Šeit apkopoti satraucoši raksti par to kā Latvija (kā hipnotizēts trusītis) labprātīgi un bez pretošanās lien žņaudzējčūskas (Krievijas) rīklē lai pavisam drīz pazaudētu savu valodu un sevi kā latviski runājošu nāciju
Raugoties un klausoties plašsaziņas līdzekļus, rodas sajūta, ka vēsturnieku komisija, kura vētīja čekas maisus, nodarbojusies ar bērnu pasaku grāmatas lasīšanu.
Personas, kuru vārdi atrodami nu jau publiski pieejamā kartotēkā, tēlo ļoti izbrīnītus ļautiņus. Par savu savervēšanu neko nav zinājuši, viņiem tie apaļi jaunumi.
Mirkšķinot debeszilas actiņas, izsaka amizantus minējumus, kā tur nokļuvuši – varbūt tāpēc, ka, atgriežoties no ārzemju komandējuma, rakstījuši atskaites par zinātniskajā konferencē dzirdēto, varbūt vaina meklējama apstāklī, ka koncertā uzstājušies pēc zviedru estrādes dziedātāja? Kā iespējama šī pīlīšu pūšana?
Klausījos interviju ar Rīgas rajona tiesas priekšsēdētāju Inesi Siliņēviču. Izrādās – aģenta kartītei, no juristu viedokļa raugoties, nav lielas vērtības.
Sadarbību ar VDK pierāda tiesa, kura lēmumu pieņem, vadoties pēc pierādījumiem un liecinieku liecībām. Objektīvu iemeslu dēļ kā vienu, tā otru trūkst vai tie nepietiekami. Būtu jocīgi, ja pierādījumi mētātos visapkārt un liecinieki stāvētu rindā.
Visi specdienesti, vai tie totalitāra režīma vai demokrātijas citadeles specdienesti, savus aģentus sargā un pierādījumus cenšas neatstāt.
Bijušie VDK vervētāji – speciāli šim nolūkam sagatavoti specdienestu virsnieki – taujāti par aizgājušajiem laikiem, lāgā neko neatceras, aģentu vārdi no atmiņas pagaisuši, kā nekā trīsdesmit gadu pagājuši.
Gods kam gods – viņi rīkojas atbilstoši savas profesijas noteikumiem un viņiem nav ko pārmest.
Līdz ar to savervētie var justies samērā droši, bijušie maizes tēvi viņus nenodos.
Vēl viena nianse nolasāma starp dažādās vietās publicētām rindiņām. Pēdējais LPSR VDK ģenerālis savās atmiņās min sekojošo.
Savervētos aģentus ilgstoši psiholoģiski apstrādāja, ne vienmēr tā bija iebiedēšana. Attiecīga psiholoģiskā tipa cilvēkiem labāk derēja paglaimošana, uzslavēšana, viņu darba izcelšana. Vienādi vai otrādi, varbūt lietojot kā vienu, tā otru paņēmienu, pēc pāris gadu darba aģents kļuva atkarīgs no ziņošanas, ziņojot viņš zināmā mērā izjuta tādu kā baudu, kā labi padarīta darba sajūtu.
Ģenerāļa teiktajā varētu būt daudz patiesības. Aģentu, kurš atnesis ziņojumu, taču nesagaidīja ar vārdiem – tu nu gan esi maita, vai pašam tev negribas pakārties? Uzslavēja, teica, ka dara labu darbu. Ar laiku pie uzslavām pierod, tas paceļ garastāvokli.
Kāpēc atcerējos šo niansi? Latvijā zināma persona, kura nekad nav slēpusi, ka savulaik bija teicami sagatavots VDK virsnieks ar specializāciju cilvēku psiholoģijas analizēšanā un vervēšanā, reiz, rezignēti pasmaidot, bilda apmēram šādus vārdus – liela daļa VDK ziņotāju šodien cītīgi strādā Latvijas Republikas labā. Viņiem tas asinīs.
Vadoties pēc specdienestu zelta likuma – savus aģentus nenodod, arī šie darboņi var justies samērā droši.
Vēl viena šķautne, kuru savā intervijā minēja tiesnese Siliņeviča. Viņas praksē, vētījot sadarbību ar čeku, visi iztaujātie esot bijuši patīkami un pieklājīgi cilvēki, ļoti komunikabli un atvērti. Tiesnese secina, ka tas laikam piederēja pie profesionālajām iemaņām, pie darba specifikas.
Tā nu reiz ir lieta, par kuru sabiedrībai vajadzētu aizdomāties.
Literatūras un filmu iespaidā radies priekšstats, ka stukačs ir zemisks cilvēks ar bailīgi glūnošu skatienu, kurš, tikko viņa nosūdzētais upuris ir arestēts un aizvests, ielavās tukšajā dzīvoklī, lai maisā sakrautu nelaimīgā sudrablietas. Nav šaubu, ka bija arī šāds sūdzētāju slānis, it sevišķi pēc Otrā pasaules kara, piecdesmitajos gados.
Bet ļaunums spēj pieņemt dažādus veidolus, pat visizsmalcinātākos.
Arī es, protams, papētīju internetā pieejamos uzvārdus un starp tiem atradu trīs, ar kuriem biju kopā strādājis izdevniecībās vai mācījies. Dažādu paaudžu un dažādu raksturu vīrieši. Sāku domāt – kas viņiem kopīgs?
Visi trīs man atmiņā palikuši kā ļoti runīgi un komunikabli cilvēki, kuriem patika būt sabiedrības centrā, un visiem trim bija nedaudz pārspīlēta kāre pēc uzslavām.
Katram jau gribas, lai viņu paslavē, pat sunītim un kaķītim gribas, lai noglāsta kažoku, bet šiem trim vēlme pēc uzslavas bija nedaudz par daudz. Ne ļoti, tomēr pamanāmi. Visādi citādi viņi ir jauki un atvērti puiši.
Mēs gribam redzēt nelieti, kuram arī ģīmī rakstīts, ka viņš ir nelietis. Grūti pieņemt, ka neģēlis varētu būt solīdi tērpies, ar pieklājīgu runas veidu un saulainu smaidu.
Mums tik ļoti gribas ticēt, ka televizora ekrānā redzamais šarmantais kungs, kuram atjaunotajā Latvijas Republikā izveidojusies spoža biznesa vai politiskā karjera, nevienu nav nodevis, nu nevar tā būt, ka padomju okupācijas laikā viņš kādam dzīvi sagandējis.
Arī uz šo tik saprotamo ticību labajam cilvēkā droši balstās bijušie ziņotāji, šie mūsdienu doriani greji.
Kopā ņemot, visa stukaču pierādīšanas lieta izklausās diezgan bezcerīga. Zinātnisko atreferējumu dēļ neviens nav nošauts vai nomērdēts ledainā pagrabā, visi dzīvi un veseli.
Bijušo ziņotāju medus mucā tomēr iekritusi viena darvas karote – Augstākās tiesas atzinums, ka tiesai nav jāvērtē ziņojumu saturiskā puse vai kvalitāte. Tiesai ir jākonstatē sadarbības fakts ar Valsts drošības komiteju.
Maija Bergmane, kura ir arī aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa māte, ir politiski represētā. Pēc tam kad decembrī internetā tika publiskota daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb čekas maisiem, sabiedrībā tas raisīja lielu interesi un dažādas runas par aģentu kartītēs lasāmajiem uzvārdiem. Bet M. Bergmanei tas izraisīja pretrunīgas izjūtas. Viņa vēlējās dalīties pārdomās ar “Latvijas Avīzi”, ko VDK darbība un čekas maisi nozīmē represētajiem cilvēkiem.
Atrāva vaļā rētas
M. Bergmane:Ieslēdzu “Rīta panorāmu”, dzirdu – čekas maisi, ieslēdzu Latvijas Radio, lai noklausītos laika prognozi, bet man stāsta par čekas maisiem. Atveru internetu, bet tur atkal čekas maisi, paņemu avīzi – tas pats. Izsita mani no sliedēm. Esmu stipra sieviete, no stipras dzimtas, bet nevaru savākties. Dzeram ar dēlu Jāni kafiju, viņš ir neizpratnē: mammu, kas ar tevi notiek? Asaras birst. Vakarā apguļos, un man uzpeld atmiņā daudzas Sibīrijā, bet īpaši pēc atgriešanās Latvijā pārdzīvotās ainas. Manām abām draudzenēm, kuras arī ir represētās, tieši tas pats. To, ko es varu piedot, es nevaru aizmirst. Tās rētas mums jau bija aizdzijušas, bet atrāva to kreveli vaļā. Varbūt ne līdz galam, bet atrāva. Būtu aizveduši tos maisus uz mežu, sadedzinājuši un melnu krustu virsū.
Vēsturniekiem ir sava misija – viņi raksta vēsturi. Bet tā ir mūsu likteņu vēsture. Es saprotu, tā ir jāizgaismo, bet man personīgi tas neko nedod. Es nerunāju par jauniem cilvēkiem, kuriem ir jāzina mūsu vēsture, bet mums tas ir garām. Kaut vai viens čekists televīzijā mums atvainotos, vismaz tiem, kas vēl ir dzīvi. Par to, ka tomēr savu roku ir pielikuši pie tā, lai mēs nokļūtu Sibīrijā un pēc astoņiem gadiem, atgriežoties Latvijā, piedzīvotu pazemojumus, nicinājumu un visu pārējo naidīgo attieksmi, ko vien pret vienu kulaku ģimeni var paust. 1957. gadā, kad kopā ar mammu un vecmāmiņu atbraucu no Omskas apgabala, man bija tikai septiņpadsmit gadu.
No pārdzīvojumiem noslīcinājās
Kad manu tēvu 1940. gadā aizveda no mājām Jēkabpilī un Krievijā nošāva, man bija tikai seši mēneši. Mēs aizbraucām dzīvot pie maniem vecvecākiem Ābeļu pagastā (pašreizējais Salas novads), un tad pienāca 1949. gads. Vecātēva mājā dzīvoja kāda sieviete, pie kuras regulāri piestaigāja kāds pielūdzējs. Mani vecvecāki to piecieta ar dziļu nepatiku, jo viņiem tāda morālā stāja nebija pieņemama. Kaut gan manai ģimenei nekādu pierādījumu nebija, bet, visticamāk, mēs kļuvām par viņu upuriem.
Vecaimātei bija 12 govis un divi zirgi, un ar to pietika, lai viņa nokļūtu izsūtāmo sarakstā. Mūs cilvēki brīdināja. Mamma paņēma mani un brāli un devās pie vecāsmātes māsas. Arī tur mūs brīdināja, un, lai pārlaistu izsūtīšanas, mēs devāmies pie citiem labi pazīstamiem cilvēkiem. Mums pienesa ziņu, ka vecāmāte, kas palika savā lauku mājā, ir aizvesta uz dzelzceļa staciju, kur jau stāvēja lopu vagoni. Man bija deviņi gadi, un es labi atceros, kā mēs viņu meklējām pa tiem lopu vagoniem. Sasēdāmies vienā vagonā kopā – mana mamma, bērni un māte, un tā sākās mūsu likteņa hronika Sibīrijā.
Martā Daugava vēl bija aizsalusi, bet vēlāk, kad ledi izgāja, Ābeļu pagasta priekšsēdētājs Stērstiņš no pārdzīvojumiem, ka ir izsūtītas 30 ģimenes un viņu likteņi ir salauzti, ielēca Daugavā. Viņš taču bija parakstījies par šo cilvēku izvešanu.
Rektors taču lika to parakstu
Jāteic, ka es kā bērns izsūtījuma laiku neatceros ar šausmām, jo vecāki par mums ļoti rūpējās, bija ko ēst un mugurā vilkt, bija arī pašiem sava uzcelta māja un netrūka krievu cilvēku laipnības. Mana ciešanu hronika sākās, kad 1957. gadā atbraucu no Sibīrijas, jo tur man nebija jāpārcieš tas, ko nācās pārdzīvot atgriežoties, kad tev mugurā ir pufaika un jāsāk jauna dzīve Latvijā, bet mācoties krievu vidusskolā.
Iestājos Jēkabpils krievu vidusskolas 9. klasē, bet pēc tam Rīgas 4. medicīnas skolā krievu grupā. Nevienai represētajai audzēknei netika piešķirta kopmītne. Paldies manam fizkultūras skolotājam Vītolam, kurš man to izgādāja, jo es nodarbojos ar sportu.
Mūs neuzņēma žurnālistos, juristos un citur, bet izglītoties medicīnā bija iespējams.
Kāds no man pazīstamajiem studentiem slikti mācījās, dzerstījās, nenolika eksāmenu, viņu izsauca un savervēja, un viņš nodeva divus draugus. Tas ir reāls stāsts. Nu tad kā? Rektors taču lika to parakstu. Es saprotu, ka tā bija sistēma un augstskolu rektoriem bija jāparakstās, jo viņus piespieda to darīt, ja grib palikt amatā. Bet rektoriem būtu jāpieceļas un jāatvainojas studentiem, kuriem viņi sabendēja dzīvi. Tagad mēs visu to palaidīsim, sak, nekas jau traks nav noticis. Latvijas Universitātes bijušais rektors Mārcis Auziņš izstāstīja savu stāstu, un es jums stāstu savējo. Jūs tagad esat tas dvēseles analītiķis. Mārcis ir rektors, bet kas tad es? Žēlsirdīgā māsiņa, kura izbridusi deviņus gadus gulagu. Mums katram ir savs dzīves stāsts.
Daudzi nodevuši savus tuvākos
Strādāju 1. bērnu poliklīnikā Rīgā par medicīnas māsu. Dakteris Peders, lai viņam vieglas smiltis, man sacīja: Maija, tev tomēr vajadzētu iestāties partijā. Medicīnas iestādēs ir subordinācija, un es, būdama māsiņa, vienmēr biju pakļauta ārstam. Partijas jautājumā, protams, ne, bet uzreiz bija skaidrs, ka man pieklājīgi jāatsakās. Kamēr domāju, kā to izdarīt, viņš mani atkal aicināja iestāties. Tad es saņēmos un vaicāju: vai jūs, dakter, vēlaties manu tiešu atbildi, kāpēc es nestāšos partijā? Un tā tiešā atbilde bija tāda, ka es nevaru nodot visdārgāko, kas man ir uz pasaules, – savu tēvu un māti. Mans tēvs 1940. gadā tika izsūtīts un nošauts, bet māte no Latvijas izvesta 1949. gadā. Kopš tā laika viņš nekad neteica, lai es stājos partijā, un pret mani izturējās ar lielu cieņu.
Ir daudzi, kas nodevuši savus tuvākos, jo sabiedrība jau nav viengabalaina – mēs esam dažādi savā būtībā, audzināšanā, mentalitātē…
Čekists noskūpstīja roku un aizgāja
Atmodas sākumā, kad cilvēki vēl nevarēja skaļi runāt to, ko domā, manas kolēģes medicīnas māsas nopirka puķes un aizgāja tās nolikt pie Brīvības pieminekļa. Viņas bija nofotografētas, izsekotas, un manam priekšniekam narkologam Jānim Strazdiņam (tajā laikā Maija Bergmane bija virsmāsa narkoloģijas ambulatorajā dispanserā, kur nostrādāja 21 gadu. – M. L.) piezvanīts. Pēc kāda laika dakteris Strazdiņš saka: nu ir ziepes! Būšot kolektīva sapulce, un tajā piedalīšoties arī VDK pārstāvis, kas pieskatīja mūsu iestādi. Es precīzi nevaru pateikt, kurš toreiz manā iestādē bija ziņotājs, bet Bērnu 1. poliklīnikā gan atceros – Mirdza Afanasjeva, Rīgas pasu galda priekšnieka sieva, kura tur strādāja par statistiķi.
Sapulcē, izņemot kadru daļas priekšnieci, neviens nezināja, ka esmu represētā, jo represētie par savu likteni parasti klusēja. Sapulcē cēlos kājās, jo man jau vairs nebija ko zaudēt, un skaidrā krievu valodā pateicu visu, kāpēc manas kolēģes nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Lai mani bērni un mazbērni nepiedzīvotu to, ko esmu piedzīvojusi. Vienai daļai bira asaras, viena daļa bija apjukusi, jo viņi pirmo reizi dzirdēja savu galveno māsu, kura pateica, kāpēc arī viņa iet un ies pie pieminekļa. Visi klusēja.
Kad pavadīju to čekistu, viņš man noskūpstīja roku un aizgāja.
Dzīvoju ar divām mentalitātēm
Manī bija izveidojušās divas mentalitātes – esmu piedzimusi kā latviete, bet daudz ieguvusi no krievu mentalitātes, jo es kā jauns cilvēks veidojos Krievijā. Tāpēc es varbūt daudz ko nesaprotu šeit. Kad manī uzdzirkstī latviešu mentalitāte, tad esmu patriote un cīnītāja. Bet, kad uzdzirkstī krievu mentalitāte, tad kļūstu arvien iejūtīgāka un cilvēciskāka.
Kad atbraucu uz Latviju, jutu, kā mani pārbauda, vai es varu vai nevaru to izturēt, vai mana mamma vēlreiz izturēs vai ne. Tur jau nebija ne likumu, nekā, tur bija tikai attieksme. Bet, ja esi mērķtiecīgs, stiprs un motivēts, tu spēj visu izturēt. Cik esi stiprs, tik vari tikt ar sevi galā. Bez šaubām, kādam jau vajadzēja to karjeru. Zinātnieki, mākslinieki, režisori, dejotāji… Visiem visu vajadzēja, bet žēlsirdīgajai māsai neko nevajadzēja.
Mūsu pienākums bija cīnīties, un mums joprojām ir jācīnās, jo dzimtene tāpat kā māte ir viena. Saviem bērniem un mazbērniem vienmēr saku: esiet tik laipni un ievērojiet 4. bausli: tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē.
Esmu izaudzinājusi divus brīnišķīgus dēlus. Būs vecumdienās vismaz kas ūdens krūzi pasniedz. Kad LTV “Tautas panorāmā” klausos cienījama vecuma ļaužu sūkstīšanos, ka pie visa vainīgi citi, tad vienmēr gribas jautāt: kur ir jūsu bērni?
Pēc onkoloģiskās operācijas man bija nepieciešamas dārgas zāles, ko par savu pensiju nevarēju atļauties. Mani dēli, ne jau valdība, vilka mani ārā no tā purva. Kad man saka: tev jau laba dzīve, tu biji represētā, tev iedeva lielāku pensiju, tad gribas skaļi lamāties. Jārunā par mūsu likteņiem, nevis pensijām. Toreiz pēc atgriešanās no Sibīrijas mana, jaunas meitenes, psiholoģija bija tāda, ka visiem mani jāžēlo, bet es sastapos ar šausmīgu nežēlastību. Daudziem krievu cilvēkiem es varu pateikt paldies, jo viņi mūs, represētos, tālāk nerepresēja, ko diemžēl es nevaru teikt par daudziem latviešiem.
Kad visu šo sasummēju kopā un vakarā apgulstos, man tie čekas maisi nāk virsū kā sniega lavīna. Ja es spētu staigāt, uz to maisu kratīšanas laiku labprāt aizbrauktu projām no valsts, lai par tiem nebūtu jādzird un to saturs jāredz. Bet, tā kā uz savu sapņu zemi Japānu nevaru aizbraukt, jo jau deviņus gadus esmu ratiņkrēslā, bērni un mazbērni to man uzdāvināja Ziemassvētkos divās gleznās ar sakuras zariem un tempļiem.
Kad man tie maisi uzdzen stresu, palasu Guntara Rača dzeju. Tā man ir tikpat kā nomierinoša tablete.
Cilvēki aizvien aktīvāk interesējas par iespēju tiesāties saistībā ar Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēku jeb tā dēvēto čekas maisu publicēšanu. Prokuratūrā, lai tiesa izvērtētu sadarbības faktu ar VDK, šogad saņemti divi jauni pieteikumi, bet konstitucionālu sūdzību saņēmusi Satversmes tiesa, pirmdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Ja “maisos” atrodamais vēlas tiesā pierādīt, ka nav sadarbojies ar VDK, viņam sākotnēji ir jāvēršas Ģenerālprokuratūrā, kas šogad saņēmusi divus pieteikumus.
“Saņemot pieteikumu, prokuratūrā piecu dienu laikā tiek ierosināta pārbaudes lieta, un tad šo pārbaudes lietu izmeklē divu mēnešu laikā. Tad lieta tiek nosūtīta uz tiesu,” skaidro Speciālizētās vairāknozaru prokuratūras virsprokurora pienākumu izpildītāja Antra Sprudzāne.
Vienlaikus iepriekš izskanējis, ka iespējamība, ka tiesa apzinātu sadarbību nepierādīs, ir liela, jo valstī nav saglabājies liels skaits dokumentu, kas sadarbību apstiprinātu. Līdz šim brīdim tiesās skatītas ap 300 šādu lietu, un tikai uz rokas pirkstiem saskaitāmās sadarbības fakts ir pierādīts. To, ka tiesas spriedums, kurā sadarbība nav konstatēta, simtprocentīgi nenozīmē, ka cilvēks nav bijis VDK aģents, neslēpj arī Rīgas rajona tiesas priekšsēdētāja Inese Siliņeviča, kura pati skatījusi šādas lietas. Vienlaikus viņa uzsver, ka iespējai tiesas ceļā pierādīt nesadarbošanos ar čeku ir jābūt.
“Tas, ka lietas ir bezjēdzīgas, es noteikti neteiktu, jo, pirmkārt, cilvēkam pastāv tiesības uz nevainīguma prezumpciju,”
saka tiesnese. Viņa uzskata, ka šo lietu skaits tuvākā pusgada laikā pieaugs.
Maisos atrodamajiem, kuru sadarbība ar VDK tiesā nav konstatēta, pēc kartotēkas publicēšanas pastāv iespēja vērsties tiesā arī par goda un cieņas aizskaršanu, taču šādu pieteikumu pagaidām nav. Tiek pieļauts, ka, lai izvairītos no liekas publicitātes, šādu lietu nākotnē varētu arī nebūt.
Tikmēr pagājušā gada nogalē sūdzību saistībā ar “čekas maisiem” saņēma arī Satversmes tiesa. Pieteikuma autors vēlējās apstrīdēt likumu, saskaņā ar kuru iespējamie aģentu vārdi kļuva publiski. Taču juridisko nepilnību dēļ sūdzība netika pieņemta, to šorīt LNT rīta raidījumā “900 sekundes” atklāja Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece Sanita Osipova.
“Personai ir jāpierāda, ka viņas intereses […] ir svarīgākas nekā sabiedrībai uzzināt patiesību par to, kas ar mums ir noticis. Un tās ir starptautiski atzītas cilvēktiesības, ka sabiedrībai ir tiesības zināt patiesību īpaši pēc tam, kad tā ir atbrīvojusies no ļoti nomācoša totalitāra režīma.”
Par cilvēku gatavību tiesu darbiem liecināja arī tas, ka brīdī, kad bija zināms, ka “maisi” tiks atvērti, cilvēki vērsās Satversmes aizsardzības birojā, lai uzzinātu, kāda veida informācija par viņiem ir pieejama Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Nedēļā tādas ziņas vēlējās iegūt vidēji 15 līdz 20 interesenti.
“Latvijas Avīzē” viesojās VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis, advokāts, RSU pasniedzējs Linards Muciņš. Pārņemot čekas maisus 1991. gadā, Augstākās Padomes deputāts Muciņš bija starp aktīvākajiem procesa dalībniekiem un daudzkārt stāstījis par tālaika notikumiem. Šajā sarunā par sabiedrisko rezonansi un atklājumiem pēc tam, kad 20. decembrī drošības komitejas ziņotāju kartotēku publiskoja internetā.
Pagāja 27 gadi, kopš atņēmāt čekas maisus, un visu laiku pastāvēja pretestība atklāt maisu saturu. Kad kartotēka atvērta, sabiedrības interese ir, bet rezonanse nešķiet sevišķi liela.
L. Muciņš: Starp tiem, kas līdz pēdējam negribēja atklāt VDK ziņotājus, bija arī mūsu drošības struktūras. Viņu domu gājiens saprotamā kārtā neatbilda politiķu, teiksim, NA apņēmībai. Dienesti domā tā – mēs esam profesionāļi. Ja atklās aģentu vārdus, kurš ļausies savervēties mūsu vajadzībām? Te netiek ņemts vērā, ka vieni ir komunistu laiku stukači, otri būtu aģenti demokrātiskā iekārtā, un par tiem vajadzētu stāvēt un krist.
Vai slependienestu darbības pamatprincips nav – nemūžam nevienu neizdot?
Jā, un to varētu paust padomju laiku aģentūras uzturētāji LPSR Iekšlietu ministrijā vai čekā par saviem palīgiem. Tad gan jājautā – kā tas nākas, ka viņus izdeva? Man – maisos. Tad vajadzēja gulties uz ambrazūras, malt, dedzināt, ja tāds princips ir spēkā. Taču tā nav mana vai NA ētika, nav neatkarīgās Latvijas darīšana par katru cenu paturēt noslēpumā PSRS kēgēbistu savervēto vārdus. Galu galā šajā iestādē tika darītas visnepatīkamākās lietas, bija cietušie un upuri.
Maisi vaļā, cilvēki skatās, pēta, bet kartītēs sniegtā informācija ir strupa. Personvārds, numurs, savervēšanas gads, segvārds, čekista vervētāja uzvārds.
Esmu teicis, ka publiskoto datu lasītāji dalās trīs grupās. Vieni, kas cerēja tur ko atrast un to arī atrada, otri, kas cerēja atrast, bet neatrada, un trešie, kuri vēlējās neatrast, bet atrada. Gribu pasvītrot, ka citi VDK dokumenti vēl ir ceļā. Gatavojamies jauniem atklājumiem.
Publicēti pāri 4000 līdz 1991. gadam darbojošos aģentu vārdi.
Ja kāds zinātājs lēš, ka aktīvo aģentu bijis ap tūkstoti – kā to var zināt, ja visi arhīvi Maskavā? Decembrī bija zinātniska konference “Baznīca okupētā Latvijā: VDK pretinieks, upuris vai piesegorganizācija?”.
Analizējām, kā drošības komiteja apstrādāja garīdzniekus, bet, kad attaisīja maisus, stāvoklis izrādījās vēl sliktāks, nekā spriedām. Kartītes ir par visiem luterāņu arhibīskapiem, pareizticīgo un vecticībnieku baznīcu galvām un diviem katoļu kardināliem, Vaivodu un Pujatu.
Pujatam gan nav kartītes, viņš ir arhīva aģents. Tagad daudzkārt sastopamies ar aģentu izlocīšanos, viņi melo! Bet, nepārzinādami sistēmu, vāji spēj maskēties. Pujats stāstīja, ka parakstījis kādu baltu papīru. Mani tas nogurdina, nevaru bezgalīgi strīdēties pretim. Uz kartītes redzamas atzīmes.
Ja tavā lietā uzkrājās pāri 250 lapām, lietu nodeva arhīvā.
Dažam ziņotājam sastrādāti pat vairāki sējumi. Dažu “izcēla” no arhīva, ja viņš, piemēram, tika kompānijā, darbavietā, kas čeku interesēja. Tā ka, redz, cilvēks sakās, ka neko nav darījis, bet pamanījies saražot biezus sējumus! Aģentu žurnālā no 1953. gada ievesti ap 24 000 cilvēku. Laika gaitā tas gan tīrīts, atsvaidzināts, un vēl nāks gaismā kāds tūkstotis personu, arhīvā nodoto aģentu. Viņu vārdi parādīsies līdz maijam.
Kas vēl ieraudzīs dienas gaismu? Ziņojumi?
“Delta”! Elektroniskā datubāze! Ja Maskava būtu atdevusi arhīvu lietas, tur 100 cilvēkiem burties un lasīt caurām dienām. Bet mums sarūpēta elektroniskā pieeja! Uzsit “Līcītis”, un izlec ārā, kas par tevi stučījis un ko. Kā jau datu krātuvē, tur var smelt visvisādas ziņas, ko gan varēs darīt ierobežotā veidā, personīgi ierodoties arhīvā, un sensitīvie dati būs jāaizsedz. Gatavojoties konferencei, iepazinu šādu ziņojumu paraugu.
Katru mēnesi 1987.–1988. gadā materiālu intensīvi pienesuši aģenti Arnolds un Sokrats no Liepājas, atmodināts arhīva aģents Mocarts. Informācija apkopota kopsavilkumā. Ziņots, ka Mežaparka Lutera draudzē mācītājs (vārds aizkrāsots) saka nacionālistiskas runas, nāk daudz jauniešu, no tiem komplektē studentus garīgajā seminārā. Skaidrs, ka ziņots par tolaik jau cienījamos gados mācītāju Robertu Feldmani.
Čeka uzraudzīja gan draudzes, gan draudžu ganus, gan dievnamos runāto. Interesanti, ka, vervējot Dieva kalpu, viņu cenšas bīdīt aizvien augstākā amatā baznīcas hierarhijā, kamēr beigās tikpat kā visu PSRS un LPSR baznīcu vadību piepildīja ar aģentiem.
Reliģija jau bija vienīgā puslīdz atļautā uzskatu kancele pretēji padomju oficiālajai ideoloģijai, bet arī visādi skaužama, apkarojama.
Baznīca it kā atklāti atzīta, tomēr naidīga institūcija. Šādos apstākļos netrūka cienīgtēvu, kas lūdzās padomju varu, ka šņakstēja vien! Dievs, svētī Brežņevu!
Ko vēl pastāsta maisi? Nepatīkami, bet čeku pirmām kārtām interesēja nevis ieceļotāju, rūpnīcu strādnieku noskaņojums, bet kas ir prātā latviešu buržuāzisko nacionālistu pēctečiem. Šais aprindās, inteliģencē visvairāk klauvētāju.
Tas pētīts procentos. Ziņotāju skaits apmēram atbilst LPSR nacionālā sastāva proporcijai. Latviešu īpatsvars nedaudz palielināts. Arī krievus uzmana no nacionālisma baciļa, viņiem ir savas samizdata lietas, citi pārmetumi.
Taustekļi aizstiepās visur?
Kur koncentrēti, kur ne tik blīvi. Manā dzimtajā Liepājā ir lidosta, stratēģiskas nozīmes objekts. Tā nelielo kolektīvu pieskatīja trīs uzticības vīri, jo VDK baidījās, ka nesagrābj lidmašīnas un prom pāri dzelzs priekškaram. Tādi gadījumi Savienībā bija, kad kukuruzņiki, minerālmēslu kaisītāji kolhozu laukos, cēlās spārnos Rietumu virzienā. No zvejnieku kolhoza “Boļševiks” 50. gados arī zināms skaits kuģīšu muka pāri jūrai.
Jāatzīst, žurnālistikas studenti, topošie ideoloģiskās frontes cīnītāji īpaši interesēja VDK.
Prese, Televīzijas un radioraidījumu komiteja ir piesātināta, protams.
Kad mani 1986. gadā izsauca uz pārrunām čekā, biju spiests konstatēt, ka Stūra mājā par 22 gadus vecu žurnālistu zināms ļoti daudz kas! Secinu, ziņotāji strādāja čakli, nevis, kā tagad stāsta, slaistījās un fleitēja čekistiem.
Tas saistās ar cilvēka psiholoģiju. Negribas atcerēties nepatīkamo. Pieņemu, 30 gadi šo to arī dzēš atmiņā. Padomju varai bija periodi – līdz Brežņeva nāvei, pēc tam un pēc Gorbačova nākšanas pie varas. Tad atmodas laiks ar pirmajām helsinkiešu demonstrācijām. It sevišķi pēdējos gados ziņotājs acīmredzot varēja vairīties no uzdevumu pildīšanas. Necelt klausuli, kad čekisti zvanīja, neiet uz tikšanos, nedot vērtīgu informāciju.
Kaut kā varēja kratīties vaļā, bet neesmu rupors, lai par katru atšaudītos.
Protams, ka žurnālistus stipri žmiedza. Kādus nu kuram motīvus piemeklēja, piemēram, slavenam dzejniekam Liepājā esot piedāvājuši, lai parakstās par sadarbību, tad dabūs vietu avīzē. VDK interesējošā vidē bija svarīgi savākt ziņas par katru izlēcienu un tad izmantot pēc vajadzības.
Cilvēki, kas mēģina taisnoties “es jau neko”, jāsaprot, ka čeka, uzklausot “neko”, salika puzli. Klaušināmo neinformēja, kāpēc viņu izjautā par šo vai to un kurā virzienā VDK vīri velk tīklu.
Astoņdesmito gadu beigās tiesas prāvas pret citādi domājošiem tikpat kā bija beigušās, un ko tad VDK – zondēja noskaņojumu?
Par lietu ierosināšanu tika lemts kopā ar augstāko kompartijas vadību un saskaņojot ar Maskavas priekšniecību. Vēlākā periodā tiesa pret kaitīgiem elementiem tika uzskatīta par čekas darba brāķi. Jūs nogulējāt, neveicāt profilaktiskus pasākumus. PSRS pēdējos gados pareizais veikums bija – mazāk iesēdināt, vairāk novērst.
Es, Muciņa kungs, velku uz to, ka vismaz 80. gadu otrajā pusē VDK piedāvājumiem varēja atbildēt ar nē.
Skaidrs, ka varēja! Tikai jāņem vērā, VDK bija nopietna organizācija, prata šantažēt un spiest uz vājo punktu. 80. gadu nogalē sākās kooperatīvu kustība, robežas kļuva caurstaigājamākas, radās iespēja pelnīt valūtu, zaļi padzīvot. Zelta nelegāla tirdzniecība, valūtas spekulācijas bija čekas iemīļoti panti, kur zināmos apstākļos varēja pievērt acis. Ja piekriti sadarboties. Tas attiecas uz jebkādiem pārkāpumiem, kad varēja izslēgt vai neizslēgt no augstskolas, ņemt armijā vai pagaidīt.
Ne tikai pedofilija, arī homoseksuālas attiecības bija krimināli sodāmas. Kartotēkā ir vēlāk par pedofiliju tiesātie Eisaks, Tūns un neaizmirsīsim galveno tiesājamo Jurjevu. Viņam nav aģenta, bet tā saucamā – rezerve sevišķam gadījumam – kartīte. Tai ir nozīme aizsargāt savervēto, lai netiek klāt citas nodaļas, iedarbināt īstā brīdī. Aģentūrā ik pa laikam šķīrās no vecajiem, kad juta, ka cilvēks krāpās, nestrādāja, kā vajag, vai izdarīja noziegumu.
Ne visos gadījumos VDK glāba aģenta ādu.
Interesanti, ka daudzi psihoneiroloģisko dispanseru ārsti ir sarakstos. Ar mediķu slēdzieniem psihiskas saslimšanas varēja gan noraidīt, gan piešķirt.
Lai gan lielākā daļa kartītēs izgaismoto cieš klusu, ir cilvēki, kas dievojas, ka noticis pārpratums. Viņi neesot strādājuši VDK labā.
Teorētiski kļūdas iespējamas katrā sistēmā ar “cilvēka faktoru”. No otras puses, tu nevarēji neko nezināt par esamību maisos. Bija ikmēneša tikšanās ar kuratoru. Reizi gadā augstāks virsnieks nāca līdzi un pārbaudīja, vai kontakts notiek un ir to vērts. PSRS bija Vidusāzijas, Aizkaukāza republikas, nedisciplinētākas, uz pierakstījumiem tendētas, un šādas paražas varēja pārmantot arī turienes čekas.
Līdz ar to kontroles un uzraudzības sistēma bija izdomāta līdz pilnībai, lai novērstu iespējas pašiem čekistiem blēdīties.
Bet es jau neesmu Pugo, un cilvēku priekšstats par sistēmu konkrētāk sāk tikai veidoties, kad kartītes no maisiem izvilktas. Iespējams, jārada specializēta tiesa ar apmācītiem tiesnešiem, kur iet sūdzēties, kur kompetenti izskata lietas – kā tas pieklājas demokrātiskā valstī.
Kā jūs kvalificētu Padomju Savienībā radīto pilsoņu uzraudzības sistēmu, ko īstenoja VDK?
Kā totālu (visaptverošu), represīvu, piespiedu metodēm strādājošu – kā tas ir totalitārā valstī.
Skanējušas iebildes – ko ceļat ārā no maisiem mazos gariņus ziņotājus, ja viņus šantažēja, piespieda čekas virsnieki, savukārt Komunistiskā partija bija virsvadībā. Protams, partija, čeka plecu pie plecu apkaroja brīvdomību, sargāja iekārtu, katra ar saviem paņēmieniem, bet LKP vadība pār LPSR VDK bija stipri ierobežota. Pirmais un no Maskavas atsūtītais otrais sekretārs varēja runāt par čekas kārtējām lietām, kurpretim pārējie funkcionāri no nodaļu vadītājiem līdz instruktoriem paši drebēja kā apses lapas, nevis komandēja drošības iestādi.
LPSR VDK priekšsēdētājs vienmēr bija LKP CK biroja loceklis.
Nav šaubu, ka viņam jau nu ārpus šī loka nediktēja, ko darīt. Rubiks tagad iztaisās par dievgosniņu, bet aizmirsis, ko lēma par ārkārtas situācijas ieviešanu un cik tur bija iesaistīta čekas vadība. Boriss Karlovičs Pugo bija pirmais sekretārs ar čekas asti, bijušais VDK vadītājs. Ulafs Jāņsons skaidri vērtējis – bez sīkiem ziņotājiem čeka būtu bijusi bezspēcīga. Sistēmai viņi vajadzīgi.
Jā, arī VDK virsnieki, arī partijas ideoloģiskā virsvadība, bet Maskavā, ne šeit. Rīgā tā vadīšana minimāla. Polijas Nacionālās atmiņas institūtā darbojas 100 izmeklēšanas prokurori. Vai poļiem nav kur likt naudu? Polijā uzskata, ka ir lietas, ko pētīt, ir dzīvā vēsture, kam noilgums vēl nav iestājies un par ko zināšanas iespējams papildināt. Latvijā par to nav politiskas ieinteresētības.
Lielus pārsteigumus čekas maisu atvēršana neradīja. Bija cilvēki, par kuriem “apmēram zināja”, diezgan daudz kompānijās gājēji, sabiedrības dvēseles. Avīzei “Atmoda” sen kā bija pienesta 200 ziņotāju kartotēka un, šķiet, neviltota.
Sīkā straumītē ziņas par aģentiem sāka noplūst 90. gados. Silvija Radzobe uzrakstīja par rakstnieku Rūmnieku, Anna Seile par ziņotāju lībiešu vidū, daži paši publiski atzinās. Mēs runājām par čekistu klusuciešanu, bet bija pārbēgšanas gadījumi, kad čekists aizlaižas uz Rietumiem un nodod visu, ko zina.
Tā arī kartītes pārdeva “Atmodai”. Pieņemts uzskatīt, ka Augstākajā Padomē bija viens čekas virsnieks Bojārs. Bet Plotnieks arī bija čekā virsnieks, tikai ilgāku laiku prom un sevi nomaskējis. Kā vien dibināja ar čekas lietu pārņemšanu saistītas komisijas, tā iekšā bija gan virsnieki, gan liels ziņotāju skaits. LR Augstākajā Padomē bijuši 34 ar VDK saistīti deputāti, pagaidām ar mokām esam atklājuši kādus piecpadsmit.
LTF frakcijā?
Nu, arī vēsturnieks Jānis Dzintars pēc kara aktīvi darbojās čekā un profesora baltvācieša Lēbera lietā figurē kā aģents “Sirmais”. Saglabājusies vairāku sējumu bieza Lēbera lieta, kurai no 1. maija jābūt pieejamai. Tā būs interesanta, lai pieklustu “nevainīgo” zinātnieku aizstāvība. Nākotnes ielā Zinātņu akadēmijai bija sacelti institūti – visos darbojās ar spiegošanu, noslēpumu zagšanu Rietumos, tāpēc Maskava deva naudu jaunu ēku celtniecībai.
Televīzijā intervēja dakteri, jaunībā 18 gadu vecumā savervētu Lielvārdes vidusskolā. Klasei radās izdevība braukt uz Zviedriju, puisim tā vietā jāiet armijā. Vai – uzrakstīt ziņojumu, kā Stokholmā gājis…
… citiem arī gribējās uz ārzemēm, bet viņi neļāvās savervēties.
Taisnība, bet varēja just, ka, atzīstoties, pastāstot par nodarījumu, cilvēkam no sirds noveļas ļoti smags, ilgi glabāts akmens. 27 gadus – pārāk ilgi nēsāts akmens.
Gribat teikt – agrāk vajadzēja atvērt maisus? Tāds ir viens no viedokļiem. Nu – nenobalsoja Saeima. Pirms iestāšanās NATO – tikai tad, kad amerikāņi uzbļāva, no bijušajiem aģentiem iztīrīja Ārlietu ministriju, kur vairāki kadri, Dripe, Odiņa un vēl citi, darbojās vēstnieku līmenī. Tā notiek, kad NATO (lasi – ASV) visu noskaidro, uzfilmē, noliek mums priekšā uz galda, tad attopamies. Esam pārāk iecietīgi.
Brūkot PSRS, daudzi čekisti laikus ieņēma starta pozīcijas, skatījās, kur palikt.
Tam noderēja gan sakari, gan pazīšanās ar aģentiem, kuri varēja palīdzēt tikt pie vietas vai investēt čekas vai kompartijas naudu. Tad aģenti mierīgi pieļāva, ka visādi savicki, gulbji un citi kā balvu par darbu čekā sagrābj valsts mantu (nekustamo īpašumu, piemēram, Skanstes ielā, kur šodien braši remontējas). Čekisti jau bija izglītoti un vienīgie, kam Padomju Savienībā mācīja psiholoģiju. Pietiekami sagatavoti pārmaiņu laikam, kas sekoja.
