Nekad vairs (nepieļausim jaunu "molotova - ribentropa / obamas - putina" paktu)!

Vairāk nekad!

(Publikācija New York Times, 2012.g.15.sept, 17A lpp)

1943.gada novembrī, kad Otrā pasaules kara rezultāts bija kļuvis skaidrs, sabiedrotie - Čērčils, Rūzvelts un Staļins, tikās Teherānā plānot pēckara Eiropas nākotni. Staļins lika saprast, ka Krievija vēlas kontroli un ietekmi pār Austrumeiropu. 1944.gada novembrī Rūzvelts tuvojas vēlēšanas, un tāpēc deva ziņu Staļinam, ka viņš nevar atklāti piekrist pirms vēlēšanām, jo Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvo daudz cilvēku ar Austrumeiropas izcelsmi.

Sabiedrotie vēlreiz satikās 1945.gada februārī Jaltā pēc tam, kad Rūzvelts tika atkārtoti ievēlēts, un tagad Rūzvelts piekrita gandrīz visām Staļina prasībām Austrumeiropā, neskatoties uz Čērčila iebildumiem, un līdz ar to nosodīja Austrumeiropas un tās 300 miljonus cilvēku uz 46 gadiem ar krievu kundzību un apspiešanu. Drosmīgākie, kas mēģināja oponēt pret krieviem, tika nogalināti vai nosūtīti uz Sibīriju.

Rietumiem šī Rūzvelta izpārdošana Staļinam nozīmēja "dzelzs priekškaru" Eiropas vidū, 46 gadi aukstā kara, Varšavas paktu, pastāvīgus kodolkara draudus (Kuba 1962), un Korejas un Vjetnamas karu (tas nebūtu iespējams bez Krievijas ieročiem).

Tas būtu bijis tikai stāsts par vēsturi, par zaudēto iespēju uzlabot pasauli, ja vien šī pagātnes atbalss nebūtu atskanējusi atkal 2012.g.26. martā. Baraks Obama runāja ar Krievijas prezidenta ielikteni Dmitriju Medvedjevu. Abiem nezinot, mikrofons joprojām bija palicis ieslēgts. Medvedjevs, runājot Vladimiru Putinu vārdā, izteica prasības un lūdza koncesijas Austrumeiropā. Obama tāpat kā Rūzvelts 1943.g., bija vēlēšanu priekšvakarā, tāpēc gandrīz čukstus viņš teica: "Šīs ir manas pēdējās vēlēšanas. Kad es būšu ievēlēts, tad es būšu elastīgāks". Medvedjevs atbildēja: "Es saprotu, es nodošu ziņu Putinam." Tātad vēlreiz tikt ievēlētam ir daudz svarīgāk nekā darīt pareizās lietas.

Ja pārbaudītu, kuras valstis ANO visvairāk atbalstīja un balsoja kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm pēdējo 20 gadu laikā, tad nebūtu grūti pamanīt, ka tās bija Austrumeiropas valstis. Tās ir pateicīgas, ka ASV (pēc Rūzvelta aiziešanas) nekad nav atzinušas inkorporāciju Krievijā, okupāciju un Krievijas kontroli pār tām. Gandrīz visas tās nosūtīja karaspēku uz Irāku un Afganistānu, lai cīnītos un mirstu kopā ar amerikāņiem.

Savukārt Krievija bieži iebilst pret ASV politiku tādos jautājumos kā par Ziemeļkoreju, Irānu, Lībiju, Sīriju, un izmanto savas veto tiesības ANO.

Saka, ka lielajām valstīm nav draugu, tikai intereses. Skumji.

Ja Obama gatavojas veikt darījumus ar Putinu, tad tiem vajadzētu būt par to kā beidzot nosūtīt atpakaļ uz Krieviju visus krievu kolonistus un okupantus, jo īpaši militāristus, kas tikai novilka savus formastērpus tikai 1991.gadā un palika iepriekš okupētajās valstīs, nevis atgriezās uz Krieviju, kā tas ir paredzēts visos starptautiskajos tiesību aktos. Ja Obama varētu nogādāt visus Krievijas kolonistus atpakaļ uz Krieviju, tad viņš beidzot būtu izbeidzis Otro pasaules karu Eiropā un varētu saņemt Nobela miera prēmiju.

Obama ir izvēlējies uz Austrumeiropas rēķina veikt darījumus ar Putinu – ar cilvēku, kurš ir teicis, ka komunistiskās Padomju Savienības sabrukums bija lielākā traģēdija 20.gadsimtā. Ne pirmais pasaules karš, kurā Eiropa zaudēja veselu paaudzi jaunu vīriešu, ne Otrais pasaules karš, ne holokausts, kur 6 miljoni cilvēku gāja bojā, bet Putina mīļotā Padomju Savienība, kuru Putins cenšas atjaunot. Ko tas norāda par Putina vērtībām un morāli?

Taču diemžēl pat pirms 26. marta "neizslēgtā mikrofona", Obama bija devis bīstamas signālus Austrumeiropai ar savu "reset” programmu jeb „jauno pieeju" Krievijai. Šķiet, ka vecā pieeja, kas 1991.gadā noveda pie Krievijas impērijas sabrukuma (ko Ronalds Reigans nosauca par "Tautu cietumu") nebija Obamam pietiekami laba. Piemēram, pēdējie divi vēstnieki, ko Obama ieceļ uz Latvijā, reizēm runā tā, it kā viņi būtu tikko beiguši Maskavas diplomāta skolu. Viens no tiem īsi pirms svarīgām vēlēšanām atklāti apmeklēja mājās vienu no agresīvākajiem un radikālākajiem Latvijas krievu līderiem; cilvēku, kas bija draudējis ar vardarbību Latvijā, ja vēlēšanas nebeigsies tā, kā krievi gribētu. Vai šī vizīte bija paredzēta lai iebiedētu latviešus?

Es balsoju par Obama iepriekšējā reizē, bet vai šoreiz es un tie, kam rūp par Austrumeiropas valstis un tautas, var atbalstīt cilvēku, kurš ir nolēmis iet „nākošās Jaltas” virzienā?

Aivars Slucis

Nē Latvijas pārkrievošanai!

sestdiena, 2013. gada 25. maijs

Nē Latvijas pārkrievošanai!

http://mod2.la.lv/main1.php?dat=2013-05-24&type=la

Nē Latvijas pārkrievošanai!

Nesen angļu un izraēliešu avīzēs bija izteiktas bažas par Latvijas pārkrievošanu, atgriešanos Krievijas sfērā un zem Krievijas varas. Mūsu draugi rūpējas par mums, uztraucas par Latvijas pārkrievošanu, bet latvieši paši guļ un turpina balsot par partijām, kas veicina Latvijas pārkrievošanu un gļēvulīgi piekāpjas krievu un rietumu kreiso spiedieniem.

Agrāk latvieši meklēja ieročus kur vien varēja, lai sargātu Latviju no krieviem. Cīnījās sīvās kaujas Volkovas purvos un pie Mores. Daļa Kurzemes vēl bija brīva, kad Otrais Pasaules karš beidzās. Pēc tam desmitiem tūkstoši latviešu, vīrieši un sievietes, turpināja karu pret krieviem kā partizāni visos Latvijas reģionos līdz 1956.g. Bet šodien latviešiem ir bailes, ka kāda krieviete viņus izlamās, ja nerunās krieviski.

Latvijas pārkrievošana sākās ar pirmo okupāciju 1940.g. un turpinājās ar otro okupāciju 1944.g., kad latvieši tika nogalināti un izsūtīti uz Sibīrijas nāves nometnēm un pilnīgi nelegāli viņu vietā Latvijā tika iesūtīti 1.000.000 krievu okupanti.

Kad Padomju Savienība – Krievijas Impērija sabruka 1991.g., visiem krieviem vajadzēja atgriezties uz Krieviju. Visām agrākām Latvijas valdībām galvenajam uzdevumam vajadzēja būt atbrīvot Latviju no krieviem. Bet šinīs valdībās bija galvenokārt bijušie padomju, komunistu nomenklatūristi, nopirktie, šantažētie, iebaidītie un tādēļ viņi nepanāca Latvijas dekolonizāciju. Latvijā palika arī militāristi un čekisti ar savām ģimenēm. Tad Latvijas valdības atļāva lielākai daļai no tiem visādos veidos iegūt Latvijas pilsonību. Tā Latvija tika pārkrievota tik tālu, ka ar krievu valodu vien Latvijā pietiek, bet ar latviešu valodu nē, un tādēļ jauniešiem, kas prot tikai latviešu un angļu valodas, jābrauc prom. Nekur citur pasaulē tā nav, ka ar pamatnācijas valodu nepietiek.

Un tas vēl nebija pietiekoši slikti, tādēļ SC, TP, ZZS un PLL dabūja caur Saeimu „pastāvīgās uzturēšanās likumu”, kas ir tik bīstams, ka katrs krievs no Maskavas var tagad legāli pārcelties uz Latviju, kaut vai visi 8 miljoni, jo dzīvokļi Maskavā ir dārgāki nekā Rīgā un, pārdodot vienu Maskavā, var nopirkt divus Rīgā – sev un radiem. Šie krievi protams nezina ne vārdu latviski, un tā turpinās Latvijas pārkrievošana. Tagadējā valdība, Vienotība un Zatlerieši noraidīja NA ierosinājumu šo bīstamo „pastāvīgās uzturēšanās” likumu atcelt.

Tādēļ ir pienācis ārkārtas stāvoklis latviskas Latvijas izdzīvošanai. Lasot rietumu avīzes var redzēt. ka viņi to saprot vēl labāk nekā latvieši. Tādēļ viņi (izņemot krievu aģentus un īsti kreisos) atbalstīs latviešus, ja mēs rīkosimies lai glābtu latvisku Latviju no Krievijas un krieviem.

1991.g. latvieši domāja, ka daudz vairāk krievu atgriezīsies uz viņu tēvzemi un no tiem, kas paliks, vecākā šovinistiskā militāristu paaudze dabiski nomirs un viņu bērni būs dedzīgi lojāli latvieši. Tā protams neiznāca, jo krievu vecāki iemācīja bērniem nīst latviešus, sūdzējās bērnu priekšā par pazaudētām privilēģijām un kundzību pār latviešiem un rezultāts bija valodas referendums.

Tas pierādīja, ka nekāda integrācija nav iespējama. Tagad jāiet citu ceļu.

Ir jānodibina viena jauna „superministrija” – pāri visām citām. To varētu saukt par „Latvijas Atkrievošanas Ministriju” jeb LAM. Tās galvenais uzdevums būtu pārbaudīt visus Saeimas lēmumus lai tie nepieļautu nevienu krievu vairāk Latvijā. LAM būtu veto vara pār visiem lēmumiem. LAM budžets būtu vismaz 2%.

Tad LAM nodrošinātu:

1. Nopietnu gandrīz visu krievu repatriāciju strādājot kopa ar ES, NATO, ASV un Krieviju, lai repatriētu krievus uz Krieviju kur viņi ir vajadzīgi. Bet ja ne uz Krieviju, tad uz kādu citu Jaltas valsti.

2. Pārbaudītu visas pilsonības, kas iegūtas pēc 1940. gada, ar mērķi anulēt 90 % no tām.

3. Atceltu pašreizējo „pastāvīgās uzturēšanās likumu”.

4. Panāktu lielāku budžetu Valodas Aizsardzības birojam.

5. Publicēt „čekas maisus”. Čekisti zina kas tur ir iekšā, bet normālie latvieši nezina. Tas dod čekistiem priekšroku un iespēju šantažēt.

6. Apmainītu visus krievus Latvijas cietumos pret latviešiem Krievijas cietumos.

7. Aizliegtu „Jauno Vilni”.

8. Ierobežot tūrismu no Krievijas

9. Ierobežot investīcijas no Krievijas, sevišķi bankās.

LAM pastāvēs tikai līdz tam laikam, kamēr Latvijā krievvalodīgo skaits būs 10% vai mazāk.



Lai glābtu Latviju no pārkrievošanas, vajag griezt seju uz Skandināviju un Rietumiem un muguru uz Austrumiem, no kurienes tikai ļaunums ir nācis pēdējos 500 gadus.



Aivars Slucis

Cold War II

COLD WAR II

It can be said that Cold War 2 started at the beginning of 2012 with Putin’s election campaign and reelection as president of Russia. Cold War 2 will probably last as long as Cold War 1, some 40 to 50 years for the next two parties in Russia after Putin’s party are the Communists and the Russian Fascists. Russians don’t seem to have any deep desire for democracy and tolerated Communists for over 70

years (1917 – 1991) with no attempt to overthrow them.

In Cold War 1, the borders between democracy and communism, between the Warsaw pact and NATO, were well defined and clear. Today, NATOs eastern border should be the eastern border of Latvia, a member of NATO, but it is not. The border runs somewhere thru the middle of Latvia for in Latvia are almost a million Russians who did not leave Latvia and did not return to Russia in 1991 when the Soviet Union collapsed. Almost all of them are militarists, secret policemen (KGB) and their families and relatives. Even before 1991, many Russian officers chose to retire in Latvia for it was warmer there and brought their families. Latvia was a border country and therefore filled with military bases and soldiers. In 1991 rather than return to Russia, many of these militarists only took off their uniforms and remained in Latvia. The secret policemen didn't even have to take off their uniforms. All together, the earlier retired Russian officers, those who took off their uniforms in 1991/92, the secret policemen, the Russians who worked on the military bases as drivers and cooks for example, and the secret police secretaries and their families and other dependents, make up the vast majority of the Russians in Latvia.

Therefore Latvia, a member of NATO is still occupied by Russians.

The problem is magnified because the older generations of these militarists, being angry about their lost privileges and power, have so poisoned and corrupted the minds of the younger generation of Russians against the Latvians, that they are ruined for any normal life in Latvia, and all must leave. Recently these younger Russians have burned Latvian flags, put hateful antilatvian skits on the internet, have vandalized Jewish cemeteries and tried to blame it on the Latvians, and bragged that they are disloyal to Latvia, which means that they are disloyal to NATO.

Until now Western Europe and USA, lead by their leftists, bought OSCE commissars and Russian agents of influence recruited during Cold War 1, have taken the side of the Russians against the Latvians, calling the Russians some kind of minority. The last two USA ambassadors to Latvia exemplify this clearly. But now that Cold War 2 has started its time for NATO and USA to get serious and remember that almost all Russians in Latvia voted against Latvia joining NATO and European Union and almost all Latvians voted for it. Every year in Russia there is a survey as to which country the Russians consider their greatest enemy. USA and Latvia are usually 2 and 3 in this survey (first usually is Georgia or Estonia). Why do you support your enemies against your friends?

From Russians and Russian media the Latvians have heard:

• We should have shot more of you (Latvians) when we could.
• Latvia is a nice place except there are too many Latvians there.
• Latvian language is a dogs language.
• Latvia is part of Russia.
• Latvia's independence in 1918 was a mistake.

It is very stressful and unfair for the Latvians to have their country be still partly occupied and to tolerate so many Russians who are there illegally and who hate and dislike them. The Russians should have all left in 1991/92 and only the leftists in Western Europe and US state department prevented it. But now you have no choice. Cold War 2 needs clear borders, so that there are no misunderstandings, and that should be the Eastern border of Latvia.

Fortuitously, Putin needs these close to million Russians in Latvia back in Russia. The older generations of Russians have ruined the younger generations for any normal life in Latvia, but only in Latvia. They would be ideal in Putin’s Russia, for Putin is similar to the older generation of Russian militarists in Latvia. Russia’s population is decreasing by over a million Russians every year. Recently, Putin bragged to Hilary Clinton that he will now develop Russia’s Asian part – 3/4 of Russia, but with what? Vietnamese, Korean and Chinese workers won’t be enough. There has to be a substantial number of Russians there also.

US foreign policy is turning justifiably towards Asia, but in Eastern Europe there is unfinished business from WW2 when the West gave Eastern Europe to Russia and Stalin. The Russians in Latvia are a direct result of this. It would be morally good for Western Europe and USA to get these less than a million Russians out of Latvia. You will feel good. It should also not be too difficult for that is in the real interests of NATO, USA, Latvia and also Russia.

Aivars Slucis

3452 Autumn Woods Drive

Chasca, MN 55318

USA

"Savs cilvēks" premjera birojā? - Dombrovska sadarbība ar aģentiem

http://www.pietiek.com/raksti/_savs_cilveks__premjera_biroja
A. Margēviča 07.08.2011

Omulīgais vīrs, kurš bieži redzams līdzās premjeram Valdim Dombrovskim, – viņa ekonomikas padomnieks Gints Freimanis – ārēji neatgādina cilvēku no spiegu romāniem. Tomēr tieši uz Freimani kā personu, caur kuru notiek neformāla informācijas un viedokļu apmaiņa starp specdienestiem un premjera biroju, Pietiek jau ilgākā laika posmā norādījuši vairāki savstarpēji nesaistīti avoti.

Pats Freimanis atzīst, ka savulaik strādājis Drošības policijā, bet uzsver, ka nekad neesot strādājis Satversmes aizsardzības birojā (SAB), lai gan uzrunāts šim darbam pirms aptuveni 17 gadiem esot. Vairāki avoti, kas savu karjeru valsts drošības iestādēs sākuši veidot vienlaikus ar Freimani, gan ir pauduši pretēju pārliecību, proti, ka viņš ir bijis un, iespējams, vēl aizvien ir saistīts ar SAB.

Freimanis stāsta, ka esot tāls no politikas un neesot informēts par norisēm premjera partijā, tā liekot noprast, ka viņš nebūtu tas cilvēks, kuru izmantot kā ietekmes figūru. To, ka Freimanis nekad nav interesējies par politiskiem jautājumiem, atzīst arī viņa kādreizējie kolēģi Drošības policijā. Bet Freimanim, pēc premjera biroja esošo un bijušo darbinieku stāstītā, ir kāds cits būtisks resurss – viņš ir starp tiem nedaudzajiem, kam ir tuvas, kā izteicās kāds avots, „čomiskas” attiecībās ar Dombrovski, kura pilnīgu uzticību padomnieks bauda. Šīs attiecības abiem izveidojušās pirms gandrīz 10 gadiem, kad Freimanis bijis Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks finanšu ministra Dombrovska laikā.
Draudzīgs, smaidīgs, bet nekad nepļāpā lieku un ciešas attiecības ar kolēģiem neveido, - tā par Freimani izsakās viņa bijušie un esošie kolēģi. Ja pie citiem premjera birojā apmeklētāji nākot bieži, tad, ar ko tiekas Freimanis, nekad neviens redzējis neesot. „Viņš vienmēr iet satikties kaut kur ārpusē,” norāda kāds avots premjera birojā.
Kā uz aktīvu aizkulišu spēlētāju, kurš izmanto kontaktus premjeram Dombrovskim tuvajā lokā, Pietiek vairāki ar specdienestiem saistīti avoti norādījuši SAB darbinieku Aigaru Sparānu. Šādi neformāli kontakti notiekot, kad nepieciešams nodot rekomendācijas, kas formāli neiekļaujas SAB kompetencē. Pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas, 2010. gada oktobrī pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām šāda neformāla komunikācija notikusi ar mērķi premjeram nodot vēstījumu, ka nebūtu vēlama Aivara Lemberga zaļo zemnieku iesaistīšana koalīcijā. SAB, kā zināms, spēlējis būtisku lomu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izmeklēšanā pret Ventspils mēru un ir palīdzējis Lemberga aizturēšanā 2007. gada pavasarī.
„Kas tas tāds ir? Nē, tādu es nepazīstu. Uzvārdu dzirdējis es esmu, kaut kādos portālos lasījis, bet personiski es nepazīstu tādu cilvēku,” ir Freimaņa atbilde uz jautājumu, kas viņu saista ar Aigaru Sparānu. To, vai viņam ir kontakti ar SAB darbiniekiem, Freimanis komentēt atsakās: „Saprotiet, ir lietas, kuras es nevaru komentēt un nekomentēšu. Jebkurš SAB darbinieks, kas pie manis griežas ar kaut kādiem jautājumiem, kas ir manā kompetencē, mēs visi sadarbojamies, mēs visi esam Latvijas Republikas pilsoņi.” Freimanim kā premjera padomniekam ekonomikas jautājumos ir augstākās kategorijas pielaide valsts noslēpumam.
Ieraksts Freimaņa oficiālajā CV rāda, ka viņš 90. gados strādājis Iekšlietu ministrijā, neatšifrējot, kur tieši. Vairāki Freimaņa tālaika kolēģi jau iepriekš Pietiek norādījuši, ka viņš strādājis Drošības policijas 2. pārvaldē, kas vēlāk pārtapa par SAB Ārējās izlūkošanas pārvaldi. „Neizteiksmīgs, atbildēja par ārējiem sakariem, izmantoja to, ka zina franču valodu,” atceras kāds viņa kolēģis no Drošības policijas laikiem. Freimanis skaidro, ka strādājis Drošības policijas 2. pārvaldes Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departamentā. Sākotnēji Freimanis šajā departamentā bijis inspektors, vēlāk – starptautiskās nodaļas vadītājs. Daļa 2. pārvaldes vēlāk tika pievienota SAB, izveidojot specdienesta Ārējās izlūkošanas pārvaldi, bet Freimanis noliedz, ka jebkad būtu bijis SAB darbinieks. No darba Drošības policijā viņš aizgājis jau 1994. gadā, lai dotos studēt Francijas Nacionālajā administrācijas skolā. SAB tobrīd vēl tikai tika veidots, un 2. pārvalde vēl nebija tam pievienota, skaidro Freimanis. Viņš gan atzīst, ka 1994. gadā, kad jau studējis Francijā, viņu uzrunājis SAB, bet – bez sekmēm. „SAB mani it kā uzrunāja, jā, bet es aizgāju Eiropas apritē. Nevar teikt, ka es atteicos, nekādu nopietnu sarunu nemaz nebija,” skaidro Freimanis.
Tāpat Freimanis noliedz, ka PSRS sabrukuma priekšvakarā strādājot par franču valodas tulku padomju ieroču eksportētājiem Alžīrijā, būtu kaut kādā veidā saistīts ar Valsts drošības komiteju jeb KGB. 1980. gadu otrajā pusē viņš studējis Maskavas Kara svešvalodu institūtā, iegūstot vjetnamiešu un franču valodas kara tulka-referenta izglītību. Freimanis savā CV norāda, ka laikā no 1989. līdz 1990. gadam bijis kara tulks gaisa karaspēka bāzē Alžīrijā. Pietiek viņš apstiprina, ka kā profesionāla militārpersona dienējis PSRS bruņotajos spēkos, konkrēti – padomju ieroču eksportētājā Oboroneksport, kur tulkojis no krievu uz franču valodu un otrādi. „Alžīriešiem tolaik ar amerikāņiem bija vēl sliktākas attiecības kā ar krieviem, un Oboroneksport to izmantoja, tirgoja ieročus.”
Freimanis uzsver, ka viņam tolaik neesot bijis nekāda sakara ar padomju drošības dienestu KGB. Tas, ar ko nodarbojusies viņa struktūra PSRS bruņotajos spēkos, bijis „tīrais bizness”. „KGB bija pavisam cits resors, armijā par drošību atbildēja 2. pārvalde, kas bija GRU, bet es strādāju 10. pārvaldē, kas bija ārējo sakaru pārvalde. Tas bija tīrais Oboroneksport bizness, krievu ieroču eksports,” skaidro Freimanis. Alžīrijā viņš sabijis gandrīz divus gadus – no 1989. līdz 1990. gada beigām.

Prokrieviskuma velns vislabāk slēpjas dievišķās detaļās

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=371778:prokrieviskuma-velns-vislabk-slpjas-dievis-detas&catid=93:la-komentri&Itemid=440 class=
31.01.2013 Antons Kursītis, Valsts valodas centra kontroles nodaļas vadītājs 
Kā būtu, ja Latvijā būtu divas valsts valodas, var ļoti uzskatāmi pārliecināties, piemēram, Baltkrievijā, Īrijā, kur attiecīgi it kā tikpat vienlīdzīgajai baltkrievu un īru valodai valodu nežēlīgās konkurences apstākļos praktiski ir ierādīta godpilnā otrā jeb, precīzāk teikt, bezcerīgi pēdējā vieta gandrīz visās jomās.

Vislielākās problēmas Latvijā rada un radīs šis mūždien agresīvais, impēriskais krieviski runājošo (it sevišķi neatgriezeniski pārkrievoto padomju nekrievu) parastais šovinisms – ar "atbrīvotāj-okupanta ņirdzīgo cilvēktiesību smaidiņu" uzspiest savu dzimto valodu jebkurā valstī, kur laikus nesaņem pretī asu pretsparu.
Angliski, krieviski runājoša ekonomiskā vara ikdienas saskarsmē ar valsts un pašvaldību iestāžu, uzņēmumu darbiniekiem, kā arī privātuzņēmumos pārliecinoši uzspiež savu dzimto valodu. Dubultmorāles un dubultstandartu pārņemti no Eiropas Savienības un EDSO cilvēktiesību dažāda ranga emisāri, Krievijas politiskās, ekonomiskās un militārās varas ietekmēti, nekad un nekur būtībā nav aizstāvējuši ES valstu valodās (poļu, igauņu, lietuviešu) runājošo minoritāšu tiesības brīvi lietot savu dzimto valodu tāpat kā krieviem – krievu valodu Latvijā.
Daudzi krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji pēc valodu referenduma ir kļuvuši daudz agresīvāki, jo sajutuši ne tikai savu ekonomisko un daļēji arī politisko varu krievu valodas pašpietiekamības apstākļos Latvijas lielākajās pilsētās. Viņi nekļūdīgi sajutuši arī daudzu valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku bailes, gļēvumu, latviski hameleonisko spēju visur un visiem piemēroties. Viņi ir apzinājuši savus idejiskos līderus, kuri bezjēdzīgi nekonkurē savā starpā, bet naivajai publikai veiksmīgi spēlē "it kā labo un slikto", bet savā būtībā vienmēr "prokrieviskuma policistu".
Krieviski runājošo informatīvajā telpā nekad netiek pieļauta savējo nepārtraukta nozākāšana latviskā stilā par būtiskiem likumpārkāpumiem. Toties latviski runājošo informatīvajā telpā sekmīgi tiek kritizēti galvenokārt tikai tie oligarhi un politiķi, kuru dzimtā valoda ir latviešu valoda, it kā citu oligarhu un politiķu nebūtu.
Pašlaik ir nesamērīgi daudz šo krieviski, angliski runājošās ekonomiskās varas "pārtulkotu latvijiešu", kuri nav pieraduši, nespēj un pat paniski baidās latviski domāt, jo citādi varot sanākt "latviskās ziepes Briseles kāpostos". Reizē diemžēl un par laimi, šie "latvijieši" neatgriezeniski pazūd vēstures tulkojumā kā sarkanie latviešu strēlnieki Krievijas klajumos.
Ko darīt?
Vispirms darīt visu iespējamo, lai Ministru kabinetā, Saeimā netiktu apstiprināti Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātie grozījumi attiecīgajos normatīvajos aktos, kuru pieņemšana būtiski un neatgriezeniski samazinātu valsts valodas lietošanas jomu Latvijas augstskolās. Šī reformatoru kūsājošā enerģija valodu jomā jāvirza tādā gul-tnē, lai tiktu pieņemti normatīvie akti, kas nosaka to, ka pirmsskolas izglītības iestādēs, kur tiek īstenota mazākumtautību izglītības programma, valsts valoda bērniem jāmācās vairāk nekā "5 minūtes" dienā.
Ir jāizstrādā un jāpieņem Ministru kabineta noteikumi, kuri reglamentētu svešvalodu pieprasīšanas pamatotības kritērijus, svešvalodu prasmes līmeņus krievu valodas pašpietiekamības apstākļos, tāpat kā līdz šim valsts reglamentējusi valsts valodas prasmes pieprasīšanas kritērijus, līmeņus. Tas būtu sākotnējais pamats tam, lai Latvijas darba tirgū atgrieztos krieviski nerunājošie Latvijas pilsoņi un mazliet neomulīgāk sāktu justies nesen no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas iebraukušie un vietējie darba meklētāji, kuri neprot valsts valodu. Šo noteikumu prasību īstenošana likvidētu faktisko krievu valodas monopolstāvokli tautsaimniecības daudzu nozaru privātuzņēmumos Latvijas lielākajās pilsētās.
Lai praktiski veicinātu visu Latvijas iedzīvotāju integrāciju noteicoši ne uz krievu, angļu valodas, bet tieši uz valsts valodas pamata, būtu lietderīgi izdarīt grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un citos normatīvajos aktos, lai Latvijas TV, radio, internetā visu reklāmu teksts, kurš ir tikai svešvalodās, būtu jātulko arī valsts valodā.
Arī valsts un pašvaldību iestāžu, uzņēmumu izdotie bukleti un citi informatīvie materiāli, informācija iestāžu elektroniskajās mājaslapās līdztekus valsts valodai pēc iedzīvotāju pieprasījuma nedrīkstētu būt tikai krievu valodā. Tie, kuriem dzimtā valoda ir krievu, nav un nedrīkst būt vienlīdzīgāki valodu lietojumā kā igauņi, lietuvieši, poļi, ebreji, ukraiņi. Ja iestādes attiecīgā mājaslapa ir arī krievu valodā, tad tai obligāti jābūt arī, piemēram, lietuviešu, igauņu, poļu, baltkrievu, latgaliešu rakstu valodā.
Valsts un pašvaldību amatpersonām, uzstājoties Latvijas TV, radio, būtu jāuzrunā savi valsts iedzīvotāji tikai valsts valodā, jo valsts valoda ir tikai viena, vai arī līdztekus valsts valodai – obligāti visās vismaz 30 minoritāšu valodās. Nav pieļaujama absolūti nevienlīdzīga attieksme pret daudzo minoritāšu valodu lietojumu apstākļos, kad Latvijā ir tikai viena valsts valoda un nodokļus, nodevas visi iedzīvotāji maksā vienādi, t. i., neatkarīgi no viņu dzimtās valodas.
Ja tuvāko gadu laikā netiks būtiski reglamentēta un ierobežota nepamatota un nesamērīga svešvalodu prasmes pieprasīšana no darbiniekiem, kā arī īstenoti citi valsts valodu aizsargājošie pasākumi, tad pārliecinošā uzvara valodu referendumā 2012. gada 18. februārī, pašiem it kā nemanot un negribot, var pārvērsties par Pirra uzvaru pašu tēvzemē.

Par KGB darbošanos mūsdienās

2012.g.27.dec. Maskavā sākās tiesas prāva pret ASV pilsoni Sergeju Magņitski, kurš miris Kremļa cietumā pirms trim gadiem. Tam visam ir putinisks rokraksts, lai ar meliem, demagoģiju slēptu savus noziegumus, jo amerikāņi pieņēma sankcijas pret tiem, kas viņu notiesāja. KGB ir sava sistēma, kā izrēķināties ar opozīciju. Protesta gājiena vadītāju Navaļniju arestēja un apsūdzēja izdomātos pārkāpumos, citus40 cilvēkus iegrūda speciālos autobusos, noturēja visu nakti, tad atbrīvoja. Kad Tallinā pārvietoja ‘bronzas zaldātu Aļošu’, tad Kremlis iesūtīja pilsētā krievu jauniešu bandas no grupējuma ''naši'', kas laupīja veikalus, dauzīja skatlogus, dedzināja utt., lai visi redz, cik tauta ir nikna, ja aizskar ''zaldātu''.

Kad 2009.g. 13. janvārī Rīgā notika grautiņi, liela krievu jauniešu grupa, turot Krievijas karogu, bļāva „ROSSIJA”. Neviens netika aizturēts, vispār šī krievu grupa netika pieminēta apsūdzības dokumentos. Laikam kādam tas bija izdevīgi. Kad Maskavā protestētāji pulcējas gājienam, tajā vietu ieņem arī jaunieši no Putinam uzticamās bandas „naši” un noskaņojums protestētājos izmainās. 2008.g.augustā,kā tagad atzinis Medvedjevs, Krievija Gruzijā iebrukusi ar mērķi nepieļaut, ka tā iestājas NATO Toreiz tanki šāva, bumbvedēji meta bumbas, mājas sabruka, cilvēki tika nogalināti un politiķi parunājās.

Decembrī Kremlis paziņoja, ka 2013.gadā Krievija un Baltkrievija rīkos militāros manevrus pie Baltijas valstu robežām. Rokraksts ir pazīstams - ik pa laikam šai valstij patīk izmēģināt kādu jaunu ieroci un to cildināt kā izcili labu, bet, skatoties kaimiņvalsts TV, var uzzināt, ka cilvēki slimo ar tuberkulozi, liels ir ar HIV vīrusu slimo skaits, pavisam bēdīgs stāvoklis ir ar alkoholismu un narkotisko vielu izplatību. Nerūpēties par savu tautu - tas arī pieder tam pašam rokrakstam.

ATIS SKALBERGS

Par [VDK/KGB] aģentiem, kas aizstāv padomju laikus

Nesen iznākusi vēsturnieka Jura Pavloviča grāmata'' Padomju Latvijas ikdiena''. Tā ir tendenciozi uzrakstīta grāmata, kas aizstāv padomju režīmu, stāsta par dažādām sadzīviskām lietām, kas bijušas labas, izvairās runāt par būtiskiem politiskiem jautājumiem, par VDK darbību. par rusifikāciju, militarizāciju. Par izsūtīšanām 1949.g.martā raksta kā par sliktu pasākumu, neko nenosodot, nemeklējot šī nozieguma cēloņus padomju ideoloģijā it kā pieradinot lasītāju, ka tas nav nekas sevišķs. Grāmatas sākumā autors atzīst, ka nepretendē uz zinātniskumu, bet grib tikai pateikt savas domas par tiem laikiem. Viņš neslavē to, bet modina nostaļģiju par to laiku, izvairās skart padomju režīma noziegumus.

Grāmatas būtību atklāj vēstures Dr. Ritvars Jansons ''Latvijas Avīzē'' 2012.g.20.decembrī, pārliecinoši parādot, ka tā grāmata ir melu pilna un pēc būtības kalpo padomju režīma maigai aplūkošanai, izplatot negodīgu informāciju. Ja to izlasa jaunietis bez priekšzināšanām, tad viņš tiek maldināts. Uzreiz uzrakstīt cildinošu grāmatu par padomju sistēmu būtu stulbi, tāpēc naidīgie spēki sāk ar nostalģisku pļāpāšanu. Tāda informācija ir vajadzīga mūsu valsts ienaidniekiem, lai pieradinātu pie citiem uzskatiem. Tas ir mērķtiecīgs, ļauns darbs, kas gadu gaitā patiesībai uzvilks melīgas krāsas tīklu.

Decembrī iznāca VDK Aģenta divi dzejoļu krājumi, kas neko pret mūsu valsti sliktu nesaka, viņš pieradina pie domas, ka tie, kas ticēja KGB augstā virsnieka IMANTA ĻEŠINSKA atmiņām par čeku, jau daudz ko ir aizmirsuši. Nule pieminētais aģents 1978.g. 5.septembrī kopā ar sievu un meitu Vašingtonā pieprasīja politisko patvērumu un uzrakstīja atmiņas par čekas aģentiem un darbības veidiem. Tās derētu izdot atkārtoti, jo tur minētie fakti un personas noder arī šodien.

2012.g. 25. decembrī Latvijas radio bija diskusija par padomju laikiem ar visai pozitīvu noskaņu. Tātad darbojas VDK tīkls, kas plānveidīgi dara savu darbu. Ir zināms. ka Ordeņu kapitulā, kur komisija spriež, kam piešķirt valsts apbalvojumus, darbojas VDK aģents. Viņi ir aktivizējušies dažādās vietās. Par to saukšanu pie atbildības jārūpējas attiecīgām iestādēm. ČEKAS maisi joprojām nav atvērti. Tāda ir tā patiesība.

       ATIS SKALBERGS

Krievu valodā rakstot: vieni musina, citi izglīto

04.01.2013 Franks Gordons
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=369409:krievu-valod-rakstot-vieni-musina-citi-izglto&catid=93:la-komentri&Itemid=440 class= 

Rīgā tagad iznāk tikai viens vienīgs krievvalodīgs dienas laikraksts, toties divtik kaujiniecisks: Bļinova un Kirilova vadībā mobilizētas, var teikt, asākās spalvas. Visasākā ir Nikolajam Kabanovam, kurš "Vesti" pielikumā "7 sekretov" apgalvo, ka Latvijas varturi pārspējuši zinātniskās fantastikas lielmeistarus, pat nupat mūžībā aizgājušo Reju Bredberiju. 

Kas tad noticis? Kratīšana "četru pieaugušu vīriešu" (Girsa, Lindermana, Osipova un Peskova) dzīvokļos, turklāt "vienlaikus Rīgā, Ļibavā un Dvinskā". 
Tātad Liepāju un Daugavpili Kabanova atlantā velti meklēt. Kabanovam, var saprast, žēl to desmit vai pat simttūkstoš latu, ko Drošības policija tērējusi, izsekojot šo "četru pieaugušo vīriešu" gaitām. Latviju Kabanovs raksturo kā "riebīgu policejisku valsti" un atgādina, ka decembris, kad notika minētās kratīšanas, vispār ir kaut kāds sasodīts mēnesis: 1934. gada 1. decembrī taču tika nošauts Kirovs. Un šāvējs bija Nikolajevs, kam Kirovs gribējis atņemt viņa "visai drausmīga paskata (strašnovatoj) latvisko sieviņu Mildu Drauli".
Murgains atgādinājums, nudien. Bet Kabanova mājiens ir nepārprotams: Latvijā briest – pagaidām vēl tikai psihisks – terors. "Es personīgi," raksta Kabanovs, "grasos pretoties šīs šaušalīgās mašīnas kustībai. Un jūs?" Kabanovs musina lasītājus, un antilatviskais jeb letofobiskais zemteksts 
sprauktin spraucas ārā.
Labi vēl, ka Rīgā krievu valodā iznāk kompānijas "Belokon holding" žurnāls "Otkritij gorod" ("Atvērtā pilsēta") ar savu aktuālo tīmekļa portālu freecity.lv. Un mums ir prieks uzzināt, ka šā izdevuma žurnāliste Kristīne Moržāne saņēmusi Valsts valodas aģentūras balvu "Valodas stāstnieks 2012".
Šī žurnāliste, kas raksta krievu valodā, šajā izdevumā nākusi klajā ar virkni patiesi sirsnīgu rakstu par svētīgiem latviešu un krievu kontaktiem, par t. s. internacionālām ģimenēm, par sekmīgu krievvalodīgo integrāciju latviskā vidē.
Vieni musina un kūda, citi – tai pašā kirilicā – apgaismo un izglīto. Diemžēl kabanovi ir skaļāki un spalgāki.

SARKANĀ INDE IZPLATĀS - Kremlis veicina lienošo okupāciju

Krievu vēstnieks Latvijā Vešņakovs dara savu darbu mērķtiecīgi, proti, laipnā tonī pamāca, kas latviešu politiķiem jādara, lai tie patiktu Kremlim. Vēl nesen šīs pamācības bija drukātas krievu avīzēs, bet tad viņš apjēdza, ka tās latvieši nelasa un krievi arī arvien mazāk, tad tagad viņš izmanto LETAS pakalpojumus un viltīgi dod mājienus, ka nevajag prasīt nekādus rēķinus par okupācijas laikā radītajiem zaudējumiem, ka jāatceļ vīzu režīms un ka vajag dot pilsonību nepilsoņiem. Šo prasību skaitu var ilgi turpināt, bet tam nav jēgas, jo mēs šos indes pilienus nedzersim, jo labi saprotam, ka šai vēstniecībai ir mērķis lienošo okupāciju paātrināt, lai panāktu politiskās sistēmas maiņu mūsu valstī. Kremļa aģenti Lindermans, Gapoņenko un citi savus plānus ir atklājuši, darbojušies aktīvi un nekaunīgi, bet sasnieguši visai maz. Uz Rīgu atbraukušais vēsturnieks Čeburtanjans paziņoja, ka visi arhīvi būs atvērti mūsu vēsturniekiem un daži latviešu žurnālisti bija priecīgi, bet praktiski tā ir pakļaušanās krievu politiķu viltībai - meklēt pierādījumus sarkano okupācijai 1940. gadā, kaut tas ir visiem zināms un pašā Krievijā ir rādīta dokumentāla filma par šo okupāciju, to komentēja Kiseļovs un bija viss skaidrs, bet tagad niekojas ar arhīviem, lai varētu pateikt, ka neko neatradām, tātad nekas tāds nav bijis, Vešņakovs pirms diviem gadiem solīja grāmatu par okupāciju, Paiders, Urbanovičs un Jurgens uztaisīja tādu melu savārstījumu, ko vēsturnieki novērtēja negatīvi un tagad viņi taisīs jaunu fabricējumu, un meklē nodevējus latviešu vidū ,bet pagaidām bez rezultātiem.

Kremļa specdienesti meklē jaunus indes iedarbības veidus, izplatot kroplas teorijas, ka vajag taisīt nepilsoņu saeimu. Referendumu ēra ir sevi izsmēlusi, visādu krievisku biedrību, centru un apvienību dibināšana un uzturēšana par Kremļa naudu veido naidīgu spēku, ko iespējams cer izmantot kā piekto kolonnu, ja būs ieplānots valsts apvērsums, bet pašiem ticības nav, jo pašā Krievijā ir opozīcija Putina noziedzīgajai politikai. Krievija bez Putina – to vēlas ļoti daudzi krievi, jo dzīvot GULAGA ARHIPELĀGA idejiskā vadītāja vadībā ir drausmīgi un krievi sūdzas, ka viņi tiek padarīti par citu tautu apspiedējiem, pat slepkavām. Sarkanā inde izplatās, tai ir gāzes, naftas smaka un cilvēki, pat veselas tautas to pazīst un pasaulē nav tikai šrēderi, kas nopērkami, bet ir arī godīgi cilvēki.

  ATIS SKALBERGS

Izraēlas laikraksts: pasīvie latvieši soli pa solim zaudē krieviem savu valsti

http://lat.gorod.lv/zinas/172081-izraelas-laikraksts-pasivie-latviesi-soli-pa-solim-zaude-krieviem-savu-valsti

Soli pa solim latvieši savas pasivitātes, vienotības un nacionālā lepnuma trūkuma dēļ zaudē savu atšķirīgo raksturu un pozīcijas krievu priekšā, pamazām atgriežoties pie tā, ka valsts tiek pārvērsta par krievu republiku, vēsta Izraēlas laikraksts “The Jerusalem Post”.

Tādu skatījumu Izraēlas angļu valodā iznākošā laikraksta viedokļu slejā pauž žurnālists un bijušais politiķis Josi Ahimers, norādot, ka Latvijas piemērs sniedz vielu pārdomām citām mazām tautām, kuras grib pārņemt un asimilēt lielāki kaimiņi.

Autors skaidro, ka mazā latviešu tauta 21 gadu pēc neatkarības atgūšanas no represīvā komunistu režīma, tā arī nav spējusi realizēt savu atgūto brīvību, ekonomisko potenciālu, nav spējusi kļūt par īstenu Eiropas valsti un neatņemamu Eiropas Savienības sastāvdaļu.

Latvija nespēj pretoties skarbajiem demogrāfiskajiem procesiem un pamazām atgriežas ”krievu lāča” apskāvienos. ”Latvija atkal ir okupēta – šoreiz ar krievu masām, kas plūst uz to, apmeklējot, iegādājoties īpašumus un pakāpeniski mainot tās [Latvijas] unikālo raksturu, lai būtībā to vēlreiz pārvērstu par atjaunotu krievu republiku,” raksta Ahimers.

Autors norāda, ka puse Rīgā sastapto garāmgājēju runā krievu valodā, bet abas tautas var atšķirt arī pēc to mentalitātes un uzvedības. Latviešu smalkums tiek salīdzināts ar krievu rupjību, elegantais latviešu ģērbšanās stils ar ”lēto” krievu gaumi, latviešu rezervētība ar krievu pļāpīgumu. Tagad šīs īpašības saplūst cita ar citu, secina Ahimers.

Kā piemēru, kas ilustrē latviešu pasivitāti pret krievu dominēšanu, autors min viesnīcā novēroto. Krievu ģimene uzvedas rupji, klaigā, bērni šūpojas uz durvju rokturiem, bet pieklājīgais administrators neuzdrošinās neko aizrādīt. Ahimers to salīdzina ar latviešu rīcību, neaizsargājot savu mazo zemi pret krievu un Krievijas ietekmi, krievu kultūru un valodu. ”Kaut kādu iemeslu dēļ, kā no debesīm sūtītu dekrētu, latvieši pieņem, ka savas zemes sākotnējā rakstura zaudējums ir neizbēgams,” secina autors.

Latvijas krieviskošanu veicina arī latviešu došanās strādāt un dzīvot uz Rietumiem, paliekot vienaldzīgiem pret pārmaiņām, kas notiek viņu dzimtenē. Ja viņi kādreiz atgriezīsies, tad jāšaubās, vai vēl pazīs Latviju, prognozē Ahimers. Savukārt tie, kas paliek Latvijā, saprot, ka ikdienas dzīvei te ir vēlamas krievu valodas zināšanas.

Autors norāda, ka jau tagad aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju ir krieviski runājoši krievi, no kuriem daļa ir iebraukuši PSRS laikā, bet daļa jau pēc neatkarības atgūšanas, lai izmantotu pievilcīgās valsts administratīvo vājumu. Daudzi ierodas, lai pirktu te mājokļus, citus īpašumus un būtu kungi visās jomās, raksta Ahimers.

Krievu klātbūtne ir jūtama visur un vairs nebūs ilgi jāgaida, līdz tie veidos iedzīvotāju vairākumu Baltijas valstī, prognozē autors. ”Viņi jau uzvedas augstprātīgi un kā pavēlnieki,” raksta Ahimers, norādot, ka kūrortpilsēta Jūrmala ir kļuvusi par krievu pilsētu. Gandrīz visas mājas pilsētā ir nopirkuši krievu bagātnieki, kas arī liecina par padošanos ārzemju naudai un austrumu imperiālistiskajam kaimiņam, sakarības skaidro Ahimers.

”Latvijas parlaments ir atlicis mēģinājumu apstiprināt krievu kā otru valsts valodu, bet uz cik ilgu laiku?” jautā Ahimers. ”Kā jau teicu, latvieši pamazām zaudē savu unikālo raksturu, galvenokārt savu īpašību, svešiem neizskaidrojamās pasivitātes un letarģijas, vienotības un sadraudzības trūkuma, un vāja nacionālā lepnuma dēļ,” raksta Izraēlas laikraksts.

Autors nobeigumā citē kādu latviešu ārstu, ar kuru ir tiecies: ”Tā vairs nav mūsu pašu Latvija, tā ir atšķirīga Latvija, Latvija, kas ir zaudējusi savu lepnumu, savu identitāti. Mana Latvija ir zaudēta. Latvija vairs nevēlas darīt neko pret krievu plūdiem.”

Bijušie čekisti paliek drošības policijā

http://www.diena.lv/arhivs/bijusie-cekisti-paliek-drosibas-policija-10368486

Inta Lase. 1998. gada 10. decembris 00:00

Satversmes aizsardzības birojs (SAB) izsniedzis atļaujas 10 bijušajiem VDK darbiniekiem turpināt darbu drošības policijā (DP), Dienai apstiprināja SAB direktora vietnieks Uldis Dzenītis. Pārbaude par DP darbinieku atbilstību likuma prasībām pilnībā vēl nav pabeigta - pēc Dienas rīcībā esošās informācijas, SAB vēl jāsagatavo atzinums par trim DP darbiniekiem, kuri savulaik VDK ieņēmuši visai augstus amatus. Diena ziņoja, ka 1995.gada septembrī Nacionālā drošības padome nolēma, ka bijušo VDK darbinieku dienests valsts drošības iestādēs ir pretlikumīgs, turklāt arī likums par valsts noslēpumu aizliedz bijušajiem VDK darbiniekiem piekļūt valsts noslēpumu saturošai informācijai. Ja persona, kura agrāk strādājusi VDK, tagad pretendē uz pieeju valsts noslēpumam, saskaņā ar likumu SAB jāveic īpaša pārbaude, bet lēmumu par to - atļaut vai aizliegt bijušajam VDK darbiniekam turpināt darbu, kas saistīts ar valsts noslēpumu saturošas informācijas pārzināšanu, - jāpieņem SAB direktoram. Jorojām pretēji likuma prasībām DP pretizlūkošanas daļā strādā vairāki bijušie VDK darbinieki, kuriem šādas atļaujas nav izsniegtas. Vēl jāpārbauda trīs bijušie čekisti Šogad vasarā veicot policijas darbinieku ārkārtas atestāciju, Iekšlietu ministrija (IeM) lūgusi SAB dot atbildi par atsevišķiem DP darbiniekiem, bet nepieciešamības gadījumā veikt pārbaudes, Dienai teica IeM preses sekretārs Normunds Beļskis. Pārbaudes mērķis bijis saņemt SAB novērtējumu, vai šiem cilvēkiem drīkst būt atļauja pieejai valsts noslēpumu saturošai informācijai vai ne. N.Beļskis apstiprināja, ka jau vairāk nekā 10 gadījumos SAB devis atļauju bijušajiem VDK darbiniekiem turpināt dienestu DP. Tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem arī turpmāk būs pieejama valsts noslēpumu saturoša informācija. Turpretī triju DP darbinieku lietās turpinās iesāktā pārbaude. N.Beļskis uzsvēra, ka IeM grib ātrāk pabeigt šīs pārbaudes. Pēc Dienas rīcībā esošās infromācijas, divas no minētajām trim personām savulaik strādājušas VDK Organizētās noziedzības apkarošanas nodaļā (ONAD). Patlaban bijušie VDK darbinieki Andris Strautmanis un Aleksandrs Halturins strādā DP pretizlūkošanas daļā un šiem cilvēkiem ir pieejama ar valsts noslēpumu saistīta informācija, Dienai apstiprināja vairāki neoficiāli avoti. Pēc Dienas rīcībā esošās informācijas, VDK savulaik tika izveidota ONAD, kas darbojusies pēdējos VDK pastāvēšanas gadus. 1946.gadā dzimušais A.Strautmanis un 1958.gadā dzimušais A.Halturins savulaik bijuši saistīti ar ONAD, Dienu informēja droši avoti. Taču viņu ieņemamos amatus avoti precizēt nevarēja. Pārlūkojot 1988.gadā izdoto VDK darbinieku telefongrāmatu, A.Strautmaņa vārdu Diena atrada iedaļā Apakšnodaļu vadība. Ieņemamais amats telefongrāmatā nebija norādīts. A.Halturina vārds atrodams bijušā Proletāriešu rajona VDK darbinieku telefonu sarakstā. Kad šā gada augustā Diena interesējās, kāpēc šie bijušie VDK darbinieki vēl strādā DP, bet likumā paredzētās SAB direktora atļaujas viņi nav saņēmuši, bijušie iekšlietu ministri Dienai norādīja, ka likumpārkāpumu šeit nesaskatot un šie darbinieki esot augsti profesionāļi. Pirmdien N.Beļskis, paužot iekšlietu ministra Roberta Jurdža viedokli, norādīja, ka ministrs paļausies uz SAB slēdzienu - ja SAB uzskatīs, ka šie cilvēki turpmākam darbam DP nav piemēroti, viņi tiks atbrīvoti, ja SAB, pēc pārbaudes atzīs, ka šiem cilvēkiem arī turpmāk atļaujama pieeja valsts noslēpumu saturošai informācijai, viņi turpinās darbu DP. Pārbaudes ir individuālas Veicot pārbaudi, vai konkrētajam darbiniekam dodama atļauja darbā ar valsts noslēpumu, tiek izvērtēts, kad cilvēkam sācis darbu VDK, kad - strādāt Latvijas drošības iestādēs, kādi kontakti šim cilvēka izveidojušies, strādājot VDK, ar ko viņš turpina kontaktēties, bet ar ko ne, skaidroja U.Dzenītis. Viņš piebilda, ka SAB izvērtē personas pienākumu specifiku, novērtējot profesionālo atdevi un daudz ko citu. Tikai pēc kompleksas pārbaudes var sniegt pozitīvu vai negatīvu atzinumu, teica U.Dzenītis. Viņš atzina, ka līdz šim nevienai no pārbaudāmajām personām nav sniegts negatīvs atzinums, taču tas neizslēdzot iespēju, ka kādā no atlikušajiem gadījumiem tāds varētu būt. Pēc U.Dzenīša vārdiem, lielākā daļa bijušo VDK darbinieku uz neatkarīgās Latvijas drošības struktūrām pārnākuši 1991. un 1992.gadā, kad likums drošības iestādēs strādājošajiem vēl nenoteica nekādus ierobežojumus. Tā likums par valsts noslēpumu, kas neparedz bijušajiem VDK darbiniekiem pieeju valsts noslēpumu saturošai informācijai, stājās spēkā 1997.gada janvārī, bet likumā par valsts drošības iestādēm ir zināmas pretrunas - no vienas puses, likums paredz, ka drošības iestādēs strādājošie nedrīkstētu būt bijušie VDK darbinieki, bet par DP likumā norādīts, ka kadru izvēle ir atbilstoša likuma par policiju prasībām, kas šādus ierobežojumus neparedz. Jautāts, kāpēc atļaujas vai aizliegumi bijušajiem VDK darbiniekiem strādāt valsts drošības iestādēs nav izsniegtas tūlīt pēc likuma spēkā stāšanās, U.Dzenītis norādīja - lai SAB sāktu pārbaudi par kāda drošības iestādes darbinieka atbilstību likuma prasībām, jāsaņem IeM pavēle par šādas pārbaudes nepieciešamību. Pēc tam nepieciešams apkopot visu vajadzīgo informāciju, un tikai tad var dot slēdzienu, paskaidroja U.Dzenītis. Lūgts novērtēt bijušo citas valsts drošības iestāžu darbinieku dienestu Latvijas drošības iestādēs, U.Dzenītis atzina, ka bijušie VDK darbinieki, līdzīgi kā citi drošības iestādēs strādājošie, ir īpaša riska grupa. Viņu ieņemamais amats un viņu rīcībā esošā informācija ļaunprātības gadījumā ļautu šo informāciju izmantot savtīgiem mērķiem. Taču visi šie cilvēki ir zvērējuši uzticību Latvijas valstij, atgādināja U.Dzenītis. Viņš piebilda, ka tagad, komplektējot darbiniekus, DP vairs netiekot pieņemti darbā bijušie VDK darbinieki.

VDK/KGB darbinieku saraksts 1989 g.

http://tautastribunals.eu/?p=364

 Latvijas PSR VDK centrālais aparāts

Juris Ābeltiņš E.

Boriss Afanasjevs A.
Irina Aksjonova G.
Aleksandrs Aleksejevs E.
Vasilijs Aleksejevs P.
Jurijs Aleksejevs N.
Jeļena Aleksejeva A.
Sergejs Ameļkovičs S.
Jurijs Anaņjevs V.

Anatolijs Andrusovs G.

Anatols Ancāns S.

Roberts Anspaks I.

Aleksandrs Antonovs A.

Nikolajs Antonovs N.

Aleksandrs Artjomovs A.

Viktors Artemjevs A.

Rita Babikova O.

Vladimirs Babkins N.

Vladimirs Bakalo V.

Aleksejs Bakanovs V.

Valentīns Bakanovs D.

Nikolajs Baranovs D.

Ivans Bartušs M.

Gaļina Baskova A.

Antons Batigins B.

Gunārs Baubels J.

Juris Bebrišs J.

Ilmārs Bērziņš E.

Elmārs Bērziņš K.

Steponas Bernotas J.

Nikolajs Beršadskis G.

Pāvels Bitenieks E.

Gaļina Bļinova K.

Armands Bobrovskis J.

Broņislavs Bočerenoks A.

Mihails Bogdanovs J.

Vladimirs Bokmanis J.

Vladimirs Bondarenko A.

Jevgeņijs Bortņikovs V.

Staņislavs Bravackis B.

Pjotrs Bubenčikovs I.

Anatolijs Bubņevičs V.

Tatjana Buļa I.

Gaļina Burakoveca A.

Jurijs Burihins P.

Raisa Burihina A.

Boriss Cibuļskis M.

Pēteris Cīrulis (Pjotrs Ciruļs) J.

Sergejs Čerkasovs E.

Jurijs Červinskis J.

Alla Čistova A.

Jurijs Deičmans V.

Voldemārs Dembovskis J.

Anatolijs Demidovs J.

Valentīns Demidovs S.

Georgijs Dmitrijevs K.

Nikolajs Dmitrijevs I.

Aleksandra Dmitrijeva I.

Ņina Dmitrijeva A.

Gaļina Dobreņkova P.

Staņislavs Dolžņikovs I.

Aivars Dombrovskis I.

Vladimirs Doroškevičs J.

Imants Dravenieks O.

Jānis Drazdovskis J.

Māris Dreijers M.

Vladimirs Dubrovins P.

Andris Dudelis E.

Vladislavs Esalnieks R.

Klavdija Farhetdinova F.

Andrejs Fatejevs V.

Jurijs Fedins A.

Lilija Fiļipova M.

Anatolijs Fjodorovs V.

Roberts Francis J.

Leonīds Franko P.

Vjačeslavs Fridrihsons R.

Marija Gabrisjuka M.

Andrejs Gailis J.

Leons Gailišs A.

Jurijs Gavriļenko N.

Tamāra Gainutdinova A.

Sergejs Generalovs S.

Jurijs Gimburževskis N.

Vladimirs Gladkovs L.

Ivans Golubcovs S.

Valentīna Golubkova A.

Valērijs Gorohovs A.

Jūlijs Gorškovs G.

Viktors Goševs S.

Jurijs Grabovojs J.

Anna Grāmatiņa A.

Vladimirs Grančenko I.

Arnis Graudiņš D.

Vanda Griba J.

Valerijs Gribkovs V.

Boriss Gributs A.

Aleksejs Grigorjevs I.

Anatolijs Grigorjevs G.

Jevgeņijs Grigorjevs P.

Jānis Grīnbergs A.

Nadežda Griņova F.

Valerijs Griščenko V.

Gaļina Grjaņņika V.

Valerijs Grona N.

Jāzeps Guds A.

Ceronis Gudakovskis S.

Edgars Gumskis O.

Jurijs Guščins V.

Aleksandrs Hamzovs V.

Vladimirs Hamzovs V.

Tamāra Harlamova I.

Igors Haustovs K.

Zigurds Hāzenfūss O.

Guntis Indriksons V.

Larisa Isajenko P.

Anna Istrapilova P.

Aleksandrs Iščenko N.

Boriss Ivanovs A.

Jurijs Ivanovs D.

Vasilijs Ivanovs T.

Jekaterina Ivčenko V.

Anatolijs Jakovļevs G.

Jevgeņijs Jakovļevs G.

Marija Jaņina P.

Nikolajs Jarohs A.

Vladimirs Jasjukevičs A.

Modris Jaunzems A.

Tatjana Jefremova A.

Vladimirs Jegorovs A.

Arnolds Jemašovs S.

Vjačeslavs Jerjomenko N.

Jurijs Jeršovs A.

Edmunds Johansons V

Arnis Jumītis J.

Jurijs Jurkovs V.

Jurijs Jurkovs R.

Aleksandrs Kabaškins V.

Valerijs Kabašnijs I.

Mihails Kačalovs D.

Jurijs Kačnovs A.

Leons Kalinka G.

Normunds Kalniņš J.

Juris Kalniņš K.

Vasilijs Kaļistratovs S.

Vilnis Kārkliņš E.

Zigmunds Kārkliņš M.

Kārlis Kārkliņš J.

Boriss Karpičkovs A.  www.kompromat.lv/item.php?docid=personnel&id=141)

Igors Kasimovs V.

Jevgēņijs Kaupužs J.

Uģis Kaucis A.
Aleksandrs Kazačkovs I.
Jurijs Kirillovs M.
Ivans Kliguļs V.
Aleksandrs Kļimovs J.
Viesturs Kociņš K.
Jevgeņijs Kočergins V.
Jurijs Kočkins V.
Vladimirs Komogorcevs A.
Pāvels Kondratjevs V.
Pāvels Korņevs I.
Aleksandrs Korobenko A.
Aleksandrs Koroļenko S.
Dmitrijs Kosse M.
Genādijs Kostins F.
Marina Kostjučenko F.
Sergejs Kostjuks K.
Nikolajs Kovaļovs P.
Leonīds Kovaļenko A.
Jurijs Kovtuns V.
Vera Kozlova N.
Jurijs Krasjuks S.
Viktors Kravcuns I.
Valerijs Kravčenko M.
Jānis Kukainis P.
Roberts Kukurītis A.
Aleksandrs Kuļikovs A.
Viktors Kuļikovs N.
Mihails Kuļiņičs S.
Jevgeņijs Kuļčihins V.
Vladimirs Kuļukins P.
Valerijs Kudrjašovs V.
Viktors Kuzjaks V.
Aleksandrs Kuzņecovs J.
Jevgeņijs Kuzņecovs F.
Viktors Lahins I.
Vladimirs Landišs J.
Jānis Lapiņš J.
Jānis (Jans) Larionovs A.
Ļudmila Latiševa I.
Vasilijs Lauta T.
Jurijs Lavrentjevs A.
Vilnis Leinarts A.
Valdis Leismanis A.
Ivans Loginovs P.
Nikolajs Lomakins S.
Ņina Lomako G.
Viktors Lopajevs A.
Nikolajs Lucevičs N.
Rūdolfs Lukins A.
Jurijs Lukins R.
Vasilijs Lušakovs P.
Ivans Luščiks L.
Anatolijs Ļebedevs N.
Igors Ļebedevs A.
Vladimirs Ļeonovs V.
Igors Ļepjoškins P.
Jevgeņijs Ļevskojs I.
Anna Ļiņučeva I.
Valerijs Makarovs P.
Larisa Makarova A.
Ivars Mālnieks J.
Dmitrijs Malihs J.
Anatolijs Maļins V.
Zinaīda Maļinovska S.
Vladimirs Mamkins I.
Vladimirs Maruščaks L.
Rita Mariševa K.
Vasilijs Maslobojevs M.
Sergejs Mašonkins I.
Oļegs Matajevs V.
Arvils Mazais P.
Sergejs Medko P.
Genādijs Melnis J.
Voldemārs Meļņikovs M.
Aleksandrs Merkulovs B.
Leonīds Mihejevs K.
Vladislavs Mihļukovs V.
Jeļena Millere J.
Juris Miļevskis G.
Viktors Minajevs G.
Valērijs Mironovs V.
Valerijs Morozs V.
Sergejs Muhins V.
Andris Nadziņš J.
Imants Naļivaiko J.
Vladimirs Nasačs J.
Aleksejs Nazarovs G.
Mārtiņš Neilands A.
Juris Novožilovs V.
Tagirs Nurlatovs Z.
Anatolijs Ņevara A.
Nikolajs Ņevickis A.
Alberts Ņikiforovičs E.
Iļja Ņikuļins F.
Laimonis Oliņš J.
Jānis Onckulis S.
Nikolajs Oņiščenko I.
Olga Orlova G.
Olga Osnovska G.
Jevgeņijs Ostapenko V.
Genovefa Ozola J.
Ojārs Ozols J.
Viktors Paršins V.
Emīlija Pastore A.
Oļegs Patrejevs P.
Sergejs Pavļenko A.
Aleksandrs Pečonkins J.
Lilija Pečonkina A.
Anatolijs Peličs N.
Valerijs Perevozenko P.
Jurijs Perfilovs N.
Jurijs Peršakovs V.
Olga Petrova I.
Tatjana Petrova I.
Jurijs Petruševs N.
Viktors Petuško M.
Aldis Plaudis O.
Aivars Plaviņš A.
Jurijs Podļesnijs P.
Igors Pokrovskis K.
Igors Poļianovičs V.
Igors Popadins F.
Aleksejs Potapovs V.
Daniels Potašs S.
Igors Prazdnovs A.
Jurijs Provorovs N.
Vladimirs Protasenko P.
Gunārs Pudels J.
Vadims Pugo B.
Ligita Puķīte S.
Arvils Pūris O.
Ivans Putjmakovs A.
Jurijs Radionovs A.
Eduards Ragels A.
Valentīna Rahmaņina S.
Anatolijs Rancāns S.
Marina Rasponina N.
Tatjana Razguļajeva N.
Maksims Redjkins N.
Arnolds Revalds V.
Jānis Ritenieks R.
Jevgeņijs Roldugins P.

Raisa Roldugina D.

Raisa Romanova V.

Valerijs Romanovs N.

Aleksandrs Rossado N.

Tatjana Rudāne I.

Valērijs Rudāns T.

Edmunds Rudzis S.

Gunārs Rudzītis J.

Viktors Rukins K.

Vladimirs Rundāns L.

Alla Rupiševa I.

Ēriks Sakss O.

Pjotrs Salmanovs A.

Mihails Sarana A.

Veniamins Sarofanovs P.

Miervaldis Saša-Zaša V.

Arnolds Saukums A.

Anatolijs Saveļjevs I.

Anatolijs Savenkovs S.

Larisa Savicka S.

Juris Savickis J.  www.kompromat.lv/item.php?docid=personnel&id=115)

Valerijs Sediševs M.

Aleksandrs Seļivanovs T.

Vladimirs Seļivanovs N.

Svetlana Seļikova A.

Vladislavs Seļickis S.

Poļina Seļavina K.

Vladislavs Senkāns K.

Jurijs Sergejevs M.

Jurijs Sergejevs F.

Lidija Sergejeva M.

Aleksandrs Serguņins V.

Marija Sidorova I.

Leona Siliņa L.

Arvīds Silovs A.

Vladislavs Silovs E.

Vladimirs Siļutins F.

Valerijs Simonovs G.

Aleksandrs Siņiļņikovs S.

Ivans Sipļivijs V.

Genadijs Sitiks I.

Viktors Skrebels V.

Harijs Skujiņš J.

Voldemārs Smirnovs I.

Jānis Smirnovs J.

Svetlana Smoļakova P.

Ija Soboļeva V.

Pjotrs Soboļevs V.

Sergejs Soboļevs P.

Georgijs Sofijčuks V.

Aleksandrs Sokolovs B.

Jurijs Sokolovs V.

Valerijs Solovjovs G.

Žanna Solovjova V.

Leons Soms V.

Alla Sorokina G.

Vladimirs Sorokovojs D.

Eduards Sparinskis P.

Jurijs Sproģis J.

Pēteris Stabulnieks A.

Aleksandrs Stepanovs P.

Aleksandrs Stepanovs S.

Jānis Stikāns V.

Andris Strautiņš F.

Andris Strautmanis F.  http://www.kompromat.lv/item.php?docid=readn&id=5376)

Ilmārs Strazds J.

Valdis Stupāns J.

Andrejs Sundukovs V.

Iļja Sušickis A.

Jurijs Svetozarskis G.

Vjačeslavs Šabanovs M.

Jurijs (Juris) Šabašovs V.

Genadijs Šafrans E.
Jurijs Šalajevs N.
Viktors Šarapovs I.
Valerijs Šarenkins V.
Genadijs Ščadins S.
Aleksandrs Ščeguļnijs D.
Aleksandrs Ščelkunovs S.
Vladimirs Ševcovs N.
Ivans Ševčenko P.
Boriss Šeludjakovs A.
Valentīna Šeršņeva M.
Jevgeņijs Ševirevs G.
Sergejs Šibkihs I.
Jurijs Šilkovs I.
Valerijs Šilovskis F.
Jurijs Šinkarovs N.
Staņislavs Škapars V.
Ivars Šneiders J.
Mihails Šumilovs J.
Jurijs Tarasjuks A.

Igors Tarvids J.
Jurijs Testovs V.
Ādolfs Timčenko N.
Vladimirs Tjagunovs V.
Jevgeņijs Tkačovs U.
Janīna Tomašūna A.
Voldemārs Trofimovs I.
Jānis Trubiņš J.

Nataļja Trumma I.
Valdis Tučs D.
Lidija Tufjakova F.
Irina Tumanova T.
Viktors Tumarevs A.
Genadijs Turks F.
Andris Ulmanis J.
Dmitrijs Uļjanovs I.
Alberts Upenieks J.
Lidija Usenko S.
Vsevolods Ustinovičs I.
Zoja Uščenko L.
Vladimirs Utkins V.
Roza Vakuļenko V.

1. Jurijs Tarasjuks saka:

   2009. gada 31. oktobris 22.14

   Публикация подобного списка не имеет никакого смысла. Стоило публиковать список всех еще живых чекистов. В списке отсутствуют видные деятели латвийского КГБ – Александр Халтурин, Валерий Землянов, Валдис Бекеша, Юрий Мотин и многие другие.
2. NP saka:

   2009. gada 1. novembris 11.45

   Pie piezīmēm varu papildināt, ka Viesturs Kociņš ir tas, kurš vervēja (savervēja) Bičkoviču.
3. Latvietis saka:

   2009. gada 4. novembris 4.34

   Ari pēc “neatkarības” atjaunošanas bija iespēja iegādāties čekas telefona grāmatu, kur ari figurē šie vārdi un tas liek domāt, ka saraksts ir orgināls.Tai telefona grāmatā bija pat rajonu čekistu vārdi.Protams izsaucot uz pārrunām-smadzeņu skalošanu čekisti savu vārdu neteica. Bet, kad čekistu grupa vaica mūsu kopmītnes izstabiņā kratīšanu mēs gan vienam no viņiem teicam, ka latviēšu čekistiem nav kauna kratīt latviešus. Viņš atbildēja ka neesot čekists,bet VDK kapteinis un apliecība bija ar krievu vārdu.Protams šiem neliešiem vajadzētu visiem atņemt pilsonību aizlikt tos aiz restēm un pēc tam izraidīt no Latvijas, bet ir pretējais ,jo daudzi ir pat priveligēti miljonāri un labos amatos.
4. Latvietis saka:

   2009. gada 4. novembris 13.53

   Tas ir tikai štata čekistu saraksts, bet ir vel čekas spiegu-stukaču saraksts gan maisos, gan tie ,kas savas agentu kartites no turienes izzaguši. Ari es nevaru atmaskot vel savus čekas spiegus, ko kangaru režīms cītīgi tos slēpj no atmaskošanas.
5. Ģunārs Astra saka:

   2009. gada 7. decembris 16.22

   Jautājums Andrim Grūtupam:
   Jūsu grāmatā „Observators” pieminētais čekas vadošais darbinieks Voldemārs Gothards, arī šodien sekmīgi pielieto tādas pašas metodes, kādas atspoguļotas Jūsu grāmatā.
   Izbrīna tas, ka tiesībsargājošās iestādes arī tagad pieskaņojas Gotharda vēlmēm – tiek ignorēti konkrēti dokumenti un pierādījumi.
   Kā Jūs domājat vai tas notiek tāpēc, ka:
   1)Gothards pārāk daudz un par daudziem „zina” un tāpēc viņam arī tagad tiek izdabāts.
   2) bijušie vadošie čekisti Latvijā arī tagad „pasūta mūziku”?
   Ja tā, tad tas pilnībā izskaidro pašreizējo situāciju valstī (piem., ekonomisko, tiesisko).
6. @@@ saka:

   2010. gada 12. maijs 1.10

   Vai Viesturs Kociņš dzīvo Cēsīs?
7. Dzintra saka:

   2010. gada 11. augusts 14.56

   Viesturs Kociņš ieņem amatu Ārējās tirdzniecības dokumentu nodaļā Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības Kamerā. Kameras vadītāja Žanete Jaunzeme -Grende.
8. @@@ saka:

   2010. gada 30. septembris 14.59

   Dzintra tas nav īstais
9. annamarija saka:

   2011. gada 30. janvāris 6.43

   Modris Jaunups? Rīgas domes nesenais deputāts?! Nu, tad jau saprotama arī viņa dēliņa žiperīgums…
10. krievs saka:

    2012. gada 13. septembris 13.21

    Vel viens latvijas tautu bende http://lv.wikipedia.org/wiki/Voldem%C4%81rs_Fridrihs_Gothards