ceturtdiena, 2015. gada 31. decembris

Bēgļi sliecas pievienoties krievvalodīgajiem

http://www.la.lv/begli-sliecas-pievienoties-krievvalodigajiem/
Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs Leons Taivāns

Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas vadītājam Leonam Taivānam kā vēsturniekam esot interesanti vērot Eiropu, kur pašreizējā bēgļu krīze viņam atgādinot Romas impērijas norietu un krišanu. Skepsi profesors pauž arī par musulmaņu integrāciju latviskajā kultūrvidē, jo pieredze liecina, ka viņi sliecas pievienoties krievvalodīgajiem.
“Eiropa mirst demogrāfiski un ekonomiski,” Eiropas Parlamenta deputāta Roberta Zīles rīkotajā konferencē par migrācijas krīzes Eiropā izaicinājumiem un risinājumiem sacīja L. Taivāns. Profesors norādīja uz kādu karti, kurā Latvija, pārējās Baltijas valstis un Polija un Čehija minētas kā drošas – ar zemiem terorisma draudiem. “Drošība ir arguments, ar kuru varam operēt, lai mazinātu imigrantu plūsmu,” piebilda profesors. PSRS laikos Latvijā izveidojusies neliela PSRS musulmaņu kopiena, kura pārstāv mierīgu un sadzīvisku islāmu, tāpēc pagaidām draudi no tā nerodas. Taču tie var pieaugt, ja Latvijā izveidotos kopiena, kuras biedri varētu ietekmēties no fanātiķiem. Par islāmticīgo bēgļu integrāciju Latvijas sabiedrībā L. Taivāns ir skeptisks. “Latvijas lielākajās pilsētās dominē nelatvieši. Latvijā nav iespējams integrēt vēl vienu grupu. Tas situāciju destabilizēs vēl vairāk. Pēc teorētiskiem un praktiskiem apsvērumiem, bēgļi sliecas mācīties krievu valodu un pievienoties krievu kopienai. Nedomāju, ka tas būs par labu latviešu nacionālajai identitātei,” uzskata profesors. Tāpat integrācijas procesu varot pasliktināt arī tas, ka islāma zemes izceļas ar zemu lasītprasmi. Arī starp musulmaņiem, kas apmetušies Vakareiropā, valdot liels bezdarbs, un viens no iemesliem ir viņu mazizglītotība. “No dažādiem avotiem dzirdam, ka lielākā daļa musulmaņu ir miermīlīgi, taču tas ir klusējošs un pasīvs vairākums, kas neiebilst pret radikālismu. Arī PSRS sastāvēja no klusējoša vairākuma,” uzsver L. Taivāns, piebilstot, ka šis musulmaņu klusējošais vairākums nenāk klajā ar iniciatīvām un aktīvi nenosoda terora aktus – viņi turpina dzīvot tālāk savu ikdienas dzīvi. Profesors konferencē atkārtoja jau iepriekš izplatīto domu, ka islāmisma ideoloģija ietver sevī pretestību un vardarbību: “Islāms kā reliģija satur struktūras, kas sastāv no vardarbības. Džihādam nav jāizpaužas kā fiziskai varmācībai, tomēr pat mierīgs džihāds ietver agresijas elementus (..). Lielbritānijā musulmaņu kopienas atsakās integrēties, tur ir papilnam tā saucamo tabu zonu, kuras policija nekontrolē un kurās valda šariata likumi. Ziemeļvalstīs ir apklusuši baznīcu zvani, lai neradītu neērtības musulmaņiem. Tomēr pašiem musulmaņiem vajadzētu reaģēt, kad viņu mošejās kāds sāk sludināt radikālas idejas. Tas būtu jādara ummai (ticīgo kopienai. – Ģ. V.), kas sastāv no miermīlīgajiem musulmaņiem.” Miermīlīgas islāma izpausmes ir vērojamas lielākajā musulmaņu valstī Indonēzijā, kur tas nav karojošs un ar tām ir iespējams sadzīvot. Taču no Indonēzijas mēs bēgļus negaidām.
Migrācija mūsdienās kļuvusi par ienesīgu biznesu cilvēku kontrabandistiem. Žurnāla “Newsweek” žurnālists Alekss Perijs, kurš daudzus gadus pētījis cilvēku kontrabandas tīklus un organizēto noziedzību, norāda, ka Āfrikā darbojas kāds etiopietis, kurš organizējot cilvēku kontrabandu uz Eiropu, un viņa darbības atgādinot tūrisma aģentūru. Par šo kungu zināms maz, likumsargiem neesot pat viņa fotogrāfijas. A. Perijs sacīja, ka cilvēku kontrabandisti Etiopijā esot spējīgi sadarboties arī ar korumpētiem diplomātiem, kuri var tā saucamajiem patvēruma meklētājiem nodrošināt vīzas un iespēju ieceļot Eiropā ar lidmašīnu. Tāpat A. Perijs kliedē mītu par to, ka patvēruma meklētāji no Subsahāras un Sāhelas reģiona bēgot no nabadzības vai kara. “Tie nav nabadzīgi afrikāņi, bet vidusšķiras pārstāvji, kas dodas uz Eiropu,” saka A. Perijs. “Viņi lūkojas uz Eiropu, jo tur var labi nopelnīt, bet skatās atpakaļ uz dzimteni, jo, kad būs sapelnījuši naudu, viņi plāno atgriezties dzimtenē – uzcelt skaistāko māju un apprecēt glītāko ciema meiteni. Parasti tā ir otrā vecākā vīrišķā atvase ģimenē, ar kuru var riskēt kā ar spēļu likmi. Tiek pieļauts, ka viņš var atgriezties un var arī neatgriezties,” piebilst A. Perijs

Civilizācijas mirst kā pašnāvnieces.

http://www.la.lv/civilizacijas-mirst-ka-pasnavnieces/

Civilizācijas mirst kā pašnāvnieces.

Saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu.

– Profesor, vismaz man šķiet, ka interese par Austrumiem, par Āziju pieaug visā Rietumu pasaulē, un Latvija nav izņēmums. Vai to jūt arī universitātē?
– Mūsu fakultātē noteikti, popularitātes ziņā Āzijas studijas apsteidz tikai angļu filoloģija. Aizsākumi tām meklējami nu jau tālajā 1990. gadā, kad bengāļu kultūras pētnieks Viktors Ivbulis ar saujiņu entuziastu sāka veidot Austrumu studiju programmu. Šodien pie mums studenti padziļināti apgūst kādu no valodām, Āzijas un Tuvo Austrumu vēsturi, kas ir mans lauciņš, kā arī antropoloģiju jeb mācību par tautu dzīvesveidu. Saprotams, sniedzam ieskatu arī reliģijās, jo tām Austrumu cilvēka dzīvē ir daudz lielāka nozīme nekā modernajam eiropietim. Patlaban iespējams mācīties arābu, japāņu, ķīniešu, turku un korejiešu valodu, nākamgad tām pievienosies arī hindi un indonēziešu valoda. Paredzams, ka valsts pilnībā apmaksās arābu un hindi valodu studijas.
– Ja valsts par saviem līdzekļiem finansē arābu un hindi valodu apguvi, tas laikam liecina par zināmām valstiskām proritātēm?
– Tā varētu teikt, turklāt tas netieši norāda arī uz ģeopolitiskajiem procesiem mūsdienu pasaulē. Izmantojot iespēju, vēlos izteikt īpašu pateicību ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam un tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam par ieinteresētību un atbalstu mūsu darbam.
– Pēc dažiem gadiem svinēsim mūsu neatkarības simt gadu jubileju, kas uzskatāma arī par Latvijas kā valsts iekļaušanos Eiropas saimē. Bet tajā pašā 1918. gadā Vīnē iznāca vācu domātāja Osvalda Špenglera darbs “Rietumzemes noriets”, kurā viņš pareģoja neizbēgamo Eiropas civilizācijas katastrofu. Cik aktuālas ir Špenglera idejas šodien?
– Pat ļoti! Atceros – kad es vēl biju mazs puika, vecāki karsti strīdējās par šo grāmatu un Špenglera brīdinājumiem. Bet viņš jau nav vienīgais, pirms 60 gadiem līdzīgas idejas izteica angļu vēsturnieks Arnolds Toinbijs.
Vēl agrāk, 19. un 20. gadsimta mijā, cilvēki nākotnē raudzījās ļoti optimistiski. Likās, ka mūsu civilizācija sasniegusi vēl neredzētu briedumu un saprātu. Tā sakot – nu tik dzīvot un dzīvot! Bet šī mierīgā dzīve sabruka kā kāršu namiņš. Vispirms Pirmais pasaules karš, tad Oktobra revolūcija Krievijā, nacistu režīms Vācijā, tad Otrais pasaules karš – tie bija milzīgi satricinājumi ar sekojošu vilšanos cilvēces progresā. Un tikai 50. gados pasaule pamazām sāka atgūties, uzlabojās arī materiālā dzīve. Saprotams, ne Špenglerā, ne Toinbijā cilvēki nevēlējās klausīties. Mūža beigās Toinbiju (viņš nomira 1975. gadā) pat atteicās publicēt kaut cik nopietni vēstures žurnāli.
Viņus abus 90. gados gaismā izvilka amerikānis Semjuels Hantingtons ar savu civilizāciju sadursmes teoriju. Viņaprāt, tieši konflikts starp Rietumiem un islāma civilizāciju būs viena no galvenajām modernā laikmeta iezīmēm, un patlaban notiekošais tam ir spožs apliecinājums. Pazūd veselas valstis, kā, piemēram, Irāka, Lībija un Sīrija, to vietā uz vēstures skatuves atkal iznāk ciltis, sākas pilsoņu kari un bēgļu straumes. Mēs vēl nezinām, kā viss beigsies, bet Eiropai tas neko labu nesola. Vēsturē nav precedenta, kā ziedoša civilizācija, kāda neapšaubāmi bija un vēl pagaidām ir Eiropa, viegli tiek nopostīta. Diemžēl izskatās, ka mēs esam šīs nopostīšanas priekšvakarā. Iemesli tam ir vairāki, bet starp galvenajiem jāmin Eiropas demogrāfiskā katastrofa un reliģiozitātes izzušana.
– Nu tad sāksim ar demogrāfiju.
– Tepat kaimiņos – Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā – dzīvo aptuveni 360 miljoni arābu valodā runājošu musulmaņu, kuru skaits gadā pieaug aptuveni par 1,5%, tātad par 5 miljoniem. Bet desmit gados tie jau ir 50 miljoni! Šajās zemēs ir milzīgas saimnieciskas un sociālas problēmas – pārapdzīvotība, bezdarbs, lauksaimniecības zemju un ūdens trūkums. Vienīgās labklājības salas ir Saūda Arābija un Persijas līča valstis, kas tirgo naftu un gāzi. Un nav arī droša pamata, uz kā rasties jaunām darba vietām. Zinātniskiem pētījumiem, inovāciju izstrādei atvēlētā nauda ir niecīga. Visā arābu pasaulē gada laikā izdod ap 300 jaunu grāmatu. Salīdzinājumam – Latvijā gadā ap 2200.
Kas tad ir politika? Lielos vilcienos – māksla pārdalīt resursus. Un šajos reģionos maizes klaipiņš, ko vajag sadalīt tā, lai visi būtu paēduši, ir pavisam maziņš. Daudzie bērni ir ne tik daudz ticības lieta, cik pragmatisks ekonomisks apsvērums. Jo bērni nozīmē nodrošinātas vecumdienas. Veidojas apburts loks – jo nabadzīgāka zeme, jo straujāk aug iedzīvotāju skaits, kas savukārt izraisa vēl lielāku trūkumu. Jauni vīrieši nīkst bez darba, kas rada sprādzienbīstamu potenciālu. Kāpēc cilvēki pievienojas privātajām algotņu armijām, kuru skaits Sīrijā vien tiek vērtēts ap simtu? Viens no iemesliem – vismaz reizi dienā tiksi paēdināts. Nav brīnums, ka cilvēku straume plūst uz tuvāko labklājības oāzi, uz “apsolīto zemi” – Eiropu.
Bet ne jau tikai bēgļi apdraud Eiropu. Imigranti, kuri jau atrodas Eiropā, nomāc mūs ar savu demogrāfisko vitalitāti. Nedaudzajās Eiropas valstīs, kur dzimstība vēl pārsniedz mirstību, kā Francijā, Lielbritānijā vai Spānijā, tas notiek, pateicoties imigrantiem no Tuvajiem Austrumiem, Āzijas un Āfrikas.
– Netieši tas redzams pēc tā, ka daudzās Rietum­eiropas pilsētās, piemēram, Oslo, Roterdamā, Amsterdamā, arī Briselē nu jau vairākus gadus populārākais jaundzimušā zēna vārds ir Mohammeds.
– Skaitliskā dinamika ir par labu ieceļotājiem, bet tā nav par labu attīstībai. Es to salīdzinātu ar vēža šūnu izplatīšanos organismā. Bezdarbs imigrantu vidū ir daudz augstāks nekā starp vietējiem. 85% no Somijā dzīvojošiem somāliešiem nestrādā un pārtiek no pabalstiem.
– Tomēr Vācijas lielais bizness un uzņēmēju organizācijas apsveikušas bēgļu ieplūšanu Eiropā. Tas, lūk, būšot labs ekonomiskais stimuls – lētas darba rokas, jauni patērētāji…
– Vācija nosmeļ krējumu. Bēgļi, kuri patlaban ierodas Eiropā no Tuvajiem Austrumiem, ir labi izglītots un samērā turīgs vidusslānis. Viņiem vismaz bija ko pārdot, lai samaksātu naudu cilvēku kontrabandistiem – mājas, zeme, automašīnas, zeltlietas. Bet rindā jau gaida citas valstis – Jemena, kur plosās karš, Lībija, Irāka, Eritreja, Etiopija, abas Sudānas, Somālija. Un Latvija nekur nespruks, daļu no viņiem Eiropa mūs piespiedīs uzņemt.
– Jūs pieminējāt arī reliģiozitātes mazināšanos Eiropā…
– Franču antropologs Klods Levī-Stross, pētot Klusā okeāna salu kultūras, nonāca pie pārsteidzoša secinājuma: ja kādā sabiedrībā mirst reliģija, pēc kāda laika pazūd arī šīs sabiedrības izveidotā civilizācija. Tas, protams, nenozīmē, ka gluži burtiski nomirst arī paši cilvēki, viņi tikai pieņem citu kultūru, citu civilizāciju.
Kopš Apgaismības laikmeta Rietumeiropā dzīves centrā atrodas nevis Dievs, nevis Absolūts, bet gan cilvēks. Tāpēc nav brīnums, ka eiropietis sevi salīdzina nevis ar Dievu, bet gan pats ar sevi vai citu cilvēku. Te arī meklējama modernās Eiropas apsēstība ar karjeru, ar ārējiem panākumiem, cilvēks tiek aicināts nemitīgi pilnveidoties un izglītoties, valda slavenību un zvaigžņu kults, izrādīšanās sociālajos tīklos.
Visā Rietumeiropā kristietība ir novājināta, tā migrē prom – uz Āfriku, Āziju. Pats esmu vērojis, kā Filipīnu galvaspilsētas Manilas katoļu bazīcās svētdienās dievkalpojumi notiek nepārtraukti – no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā.
Savukārt, ja kādā sabiedrībā notiek reliģiska atdzimšana, tā rada pretēju procesu – politiskās un nacionālās apziņas konsolidāciju, turklāt šis process noris ļoti strauji. Tieši to patlaban vērojam Ukrainā. No amorfās bijušās padomju republikas, kur 25 gadus faktiski netraucēti saimniekoja Krievija, dzimst jaunā Ukraina, kas savas valstiskās apziņas, sava lepnuma ziņā būs viena no spēcīgākajām valstīm Eiropā, par to nav šaubu.
Arī islāma civilizācijas spēks slēpjas apstāklī, ka šajā sabiedrībā reliģija joprojām ir tik dzīva un ka patiesībā nosaka visu cilvēka dzīves kārtību.
– Un kā ir Latvijā?
– Diemžēl Latvija iet sekularizācijas procesu priekšgalā. Cilvēku skaits, kuri regulāri apmeklē dievkalpojumus un piedalās draudzes dzīvē, Latvijā ir neliels. Starp citu, visaugstākā reliģiozitāte Latvijā ir nevis Latgalē, bet gan Kurzemē, viszemākā – Vidzemē, vēl konkrētāk – Alūksnes apkārtnē. Taisnība gan, cilvēkos vēl saglabājusies stihiska reliģiozitāte. Latvijā ļoti daudzi joprojām tic pēcnāves dzīvei.
Civilizācijas mirst kā pašnāvnieces. Eiropas piemērā redzam, ka vecais kontinents izmirst šā vārda tiešā nozīmē. Demokrātiskais atvērtās “zviedru ģimenes” modelis – laulība, šķiršanās un atkal jauna laulība, nereģistrētas sērijveida attiecības, vientuļas sievietes, kas audzina bērnus no vairākiem tēviem, – ilgtermiņā nav dzīvotspējīgs. Tā ir kroplība, kas atražojas nākamajās paaudzēs un iet roku rokā ar iedzīvotāju skaita sarukumu. Šo procesu vēl vairāk pastiprina urbanizācija. Dzīve lielpilsētā nav draudzīga ģimenei.
– Nesen internetā izlasīju kādas latviešu attiecību ekspertes viedokli: “Meitenes man piekritīs, ka no Austrumiem nāk vīrišķīgi, lielākoties jauni un stalti džeki… Un, ja jau viņi ir tik tālu atkūlušies, tātad ar testosteronu, adrenalīnu viss ir kārtībā. Viņi ir uzņēmīgi.” Es vēl piebilstu – viņi nelieto alkoholu.
– Ar islāmu šai parādībai ir tikai netiešs sakars. Lieta tāda, ka pat vairākās paaudzēs pilsētās dzīvojoši afrikāņi un aziāti joprojām saglabājuši izteikti lauciniecisku, patriarhālu mentalitāti. Viens no tās stūrakmeņiem ir ģimene un bērni kā viena no augstākajām dzīves vērtībām. Un eiropietes to jūt.
– Pilsētas meitenes ilgas pēc viena kārtīga, vienkārša un stipra lauku puiša?
– Tieši tā! Lai cik arī modernā sieviete būtu veiksmīga profesionālajā karjerā, lai cik augstās skolās būtu gājusi, viņa nevar aizbēgt no savas cilvēciskās dabas. Un tā ir tieksme pēc stabilitātes un drošības, pēc mājas pavarda un bērniem. Austrumu vīrietis viņai to spēj dot.
Bet arī eiropietes arābiem ir iekārojamas, jo par viņām nav jāmaksā izpirkuma maksa līgavas vecākiem. Tā sakot, sieva uz paplātes par brīvu! Patiesībā tie nedaudzie arābu puiši, kuri apprecējušies ar latviešu meitenēm un dzīvo Latvijā, nepavisam nav problēma. Viņi skrien no viena darba uz otru, cenšas kaut ko nopelnīt, sitas pa dzīvi tāpat kā mēs. Pat iemācās latviešu valodu! Tiesa, ne jau kursos, bet no sievas kopā ar pirmo bērnu – tā viņi vismaz man ir stāstījuši. Bet situācija kardināli mainīsies, ja te parādīsies arī arābu sievietes. Tad šī kopiena noslēgsies pati sevī, izveidosies geto. Un tas jau būs bīstami.
– Ja kāds jautātu, kādas ir galvenās vidējā latvieša un musulmaņa vai, vispārīgāk runājot, austrumnieka mentalitātes atšķirības, ko jūs atbildētu?
– Latvietis ir izteikts individuālists, viņu neinteresē pat tēva un mātes padomi, nemaz nerunājot par vecvecākiem. Iespējams, te sava loma bijusi dzīvošanai viensētās. Dažkārt pat dzirdēts, ka citas tautas, piemēram, krievi, mūs raksturo kā apveltītus ar “viensētnieku domāšanu”.
Turpretim austrumnieki domā kolektīvās kategorijās, par individuālo “es” svarīgāka ir ne tikai ģimene, bet arī radu saime, patiesībā visa dzimta vai cilts. Ja Austrumu vīrietis nopelnīs simts eiro, viņš tos neiztērēs tikai sev vai nenesīs noguldīt bankā, bet gan izdalīs tuviniekiem. Turklāt tā, ka vairāk saņems tie, kuriem tieši šajā brīdī palīdzība visvairāk vajadzīga.
– Bet tas taču nozīmē, ka šīs sabiedrības patiesībā ir ļoti spēcīgas!
– Savā ziņā jā.
– Un tomēr arī eiropieši interesējas par garīgām lietām. Daudzus saista pareizticība, cilvēki nereti pat maina konfesiju, pāriet no luterisma pareizticībā, kā to mūža nogalē izdarīja, piemēram, aktrise Vija Artmane. Kāpēc tā notiek?
– Bībelē lasām Jēzus vārdus, kas saka: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” Tas nozīmē to, ka Baznīcai nav jāskrien pakaļ visādām modēm un modernā laikmeta vēsmām. Nevar noliegt, ka no visām konfesijām tieši pareizticība viskonsekventāk uztur šo līniju – neskriet līdzi pasaules kņadai, vismaz teoloģiski. Tiesa, politikā, it īpaši jau Krievijā, Baznīca padodas kārdinājumam un cieši sadarbojas ar pasaulīgo varu.
Pareizticīgo liturģija ir sena un skaista. Daži pētnieki pamatoti apgalvo, ka mūsdienu pareizticībā vēl tek antīko mistēriju asinis. Un vai nav tā, ka mums dažkārt gribas aiziet uz dzimto skolu, ieiet klasē, apsēsties vecajā solā, pastaigāt pa bērnības takām, atkal izpeldēties upītē un sajust, ka viss ir tāpat kā senāk, ka nekas nav mainījies? Nu lūk, pareizticība sniedz šo iespēju, šo sajūtu, ka nekas nemainās. Modernais, nemitīgo pārmaiņu, stresa un tehnoloģiju nogurdinātais cilvēks to arī meklē – stabilitāti, garīgu enkuru, pie kā piestāt, un to visvairāk sniedz tieši pareizticība. Diemžēl pat katoļi jau sākuši skriet pakaļ laikam, nemaz nerunājot par protestantu baznīcām, kurās laikmeta vēji pūš pavisam stipri.
– Bet dažiem ar to nepietiek. Ir taču vācieši, krievi, franči, latvieši, kuri pievēršas islāmam, pat dodas karot “Islāma valsts” armijā…
– Šāda rīcība vairāk raksturīga tieši jaunpievērstajiem. Viņi aizrautīgi meklē konkrētu rīcību, vēlas izpausties, “pielikt savu roku”. Kristietība piedāvā darbu ar sevi, iekšēju pilnveidošanos, bet radikālais islāms – pasaules kalifāta izveidošanu kā galējo reliģisko mērķi. Acīmredzot dažiem tas šķiet pievilcīgi.
– Viens no Hantingtona pareģojumiem bija iespējamais konflikts starp Rietumiem un pareizticīgo civilizāciju, tātad ar Krieviju…
– Tieši to mēs vērojam šodien. Patiesībā kopš Kijevas Krievzemes laikiem mūsu kaimiņzemē cīnās divas tendences. Baltkrievijas un Ukrainas elite vienmēr ir raudzījusies arī Polijas un Eiropas virzienā. Savukārt Maskavas Krievzemē būtisks iespaids bija aziātiskajam elementam, ko atnesa gan mongoļu-tatāru jūgs, gan vēlākā Kazaņas tatāru valsts iekarošana. Viens no lielākajiem Krievijas modernizācijas mēģinājumiem bija Pētera I reformas, ko tajā laikā saprata ar rietumnieciskošanu. Pēteris I burtiski bēga no Maskavas, būvēja jaunu galvaspilsētu – Pēterburgu. Nav brīnums, ka cara galmā milzīga ietekme bija Baltijas vāciešiem, kādu brīdi viņi pat vadīja lielāko daļu impērijas ministriju.
Šī spēkošanās starp Rietumiem un Austrumiem, starp “zapadņikiem” un “slavofiliem” turpinās visā Krievijas vēsturē. Bet “Pēterburgas Krievijai” vēl nekad nav izdevies uzvarēt “Maskaviju”. Arī patlaban Putina vadītajā Krievijā virsroku guvusi “Maskavas Krievija” ar savu aziātisko domāšanu. Starp citu, tieši Maskavā šodien atrodas lielākā mošeja Eiropā. Pastāv pašu krievu radītas politoloģiskas teorijas, kas apgalvo – īpašā “krievu civilizācija” esot tuvāka islāmam nekā Eiropai. Tāpat mums nevajadzētu sevi maldināt ar ilūzijām, ka Latvijas krievi ir rietumnieciski, ka viņi ir citādi, nu vismaz tādi paši kā Pēterburgā. Patiesībā tie, kuri šeit iebrauca padomju laikā, nāk no nabadzīgiem Krievijas nemelnzemes apgabaliem.
Kāpēc Rietumi, īpaši jau Eiropa, baidās no Krievijas? Viena no Krievijas īpašībām ir tās neprognozējamība. Tā ir sastapšanās ar plašo, mistisko, noslēpumaino un racionālajam eiropietim grūti izprotamo “krievu dvēseli”. Krievu filmās mēs bieži redzam, ka cilvēki mīlējas, seko skandāls, tad salabšana, kas drīz atkal pāraug naidā ar lamāšanos un trauku dauzīšanu.
– Bet trauki taču dažkārt plīst uz laimi, it sevišķi Vecgada vakarā! Kā jūs domājat, ko mums nesīs nākamais, 2016. gads?

Vispirms vēlos novēlēt visiem “Latvijas Avīzes” lasītājiem miera un mīlestības pilnu jauno gadu. Tomēr tās problemātikas kontekstā, ko nupat apspriedām, šis gads nesolās būt mierīgs. Mums jārēķinās, ka bēgļu straume uz Eiropu tikai pieaugs. Mēs visi stāvam milzīgu izaicinājumu priekšā. 

trešdiena, 2015. gada 5. augusts

Laiks Latvijai pieaugt - likvidēt segregāciju skolās

Laiks Latvijai pieaugt

http://mob.ir.lv/2012/2/13/laiks-latvijai-pieaugt

Laiks Latvijai pieaugt

114
Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots
Rita Eva Našeniece 13.februāris 2012 14:00
Amatpersonu un viedokļu līderu dramatiskā brīnīšanās par to, kā pēc 20 neatkarības gadiem ir iespējams referendums, ir absurda. Atbilde ir vienkārša: tieši jūsu vadītajā valstī ir izaugusi segregētu izglītību ieguvusi jauna paaudze. Ja izglītība atsevišķos aizgaldos sašķiro tautības, ideoloģiski manipulatori, līdzīgi kreisajam ekstrēmistam Lindermanim, viegli var uzkurināt etnisku agresiju. Ir viegli būt agresīvam pret to, kuru nepazīsti. Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots.
Latvietis ir sev iegalvojis, ka brīdī, kad visi nelatvieši, kas dzīvo Latvijā, iemācīsies latviešu valodu, etniskā rīvēšanās Latvijā beigsies. Arī krievi , impēriskajā ideoloģijā audzināti, uzskata, ka divvalodība izbeigtu visas problēmas - jo visi (un ne tikai krievi) labi saprot, ka divvalodība nozīmē krievu valodas vienvalodību un faktisku integrāciju uz krievu valodas bāzes.
Lai nebūtu konflikta, latvieši varētu vienkārši palikt par krieviem. Tā ir darījušas daudzas asimilētās Krievijas tautas, pakļaujoties krievu tautas varenai vēsturiskajai misijai.
Abas puses valodas jautājuma risināšanu redz kā konflikta izbeigšanu.

Aparteīda ražošana

Valodas zināšanas nenozīmē spēju sadarboties. Valodas mācīšana segregētā, ideoloģiski raibā sistēmā, sapratni nenodrošina. Izglītība ir tradicionāla platforma, kurā jauniem cilvēkiem valsts piedāvā augt kopā.
Latvijā bērni pa tautībām tiek sašķiroti bērnudārzā. Kopš sašķirošanas brīža viņi sāk augt vismaz divās pasaulēs, kur viņiem tiek nodrošināts viss - izglītība, informācija, korporatīvie kontakti, ideoloģija. Eiropas tautām tradicionālā platforma, kas XX gadsimtā ir nodrošinājusi savstarpēju sapratni - kopīga izglītība -, Latvijas jaunajai paaudzei ir liegta.
Latvijas segregētajā izglītības sistēmā krievu skolās mācās procentuāli lielas, vēsturiski svaigi ieradušās minoritātes masas, kuru vecāki ir dzīvojuši ļoti specifiskos kolonizācijas apstākļos. Tā bija jauna kultūra, kura imperiālismu uztvēra organiski un sevi kā agresorus nejuta. Šajā kultūrā pavisam labticīgi imperiālisms nebija imperiālisms. Šai psiholoģijai neatkarīgās Latvijas laikā nebija iespējas iznīkt, jo nekas cits, kā segregēta izglītība netika piedāvāts. Šādā vidē valodas apmācība tiek uztverta kā pazemojums. Tā nav organiska nevienam un rada pretēju efektu. Tā tas ir noticis ar latviešu valodu. Etniski sašķeltajā s skolās, kur bērni jau agrīnā vecumā tika sašķiroti krievvalodīgajos un latviešos, ir divas pasaules, kurām Latvijā tiek piedāvāts viss, lai tās nesatiktos.

Agresija kā segregācijas efekts

Segregācija nav valodas jautājums. Aparteīdu var veidot, balstoties uz jebkuru atšķirību. Komunikācija nav tikai valodas jautājums.
2011.gada 21.novembrī dinamiskajā daudzmiljonu Indijas pilsētā Mumbajā nežēlīgi tika nogalināti divi jauni puiši. Viņi aizstāvēja meitenes no seksuālas uzmācības uz ielas, sauktas „eve teasing". Šāda veida uzmācība Indijā un daudzviet Dienvidaustrumāzijā ir izplatīta. Tādēļ jaunas meitenes pat radinieku pavadībā bieži baidās iziet uz ielas. Mumbaja tradicionāli tika uzskatīta par sievietēm drošu pilsētu, taču pēdējo gadu laikā situācija ir mainījusies.
Tūkstošgades sākumā Indijā strauji izplatījās viedoklis par segregētās dzimumu izglītības priekšrocībām. Tas atbilda jau mazliet vājinātajām patriarhālās pasaules tradīcijām, bet šoreiz tam bija moderns un zinātnisks pamatojums. Argumenti bija reāli - meiteņu skolu skolniecēm bija daudz labākas sekmes tradicionālajos puiku priekšmetos - fizikā, matemātikā un sportā, bet zēnu skolu skolniekiem bija spoži sasniegumi mākslā, literatūrā un valodās. Skolotāji atklāja, ka viņiem šādā vidē strādāt ir daudz vieglāk. Prasme audzināt nebija vajadzīga, pietika ar prasmi izglītot.
Bērni no pirmsskolas sagatavošanas tika sadalīti daudzsološākajā sistēmā, taču bija kāds blakusefekts. Lai gan sekmes un uzvedība uzlabojās, radās jauna problēma. Jaunie cilvēki, kas bija piedzimuši tradicionāli dzimuma ziņā segregētā un uz vīrieša autoritāti orientētā pasaulē, patiešām mācījās un uzvedās labāk dzimumu ziņā sadalītās izglītības iestādēs. Bet vienlaicīgi viņi nokļuva lielās sociālās komunikācijas grūtībās ārpus skolas, jo adekvāti uzvesties un strādāt spēja tikai segregētās grupās. Dzimumi, kas atradās publiskā vidē - uz ielas, iepirkšanās vietās, transportā un darbā, nespēja normāli komunicēt. Tāpēc jaunas sievietes aizvien biežāk kļuva par uzmācīgu komentāru, nepiedienīgu pieskārienu un provokatīvas uzvedības upuriem. Cilvēki, šķirti no bērnības un zaudējuši vienīgo platformu, kurā tie var augt kopā un saprast citam citu, kļuva par agresoriem un upuriem.
Augstākā mērā šķirtas audzināšanas piemērs ir Ziemeļīrija. Tur 95% bērnu apmeklē vai nu katoļu skolas vai sabiedriskās, tā sauktās pārraudzītās (controlled) skolas, kurās mācās protestantu bērni. Lai gan abas skolu plūsmas sevi dēvē par atvērtām, tās faktiski ietver bērnus no divām tradicionāli naidīgām reliģiju grupām. Lai gan ir valsts noteikti programmas satura standarti, tomēr tieši tāpat kā Latvijā ir gandrīz neiespējami nodošināt vienādu saturisko pasniegšanu vairākos priekšmetos, jo īpaši tajos, kas saistīti ar reģiona vēsturi. Tradicionālā izglītības sistēma Īrijā darbojas kā konfliktu atražojoša sistēma.
1985.gadā aktīvisti no bērnu vecāku vidus nodibināja Ziemeļīrijas Integrētās izglītības padomi (NICIE), kura bija par kopējo izglītības platformu bērniem. Pirmā integrētā skola Ziemeļīrijā tika nodibināta 60.gados, tomēr tā ilgi bija vienīgā. Sākot ar astoņdesmito gadu otro pusi, jo īpaši 90.gados un šā gadsimta sākumā, kopīgās plūsmas skolu skaits strauji auga. Pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā NICIE un kopīgās izglītības advokāti ir veikuši ilgstošu, bet ļoti sekmīgu komunikācijas kampaņu.
Pēdējo aptauju rezultāti rāda, ka deviņi no 10 Ziemeļīrijas bērnu vecākiem atbalsta integrētu izglītību, nevis tradicionāli segregētās skolas.
Tas ir necerēts progress sabiedrībā, kas vēl pirms 30 gadiem ticēja, ka vienīgā pašsaglabāšanās forma ir segregācija.

Eiropa: integrētās skolas kā platformas

Eiropas XX gadsimta otrās puses tradīcija ir piedāvāt skolu kā kopīgu sadarbības platformu. Skola ir viens no būtiskākajiem konflikta mazināšanas faktoriem.
Antisemītisms Eiropas vēsturiskajā tradīcijā zēla un plauka līdz pat XX gs. vidum. Pat XIX gs. beigās ebreju bērnu komunikācija un izglītība kopā ar neebrejiem bija praktiski neiespējama. Fašistiskās Vācijas uzvaras gājiena laikā antisemītisms visspēcīgāk izpaudās tradicionālos reģionos, kur reliģiskais un etniskais dalījums bija īpaši strikts. Turklāt, kā tas, piemēram, notika Polijā, bieži to demonstrēja nācijas, kuras pašas smagi cieta no fašistiskā režīma.
Eiropas valstis, kur izglītības integrācija bija attīstījusies agri un kur jau pirms Otrā pasaules kara plašās vidusšķiras bērni mācījās kopā, antisemītisms iznīka ātri. Tā tas notika Holandē un Dānijā, kuras, neskatoties uz nacistu okupāciju, veica virkni sabiedrības organizētu ebreju glābšanas pasākumu. Holandē 10% iedzīvotāju bija vienā vai otrā veidā iesaistīti pagrīdes aktivitātēs un ebreju glābšanā. To darīja sabiedrības elite, bagātie rūpnieki, inteliģence, garīdzniecība un pat pašvaldību administrācijas darbinieki.
Arī Dānijā nacionālā administrācija panāca ebreju faktisku aizsardzību. Dānijā netika ievesta dzelteno zvaigžņu sistēma un neviens pret ebrejiem vērsts likums netika izdots. Kad 1943.gadā nacistu spiediens kļuva īpaši brutāls, dāņi paspēja 7500 no saviem 8000 ebrejiem evakuēt uz Zviedriju speciālas glābšanas operācijas laikā. Daļa no 500 atlikušajiem krita nacistu rokās. Tad dāņi nekavējoši noorganizēja Sarkanā Krusta glābšanas komisiju, kas sekoja internētajai grupai un nepieļāva savu ebreju tautības pilsoņu nokļūšanu nāves nometnēs.
Eiropa ir multilingvāla, multietniska un reliģiski raiba. XXI gadsimts ir radījis informatīvo telpu bez nacionālām robežām. Skola bieži vien ir vienīgā kopīgā platforma, ko valsts par piedāvāt cilvēkiem. Bieži tā ir palikusi par vienīgo iespēju augt un mācīties sadarboties. Tā rada pieradumu lietot arī citas valodas informācijas produktus.
Knuts Volebeks, EDSO nacionālo minoritāšu augstākais komisārs, savā 2009.gada 29.janvāra runā Dienvidaustrumeiropas universitātē Maķedonijā teicis: „ Izglītība ir saite, kas mūs vieno. Tieši skola ir tā, kur dažādu tautību skolēni satiekas un saprot, ka citādāks nenozīmē ienaidnieku. Patiesībā tieši skolā dzimst daudzas draudzības, kuras ilgst visu mūžu. Skolā tiek apgūta otrā un trešā valoda un tiek iepazītas jaunas kultūras."

Latvija kā „integratoru" upuris

Latvijā, kopš neatkarības iegūšanas nevienā skolā, kaut vai pilotprojekta veidā, netika piedāvāta kopīga audzināšanas un izglītošanās iespēja. Neviens no viedokļu līderiem, ieskaitot veiksmīgo Briseles amatā iepilotējušo Nilu Muižnieku, pat neiepīkstējās par sašķeltās izglītības sistēmas sekām.
Starp Latvijas izglītības dezintegrācijas arhitektiem ir gan pirmais EDSO komisārs nacionālo minoritāšu lietās Van Der Stūls, gan Krievijas politikas revanšistiskie spēki, kam bija svarīgi, lai Latvijā paliek impēriskajiem centieniem uzticīga minoritāte un ideoloģiski kontrolēta jaunā paaudze.
Tomēr pirmkārt un galvenokārt segregētās izglītības arhitekti bija šeit uz vietas. Gan valsts pārvaldē, gan pārliberalizētajā un patstāvīgi domāt nespējīgajā akadēmiskajā vidē.
EDSO 1996.gada Hāgas rekomendācijas konkrētai tranzīta valstu grupai Latvijā tika uztvertas kā Svētie raksti. Piedāvāto risinājumu riski netika analizēti. Hāgas rekomendācijas tika rakstītas abu bijušo impēriju metropoļu - Serbijas un Krievijas nekaitināšanai, nodrošinot īstermiņa pasākumus iespējamā (vai it kā iespējamā) etniska konflikta risināšanai. EDSO dokumenti to dēvē par „tādas minoritātes tiesību nodrošināšanu, kura blakus valstī ir mažoritāte". Latvijas gadījumā tas nozīmēja nodrošināt priviliģētās minoritātes tiesības bijušajai vadošajai nācijai. Tas varētu būt tikai emocionāls faktors, ja šī minoritāte nebūtu ļoti lielā skaitā ieradusies pavisam nesen un caurskalota ar pilnīgi citu ideoloģiju.
EDSO koncepts pēc 2002.gada etniskajiem nemieriem Maķedonijā un 2010.gada nemieriem Kirgizstānā ir mainījies, un Hāgas rekomendācijas tiek pasniegtas kā viedoklis, kas tika pausts noteiktos laikmeta diktētos apstākļos.

Atbildes uz populārākajiem jautājumiem

Latvijā integrētās izglītības izpratne ir pilnīgi izkropļota, tāpēc atbildu uz iespējamiem jautājumiem.
Vai bilingvālā izglītība nozīmē segregētu izglītību?
Nē, tieši otrādi. Principā bilingvālās izglītības mērķis ir savienot, nevis šķelt. Bilingvālas programmas pasaulē tiek izmantotas, lai pirmskolas un sākumskolas bērnus integrētu skolā, kurā no noteikta vecuma viņi mācīsies kopā ar citas tautības bērniem. Piemērs, „spāniski runājošie" ASV štati. Pirmskola, sākumskola bilingvālas, tālāk - viena skola visiem.
Vai integrēta izglītība ir parasta skola ar mācībām vienā valodā?
Īstenībā nē. Šādā skolā ir gan lingvistiskā, gan psiholoģiskā komponente, kas nodrošina pilnīgu adaptāciju, jo īpaši mazākuma grupai. Starp citu, mazākuma grupa ne vienmēr ir minoritāte. Skolā jābūt skolotāju palīgiem, bilingvāliem psihologiem, konfliktu risināšanas speciālistiem un, pirmkārt, spējīgiem pedagogiem - audzinātājiem.
Vai forsēta latviešu valodas apguve palīdzēs sveštautiešiem integrēties?
Nē, segregētā sistēmā valodas apmācība nav organiska. Ja turklāt notiek ideoloģiskas manipulācijas, tā var tikt uzskatīta par varmācību. Piemērs, cilvēks, kas audzināts šādā skolā, savā biznesā darbā principiāli pieņems tikai krieviski runājošos, bet latviskā vidē kopumā jutīsies traumatiski un nekomfortabli.
Vai iespējama asimilācija, apmeklējot integrētu skolu?
Nē, un to pierāda pasaules prakse. Integrēta izglītība bērnam nodrošina bilingvālu adaptāciju, tālāku savas valodas, literatūras un kultūras apguvi. Turklāt apkārt eksistē informatīvā un kultūrtelpa un/vai ģimenē runā dzimtā valodā. Nelatvietis, kurš pēc bilingvālas adaptācijas no 12 gadu vecuma mācīsies kopā ar visdažādāko valodu bērniem latviešu valodā, par latvieti nekļūs.
Vai padomju laika divplūsmu skola ir kopīga skola?
Nē, tā ir segregēta sistēma zem viena jumta. Pieņemu, ka ļoti nepatīkama sistēma.
Vai kopīga informatīvā telpa spēs aizvietot kopīgu skolu?
Nē. Kopīgu informācijas telpu rada cilvēki. Pieņēmums, ka divas segregētas kopienas ražos un lietos kopīgu informācijas produktu, ir maldīgs. Tieši tāpēc naiva un nereāla ir ideja par „patiesās informācijas" kanālu krievu mediju lietotājiem. Informatīvās un kultūras telpas izvēle un lietošana veidojas agrā bērnībā. Segregētā sistēmā nav vajadzības pēc informācijas telpas dažādības.
Vai šāda skola ir iespējama Latvijā?
Lai Latvija atgrieztos Eiropas izglītības un konfliktu novēršanas tradīcijā, ir vajadzīga politiskā griba. Nacionālkonservatīvie savā referendumā uzsvēra valodas zināšanas. Liberāļi ir iestrēguši savās iepriekšējo dekāžu kļūdās, nespējot atmudžināt bilingvālās izglītības sekmes no segregācijas traģēdijas. Nominālie kreisie, de facto impēriskie revanšisti, lieliski izprot draudus, ko šovinisma ideoloģijas atražošanai nestu kopīga, visus vienojoša izglītības sistēma. Un tieši tāpēc to nepieļaus.
Ko darīt?
Runāt ar visiem, kas šeit nevēlas Biškeku, Ošu, Tetovo. Ticu, ka tādu ir daudz. Neatkarīgi no tautības. Bērni ir mūsu nākotne, nevis mūsu fobiju un agresijas tālāknesēji.
Laiks pieaugt.
Autore ir komunikācijas risku analītiķe

Nošķūrēt komunikācijas mēslus - valdība melo 250 imigrantu ievešanai, ignorē neskaitāmos neintegrētos krievu imigrantus

http://mob.ir.lv/2015/8/3/noskuret-komunikacijas-meslus

Nošķūrēt komunikācijas mēslus

92
Vieglāk ir medīt rasistus un fobistus, nevis runāt par reālu integrācijas politiku un risku novēršanu
Rita Eva Našeniece 3.augusts 2015 10:15
Pateicoties LNT ziņām, esam uzzinājuši, ka Latvijai jau pirms trīs gadiem bija jābūt gatavai masveidīgai patvēruma meklētāju uzņemšanai, bet tas nav izdarīts.
Nav arī skaidrs, vai kāds no atbildīgajiem varnešiem ir mēģinājis izskaidrot Briselē, ka masveidīga imigrācija Latvijā patiesībā jau ir bijusi, bet savukārt integrācija smagi caurkritusi. Un - vai ir bijuši uzklausītas Arta Pabrika, Mihaila Hazana un Roberta Zīles absolūti loģiskās pārdomas par šo tēmu.
Valsts varas neatbildētie jautājumi tiek ierušināti sliktas komunikācijas kaudzē.

1 Dezinformācija un meli

Vispirms - lai izskaidrotu sabiedrībai, kas ir šie patvēruma meklētāji, nedrīkst izmantot melus. Sabiedrības uzticēšanās valsts un poliskajām institūcijām daudzos jautājumos jau ir bijusi sāpīgi pievilta.
Mēs atceramies diezgan nesenos nekustamo īpašuma lobija centienus mārketēt Krievijas uzturēšanās atļauju pircējus kā disidentus, tādu kā masveida antiputinistu kustību, kas ierodas Latvijā, lai dzīvotu savos disidentu ciematos. Patiesībā visiem bija skaidrs, ka šādus politiskus kritērijus Pilsonības un migrācijas lietu (PMLP) departaments nekad nav vērtējis un nespēj izvērtēt. Jūrmalā gozējas Putinam tuvu lielbagātnieku īpašumi un vietējie iedzīvotāji tiek nīdēti ar augstiem zemes nodokļiem. Latvijas vārdu 9.maija akcijās Eiropā diskreditē "Latvijas Nakts vilku", Putinu atbalstoša motociklistu apvienību, pārstāvoša persona ar piešķirtu uzturēšanās atļauju.
Latvija ir izvēlējusies piekopt sabiedrībā nepopulāru ekonomiskos, sociālos un drošības riskus saturošo termiņuzturēšanās atļauju tirgošanu par de facto neesošām investīcijām un nekustamajiem īpašumiem.
TUA (TUA - termiņuzturēšanās atļaujas; NĪ - nekustamie īpašumi) stāsts ir stiprinājis neuzticības jebkurai nerezidentu, arī imigrantu grupai un veidojis sāpīgu reakciju ar šo krāpšanas pieredzi.
Problēmas centrā nav 250 personas, bet tas, ka valsts 25 gados nav spējusi pierādīt savu integrācijas kapacitāti attiecībā uz PSRS laikos iebraukušajiem migrantiem. 250 personu ierašanās būtībā ir tikai simbolisks pēdējais piliens, kas pārpilda kausu.
Caurkritušajai integrācijai ir jābūt izšķirošajam tematam sarunā par imigrāciju, jo uzticības valsts integrācijas spējai nav.

2 Naida runa un birku karināšana

Imigrācijas debatēm par un pret argumentos jābūt racionālām. Diemžēl mājasdarbu neveikušie proimigrācijas aizstāvji Latvijā ir nesagatavoti mierīgai, racionālai sarunai. Aizskaroši auri par rasistiem un nacistiem nav veids, kā veikt izskaidrošanu. Ir jāatbild uz cilvēku jautājumiem ar izpratni, pacietību un konkrēti adresējot bažas.
Imigrācijas jautājumu diskusijā jo īpaši būtu jāizkopj prasme izskaidrot savu viedokli, nelietojot naida runu. Latvijā ir izveidojusies provinciāla subkultūra, kas sevi maldīgi dēvē par liberāļiem, bet sen ir aizmirsusi, ka liberālās vērtības paredz dialogu, nevis agresīvu, emocionāli pielādētu kliegšanu. Manā Twitter lokā esmu ievērojusi kādu sakritību - personāži, kuri Ukrainas kara sākumā sociālajos tīklos paniski organizējās bēgšanai no Latvijas un uzklupa tiem, kas runāja par dzimtenes aizsardzību, ir tie, kuri visvairāk ir aizrāvušies ar nacistu un rasistu medībām. Brīdī, kad rakstu šīs pārdomas, īpaši aktīvs ir bēdīgi pazīstams kungs, kas kādreiz bijis iesaistīts Latvijas pilsonības nelikumīgā piešķiršanā.
Tā ir grupa, par kuru precīzi izteicās mana krievu paziņa - kādēļ man jāintegrējas tautā, kura tik ļoti nīst savus cilvēkus?
Tiem, kas lieto rasistu un nacistu vārdus imigrācijas debatē, jāsaprot, ka viņi patlaban ir vienā ierindā ar Korenu un Ždanoku. Naida runa izslēdzot jebkādu racionālu dialogu.
Šo problēmu precīzi nodefinējis twitter(a) biedrs Dmitrijs Mironovs @DmitrijsMironov: "Tomēr gribētos tai visā "bēgļu sāgā" dzirdēt, kas viņi ir, no kurienes, kāpēc un vai tiešām bēg, pagaidām atbildes vietā vien - jūs rasisti, naciķi..." (atvainojos, autoram mazliet pielaboju gramatiku).
Nepalīdz birku karināšana, kādu veica jaunievēlētais prezidents Vējonis. Viņš braši paziņoja, ka imigrācijas jautājumi ir padomju fobijas. Padomju fobijas ir neuzdot jautājumus, akli deleģējot savu sirdsapziņu varnešiem, pakļaujoties viņu vajadzībām. Starp citu, kā veica Vējonis pats, ilgus gadus kā partijas birokrāts vadot VARAM, ministriju, vienu no tām, kas ir vislielākajā mērā līdzatbildīga par lauku un mazpilsētu izmiršanu un cilvēku aizbraukšanu no Latvijas.
Vieglāk ir medīt rasistus un fobistus, nevis runāt par reālu darbības plānu - par integrācijas politiku un risku novēršanu. Šobrīd šāda plāna nav.

3 Jautājumi un atbildes

Kā bēgļus iesaistīs darba tirgū? Kādas ir viņu prasmes? Vai bēgļu patvēruma centrs atkal bēgļu bērnus sūtīs uz krievu skolu, kā tas notiek līdz šim jeb sadarbībā ar IZM spēs nodrošināt valsts valodas skolas apmeklējumu? Ušakovs ir pateicis, ka Rīgā bēgļiem patvērums netiks dots (kaut gan, tieši Rīgā ir simtiem tukšu namu, un lauka vidū nometni nebūtu jāierīko), kur viņi paliks?
Ir jāskaidro, kas ir bēgļa statuss, kā to piešķir un kā to pārbauda. Kā atšķir bēgli no ekonomiska ieceļotāja?
Jautājumu ir daudz - ja bēgļu pārvadāšana ir bizness, kur "biļete" maksā 1-4 tūkstošus eiro, vai tiešām pārvestie ir bēgļi? Kur ir sievietes, kur ir bērni? Vai jebkuras tautības vīrietim ienāktu prātā kara situācijā atstāt savu ģimeni iznīcībai, lai bēgtu pašam? Kāpēc atšķirībā no Dienvidaustrumāzijas, kur bangladeši (Bangladeshi) un roingja (Rohingya) tautības cilvēki kuģos bēg ar visiem ģimenes locekļiem, laivās pie Lampedūzas praktiski ir vīrieši? Vai raudošās bēgļu meitenītes vietā, kurai mēs vēlētos palīdzēt tūlīt pat, mēs nesniedzam patvērumu viņas mocītājiem? Tā noticis "The Guardian" publicētajā sievietes stāstā, kura laivu bēgļu nometnē ieraudzīja savu nolaupītāju un spīdzinātāju.
Šajā kontekstā diezgan manipulatīvs lielākai daļai publikas izklausīsies arī ir salīdzinājums ar Latvijas bēgļiem 1945.gadā, kad bēga latviešu ģimenes Zviedrijā nevienam nevarēja un nebija šaubas, no kurienes un kādos apstākļos tās nāk. Mēs taču nesaņemam bēgļu laivas no Zviedrijas, Igaunijas vai Vācijas, par kuriem būtu skaidrs, ka tie tiešām ir bēgļi.
Kā cilvēkam, kas tagad ar interesi pēta imigrācijas prakšu vēsturi, kopumā liekas nepiedienīgs salīdzinājums ar latviešu bēgļiem pēckara periodā. Jaunās pasaules valstu politika pret imigrantiem toreiz bija izteikti rasistiski restriktīva. ASV līdz 1965.gadam, kad likums mainījās, kvotu sistēma paredzēja praktiski neierobežotu imigrāciju no Ziemeļeiropas, ierobežotu no Austrumeiropas un Dienvideiropas un ļoti ierobežotu vai 0 kvotu gadā no okupētajiem Karībiem, Āzijas un Āfrikas.
Latvieši iekrita vēlamo grupā, taču neviens no tiem, ko uzņemam šodien, tur nebūtu. Imigrācijas politika Jaunajā pasaulē bija rasistiska. Ne tikai nacionālā piederība, bet arī citi, šodien neparasti parametri, tika izskatīti. Latviešu ģimenes, kas vēlējās saņemt iespēju izceļot, izgāja veselības pārbaudes. Ja ģimenē bija hroniski slimi bērni vai veci nespējīgi ļaudis, bija jāizvēlas atstāt tos vai nesaņemt iespēju doties uz apsolīto zemi. Pēckara Eiropas pasaule nebija atvērta. Vācija atgrieza Krievijai Doņeckas kazaku ģimenes, vairāk kā 14 miljoni vāciešu baisos apstākļos tika izdzīti, izvaroti, nogalināti, aplaupīti savā bēgļu gājienā uz Vāciju. Migrācija notika, tikai cita veida. PSRS teritorijās Ukrainā, Moldovā un Baltijā notika forsēta krievu kolonistu iebraukšana.
Latvieši ir žēlsirdīga nācija pat ekonomiski spiedīgos apstākļos, to apliecina plašās ziedošanas kampaņas. Latvieši ir arī izteikti toleranta un viegli ietekmējama nācija. Ne velti mēs tik pacietīgi panesam mums būtībā naidīgas politiskās vides manipulācijas - latviešu jauniešus diskriminējošais darba tirgu un konfliktoloģisku, etniski segregētu izglītību.
Mēs esam sentimentāli un atsaucīgi, ciktāl tas attiecas uz palīdzību, taču mēs neesam idioti. Tāpēc jebkuram varas vēstījumam ir jābūt godīgam, bez manipulācijām, kas radītu iespaidu par iesmērēšanu.
Skaidrs (un vēlāk godīgi) izpildīts vēstījums, piemēram, uzņemam 250 sīriešu kristiešu bēgļus - ģimenes un bērnus -, tas uzlabotu katastrofālo komunikāciju. Sabiedrībai jāsaprot, ka palīdzam tiem, kam visvairāk ir nepieciešams. Der arī jebkurš cits pamatots vēstījums. Ar uzsvaru uz pamatots.
Godīgi jāpasaka arī tas, ka process būs augošs. Pat ja vairāk neviens nav jāuzņem (kas gan ir mazticami) ģimenes apvienošanās princips nodrošinās tālāku imigrācijas pieaugumu.

4 Sociālā taisnīguma princips

Ja bēglis ir šeit, tad valstij viņš ir jāuztur. Tas ir normāli. Pagaidām neesmu dzirdējusi piedienīgu skaidrojumu, kāpēc plānotais bēgļa pabalsts ir lielāks par bērna pabalstiem vai pensijām. Nesenajā LTV1 studijā Latvijas Cilvēktiesību centra pārstāve mēģināja pamatot šīs atšķirības ar to, ka bēgļiem nav iespējams paņemt līdzi drēbju skapi.
Cilvēktiesību centrs, kas savu daiļradi pārsvarā velta mundrajām, izglītotajām, labi pelnošajām un amatos izcili pārstāvētajām seksuālajām minoritātēm, ir aizmirsis, ka ir nabadzīgi, diskriminēti un pazemoti cilvēkbērni pavisam citās grupās. Un runa nebūt nav par drēbju skapi. Problēma daudzās ģimenēs ir - kā pabarot bērnus. Ļoti vienkārši - "Latvijā ik gadu pasaulē nāk ap 20 000 bērnu un aptuveni 2000 no tiem piedzimst ģimenēs, kurām nepietiek līdzekļu, lai nodrošinātu savai atvasei pamatlietas, kas nepieciešamas bērna pilnvērtīgai attīstībai," teikts Ziedot.lv labdarības akcijas paziņojumā. Un neaizmirsīsim, ka Latvijā ir ģimenes, kas paniski baidās lūgt palīdzību, jo tieši trūcīgie apstākļi var kļūt par iemeslu bērna izņemšanai no ģimenes.
Vienīgais veids, kā šī situācija būtu maināma, ir sociālo pabalstu un sociālā atbalsta griestu celšana trūcīgajām vietējām ģimenēm, lai nenovestu sabiedrību galējā šokā par diskriminējošam praksēm pret vietējiem bēdu brāļiem. Tas būtiski nāktu pa labu arī visas sabiedrības attieksmei pret imigrantiem.
Tie, kas šķērsojuši Vidusjūru, ir bijuši spējīgi maksāt un, ja arī ne vienmēr, tomēr daļa no viņiem saņem no mājām naudu arī vēlāk, lai pārvietotos pa Eiropu, vai iegādātos mītni.
Mūsu palīdzībai jebkāda veida imigrantiem jābūt nediskriminējošai pret mums pašiem un sociāli taisnīgai.

5 Tiem, kas uzdod jautājumus

Padoms mums, kas nav zaudējuši spēju domāt ar savām smadzenēm - ja jums kāds pārmet empātijas trūkumu, tad, kad uzdodiet jautājumus par imigrāciju, pajautājiet - cik Latvijas bērnunama bērnus šis empātiskais cilvēks ir uzņēmis savā ģimenē un cik vientuļiem vecīšiem palīdzējis. Jautājiet - vai viņš ir devis darbu latviešu jaunietim, nepieprasot krievu valodu? Vai iespēju dzīvot sava dzīvokļa istabiņā darba meklētājam no laukiem, jo šim cilvēkam nav naudas, lai TUA/NĪ uzskrūvētājā īres tirgū īrētu istabu Rīgā? Vai jūs personiski esat snieguši reālu un regulāru palīdzību kādam no tiem 1/5 Latvijas līdzcilvēkiem, kuri, pēc Centrālā statistikas biroja datiem, ir pakļauti nabadzības riskam?
Un ja jums uz jūsu jautājumiem argumentēti nespēj atbildēt, bet uzbudināti bļaustās par idiotiem, nacistiem un rasistiem, nesakiet neko. Cilvēkiem, kas to dara, nav racionālu argumentu, tieši tāpat kā racionālu argumentu nebija raganu medniekiem viduslaikos.
Varat vienīgi izvilkt kabatas spoguli un turēt viņu seju augstumā.
Autore ir Saeimas priekšsēdētājas biroja vadītāja, publiciste. Rakstā pausts autores personiskais viedoklis.

sestdiena, 2015. gada 10. janvāris

"Čekas maisi" un pārējais VDK mantojums

http://www.pietiek.com/raksti/cekas_maisi_un_parejais_vdk_mantojums

PIETIEK, 26.12.2013

Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka tuvākajos gadu desmitos "čekas maisi" tā arī netiks atvērti, daudzi Pietiek lasītāji ir lūguši publicēt šai tēmai veltīto nodaļu no apgāda Atēna izdotā L. Lapsas., S. Metuzāla un K. Jančevskas trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 - 2005. Izpildām šo lūgumu.

Maisu epopeja: pirmā daļa

„Valsts drošības komiteja Latvijā, domājams, atstāja tikai to, ko tai bija izdevīgi atstāt. [..] Un atstāja to, kas, ja mēs to varbūt neprasmīgi lietosim un izmantosim, var tikai kaitēt,” – šādus vārdus Augstākās Padomes sēdē 1991. gada nogalē teica parlamenta pilnvarotais čekas īpašumu pārņēmējs, vēlākais neveiksmīgais publicists Vilis Seleckis. Turpmāko gadu notikumi pierādīja, ka neko daudz deputāts nebija kļūdījies.

Dažādas dīvainības ar neatkarīgās Latvijas varas iestāžu pārņemtajiem VDK dokumentiem sākās jau 1991. gada beigās. Pārņemšanā iesaistīto dažādo dienestu un komisiju (no Augstākās Padomes puses ar čekas īpašumu pārņemšanu nodarbojās Pētera Simsona vadītā komisija, kuras kompetencē bija sarunas ar Krieviju, kā arī V. Selecka vadītā komisija, kuras misija bija tieši VDK īpašumu apzināšana, savukārt valdība ar čekas lietām nodarboties pilnvaroja Aivaru Borovkovu) nekoordinētā darbība vēlāk izraisīja neskaitāmas sazvērestības teorijas un apvainojumus teju vai valsts nodevībā.
Piemēram, jau drīz vien pēc VDK dokumentu pārņemšanas aizdomas par iespējamo nolaidību bija spiests atspēkot toreizējais valdības apsardzes priekšnieks (vēlāk viņš kļuva par pirmo Drošības policijas šefu, bet pēc tam strādāja Satversmes aizsardzības birojā) Raimonds Rožkalns, kura padotie čekas dokumentus bija apsargājuši tikmēr, kamēr tie vēl atradās Stūra mājā. Ilgi gan viņiem to darīt neļāva, jo virkne parlamenta deputātu uzskatīja, ka labāk ar šo darbu galā tiks Augstākās Padomes apsardzes dienests – tas pats, kas vēlāk pārtapa Drošības dienestā. Tādēļ tieši AP apsargiem tika uzticēts čekas arhīvu – aģentūras alfabētisko kartotēku, kas atradās divos ar VDK un AP zīmogiem aizzīmogotos maisos, un statistisko kartotēku divos aizzīmogotos diplomātkoferos – pārvest uz parlamenta ēku.
„Visinteresantākais, ka tajā laikā, kad notika šī operācija, es atrados AP apsardzes dienesta telpās pie šī dienesta priekšnieka vietnieka un palīga, kuri paši nezināja par notiekošo bijušajā VDK ēkā, nezināja, ka viņu dienests izbraucis uz operāciju un notiek arhīvu izņemšana. Īsti nav skaidrs, kas un no kā baidījās?” – šis R. Rožkalna stāsts ir tikai viena no liecībām par vispārējo aizdomīguma gaisotni, kas valdīja VDK dokumentu pārņemšanas laikā.
Taču līdz 1991. gada novembrim dokumenti vēl atradās Stūra mājā – telpās nr. 219 un 331, kas tika oficiāli aizzīmogotas un nodotas Iekšlietu ministrijas apsardzei. Tajā pašā ēkā Brīvības un Stabu ielas stūrī, uz kuru vēl vairākus mēnešus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bariņš VDK virsnieku gāja kā uz darbu, jo tos, kuriem izdienas pensijas vecums bija tepat deguna galā, humānu apsvērumu dēļ uzreiz no darba neatlaida – lai taču cilvēki sagaida pensiju. Idille beidzās brīdī, kad ēku nolēma atdot Iekšlietu ministrijai, bet šis lēmums radīja nākamo – jau pieminēto rīkojumu par čekas dokumentu pārvietošanu uz „drošāku vietu”, par kādu tika uzskatīta Augstākās Padomes ēka.
Pārvešanas process gan noritēja ne pārāk organizēti: piemēram, aktā par pārvešanu nebija norādīts transportējamo vienību skaits, kas skeptiķiem vēlāk ļāva uzdot jautājumu – vai tiešām pa ceļam nekas „nepazuda”? Aizdomas vēl jo vairāk pastiprināja baumas, ka pārvešanas laikā 27. novembrī daļa papīru izbirusi uz Stūra mājas kāpnēm. Notikumos iesaistītās personas gan pēc tam precizēja, ka izbiruši mazāk svarīgie operatīvās meklēšanas kartotēkas materiāli, kas nezināmu iemeslu dēļ atšķirībā no aģentūras kartītēm neatradās aizzīmogotos maisos un čemodānos, bet gan parastos kartotēkas skapīšos. Viss pēc tam esot rūpīgi savākts un sapakots atpakaļ, taču iemesls aizdomām un vēlāk ilgus gadus pastāvošām sazvērestības teorijām tik un tā bija radīts.
Piemēram, vēsturniece un vēlākā Saeimas priekšsēdētāja Ilga Grava–Kreituse kādā intervijā presei klāstīja: „Dokumentus pārņēma ļoti specifiskā veidā, bāžot maisos. Maisos bāza gan Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas dokumentus, gan VDK arhīvus. Tikai atšķirībā no citām iestādēm VDK dokumentus „nejauši” izbēra uz trepēm un pēc tam atkal saslaucīja kopā. Tā radās teiciens: ja Latvijā zog, tad zog miljonus, ja ņem dokumentus – tad maisiem.” Un kas no tā? Piemēram, I. Kreituses skatījumā rezultātā „šodien maz kas ir palicis pāri no īstajiem čekas maisiem. Tajos palikuši tie, kas traucē šobrīd pie varas esošajiem. Viņi sākuši šo diskusiju, zinot, ka paši ir iztīrījušies ārā”. Un ko, viņasprāt, nozīmē „iztīrījušies”? „Mans kolēģis no Latvijas Universitātes, kurš patiešām strādājis VDK struktūrā (viņš nekad to īpaši arī nav slēpis), lūdza apstiprinājumu no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra. Tur atbildēja, ka viņa vārda šajā kartotēkā nav. Kolēģis bija ļoti pārsteigts un pēc tam teica: tagad man vēl kāds liks, lai es ticu šiem maisiem?”
Jebkurā gadījumā nav brīnums, ka arī pēdējā čekas vadītāja Edmunda Johansona atmiņās „čekas maisu” pārņemšanas procedūra atainota diezgan nepievilcīgā gaismā. Lūk, aina no E. Johansona aprakstītās sarunas ar parlamenta deleģēto dokumentu pārņēmēju deputātu Linardu Muciņu: „Vaicāju, vai ir sagatavoti kādi akti, lēmumi? Tādu nebija! Pieprasīju sastādīt izņemšanas protokolu un tajā norādīt, ka izņemšana notikusi vardarbīgi. Protokols tika sastādīts un pievienots lielajam protokolam kā pielikums. Šis pielikums gan bija uzrakstīts pavirši, bez kartotēkas saskaitīšanas, bez nosaukumiem. Arī kopējais kartīšu skaits netika uzrādīts. Maisus komitejā pat neaizplombēja. [..] To visu taču vajadzēja darīt vismaz prokuratūras klātbūtnē, jo pret VDK bija ierosināta krimināllieta. Prokuratūras darbinieki varēja atnākt un izņemt kartotēku, noformēt ar protokolu un pārņemt. Tā kā tas nenotika, šodien grūti pateikt, cik daudz kartīšu pazuda. No pieredzes zinu – kādam cilvēkam noteikti ir jābūt kartotēkā, bet izrādās, ka viņu tur nav. Grūti pateikt, kādā veidā, bet man ir pamatotas aizdomas, ka daudzas personas pamanījās no šiem maisiem nozust.”
Bijušais galvenais čekists arī uzskatot, ka, šādi pārņemot čekas dokumentus, tikusi pārkāpta augustā noslēgtā starpvalstu vienošanās, un tieši šī iemesla dēļ Maskava neesot uzskatījusi par nepieciešamu Latvijai atdot uz Krieviju izvesto VDK arhīvu. Par Krievijas arhīviem gan ir arī kāda cita versija, ko Astras Milles grāmatā Te un citadelē. Jānis Peters. Tumšsarkanā izteicis Latvijas pirmais vēstnieks Krievijā Jānis Peters. Proti, viena lidmašīna ar VDK arhīva dokumentiem no Krievijas Rīgā ieradusies un bijis paredzēts arī nākamais reiss, kas gan tā arī nekad neesot noticis. „Brīnumi beidzās pēc dažiem mēnešiem. Otra lidmašīna neizlidoja, jo Latvijai pēkšņi pietrūka līdzekļu gaisa reisa apmaksai,” atcerējās J. Peters. Vai problēma bija tikai naudā, tagad varam vien minēt.
Savukārt vēl skarbākiem vārdiem dokumentu pārvešanas procesu daudzus gadus vēlāk Latvijas Avīzē atminējās bijušais iekšlietu operatīvais darbinieks, Rīgas tiesas apgabala prokurors un VDK darbības pārtraukšanas valdības komisijas loceklis Klementijs Rancāns: „Kā Augstākajā Padomē, tā Ministru Padomē čekas lietā bija viens galvenais jautājums – kā tikt klāt pie maisiem, kā noslēpt piecus datorus, kuri bija čekas informācijas centrā un kuros bija pilns aģentu šifrēts saraksts un operatīvā darba uzskaite – unikāls materiāls, uz kuru biju sarunājis arī atšifrēšanas speciālistus.
VDK darbības pārtraukšanai un mantas un dokumentu pārņemšanai bija izveidota valdības komisija, kuras sastāvā man bija uzdevums pārņemt visu operatīvo informāciju, kartotēkas un slepeno literatūru. Aģentu uzskaites kartotēka, tā sauktie čekas maisi, bija ieslēgta kabinetā, atslēgas atradās Augstākajā Padomē. No komisijas izveidošanas brīža čekas dokumentu pārņemšanā nebija tiesīga iejaukties neviena cita amatpersona, izņemot gadījumus, ja valdība vai parlaments pieņemtu kādu normatīvo aktu rīcības korekcijai. Nekādu aktu nebija.
Pārņēmu slepeno literatūru, sekretariāta dokumentus un normatīvos aktus un vairākus uzskaites dokumentus un kartotēkas, kā arī 53 aģentu uzskaites žurnālus par laiku no 1945. līdz 1991. gadam [Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors Indulis Zālīte precizē – par 1953. – 1987.gadu]. Žurnālos bija redzams VDK darbinieka vārds, savervētā aģenta pseidonīms, vervēšanas datums, kad izslēgts no tīkla un vai ir kartīte vai tā iznīcināta. Saglabāta bija apmēram 1/3 kartīšu [I. Zālītes labojums – 1/5 daļa].
Bez manas ziņas vai komisijas vadītāja ziņas un paraksta nedrīkstēja rīkoties arī ar čekas aģentu uzskaites kartītēm, ar informācijas centrā esošiem pieciem datoriem. Un kas notika? Apejot valdības komisiju un Augstākās Padomes komisijas vadītāju Vili Selecki, atsevišķi deputāti vakara stundā vardarbīgi iebruka VDK ēkā un sagrāba kartotēku. Šie deputāti, jādomā, paši bija interešu konfliktā ar maisu saturu. Šādu maisu sagrābšanu varēja kvalificēt kā laupīšanu.
Nelikumīgi, bez komisijas ziņas tika nozagti arī minētie pieci datori, proti, Maskavas VDK pulkveži man iesniedza pieteikumu atļaut izvest datorus uz Maskavu. Uzrakstīju rezolūciju, ka šādu piekrišanu varētu dot vienīgi tad, ja par to būtu Ministru Padomes lēmums. Iestājās klusums un pēc kāda laika ieraudzīju, ka datoru nav. Nozagti. Kā man paskaidroja VDK darbinieki, zaļo gaismu datoru izvešanai esot devis Ivars Godmanis. Manuprāt, ar to jāsaprot, ka Godmanis arī parūpējās, lai čekas aģentu vārdi un čekas operatīvā darba datorizētā uzskaite nenokļūtu Latvijas rīcībā.
Rīgā bija kāds VDK ģenerālis (uzvārdu nesaukšu), kurš uz manu pieprasījumu atdot VDK arhīvus atbildēja, ka tādas pilnvaras viņam ir un labprāt parakstītu, bet Ivars Godmanis esot parakstījis vienošanās protokolu ar Maskavu, ka šo jautājumu risinās valdību līmenī un ka esot bijusi saruna aģentu jautājumu iesaldēt uz 75 gadiem, proti, tas nozīmējot atlikt šā jautājuma risināšanu uz nenoteiktu laiku...”
Piecīši un pārējie
Kad nu VDK dokumenti kaut kā tomēr nonāca Augstākajā Padomē, sākās epopejas nākamais cēliens, ko nosacīti varētu saukt „Ko darīt?” To, ka kuram katram rakņāties pa aģentūras dokumentāciju ļaut nebūtu prāta darbs, deputāti saprata, tādēļ pirmajos mēnešos pieeja „čekas maisiem” bija ļoti ierobežota – apsargātā seifa atslēgas bija tikai vārdā nesauktiem V. Selecka komisijas deputātiem (bet vārdā tos nesauca tādēļ, lai nevienam neuzmāktos kārdinājums klusā vietā iekraut atslēgu glabātājam pa galvu un pēc tam nolaupīt arhīvu), un nepiederošas personas vismaz teorētiski papīriem klāt tikt nevarēja. Rezultātā kā pagaidu variants 1993. gada maijā tika izvēlēta dokumentu nodošana jaunizveidotā Totalitārisma seku dokumentēšanas centra – par tā pirmo vadītāju kļuva Paulis Kļaviņš – pārziņā.
Tikmēr par to, ka „čekas maisos” varētu būtu – un gan jau noteikti ir – arī ļoti pazīstamu cilvēku vārdi, runas sākās jau 1991.–1992. gadā. Vienlaikus cirkulēja vesela virkne citu baumu – gan par cilvēkiem, kuru kartiņas no maisiem ir izņemtas, gan par iespējamiem viltojumiem. Spilgtākais stāsts par kartiņu izņemšanu pieder tai pašai I. Kreitusei – par viņas dzīvesbiedru Aivaru Kreitusu: viņam, lūk, kāds Augstākās Padomes deputāts, Tautas frontes un LNNK aktīvists, vēlāk caurkritis uzņēmējs piedāvājis iegādāties vīra „stukača kartīti” par pusotru tūkstoti dolāru, taču A. Kreituss no šāda piedāvājuma esot atteicies.
Savukārt par iespējamiem viltojumiem P. Kļaviņš vēlāk ironizēja: „Vēl ir iespējama datu viltošanas hipotēze. Principā dokumenti nav neapšaubāmi, bet par konkrētu personu – viltoti! Tādā gadījumā atbildīgs būs Johansons un viņa zeļļi. Būs dienām un naktīm stūra mājā zīlējuši, vai nu ar tasītes griešanu izsaucot mirušo komsorgu garus, vai arī, kārtis liekot, būs centušies sazīmēt, kuri no Latvijas pilsoņiem taps par 5. Saeimas deputātiem, lai tad tiem pamatīgi iezāģētu – re, kas par blēžiem! Ja tādā vai citādā veidā būtu bijuši jāsazīlē arī nākamās pašvaldības deputāti, tad pasākums ir brīnumaini trāpīgs. Kas gan var mēroties ar Latvijas čekistu spējām!” (Starp citu, vēlāk P. Kļaviņš ļoti nopietni tika turēts aizdomās, ka esot nokopējis kartotēku savām vajadzībām, ko pats gan, zvērot pie Dieva, kategoriski noliedza.)
Tā nu „maisi” bija nonākuši dokumentēšanas centra rīcībā – bet ko tālāk? Bija skaidrs, ka dati nav ne pilnīgi, ne visaptveroši – informācija par 4–4,5 tūkstošiem cilvēku, aģentūras saraksti, bet ne aģentu personīgās un darba lietas. Jā, arī uzskaites žurnāli, bet – tavu sodību – kartītes tikai par aptuveni piekto daļu no žurnālos minētajām personām. „Žurnālā redzam veselu virkni atzīmju – „kartīte iznīcināta”. Mazāk to, kuriem kartīte ir. Bet atsevišķas nodaļas aģenti, robežapsardzības un armijas aģenti, tie, kuri pa tiešo sadarbojās ar Maskavu, ne maisos, ne reģistrācijas grāmatā nav. No aģentu sastāva izslēdza visos gadījumos, kad persona tika izvirzīta un iecelta augstos valsts vai partijas amatos, lai nesakompromitētu viņus tautas un starptautisko institūciju acīs. Izslēdza arī, kad pateica, ka pārtrauc sadarbību, kad notiesāja par kriminālnoziegumu vai pārsūtīja kartīti uz to republiku, kur izbrauca dzīvot. Par izslēgtajiem kartītes vajadzēja iznīcināt, tomēr bieži to nedarīja ar nolūku, ka izslēgtais turpmāk var tikt atjaunots sakaros. Ja kartīte iznīcināta, bet ar laiku ar aģentu jāatjauno sakari, būtu jāprasa atļauja Maskavai izsūtīt kartīti utt., kas radīja lielas nepatikšanas un neērtības. Tādēļ mums ir tāds maisu saturs, nevis tas tāds tika atstāts provokatīvos nolūkos. Varbūt ir arī vēl kādi mērķi, bet par to lai runā VDK bijušie vadītāji,” – tā „maisu” satura īpatnības vēlāk skaidroja K. Rancāns.
To, ka žurnālos ir krietni vien vairāk vārdu nekā kartīšu, atzina P. Kļaviņš, savukārt presei izdarot secinājumu, ka „tātad viena daļa jau iepriekš bija pazudusi, pirms nonāca TSDC rīcībā. [..] Mēs spriežam par šiem čekas maisiem tā, it kā no smagās mašīnas kravas kastes nejauši būtu nobiruši daži koferīši. Mīļie draugi, tur nekas nav atstāts nejauši! Ja VDK zināja, ko līdzi uz Maskavu paņemt, tikpat labi viņi zināja, kas ir jāatstāj un kam tas noderēs...”
Nekādu skaidru instrukciju un likumu, kas noteiktu, ko ar visu šo saimniecību darīt, pirmsākumos nebija. 1993. gada 5. jūlijā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs gan paziņoja, ka „čekas maisos” esot piecu jaunās Saeimas deputātu vārdi, taču tas notika, tā sacīt, pilnīgi pašdarbnieciski. „Tobrīd AP vēl nebija izstrādājusi nekādus norādījumus, ko ar šiem dokumentiem darīt. Taču bija likums, ka bijušie aģenti nedrīkst kandidēt 5. Saeimas vēlēšanās. Mēs ar [Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju Daini] Vanagu konstatējām, ka dažu cilvēku vārdi parādās šajā kartotēkā. Uzrakstījām ziņojumu AP. Kam gan citam lai mēs vēl būtu ziņojuši, ja ne parlamenta Mandātu komisijai? Ja nebūtu tā rīkojušies, varētu teikt: viņi slēpj informāciju un droši vien sāks tirgoties,” daudz vēlāk intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei taisnojās P. Kļaviņš.
Tā nu tikai 1994. gada pavasarī puslīdz droši tika nosaukti divi no Saeimā ievēlētajiem „čekas piecīšiem” – ārlietu ministrs Georgs Andrejevs un īpašu uzdevumu ministrs Edvīns Inkēns (tieši 1994. gadā arī tika pārtraukts E. Inkēna un viņa kolēģu Jāņa Šipkēviča un Ojāra Rubeņa leģendārais raidījums Labvakar). Sekoja arī pārējo triju nosaukšana – tie izrādījās Andrejs Siliņš, Aivars Kreituss (segvārds – „Anatolijs”) un Roberts Milbergs („Sakoļskis”).
Ārlietu ministrs faktiski bija „atšifrēts” jau pirms tam – Māris Gailis memuāros vēlāk atminējās: „Atceros, ka reiz kādās pusdienās turpat Brīvības ielā 36 Andrējevs teica, ka par prezidenta amata kandidātu tomēr nevarēšot būt – viņš nejūtoties drošs, ka nesanāk kaut kādas ziepes, jo kā zinātnieks esot rakstījis atskaites par ārzemju komandējumiem. Tātad kaut kādu nedrošību viņš sevī juta visu laiku.” Un G. Andrejevs arī tobrīd izrādījās vienīgais, kas savu vainu (protams, ne tajā, ka būtu „stučījis” par nevainīgiem ļaudīm, bet sadarbībā ar VDK gan) atzina, turklāt publiski – laikraksta Diena speciālizlaidumā ar pamatsaukli – tā, tas nu ir pateikts!
Savukārt pārējie „piecīšu” dalībnieki ķērās pie tiesu darbiem, lai atspēkotu „čekas maisu” tiešām ne jau nu simtprocentīgi drošās ziņas, – un pēc pailgas tiesāšanās tas viņiem arī izdevās. Kaut gan prokuratūra par visiem četriem bija izdarījusi slēdzienu, ka sadarbība ar VDK bijusi apzināta, E. Inkēnam izdevās no šīs lietas izkļūt ar tikai nedaudz iedragātu reputāciju, – viņš pats vērsās tiesā, lai apliecinātu savu nevainību, un attiecībā uz viņu prokuratūra arī pati atsauca izvirzītās apsūdzības: nekādu vērā ņemamu pierādījumu vienkārši nebija. (Starp citu, P. Kļaviņš vēlāk nedaudz pasmīnēja arī par tiesu kompetenci šajā jautājumā: „Rodas jautājums – vai tiesneši, kad būs aptaustījuši VDK kartotēkas papīrus, varēs pateikt, ka dokumenti nav autentiski? Varbūt pieļaus iespēju, ka ierakstus izdarījuši lidojošo šķīvīšu piloti, kas beidzamajā laikā atkal sākuši klaiņot pa mūsu atmosfēru?”)
A. Kreitusam tiesāšanās beidzās 1997. gadā, cita starpā paspējot paziņot, ka šī viņa „čekas lieta” esot kartotēkas pārzinātājas – Latvijas Nacionālās neatkarības kustības politiskais pasūtījums. Savukārt R. Milbergam sanāca tiesāties veselus 12 gadus – tikai 2006. gadā stājās spēkā galīgais spriedums, ar kuru tiesa konstatēja, ka kādreizējais deputāts tiešām neesot apzināti slepeni sadarbojies ar VDK. Taču orģijas ap „čekas maisos” it kā atrodamiem ļaudīm nerimās, un priekšvēlēšanu cīņās sadarbība ar VDK tika piedēvēta gan Ivaram Godmanim, gan Andrejam Panteļējevam. Un ne viņiem vien – 1994. gada maijā mazpazīstamajā Krievijas laikrakstā Aļ–Kods publikācijā ar virsrakstu Latvijas prezidents bija VDK maksas ziņotājs bija teikts: „Ir dokumenti par līdzšinējā Latvijas prezidenta G. Ulmaņa sadarbību ar VDK. Dosjē figurē viņa paraksti par naudas izmaksu saņemšanu, ir aģentūras ziņojumi.” (Pats G. Ulmanis paziņoja, ka publikācija esot „provokācija, lai izjauktu stabilitāti, kas izveidojusies pēc Latvijas–Krievijas līgumu noslēgšanas”, un lieta tiešām nomira dabiskā nāvē.)
Tikmēr presei 1997. gada rudenī nācās konstatēt: tobrīd valstij vēl nebija izdevies pierādīt sadarbības faktu ar VDK nevienā pašā amatpersonas lietā. Arī turpmākajos gados „pierādītu stukaču” – cilvēku, kuru vārdi „no maisiem” tika izcelti tikai tāpēc, ka viņi bija sadomājuši pretendēt uz kādiem valsts amatiem, – izrādījās ārkārtīgi maz. 2001. gadā statistika bija šāda: septiņu gadu laikā ierosināti nepilni divarpus simti pārbaudes lietu, no kurām aptuveni 60 gadījumos tajās minētās personas sadarbības faktu bija atzinušas pašas, savukārt tiesa sadarbības faktu atzinusi vēl būtiski retāk – apmēram piektā daļa. Viena paša 1999. gada statistika bija vēl skumjāka: virsprokurors Edvīns Ziediņš 2000. gadā Saeimu informēja, ka no 144 lietām tikai sešās tiesa konstatējusi sadarbību ar VDK, 26 lietas ir izbeigtas pēc tam, kad persona pati atzinusi savu saistību, bet pārējās „karājoties gaisā”.
Reižumis politiskās karjeras izjaukšanai gan pietika arī tikai ar ziņām par cilvēka vārda atrašanu „maisos”. Tā, piemēram, „stukača” kartīte ceļu uz Saeimu aizšķērsoja premjera Einara Repšes ārštata padomniekam Armandam Agrumam, kurš 2003. gadā tika virzīts uz amatu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadībā – pat neraugoties uz tiesas atzinumu, ka nav pietiekamu pierādījumu A. Agruma apzinātai sadarbībai ar VDK, pilnīgi pietika ar divdomīgo prokuratūras atzinumu, ka „pirmstiesas izmeklēšanā nebija iespējams gūt pierādījumus, lai izdarītu kategorisku secinājumu, ka Agrums bijis VDK informators”.
Taču kopumā, gadiem ejot, jaunas atklāsmes par čekas maisiem un to saturu sabiedrību atstāja aizvien vienaldzīgāku. Tā, piemēram, nekādu īpašo šoku neizraisīja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra jaunā vadītāja Induļa Zālītes Saeimai tai pašā 2000. gadā sniegtā informācija, ka kopumā no 134 Augstākās Padomes deputātiem, kas savulaik nobalsoja par Latvijas neatkarību, ar VDK varētu būt sadarbojušies veseli 23 (tostarp divi bijušie VDK virsnieki – Juris Bojārs un Andris Plotnieks). Tātad varot teikt, ka „šīs 23 balsis bija vairāk nekā izšķirošas, lai pieņemtu deklarāciju par Latvijas neatkarību, jo VDK bija arī iespēja ietekmēt šos cilvēkus”.
Savukārt sabiedrībā plaši pazīstamu „stukaču” izrādījās jau pavisam maz – ilgi tiesājās eksministrs Juris Celmiņš, 2003. gadā par īstu „stukaču” tika atzīts bijušais Rīgas Dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs, sociāldemokrāts Jānis Rupkus, un tai pašā gadā par „stukaču” tika atzīts arī Saeimas Zaļo un zemnieku savienības frakcijas deputāts Arvīds Ulme. Turklāt vienlaikus „nāca modē” arī dažādas bijušo ziņotāju atrunas: piemēram, J. Rupkus paziņoja, ka spriedumu nepārsūdzēšot tāpēc, ka „tāpat neviens neticēs, ka neesmu bijis saistīts ar VDK”.
Savukārt A. Ulme, kurš saskaņā ar prokuratūras viedokli pats bija atzinis sadarbības faktu, tik ilgi putrojās skaidrojumos un iespaidos par visā vainojamo „naftas mafiju” un piedzīvojumiem prokuratūrā, kur pratinot stingrāk nekā savulaik VDK, kamēr lieta vienkārši noklusa. Puses tā arī palika katra pie sava: prokuratūra – pie pārliecības, ka A. Ulme sadarbību ar VDK atzinis, bet zaļo pārstāvis – ka Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūru vispār vajadzētu likvidēt, jo tā desmit gadus tikai tērējusi naudu. „Desmit gadi pagājuši, prokuratūra tos maisus ir redzējusi un analizējusi. Taču viņi man šodien saka: mūs neinteresē, vai tu esi ziņojis un ko tu esi ziņojis. Čekā biji – biji. Tātad esi sadarbojies. A tālākais neinteresē. Un tā aiziet pa visu presi, ka Ulme čekists. Ir taču Satversmes aizsardzības birojs, kas varētu pieaicināt bijušos VDK ģenerāļus un secināt, ka tie maisi nav atstāti nejauši,” A. Ulme pagūģojās laikrakstam Rīgas Balss.
Līdz ar to Latvijā, kā izrādījās, palika tikai divi vispārzināmi VDK štata darbinieki, kam šis fakts aizšķērsoja ceļu uz valsts un vēlētiem amatiem, – Juris Bojārs un bijušais PSRS Robežapsardzes spēku (kuri formāli bija VDK pārziņā) virsnieks Jānis Ādamsons. Savukārt visprominentākais Latvijas „pierādītais stukačs” izrādījās bijušais Privatizācijas aģentūras padomes loceklis, par apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK pelēko kardinālu bieži saukātais Normunds Lakučs. Tiesa, arī viņš spurojās, cik spēdams: kad 2001. gadā par viņa iespējamo ziņotāja karjeru sāka informēt prese, N. Lakučs runāja pār vēršanos tiesā par goda un cieņas aizskaršanu; sekoja runas, ka viņš taču patiesībā esot atzīts pat par cietušo, un tiesāšanās dažādās instancēs.
Beigu beigās tomēr punktu pielika Augstākās tiesas Senāts – N. Lakučs tiešām „bija VDK aģents, apzināti sadarbojās ar VDK, slepeni sniedza informāciju par citām personām”. Tā nu „pierādītajam stukačam” atlika vien nākt klajā ar savu sazvērestības teoriju: „Ja grib cilvēku iebaidīt, ierobežot, ietekmēt, tas ir labākais veids. Man prasīja konkrēti par kuģniecību nelīst tur, kur nevajag. Tiklīdz es sāku iebilst kaut kādiem darījumiem, kuros summas rakstāmas ar sešām, septiņām vai pat astoņām nullēm, tūlīt seko atbildes reakcija. [..] Es pagaidām, paldies Dievam, neesmu apvainots vienīgi pedofilijā un žīdu šaušanā, bet tas viss jau vēl ir priekšā.”
Piektā kolonna vai uzticami kadri?
Bet kas pēc VDK likvidēšanas notika ar pašiem čekistiem? Kur viņi pazuda – emigrēja vai atrada jaunu nodarbošanos? Lai arī pa kādam drošībniekam tiešām aizbrauca uz Krieviju, pamatmasa tomēr palika tepat. Daudziem no viņiem pat nenācās pārkvalificēties, jo viņus darbā pieņēma Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija.
Pirms sašust par šādu lēmumu, der atcerēties, ka kadru trūkums policijā tobrīd bija teju vai katastrofāls, tādēļ iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera lēmums izmantot kvalificētus darbiniekus (lai arī vēl nesen Latvijai, teiksim tā, ne pārāk lojālus) bija visai loģisks. Tā jaunizveidotajā ministrijas Informācijas departamentā vien darbu atrada 41 bijušais čekists, bet kopējais visā Iekšlietu ministrijas sistēmā darbā pieņemto bijušo čekistu skaits bija vēl lielāks – vairāk nekā pusotrs simts. Piemēram, Iekšlietu ministrijas 6. daļa, kuras uzdevums bija organizētās noziedzības apkarošana, lielā mērā tika veidota uz analoģiskas VDK 6. daļas bāzes, izmantojot vairākus pieredzējušos tās virsniekus. Deviņdesmito gadu vidū gan 6. daļu izformēja, un bijušie VDK virsnieki darbu policijā pameta, uzsākot privātbiznesu.
Par lēmumu pieņemt darbā čekistus Z. Čeveram drīz vien nācās uzklausīt parlamenta deputātu pārmetumus – sak, kamdēļ gan policijā strādā cilvēki, par kuru lojalitāti nevienam nav nekādas pārliecības? Stingri ņemot, pārmetumiem gan īsti nebija pamata, jo pati Augstākā Padome īpaši nesteidzās pieņemt likumu par valsts drošību, kas reglamentētu, kādas struktūras tad ar kādiem jautājumiem nodarbojas un kas tajās drīkst strādāt. Interesanti arī, ka uzreiz pēc neatkarības atgūšanas neviens vispār nopietni nedomāja par kaut kādiem ierobežojumiem bijušajiem čekistiem.
Vismaz 1991. gada 29. augusta protokolā par Latvijas Republikas Augstākās Padomes prezidija un PSRS VDK savstarpējām saistībām VDK darbības pārtraukšanai Latvijas teritorijā (no mūsu puses to parakstīja P. Simsons, bet no otras puses – PSRS VDK pārvaldes priekšnieka vietnieks Fjodors Mjasņikovs) melns uz balta bija rakstīts, ka Latvijas puse apņemas garantēt bijušo VDK darbinieku sociālekonomiskās, personiskās un politiskās tiesības. Taču, ņemot vērā, ka PSRS ar visu savu Drošības komiteju drīz vien sabruka un Augstākā Padome par šādu vienošanos nebija balsojusi, tad parlamentam tā diez ko saistoša nelikās, un iesākumam eksčekistiem tika aizliegts iesaistīties politikā, bet vēlāk sekoja arī profesiju ierobežojumi. Liela daļa bijušo VDK darbinieku gan par tiem bija apvainojušies un pamatoti norādīja, ka čekisti šajā gadījumā izvēlēti par peramajiem puikām, bet kompartijas vadošā loma komunistu režīma sliktajos darbos ir nepelnīti aizmirsta. Tā bijušais LPRS VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš kādā intervijā vēlāk šķendējās: „Pierādiet, vai tiešām no manas darbības radās kādas sekas, valsts taču ir atjaunota! Ir cēloņi un ir sekas. Ja nav seku, nav nozieguma. Atvainojiet, tagad tas cilvēks, kas mani 1988.gadā komandēja, sēž Saeimā. Vai man viņam būtu jāatvainojas? Nebija jau tikai VDK, bija kompartijas CK, Ministru padome, Augstākā padome, komjaunatne, pionieri… Tā bija vienota sistēma. Tad vajag sodīt visu sistēmu. Lai es justos vainīgs to skolotāju priekšā, kas mani tādai dzīvei sagatavoja? Bija taču arī eksperti, kuri disidentu tiesu atzinumos rakstīja, ka šī grāmata atbilst tādam un tādam pantam, kas bija pamats spriedumam.”
Iespējams gan, ka arī vēlāk deputāti čekistu problēmai nebūtu pievērsuši lielu uzmanību, ja vien 1992. gadā trauksmes zvanu nesāktu skandināt Drošības dienesta priekšnieks Juris Vectirāns, kurš paziņoja, ka stāvoklis valstī kļūstot dramatisks, jo notikumu attīstību nosakot izpildvara ar savu represīvo aparātu, kas veidots no bijušajiem čekistiem. Izklausās tiešām draudīgi, taču situāciju viegli pikantu padarīja fakts, ka informācijas vākšanas ziņā J. Vectirāna vadītais Drošības dienests konkurēja ar Informācijas departamentu, bet aktualizētā„čekistu lieta” ļāva vismaz uz laiku pēdējo atbīdīt otrajā plānā.
Pāris gadus čekistu jautājums tika muļļāts kā karsts kartupelis, līdz 1995. gadā septembrī Nacionālā drošības padome lietai beidzot pielika punktu (tā vismaz tobrīd likās), pavēlot triju mēnešu laikā visus bijušos čekistus un kādreizējos padomju armijas izlūkdienesta GRU virsniekus atlaist no darba Latvijas drošības iestādēs. Tolaik gan daļa bijušo VDK darbinieku paši jau bija pametuši „orgānus”, tādēļ pēc pārbaudes nācās konstatēt, ka drošības iestādēs (par tādām deviņdesmito gadu vidū tika uzskatīts Satversmes aizsardzības birojs, Aizsardzības ministrijas pretizlūkošanas dienests, Drošības policija un Zemessardzes informācijas dienests) strādā vairs tikai apmēram 40 padomju kaluma drošībnieku.
 Taču arī ar to patriekšanu neko gludi negāja, jo noteikto triju mēnešu laikā par bezdarbniekiem kļuva vien mazliet vairāk nekā desmit „iztīrāmo”. Kur palika pārējie? Atrada jaunas vietas esošo struktūru ietvaros. Piemēram, Drošības policijas darbinieki ar VDK pagātni tika pārcelti uz parasto policiju (objektivitātes labad jāpiezīmē, ka viņu vidū bija arī tiešām unikāli speciālisti), bet Militārās pretizlūkošanas dienesta šefs Auseklis Pļaviņš (bijušais GRU virsnieks) kļuva par Nacionālo bruņoto spēku izlūkošanas pārvaldes priekšnieku, jo viņa līdzšinējais dienests gluži vienkārši tika likvidēts. Pavisam un galīgi drošības struktūras no bijušo čekistu ietekmes atbrīvojās vien deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad uz NATO uzņemtais kurss neatstāja nekādas manevra iespējas, jo amerikāņi un pārējie rietumnieki savu nostāju pauda gana skaidri – ja gribat NATO, tad par padomju modeļa drošībniekiem aizmirstiet!
Čekisti un bizness
Nebūt ne visi vakarējie čekisti arī savu tālāko dzīvi pēc VDK sabrukuma vēlējās saistīt ar valstiskajiem drošības dienestiem. Ne viens vien eksčekists deviņdesmito gadu pirmajā pusē sāka darbu arī neskaitāmajās tā laika komercbankās. Piemēram, pats E. Johansons sāka strādāt Sakaru bankā, savukārt Bankas Baltija drošības dienests vispār mudžēja no nesenajiem VDK vīriem – vadīja to kādreizējais VDK 6. daļas (cīņa pret organizēto noziedzību) vadītājs Jurijs Anaņjevs, kurš savā paspārnē paņēma vairākus bijušos kolēģus. Bankas Baltija kadru daļas kodolu veidoja trīs bijušie čekisti ar neseno VDK priekšsēdētāja vietnieku kadru jautājumos Andri Vanagu priekšgalā. Savukārt Unibankas drošības dienestā kādu laiku strādāja kādreizējais VDK pretizlūkošanas daļas virsnieks Andris Trautmanis (padomju laikos viņa pienākumos ietilpa ārzemju tautiešu pieskatīšana, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas eksčekists kādu brīdi paspēja pastrādāt arī Drošības policijā).
Savukārt vēl citi bijušie neredzamās frontes cīnītāji nolēma mesties lielajā biznesā, un jaunajā gadu tūkstotī Latvijas miljonāru sarakstā varēja atrast prāvu pulku kādreizējo VDK darbinieku. Te bija gan „skontieši” Guntis Indriksons un Normunds Jirgensons, gan gāzes kompānijas Itera Latvija, autobusu uzņēmuma Nordeka, medikamentu ražotnes Olainfarm un VEF bankas līdzīpašnieks Juris Savickis, gan tranzītbiznesā nodarbinātie, taču vienlaikus arī laikraksta Telegraf līdzīpašnieki Juris Šabašovs un Vladimirs Komogorcevs, gan nekustamo īpašumu biznesmenis Aldis Plaudis.
Viņu padomjlaiku nodarbes? Saskaņā ar 90. gadu sākuma LPSR VDK oficiālo štatu sarakstu J. Savickis nodarbojies ar izlūkošanu, V. Komogorcevs – ar pretizlūkošanu, G. Indriksona ampluā ir bijusi padomju valsts konstitucionālās iekārtas aizsardzība, bet par pārējo minēto ļaužu nodarbēm drošu ziņu nav. Daži no viņiem savu toreizējo darbību cenšas pārklāt ar noslēpuma plīvuru – gan J. Savickis, garāmejot ieminoties par savu tehniskās informācijas vācēja darbu, gan A. Plaudis, kurš vispār cenšas iespēju robežās izvairīties no savas čekas pagātnes pieminēšanas, aprobežojoties ar skaidrojumu: „Es nemīlu publicitāti un nekad neesmu līdis rampas gaismā, izņemot tos tālos gadus, kad dejoju Dancī – tad dejoju arī uz Nacionālās operas skatuves.”
Savukārt G. Indriksons, kurš savu desmit gadus ilgo darbu Valsts drošības komitejā arī neatkarīgās Latvijas laikos publiski pieminēja itin bieži, vairāk akcentēja savu neatkarīgo raksturu un sava veida disidentismu – piemēram, šādos vārdos: „Čekā man bija liela tieksme pēc neatkarības. Bija lietas, ko es uzskatīju, ka man jāizdara, un bija lietas, no kurām veiksmīgi izvairījos. Nekad neesmu cietis komjauniešu sapulces, kaut kā mācēju no tām izgrozīties tāpat kā no dežūrām kapsētās, parādēs.”
Nevēlēšanās runāt par konkrētām tālaika nodarbēm ir viegli izskaidrojama – tā, piemēram, izskatās tā paša G. Indriksona pārstāvētās VDK 5. daļas funkciju pilns izklāsts: „Daļa cīņai ar ideoloģisko diversiju. 1989. gadā, kad PSRS VDK pasludināja par ideoloģiskās izspiegošanas izslēgšanu no sava darba tematikas, šī daļa tika pārdēvēta par konstitucionālās iekārtas aizsardzības daļu. Šīs daļas intereses aptvēra ideoloģisko uzraudzību un ietekmēšanu faktiski visās Latvijas iedzīvotāju grupās. 1. nodaļa – latviešu emigrācija, aktīvie pasākumi, izstrāžu plānošana; 2. nodaļa – radošā inteliģence; 3. nodaļa – bijušo politieslodzīto uzraudzība, „nacionālradikāļi”; 4. nodaļa – reliģija un padomju vācieši; 5. nodaļa – anonīmo autoru meklēšana un identificēšana; 6. nodaļa – ebreji; 7. nodaļa – akadēmiskā inteliģence un studējošā jaunatne (izšķīlās no 2. nodaļas, saglabājot ar to kopīgas intereses).”
Protams, būtu interesanti noskaidrot precīzi, kurā tieši no šīm nodaļām darbojies G. Indriksons, taču nozīmīgākas no biznesa vēstures viedokļa ir nevis cilvēku konkrētas nodarbes noteiktā laika posmā, bet gan – kā tās bijušajiem čekistiem palīdzējušas (vai nav palīdzējušas) uzņēmējdarbības attīstīšanā. „Indriksons nav Latvijas bizness. Tā nav viņa nauda,” – tā žurnālā Kapitāls paziņoja skandalozais advokāts Ainārs Platacis, un tāpat visos laikos sabiedrībā ir cirkulējušas runas par „VDK miljoniem” un „partijas naudu”, kas pēc padomju valsts sabrukuma nonākušas konkrētu personu rokās, lai to izmantotu privātbiznesā ar tālejošiem un, protams, neatkarīgajai Latvijai naidīgiem mērķiem.
Paši kādreizējie čekisti versiju par „čekas naudu” kategoriski noraida, piesaucot diezgan loģiskus argumentus. Pirmais no tiem – Latvijas PSR VDK rīcībā nebija neierobežotu līdzekļu, kurus tā vienkārši varētu ņemt un ieguldīt biznesā, jo komitejas darbības mērogi ne tuvu nebija tādi kā „lielajai VDK” Maskavā, kas tiešām tērēja milzu summas izlūkošanas operācijām ārvalstīs. Un arī tā nauda, kas republikas komitejai bijusi, ļoti rūpīgi kontrolēta, lai neviens operatīvais darbinieks nevarētu to nelietderīgi izšķērdēt. Reāli kaut kādi līdzekļi iegūti, tikai pašķīstot VDK īpašumiem: šķiet, zināmākais „čekas līdzekļu” izmantošanas gadījums ir izlūkošanas nozares pārstāvja, vēlākā gāzes biznesmeņa Jura Savicka stāsts, kā viņš kopā ar kolēģiem par trim tūkstošiem rubļu iegādājies lērumu veco VDK seifu, bet pēc atjaunošanas tos pārdevis par tādu pašu summu – bet jau gabalā.
Otrais arguments – ja arī pagrīdes līdzekļi būtu bijuši, tad pagalam neloģiska liekas to sadale, piešķirot naudu nebūt ne uzticamākajiem un nopelniem bagātākajiem VDK virsniekiem. Jo kā gan tas nākas, ka pie naudas ticis, piemēram, pretizlūkošanas nodaļas virsnieks Guntis Indriksons, bet bešā palicis pats komitejas priekšsēdētājs Edmunds Johansons? Kādēļ par miljonāru kļuva tās pašas pretizlūkošanas daļas priekšnieka vietnieks Vladimirs Komogorcevs, bet VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš palika bešā? Jāņem arī vērā, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad potenciālie neatkarības apdraudētāji rēgojās uz katra stūra, eksčekistu biznesu diezgan rūpīgi pētīja un uzraudzīja jaunie Latvijas drošības dienesti, taču neko kriminālu, ieskaitot čekas naudas pēdas, tā arī neatrada.
Tiesa, savi argumenti ir arī cilvēkiem, kas versiju par „čekas naudu” uzskata par visnotaļ nopietnu. Piemēram, kāds bijušais VDK aģents, kurš gan par labāku uzskatīja saglabāt anonimitāti, vienam no šīs grāmatas autoriem savulaik pauda šādu viedokli – astoņdesmito gadu beigās VDK ticis izstrādāts slepens plāns brūkošās PSRS reanimēšanai, kas paredzēja komitejas darbinieku iefiltrēšanu ekonomiskajā vidē un vajadzības brīdī – ekonomikas kontroles pārņemšanu savās rokās. Taču, tā kā PSRS sabruka, arī projekts pajuka, bet tajā iesaistītajiem čekistiem neatlika nekas cits kā vien turpināt uzsākto darbošanos biznesā, tikai nu jau pašiem uz savu roku.
Pierādījumu šai versijai nav, un paši kādreizējie VDK virsnieki korī apgalvo, ka biznesā visu sasnieguši paši un bez kaut kādas bijušo darba devēju palīdzības. „Ja kāds uzskata, ka es aizbraucu uz Maskavu un atvedu čemodānu... Čeka nekādu naudu nedeva un līdz šai dienai neviens neko netaisās dot,” vēlākajos gados presei paziņoja, piemēram, G. Indriksons. Kāda tad ir viņa versija par sava biznesa sākumiem? „Gudrais cilvēks Pēteris Lauva [vēlāk slavens kā viens no netiešajiem Ādolfa Hitlera Mein Kampf izdevējiem latviski], bijušais universitātes prorektors, Skonto līdzdibinātājs un tā idejiskais tēvs, teica: „Gunti, varbūt pietiek tev ar to komiteju?...” Es kā reiz Maskavā pabeidzu izlūku skolu, atgriezos un teicu, ka gribētu darīt tā, kā mani mācīja Maskavā, vai arī nedarīšu neko. Dažiem vadītājiem tas bija nepieņemami. Un es aizgāju privātbiznesā.” No kurienes nauda? „Manuprāt, no Rīga–bankas – 500 tūkstošus rubļu „pa blatu” sagādāja mans kolēģis Agris Latišs.” Un tālāk? „Pēteris iedeva man vienu zviedru kontaktu – kurš pirks krāsmetālus, un es sāku vest tos no Krievijas. Latvijā mēs nevienu tonnu nezagām un neuzpirkām. Pēc tam Armands Stendzenieks man palīdzēja to Vācijā pārdot vēl labāk. Tā ka pirmo kapitālu mēs nopelnījām ar krāsaino metālu. Droši vien daudzi tā sāka...”
Arī bijušais VDK pretizlūkošanas nodaļas vadītāja vietnieks V. Komogorcevs, jaunajā Latvijā kļuvis par naftas kompānijas Lat–West–East vadītāju, vēlāk atzina, ka daudzo neseno čekistu biznesa panākumi ir likumsakarīgi: „Tie, kuri toreiz saspringti strādāja un bija kārtīgi, godīgi cilvēki, spējuši ieņemt arī pienācīgu vietu jaunajā sabiedrībā. Piemēram, Guntis Indriksons arī toreiz labi strādāja, bija komunikabls, uzticams, godīgs puisis un arī šajā dzīvē ir kļuvis nobriedis, gudrs biznesmenis.” Starp citu, līdzīgus vārdus Skonto holdinga radītājam G. Indriksonam savulaik veltīja arī E. Johansons: „Viņš bija ļoti aktīvs un iniciatīvas bagāts. Drošības komiteja pat bremzēja viņa izaugsmi. Viņš jau pēc dabas bija saimniecisks, ar visām biznesmenim nepieciešamajām īpašībām.”
Par sava biznesa pirmsākumiem intervijā Rīgas Laikam bijušais VDK apakšpulkvedis V. Komogorcevs stāstīja tā: „Mēs sākām ar trikotāžas tirdzniecību, televizoru un mašīnu tirdzniecību, tapetēm, mēs pārdevām visu, ko varēja pirkt un pārdot. Vēlāk, kad sapratām, ka mums ir iespējams ieņemt savu nišu, mēs sākām kā komisionāri kompānijai Kuibiševņefteorgsintez un saņēmām nelielu komisijas naudu, un organizējām tranzīta sistēmu caur Ventspili un Rīgu. Palēnām, vispirms ar šo komisijas naudu, pēc tam paši sākām pirkt un pārdot, pirkt naftas bāzes, autouzpildes stacijas.”
Turklāt bijušo čekistu biznesa ceļš nebija viscaurēm rozēm klāts: piemēram, A. Plaudim zaudējumi izpaudās kā Getliņos izgāztas safrāna tonnas, G. Indriksonam un N. Jirgensonam – kā bankrotējušas kompānijas, V. Komogorcevam un J. Šabašovam – banku krīzē zaudēti miljoni un ietekme naftas tranzītā, kas pačibēja konkurencē ar Ventspils uzņēmējiem. Turklāt, ja V. Komogorcevam un citiem pieminētajiem kungiem liktenis bija labvēlīgs, tad šī biznesmeņa kādreizējam dienesta biedram un biznesa partnerim Sergejam Generalovam gan ne – pēdējo nezināmi nelabvēļi deviņdesmito gadu vidū uzspēra gaisā kopā ar lifta kabīni.
Aptuveni tajā pat laikā bēdīgs liktenis piemeklēja vēl vienu bijušo VDK darbinieku, kurš pēc komitejas likvidēšanas pārgāja darbā uz neatkarīgās Latvijas drošības struktūrām, – Drošības policijas analītiķi Uldi Roni. Viņu atrada mirušu uz kāda nama kāpnēm Krišjāņa Valdemāra ielā, pāris stāvus zem Ziedoņa Čevera vadītā fonda Drošība mītnes. Sākotnēji tika pieļauts, ka notikusi slepkavība, taču izmeklēšanas gaitā atklājās, ka nelaiķis bijis krietnā reibumā un tādēļ ticamāka ir versija par nelaimes gadījumu. Taču kopumā lielākā daļa bijušo čekistu gluži labi spēja iekārtoties arī jaunajā sabiedriski ekonomiskajā formācijā, pret kuru viņi gadiem ilgi bija principiāli cīnījušies.
Tiesa, ja noraugāmies uz kopējo LPSR VDK štatu sarakstu, ir skaidri redzams, ka pie miljoniem tikuši labi ja pāris procenti bijušo čekistu. Pat apkopojot visiem VDK štatu sarakstā esošajiem cilvēkiem Uzņēmumu reģistra datu bāzē reģistrētās kapitāldaļas rezultāti ir diezgan pieticīgi: kopējais „čekistisko” kompāniju skaits 2005. gadā nepārsniedza sešus simtus, kuru vidū tikai diviem desmitiem gada apgrozījums pārsniedz pusmiljonu latu. Ja neskaita uz pirkstiem skaitāmo eksčekistu – miljonāru uzņēmumu, pārējā VDK bijušo darbinieku masa acīmredzami nebija spējusi izmantot savus kontaktus, izglītību un pieredzi tirgus ekonomikas apstākļos, samierinoties ar algota darbaspēka vai mazu kompānijiņu līdzīpašnieku lomu. „Bijušo VDK darbinieku skaits un ietekme acīmredzami nav tāda mēroga fakts, lai ietekmētu tautsaimniecību kopumā. Daži valsts redzami būvniecības pārstāvji, kas ir agrāk strādājuši VDK, nav faktors, kas raksturo tautsaimniecību kopumā. Piederība VDK 2004. gadā nav faktors, kas dod jebkādas priekšrocības biznesā,” atzina Satversmes aizsardzības biroja direktora vietnieks Uldis Dzenītis.
„Publicēt nedrīkst noslēpt”
Tiesa, padsmit gadus pēc VDK likvidēšanas bijušo čekistu ekonomiskā „jauda” precīzi nav noskaidrojama, jo Satversmes aizsardzības birojs un Drošības policija atklātībai ir gatavi pateikt tikai to, ka kopš VDK likvidācijas acīmredzami esot pagājis „pietiekami ilgs laika posms, lai bijušie VDK štata darbinieki būtu atraduši savu vietu darba tirgū vai arī aizgājuši pensijā”. Bijušo čekistu reālo lomu traucē noskaidrot Latvijas likumdošana, kurā ir iestrādāta virkne normu, kas aizstāv ne tikai bijušos VDK ziņotājus un aģentus, bet arī „dziļās urbšanas komitejas” štata darbiniekus, – viņi visi no likuma viedokļa ir vienādā statusā.
„VDK darbinieki šā likuma izpratnē ir visi bijušie VDK štata, kā arī ārštata darbinieki – personas, kuras devušas piekrišanu slepenai sadarbībai ar VDK un kuras par atlīdzību vai bez atlīdzības sniegušas VDK savus ziņojumus vai izpildījušas citus VDK dotos uzdevumus,” – to noteic likums Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. Saskaņā ar šo pašu likumu bez ierobežojumiem ir izmantojami tikai tie VDK dokumenti, „kuros nav informācijas par konkrētām fiziskajām personām”.
Savukārt attiecībā uz visiem pārējiem dokumentiem grožus uzliek valdības noteikumi, kas paredz, ka visi VDK dokumenti, „kuros ir informācija par Valsts drošības komitejas štata un ārštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbību Valsts drošības komitejā tiesa nav atzinusi par noziedzīgu”, zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem var tikt izsniegti tikai „20 gadus pēc dokumenta oriģināla uzrakstīšanas vai piecus gadus pēc tās personas nāves, par kuru ir attiecīgā informācija”.
Šīs sausās likumu un noteikumu normas gan galīgi neatspoguļo tās kaislības, kas ap čekas maisu un pārējās VDK dokumentācijas saturu sāka mutuļot jau uzreiz pēc VDK oficiālās likvidācijas. Jau 1991. gada rudenī pavīdēja, piemēram, priekšlikumi, ka varbūt vajadzētu visas šīs kartotēkas publicēt bez jebkādas atlases. Pilnīgi pretējs bija ierosinājums visu kartotēku vienkārši iznīcināt, lai neizraisītu vispārējas raganu medības, vēl cits priekšlikums paredzēja VDK aģentūras sarakstus iesaldēt uz 30 vai 40 gadiem. „Tikai pēc tam būtu jāiepazīstas ar šiem dokumentiem, kuri acīmredzot ir kaut kas līdzīgs Latvijas netīrībai, pūžņiem vai kā tamlīdzīgi tos varētu nosaukt, šobrīd tos vispār neaiztiekot,” šo ierosinājumu komentēja V. Seleckis.
Konkrētu lēmumu par dokumentu izmantošanu Augstākā Padome tā arī nepieņēma, bet dokumenti beigu beigās 1993. gada maijā nonāca Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rokās. Taču ar glabātāju izvēli nekas nebija atrisināts – nākamajā desmitgadē grūti atrast gadu, kad politiskajās aprindās nebūtu apspriests jautājums, ko ar čekas kartotēku īsti iesākt. Piemēram, 1996. gada sākumā Demokrātiskās partijas Saimnieks Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Ivars Ķezbers paziņoja, ka frakcija atbalstot visu čekas maisu publicēšanu. 1996. gada februārī to oficiāli ierosināja Joahima Zīgerista frakcija Latvijai, taču ierosinājums tika noraidīts; jau pirms tam bija noraidīts LNNK un Zaļās partijas līdzīgs – tikai ar dažiem ierobežojumiem – priekšlikums.
Sazvērestības teoriju cienītāji šajā saistībā jau sāka saskatīt jaunas likumsakarības – piemēram, jau pieminētā I. Kreituse presē nāca klajā ar atklāsmi, ka „vienmēr, kad dienas gaismā izvelk čekas maisus, drīz krīt valdība”. Tomēr beigu beigās 2004. gadā pienāca brīdis, kad Saeima mistiskā kārtā spēja vienoties un izlēma čekas maisus „atvērt”, t.i. pilnībā publiskot to saturu – nelīdzēja pat savu sadarbību labprātīgi atzinušā G. Andrejeva paziņojums, ka faktiski tā esot „letiņu rīdīšana citam pret citu”. Taču vairākkārt stingri iejaucās Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kuras argumenti bija – maisu saturu publiskot nedrīkst, jo Latvijā esošie dokumenti ir nepietiekami, no Krievijas atgūt VDK arhīvus kaut cik nopietnu cerību nav, turklāt maisos ir arī to cilvēku vārdi, kas ar VDK sadarbojušies organizētās noziedzības, korupcijas un citu smagu noziegumu apkarošanā.
Tiesa, jau pieminētais K. Rancāns gan norādīja – „nav taisnība tiem, kuri saka, ka varētu noteikt aģenta darbības būtību tad, ja mūsu rīcībā būtu aģenta personīgā lieta un darba lieta – ziņojumu kopums. Mēs uzzinātu daudz vairāk, bet tomēr pārāk maz, lai pateiktu, ka aģents bija „sliktais” vai „labais”. Nav iespējams noteikt, kad aģents sniedza patiesu informāciju, kad dezinformāciju, kad iestājas par sava darbabiedra, paziņas noniecināšanu, iznīcināšanu, nomelnošanu, jo ne vienmēr varēja vai vajadzēja informāciju pārbaudīt”. Viņaprāt, „sadarbības fakts juridiski ir apstiprināms jau ar to, ka ir kartīte un ieraksts uzskaites žurnālā. Bija labais vai sliktais, tas lai paliek uz katra sirdsapziņas”. Taču politisko lēmumu pieņemšanā šādi argumenti netika ņemti vērā – un skaidrs punkts čekas maisu lietā tā arī netika pielikts.
Pielikums:
Latvijas PSR VDK struktūra 80. gadu beigās
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītāja Induļa Zālītes izklāsts:
„Ārējā izlūkošana (1. daļa). Darbojās tiešā Maskavas uzraudzībā un realizēja Maskavas uzdevumus. [..] Galvenie ārējās izlūkošanas darba virzieni bija: nelegālā izlūkošana (1. nodaļa); ārējā pretizlūkošana (2. nodaļa); zinātniski tehniskā izlūkošana (3. nodaļa); politiskā izlūkošana (4. nodaļa).
Pretizlūkošana (2., 3., 4., 5. un 6. daļa). 2. daļa – pretizlūkošana. Laika gaitā tās uzdevumu loks stipri mainījies. 60. gadu beigās no tās izdalījās politiskā pretizlūkošana; 80. gadu sākumā – iekšlietu pretizlūkošanas nodrošinājuma daļa, transporta daļa, ekonomikas daļa. 1989. gadā tika izveidota daļa cīņai ar organizēto noziedzību. 2. daļas pamatuzdevums – atklāt ārzemju izlūkdienestu darbību LPSR teritorijā, kā arī atklāt valsts noziegumus, kuru izmeklēšana atradās VDK kompetencē (valūtas mahinācijas, dārgmetālu kontrabanda utml.).
3. daļa. Iekšlietu struktūras pretizlūkošanas nodrošinājums; da¬a pamatā nodarbojās ar šīs sistēmas korupcijas jautājumiem.
4. daļa. Transporta pretizlūkošanas nodrošinājums uz zemes, ūdeņiem un gaisa telpā. Darba uzdevumos ietilpa iespējamu ļaunprātību, transporta izmantošanas kontrabandas pārvietošanai savlaicīga atklāšana, transporta tehniskās drošības uzraudzība, meklēšanā pasludināto noziedznieku identificēšana starp pasažieriem utml.
5. daļa. Daļa cīņai ar ideoloģisko diversiju. 1989. gadā, kad PSRS VDK pasludināja par ideoloģiskās izspiegošanas izslēgšanu no sava darba tematikas, šī daļa tika pārdēvēta par konstitucionālās iekārtas aizsardzības daļu. Šīs daļas intereses aptvēra ideoloģisko uzraudzību un ietekmēšanu faktiski visās Latvijas iedzīvotāju grupās. 1. nodaļa – latviešu emigrācija, aktīvie pasākumi, izstrāžu plānošana; 2. nodaļa – radošā inteliģence; 3. nodaļa – bijušo politieslodzīto uzraudzība, „nacionālradikāļi”; 4. nodaļa – reliģija un padomju vācieši; 5. nodaļa – „meklētāji” (anonīmo autoru meklēšana un identificēšana utml.); 6. nodaļa – ebreji; 7. nodaļa – akadēmiskā inteliģence un studējošā jaunatne (izšķēlās no 2. nodaļas, saglabājot ar to kopīgas intereses).
6. daļa. Ekonomikas pretizlūkošanas nodrošinājums. Darba pamatvirzieni bija valsts noslēpumu saglabāšana rūpniecības un zinātnes objektu drošības jautājumi (režīms objektos). 1989. gadā objektu režīma nodrošināšana tika nodota 2. daļas kompetencē; valsts noslēpumu tematika tika apvienota ar trešās daļas tematiku un uz šīs bāzes izveidoja daļu cīņai ar organizēto noziedzību.
Bez šīm struktūrvienībām VDK bija arī apakšvienības, kurām nebija savu operatīvo uzdevumu, bet kuru uzdevumos ietilpa operatīvā darba nodrošināšana vai citas funkcijas. Pie tādām minamas
ārējās novērošanas daļa (7. daļa);
OTO – operatīvi tehniskā daļa (noklausīšanās, tehnisko līdzekļu izmantošana, korespondences perlustrācija utml.);
šifrēšanas dienests (8. daļa);
R dienests (radio pretizlūkošana);
arhīvs un operatīvo uzskaišu daļa (10. daļa);
izmeklēšanas daļa;
izmeklēšanas izolators (SIZO);
mobilizācijas daļa.
Nevar neminēt arī
speciālo inspekciju (sociālistiskās likumības uzraudzība orgānu darbā);
kadru daļu;
finansu daļu (FINO);
saimniecības daļu (HOZO).”
LPSR VDK svarīgāko nodaļu svarīgākie ļaudis 80. gadu beigās
1. – izlūkošana: Juris Savickis, Roberts Anspaks, Jurijs Tarasjuks, Jevgēņijs Kaupužs, Aleksandrs Stepanovs, Gunārs Pudels.
2. – pretizlūkošana: Vladimirs Komogorcevs, Jurijs Anaņjevs, Valērijs Morozs (pirms tam – Eduards Ragels), Ēriks Sakss, Ceronis Gudakovskis, Boriss Cibuļskis, Vladimirs Dubrovins, Viktors Rukins, Aleksandrs Serguņins, Vladimirs Visockis.
5. – ideoloģiskā („konstitucionālās iekārtas aizsardzība”): Krišjānis Eihmanis (pirms tam – Jānis Trubiņš), Jurijs Šalajevs, Ivans Loginovs, Māris Dreijers, Juris Ābeltiņš, Arnis Jumītis, Aleksandrs Kukainis, Guntis Indriksons, Viktors Krivcuns, Eduards Sparinskis, Akots Ziemelis, Jurijs Jurkovs, Aivars Dombrovskis.
6. – organizētā noziedzība: Leonīds Kovaļenko, Ivans Luščiks, Jurijs Krasjuks, Aleksandrs Zaicevs, Vasīlijs Ziņičs, Vladimirs Siļutins, Jevgēņijs Kuļčihins.
7. – ārējā novērošana: Anatolijs Jakovļevs, Iļja Sušickis, Dmitrijs Uļjanovs.
OTO – noklausīšanās: Vladimirs Vižlovs, Sergejs Ameļkovičs, Vasilijs Maslobojevs, Valērijs Šarenkins, Valērijs Makarovs, Jānis Ritenieks, Pāvels Bitenieks, Leons Kalinka, Leons Soms, Leonīds Zujevs, Jevgēņijs Grigorjevs, Marija Sidorova.
R – radio pretizlūkošana: Vladimirs Jasjukevičs, Igors Ļepjoškins, Genādijs Ščadins, Vladimirs Ševcovs.
Informatīvi analītiskā daļa: Roberts Kukurītis, Sergejs Ameļkovičs, Oļegs Patrejevs.
Latvijas PSR VDK centrālais aparāts
Juris Ābeltiņš
Boriss Afanasjevs
Irina Aksjonova
Aleksandrs Aleksejevs
Vasilijs Aleksejevs
Jurijs Aleksejevs
Jeļena Aleksejeva
Sergejs Ameļkovičs
Jurijs Anaņjevs
Anatolijs Andrusovs
Roberts Anspaks
Aleksandrs Antonovs
Nikolajs Antonovs
Aleksandrs Artjomovs
Viktors Artemjevs
Rita Babikova
Vladimirs Babkins
Vladimirs Bakalo
Aleksejs Bakanovs
Valentīns Bakanovs
Nikolajs Baranovs
Ivans Bartušs
Gaļina Baskova
Antons Batigins
Gunārs Baubels
Juris Bebrišs
Ilmārs Bērziņš
Elmārs Bērziņš
Steponas Bernotas
Nikolajs Beršadskis
Pāvels Bitenieks
Gaļina Bļinova
Armands Bobrovskis
Broņislavs Bočerenoks
Mihails Bogdanovs
Vladimirs Bokmanis
Vladimirs Bondarenko
Jevgēņijs Bortņikovs
Staņislavs Bravackis
Pjotrs Bubenčikovs
Anatolijs Bubņevičs
Tatjana Buļa
Gaļina Burakoveca
Jurijs Burihins
Raisa Burihina
Boriss Cibuļskis
Pēteris Cīrulis (Pjotrs Ciruļs)
Sergejs Čerkasovs
Jurijs Červinskis
Alla Čistova
Jurijs Deičmans
Voldemārs Dembovskis
Anatolijs Demidovs
Valentīns Demidovs
Georgijs Dmitrijevs
Nikolajs Dmitrijevs
Aleksandra Dmitrijeva
Ņina Dmitrijeva
Gaļina Dobreņkova
Staņislavs Dolžņikovs
Aivars Dombrovskis
Vladimirs Doroškevičs
Imants Dravenieks
Jānis Drazdovskis
Māris Dreijers
Vladimirs Dubrovins
Andris Dudelis
Vladislavs Esalnieks
Klavdija Farhetdinova
Andrejs Fatejevs
Jurijs Fedins
Lilija Fiļipova
Anatolijs Fjodorovs
Roberts Francis
Leonīds Franko
Vjačeslavs Fridrihsons
Marija Gabrisjuka
Andrejs Gailis
Jurijs Gavriļenko
Tamāra Gainutdinova
Sergejs Generalovs
Jurijs Gimburževskis
Vladimirs Gladkovs
Ivans Golubcovs
Valentīna Golubkova
Valērijs Gorohovs
Jūlijs Gorškovs
Viktors Goševs
Jurijs Grabovojs
Anna Grāmatiņa
Vladimirs Grančenko
Arnis Graudiņš
Vanda Griba
Valērijs Gribkovs
Boriss Gributs
Aleksejs Grigorjevs
Anatolijs Grigorjevs
Jevgēņijs Grigorjevs
Jānis Grīnbergs
Nadežda Griņova
Valērijs Griščenko
Gaļina Grjaņņika
Valērijs Grona
Jāzeps Guds
Ceronis Gudakovskis
Edgars Gumskis
Jurijs Guščins
Aleksandrs Hamzovs
Vladimirs Hamzovs
Tamāra Harlamova
Igors Haustovs
Zigurds Hāzenfūss
Guntis Indriksons
Larisa Isajenko
Anna Istrapilova
Aleksandrs Iščenko
Boriss Ivanovs
Jurijs Ivanovs
Vasīlijs Ivanovs
Jekaterina Ivčenko
Anatolijs Jakovļevs
Jevgēņijs Jakovļevs
Marija Jaņina
Nikolajs Jarohs
Vladimirs Jasjukevičs
Modris Jaunzems
Tatjana Jefremova
Vladimirs Jegorovs
Arnolds Jemašovs
Vjačeslavs Jerjomenko
Jurijs Jeršovs
Edmunds Johansons
Arnis Jumītis
Jurijs Jurkovs Vasīlija d.
Jurijs Jurkovs Roberta d.
Aleksandrs Kabaškins
Valērijs Kabašnijs
Mihails Kačalovs
Jurijs Kačnovs
Leons Kalinka
Normunds Kalniņš
Juris Kalniņš
Vasīlijs Kaļistratovs
Vilnis Kārkliņš
Zigmunds Kārkliņš
Kārlis Kārkliņš
Boriss Karpičkovs
Igors Kasimovs
Jevgēņijs Kaupužs
Uģis Kaucis
Aleksandrs Kazačkovs
Jurijs Kirillovs
Ivans Kliguļs
Aleksandrs Kļimovs
Viesturs Kociņš
Jevgēņijs Kočergins
Jurijs Kočkins
Vladimirs Komogorcevs
Pāvels Kondratjevs
Pāvels Korņevs
Aleksandrs Korobenko
Aleksandrs Koroļenko
Dmitrijs Kosse
Genādijs Kostins
Marina Kostjučenko
Sergejs Kostjuks
Nikolajs Kovaļovs
Leonīds Kovaļenko
Jurijs Kovtuns
Vera Kozlova
Jurijs Krasjuks
Viktors Kravcuns
Valērijs Kravčenko
Jānis Kukainis
Roberts Kukurītis
Aleksandrs Kuļikovs
Viktors Kuļikovs
Mihails Kuļiņičs
Jevgēņijs Kuļčihins
Vladimirs Kuļukins
Valērijs Kudrjašovs
Viktors Kuzjaks
Aleksandrs Kuzņecovs
Jevgēņijs Kuzņecovs
Viktors Lahins
Vladimirs Landišs
Jānis Lapiņš
Jānis (Jans) Larionovs
Ļudmila Latiševa
Vasīlijs Lauta
Jurijs Lavrentjevs
Vilnis Leinarts
Valdis Leismanis
Ivans Loginovs
Ņina Lomako
Viktors Lopajevs
Nikolajs Lucevičs
Rūdolfs Lukins
Jurijs Lukins
Vasīlijs Lušakovs
Ivans Luščiks
Anatolijs Ļebedevs
Igors Ļebedevs
Vladimirs Ļeonovs
Igors Ļepjoškins
Jevgēņijs Ļevskojs
Anna Ļiņučeva
Valērijs Makarovs
Larisa Makarova
Ivars Mālnieks
Dmitrijs Malihs
Anatolijs Maļins
Zinaīda Maļinovska
Vladimirs Mamkins
Vladimirs Maruščaks
Rita Mariševa
Vasilijs Maslobojevs
Sergejs Mašonkins
Oļegs Matajevs
Arvils Mazais
Sergejs Medko
Genādijs Melnis
Voldemārs Meļņikovs
Aleksandrs Merkulovs
Leonīds Mihejevs
Vladislavs Mihļukovs
Jeļena Millere
Juris Miļevskis
Viktors Minajevs
Valērijs Mironovs
Valērijs Morozs
Sergejs Muhins
Andris Nadziņš
Imants Naļivaiko
Vladimirs Nasačs
Aleksejs Nazarovs
Mārtiņš Neilands
Juris Novožilovs
Tagirs Nurlatovs
Anatolijs Ņevara
Nikolajs Ņevickis
Alberts Ņikiforovičs
Iļja Ņikuļins
Laimonis Oliņš
Jānis Onckulis
Nikolajs Oņiščenko
Olga Orlova
Olga Osnovska
Jevgēņijs Ostapenko
Genovefa Ozola
Ojārs Ozols
Viktors Paršins
Emīlija Pastore
Oļegs Patrejevs
Sergejs Pavļenko
Aleksandrs Pečonkins
Lilija Pečonkina
Anatolijs Peličs
Valērijs Perevozenko
Jurijs Perfilovs
Jurijs Peršakovs
Olga Petrova
Tatjana Petrova
Jurijs Petruševs
Viktors Petuško
Aldis Plaudis
Aivars Pļaviņš
Jurijs Podļesnijs
Igors Pokrovskis
Igors Poļianovičs
Igors Popadins
Aleksejs Potapovs
Daniels Potašs
Igors Prazdnovs
Jurijs Provorovs
Vladimirs Protasenko
Gunārs Pudels
Vadims Pugo
Ligita Puķīte
Arvils Pūris
Ivans Putjmakovs
Jurijs Radionovs
Eduards Ragels
Valentīna Rahmaņina
Marina Raspopina
Tatjana Razguļajeva
Maksims Redjkins
Arnolds Revalds
Jānis Ritenieks
Jevgēņijs Roldugins
Raisa Roldugina
Raisa Romanova
Valērijs Romanovs
Aleksandrs Rossado
Tatjana Rudāne
Valērijs Rudāns
Edmunds Rudzis
Gunārs Rudzītis
Viktors Rukins
Vladimirs Rundāns
Alla Rupiševa
Ēriks Sakss
Pjotrs Salmanovs
Mihails Sarana
Veniamins Sarofanovs
Miervaldis Saša–Zaša
Arnolds Saukums
Anatolijs Saveļjevs
Anatolijs Savenkovs
Larisa Savicka
Juris Savickis
Valērijs Sediševs
Aleksandrs Seļivanovs
Vladimirs Seļivanovs
Svetlana Seļikova
Vladislavs Seļickis
Poļina Seļavina
Vladislavs Senkāns
Jurijs Sergejevs Mihaila d.
Jurijs Sergejevs Fjodora d.
Lidija Sergejeva
Aleksandrs Serguņins
Marija Sidorova
Leona Siliņa
Arvīds Silovs
Vladislavs Silovs
Vladimirs Siļutins
Valērijs Simonovs
Aleksandrs Siņiļņikovs
Ivans Sipļivijs
Genādijs Sitiks
Viktors Skrebels
Harijs Skujiņš
Voldemārs Smirnovs
Jānis Smirnovs
Svetlana Smoļakova
Ija Soboļeva
Pjotrs Soboļevs
Sergejs Soboļevs
Georgijs Sofijčuks
Aleksandrs Sokolovs
Jurijs Sokolovs
Valērijs Solovjovs
Žanna Solovjova
Leons Soms
Alla Sorokina
Vladimirs Sorokovojs
Eduards Sparinskis
Jurijs Sproģis
Pēteris Stabulnieks
Aleksandrs Stepanovs Stepana d.
Aleksandrs Stepanovs Pāvela d.
Jānis Stikāns
Andris Strautiņš
Andris Strautmanis
Ilmārs Strazds
Valdis Stupāns
Andrejs Sundukovs
Iļja Sušickis
Jurijs Svetozarskis
Vjačeslavs Šabanovs
Jurijs (Juris) Šabašovs
Genādijs Šafrans
Jurijs Šalajevs
Viktors Šarapovs
Valērijs Šarenkins
Genādijs Ščadins
Aleksandrs Ščeguļnijs
Aleksandrs Ščelkunovs
Vladimirs Ševcovs
Ivans Ševčenko
Boriss Šeludjakovs
Valentīna Šeršņeva
Jevgēņijs Ševirevs
Sergejs Šibkihs
Jurijs Šilkovs
Valērijs Šilovskis
Jurijs Šinkarovs
Staņislavs Škapars
Ivars Šneiders
Mihails Šumilovs
Jurijs Tarasjuks
Igors Tarvids
Jurijs Testovs
Ādolfs Timčenko
Vladimirs Tjagunovs
Jevgēņijs Tkačovs
Janīna Tomašūna
Voldemārs Trofimovs
Jānis Trubiņš
Nataļja Trumma
Valdis Tučs
Lidija Tufjakova
Irina Tumanova
Viktors Tumarevs
Genādijs Turks
Andris Ulmanis
Dmitrijs Uļjanovs
Alberts Upenieks
Lidija Usenko
Vsevolods Ustinovičs
Zoja Uščenko
Vladimirs Utkins
Roza Vakuļenko
Aleksandrs Valijevs
Andris Vanags
Oļegs Vasiļevskis
Ineta Vasiļjeva
Valentīns Vasjukovs
Zinaīda Večerska
Aivars Veļičevskis
Ļubova Viļuma
Vladimirs Vinogradovs
Vladimirs Visockis
Vladimirs Vižlovs
Irina Volkova
Aleksandrs Vorobjovs
Jurijs Zabolotskis
Andris Zagurila
Aleksandrs Zaicevs
Andris Zaļais
Pēteris Zandersons
Jurijs Zankovičs
Voldemārs Zariņš
Ilgonis Zars
Valērijs Zemļanovs
Tamila Zenčenko
Akots Ziemelis
Valērijs Ziemelis
Vasīlijs Ziničs
Aleksandrs Zinovjevs
Aleksandrs Zolotarjovs
Jurijs Zolotuhins
Leonīds Zujevs
Staņislavs Zukulis
Andrejs Zvirbulis
Anatolijs Žarkovs
Aleksandrs Ždanovs
Leonora Žižičkina
Ēriks Žukovs
Jevgēņijs Žukovs
Nikolajs Žukovs
Viktors Žuravļovs
Latvijas PSR VDK pilsētu nodaļas
Daugavpils pilsētas nodaļa
Jurijs Juferovs
Anatolijs Potiranskis
Jelgavas pilsētas nodaļa
Jānis Ģēģers
Antons Kļimčuks
Jūrmalas pilsētas nodaļa
Vladimirs Blagodarovs
Juris Bubišs
Aleksejs Grigorjevs
Vladislavs Kovaļčuks
Genādijs Kuzņecovs
Andrejs Māliņš
Igors Markelovs
Antons Osmans
Arkādijs Volkovs
Liepājas pilsētas nodaļa
Gunārs Meistars
Vladimirs Šabaškins
Rēzeknes pilsētas nodaļa
Jevgēņijs Supe
Rīgas pilsētas nodaļa
Anžela Averina
Valija Doroškēviča
Krišjānis Eihmanis
Inese Kajurina
Jānis Rudzītis
Valērijs Tereško
Rīgas Kirova rajons
Ēriks Kučāns
Valerjans Leitāns
Arvīds Merhels
Aleksandrs Salfetņikovs
Eduards Studzinskis
Rīgas Ļeņingradas rajons
Ivars Eihvalds
Georgijs Narbuts
Jurijs Smirnovs
Sergejs Zolotarjovs
Rīgas Ļeņina rajons
Igors Aleksejevs
Vladimirs Perevalovs
Zigfrīds Štrauhmanis
Leonīds Šavickis
Rīgas Maskavas rajons
Sergejs Afanasjevs
Valērijs Brīvers
Gustavs Gustavsons
Vladimirs Kubarevs
Andrejs Kuzins
Rīgas Oktobra rajons
Sergejs Bindjukovs
Aleksandrs Kirillovs
Konstantīns Krivcovs
Aleksejs Makarovs
Rīgas Proletāriešu rajons
Aleksandrs Halturins
Jurijs Motins
Valdis Priede
Jānis Rudzītis
Ventspils pilsētas nodaļa
Aleksandrs Maršalovs
Jānis Puida
Imants Sormulis
Latvijas PSR VDK rajonu nodaļas
Alūksnes rajona nodaļa
Jānis Kaupužs
Balvu rajona nodaļa
Aleksandrs Kuzņecovs
Bauskas rajona nodaļa
Iļja Burbo
Cēsu rajona nodaļa
Aldis Robežnieks
Dobeles rajona nodaļa
Vladimirs Fjodorovs
Gulbenes rajona nodaļa
Viktors Cukanovs
Jēkabpils rajona nodaļa
Igors Rogovs
Krāslavas rajona nodaļa
Valentīns Vasins
Kuldīgas rajona nodaļa
Raimonds Vaitka
Limbažu rajona nodaļa
Igors Hadoņins
Ludzas rajona nodaļa
Žanis Kalniņš
Madonas rajona nodaļa
Valērijs Jegorovs
Ogres rajona nodaļa
Ēriks Ancāns
Preiļu rajona nodaļa
Boriss Kuzmins
Rīgas rajona nodaļa
Valentīns Buiķis
Larisa Černova
Gunārs Čima
Guntis Erics
Vladimirs Grančenko
Jāzeps Kucins
Viktors Ozoliņš
Vladislavs Soms
Oļegs Šandars
Saldus rajona nodaļa
Aleksandrs Udots
Stučkas rajona nodaļa
Viktors Veženkovs
Talsu rajona nodaļa
Anatolijs Rodionovs
Tukuma rajona nodaļa
Jānis Klibiķis
Valkas rajona nodaļa
Mihails Maļiņins
Jānis Mortuzāns
PSRS VDK Īpašā nodaļa Baltijas Kara apgabalā
Jurijs Bojevs
Vjačeslavs Budjakovs
Leonīds Burakovecs
Sergejs Doļa
Viktors Dunajevskis
Vladimirs Jevtušenko
Mihails Fominihs
Aleksandrs Katrovs
Jānis Kics
Aleksandrs Košļins
Valērijs Kravčenko
Jevgēņijs Kuzņecovs
Vladimirs Latiševs
Sergejs Mihailovs
Alfons Pelakauskas
Vjačeslavs Platonovs
Bruno Šteinbriks
Jakovs Žuks
Ivans Žuraveļs