Viņi to dara ar demagoģiskiem kliedzieniem, kas skan apmēram tā: ja Maskavas krievi Latvijā vairs nevarēs neierobežoti pirkt īpašumus, tad pienāks pasaules gals un dzīve Latvijā apstāsies.
Tie, kas nostājas pret šo «biznesu», esot nacisti, kā izsakās šīs kustības karognesējs Ainārs Šlesers.
Taču ierobežojumi šajā minēto kungu lobētajā biznesā vēl nav pasaules gals un Latvijas beigas tieši tāpat kā nekādi nacisti nav tie, kam rūp ne tikai savi naudas maki, bet arī nācijas nākotne.
Krievija mēdz aizsargāt savas investīcijas un tautiešus
Domājošs latvietis zina: lai saglabātu savu nacionālo valsti, unikālo valodu, kultūru un piederību Rietumu demokrātijas un kultūras videi, jāuzmanās, lai nenonākam Krievijas ekonomiskā un politiskā atkarībā. Ar Gazprom monopolu Latvijā gandrīz jau esam tur nokļuvuši.
Kamēr Latvijā uzkrāto ārvalstu tiešo investīciju ģeopolitiskā struktūrā lielākoties ir ES un NATO valstu investīcijas (ap 80%), uztraukumam nebūtu liela pamata.
Taču, aizraujoties ar Krievijas investīciju piesaisti, jābūt daudz uzmanīgākam. Nemaz nevajag, lai šie skaitļi būtu lieli. Krievijā valdošais režīms nekavējoties šīs investīcijas izmantos kā ieganstu militāra spēka likšanai lietā, lai tās pie mums Latvijā it kā aizsargātu. Vēl jo vairāk bīstami tas ir tāpēc, ka Latvijā (savu investīciju vārdā) Krievijai uzreiz liksies svarīgi aizsargāt arī Krievijas tautiešus, kuru te ir daudz. Pie mums viņu ir visvairāk (ja salīdzinām ar visām citām valstīm ārpus Krievijas un NVS).
Gruzijas un Krievijas karš šo risku atgādina pavisam uzskatāmi. To, ka Krievija šādi spēj rīkoties, tā apliecināja ar savu lidmašīnu lidināšanos mūsu robežu tuvumā pagājušajā nedēļā lielo manevru laikā. Par to liecina arī Krievijas armijas pieaugošais budžets. Par politisko ietekmi, ko Krievija Latvijā var pastiprināt, liecina Kremļa partijas Vienotā Krievija sabiedroto un sadarbības partnera Saskaņas Centrs panākumi Rīgā.
Nils Ušakovs tagad jau atklāti piedalās šajā spēlē, jo nesen presē sludināja, ka bez Krievijas kapitāla Vecrīga izmiršot.
Rezerves lidlauks Krievijas bagātniekiem
Nav grūti saprast krievus, kas kaut ko sasnieguši Krievijā, bet tagad mūk no šīs valsts un režīma, kas tur valda. Šis režīms vienā jaukā dienā var viņus atbrīvot no visiem īpašumiem un banku kontiem, jo Krievija vēl nav tiesiska un demokrātiska valsts. ES valstīs šie krievi izveido tā saucamos «rezerves lidlaukus», kur nosēsties, ja viņiem uz pēdām sekos Putina režīms. Par Latviju kā šādu lidlauku krievu presē stāsta Rietumu bankas direktoru padomes loceklis Aleksandrs Gafins, kurš ir viens no šiem jaunajiem krieviem, kas pametuši Krieviju par labu Latvijai. 2006. gadā viņš nopircis dzīvokli Jūrmalā, jo Baltiju mīlot jau kopš bērnības. Kad viņu esot izmetuši no Krievijas Alfa bankas par to, ka presē paziņojis par bankas prezidenta Pjotra Avena gatavību kļūt par Latvijas premjeru, Latvija bija viņam kļuvusi par «rezerves lidlauku», kur nosēsties. Viņš Maskavas biznesa laikraksta Komersant korespondentam saka, ka šodien Latvija esot unikāla ar to, ka tā esot kļuvusi par pilnīgi eiropeisku valsti, kur turklāt runā krieviski un neesot atrautības no krievu kultūras. Te esot brīnišķīgs serviss visās jomās, izcila ekoloģija (otrā ekoloģiski tīrākā valsts aiz Šveices pēc Jēlas universitātes pētījuma), kvalitatīva pārtika (interesanti, kāda tad tā ir Krievijā, ja jau mūsu ar baltām indēm piesātinātā ir gana laba Krievijas krieviem?), mierīgs klimats un tīrās un garās jūrmalas smilšu pludmales. Latvija esot ļoti ērta valsts dzīvošanai, tai piemītot visas civilizētas Eiropas priekšrocības: demokrātiska valsts pārvaldes sistēma, stabila likumdošana, strādājoša tiesu sistēma, praktiski neesot nekādu birokrātisku šķēršļu, mierīga sociālā vide. Skan kā citāti no Latvijas premjera mutes ārvalstu investoru forumā!
Taču Gafina kungs nav Latvijas premjers, bet Krievijas jaunais krievs Latvijā. «Pēc šejienes mierīgās dzīves, eiropeiskā servisa, tīrā gaisa nemaz negribas atgriezties Maskavas korķos,» turpina Gafins un piebilst, ka tajā pašā laikā Latvijā viņš nejūtoties atrauts no Maskavas dzīves, jo pēdējos gados, pateicoties uzturēšanās atļauju biznesam, uz šejieni esot pārcēlusies liela daļa Maskavas kultūras bohēmas. To viņš organizē pats, un tā ir daļa no Rietumu bankas biznesa. Latvijā esot drošība, te bērnu var palaist tramvajā uz skolu, nevis ar miesassargiem bruņotā automobilī kā Maskavā, te ir labāka veselības aprūpe un labākas skolas, nevis kā Maskavā, kur skolas bērnus par debiliem pataisot, iespaidus par dzīvi Eiropā (Rīgā) stāsta kāda cita krievu bagātniece.
Jaunie krievi - Latvijas neatkarības aktīvi atbalstītāji?
Ekonomists U. Osis ir ļoti optimistisks, jo, aizstāvot uzturēšanās atļauju biznesu, šādi izsakās par jaunajiem krieviem, kas investē Latvijas īpašumos: «Šādi cilvēki drīzāk uzskatāmi par Latvijas neatkarības aktīviem atbalstītājiem, nevis grāvējiem, lai cik dīvains šāds apgalvojums dažiem nešķistu.» (Diena 2.10.13.).
Oša kungs tomēr maldās, jo tikko citētā intervija liecina, ka Gafina kungs un lielākā daļa citu krievu investoru negrasās stiprināt Latvijas kā nacionālas valsts pamatus, stiprinot valsts valodu, integrējoties tās kultūrvidē (lai gan viņi bauda tās priekšrocības servisa un biznesa vidē, par ko liecina intervija). Viņi negrasās apgūt latviešu valodu, jo te tāpat viss notiek krieviski. Tāpat kā vietējiem krieviem, arī jaunajiem krieviem pietiek ar Maskavas kultūras vidi, ar kuru tiek pārpludināta arī Latvijas informācijas un kultūras telpa. Viņi ir Krievijas kultūras imperiālisma, Krievijas maigās varas upuri, balsts un vairogs Latvijā.
Viņi paši apmeklē lietuviešu valodas kursus, jo saprot, ka bez lietuviešu valodas zināšanām pat uz kino nevar aiziet, jo tur subtitri ārzemju filmām ir tikai lietuviešu valodā. Viņi ciena un respektē lietuviešus, kas viņiem ir devuši iespēju baudīt Eiropas kultūrvides labumus un drošību.
Latvijai investori no Krievijas ir riskantāki, jo tie neapgūst latviešu valodu, viņu bērni neiet latviešu skolās un šejienes Eiropas vidē praktiski neintegrējas. Tādā veidā viņi riskē piebiedroties tā saucamās Latvijas piektās kolonas rindām, kas ar laiku atkal var izvirzīt politiskas prasības, kas apdraud Latviju kā nacionālu valsti un latviešu valodu.
Tāpēc Latvijai ir drošāk piesaistīt investorus no Ķīnas vai citām Āzijas valstīm, jo prakse rāda, ka šo valstu pilsoņi integrējas Latvijā uz latviešu valodas bāzes. Piemēru mēs redzējām nesen LTV raidījumā Sastrēgumstunda jaunās ķīnietes personā, kas runāja latviešu valodā. Turklāt šīm valstīm nav pretenziju uz Latvijas teritoriju kā Krievijai. Krievijas krievi tikai retos gadījumos Latvijā integrēsies uz latviešu valodas pamata.
Latvija kā viskrieviskākā Rietumu valsts
Latvijas problēma atšķirībā no citām Rietumu valstīm, kur uzturēšanās atļaujas pērk jaunie krievi, ir vislielākā krievu minoritāte. 28,10% no iedzīvotāju skaita. Tātad 628 000 krievu tautiešu. Pēc Komersant datiem tik liels krievu procents kā Latvijā neesot nevienā citā pasaules valstī ārpus Krievijas un NVS valstīm.
Absolūtajos skaitļos pirmajā vietā ir ASV – tur dzīvo 752 000 krievu, kas sastāda tikai 0,24% no ASV iedzīvotāju skaita. Otrajā vietā ir Latvija ar 628 000 krieviem (28,10% no iedzīvotāju skaita).
Tālāk seko
Vācija ar 503 000 (0,51%),
Igaunija ar 344 000 (25,73%),
Izraēla – 423 000 (5,50%),
Lietuva – 208 000 (6,23%),
Brazīlija 134 000 (0,07%),
Francija – 127 000 (0,20%),
Kanāda 104 000 (0,30%),
Meksika – 92 000 (0,08%)
Šie skaitļi liecina, ka Latvija jau tagad ir Mazā Krievija ES ietvaros. Vai Latvijai vajadzētu vēl lielāku neintegrētu krievu īpatsvaru? Ekonomikas ministrija apgalvo, ka katra Krievijas investīcija uzturēšanās atļauju programmas ietvaros atved uz Latviju 2,34 krievus.
AUTORS:
BRUNO MARTUZĀNS
2013. gada 2. augustshttp://www.tvnet.lv/tehnologijas/internets/473792-ka_atklaja_imantas_hakeri_un_kas_vinam_draud_asv BRUNO MARTUZĀNS
Pašlaik, kad tiek plaši pārspriests ASV pieprasījums izdot tiesāšanai Denisu Čalovski, dēvētu par Imantas hakeri, kurš tiek apsūdzēts par dalību naudas izkrāpēju grupā, slēpjoties zem segvārda Miami, nebūs lieki pastāstīt, kā viņu noķēra un kas tad viņam tiešām draud.
Liekas, ka pats interesantākais visā šajā epopejā ir – kā amerikāņi atklāja, kas slēpjas zem segvārda Miami. Kā viņi tā – sēdēja, sēdēja un pēkšņi iedomājās, pieprasīsim izdot D.Čalovski no Imantas. Imanta ir lieeeela pilsēta, tur ir daudz jaunu cilvēku ar datoriem. Kas norādīja tieši uz Denisu Čalovski? Izmeklēšanas gaitu Federālās izmeklēšanas birojs (FIB) netaisās atklāt, bet publicētie materiāli ļauj to diezgan labi rekonstruēt.
Lūk, tikai viens fakts no publiski pieejamā D.Čalovska apsūdzības raksta, ko FIB iesniedza zvērināto žūrijai, lai tā izlemtu, vai noziegums ir noticis un vai D.Čalovski ir jānodod tiesāšanai.
Šeit tiek apgalvots, ka Miami ir pārdevis Gozi vīrusam domāto pārlūka injekciju 2011.gada janvārī. Pārlūka injekcija izplatās ar vīrusu palīdzību un izmaina bankas mājas lapas izskatu, ieliekot tur lūgumu sniegt dažādas ziņas, tai skaitā arī par bankas karti. Par šo injekciju un tās darbību jau agrāk sīki tika pastāstīts portāla esidross.lv rakstā „Ko no Imantas hakera lietas var mācīties katrs interneta lietotājs”.
Par hakeriem vispār un Ņ.Kuzminu
Pirms sākt apspriest pārdošanas faktu, vispirms ir jāatgādina, ka starptautiskajai hakeru kopienai ir sava organizēta vide, savi interneta forumi, savi grupējumi, viņi aktīvi sazinās savā starpā, apmainās ar informāciju, apspriež risinājumus, kaļ nākotnes plānus un galvenais organizē tirgu programmatūrai, kas paredzēta noziedzīgiem nolūkiem. Protams, kaut kāda drošība šajos pasākumos eksistē, bet pilnīgi norobežoties no ārpasaules nevar, jo tad nebūs ar ko tirgoties. Viegli uzminēt, ka šo darbošanos FIB novēro un zina par to diezgan daudz.
Gozi vīrusa grupa, kurā piedalījās Miami un kuras ideoloģiskais līderis esot bijis Krievijas hakeris Ņ.Kuzmins, (par viņu ASV Tiesību departaments ir publicējis dokumentus šeit) tieši tā arī darbojās. Sākumā Ņ.Kuzmins tirgoja pašu vīrusu, bet, kad pārcēla savu darbošanos uz ASV, tad galvenokārt pārdeva ar vīrusa palīdzību iegūto informāciju, arī to, kura tika iegūta ar Miami izveidoto pārlūka injekcijas palīdzību.
Par šīs informācijas pircējiem ziņu nav, bet tieši viņi veica naudas noņemšanu no upuru kontiem, tās pārskaitīšanu uz noziedznieku kontrolētajiem kontiem un organizēja tālāko naudas izņemšanu no tiem. Tieši naudas izņemšana ir vissvarīgākais brīdis visā afērā, jo nauda pāriet no virtuālās vides uz reālām naudas zīmēm, bez šī posma visai darbībai nav jēgas. Tas ir arī pats kritiskākais brīdis, jo naudas izņēmējs var tikt notverts un nevarēs slēpties zem kaut kāda segvārda. Šai operācijai tiek sameklēti vieglas peļņas tīkotāji, kas ir gatavi riskēt un par samērā labiem procentiem (ap 10%) izņemt šo naudu, pārējo atdodot, kam teikts. Šīs personas sauc par mūļiem (ja kāds nezina, mūlis ir ēzeļa un ķēves hibrīds, labs nastu nesējs dzīvnieks).
Gozi vīrusa grupa izvērsa savu darbību ASV 2010.gada vidū, un, pēc visa spriežot, tās darbība bija pietiekoši sekmīga. Jau tā paša gada 19. novembrī Ņ.Kuzmins informēja savus līdzzinātājus, ka dosies uz Taizemi un pēc tam vēl uz kaut kurieni un… nozudīs uz brīdi. Patiesībā viņš taisījās no Taizemes doties uz ASV.
Tajā laikā FIB jau labi zināja par Ņ.Kuzmina lomu banku kontu iztukšošanā ar Gozi vīrusa palīdzību, jo ar vairākkārtējām tiesas sankcijām tika veikta viņa sarakstes un tiešo sarunu izsekošana. Protams, tīri tehniski varēja izsekot tikai viņa kontaktiem ar ASV mītošiem draugiem un kompanjoniem.
Rezultātā tika noskaidroti visi viņa segvārdi un biznesa aktivitātes. Bez tam tika ievākta informācija par viņu arī no dažādiem publiskiem sociāliem tīkliem, tur atrastas viņa fotogrāfijas, viņa ģimenes fotogrāfijas (viņš ir Krievijā pazīstamā dziedātāja Vladimira Kuzmina audžu dēls), viņa auto fotogrāfija (BMW, 6. modelis, kabriolets), viņa meitenes fotogrāfijas, u.t.t. Nu labi, pie meitenes fotogrāfijām viņi varbūt arī netika, bet uzzināja gan, ka viņš tās grib publicēt uz Playboy krievu izdevuma vāka, kā dzimšanas dienas dāvanu meičai.
Šīs Ņ.Kuzmina fotogrāfijas varēja salīdzināt ar fotogrāfiju uz viņa ASV vīzas pieprasījuma, kuru viņš noformēja vēl 2009.gadā. Kad 2010. gada 27. novembrī viņš ielidoja San Francisko ASV, tad aģents salīdzināja šo fotogrāfiju ar viņa pases fotogrāfiju, lai noskaidrotu, vai tas ir īstais vīrs. Galu galā Krievijā personu ar vārdu Ņikita Vladimirovičs Kuzmins varētu būt daži desmiti. Viss sakrita, un Ņ.Kuzmins tiešām nozuda, kaut arī ne tā, kā bija vēlējies. Uzreiz gan nē, dažas dienas FIB vēl formēja aizturēšanas papīrus, bet Ņ.Kuzminu viņi nekur nevarēja pazaudēt – aizpildot iebraukšanas anketu, ir jāuzrāda, kur, kādā viesnīcā iebraucējs gatavojas dzīvot.
Viegli saprast, ka FIB sevi nepārpūlēja un neinformēja hakeru forumus, ka persona ar Ņ.Kuzmina segvārdiem ir aizturēta, sniedz paskaidrojumus un visādi cenšas palīdzēt izmeklēšanai. Dzīve šajos forumos ritēja savu gaitu, tika ziņots par jaunumiem, tika pirkts un pārdots.
D.Čalovska tirdzniecības darījums
Tātad 27.novembrī tika aizturēts Ņ.Kuzmins un pēc pusotra mēneša janvārī Miami pārdeva pārlūka injekciju pievienošanai Gozi vīrusam. Kam viņš to pārdeva? Ne jau nu Ņ.Kuzminam, viņam to vairs nevajadzēja. Bet kam tad? Padomājiet! Padomājiet vēl! Jā, visticamāk, ka laimīgais pircējs bija pats FIB. Un, ja arī nebija, skaidrs, ka šis darījums notika ļoti ciešā FIB uzraudzībā.
Pilnīgi iespējams, ka pats Ņ.Kuzmins nemaz nezināja, kas tas Miami patiesībā ir, FIB apgalvo tikai, ka viņš kontaktējies ar vienu savu līdzzinātāju, tas ar vienu savu paziņu un tas savukārt pasūtīja Miami šīs pārlūka injekcijas izgatavošanu. Lai nu kā, Ņ.Kuzmins varēja dot un deva prātīgus padomus, kā vislabāk nopirkt šo programmu, lai neradītu kaut kādas šaubas. Jāņem vērā, ka FIB tāda programma jau bija, bija arī informācija par Miami darbošanos, jo visu laiku šī programma bija jāatjaunina un jāmodernizē un šim nolūkam Miami bija jāsazinās ar saviem pasūtītājiem, kas bija jau nokļuvuši FIB redzeslokā. Tādā veidā FIB viegli uzzināja Miami datora IP adresi, pēc kuras datoru var atrast internetā. Pēc šis adreses nav grūti atklāt arī datora atrašanās vietu Imantā un arī īpašnieka vārdu.
Bet ar to nepietiek, veikli cilvēki māk manipulēt ar šo IP adresi un darboties no sveša datora. Tāpēc FIB atklātā datora īpašnieks varētu paziņot, ka viņš neko nezina, viņa dators ir zombēts, viņš pats no vīrusiem neko nesajēdz, nerunājot par kaut kādām pārlūku injekcijām. To D.Čalovskis arī tagad dara.
Šī iemesla dēļ FIB svarīgi bija nevis iegūt šo programmu, bet gan kaut ko samaksāt Miami, vai precīzāk: uzzināt, kā var samaksāt. Kaut kādam Miami samaksāt nevar, jāzina reāla cilvēka reāls konts. Tāpēc pilnīgi dabiski, ka pircējs palūdza bankas konta informāciju, uz kurieni pārskaitīt naudu, un Miami, protams, to iedeva – informāciju par savu kontu, ne jau nu par kaut kādu svešu. Tagad atlika tikai salīdzināt datora īpašnieka vārdu ar bankas konta īpašnieka vārdu. Tie sakrita un slazds aizkrita! Starp citu, kad savulaik arī Ņ.Kuzmins paziņoja savu bankas kontu vienam no kompanjoniem, šis fakts nepaslīdēja garām modrajam FIB.
Tas gan vēl nav viss. Protams, mēģināt iestāstīt, ka kāds nozaga D.Čalovska pasi un pēc tam izveidoja viņam nezināmu bankas kontu, nav vērts, jo bankā ir ne tikai klienta pases kopija, bet arī operāciju zāles videoieraksti un piedevām arī lielākā daļa bankomātu nofilmē katru naudas izņemšanas gadījumu. Paliek vēl tikai iespēja apgalvot, ka D.Čalovskis neko par pārlūka injekcijām nezina, datoru kāds vada no tālienes, bet naudu no bankas konta viņš izņēma un atdeva kādam nepazīstamam bomzim, kurš dzīvoja Imantas mežā un ļoti lūdza šo naudu izņemt, bet tagad ir pazudis. Tas ir, D.Čalovskis it kā būtu strādājis par mūli, kas, starp citu, arī ir krimināli sodāms nodarījums ASV.
Tieši tāpēc, lai šāda veida atrunas nebūtu iespējamas, vajadzēja organizēt specvienību, kas pārbiedēja visu Imantu, kad no jumta nolaidās D.Čalovska istabā un notvēra viņu pie strādājošā datora ar atvērtiem failiem, ar visām vēstulēm, kas saglabātas pasta kastītē. Un, protams, tagad varēja viegli noteikt, vai datorā ir kaut kādas pārlūka injekcijas iestrādes un tāpat arī, vai tur ir programmatūra, kas ļauj datoru vadīt no tālienes. Ja kāds savlaicīgi būtu D.Čalovski informējis, viņš varētu patīrīt savu datoru, bet tas nemaz nebūtu tik ātri un viegli izdarāms, lai nepaliktu nekādas pēdas, jo pārlūka injekcijas dažādu variantu izstrādes laikā vairāku gadu garumā bija jāizveidojas diezgan lielai failu saimniecībai.
Kas draud D.Čalovskim Amerikā
Lasot Latvijas informācijas līdzekļu materiālus par šo lietu, pārsteidz sakarīga izklāsta trūkums, kas tiek aizstāts ar lietas pacelšanu politiskos augstumos. Pirmkārt jau satriec pilnīgi jēgu zaudējusī antiamerikāniskā propaganda. Ko ir vērts tikai D.Čalovska advokāta S.Vārpiņa apgalvojums, ka viņa aizstāvamo Amerikā var spīdzināt un, atkārtojot to vēl un vēl, kaut kā iznāk, ka noteikti spīdzinās. Ir jau, ir starp amerikāņiem arī asi zēni, bet nekādas vajadzības izsaukt kaut kādu tur D.Čalovski, lai drusku paspīdzinātu, nav. Spīdzināšana Amerikā nepavisam nav obligāta un vispār, to pielietot ir jēga tikai tad, ja steidzami jāuzzina svarīga informācija. Par D.Čalovski amerikāņi zina visu vajadzīgo un to, ko nezina, var droši nezināt. Un tomēr Latvijas iestādes, iespaidojušās no šī tukšā apgalvojuma, uzskatīja par vajadzīgu uzjautrināt FIB darbiniekus, pieprasot apstiprinājumu, ka izdošanas gadījumā D.Čalovska cilvēktiesības tiks ievērotas, t.i., viņu nespīdzinās.
Un tad vēl šie slavenie 67 gadi, kas viņam varētu tikt piespriesti! Visi šausmās ir saķēruši galvas, un ārlietu ministrs E.Rinkēvičs pat raksta: „67 gadi, ko Deniss Čalovskis, iespējams, pavadītu ASV sodu izciešanas iestādēs ir pielīdzināms mūža ieslodzījumam” un vēl „vairāk nekā 60 gadu ilgs cietumsods, kas draud Denisam Čalovskim izdošanas gadījumā, ir atzīstama par cietsirdīgu izturēšanos”. Redziet, draud! Tā jau ir, ja draud, tad ir cietsirdīga izturēšanās un 67 gadi tiešam ir mūža ieslodzījums. Kāds šādiem apgalvojumiem ir sakars ar reālo dzīvi, tas nevienu neinteresē.
Var jau būt, ka E.Rinkeviča kungs un citi domā, ka tie 67 gadi ir apsūdzības pieprasītais sods. Tā tas nav, tas ir tikai aritmētiska vingrinājuma rezultāts. D.Čalovskim ir izvirzīta apsūdzība pavisam 5 punktos un saskaitot maksimālos soda apjomus visos šajos punktos, tad arī sanāk tie 67 gadi. Svarīgi ir pamanīt, ka minimālais soda līmenis nevienā no šiem punktiem nav paredzēts. Tā par noziegumiem pret banku grupā var iedot 30 gadus, bet var arī 30 dienas, kā nu to tiesnesis atzīs par pareizu.
Reālajā tiesu praksē maksimālais sods par datoru noziegumiem ASV tika piespriests hakerim Albertam Gonzalezam – 20 gadu. Viņš ir notiesāts par kopumā 150 miljonu kredītkaršu datu nelikumīgu iegūšanu un tirgošanu (izklausās jau nu ļoti daudz to kredītkaršu, ja ņem vērā, ka ASV pavisam ir 315 miljonu iedzīvotāju). Pie tam, viņš šādu sodu saņēma divas reizes divos procesos, bet tiesnesis nolēma, ka abus termiņus var izciest vienā laikā un tā viņš brīvībā izies 2025. gadā, kaut arī tika arestēts 2008. gadā, tāda ir ASV tiesu aritmētika. Viņa līdzdalībnieki saņēma daudz mazākus sodus – no 2 līdz 7 gadi. Viens viņa paziņa un kolēģis, hakeris no Krievijas M.Jastremskis, gan dabūja ciest daudz vairāk. Viņam piesprieda 30 gadu par banku noziegumiem, bet tas bija Turcijā, kur acīmredzot naudu vērtē pavisam augstu. Tas tad ir pasaules rekords.
Nākamais pēc piespriestā soda smaguma ASV ir M.Batlers, kurš par 2 miljoni kredītkaršu datu nozagšanu dabūja 13 gadus, tad B.Salsedo – 9 gadi. Citiem noziedzniekiem, ja var ticēt Wikipedia publicētajam datornoziedznieku sarakstam, ir tikuši pavisam niecīgi termiņi, vai arī tikai neliels laiks sabiedriskos darbos. Katrā ziņā ASV tiesa pret hakeriem līdz šim ir bijusi pietiekoši humāna.
Nav grūti iedomāties, kā noritēs D.Čalovska pirmās pratināšanas ASV, ja viņš tur nokļūs. Apsūdzētājs piedāvās viņam darījumu – D.Čalovskis atzīst sevi par vainīgu tādos un tādos no 5 apsūdzības punktiem, par ko apsūdzētājs piedāvā nozīmēt viņam nelielu sodu. Ja D.Čalovskis tam piekrīt, tad zvērināto tiesa nav vajadzīga, jo sevis atzīšana par vainīgu formāli atbilst zvērināto tiesas lēmumam – „Vainīgs”, un tiesnesim atliek tikai apstiprināt šo noslēgto darījumu (vai arī neapstiprināt, ja atradīs, kur piesieties). Ja D.Čalovskis nepiekritīs šādam darījumam, tad būs jāiet uz zvērināto tiesu un tie tad izlems, kur viņš ir vainīgs, un pēc tam tiesnesis noteiks soda mēru pēc saviem ieskatiem, nevienam neko neprasot, vai arī atlaidīs mājās, ja visos punktos zvērinātie izlems „Nav vainīgs”. Bet praktiski 90% kriminālprocesa lietu ASV tiek izbeigtas, slēdzot darījumu un zvērinātie netiek iesaistīti.
Jācer, ka ASV nozīmēs D.Čalovskim kādu centīgu advokātu – praktikantu, jo šī darījuma slēgšanas sarunās būtu ļoti vēlams, lai piedalītos advokāts, kas varētu kvalificēti izsekot visiem apsūdzības aspektiem, zinātu visus precedentus (tas ASV ir ļoti svarīgi) un varētu saprātīgi kaulēties ar apsūdzētāju. Un D.Čalovska gadījumā ir pietiekoši daudz soda apjomu samazinošu apstākļu. Vispirms jau ASV ar vīrusu tika inficēti tikai apmēram 40 000 datoru, kas grupai labākā gadījumā varēja sagādāt datus tikai par kādām 10 000 kartēm (ir ziņas par 3000 upuriem). Tas ir daudz mazāk, nekā spēja augstāk minētie rekordisti. Jāņem gan vērā, ka apgūto karšu skaits tiešā veidā neietekmē soda mēru. Jau pieminētais B.Salsedo paspēja nozagt tikai 6 karšu datus un iegūt 0 centus pirms viņu noķēra, bet tik un tā dabūja 9 gadus, kā nozieguma izplānotājs un jau reizi tiesātais par šāda veida noziegumu.
Zināmu lomu var spēlēt arī tas, ka upuriem tika piedāvāts sniegt bankas karšu un citus savus datus, bet tas tomēr notika bez piespiešanas – varēja sniegt un varēja nesniegt, tā kā iekrita tikai tie, kas nesaprata, ko dara. D.Čalovskis netiek arī apsūdzēts darbībās saistītās ar paša Gozi vīrusa izplatīšanu un citās noziedzīgās darbībās, ko ir veikusi grupa. Vēl ir skaidrs arī, ka visstingrāk tiek sodīti nozieguma plānotāji – tā paša B.Salsedo līdzdalībniekiem tika piespriests mazāk par gadu. Un D.Čalovskis jau nu neko neplānoja, viņš bija tikai izpildītājs, kaut arī labi apzinājās, ko dara.
Izskatās, ka tiesu praksei vislabāk atbilstošais sods viņam varētu būt apmēram kādi 2-3 gadi. Ja nu galīgi nepaveicas un sakaitina tiesnesi, piemēram, ar kaut kādām Latvijas advokātu glupībām, tad 4. Jāpiezīmē, ka gandrīz vienmēr hakeriem tiek piespriests arī naudas sods, kas D.Čalovskim varētu būt krietni liels, jo kopējās finansiālās pretenzijas pret visu grupu ir vismaz 50 miljoni dolāru, ieskaitot gan nozagto naudu, gan vīrusa radītos zaudējumus. Katrā ziņā soda nauda nebūs mazāka kā saņemtā summa, par kuru FIB ir uzzinājis.
Ko nu amerikāņiem nevar atņemt, tas ir viņu naivums. Viņi atsūtīja Latvijai lūgumu izdot D.Čalovski un iedomājās, ka atbilstošo amerikāņu tiesu institūciju lēmums ir pietiekams, jo ir taču starpvalstu līgums par noziedznieku savstarpēju izdošanu! Dzīvosim, redzēsim, kāds būs 6.augusta Ministru Kabineta lēmumu šajā izdošanas lietā.
BIRKAS: Čalovskis, drošība, finansu dati, Gozi, hakeri, ielaušanās, Imantas hakeris, Miami, uzbrukums, uzlauzt, vīruss
Andris
Tas nav naivums…
Nieki
imis