svētdiena, 2013. gada 3. februāris

"Savs cilvēks" premjera birojā? - Dombrovska sadarbība ar aģentiem

http://www.pietiek.com/raksti/_savs_cilveks__premjera_biroja
A. Margēviča 07.08.2011

Omulīgais vīrs, kurš bieži redzams līdzās premjeram Valdim Dombrovskim, – viņa ekonomikas padomnieks Gints Freimanis – ārēji neatgādina cilvēku no spiegu romāniem. Tomēr tieši uz Freimani kā personu, caur kuru notiek neformāla informācijas un viedokļu apmaiņa starp specdienestiem un premjera biroju, Pietiek jau ilgākā laika posmā norādījuši vairāki savstarpēji nesaistīti avoti.
Pats Freimanis atzīst, ka savulaik strādājis Drošības policijā, bet uzsver, ka nekad neesot strādājis Satversmes aizsardzības birojā (SAB), lai gan uzrunāts šim darbam pirms aptuveni 17 gadiem esot. Vairāki avoti, kas savu karjeru valsts drošības iestādēs sākuši veidot vienlaikus ar Freimani, gan ir pauduši pretēju pārliecību, proti, ka viņš ir bijis un, iespējams, vēl aizvien ir saistīts ar SAB.
Freimanis stāsta, ka esot tāls no politikas un neesot informēts par norisēm premjera partijā, tā liekot noprast, ka viņš nebūtu tas cilvēks, kuru izmantot kā ietekmes figūru. To, ka Freimanis nekad nav interesējies par politiskiem jautājumiem, atzīst arī viņa kādreizējie kolēģi Drošības policijā. Bet Freimanim, pēc premjera biroja esošo un bijušo darbinieku stāstītā, ir kāds cits būtisks resurss – viņš ir starp tiem nedaudzajiem, kam ir tuvas, kā izteicās kāds avots, „čomiskas” attiecībās ar Dombrovski, kura pilnīgu uzticību padomnieks bauda. Šīs attiecības abiem izveidojušās pirms gandrīz 10 gadiem, kad Freimanis bijis Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks finanšu ministra Dombrovska laikā.
Draudzīgs, smaidīgs, bet nekad nepļāpā lieku un ciešas attiecības ar kolēģiem neveido, - tā par Freimani izsakās viņa bijušie un esošie kolēģi. Ja pie citiem premjera birojā apmeklētāji nākot bieži, tad, ar ko tiekas Freimanis, nekad neviens redzējis neesot. „Viņš vienmēr iet satikties kaut kur ārpusē,” norāda kāds avots premjera birojā.
Kā uz aktīvu aizkulišu spēlētāju, kurš izmanto kontaktus premjeram Dombrovskim tuvajā lokā, Pietiek vairāki ar specdienestiem saistīti avoti norādījuši SAB darbinieku Aigaru Sparānu. Šādi neformāli kontakti notiekot, kad nepieciešams nodot rekomendācijas, kas formāli neiekļaujas SAB kompetencē. Pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas, 2010. gada oktobrī pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām šāda neformāla komunikācija notikusi ar mērķi premjeram nodot vēstījumu, ka nebūtu vēlama Aivara Lemberga zaļo zemnieku iesaistīšana koalīcijā. SAB, kā zināms, spēlējis būtisku lomu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izmeklēšanā pret Ventspils mēru un ir palīdzējis Lemberga aizturēšanā 2007. gada pavasarī.
„Kas tas tāds ir? Nē, tādu es nepazīstu. Uzvārdu dzirdējis es esmu, kaut kādos portālos lasījis, bet personiski es nepazīstu tādu cilvēku,” ir Freimaņa atbilde uz jautājumu, kas viņu saista ar Aigaru Sparānu. To, vai viņam ir kontakti ar SAB darbiniekiem, Freimanis komentēt atsakās: „Saprotiet, ir lietas, kuras es nevaru komentēt un nekomentēšu. Jebkurš SAB darbinieks, kas pie manis griežas ar kaut kādiem jautājumiem, kas ir manā kompetencē, mēs visi sadarbojamies, mēs visi esam Latvijas Republikas pilsoņi.” Freimanim kā premjera padomniekam ekonomikas jautājumos ir augstākās kategorijas pielaide valsts noslēpumam.
Ieraksts Freimaņa oficiālajā CV rāda, ka viņš 90. gados strādājis Iekšlietu ministrijā, neatšifrējot, kur tieši. Vairāki Freimaņa tālaika kolēģi jau iepriekš Pietiek norādījuši, ka viņš strādājis Drošības policijas 2. pārvaldē, kas vēlāk pārtapa par SAB Ārējās izlūkošanas pārvaldi. „Neizteiksmīgs, atbildēja par ārējiem sakariem, izmantoja to, ka zina franču valodu,” atceras kāds viņa kolēģis no Drošības policijas laikiem. Freimanis skaidro, ka strādājis Drošības policijas 2. pārvaldes Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departamentā. Sākotnēji Freimanis šajā departamentā bijis inspektors, vēlāk – starptautiskās nodaļas vadītājs. Daļa 2. pārvaldes vēlāk tika pievienota SAB, izveidojot specdienesta Ārējās izlūkošanas pārvaldi, bet Freimanis noliedz, ka jebkad būtu bijis SAB darbinieks. No darba Drošības policijā viņš aizgājis jau 1994. gadā, lai dotos studēt Francijas Nacionālajā administrācijas skolā. SAB tobrīd vēl tikai tika veidots, un 2. pārvalde vēl nebija tam pievienota, skaidro Freimanis. Viņš gan atzīst, ka 1994. gadā, kad jau studējis Francijā, viņu uzrunājis SAB, bet – bez sekmēm. „SAB mani it kā uzrunāja, jā, bet es aizgāju Eiropas apritē. Nevar teikt, ka es atteicos, nekādu nopietnu sarunu nemaz nebija,” skaidro Freimanis.
Tāpat Freimanis noliedz, ka PSRS sabrukuma priekšvakarā strādājot par franču valodas tulku padomju ieroču eksportētājiem Alžīrijā, būtu kaut kādā veidā saistīts ar Valsts drošības komiteju jeb KGB. 1980. gadu otrajā pusē viņš studējis Maskavas Kara svešvalodu institūtā, iegūstot vjetnamiešu un franču valodas kara tulka-referenta izglītību. Freimanis savā CV norāda, ka laikā no 1989. līdz 1990. gadam bijis kara tulks gaisa karaspēka bāzē Alžīrijā. Pietiek viņš apstiprina, ka kā profesionāla militārpersona dienējis PSRS bruņotajos spēkos, konkrēti – padomju ieroču eksportētājā Oboroneksport, kur tulkojis no krievu uz franču valodu un otrādi. „Alžīriešiem tolaik ar amerikāņiem bija vēl sliktākas attiecības kā ar krieviem, un Oboroneksport to izmantoja, tirgoja ieročus.”
Freimanis uzsver, ka viņam tolaik neesot bijis nekāda sakara ar padomju drošības dienestu KGB. Tas, ar ko nodarbojusies viņa struktūra PSRS bruņotajos spēkos, bijis „tīrais bizness”. „KGB bija pavisam cits resors, armijā par drošību atbildēja 2. pārvalde, kas bija GRU, bet es strādāju 10. pārvaldē, kas bija ārējo sakaru pārvalde. Tas bija tīrais Oboroneksport bizness, krievu ieroču eksports,” skaidro Freimanis. Alžīrijā viņš sabijis gandrīz divus gadus – no 1989. līdz 1990. gada beigām.

Prokrieviskuma velns vislabāk slēpjas dievišķās detaļās

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=371778:prokrieviskuma-velns-vislabk-slpjas-dievis-detas&catid=93:la-komentri&Itemid=440 class=
31.01.2013 Antons Kursītis, Valsts valodas centra kontroles nodaļas vadītājs 
Kā būtu, ja Latvijā būtu divas valsts valodas, var ļoti uzskatāmi pārliecināties, piemēram, Baltkrievijā, Īrijā, kur attiecīgi it kā tikpat vienlīdzīgajai baltkrievu un īru valodai valodu nežēlīgās konkurences apstākļos praktiski ir ierādīta godpilnā otrā jeb, precīzāk teikt, bezcerīgi pēdējā vieta gandrīz visās jomās.

Vislielākās problēmas Latvijā rada un radīs šis mūždien agresīvais, impēriskais krieviski runājošo (it sevišķi neatgriezeniski pārkrievoto padomju nekrievu) parastais šovinisms – ar "atbrīvotāj-okupanta ņirdzīgo cilvēktiesību smaidiņu" uzspiest savu dzimto valodu jebkurā valstī, kur laikus nesaņem pretī asu pretsparu.
Angliski, krieviski runājoša ekonomiskā vara ikdienas saskarsmē ar valsts un pašvaldību iestāžu, uzņēmumu darbiniekiem, kā arī privātuzņēmumos pārliecinoši uzspiež savu dzimto valodu. Dubultmorāles un dubultstandartu pārņemti no Eiropas Savienības un EDSO cilvēktiesību dažāda ranga emisāri, Krievijas politiskās, ekonomiskās un militārās varas ietekmēti, nekad un nekur būtībā nav aizstāvējuši ES valstu valodās (poļu, igauņu, lietuviešu) runājošo minoritāšu tiesības brīvi lietot savu dzimto valodu tāpat kā krieviem – krievu valodu Latvijā.
Daudzi krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji pēc valodu referenduma ir kļuvuši daudz agresīvāki, jo sajutuši ne tikai savu ekonomisko un daļēji arī politisko varu krievu valodas pašpietiekamības apstākļos Latvijas lielākajās pilsētās. Viņi nekļūdīgi sajutuši arī daudzu valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku bailes, gļēvumu, latviski hameleonisko spēju visur un visiem piemēroties. Viņi ir apzinājuši savus idejiskos līderus, kuri bezjēdzīgi nekonkurē savā starpā, bet naivajai publikai veiksmīgi spēlē "it kā labo un slikto", bet savā būtībā vienmēr "prokrieviskuma policistu".
Krieviski runājošo informatīvajā telpā nekad netiek pieļauta savējo nepārtraukta nozākāšana latviskā stilā par būtiskiem likumpārkāpumiem. Toties latviski runājošo informatīvajā telpā sekmīgi tiek kritizēti galvenokārt tikai tie oligarhi un politiķi, kuru dzimtā valoda ir latviešu valoda, it kā citu oligarhu un politiķu nebūtu.
Pašlaik ir nesamērīgi daudz šo krieviski, angliski runājošās ekonomiskās varas "pārtulkotu latvijiešu", kuri nav pieraduši, nespēj un pat paniski baidās latviski domāt, jo citādi varot sanākt "latviskās ziepes Briseles kāpostos". Reizē diemžēl un par laimi, šie "latvijieši" neatgriezeniski pazūd vēstures tulkojumā kā sarkanie latviešu strēlnieki Krievijas klajumos.
Ko darīt?
Vispirms darīt visu iespējamo, lai Ministru kabinetā, Saeimā netiktu apstiprināti Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātie grozījumi attiecīgajos normatīvajos aktos, kuru pieņemšana būtiski un neatgriezeniski samazinātu valsts valodas lietošanas jomu Latvijas augstskolās. Šī reformatoru kūsājošā enerģija valodu jomā jāvirza tādā gul-tnē, lai tiktu pieņemti normatīvie akti, kas nosaka to, ka pirmsskolas izglītības iestādēs, kur tiek īstenota mazākumtautību izglītības programma, valsts valoda bērniem jāmācās vairāk nekā "5 minūtes" dienā.
Ir jāizstrādā un jāpieņem Ministru kabineta noteikumi, kuri reglamentētu svešvalodu pieprasīšanas pamatotības kritērijus, svešvalodu prasmes līmeņus krievu valodas pašpietiekamības apstākļos, tāpat kā līdz šim valsts reglamentējusi valsts valodas prasmes pieprasīšanas kritērijus, līmeņus. Tas būtu sākotnējais pamats tam, lai Latvijas darba tirgū atgrieztos krieviski nerunājošie Latvijas pilsoņi un mazliet neomulīgāk sāktu justies nesen no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas iebraukušie un vietējie darba meklētāji, kuri neprot valsts valodu. Šo noteikumu prasību īstenošana likvidētu faktisko krievu valodas monopolstāvokli tautsaimniecības daudzu nozaru privātuzņēmumos Latvijas lielākajās pilsētās.
Lai praktiski veicinātu visu Latvijas iedzīvotāju integrāciju noteicoši ne uz krievu, angļu valodas, bet tieši uz valsts valodas pamata, būtu lietderīgi izdarīt grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un citos normatīvajos aktos, lai Latvijas TV, radio, internetā visu reklāmu teksts, kurš ir tikai svešvalodās, būtu jātulko arī valsts valodā.
Arī valsts un pašvaldību iestāžu, uzņēmumu izdotie bukleti un citi informatīvie materiāli, informācija iestāžu elektroniskajās mājaslapās līdztekus valsts valodai pēc iedzīvotāju pieprasījuma nedrīkstētu būt tikai krievu valodā. Tie, kuriem dzimtā valoda ir krievu, nav un nedrīkst būt vienlīdzīgāki valodu lietojumā kā igauņi, lietuvieši, poļi, ebreji, ukraiņi. Ja iestādes attiecīgā mājaslapa ir arī krievu valodā, tad tai obligāti jābūt arī, piemēram, lietuviešu, igauņu, poļu, baltkrievu, latgaliešu rakstu valodā.
Valsts un pašvaldību amatpersonām, uzstājoties Latvijas TV, radio, būtu jāuzrunā savi valsts iedzīvotāji tikai valsts valodā, jo valsts valoda ir tikai viena, vai arī līdztekus valsts valodai – obligāti visās vismaz 30 minoritāšu valodās. Nav pieļaujama absolūti nevienlīdzīga attieksme pret daudzo minoritāšu valodu lietojumu apstākļos, kad Latvijā ir tikai viena valsts valoda un nodokļus, nodevas visi iedzīvotāji maksā vienādi, t. i., neatkarīgi no viņu dzimtās valodas.
Ja tuvāko gadu laikā netiks būtiski reglamentēta un ierobežota nepamatota un nesamērīga svešvalodu prasmes pieprasīšana no darbiniekiem, kā arī īstenoti citi valsts valodu aizsargājošie pasākumi, tad pārliecinošā uzvara valodu referendumā 2012. gada 18. februārī, pašiem it kā nemanot un negribot, var pārvērsties par Pirra uzvaru pašu tēvzemē.