Vai Juta Strīķe bijusi Anna Potapova?

Neatkarīgā ziņo, ka tās rīcībā ir materiāli, kuros sniegta informācija par dažām gan līdz šim zināmām, gan ne tik zināmām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja vietnieces Jutas Strīķes biogrāfijas niansēm.
Materiālus, tai skaitā tiem pievienotās fotogrāfijas, Neatkarīgā nosūtīs Latvijas drošības iestādēm, jo laikraksta komptencē neieietilpst dot kādus galīgus slēdzienus par atsevišķu tekstu patiesumu vai izvērtēt piesūtītu fotoliecību autentiskumu.


Juta vai tomēr Anna?


Laikrakstam adresētajā sūtījumā vēlreiz uzsvērts un analizēts nu jau plašākai sabiedrībai zināmais fakts, ka vēl astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā šobrīd visiem zināmajai personai ar vārdu Juta Strīķe bijis pavisam cits vārds – Anna Potapova. Viņa kopā ar tēvu, Dobelē izvietotā tanku pulka speciālās daļas virsnieku Juriju Potapovu un pārējo ģimeni Maskavā nokļuvusi tad, kad PSRS armijas virsnieks nosūtīts uz lielās valsts galvaspilsētu zināšanu papildināšanai. Kā informē Neatkarīgās avots, ģimene dzīvojusi Krasikova ielā, un vēl pat 1994. gadā namu pārvaldes izdotā izziņā lasāms, ka šajā adresē joprojām pierakstīta kāda Juta (gan nenorādot uzvārdu).


Pagājušās desmitgades sākumā jukas ar Jutas alias Annas vārdiem jau tikušas aplūkotas Latvijas masu medijos. Pati tagadējā KNAB vadītāja vietniece savulaik žurnālistiem nenoliedza, ka 1987. gada 26. jūnijā 584. Maskavas vidusskolas izsniegtais teicamnieces diploms uz Annas Potapovas vārda patiešām esot viņas. Tomēr par Annu viņa nekad neesot saukusies – kļūda notikusi tikai direktores pārrakstīšanās dēļ. Lai gan tolaik žurnālisti apšaubīja tik nevērīgu direktores rīcību, sajaucot vārdus tik svarīgā dokumentā kā atestāts par vidējo izglītību, nekādi tālāki skaidrojumi no J. Strīķes netika sagaidīti.


Mīklainā atgriešanās


Minētajā Neatkarīgajai adresētajā sūtījumā tālāk lasāms, ka Potapovu atgriešanos Latvijā arī klājot aizdomīgas neziņas ēna – pase, ar kuru J. Potapovs ieradies Latvijā un uz kuras pamata vēlāk saņēmis jau Latvijas valsts izdotu personas dokumentu, pēc avota sniegtās informācijas, neesot atrodama nevienā datu bāzē vai reģistrā. Tas raisot aizdomas par šā dokumenta autentiskumu, un izteikta pat versija, ka šis dokuments varētu būt bijusi tā dēvētā piesegpase, ko specdienesti (šajā gadījumā acīmredzot Krievijas) izsniedz personām, lai saviem darbiniekiem atvieglotu legalizēšanos un pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu. Jāpiebilst, ka nekādu problēmu ar šā statusa iegūšanu bijušajam PSRS armijas virsniekam J. Potapovam nav bijis – pēc Neatkarīgās rīcībā esošās informācijas, viņš vēl deviņdesmito gadu vidū strādājis mierīgu darbu kā zāles uzraugs Latvijas Kara muzejā.


Turpinājumā Neatkarīgajai adresētajā sūtījumā norādīts uz J. Strīķes stažēšanos Dānijas policijā, izsakot teorētisku versiju, ka arī šāda nosūtīšana darbā ārvalstīs nereti tiekot izmantota atsevišķu ar specdienestiem saistītu personu biogrāfijas uzlabošanai.


Atklāj draugus un atbalstītājus


Vēl norādīts uz J. Strīķes laulību ar vienu no tagadējiem Militārās pretizlūkošanas dienesta vadītājiem Maiguru Strīķi un vērsta uzmanība uz abu laulāto praktiski vienlaicīgo iekļūšanu Latvijas valsts spēka struktūrās tieši Eināra Repšes politiskā uzplaukuma laikā.


Kad E. Repše kļuva par Ministru kabineta vadītāju, amatu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā ieguva J. Strīķe, savukārt pēc tam, kad politiķis nonāca aizsardzības ministra krēslā, darbs militārās izlūkošanas jomā ātri atradās M. Strīķim.


Vēl materiālā plaši iztirzāta Strīķu ģimenes tuvā draudzība ar Latvijā pazīstamajiem brāļiem Viņķeļiem (ziņojumam pievienotas arī šīs ciešās saites apliecinošas fotogrāfijas) – Pēteris savulaik strādājis Latvijas diplomātiskajā dienestā gan Krievijā, gan ASV, savukārt Juris zināms kā Rīgas domes deputāts un bijušais Rīgas domes Vidzemes priekšpilsētas izpilddirektors.


Tāpat materiālā uzdoti vairāki retoriski jautājumi, kuros ietverta pašreizējo Latvijas spēka struktūru darbinieku iespējamās saistības ar dažādām ārvalstu struktūrām bīstamība.