05.03.2011. Autors: Anda Līce
Ko nu vairs skumt, saulē silst jumti, pil palāses, skaļāki kļūst ziemotājputni un aizvien vairāk ir saules – nāk taču pavasaris. Turklāt valdība teic, mēs ejot laukā no krīzes. Neviens gan neņemas pateikt, ar kādu ātrumu ejam un kad būsim tikuši laukā. Un vai tiešām iziesim visi vai varbūt atkal tikai tie, ar garajām kājām? Es klausos radio un saprotu – valdība nav pamanījusi, ka liela daļa iedzīvotāju (īpaši laukos) vēl tikai krīzē iet iekšā. Kurā brīdī mēs ceļā esam samainījušies?
Izrādās, jāietaupa vēl pieci miljoni latu, tādēļ slēgšot nerentablos autobusu maršrutus. Uz jautājumu, kāpēc Latvijā viss ir kļuvis nerentabls, vecus cilvēkus, bērnus un studentus ieskaitot, atbildi pārliecinoši sniedza tikko notikušās tā saucamās tiesībsarga vēlēšanas. Latvijā iecelšana augstākajos amatos ir pilnībā politizēta un vismaz pašlaik sabiedrības viedoklim nav nekādas nozīmes. Lielas jēgas nav arī publisko diskusiju laikā rīkotām telefonaptaujām, tās nepieciešamas vien tādēļ, lai mēs pārliecinātos, ka vēl neesam galīgi apdauzīti.
Es reizēm domāju, varbūt Latvija ir nonākusi kāda ļauna burvja varā, vai gan citādi visi lielie valsts pārkārtošanas projekti, sākot ar integrāciju, reģionālo reformu un beidzot ar tautas skaitīšanu "uzkārtos"? Mēs nemitīgi mēģinām labot gan senas, gan pavisam svaigas kļūdas, dubultā patērējot garīgos un materiālos resursus – to, kas būtu īpaši taupāms. Šķērma dūša metas, dzirdot pieminam strukturālās reformas. Tās taču pēc būtības tā arī nav notikušas, jo tad nāktos nozāģēt kājas krēsliem, uz kuriem sēž mīļotās partijas biedri, radi un draugi. Neatstājas sajūta, ka rosība valsts pārvaldē notiek tikai skata pēc. Visi šķiet ārkārtīgi norūpējušies un aizņemti, nevienu lietu līdz galam tā arī nenovedot, nemitīgi apspriežas, kaut ko saskaņo un reformē, it kā neredzama režisora vadībā spēlētu marionešu teātri.
Kārtējo reizi nākas atzīt, ka varas pārstāvji, kuri pavisam nesen iepriekšējiem pārmeta profesionālisma un komunikācijas ar sabiedrību trūkumu, tagad paši bēguļo. Caur politisko un oligarhu skeneri amatos nonākušos cieši tur bailes tikt atmaskotiem neprofesionālismā, un viņi, cik nu to ļauj sētas durvis, apsardze un pašu nekaunība, kļūst nenotverami. Bet no Latvijas tikmēr projām brauc nākamie darbspējīgo tūkstoši. Valsts noasiņo. Tas nekas, vara saka, pārliesim asinis, to darba tirgū ir milzīgas rezerves. Vai mūsu valsts vadītāji tiešām nesaprot, ka pirms pārliešanas ir jānoskaidro asins grupa? Pieņemsim, ka tas prasa ilgu laiku, bet vecā Eiropā taču to ir pārbaudījusi un tagad plūc rūgtos pārliešanas augļus. Nemācīšanās no kļūdām valstij un tautai var izrādīties liktenīga.
Dabā atmoda jau ir sākusies un arī cilvēkos ilgas pēc tās joprojām ir dzīvas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru