Akadēmiķis, profesors, bioloģijas zinātņu doktors Elmārs Grēns ir pasaulē pazīstams zinātnieks. Viņa zinātniskās intereses – molekulārā bioloģija, ģenētika, gēnu inženierija un cilvēka genoms. Nesen LU Akadēmiskajā apgādā nākusi klajā E. Grēna grāmata “Nāves impērija. Bioloģisko ieroču slepenā programma PSRS un vēlāk”.
Profesor, kas jūs mudināja pievērsties bioloģisko ieroču tēmai? Interese par zinātni vai vēsturi?
E. Grēns: Gan viens, gan otrs. Redziet, es pats esmu grāmatā aprakstīto notikumu laikabiedrs. 1987. gadā mani ievēlēja par PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, savukārt 1991. gadā pēc Padomju Savienības sabrukuma tiku “pārvērsts” jau par Krievijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli. Šķiet, visās trīs Baltijas valstīs esmu pēdējais vēl dzīvais šāda veida “mohikānis”.
Daudzus no manā grāmatā pieminētajiem cilvēkiem pazinu personīgi. Tie bija izcili zinātnieki, pasaulē pazīstami ķīmiķi un biologi. Tikai vēlāk sapratu, ka patiesībā no viņu sejām esmu redzējis tikai vienu pusi.
Ka bija vēl otra sejas puse, kura atradās tumsā un par kuru man nebija ne mazāko nojautu. Proti, blakus atklātiem, starptautiski pazīstamiem zinātniskiem pētījumiem šie cilvēki slepenībā nodarbojās ar bioloģisko ieroču izstrādāšanu un ražošanu.
Kāpēc viņi tā rīkojās?
Daļa – patriotiskas pārliecības vadīti. Bet vēl citi gluži praktisku apsvērumu dēļ, jo tas deva iespēju nodarboties ar visaugstākā līmeņa zinātni. Lai saprastu situāciju, mums mazliet jāatskatās vēsturē.
Molekulārās ģenētikas atklājumi, mērķtiecīgās manipulācijas ar baktēriju un vīrusu gēniem jeb tā sauktā gēnu inženierija solīja revolucionāru apvērsumu farmācijas industrijā un medicīnā. Diemžēl tā deva arī jaunas iespējas bioloģisko ieroču attīstībā.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc 1972. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēma konvenciju, kas aizliedza bioloģisko ieroču izstrādāšanu un uzglabāšanu, kā arī pieprasīja esošo ieroču krājumu iznīcināšanu.
Tas bija laiks, kad padomju zinātne sāka atbrīvoties no pseidozinātnieka Trofima Lisenko maldu mācībām.
Nu bija visas iespējas nodoties jaunajai zinātnei. Bet, ak vai – pētījumiem hroniski trūka finansējuma. Ko darīt, kā piesaistīt partijas un valdības uzmanību?
Jauni medicīniski preparāti – tas neskanēja pārliecinoši. Tā kādam ienāca prātā doma piedāvāt pakalpojumus militāristiem, konkrētāk – ar gēnu inženierijas metodēm radīt jaunus bioloģiskos ieročus.
Baktērijas, kuras nevar apkarot ar jau zināmām antibiotikām, vīrusus, kurus neiespaido antivielas, agrāk saņemtas vakcīnas.
Varat nosaukt kādu uzvārdu?
Vispirms būtu jāmin Jurijs Ovčiņņikovs, izcils bioķīmiķis un zinātnes organizators, PSRS Zinātņu akadēmijas viceprezidents. Partijas politbirojam pietuvināta persona, viens no Leonīda Brežņeva padomniekiem.
Viņš bija tas, kurš 1972. gadā kopā ar dažiem kolēģiem akadēmiķiem uzrakstīja ziņojumu kompartijas centrālkomitejai, piedāvājumu attīstīt bioloģiskos ieročus ar gēnu inženierijas metodēm.
Kāpēc šis gads ir tik zīmīgs? Līdz 1972. gadam bioloģiskos ieročus attīstīja ne jau tikai PSRS, līdzīgi pētījumi notika ASV, Lielbritānijā, iespējams, vēl dažās valstīs.
Tomēr pēc ANO konvencijas pieņemšanas demokrātiskās valstīs kļuva tikpat kā neiespējami slepeni nodarboties ar bioloģiskajiem ieročiem – pat tad, ja militāristi to būtu gribējuši.
Rietumos turpinājās pētījumi, bet ne ieroču izstrāde.
To izmantoja Padomju Savienība, un 1973. gadā tapa slavenā apvienība “Biopreperat”, kurā zāļu un vakcīnu izstrāde bija tikai aisberga redzamā daļa.
Patiesībā tas bija militāristu finansēts koncerns ar gandrīz piecdesmit struktūrvienībām – sākot ar pētnieciskiem institūtiem Maskavā, Ļeņingradā, pa visu valsti izkaisītām bioloģisko ieroču ražotnēm un beidzot ar noliktavām Kazahstānas stepēs.
Arāla jūrā uz Atdzimšanas salas jeb, kā to ikdienā sauca, Nāves salas bija iekārtots īpaši slepens, armijas kontrolēts bioloģisko ieroču izmēģināšanas poligons jeb “Araļska-7”, kas tika slēgts tikai 1992. gadā. Vienīgā vieta PSRS, kur bioloģisko ieroču izmēģinājumi tolaik notika atmosfērā.
Par kādām slimībām militāristiem bija īpaša interese?
Vispirms jāmin Sibīrijas mēris, parastais mēris, tularēmija, bakas, arī tā saucamie hemorāģiskā drudža – Ebolas, Marburgas – vīrusi.
Jūsu grāmatā minēts interesants fakts – padomju zinātnieki 1967. gadā mēra epidēmijas laikā Indijā esot nozaguši šīs slimības baciļus.
Nu kāpēc uzreiz nozaguši? Tas būtu par stipru teikts. Paņēma sev līdzi kā “suvenīrus”, tā būtu precīzāk. Turklāt šī slimība laiku pa laikam atgādināja par sevi arī Padomju Savienībā. Plašajā valstī bija vairāki mēra pētniecības institūti, kuros tika radītas jaunas vakcīnas.
Bet vai jūs esat pārliecināts, ka ar bioloģiskajiem ieročiem tolaik nodarbojās tikai PSRS? Kā ar Ziemeļkoreju, Ķīnu?
Ziemeļkoreja – diezin vai, jo tās tehnoloģiskā varēšana vēl bija visai vāja. Ķīna – visticamāk, jā. Par to netieši var spriest no tā, ka pēc PSRS sabrukuma Ķīna centās piesaistīt bez darba palikušos padomju zinātniekus – bioloģisko ieroču speciālistus.
Kādus ieročus tad PSRS ražoja un uzkrāja? Un kas ar šo mantību ir noticis?
Tika radīti ieroči ar baktērijām, kas izraisa parasto mēri, Sibīrijas mēri, tularēmiju, ar baku vīrusu, vēlāk arī ar Marburgas vīrusu. Diezgan droši zināms, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma lielākā daļa šo ieroču tika iznīcināta.
Turklāt baktērijas un vīrusus nav iespējams uzkrāt, glabāt ilgu laiku, jo tie zaudē savu aktivitāti. Šī iemesla dēļ bioloģisko ieroču ražošana, ja tāda vispār reiz sākta, notiek nepārtraukti.
Tāpat pastāv nopietna problēma, kā tos nogādāt līdz mērķim, kā nāvējošo slimību dīgļus izsmidzināt un stabilizēt apkārtējā vidē, lai tie neaizietu bojā. Tās ir slepenas un ļoti bīstamas tehnoloģijas, par kurām atklāti nav uzdrošinājušies runāt pat zinātnieki, kuri pēc PSRS sabrukuma nokļuva Rietumos.
Es vēl piederu paaudzei, kurai uz rokas redzamas nelielas rētiņas, baku pote. Jauniešiem tādu vairs nav.
Pēdējais saslimšanas gadījums ar bakām pasaulē reģistrēts 1977. gadā. Pastāv uzskats, ka šī slimība ir izskausta un vakcinācija pret to tika pārtraukta 80. gadu sākumā.
Bet baku vīrusi taču pilnīgi oficiāli tiek glabāti gan Krievijā, gan ASV. Varbūt slimība vēl patvērusies kaut kur Āfrikas džungļos?
Taisnība, risks pastāv. Turklāt bakas izraisa nevis baktērijas, bet gan vīrusi, pret kuriem ar parastām zālēm grūti cīnīties, vien ar vakcīnām. Diemžēl brīdī, kad cilvēks jau saslimis ar bakām, vakcīna maz spēj līdzēt.
Daudzi ārsti uztraucas, ka tagad pasaulē “modē nākot” pretvakcinēšanās kustība – daudzi jaunie vecāki uzskata, ka bērniem nav jāpotējas, ka tas esot nevēlami, pat kaitīgi. Viņi atsakās no valsts nodrošinātajām profilaktiskajām potēm. Kā jūs to komentētu?
Atteikšanās no bērnu potēšanas vērtējama kā bezatbildīga muļķība. Pirmkārt, bērna organisms ir daudz uzņēmīgāks pret infekcijām nekā pieaugušam cilvēkam.
Otrkārt, varbūtība saslimt no saņemtas potes ir niecīga, tas ir rets izņēmuma gadījums. Daudz nopietnāka ir iespējamā slimība un tās sekas.
Mani pašu biedē, lūk, kas. Visus jūsu aprakstītos pētījumus veica valstiskas struktūras. Bet pēdējos gados mēs redzam, ka raķešu tehnoloģijas, pat kosmosa kuģu palaišana jau ir pa spēkam privātiem uzņēmumiem. Vai tiešām masu iznīcināšanas ieroču nokļūšana privātās, to skaitā arī teroristu, rokās ir tikai laika jautājums?
Kodolieroču gadījumā šāda iespēja ir niecīga, jo noslēpt atombumbas izgatavošanas tehnoloģisko ķēdīti, kas ir garš, dārgs un darbietilpīgs process, ir tikpat kā neiespējami.
Cita lieta ir bioloģiskie un ķīmiskie ieroči. Cilvēki ar īpašām zināšanām tos var samērā viegli radīt pagrīdes laboratorijās. Diemžēl tas ir process, pret kuru pretlīdzekļu tikpat kā nav.
Vai iespējams mākslīgi radīt tā saucamos ģenētiskos ieročus, kas skar noteiktu rasi, cilvēkus ar noteiktu matu un acu krāsu?
Cik esmu lasījis, šādi pētījumi ir notikuši. Pilnīgi droši apstiprināts, ka dažas bioloģiskajos ieročos izmantotas slimības vairāk skar vīriešus, savukārt citas – sievietes. Tāpat izteikti minējumi, ka uzņēmība pret vienu vai otru slimību Rietumeiropā un Krievijā ir atšķirīga.
Kur sākas un kur beidzas zinātnieka atbildība? Andrejs Saharovs, kurš šodien skaitās bezmaz vai lielākais jaunās Krievijas demokrāts, vēl pirms amerikāņiem radīja modernās ūdeņraža bumbas konstrukciju.
Tāpat amerikānis Roberts Openheimers, viens no atombumbas tēviem, vēlāk kopā ar Albertu Einšteinu brīdināja pasauli par masu iznīcināšanas ieroču briesmām.
Arī jau pieminētais Jurijs Ovčiņņikovs bija visai sarežģīta personība. Pats būdams iesaistīts bioloģisko ieroču programmā, viņš tomēr centās no tās norobežot akadēmisko zinātni. Jautājums ir – cik tas bija viņa spēkos?
Zinātnei ir duāls raksturs, to var izmantot gan civiliem, gan militāriem mērķiem. Arī Ovčiņņikova vadītajā Zinātņu akadēmijas Bioorganiskās ķīmijas institūtā Maskavā bija korpusi, kas man, piemēram, bija slēgti un nepieejami.
Var tikai minēt, kas tajos īsti tika pētīts.
Padomju zinātnes īpatnība bija tā, ka slepenības ziņā tai bija daudzi līmeņi – sākot ar atklātiem pētniecības institūtiem un beidzot ar pilnīgi slēgtām, kartēs neatrodamām pilsētām bez nosaukuma nekurienes vidū.
Pa vidu – visādas “pastkastītes”, par kurām cilvēki nojauta, kas tur notiek, vai zinātnisko institūtu korpusi ar brīdinājumiem “nepiederošiem ieeja aizliegta”.
Viens no krievu valodas vārdiem, kas pēc slavenā Skripaļu indēšanas mēģinājuma tagad ienācis pasaules valodās, – “novičoks”.
Tā ir ļoti spēcīga inde, tā saucamais nervu blokators, ko iegūst ar klasiskās organiskās ķīmijas metodēm. Ar bioloģiskajiem ieročiem šim “novičokam” gan nav nekāda sakara, šī viela nākusi no PSRS ķīmisko ieroču programmas.
Nupat medijos pavīdēja informācija, ka Ķīnā piedzimuši pirmie ģenētiski modificētie bērni.
Tas ir objektīvs zinātnes attīstības ceļš, no kura nākotnē nevarēs izvairīties. Vēl pirms pārdesmit gadiem cilvēki šausminājās par mākslīgo apaugļošanu, kas šodien ir parasta lieta.
Kā jūs domājat – vai ar gēnu inženierijas metodēm cilvēkam izdosies sasniegt nemirstību?
Patiesībā jautājums būtu jāuzdod šādi: kāpēc mēs mirstam? Mūs vajā slimības, jau pieminētās baktērijas un vīrusi, nu kaut vai parastā gripa.
Teorētiski no tiem iespējams izvairīties. Cilvēka šūnas nemitīgi atjaunojas, tomēr ar gadiem šis process kļūst aizvien lēnāks un apstājas pavisam. Programma, kas iestrādāta mūsu gēnos.
Turklāt vienmēr pastāv iespēja, ka periodiskajā šūnu atjaunošanās procesā rodas kļūda, nelabvēlīga mutācija. Tieši tā veidojas ļaundabīgie audzēji.
Bet, ja nu tiešām reiz izdotos panākt nemitīgu atjaunošanos un vēl iemācīties atrast nelabvēlīgās mutācijas, mūs joprojām apdraudētu iespējamās kļūdas pašā slikto mutāciju meklēšanas procesā. Un vai vispār tas būtu vajadzīgs – šī nemirstība? Diezin vai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru