmais EDSO komisārs nacionālo minoritāšu lietās Van Der Stūls, gan Krievijas politikas revanšistiskie spēki, kam bija svarīgi, lai Latvijā paliek impēriskajiem centieniem uzticīga minoritāte un ideoloģiski kontrolēta jaunā paaudze.

Tomēr pirmkārt un galvenokārt segregētās izglītības arhitekti bija šeit uz vietas. Gan valsts pārvaldē, gan pārliberalizētajā un patstāvīgi domāt nespējīgajā akadēmiskajā vidē.

EDSO 1996.gada Hāgas rekomendācijas konkrētai tranzīta valstu grupai Latvijā tika uztvertas kā Svētie raksti. Piedāvāto risinājumu riski netika analizēti. Hāgas rekomendācijas tika rakstītas abu bijušo impēriju metropoļu - Serbijas un Krievijas nekaitināšanai, nodrošinot īstermiņa pasākumus iespējamā (vai it kā iespējamā) etniska konflikta risināšanai. EDSO dokumenti to dēvē par „tādas minoritātes tiesību nodrošināšanu, kura blakus valstī ir mažoritāte". Latvijas gadījumā tas nozīmēja nodrošināt priviliģētās minoritātes tiesības bijušajai vadošajai nācijai. Tas varētu būt tikai emocionāls faktors, ja šī minoritāte nebūtu ļoti lielā skaitā ieradusies pavisam nesen un caurskalota ar pilnīgi citu ideoloģiju.
EDSO koncepts pēc 2002.gada etniskajiem nemieriem Maķedonijā un 2010.gada nemieriem Kirgizstānā ir mainījies, un Hāgas rekomendācijas tiek pasniegtas kā viedoklis, kas tika pausts noteiktos laikmeta diktētos apstākļos.

Atbildes uz populārākajiem jautājumiem

Latvijā integrētās izglītības izpratne ir pilnīgi izkropļota, tāpēc atbildu uz iespējamiem jautājumiem.
Vai bilingvālā izglītība nozīmē segregētu izglītību?
Nē, tieši otrādi. Principā bilingvālās izglītības mērķis ir savienot, nevis šķelt. Bilingvālas programmas pasaulē tiek izmantotas, lai pirmskolas un sākumskolas bērnus integrētu skolā, kurā no noteikta vecuma viņi mācīsies kopā ar citas tautības bērniem. Piemērs, „spāniski runājošie" ASV štati. Pirmskola, sākumskola bilingvālas, tālāk - viena skola visiem.
Vai integrēta izglītība ir parasta skola ar mācībām vienā valodā?
Īstenībā nē. Šādā skolā ir gan lingvistiskā, gan psiholoģiskā komponente, kas nodrošina pilnīgu adaptāciju, jo īpaši mazākuma grupai. Starp citu, mazākuma grupa ne vienmēr ir minoritāte. Skolā jābūt skolotāju palīgiem, bilingvāliem psihologiem, konfliktu risināšanas speciālistiem un, pirmkārt, spējīgiem pedagogiem - audzinātājiem.
Vai forsēta latviešu valodas apguve palīdzēs sveštautiešiem integrēties?
Nē, segregētā sistēmā valodas apmācība nav organiska. Ja turklāt notiek ideoloģiskas manipulācijas, tā var tikt uzskatīta par varmācību. Piemērs, cilvēks, kas audzināts šādā skolā, savā biznesā darbā principiāli pieņems tikai krieviski runājošos, bet latviskā vidē kopumā jutīsies traumatiski un nekomfortabli.
Vai iespējama asimilācija, apmeklējot integrētu skolu?
Nē, un to pierāda pasaules prakse. Integrēta izglītība bērnam nodrošina bilingvālu adaptāciju, tālāku savas valodas, literatūras un kultūras apguvi. Turklāt apkārt eksistē informatīvā un kultūrtelpa un/vai ģimenē runā dzimtā valodā. Nelatvietis, kurš pēc bilingvālas adaptācijas no 12 gadu vecuma mācīsies kopā ar visdažādāko valodu bērniem latviešu valodā, par latvieti nekļūs.
Vai padomju laika divplūsmu skola ir kopīga skola?
Nē, tā ir segregēta sistēma zem viena jumta. Pieņemu, ka ļoti nepatīkama sistēma.
Vai kopīga informatīvā telpa spēs aizvietot kopīgu skolu?
Nē. Kopīgu informācijas telpu rada cilvēki. Pieņēmums, ka divas segregētas kopienas ražos un lietos kopīgu informācijas produktu, ir maldīgs. Tieši tāpēc naiva un nereāla ir ideja par „patiesās informācijas" kanālu krievu mediju lietotājiem. Informatīvās un kultūras telpas izvēle un lietošana veidojas agrā bērnībā. Segregētā sistēmā nav vajadzības pēc informācijas telpas dažādības.
Vai šāda skola ir iespējama Latvijā?
Lai Latvija atgrieztos Eiropas izglītības un konfliktu novēršanas tradīcijā, ir vajadzīga politiskā griba. Nacionālkonservatīvie savā referendumā uzsvēra valodas zināšanas. Liberāļi ir iestrēguši savās iepriekšējo dekāžu kļūdās, nespējot atmudžināt bilingvālās izglītības sekmes no segregācijas traģēdijas. Nominālie kreisie, de facto impēriskie revanšisti, lieliski izprot draudus, ko šovinisma ideoloģijas atražošanai nestu kopīga, visus vienojoša izglītības sistēma. Un tieši tāpēc to nepieļaus.
Ko darīt?
Runāt ar visiem, kas šeit nevēlas Biškeku, Ošu, Tetovo. Ticu, ka tādu ir daudz. Neatkarīgi no tautības. Bērni ir mūsu nākotne, nevis mūsu fobiju un agresijas tālāknesēji.
Laiks pieaugt.
Autore ir komunikācijas risku analītiķe 

Sadalītās skolas kā reveranss agresoram

Raksts tapis pēc runas starptautiskā konferencē "Izglītība, kas vieno"
 http://www.ir.lv/2012/9/12/sadalitas-skolas-ka-reveranss-agresoram

Rita Eva Našeniece 12.septembris 2012

 Pirms gada jutos kā pēdējā (un vienīgā) mohikāne, kuru uztrauc sašķeltā izglītības sistēma, bet tagad lietas mainās. Tas, kas likās normāls un neizbēgams, tagad tāds vairs nešķiet.
Lai saprastu, kā veidojās šodienas segregētās izglītības sistēma Latvijā, ir jāatgriežas divdesmit gadu pagātnē 90.gados, kad Eiropas politiskā doma drudžaini meklēja mehānismus, kas uz karstām pēdām ar nemilitāriem līdzekļiem mazinātu bruņota konflikta iespējas. Miers ar militāriem instrumentiem tika nodrošināts, bet ar to nepietika un bija jāmeklē papildu iespējas, kas konfliktam neļautu uzliesmot. PSRS bija beigusi eksistēt, Dienvidslāvijas karš gāja uz beigām. Bija jauna, multilaterāla struktūra - Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, kura bija šo drošības instrumentu meklējumos.
Tādejādi starp Latvijas dezintegrētās izglītības arhitektiem nokļuva pirmais EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu lietās Makss van der Stūls. Latvija bija viena no valstīm, ar kurām komisārs strādāja „klusās diplomātijas" ietvaros. EDSO 1996.gada Hāgas rekomendācijas konkrētai tranzīta valstu grupai Latvijā tika uztvertas kā Svētie raksti. Rekomendācijas piedāvāja segregētu izglītības sistēmu ar bilingvālu valodas apmācību. Hāgas rekomendācijas tika rakstītas abu bijušo impēriju metropoļu - Serbijas un Krievijas nekaitināšanai.

Hāgas rekomendācijas van der Stūla mandātu apraksta sekojoši: "Viņa uzmanība, pirmkārt, ir fokusēta uz situācijām, kurās iesaistītas personas, kas pieder pie nacionālām/etniskām grupām, kuras sastāda skaitlisko minoritāti vienā valstī, bet vienlaiku sastāda arī skaitlisko vairākumu otrā valstī, tādejādi izraisot katras valsts valdības interesi un radot potenciālu starpvalstu spriedzes avotu."

Tulkojot cilvēciskā valodā - segregēta izglītība tiek ieviesta, lai agresorvalsts netiek kārdināta izmantot bruņotu spēku.

Tā ir mana liriskā atkāpe, lai iznīcinātu mītu par rūpēm par visu zemju minoritāšu labklājību.
Netika ņemts vērā, ka bijusī valdošā etniskā grupa, kura pēkšņi kļuvusi par minoritāti, ir caurskalota ar citu ideoloģiju un vēsturisko mitoloģiju. Nebija izvērtēti potenciālie riski, ko šāda automātiska izglītības segregācija izraisīs nākotnē. Valdošā etniskā grupa, kas piepeši bija kļuvusi par minoritāti, palika tajā pašā skolu sistēmā ar vēlākām modifikācijām.
Latvija izvēlējās nodrošināt valsts apmaksātu izglītību ne tikai bijušajai valdošajai nācijai, bet veselam sarakstam citu minoritāšu. Tas bija neparasti Eiropai, dārgi, jauki, bet segregācijas mazināšanai tas neko nedeva. Gravitācijas mehānisms saglabājās un šo skolu beidzēji ārpus skolas un ģimenes vides pievienojās krievvalodīgajai, retāk latviešu pasaulei.
Tas bija dabiski - liela Latvijas iedzīvotāju grupa bija ieradusies vēsturiski pavisam nesen, un labticīgi ticēja visām impērijas priekšrocībām. Tā bija grupa ar jauktu etnisku identitāti, kas socializēja krieviski un nekad nebija jutusies kā minoritāte. Latvijas teriorijā PSRS laiku minoritāte, proti, latvieši apmainījās lomām ar mažoritāru masu. Tas bija abpusēji traumējoši. Lomu maiņa abām pusēm uzlika jaunus pienākumus un tiesības, ko neviena no tām nav spējusi pieņemt un realizēt.
EDSO pieeja izglītībai pēc 2002.gada etniskajiem nemieriem Maķedonijā un 2010.gada nemieriem Kirgīzijā ir mainījusies. Hāgas rekomendācijas tiek komentētas kā viedoklis, kurš tikai pausts konkrētos laikmeta apstākļos. Van der Stūls 1995.gadā uzsvēra, ka „izglītība ir ļoti svarīga, lai saglabātu un padziļinātu nacionālo identitāti". Pašreizējais Augstais komisārs minoritāšu jautājumos Kurts Vollebeks šogad Skopjē - Maķedonijas parlamentā - sevi sauca par „integrētās izglītības čempionu" un uzsvēra, ka ir vajadzīgas kopīgas skolas. Citēju - „separētām skolām ir tieksme saglabāt etniskos stereotipus un aizspriedumus. Mums jārada kopīga telpa jauniešiem".
Tomēr ir redzams, ka uz Latviju tik veselīgās Vollebeka rekomendācijas pagaidām nav tikušas attiecinātas. Varam paši izteikt minējumus, kādēļ, jo konflikta atražošanas mehānismi sadalītā izglītības sistēmā visur darbojas vienādi.

Tomēr domāju, ka ar izdzīvošanas instinktu apveltītai nācijai nevajag Vollebeku vai van der Stūlu, lai zinātu, kas ir jādara.

Protams, Krievijas politikas revanšistiskajiem spēkiem ir svarīgi, lai Latvijā paliek impēriskajiem centieniem uzticīga ideoloģiski kontrolēta jaunā paaudze. Bet šo jauno paaudzi Latvija viņiem ir pati uzdāvinājusi. Visupirms segregētās izglītības arhitekti bija šeit uz vietas. Gan valsts pārvaldē, gan patstāvīgi domāt nespējīgajā akadēmiskājā vidē, kura intelektuāli nekritiski barojās no 90. gadu neoliberālās domas. Cilvēki viedoja savas akadēmiskās un profesionālās karjeras, īpaši cerot uz siltiem ministriju krēsliem Latvijā un vēl siltākiem krēsliem Eiropas institūcijās.
EDSO Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos institūcija izslimo segregēto skolu slimību, bet Latvija, kura kādreiz steidzās Hāgas rekomendācijas izpildīt izcilā veidā, kļūstot par segregēto skolu teicamnieci, patlaban izbauda segregācijas traģismu.
Latvijā esam dažādi: reliģija, kultūras un vēstures mantojums; vēstures interpretācija. Mediju telpa ir sadalīta. Latviskā mediju telpa, pateicoties savdabīgajai Latvijas likumdošanai un valsts attieksmei, atrodas uz izmiršanas robežas. Tā ir neliela valstī pieejamās informatīvās telpas daļa. Saglabājas un padziļinās segregācija darbavietās, jo segregētās skolas ir jau beigusi jauna paaudze, kura mēģina palikt savā dabiskajā etniski sadalītajā komforta zonā.

Vajadzība saglabāt skolā pierasto krievvalodīgo vidi ir radījusi jaunu diskriminēto grupu. Tā ir „politiski nekorekta" un Latvijas Cilvēktiesību aizstāvji par šo fenomenu kautrīgi nerunā. Tiek diskriminēti latviešu skolu beidzēji.

Darba sludinājumos tiem, kuru krievu valodas zināšanas nesasniedz dzimtās latviešu valodas zināšanu prasmi, proti, jaunās paaudzes latviešiem, tiek piedāvāti mazliet vairāk par pusprocenta no darba tirgus iespējām. Gandrīz visos sludinājumos krievu valoda tiek prasīta labā līmenī, proti, līmenī, kurā šo valodu latviešu skolās nepasniedz.
Krievu skolas patlaban sagatavo darbaspēku reālajam darba tirgum, turklāt pilnīgi par valsts līdzekļiem, bērnu vecākiem nemaksājot neko, faktiski veidojot priviliģētu skolu sistēmu. Kamēr jaunietis no Latvijas provinces nesekmīgi meklē darbu savā dzimtajā vietā un Rīgā, krievu skolu beidzēji šo laiku var sākt izmantot praksei vai reālam darbam, iegūstot daudz labāku karjeras attīstības atspērienu. Tas nodrošina jaunu fenomenu - nākotnes profesionālā elite būs krievu skolu beidzēji.
Tajā pašā laikā lauku reģionos un internetā darbojas kriminālas rekrutētāju grupas tieši šīs latviski runājošās grupas iesaistē gan cilvēktirdzniecībai, gan kriminālās aktivitātēs. Latvijas Cilvēktirdzniecības apkarošanas eksperti brīdina, ka 95% no upuriem ir latvieši vecumā no 18 līdz 21 gadam.
Krievu valodas prasība darbavietās visbiežāk nav saistīta ar darba raksturu. Tā ir etniskās komforta zonas saglabāšanas prasība. Cilvēki turpina savu skolā pierasto etniski sadalīto vidi tālāk savās darbavietās. Latviešu valodas zināšanas nenozīmē spēju sadarboties. Krievu skolas ir bagātīgi appludinātas ar Krievijā izdotām mācību, vispirms jau vēstures, grāmatām.
Valodas mācīšana segregētā, ideoloģiski pretrunīgā sistēmā neatrisina problēmu. Ir radīta stikla siena, kas padara karjerpotenciālus darbus ārpus valsts sektora grūti pieejamus jaunajiem latviešiem. Ārpus mediju, izglītības, kultūras un nelielā valsts darba tirgus latviešu jaunietim iegūt darbu ir niecīgas. Tas ir kā ledus gabals no noveles ‘'Nāves ēnā", kas kūst aizvien mazāks.
Vienīgā kopīgā XXI gadsimta Eiropai piemērotā, nediskriminējošā un vienojošā platforma ir izglītība. Neko oriģinālāku piedāvāt nevar. Tie nav beisbola klubi, hokeja klubi un kopīgie māla putniņu apkrāsošanas pulciņi. Tas nav birums ar sīkprojektiem, ko par Eiropas naudu finansē kāda ministrija.
Gan tiem, kas par to sapņo, gan tiem, kas ar to baida, jāsaka, ka skolas asimilāciju nerada. Ir daudz spēcīgu identitāšu platformu - ģimene, kultūra, vēsture, reliģija, mediji, valoda. Skola ir tikai viena no identitāšu platformām, bieži vienīgais kopīgais ķieģelītis visu citu daudzo individuālo ķieģelīšu vidū. Ja to izņems, siena var sabrukt.
Segregēta izglītība var likties ērta uz brīdi, bet tai ir pārāk daudz neglītu seku gan bērna, gan valsts nākotnē. Bērniem būs jadarbojas etniski jauktā vidē, un ir godīgi viņus šai videi sagatavot laikus. Saprātīga nacionāla valsts neveido neveselīgu situāciju ar paralēlām pasaulēm vienā ģeogrāfiskā teritorijā.
Autore ir komunikācijas risku analītiķe

Virkne nāves gadījumu Lemberga tuvākajā lokā

http://bnn.lv/virkne-naves-gadijumu-lemberga-tuvakaja-loka-112307
BNN, 2013.g.28.maijs

Kad Ventspils iedzīvotājiem vaicā par to, vai pašreizējam pilsētas saimniekam ir kāds nopietns konkurents šī gada pašvaldību vēlēšanās, lielākā daļa no viņiem atbild: «Kādas muļķības tu runā – viņš taču ir mūžīgs.» To gan nevar sacīt par cilvēkiem ap viņu. Viņi ir mirstīgi, un, kā mēdza teikt Volands slavenajā Bulgakova darbā, reizēm pēkšņi mirstīgi.
Kā liecina aģentūras BNN apkopotā informācija, Aivara Lemberga «valdīšanas» laikā viņam tuvu stāvošu cilvēku lokā bijuši 13 nāves gadījumi. Tie visi bijuši vai nu pēkšņi, vai dīvaini, bet bieži vien gan pēkšņi, gan dīvaini vienlaikus.
«VDK roka»
Pirmais 1996.gadā no sirds nepietiekamības mira Andrejs Zalāns, kurš 90.-to gadu sākumā ieņēma Ventspils domes priekšsēdētāja pirmā vietnieka amatu. Viņam bija tikai 38 gadi.
Pilsētā pie Ventas Zalāns ieradies astoņdesmito gadu vidū, lai vadītu Valsts drošības komitejas (VDK) jaunās ēkas celtniecību. Kā zināms, tolaik šādos darbos nejauši izvēlētus cilvēkus neņēma. Proti, var secināt, ka Zalānam iepriekš bijusi saistība ar VDK un tas, iespējams, izskaidro, kāpēc viņš kļuvis par Aivara Lemberga galveno vietnieku. Tas savukārt iezīmē arī Lemberga iespējamo «draudzību» ar VDK.
Tieši Zalāna idejas iedvesmoja uzņēmuma Venceb dibināšanu. Minētais uzņēmums nodarbojās ar projektēšanas un celtniecības darbiem un savulaik uzvarēja vairākos miljonus vērtos iepirkumu konkursos Ventspils brīvostā un pašvaldībā.
Jāatzīmē, ka pēc Andreja Zalāna nāves Lembergam nav pazudusi saikne ar Zalānu ģimeni. Viņa dēls – jurists Mārtiņš Zalāns kļuva par valdes locekli šobrīd nu jau maksātnespējīgajā Latvijas Krājbankā, kurā, kā zināms, Aivaram Lembergam bijusi liela ietekme. Savukārt Zalāna sieva ir ieņēmusi dažādus amatus ar Ventspils mēru saistītos uzņēmumos.
Dāsnais kursabiedrs
Gadu vēlāk 46 gadu vecumā no sirds nepietiekamības mirst Vitāls Lejiņš, kurš mantojumā Lembergam atstājis savus divus – trīs miljonus latu. Šāda neredzēta dāsnuma iemesli skaidroti Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas grāmatā Kas ir Lembergs? Ventspils mēra ceļš uz naudu un varu. Saskaņā ar grāmatas autoru izpētīto informāciju, Lejiņš un Lembergs bijuši kursa biedri.
Jāatzīmē, ka tieši Lejiņa atstātais noslēpumainais mantojums uzskatāms par būtisku punktu Lemberga dzīvē, jo tas Lembergam ļāva kļūt par legālu miljonāru. Daudzi cilvēki, kas pazinuši Lejiņu, ieskaitot viņa pēdējo draudzeni, par nelaiķi runājuši pavisam negribīgi. Tomēr autoriem izdevies apkopot pietiekami daudz netiešu pierādījumu: liecības par Lejiņa personību un dzīvesveidu, ziņas par necilajiem ienākumiem firmā Inter -Rīga un Latvijas Universitātē.
Viena no galvenajām versijām par to, kāpēc Lejiņš nospēlēja tik lielu lomu Lemberga dzīvē varētu būt sekojoša: kad Lejiņam radusies ideja par kompānijas Inter–Rīga dibināšanu, viņš lūdzis Lembergam aizdot viņam naudu. Lembergs iedevis Lejiņam starta kapitālu apmaiņā pret visai interesantu pakalpojumu. Proti, Lejiņa uzdevums bijis akumulēt Lemberga līdzekļus un novēlēt tos viņam savā testamentā. Lejiņš piekritis, bet, kad biznesā viņam sācis veikties aizvien labāk, viņš piedāvājis atdot parādu un anulēt iepriekšējās vienošanās. Ventspils mēram tas nav bijis izdevīgi, jo lielākā daļa viņa naudas līdzekļu bija uzkrāti ārzonas uzņēmumu kontos, taču viņam vajadzēja ātru piekļuvi naudai Latvijā. Var pieņemt, ka Lejiņa nāve bija Lembergam izdevīga, jo ļāva ne tikai pārvērst skaidrā naudā, bet arī legalizēt uzkrātos līdzekļus un papildus iegūt arī veiksmīgi strādājošu kompāniju Inter-Rīga.
Pašnāvība kā risinājums
1998.gadā dzīvi pašnāvībā beidza advokāts Andis Bumbieris, toreizējā ekonomikas ministra, Lemberga cilvēka – Laimoņa Strujēviča padomnieks juridiskajos jautājumos. Dažas dienas pirms nāves Bumbieris devās uz Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas biroju, kur pavadīja četras stundas. Par ko tieši bija saruna, detaļās nav zināms, bet, cita starpā, viņš sacījis, ka ir ļoti satraucies par situāciju darbā, jo viņam liek sagatavot dokumentus, kas ir pretrunā ar likumu.
Rūpējoties par viņa drošību, dzīvokli uzraudzīja tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas, bet nekas aizdomīgs netika manīts. Dažas dienas vēlāk Andris Bumbieris mira. Krimināllieta, kas tika ierosināta par viņa nāves faktu, ātri tika izbeigta. Izmeklētāji secināja, ka pašnāvība notikusi «bez ārēja spēka iedarbības». Tomēr vairākus gadus vēlāk presē parādījās informācija, ka todien viņa dzīvoklī dienā bijuši arī kādi svešinieki, taču Bumbiera atraitne baidoties runāt par šo jautājumu.
Ja tiek runāts par tā laika strīdīgajiem lēmumiem, Ekonomikas ministrijā bija radusies ideja mainīt maksāšanas līdzekļus privatizācijā, ļaujot iegādāties valsts uzņēmumus, lielāko daļu to vērtības apmaksājot ar sertifikātiem nevis naudu. Tādējādi uzņēmuma vērtspapīrus jaunie īpašnieki varētu iegūt «par sviestmaizi». Bumbieris esot iestājies pret šo Strujeviča ideju.
Atrasts nogalināts
Gadu vēlāk tika noslepkavots uzņēmējs Josifs Bermans. Viņš 90.-to gadu sākumā piedalījies vairākos tiesas procesos, lai atgūtu viņam piederošos īpašumus Ventspilī. Viņš apgalvoja, ka Aivars Lembergs un Ventspils dome rada visāda veida šķēršļus, lai neļautu īpašumiem nonākt mantinieku rokās. Ventspils mērs apsūdzēja viņu godu un cieņu aizskarošas informācijas izplatīšanā, tika ierosināta krimināllieta.
Nav nekādu liecību , kas saistītu Lembergu ar Bermana nāvi, taču Lembergam Bermana pazušana bija ļoti izdevīga: pirmkārt, Lembergs atbrīvojās no «uzmācīgas mušas» un, otrkārt, viņu interesējušie īpašumi Ventspilī palika viņa pārvaldībā.
Kāds komentārs par šo slepkavību vēsta: «Sākotnēji gan viņš tikai skaitījās pazudis un Aivars Lembergs viņa pazušanu nosauca par nedaudz aizdomīgu. Bet vēlāk kad uzņēmējs tomēr izrādījās miris, Ventspils mērs, ja ticam ziņu aģentūru arhīviem, Ventspils naftas valdes loceklim un LatRosTrans valdes priekšsēdētājam Valentīnam Kokalim vaicājis, vai viņš grib kļūt tikpat populārs kā uzņēmējs Josifs Bermans, kurš ir noslepkavots. »
Bandinieks lielajā spēlē
2001.gadā nomira Natālija Strīga, kas pārstāvēja valsts intereses AS Kālija Parks. Šis uzņēmums tika dibināts 1993.gadā pēc tālaika Latvijas Jūras lietu ministra Andreja Dandzberga lēmuma. Par kompānijas dibinātājiem kļuva Ventspils tirdzniecības osta, Multinord AG, Ventkālijs un Ventspils Tautas deputātu padomes valde. Valsts piekrita piedalīties uzņēmumā, ar nosacījumu, ka saņems 1 ASV dolāru par katru uzņēmumā pārkrauto kālija sāls tonnu.
Tomēr jau 1994.gadā Kālija Parks akcionāri atcēla šo līguma punktu, norādot, ka apmaksas jautājumu noteiks statūtu jaunajā redakcijā. Klajā nāca dokumenta pārstrādātā versija, bet minētā punkta tajā nebija. Tādējādi valsts nesaņēma dibināšanas līgumā paredzēto pienākošos samaksu. Privatizācijas nosacījumu maiņas rezultātā valsts tai pienākošos 30 miljonu dolāru vietā saņēma 2,2 miljonus latu. No valsts puses šo lēmumu parakstīja valsts pilnvarniece Natālija Strīga.
1999.gadā toreizējais ministru prezidents Andris Šķēle paziņoja, ka viņa, parakstot minēto dokumentu, radījusi valstij zaudējumus 30 miljonu latu apmērā. 2001.gadā Finanšu ministrija iesūdzēja AS Kālija Parks akcionārus, prasot izmaksāt 17,5 miljonus latu. Gadu vēlāk prasība tika atsaukta un lēmumu par to pieņēma ministrs Gundars Bērziņš.
Kā viens no iespējamiem atsaukuma iemesliem tiek minēta Lemberga un Šķēles vienošanās par ietekmes sfēru sadalīšanu. Vienlaikus bija miris lielās spēles bandinieks – Natālija Strīga –, kurai teorētiski varēja uzvelt vainu par valsts interešu neievērošanu.
Sirds neizturēja
2003.gadā arī nezināma iemesla dēļ nomira Ritvars Šams, toreizējais AS Venceb valdes priekšsēdētājs. Viņš mira pēkšņi uz prāmja ceļā uz pasaules čempionātu hokejā Somijā. Versija par to, ka viņš bijis stiprā alkohola reibumā un pārkritis pār bortu, nav oficiāli apstiprināta.
2006.gadā 42 gadu vecumā no sirds nepietiekamības miris Zigurds Vaivods, kas 2002.gadā kļuva par AS Latvijas kuģniecība padomes priekšsēdētāju. Ventspils mēram minētajā uzņēmumā bija stipras pozīcijas un lielas ambīcijas. Vaivods nodarbojās arī ar AS Latvijas kuģniecība sagatavošanu privatizācijai.
2009.gadā arī no sirds nepietiekamības mira Krists Skuja, kuru uzskata par vienu no Lemberga «melnās» finanšu plūsmas koordinatoriem un cilvēku, kas nodrošināja Ventspils mēra saikni ar politiķiem.
Tajā pašā gadā un tāda paša iemesla dēļ mira Laimonis Junkers – Lemberga un Ventspils grupējuma «kasieris». Saskaņā ar viņa līdzdalībniekus atzīšanos, viņš bija atbildīgs par tā sauktā 5% fonda ieņēmumiem un izdevumiem, kā arī nodarbojās ar politiķu uzpirkšanu. 2007.gadā viņam tika piemērots aizdomās turētā statuss Ventspils amatpersonu lietā, tomēr viņš drīz vien pazuda no Latvijas. Viņu izsludināja starptautiskajā meklēšanā. 2009.gadā kļuva zināms, ka viņš Paragvajā miris. Junkeru apglabāja Ventspilī, uz atvadu ceremoniju bija ieradies arī pilsētas mērs.
Ļoti interesanta ir informācija, kas parādījās presē pēc Wikileaks publiskotajiem ziņojumiem par tā laika Ģenerālprokurora Jāņa Maizīša sarunām ASV vēstniecībā. Maizītis atklāti paudis bažas, ka trīs Latvijas oligarhi Lembergs, Šķēle un Šlesers apdraud Latvijas demokrātiju. Vienā no tikšanām ar ASV vēstnieci 2009.gada oktobrī, drīz pēc Saeimas lēmuma neapstiprināt amatā tiesnesi Vīgantu, kas aizsūtīja uz cietumu aizturēto Aivaru Lembergu, ģenerālprokurors secinājis, ka visi trīs oligarhi apvienojuši spēkus, lai iepriekš minētā iemesla pēc izgāztu Vīgantu un, viņaprāt, tas ir kārtējais mēģinājums graut prokuratūras cīņas sparu.
Maizītis arī sacījis, ka pēc Lemberga aresta daudzi potenciālie liecinieki ir aizbēguši no Latvijas. Viens no tiem – Lemberga «kasieris», kas nodrošinājis politiķu uzpirkšanu ir prokuratūrai piedāvājis sniegt liecības pret Lembergu, ja Maizītis panāk, ka apsūdzības netiek izvirzītas pret viņu. Maizītis tam piekritis. Taču «kasieris» (vārds ziņojumā nav minēts, taču tiek pieļauts, ka ar to domāts Laimonis Junkers) nav paguvis sniegt liecības, jo pēkšņi miris, turklāt šis ir bijis jau trešais mīklainais potenciālā liecinieka nāves gadījums Lemberga lietā.
Dzīvoja otrajā, nokrita no piektā
2010.gadā dzīvi pašnāvībā izbeidza Vents Kodols AS Latvijas kuģniecība īpaši pilnvarotais pārstāvis. Viņa galvenais uzdevums bija pārstāvēt uzņēmuma intereses kriminālprocesā par vairāku desmitu miljonu dolāru izkrāpšanu no uzņēmuma laika posmā no 2003. līdz 2005.gadam. Lietu uzsāka jaunā Lembergam lojālā uzņēmuma vadība pret iepriekšējo, kuras priekšgalā bija Ventspils mēra oponents Oļegs Stepanovs.
Kodola nāvē ir daudz neskaidrību. Viņš dzīvoja otrajā stāvā, bet nokrita no piektā. Saskaņā ar vienu no versijām, viņš pats atvēra durvis ļaundariem un, lai cīņa nenotiktu viņa pusotru gadu vecā bērna acu priekšā, meties augšup pa kāpnēm, un, neskatoties uz to, ka bijis spēcīgs un trenēts vīrietis, cīņu viņš zaudējis.
Par Kodola bojāeju tika ierosināta krimināllieta, taču tā ātri tika izbeigta.
Liecinieki nav vajadzīgi nevienam
2012.gadā no akūtas sirds mazspējas mira Jurijs Bespalovs, uzņēmējs un futbola kluba Ventspils prezidents. Viņš bija arī viens no lieciniekiem Lemberga krimināllietā. Tiek pieņemts, ka viņš, izmantojot ārzonas kompāniju Regina, pārstāvēja Ventspils mēra intereses Latvijas kuģniecība privatizācijā. Kā liecina krimināllietas materiāli, uz dokumentiem, kas saistīti ar kuģniecības uzņēmuma privatizāciju, bija tieši Bespalova paraksts. Turklāt ir pamats uzskatīt, ka viņš devis ievērojamus kukuļus partijām Latvijas ceļš, Tautas partija, apvienībai Tēvzemei un Brīvībai. Jurijs Bespalovs nomira pēkšņi 4.aprīlī, bet 5.aprīlī viņam bija jāsniedz liecība Rīgas apgabaltiesā Lemberga lietā.
Šajā pašā gadā no leikēmijas pēkšņi mira Tālivaldis Macpans – ilggadīgs Aivara Lemberga personīgais šoferis un miesassargs, cilvēks, kurš ikdienā daudz laika ir pavadījis ar viņu kopā, zinājis ar ko Lembergs tiekas, kā arī izpildījis daudz Lemberga privātus uzdevumus. Jāatzīmē, ka saslimt ar leikēmiju var dažādi. Viens no faktoriem ir augsta radiācija, dažādi x-stari, benzols, plutonijs. Līdzīgi miruši vairāk krievu uzņēmēji.
Pēdējais nāves gadījums garajā virknē bijis šogad: no insulta vai infarkta miris Gunārs Zellītis. 90.-tajos gados viņš bijis Ventspils domes deputāts, vadījis privatizācijas komisiju, kas pieņēma lēmumus nodot privātās rokās Ventspils lielos tranzīta uzņēmumus. 2012.gadā beigās viņš tika izsaukts uz nopratināšanu ģenerālprokuratūrā. Nākamā nopratināšana bija paredzēta 2013.gada janvārī, taču ierasties uz to viņš vairs nevarēja.

Ref:017.010.103.7754

Nekad vairs (nepieļausim jaunu "molotova - ribentropa / obamas - putina" paktu)!

Vairāk nekad!

(Publikācija New York Times, 2012.g.15.sept, 17A lpp)

1943.gada novembrī, kad Otrā pasaules kara rezultāts bija kļuvis skaidrs, sabiedrotie - Čērčils, Rūzvelts un Staļins, tikās Teherānā plānot pēckara Eiropas nākotni. Staļins lika saprast, ka Krievija vēlas kontroli un ietekmi pār Austrumeiropu. 1944.gada novembrī Rūzvelts tuvojas vēlēšanas, un tāpēc deva ziņu Staļinam, ka viņš nevar atklāti piekrist pirms vēlēšanām, jo Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvo daudz cilvēku ar Austrumeiropas izcelsmi.

Sabiedrotie vēlreiz satikās 1945.gada februārī Jaltā pēc tam, kad Rūzvelts tika atkārtoti ievēlēts, un tagad Rūzvelts piekrita gandrīz visām Staļina prasībām Austrumeiropā, neskatoties uz Čērčila iebildumiem, un līdz ar to nosodīja Austrumeiropas un tās 300 miljonus cilvēku uz 46 gadiem ar krievu kundzību un apspiešanu. Drosmīgākie, kas mēģināja oponēt pret krieviem, tika nogalināti vai nosūtīti uz Sibīriju.

Rietumiem šī Rūzvelta izpārdošana Staļinam nozīmēja "dzelzs priekškaru" Eiropas vidū, 46 gadi aukstā kara, Varšavas paktu, pastāvīgus kodolkara draudus (Kuba 1962), un Korejas un Vjetnamas karu (tas nebūtu iespējams bez Krievijas ieročiem).

Tas būtu bijis tikai stāsts par vēsturi, par zaudēto iespēju uzlabot pasauli, ja vien šī pagātnes atbalss nebūtu atskanējusi atkal 2012.g.26. martā. Baraks Obama runāja ar Krievijas prezidenta ielikteni Dmitriju Medvedjevu. Abiem nezinot, mikrofons joprojām bija palicis ieslēgts. Medvedjevs, runājot Vladimiru Putinu vārdā, izteica prasības un lūdza koncesijas Austrumeiropā. Obama tāpat kā Rūzvelts 1943.g., bija vēlēšanu priekšvakarā, tāpēc gandrīz čukstus viņš teica: "Šīs ir manas pēdējās vēlēšanas. Kad es būšu ievēlēts, tad es būšu elastīgāks". Medvedjevs atbildēja: "Es saprotu, es nodošu ziņu Putinam." Tātad vēlreiz tikt ievēlētam ir daudz svarīgāk nekā darīt pareizās lietas.

Ja pārbaudītu, kuras valstis ANO visvairāk atbalstīja un balsoja kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm pēdējo 20 gadu laikā, tad nebūtu grūti pamanīt, ka tās bija Austrumeiropas valstis. Tās ir pateicīgas, ka ASV (pēc Rūzvelta aiziešanas) nekad nav atzinušas inkorporāciju Krievijā, okupāciju un Krievijas kontroli pār tām. Gandrīz visas tās nosūtīja karaspēku uz Irāku un Afganistānu, lai cīnītos un mirstu kopā ar amerikāņiem.

Savukārt Krievija bieži iebilst pret ASV politiku tādos jautājumos kā par Ziemeļkoreju, Irānu, Lībiju, Sīriju, un izmanto savas veto tiesības ANO.

Saka, ka lielajām valstīm nav draugu, tikai intereses. Skumji.

Ja Obama gatavojas veikt darījumus ar Putinu, tad tiem vajadzētu būt par to kā beidzot nosūtīt atpakaļ uz Krieviju visus krievu kolonistus un okupantus, jo īpaši militāristus, kas tikai novilka savus formastērpus tikai 1991.gadā un palika iepriekš okupētajās valstīs, nevis atgriezās uz Krieviju, kā tas ir paredzēts visos starptautiskajos tiesību aktos. Ja Obama varētu nogādāt visus Krievijas kolonistus atpakaļ uz Krieviju, tad viņš beidzot būtu izbeidzis Otro pasaules karu Eiropā un varētu saņemt Nobela miera prēmiju.

Obama ir izvēlējies uz Austrumeiropas rēķina veikt darījumus ar Putinu – ar cilvēku, kurš ir teicis, ka komunistiskās Padomju Savienības sabrukums bija lielākā traģēdija 20.gadsimtā. Ne pirmais pasaules karš, kurā Eiropa zaudēja veselu paaudzi jaunu vīriešu, ne Otrais pasaules karš, ne holokausts, kur 6 miljoni cilvēku gāja bojā, bet Putina mīļotā Padomju Savienība, kuru Putins cenšas atjaunot. Ko tas norāda par Putina vērtībām un morāli?

Taču diemžēl pat pirms 26. marta "neizslēgtā mikrofona", Obama bija devis bīstamas signālus Austrumeiropai ar savu "reset” programmu jeb „jauno pieeju" Krievijai. Šķiet, ka vecā pieeja, kas 1991.gadā noveda pie Krievijas impērijas sabrukuma (ko Ronalds Reigans nosauca par "Tautu cietumu") nebija Obamam pietiekami laba. Piemēram, pēdējie divi vēstnieki, ko Obama ieceļ uz Latvijā, reizēm runā tā, it kā viņi būtu tikko beiguši Maskavas diplomāta skolu. Viens no tiem īsi pirms svarīgām vēlēšanām atklāti apmeklēja mājās vienu no agresīvākajiem un radikālākajiem Latvijas krievu līderiem; cilvēku, kas bija draudējis ar vardarbību Latvijā, ja vēlēšanas nebeigsies tā, kā krievi gribētu. Vai šī vizīte bija paredzēta lai iebiedētu latviešus?

Es balsoju par Obama iepriekšējā reizē, bet vai šoreiz es un tie, kam rūp par Austrumeiropas valstis un tautas, var atbalstīt cilvēku, kurš ir nolēmis iet „nākošās Jaltas” virzienā?

Aivars Slucis

Nē Latvijas pārkrievošanai!

sestdiena, 2013. gada 25. maijs

Nē Latvijas pārkrievošanai!

http://mod2.la.lv/main1.php?dat=2013-05-24&type=la

Nē Latvijas pārkrievošanai!

Nesen angļu un izraēliešu avīzēs bija izteiktas bažas par Latvijas pārkrievošanu, atgriešanos Krievijas sfērā un zem Krievijas varas. Mūsu draugi rūpējas par mums, uztraucas par Latvijas pārkrievošanu, bet latvieši paši guļ un turpina balsot par partijām, kas veicina Latvijas pārkrievošanu un gļēvulīgi piekāpjas krievu un rietumu kreiso spiedieniem.

Agrāk latvieši meklēja ieročus kur vien varēja, lai sargātu Latviju no krieviem. Cīnījās sīvās kaujas Volkovas purvos un pie Mores. Daļa Kurzemes vēl bija brīva, kad Otrais Pasaules karš beidzās. Pēc tam desmitiem tūkstoši latviešu, vīrieši un sievietes, turpināja karu pret krieviem kā partizāni visos Latvijas reģionos līdz 1956.g. Bet šodien latviešiem ir bailes, ka kāda krieviete viņus izlamās, ja nerunās krieviski.

Latvijas pārkrievošana sākās ar pirmo okupāciju 1940.g. un turpinājās ar otro okupāciju 1944.g., kad latvieši tika nogalināti un izsūtīti uz Sibīrijas nāves nometnēm un pilnīgi nelegāli viņu vietā Latvijā tika iesūtīti 1.000.000 krievu okupanti.

Kad Padomju Savienība – Krievijas Impērija sabruka 1991.g., visiem krieviem vajadzēja atgriezties uz Krieviju. Visām agrākām Latvijas valdībām galvenajam uzdevumam vajadzēja būt atbrīvot Latviju no krieviem. Bet šinīs valdībās bija galvenokārt bijušie padomju, komunistu nomenklatūristi, nopirktie, šantažētie, iebaidītie un tādēļ viņi nepanāca Latvijas dekolonizāciju. Latvijā palika arī militāristi un čekisti ar savām ģimenēm. Tad Latvijas valdības atļāva lielākai daļai no tiem visādos veidos iegūt Latvijas pilsonību. Tā Latvija tika pārkrievota tik tālu, ka ar krievu valodu vien Latvijā pietiek, bet ar latviešu valodu nē, un tādēļ jauniešiem, kas prot tikai latviešu un angļu valodas, jābrauc prom. Nekur citur pasaulē tā nav, ka ar pamatnācijas valodu nepietiek.

Un tas vēl nebija pietiekoši slikti, tādēļ SC, TP, ZZS un PLL dabūja caur Saeimu „pastāvīgās uzturēšanās likumu”, kas ir tik bīstams, ka katrs krievs no Maskavas var tagad legāli pārcelties uz Latviju, kaut vai visi 8 miljoni, jo dzīvokļi Maskavā ir dārgāki nekā Rīgā un, pārdodot vienu Maskavā, var nopirkt divus Rīgā – sev un radiem. Šie krievi protams nezina ne vārdu latviski, un tā turpinās Latvijas pārkrievošana. Tagadējā valdība, Vienotība un Zatlerieši noraidīja NA ierosinājumu šo bīstamo „pastāvīgās uzturēšanās” likumu atcelt.

Tādēļ ir pienācis ārkārtas stāvoklis latviskas Latvijas izdzīvošanai. Lasot rietumu avīzes var redzēt. ka viņi to saprot vēl labāk nekā latvieši. Tādēļ viņi (izņemot krievu aģentus un īsti kreisos) atbalstīs latviešus, ja mēs rīkosimies lai glābtu latvisku Latviju no Krievijas un krieviem.

1991.g. latvieši domāja, ka daudz vairāk krievu atgriezīsies uz viņu tēvzemi un no tiem, kas paliks, vecākā šovinistiskā militāristu paaudze dabiski nomirs un viņu bērni būs dedzīgi lojāli latvieši. Tā protams neiznāca, jo krievu vecāki iemācīja bērniem nīst latviešus, sūdzējās bērnu priekšā par pazaudētām privilēģijām un kundzību pār latviešiem un rezultāts bija valodas referendums.

Tas pierādīja, ka nekāda integrācija nav iespējama. Tagad jāiet citu ceļu.

Ir jānodibina viena jauna „superministrija” – pāri visām citām. To varētu saukt par „Latvijas Atkrievošanas Ministriju” jeb LAM. Tās galvenais uzdevums būtu pārbaudīt visus Saeimas lēmumus lai tie nepieļautu nevienu krievu vairāk Latvijā. LAM būtu veto vara pār visiem lēmumiem. LAM budžets būtu vismaz 2%.

Tad LAM nodrošinātu:

1. Nopietnu gandrīz visu krievu repatriāciju strādājot kopa ar ES, NATO, ASV un Krieviju, lai repatriētu krievus uz Krieviju kur viņi ir vajadzīgi. Bet ja ne uz Krieviju, tad uz kādu citu Jaltas valsti.

2. Pārbaudītu visas pilsonības, kas iegūtas pēc 1940. gada, ar mērķi anulēt 90 % no tām.

3. Atceltu pašreizējo „pastāvīgās uzturēšanās likumu”.

4. Panāktu lielāku budžetu Valodas Aizsardzības birojam.

5. Publicēt „čekas maisus”. Čekisti zina kas tur ir iekšā, bet normālie latvieši nezina. Tas dod čekistiem priekšroku un iespēju šantažēt.

6. Apmainītu visus krievus Latvijas cietumos pret latviešiem Krievijas cietumos.

7. Aizliegtu „Jauno Vilni”.

8. Ierobežot tūrismu no Krievijas

9. Ierobežot investīcijas no Krievijas, sevišķi bankās.

LAM pastāvēs tikai līdz tam laikam, kamēr Latvijā krievvalodīgo skaits būs 10% vai mazāk.



Lai glābtu Latviju no pārkrievošanas, vajag griezt seju uz Skandināviju un Rietumiem un muguru uz Austrumiem, no kurienes tikai ļaunums ir nācis pēdējos 500 gadus.



Aivars Slucis

Cold War II

COLD WAR II

It can be said that Cold War 2 started at the beginning of 2012 with Putin’s election campaign and reelection as president of Russia. Cold War 2 will probably last as long as Cold War 1, some 40 to 50 years for the next two parties in Russia after Putin’s party are the Communists and the Russian Fascists. Russians don’t seem to have any deep desire for democracy and tolerated Communists for over 70

years (1917 – 1991) with no attempt to overthrow them.

In Cold War 1, the borders between democracy and communism, between the Warsaw pact and NATO, were well defined and clear. Today, NATOs eastern border should be the eastern border of Latvia, a member of NATO, but it is not. The border runs somewhere thru the middle of Latvia for in Latvia are almost a million Russians who did not leave Latvia and did not return to Russia in 1991 when the Soviet Union collapsed. Almost all of them are militarists, secret policemen (KGB) and their families and relatives. Even before 1991, many Russian officers chose to retire in Latvia for it was warmer there and brought their families. Latvia was a border country and therefore filled with military bases and soldiers. In 1991 rather than return to Russia, many of these militarists only took off their uniforms and remained in Latvia. The secret policemen didn't even have to take off their uniforms. All together, the earlier retired Russian officers, those who took off their uniforms in 1991/92, the secret policemen, the Russians who worked on the military bases as drivers and cooks for example, and the secret police secretaries and their families and other dependents, make up the vast majority of the Russians in Latvia.

Therefore Latvia, a member of NATO is still occupied by Russians.

The problem is magnified because the older generations of these militarists, being angry about their lost privileges and power, have so poisoned and corrupted the minds of the younger generation of Russians against the Latvians, that they are ruined for any normal life in Latvia, and all must leave. Recently these younger Russians have burned Latvian flags, put hateful antilatvian skits on the internet, have vandalized Jewish cemeteries and tried to blame it on the Latvians, and bragged that they are disloyal to Latvia, which means that they are disloyal to NATO.

Until now Western Europe and USA, lead by their leftists, bought OSCE commissars and Russian agents of influence recruited during Cold War 1, have taken the side of the Russians against the Latvians, calling the Russians some kind of minority. The last two USA ambassadors to Latvia exemplify this clearly. But now that Cold War 2 has started its time for NATO and USA to get serious and remember that almost all Russians in Latvia voted against Latvia joining NATO and European Union and almost all Latvians voted for it. Every year in Russia there is a survey as to which country the Russians consider their greatest enemy. USA and Latvia are usually 2 and 3 in this survey (first usually is Georgia or Estonia). Why do you support your enemies against your friends?

From Russians and Russian media the Latvians have heard:

• We should have shot more of you (Latvians) when we could.
• Latvia is a nice place except there are too many Latvians there.
• Latvian language is a dogs language.
• Latvia is part of Russia.
• Latvia's independence in 1918 was a mistake.

It is very stressful and unfair for the Latvians to have their country be still partly occupied and to tolerate so many Russians who are there illegally and who hate and dislike them. The Russians should have all left in 1991/92 and only the leftists in Western Europe and US state department prevented it. But now you have no choice. Cold War 2 needs clear borders, so that there are no misunderstandings, and that should be the Eastern border of Latvia.

Fortuitously, Putin needs these close to million Russians in Latvia back in Russia. The older generations of Russians have ruined the younger generations for any normal life in Latvia, but only in Latvia. They would be ideal in Putin’s Russia, for Putin is similar to the older generation of Russian militarists in Latvia. Russia’s population is decreasing by over a million Russians every year. Recently, Putin bragged to Hilary Clinton that he will now develop Russia’s Asian part – 3/4 of Russia, but with what? Vietnamese, Korean and Chinese workers won’t be enough. There has to be a substantial number of Russians there also.

US foreign policy is turning justifiably towards Asia, but in Eastern Europe there is unfinished business from WW2 when the West gave Eastern Europe to Russia and Stalin. The Russians in Latvia are a direct result of this. It would be morally good for Western Europe and USA to get these less than a million Russians out of Latvia. You will feel good. It should also not be too difficult for that is in the real interests of NATO, USA, Latvia and also Russia.

Aivars Slucis

3452 Autumn Woods Drive

Chasca, MN 55318

USA

"Savs cilvēks" premjera birojā? - Dombrovska sadarbība ar aģentiem

http://www.pietiek.com/raksti/_savs_cilveks__premjera_biroja
A. Margēviča 07.08.2011

Omulīgais vīrs, kurš bieži redzams līdzās premjeram Valdim Dombrovskim, – viņa ekonomikas padomnieks Gints Freimanis – ārēji neatgādina cilvēku no spiegu romāniem. Tomēr tieši uz Freimani kā personu, caur kuru notiek neformāla informācijas un viedokļu apmaiņa starp specdienestiem un premjera biroju, Pietiek jau ilgākā laika posmā norādījuši vairāki savstarpēji nesaistīti avoti.

Pats Freimanis atzīst, ka savulaik strādājis Drošības policijā, bet uzsver, ka nekad neesot strādājis Satversmes aizsardzības birojā (SAB), lai gan uzrunāts šim darbam pirms aptuveni 17 gadiem esot. Vairāki avoti, kas savu karjeru valsts drošības iestādēs sākuši veidot vienlaikus ar Freimani, gan ir pauduši pretēju pārliecību, proti, ka viņš ir bijis un, iespējams, vēl aizvien ir saistīts ar SAB.

Freimanis stāsta, ka esot tāls no politikas un neesot informēts par norisēm premjera partijā, tā liekot noprast, ka viņš nebūtu tas cilvēks, kuru izmantot kā ietekmes figūru. To, ka Freimanis nekad nav interesējies par politiskiem jautājumiem, atzīst arī viņa kādreizējie kolēģi Drošības policijā. Bet Freimanim, pēc premjera biroja esošo un bijušo darbinieku stāstītā, ir kāds cits būtisks resurss – viņš ir starp tiem nedaudzajiem, kam ir tuvas, kā izteicās kāds avots, „čomiskas” attiecībās ar Dombrovski, kura pilnīgu uzticību padomnieks bauda. Šīs attiecības abiem izveidojušās pirms gandrīz 10 gadiem, kad Freimanis bijis Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks finanšu ministra Dombrovska laikā.
Draudzīgs, smaidīgs, bet nekad nepļāpā lieku un ciešas attiecības ar kolēģiem neveido, - tā par Freimani izsakās viņa bijušie un esošie kolēģi. Ja pie citiem premjera birojā apmeklētāji nākot bieži, tad, ar ko tiekas Freimanis, nekad neviens redzējis neesot. „Viņš vienmēr iet satikties kaut kur ārpusē,” norāda kāds avots premjera birojā.
Kā uz aktīvu aizkulišu spēlētāju, kurš izmanto kontaktus premjeram Dombrovskim tuvajā lokā, Pietiek vairāki ar specdienestiem saistīti avoti norādījuši SAB darbinieku Aigaru Sparānu. Šādi neformāli kontakti notiekot, kad nepieciešams nodot rekomendācijas, kas formāli neiekļaujas SAB kompetencē. Pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas, 2010. gada oktobrī pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām šāda neformāla komunikācija notikusi ar mērķi premjeram nodot vēstījumu, ka nebūtu vēlama Aivara Lemberga zaļo zemnieku iesaistīšana koalīcijā. SAB, kā zināms, spēlējis būtisku lomu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izmeklēšanā pret Ventspils mēru un ir palīdzējis Lemberga aizturēšanā 2007. gada pavasarī.
„Kas tas tāds ir? Nē, tādu es nepazīstu. Uzvārdu dzirdējis es esmu, kaut kādos portālos lasījis, bet personiski es nepazīstu tādu cilvēku,” ir Freimaņa atbilde uz jautājumu, kas viņu saista ar Aigaru Sparānu. To, vai viņam ir kontakti ar SAB darbiniekiem, Freimanis komentēt atsakās: „Saprotiet, ir lietas, kuras es nevaru komentēt un nekomentēšu. Jebkurš SAB darbinieks, kas pie manis griežas ar kaut kādiem jautājumiem, kas ir manā kompetencē, mēs visi sadarbojamies, mēs visi esam Latvijas Republikas pilsoņi.” Freimanim kā premjera padomniekam ekonomikas jautājumos ir augstākās kategorijas pielaide valsts noslēpumam.
Ieraksts Freimaņa oficiālajā CV rāda, ka viņš 90. gados strādājis Iekšlietu ministrijā, neatšifrējot, kur tieši. Vairāki Freimaņa tālaika kolēģi jau iepriekš Pietiek norādījuši, ka viņš strādājis Drošības policijas 2. pārvaldē, kas vēlāk pārtapa par SAB Ārējās izlūkošanas pārvaldi. „Neizteiksmīgs, atbildēja par ārējiem sakariem, izmantoja to, ka zina franču valodu,” atceras kāds viņa kolēģis no Drošības policijas laikiem. Freimanis skaidro, ka strādājis Drošības policijas 2. pārvaldes Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departamentā. Sākotnēji Freimanis šajā departamentā bijis inspektors, vēlāk – starptautiskās nodaļas vadītājs. Daļa 2. pārvaldes vēlāk tika pievienota SAB, izveidojot specdienesta Ārējās izlūkošanas pārvaldi, bet Freimanis noliedz, ka jebkad būtu bijis SAB darbinieks. No darba Drošības policijā viņš aizgājis jau 1994. gadā, lai dotos studēt Francijas Nacionālajā administrācijas skolā. SAB tobrīd vēl tikai tika veidots, un 2. pārvalde vēl nebija tam pievienota, skaidro Freimanis. Viņš gan atzīst, ka 1994. gadā, kad jau studējis Francijā, viņu uzrunājis SAB, bet – bez sekmēm. „SAB mani it kā uzrunāja, jā, bet es aizgāju Eiropas apritē. Nevar teikt, ka es atteicos, nekādu nopietnu sarunu nemaz nebija,” skaidro Freimanis.
Tāpat Freimanis noliedz, ka PSRS sabrukuma priekšvakarā strādājot par franču valodas tulku padomju ieroču eksportētājiem Alžīrijā, būtu kaut kādā veidā saistīts ar Valsts drošības komiteju jeb KGB. 1980. gadu otrajā pusē viņš studējis Maskavas Kara svešvalodu institūtā, iegūstot vjetnamiešu un franču valodas kara tulka-referenta izglītību. Freimanis savā CV norāda, ka laikā no 1989. līdz 1990. gadam bijis kara tulks gaisa karaspēka bāzē Alžīrijā. Pietiek viņš apstiprina, ka kā profesionāla militārpersona dienējis PSRS bruņotajos spēkos, konkrēti – padomju ieroču eksportētājā Oboroneksport, kur tulkojis no krievu uz franču valodu un otrādi. „Alžīriešiem tolaik ar amerikāņiem bija vēl sliktākas attiecības kā ar krieviem, un Oboroneksport to izmantoja, tirgoja ieročus.”
Freimanis uzsver, ka viņam tolaik neesot bijis nekāda sakara ar padomju drošības dienestu KGB. Tas, ar ko nodarbojusies viņa struktūra PSRS bruņotajos spēkos, bijis „tīrais bizness”. „KGB bija pavisam cits resors, armijā par drošību atbildēja 2. pārvalde, kas bija GRU, bet es strādāju 10. pārvaldē, kas bija ārējo sakaru pārvalde. Tas bija tīrais Oboroneksport bizness, krievu ieroču eksports,” skaidro Freimanis. Alžīrijā viņš sabijis gandrīz divus gadus – no 1989. līdz 1990. gada beigām.

Prokrieviskuma velns vislabāk slēpjas dievišķās detaļās

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=371778:prokrieviskuma-velns-vislabk-slpjas-dievis-detas&catid=93:la-komentri&Itemid=440 class=
31.01.2013 Antons Kursītis, Valsts valodas centra kontroles nodaļas vadītājs 
Kā būtu, ja Latvijā būtu divas valsts valodas, var ļoti uzskatāmi pārliecināties, piemēram, Baltkrievijā, Īrijā, kur attiecīgi it kā tikpat vienlīdzīgajai baltkrievu un īru valodai valodu nežēlīgās konkurences apstākļos praktiski ir ierādīta godpilnā otrā jeb, precīzāk teikt, bezcerīgi pēdējā vieta gandrīz visās jomās.

Vislielākās problēmas Latvijā rada un radīs šis mūždien agresīvais, impēriskais krieviski runājošo (it sevišķi neatgriezeniski pārkrievoto padomju nekrievu) parastais šovinisms – ar "atbrīvotāj-okupanta ņirdzīgo cilvēktiesību smaidiņu" uzspiest savu dzimto valodu jebkurā valstī, kur laikus nesaņem pretī asu pretsparu.
Angliski, krieviski runājoša ekonomiskā vara ikdienas saskarsmē ar valsts un pašvaldību iestāžu, uzņēmumu darbiniekiem, kā arī privātuzņēmumos pārliecinoši uzspiež savu dzimto valodu. Dubultmorāles un dubultstandartu pārņemti no Eiropas Savienības un EDSO cilvēktiesību dažāda ranga emisāri, Krievijas politiskās, ekonomiskās un militārās varas ietekmēti, nekad un nekur būtībā nav aizstāvējuši ES valstu valodās (poļu, igauņu, lietuviešu) runājošo minoritāšu tiesības brīvi lietot savu dzimto valodu tāpat kā krieviem – krievu valodu Latvijā.
Daudzi krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji pēc valodu referenduma ir kļuvuši daudz agresīvāki, jo sajutuši ne tikai savu ekonomisko un daļēji arī politisko varu krievu valodas pašpietiekamības apstākļos Latvijas lielākajās pilsētās. Viņi nekļūdīgi sajutuši arī daudzu valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku bailes, gļēvumu, latviski hameleonisko spēju visur un visiem piemēroties. Viņi ir apzinājuši savus idejiskos līderus, kuri bezjēdzīgi nekonkurē savā starpā, bet naivajai publikai veiksmīgi spēlē "it kā labo un slikto", bet savā būtībā vienmēr "prokrieviskuma policistu".
Krieviski runājošo informatīvajā telpā nekad netiek pieļauta savējo nepārtraukta nozākāšana latviskā stilā par būtiskiem likumpārkāpumiem. Toties latviski runājošo informatīvajā telpā sekmīgi tiek kritizēti galvenokārt tikai tie oligarhi un politiķi, kuru dzimtā valoda ir latviešu valoda, it kā citu oligarhu un politiķu nebūtu.
Pašlaik ir nesamērīgi daudz šo krieviski, angliski runājošās ekonomiskās varas "pārtulkotu latvijiešu", kuri nav pieraduši, nespēj un pat paniski baidās latviski domāt, jo citādi varot sanākt "latviskās ziepes Briseles kāpostos". Reizē diemžēl un par laimi, šie "latvijieši" neatgriezeniski pazūd vēstures tulkojumā kā sarkanie latviešu strēlnieki Krievijas klajumos.
Ko darīt?
Vispirms darīt visu iespējamo, lai Ministru kabinetā, Saeimā netiktu apstiprināti Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātie grozījumi attiecīgajos normatīvajos aktos, kuru pieņemšana būtiski un neatgriezeniski samazinātu valsts valodas lietošanas jomu Latvijas augstskolās. Šī reformatoru kūsājošā enerģija valodu jomā jāvirza tādā gul-tnē, lai tiktu pieņemti normatīvie akti, kas nosaka to, ka pirmsskolas izglītības iestādēs, kur tiek īstenota mazākumtautību izglītības programma, valsts valoda bērniem jāmācās vairāk nekā "5 minūtes" dienā.
Ir jāizstrādā un jāpieņem Ministru kabineta noteikumi, kuri reglamentētu svešvalodu pieprasīšanas pamatotības kritērijus, svešvalodu prasmes līmeņus krievu valodas pašpietiekamības apstākļos, tāpat kā līdz šim valsts reglamentējusi valsts valodas prasmes pieprasīšanas kritērijus, līmeņus. Tas būtu sākotnējais pamats tam, lai Latvijas darba tirgū atgrieztos krieviski nerunājošie Latvijas pilsoņi un mazliet neomulīgāk sāktu justies nesen no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas iebraukušie un vietējie darba meklētāji, kuri neprot valsts valodu. Šo noteikumu prasību īstenošana likvidētu faktisko krievu valodas monopolstāvokli tautsaimniecības daudzu nozaru privātuzņēmumos Latvijas lielākajās pilsētās.
Lai praktiski veicinātu visu Latvijas iedzīvotāju integrāciju noteicoši ne uz krievu, angļu valodas, bet tieši uz valsts valodas pamata, būtu lietderīgi izdarīt grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un citos normatīvajos aktos, lai Latvijas TV, radio, internetā visu reklāmu teksts, kurš ir tikai svešvalodās, būtu jātulko arī valsts valodā.
Arī valsts un pašvaldību iestāžu, uzņēmumu izdotie bukleti un citi informatīvie materiāli, informācija iestāžu elektroniskajās mājaslapās līdztekus valsts valodai pēc iedzīvotāju pieprasījuma nedrīkstētu būt tikai krievu valodā. Tie, kuriem dzimtā valoda ir krievu, nav un nedrīkst būt vienlīdzīgāki valodu lietojumā kā igauņi, lietuvieši, poļi, ebreji, ukraiņi. Ja iestādes attiecīgā mājaslapa ir arī krievu valodā, tad tai obligāti jābūt arī, piemēram, lietuviešu, igauņu, poļu, baltkrievu, latgaliešu rakstu valodā.
Valsts un pašvaldību amatpersonām, uzstājoties Latvijas TV, radio, būtu jāuzrunā savi valsts iedzīvotāji tikai valsts valodā, jo valsts valoda ir tikai viena, vai arī līdztekus valsts valodai – obligāti visās vismaz 30 minoritāšu valodās. Nav pieļaujama absolūti nevienlīdzīga attieksme pret daudzo minoritāšu valodu lietojumu apstākļos, kad Latvijā ir tikai viena valsts valoda un nodokļus, nodevas visi iedzīvotāji maksā vienādi, t. i., neatkarīgi no viņu dzimtās valodas.
Ja tuvāko gadu laikā netiks būtiski reglamentēta un ierobežota nepamatota un nesamērīga svešvalodu prasmes pieprasīšana no darbiniekiem, kā arī īstenoti citi valsts valodu aizsargājošie pasākumi, tad pārliecinošā uzvara valodu referendumā 2012. gada 18. februārī, pašiem it kā nemanot un negribot, var pārvērsties par Pirra uzvaru pašu tēvzemē.

Par KGB darbošanos mūsdienās

2012.g.27.dec. Maskavā sākās tiesas prāva pret ASV pilsoni Sergeju Magņitski, kurš miris Kremļa cietumā pirms trim gadiem. Tam visam ir putinisks rokraksts, lai ar meliem, demagoģiju slēptu savus noziegumus, jo amerikāņi pieņēma sankcijas pret tiem, kas viņu notiesāja. KGB ir sava sistēma, kā izrēķināties ar opozīciju. Protesta gājiena vadītāju Navaļniju arestēja un apsūdzēja izdomātos pārkāpumos, citus40 cilvēkus iegrūda speciālos autobusos, noturēja visu nakti, tad atbrīvoja. Kad Tallinā pārvietoja ‘bronzas zaldātu Aļošu’, tad Kremlis iesūtīja pilsētā krievu jauniešu bandas no grupējuma ''naši'', kas laupīja veikalus, dauzīja skatlogus, dedzināja utt., lai visi redz, cik tauta ir nikna, ja aizskar ''zaldātu''.

Kad 2009.g. 13. janvārī Rīgā notika grautiņi, liela krievu jauniešu grupa, turot Krievijas karogu, bļāva „ROSSIJA”. Neviens netika aizturēts, vispār šī krievu grupa netika pieminēta apsūdzības dokumentos. Laikam kādam tas bija izdevīgi. Kad Maskavā protestētāji pulcējas gājienam, tajā vietu ieņem arī jaunieši no Putinam uzticamās bandas „naši” un noskaņojums protestētājos izmainās. 2008.g.augustā,kā tagad atzinis Medvedjevs, Krievija Gruzijā iebrukusi ar mērķi nepieļaut, ka tā iestājas NATO Toreiz tanki šāva, bumbvedēji meta bumbas, mājas sabruka, cilvēki tika nogalināti un politiķi parunājās.

Decembrī Kremlis paziņoja, ka 2013.gadā Krievija un Baltkrievija rīkos militāros manevrus pie Baltijas valstu robežām. Rokraksts ir pazīstams - ik pa laikam šai valstij patīk izmēģināt kādu jaunu ieroci un to cildināt kā izcili labu, bet, skatoties kaimiņvalsts TV, var uzzināt, ka cilvēki slimo ar tuberkulozi, liels ir ar HIV vīrusu slimo skaits, pavisam bēdīgs stāvoklis ir ar alkoholismu un narkotisko vielu izplatību. Nerūpēties par savu tautu - tas arī pieder tam pašam rokrakstam.

ATIS SKALBERGS

Par [VDK/KGB] aģentiem, kas aizstāv padomju laikus

Nesen iznākusi vēsturnieka Jura Pavloviča grāmata'' Padomju Latvijas ikdiena''. Tā ir tendenciozi uzrakstīta grāmata, kas aizstāv padomju režīmu, stāsta par dažādām sadzīviskām lietām, kas bijušas labas, izvairās runāt par būtiskiem politiskiem jautājumiem, par VDK darbību. par rusifikāciju, militarizāciju. Par izsūtīšanām 1949.g.martā raksta kā par sliktu pasākumu, neko nenosodot, nemeklējot šī nozieguma cēloņus padomju ideoloģijā it kā pieradinot lasītāju, ka tas nav nekas sevišķs. Grāmatas sākumā autors atzīst, ka nepretendē uz zinātniskumu, bet grib tikai pateikt savas domas par tiem laikiem. Viņš neslavē to, bet modina nostaļģiju par to laiku, izvairās skart padomju režīma noziegumus.

Grāmatas būtību atklāj vēstures Dr. Ritvars Jansons ''Latvijas Avīzē'' 2012.g.20.decembrī, pārliecinoši parādot, ka tā grāmata ir melu pilna un pēc būtības kalpo padomju režīma maigai aplūkošanai, izplatot negodīgu informāciju. Ja to izlasa jaunietis bez priekšzināšanām, tad viņš tiek maldināts. Uzreiz uzrakstīt cildinošu grāmatu par padomju sistēmu būtu stulbi, tāpēc naidīgie spēki sāk ar nostalģisku pļāpāšanu. Tāda informācija ir vajadzīga mūsu valsts ienaidniekiem, lai pieradinātu pie citiem uzskatiem. Tas ir mērķtiecīgs, ļauns darbs, kas gadu gaitā patiesībai uzvilks melīgas krāsas tīklu.

Decembrī iznāca VDK Aģenta divi dzejoļu krājumi, kas neko pret mūsu valsti sliktu nesaka, viņš pieradina pie domas, ka tie, kas ticēja KGB augstā virsnieka IMANTA ĻEŠINSKA atmiņām par čeku, jau daudz ko ir aizmirsuši. Nule pieminētais aģents 1978.g. 5.septembrī kopā ar sievu un meitu Vašingtonā pieprasīja politisko patvērumu un uzrakstīja atmiņas par čekas aģentiem un darbības veidiem. Tās derētu izdot atkārtoti, jo tur minētie fakti un personas noder arī šodien.

2012.g. 25. decembrī Latvijas radio bija diskusija par padomju laikiem ar visai pozitīvu noskaņu. Tātad darbojas VDK tīkls, kas plānveidīgi dara savu darbu. Ir zināms. ka Ordeņu kapitulā, kur komisija spriež, kam piešķirt valsts apbalvojumus, darbojas VDK aģents. Viņi ir aktivizējušies dažādās vietās. Par to saukšanu pie atbildības jārūpējas attiecīgām iestādēm. ČEKAS maisi joprojām nav atvērti. Tāda ir tā patiesība.

       ATIS SKALBERGS

Krievu valodā rakstot: vieni musina, citi izglīto

04.01.2013 Franks Gordons
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=369409:krievu-valod-rakstot-vieni-musina-citi-izglto&catid=93:la-komentri&Itemid=440 class= 

Rīgā tagad iznāk tikai viens vienīgs krievvalodīgs dienas laikraksts, toties divtik kaujiniecisks: Bļinova un Kirilova vadībā mobilizētas, var teikt, asākās spalvas. Visasākā ir Nikolajam Kabanovam, kurš "Vesti" pielikumā "7 sekretov" apgalvo, ka Latvijas varturi pārspējuši zinātniskās fantastikas lielmeistarus, pat nupat mūžībā aizgājušo Reju Bredberiju. 

Kas tad noticis? Kratīšana "četru pieaugušu vīriešu" (Girsa, Lindermana, Osipova un Peskova) dzīvokļos, turklāt "vienlaikus Rīgā, Ļibavā un Dvinskā". 
Tātad Liepāju un Daugavpili Kabanova atlantā velti meklēt. Kabanovam, var saprast, žēl to desmit vai pat simttūkstoš latu, ko Drošības policija tērējusi, izsekojot šo "četru pieaugušo vīriešu" gaitām. Latviju Kabanovs raksturo kā "riebīgu policejisku valsti" un atgādina, ka decembris, kad notika minētās kratīšanas, vispār ir kaut kāds sasodīts mēnesis: 1934. gada 1. decembrī taču tika nošauts Kirovs. Un šāvējs bija Nikolajevs, kam Kirovs gribējis atņemt viņa "visai drausmīga paskata (strašnovatoj) latvisko sieviņu Mildu Drauli".
Murgains atgādinājums, nudien. Bet Kabanova mājiens ir nepārprotams: Latvijā briest – pagaidām vēl tikai psihisks – terors. "Es personīgi," raksta Kabanovs, "grasos pretoties šīs šaušalīgās mašīnas kustībai. Un jūs?" Kabanovs musina lasītājus, un antilatviskais jeb letofobiskais zemteksts 
sprauktin spraucas ārā.
Labi vēl, ka Rīgā krievu valodā iznāk kompānijas "Belokon holding" žurnāls "Otkritij gorod" ("Atvērtā pilsēta") ar savu aktuālo tīmekļa portālu freecity.lv. Un mums ir prieks uzzināt, ka šā izdevuma žurnāliste Kristīne Moržāne saņēmusi Valsts valodas aģentūras balvu "Valodas stāstnieks 2012".
Šī žurnāliste, kas raksta krievu valodā, šajā izdevumā nākusi klajā ar virkni patiesi sirsnīgu rakstu par svētīgiem latviešu un krievu kontaktiem, par t. s. internacionālām ģimenēm, par sekmīgu krievvalodīgo integrāciju latviskā vidē.
Vieni musina un kūda, citi – tai pašā kirilicā – apgaismo un izglīto. Diemžēl kabanovi ir skaļāki un spalgāki.