03.03.2011. Autors: Ināra Mūrniece
"Vienīgais, kas stāv mums ceļā, esam mēs paši..."
Iniciatīvu par pāreju uz izglītību valsts valodā cenšas notušēt, jo Latvijai tā varētu radīt "iekšpolitiskas un ārpolitiskas grūtības".
Jau rakstīju, ka piektdien Valsts valodas komisijas vadītājs Andrejs Veisbergs tikās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, lai runātu par valsts valodas politiku. Galvenokārt apsprieda Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"/"TB"/LNNK ierosmi par pakāpenisku pāreju uz izglītību valsts valodā valsts finansētajās skolās. Izrādās, Valsts valodas komisija pie vienota viedokļa šajā jautājumā nav nonākusi. Pāreja uz izglītību valsts valodā izglītības sistēmu padarītu lētāku, tomēr Latvija šādā gadījumā saņemtu kritiku no starptautisko organizāciju puses, pēc tikšanās ar prezidentu atzina A. Veisbergs. Krievu valodā iznākošais "Vesti" uzsvēris vēl divas A. Veisberga atziņas: problemātiski esot tas, ka politiķi pēc iepriekšējās izglītības reformas krievu skolās esot mazākumtautībām solījuši vairāk neko neaiztikt, kā arī šāda reforma nepatikšot starptautiskajiem ekspertiem. Sarunā ar mani Veisberga kungs savu personīgo veidokli attiecībā uz iespējamo reformu minēt atturējās.
Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kritizējot politiķu un amatpersonu vājo pašapziņu, kas attur no valstiski nepieciešamas rīcības – pakāpeniskas pārejas uz mācībām valsts valdoā visās valsts finansētajās skolās, sacīja: "Diemžēl daudzu politiķu pašapziņa ir zema, gluži kā latviešu sabiedrībai kopumā. Vienīgais, kas šajā ziņā mums stāv ceļā, tie esam mēs paši... Es jau gadiem brīnos, kā iespējams, ka Latvijā, kur ir viena valsts valoda, valsts tomēr finansē skološanos arī krieviski un faktiski pastāv paralēla izglītības sistēma, kas lielā mērā ir krievu valodā. Šajā ziņā Latvija Eiropā ir izņēmums, un Briselē mani kolēģi ārvalstu politiķi nesaprot, kā tas iespējams, kāpēc Latvijas valsts kaut ko tādu pieļauj. Līdz ar to būtu tikai normāli, ja, īstenojot reformu, skolēni ar laiku no 1. līdz 12. klasei mācītos latviski," uzskata K. Kariņš. Jāuzsver kāds mazākzināms fakts: K. Kariņš ieguvis zinātņu doktora grādu vispārējā valodniecībā Pensilvānijas universitātē (ASV). Tātad valodas lietās nav uzskatāms par cilvēku no malas.
Par to, vai pāreja uz mācībām valsts valodā ir nepieciešama, ļoti atšķirīgs ir gan valdonieku, gan politiķu teiktais. Ina Druviete ("Vienotība") uzskata: šāda reforma nav nepieciešama, un šobrīd būtu jārisina citas valodas problēmas. Piemēram, lai darba devējiem nebūtu tiesību darba ņēmējiem nemotivēti pieprasīt krievu valodas zināšanas. Bet pašreizējā "bilingvālā valdodas apguves sistēma nodrošinājusi latviešu valodas apgūšanu un, lai arī tā nav ideāla, to var uzlabot. Esmu par evolūciju, nevis revolūciju un reformām," sacīja bijusī izglītības ministre. Viņasprāt, jādara viss, lai arvien vairāk krievu skolu skolēnu izvēlētos tādu izglītības modeli, kas paredz 80 procentu mācību vielas apgūšanu valsts valodā un ap 20, teiksim, krieviski. To stimulētu arī, ja centralizētos eksāmenus būs iespējams kārtot tikai valsts valodā, un uz to mēs ejam, piebilst I. Druviete. Pēc viņas teiktā, jaunai reformai būšot liela psiholoģiskā pretestība, un tas nevajadzīgi saasināšo situāciju.
Arī Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš aizstāv "evolucionāro" pieeju un uzsver, ka "uzspiesta iniciatīva skolēnos neradīs piederības sajūtu valstij". "Esam gadiem pūlējušies, veidojot šo bilingvālo izglītības sistēmu. Izglītības reforma, ko sāka ieviest 2004. gadā, bijusi veiksmīga, un mazākumtautību skolēni veiksmīgi apgūst latviešu valodu. Problēmas drīzāk rada attieksme pret valsts valodu, bet tā rodas ģimenē." Runājot par Nacionālās apvienības iniciatīvu, M. Baltiņš norādīja, ka neesot detalizēti iepazinies ar ieceres autoru plānu, kā reformu veikt, jo "tādu nekur nevar atrast".
Viņa kolēģis Valsts valodas centra Valodas kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis ir arī Valsts valodas komisijas loceklis un bija piedalījies minētajā Valsts valodas komisijas sēdē, kas sasaukta aptuveni pims mēneša. Lai arī teorētiski mācības notiek bilingvāli, daudz kur praksē šī proporcija izrādās "par labu krievu valodai", secina A. Kursītis. Izskanējušie argumenti pret Nacionālās apvienības piedāvājumu neiztur kritiku, uzskata A. Kursītis. "Reforma noteikti ir jāveic! Manuprāt, pāreja skolās uz latviešu valodu jāīsteno pakāpeniski, dažādos novados ar dažādu intensitāti. Piemēram, Daugavpilī, kur ir krieviska vide, uz mācībām latviešu valodā vienā gadā var pāriet tikai pirmās klases, nākamajā gadā valsts valodā mācītos pirmā un otrā klasē, un tā ar katru gadu uz priekšu. Valmierā, kur skolēni kopumā prot valsts valodu, mācības latviski var sākt uzreiz 1. – 3. klase."
Dzintra Hirša ("Vienotība") piekrīt: kopš 2004. gada reformas ir laiks spert nākamo soli. Mācības valsts valodā ne tikai palētinātu izglītības izmaksas, bet arī sāktu saknē risināt Latvijas divkopienu sabiedrības problēmu: "Valoda nāk kopā ar ideoloģiju, un tā būtu iespēja latviešu kultūru šiem jauniešiem padarīt tuvu un saprotamu." Cits jautājums, kā šo reformu vajadzētu ieviest. Iespējams, būtu jāsāk ar vidusskolām, saka Dz. Hirša, atgādinot, ka savulaik tika plānots, ka skološanās vidusskolā būšot tikai valsts valodā.
"Šaubos, vai starptautiskie eksperti šajā ziņā varētu nopietni iebilst. Latvija ir ES un NATO dalībvalsts, tāpēc tai dubultos standartus tik atklāti uzspiest vairs nebūtu iespējams," piebilst A. Kursītis, norādot: piemēram, Vācijā nav turku un Francijā nav arābu skolu. Latvijā nez kāpēc cenšas saglabāt krievu skolas, lai gan tas nāk par sliktu valsts interesēm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru