Agris Liepiņš: Varbūt notiks Ziemassvētku brīnums un latviešu tauta atkal noticēs savam spēkam

http://www.la.lv/varbut-notiks-ziemassvetku-brinums/

Ziemassvētku laiks ir brīnumu laiks. Laiks, kad piepildās sirdī dziļi slēptas, ilgi sevī nēsātas vēlmes. Tādu brīnumu piedzīvoja arī latviešu tauta pirms simt gadiem, Ziemassvētku kauju laikā. Latviešu strēlnieku cīņas Tīreļpurvā 1916. gada nogalē bija ļoti asiņainas un bez redzama militāra ieguvuma cara ģenerāļu nemākulības dēļ. Kā savās atmiņās raksta Jukums Vācietis – divdesmit piecas asiņaina kautiņa dienas! Mēs bijām iemantojuši no vāciešiem divas kvadrātverstis lielu zemes gabalu, kurš Rīgas fronti tikai apgrūtināja: priekš viņa aizstāvēšanas tagad vajadzēja te turēt veselu divīziju, līdz Ziemassvētkiem te vajadzēja tikai divus pulkus. Kopš 23. decembra latviešu pulki bija cietuši milzīgus zaudējumus. Cik atceramies, pavisam latvieši pazaudēja ap astoņi tūkstoši cilvēku.
Šajās skaudrajās dienās latviešu jaunekļi izrādīja neticamu varonību. Ziemas spelgonī, nakts melnumā zem klajas debess viņi stāvēja sniega pieputinātos ierakumos un savā starpā sasaucās. Tās nebija rindas no Ziemassvētku dziesmas, ne «klusa nakts, svēta nakts» skanēja pār piesnigušajiem laukiem. Stindzinošajā aukstumā strēlnieki viens otram sauca zemgaliešu saukli: «Esat kā vīri!» Pēc katrām desmit minūtēm postenim bija jāuzsauc: «Esat kā vīri!» Katram, kurš nebūtu dzirdējis pa labi un pa kreisi šo lozungu atkārtojam, bija jāpārliecinās, vai kaimiņš nav nosalis. Tieši šajās baltu sniegu piesnigušajās naktīs notika ziemsvētku brīnums – streļķu sirdis iemirdzējās kā zvaigznes, latviešu strēlnieki noticēja savam spēkam, latviešu tautas spēkam, savai brīvai Latvijai! Karogā rakstītā devīze – Tēvu zemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm! – vairs nebija tukša skaņa.
Atkal pie durvīm klaudzina Ziemassvētki, rakstītās kamanās sabraukuši. Un, tāpat kā pirms simt gadiem, tāpat kā ikkatru gadu, vēl aizvien gribas ticēt, ka brīnumi notiek. Ka notiks brīnums un latviešu tauta atkal noticēs savam spēkam, savai varēšanai. Noticēs, ka spēj būt saimnieki paši savā zemē un ka Latvijā visur godā tiek turēta latviešu valoda. Ka Latvijas iedzīvotāji, neatkarīgi no tautības savā valstī savstarpēji sazinoties, lietos valsts valodu. Ka darbā pieņems, neprasot krievu valodas zināšanas, ka darba līgumā nerakstīs, ka jārunā krieviski, ja klients tevi uzrunā krieviski.
Šai sakarā atcerējos interesantu sarunu ar uzņēmuma «Latvijas dzelzceļš” biļešu pārdevēju visnotaļ latviskā, nelielā Kurzemes mazpilsētā. Necilajā stacijas uzgaidāmajā telpā cilvēku nebija daudz, pēc skata visi vietējie iedzīvotāji. Pirms manis biļeti pirka krievu sieviņa, arī mazpilsētas iedzīvotāja, kura noteikti zināja latviešu valodu. Krievu sieviņa pašsaprotami runāja krieviski. Prasīju biļešu pārdevējai, kāpēc viņa, nemaz nepainteresējoties, vai biļetes pircējs saprot valsts valodu, uzreiz pāriet uz slāvu mēli. Tas esot rakstīts darba līgumā, atbildēja biļešu kasiere un norādīja uz plastikāta plāksnīti pie krūtīm. Uz plāksnītes zem pārdevējas vārda un uzvārda bija divi karodziņi – Latvijas un Krievijas. Atbildēt vajagot tajā valodā, kādā prasot, tas rakstīts darba līgumā. Teicu, ka tik jocīgs punkts tur nevar būt. Ja iedomāšos prasīt papuasu valodā, kā viņa varēs izpildīt darba līguma prasības? Ne jau visās valodās jāatbild, bet tajās, kuras prot, – paskaidroja kasiere un vēlreiz pievērsa manu uzmanību karodziņiem uz plastikāta plāksnītes. Iedomājos par Ziemassvētku brīnumu, jo tikai brīnums piespiedīs latviešus Latvijā runāt latviski. Tikai brīnums piespiedīs Latvijas Republikas uzņēmumu ikdienas saziņā lietot valsts valodu, visiem veidiem veicināt tās praktisku lietojumu, nevis meklēt ceļus, kā pasažieru iedomāto ērtību labad valsts valodu nelietot. Tikai brīnums piespiedīs “Latvijas gāzes» kvīšu otrajā pusē nerakstīt informāciju latviešu un krievu valodā. Un tikai brīnums piespiedīs Saeimas vēlēšanu gadā politiķus un ministrus runāt valsts valodā, ja intervētājs viņu uzrunās krieviski. Varbūt notiks brīnums un ministrija, kuras pārziņā ir pašvaldības un kuru vada nacionāli noskaņots ministrs, painteresēsies, kāpēc Rīgas mērs par nodokļu maksātāju naudu grasās Rīgas krievu skolās apmaksāt mācības krievu valodā?
Varbūt notiks brīnums un mūsu politiķi, tā vietā, lai meklētu veidus, kā piemērot likumdošanu lētā darbaspēka ieplūdināšanai no trešajām valstīm, visas pūles veltīs aizbraukušo tautiešu atpakaļ aicināšanai. Varbūt brīnums notiks, tāpēc taču ir Ziemassvētku laiks.

Pret atmiņas zudumiem jācīnās: Meita apkopojusi dubultaģenta Imanta Lešinska publikācijas

http://www.la.lv/pret-atminas-zudumiem-jacinas/

Imants Lešinskis (1931 – 1985) Latvijas 20. gadsimta vēsturē ir unikāla personība – padomju elites pārstāvis, Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) līdzstrādnieks, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs vadītājs, visbeidzot ANO sekretariāta Ņujorkā darbinieks un tajā pašā laikā divu kungu kalps – teju divdesmit gadu garumā padomju un ASV specdienestu dubultaģents, neapšaubāmi nacionāli noskaņots, galu galā 1978. gadā kopā ar otro sievu Rasmu un meitu Ievu palicis ASV. Nebūs pārspīlēti sacīt, ka Imanta Lešinska loma aukstā kara procesos un Austrumu – Rietumu spiegu spēlēs joprojām nav apzināta un novērtēta. Diemžēl vismaz pārskatāmā nākotnē I. Lešinska darba specifikas dēļ skaidrības par viņa pagātni vairāk neradīsies. Pēc pārbēgšanas I. Lešinskis trimdas presē sāka publicēt nesaudzīgu, atmaskojošu rakstu sēriju par VDK un “kultkoma” darbību, nosaucot daudzus vārdus, kliedējot daudzas ilūzijas. “Tēvs pats to ēku uzbūvēja un pēc tam pats arī centās nojaukt,” tagad teic viņa meita, tulkotāja un žurnāliste IEVA LEŠINSKA. Viņas sakārtojumā un rediģējumā aizvadītā gada nogalē iznāca grāmata “Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti”. Tajā apkopotas gan tēva publikācijas, gan sarakste un vairāku dokumentu tulkojumi. Ieva Lešinska sarunā neslēpj, ka jaunībā tēva pasaulē viņai daudz kas šķitis svešs: “Viņš teica: ja tev kāds uzdod pārāk daudz jautājumu, tad zini, ka tas ir VDK aģents. Bet tas jau nebija VDK aģents, bet puisis, kuru es tajā brīdī interesēju! Taču tēvs uz to visu raudzījās tikai no sava skatpunkta.” Gadiem ritot, izpratne par tēva domām un rīcību augusi, “kaut brīžiem no tā visa sāk reibt galva”.

Ņemot vērā to, kas bija jūsu tēvs, jūsu paveikto var uzskatīt par likteņa lemtu misiju, no kuras nevar izvairīties.
I. Lešinska: Jā, man bija svarīgi, lai šī grāmata iznāktu. Lai tēvs ieņemtu pieklājīgu vietu visā Latvijas vēstures kokteilī, jo viņam tas bija svarīgi. Un man nepatīk, ka cilvēki joprojām atsaucas uz “Kalpības gadiem” tādā formā, kādā tos noplūdināja, vai, kā lai to vispār nosauc, nozaga un ielika internetā. Tā nebija grāmata, bet vēl rediģējamu rakstu sērija. Tajā bija kļūdas, ko es šajā izdevumā izlaboju. Gadu gaitā bijuši vairāki cilvēki, kas gribējuši rakstus izdot grāmatā, taču negribēju padarīt savu tēvu par viņu īpašumu. Tēvs patiešām bija visnotaļ demokrātiski noskaņots cilvēks. Galēji nacionālistiskas aprindas viņam būtu svešas. Un tad mani uzrunāja Aleksandrs Kiršteins, kurš pārstāv izdevniecību “Domas spēks”. Mūsu politiskās pārliecības gan nesakrīt, bet es nolēmu: labi, sadalīsim – tēvs lai iet pie Kiršteina, bet es pati, kad uzrakstīšu memuārus, iešu pie kāda cita.

Pārsteidzoši, ka šāda grāmata iznākusi ar tik ilgu aizķeršanos. Plašāka sabiedrība par “Kalpības gadiem” jau nemaz nebija tik labi informēta. Manuprāt, ja tos izdotu pirms kādiem 15 gadiem, mēs tagad arī uz “čekas maisiem” citādi skatītos, jo tur jau tie daļēji ir!
Taisnība ir, bet es ilgu laiku nebiju tam visam īsti gatava. Negribu to vārdu lietot, taču neviena tiešām cienījama izdevniecība nekad mūžā nav mani par “Kalpības gadu” izdošanu uzrunājusi. Tas ir ļoti svarīgi, ka tēvs pret personu vārdu nosaukšanu savos rakstos neizturējās bez-atbildīgi. Ar vārdiem viņš nemētājās. Bieži vien teikuši, ka Lešinskis jau “tur” neko “tādu” neatklāj. Jā, bet viņš pateica to, ko zināja. Liela daļa grāmatā minēto cilvēku jau miruši, bet tas, ka viņi vēlāk nebija un vēl dzīvie arī tagad nav gatavi nekādā veidā atklāt savu pagātni… Nu, es to nekad neesmu sapratusi un līdz šai dienai nesaprotu. Es zinu viņu argumentus, bet tīri cilvēciski man grūti viņus saprast. Tas ir kaut kāds kolektīvs viņu sindroms! Nesen izlasīju, ko saka dzejniece Māra Zālīte. Viņa ļoti aizstāv tādus cilvēkus kā Jānis Peters, Imants Ziedonis un viņiem līdzīgos. Ja viņus raksturošot kā “stukačus”, tad tas būšot noziedzīgi pret pašu tautu un tā tālāk. Tie taču esot gaišākie prāti, kas tik daudz darījuši tautas labā! Bet lieta tāda, ka, manuprāt, šādiem cilvēkiem vajadzētu piemist arī valstiskai domāšanai. Ja tev tiešām tāda piemīt un rūp valsts, tad ziedo to savu ego uz valsts altāra! Viņiem patiešām būtu jāsaprot, kas jādara, lai valsts kļūtu garīgi vesela! Nedomāju, ka pēc “maisu” atvēršanas sāktos milzu ažiotāža, un, ja arī sāktos, tā ātri norimtu. Man šķiet, cilvēki ir gatavi piedot. Visu taču var saprast – skaidrs, ka cilvēki toreiz domāja, ka režīms pastāvēs mūžīgi, ka tas ir kā klints un katram jāatrod veids, kā uz tās dzīvot. Bet, ja tagad to visu laiku slēpj, ja neviens “neko neatceras”… Tad tas jau ir slimīgi. Un mēs tikai varam turpināt baumot.
Mani izbrīnīja Rakstnieku savienības norobežošanās no Jāņa Rokpeļņa atzīšanās. Vai viņiem un patiesībā arī Mākslinieku savienībai, kuras pārstāvjus jūsu tēvs grāmatā piemin, tiešām nevajadzētu nākt klajā ar kādu principiālu pagātnes novērtējumu?

Es arī esmu Rakstnieku savienības biedre un esmu lasījusi daudz komentāru šajā sakarā. Nu neliekas, ka tas būtu Rakstnieku savienības uzdevums. Tā nav organizācijas lieta, jo organizācijā ir dažnedažādi biedri ar dažnedažādiem viedokļiem. Izslēgt Rokpelni? Tas ir “sviests”! Bet uzskatu, ka Rakstnieku savienība varētu vērsties “uz iekšu”, pie saviem biedriem ar aicinājumu sekot Rokpeļņa piemēram. Konkrētus biedrus pamudināt, jā, tas būtu jēdzīgi.

Tā es to arī biju domājis. Inteliģence brīžiem gaužas, ka netiek vairs uzskatīta par tautas ceļa rādītāju, bet kā uzticēties ceļa rādītājiem, kas paši nezina, kurp iet?
Inteliģences uzskatīšana par avangardu jau vispār ir tāda padomju laiku konstrukcija. Tie laiki ir pagājuši. Jā, pastāv publiskie intelektuāļi, viedokļu veidotāji. Viena lieta, kas Rakstnieku savienības iekšējā sarakstē gan ir izskanējusi: ka mēs jau esam tie, kas patiesībā visvairāk un visatklātāk par to runājuši, bet tagad sanākšot, ka esam tie lielākie kolaboracionisti, un ko tad mākslinieki, komponisti!? Bet man tiešām nav zināms, kāda ir mākslinieku un komponistu attieksme pret šīm lietām.
No otras puses, cilvēki, kas nosaukti “Kalpības gados”, bija vai vēlāk nonāca augstos amatos kompartijā un režīma struktūrās. Līdz ar to viņus no parasto ziņotāju “čekas maisiem” izņēma. Tātad viņi sabiedrībai var teikt, ko grib, jo dokumentāli pretējo pierādīt nebūs iespējams.
Nav runa par pieķeršanu pie rokas, bet par sirdsapziņu. Nesen dzirdēju par vienu gadījumu, kad cilvēks bijis gatavs atklāties, taču, pārliecinājies, ka maisos nekā nav, apklusa. Tas man tiešām ir grūti saprotams. Bet vēlos uzsvērt, ka manai paaudzei izšķirošie bija 80. gadi. Es tajā laikā te nebiju, es biju ASV, tāpēc negribu izlikties “svēta”. 70. gados, kad studēju Latvijas Valsts universitātes svešvalodniekos, man neviens neko nepiedāvāja. Bija vienreiz tāds aizplīvurots teksts: “Ziniet, biedrene Lešinska, mums ir arī tādi studenti, kas jau brauc uz Oksfordu…” Bet es biju tik nedisciplinēta studente, ka nekādi nevēlējos mainīt savu dzīvesveidu. Tēvs mani arī nekur neiesaistīja, un paldies viņam par to. Savos rakstos viņš atklāja, kā šī iesaistīšana notiek. Taču tā bija katra izvēle. Es dažam labam pazīstamam dzejniekam esmu teikusi: bet varēja taču arī nerakstīt, nepublicēties! Kā Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks, Vizma Belševica. Viņi taču neaizgāja bojā, toties saglabāja morālo tīrību.

Cilvēkiem gribējās karjeru…
Patiesībā jau tēvs ne tik daudz pārmeta Latvijas latviešiem. Kas viņam patiešām derdzās, bija “trimdīši”, kuri brauca uz Latviju par Kultūras sakaru komitejas naudu un uzdzēra uz “padomju Latvijas kārtējo gadskārtu”. Tie viņam riebās, tāpat kā visādi vācu kreisie. Tos viņš uzskatīja vienkārši par cilvēkiem ar sajātām smadzenēm. Kad tēvs vēl bija dzīvs, man viņa uzskatos daudz kas šķita pārspīlēts, man nepatika tonis, kādā viņš runāja. Drīz pēc mūsu pārbēgšanas uz Ameriku ar izrādēm atbrauca Kārlis Sebris un Elza Radziņa. Tēvs visu laiku “ņēmās” par viņiem abiem. Es tur tiešām nesaskatīju nekādu ļaunumu. Bet viņam bija svarīgi, ka Sebrim un Radziņai par braucienu būs jāraksta atskaites VDK. Ja tie cilvēki to zināja, tad vienkārši apmierināja savas vajadzības pēc atzinības, pēc ārzemēm. Es atkal tolaik domāju: tu pats esi gadiem izbraukājies pa ārzemēm, ar kādām tiesībām tu viņus nosodi? Tagad saprotu, ka šie cilvēki taču apzinājās, kam kalpo. Sebris un Radziņa jau vairs neko nepateiks, bet ir pietiekami daudz tādu, kas vēl varētu. Viņiem vajadzētu kaut uzrakstīt ko tādu, kas izlasāms pēc viņu aiziešanas.

VDK darbības pētnieks Indulis Zālīte atzīmē, ka visiem grupā uz ārzemēm aizbraukušajiem nemaz nav bijis jāziņo. Pieticis, ja katrs ceturtais to darīja…
Nu tad runāsim par to atklāti – kurš rakstīja, kurš nerakstīja! Grāmatā ir mana intervija ar dzejnieku Pēteru Zirnīti. Viņš mierīgi runāja par šīm lietām. Diemžēl arī viņa vairs nav. 1998. gada rudenī es Zirnīti intervēju nevis viņa paša sakarā, bet vācot materiālus par Jāni Peteru, ar kuru man bija jāgatavo intervija. Tas ar viņu arī bija īpašs gadījums… Ja visiem iestājas pilnīgs atmiņas zudums, tad brīžiem rodas aizdomas, ka viņi joprojām netic, ka šī valsts noturēsies, un baidās, ka dabūs maksāt par savu atklātību. Negribas tā domāt, bet tā varētu būt.

Cilvēkiem, kas, iespējams, sadarbojās ar VDK, bieži tomēr ir lieli nopelni latviešu kultūrā. Kā sabiedrībai tikt galā ar šo pretrunīgo mantojumu?
Katram ar to jātiek galā pašam. Mēs jau vēl neesam lāgā tikuši galā ar Otro pasaules karu. Vēl to mēs neesam “sagremojuši”! Un tagad vēl klāt nāk viss pēckara posms! Nav jau jārunā tikai par čeku, jārunā arī par “ceku” (kompartijas vadību. – Aut.). Jārunā par visu, kas ar mums tajā laikā noticis. Kamēr tas netiks izdarīts, to izmantos mūsu ienaidnieki, tie cilvēki, kam nav svarīga mūsu valsts pastāvēšana. Es personīgi nevaru iedomāties prātot, vai mums tādu neatkarīgu Latviju vajag vai nevajag. “Un vispār tie padomju laiki nemaz nebija tik slikti.” Tas ir kaut kāds ārprāts! Un tāpēc ir jāatgādina, kādi tad tie laiki bija.

Bet vai mums vajadzētu citādi raudzīties uz šo cilvēku gleznām, dzeju?
Tad varbūt vērts šo dzeju pārlasīt vēlreiz. Vai es Rokpelni tagad lasu citādi? Nu nelasu citādi!

Jūsu tēvam bija negatīva attieksme pret trimdinieku braukšanu ciemos uz Latvijas PSR, kā arī uz zinātnieku un kultūras ļaužu vizītēm Rietumos. Tagad gan uzskata, ka šī apmaiņa veicinājusi atmodu…
Nu nezinu, vai tā veicināja atmodu, bet cilvēkiem karmu gan saķēpāja. Tēvs jau bija par to, lai brauc uz Latviju, tikai ne par Kultūras sakaru komitejas naudu. Lai nepiedalās komitejas pasākumos! Protams, par visām šīm lietām būtu gribējies ar tēvu izrunāties, taču tajā laikā mums bija “aktuālā dzīve” un dažādi konflikti. Ne viņam, ne man tas laiks bija viegls. Tēvs par daudzām lietām vienkārši nerunāja. Viņam tiešām bija slepeno dienestu aģenta mentalitāte. Pēc pārbēgšanas viņam nevarēju piedot, ka viņš mani uzskatīja par vājāko posmu mūsu trīs cilvēku ķēdē, ka es varētu neizturēt spiedienu un doties uz PSRS vēstniecību, lai brauktu atpakaļ uz Latviju. Viņš mani slikti pazina. Bet spiediens par braukšanu atpakaļ bija nemitīgs! Katrā mammas vēstulē bija “tev nekas nedraud, brauc atpakaļ”. Mammu jau arī “žmiedza”, bet, protams, viņas sirds lūza, ka vienīgais bērns pazudis. Savukārt tēvs emocionālo daļu absolūti neņēma vērā. Viņš man vairākas reizes atkārtoja: “Tava māte ir latviešu nacionāliste, tavai mātei jāsaprot, ka tev te ir labāk.” Tā bija liela “putra”, taču man ne reizi nenāca prātā darīt ko tādu.

Jūsu tēvs 1956. gadā pabeidza elitāro Maskavas Starptautisko attiecību institūtu, bet jau četrus gadus vēlāk bija gatavs Romā pārbēgt uz Rietumiem; izšķīrās palikt un gandrīz 20 gadus darboties kā dubultaģents. Fantastiski, kā viņš spēja neatklāts ilgus gadus uzturēt sakarus ar ASV slepenajiem dienestiem? No Rīgas!
Tur ir daudz kas ļoti mistisks. Rādās, ka šie noslēpumi nekad netiks atklāti. Fakts ir tāds, ka tēvs bija pietiekami nozīmīgs Rietumiem, lai tie viņu dažādos veidos sargātu. Nesen Minhenē runāju ar vienu slepeno dienestu vēsturnieku un pajautāju: vai mana meita, kas tagad ir pusaudze, kādreiz varētu tikt klāt visām šīm lietām? Un viņš teica: nē, tas ir aizzīmogots uz mūžiem, jo neviens slepenais dienests nevēlas, lai kas tāds nāktu atklātībā. Domājot par grāmatu, es vienam no CIP cilvēkiem, ar kuru mums agrāk bija ciešas attiecības, pirms vairākiem gadiem vēstulē jautāju, vai mēs varētu parunāt par šīm lietām. Viņš teica: tev un man 30 gadi ir ilgs laiks, taču slepenajiem dienestiem tas nav nekas. Viņš nevarēja un nevarēs par to runāt.

Varbūt Lešinskis Latvijā nebija viens?
Kaut kāda stipra aizmugure viņam bija, bet izskatās, viņš to bija izveidojis nevis šeit, bet Maskavā. Mēs nesekmīgi cenšamies noskaidrot, kurš tad bija tas cilvēks, kas viņu ieteica darbam no PSRS ANO sekretariātā Ņujorkā un pēc tam vēl “uzlika ķepu”, kad Latvijas PSR VDK kaut kas sāka šķist aizdomīgi un tā kavējās viņu izlaist. Katrā ziņā, kad pirmo reizi dzirdēju par tēva gatavošanos iziet uz pārbēgšanu, plāns bija, ka viņi abi ar otro sievu Rasmu pēc divu gadu nostrādāšanas ANO vēl atbrauks uz Latviju it kā atvaļinājumā, savāks kādas fotogrāfijas un dokumentus. Bet tad bija sazvanīšanās ar Ivaru Ķezberu Latvijā. Tēvs viņam jautāja, kāpēc mani tik ilgi nav laiduši ārā no Latvijas uz mēnesi ciemos. Es nevaru ne izstāstīt, cik reižu toreiz biju staigājusi pa visādām “komitejām”, līdz pati veicu dažas pārdrošas darbības un aizbraucu uz Maskavu noskaidrot, kāpēc mani nelaiž. Ķezbers tēvam bija pateicis: “Kad atbrauksi uz Latviju, pastāstīšu.” Tēvs to uztvēra kā signālu, ka draud kas slikts un jārīkojas. Kamēr mani sūtīja skatīties stulbas amerikāņu filmas, izrādījās, ka Rasma mājās jau kārtoja mantas…

Ja jūsu tēvs būtu uzrakstījis otro grāmatu, ko bija iecerējis, viņš kļūtu par latviešu “Viktoru Suvorovu”?
Droši vien. Drīz pēc tam, kad spērām savu soli un palikām ASV, viņš jau runāja par to grāmatu. Ar latviešu lietām viņš vispār netaisījās neko darīt. Viņš gribēja iekļauties amerikāņu apritē. Bet tad tomēr kaut kas viņu pamudināja vispirms sākt rakstīt “Kalpības gadus”. Taču tas nebija galvenais, ko viņš vēlējās darīt. Viņš Amerikā gribēja veidot akadēmiska vēsturnieka karjeru. Vēsture viņu vienmēr bija interesējusi. Kaut kādas aizķeršanās dēļ tēvs neaizstāvēja disertāciju par Pievolgas vāciešu deportācijām, taču viņš to uzrakstīja un tā ir. To grādu Kolorādo universitātē viņš principā būtu dabūjis. Viņš diezgan daudz braukāja uz Eiropu, labi zinot, ka tur var būt bīstami, bet ar to arī viss īsti nav skaidrs. Viņš it kā brauca uz vēsturnieku konferencēm, bet skaidrs, ka viņu tur sargāja. CIP visu saskaņoja ar Vācijas slepeno dienestu. Tos pavedienus varētu šķetināt vēl un vēl, taču trūkst konkrētas informācijas. Tur var tikai kaut ko tā apkārt apjaust. Skaidrs, ka viņš diezgan daudz informācijas deva angļu un zviedru slepenajiem dienestiem, tad kāpēc ne vāciešiem?

Vai jūsu rīcībā ir kādi materiāli, kas ļautu turpināt šo tematu?
Materiāla ir daudz, taču tas viss ir kaut kā “apkārt”. Var tikai mēģināt garus izsaukt (smejas). CIP pēc tēva nāves savāca daudz viņa papīru. Bija lietas, kas viņus neinteresēja, bet savāca kalendārus, piezīmju grāmatiņas, tamlīdzīgas lietas. Domāju, vai nevajadzētu tomēr reiz viņiem uzrakstīt un painteresēties, vai nevar kaut ko no tā atgūt?

Sanita Upleja: Mēs neceļam jaunu valsti (aizstāv VDK aģentu piesatināto 4.maija republiku)

http://www.la.lv/mes-necelam-jaunu-valsti/
Kad likās, ka šā brīža sabiedriskajā sarunā viss ir jau pateikts par čekas mums kaklā uzkārto akmeni jeb maisiem, no aizokeāna tālēm Austrālijā braši atskanēja kāda jauna latviešu studenta gana skaudrais jautājums: “Dāmas un kungi, kā jūs domājat uzcelt jaunu valsti?” Jautājums it kā vietā, un ir pat likumsakarīgi, ka šī jautājuma pirmais formulētājs ir trimdas latviešu vēsturnieks Uldis Ģērmanis, no kura stafeti pārņēmis jau Latvijas brīvvalstī uzaudzis jauns cilvēks. Ar šo jautājumu U. Ģērmanis retoriski atbildēja NIP biroja žurnālistiem 1997. gadā Stokholmā videointervijā par VDK tēmu, un tagad jaunais students to piesauc šīs pašas tēmas sakarā.
Arī man, sākotnēji izlasot šo jautājumu un tīmeklī noklausoties sarunas fragmentu ar U. Ģērmani, šāds visnotaļ atmaskojošs jautājums par to, kā var uzcelt jaunu valsti, pilnīgi un galīgi nepārcērtot saites ar veco, totalitāro režīmu, likās vietā un precīzs.
Līdz brīdim, kad es atskārtu juridisko niansi, ka mēs kopš 1990. gada neceļam un neveidojam jaunu valsti, bet gan atjaunojam 1918. gadā dibināto, 1940. gadā iznīcināto un vien de iure piecdesmit gadus pastāvējušo. Šo juridisko faktu radīja virkne likumsakarību, un no tā arī izriet vesela rinda likumsakarību.
Gan tad, kad mēs tiešām radījām savu valsti 1918. gadā, gan tad, kad pēc padomju verdzības pusgadsimta to atjaunojam, mēs šo valsti veidojam un lipinām kopā no tāda materiāla, kāds nu mums ir pieejams. 1918. gadā tas materiāls bija ar cara impērijas cirstajām rētām, aizvainojuma un savstarpēja naida nogulsnēm tautas dvēselē. Un arī brīvvalsts atjaunošanas brīdī pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā mūsu valsts un sabiedrības veidošanai izejmateriāls bija tāds, kāds nu tas varēja būt pēc piecdesmit gadiem zem brutālas totalitāras varas okupācijas.
Cara impērijā valdošais beztiesiskums, nevienlīdzība un nežēlība pietiekami dziļi ietekmēja daudzu latviešu dzīves uztveri, lai viņi nejustos apmierināti ar savas kapitālistiskās brīvvalsts sasniegumiem un turpinātu nosliekties par labu stipri sārtajām sociāldemokrātu idejām, ja raugāmies pirmskara Saeimas vēlēšanu rezultātos un politiķu savstarpējos ķīviņos. Savu lomu spēlēja arī Krievijas impērijas “tautu cietumā” mākslīgi saasinātās attiecības starp dažādām etniskām un reliģiskām grupām, kas vairāk traucēja nekā palīdzēja jaunās valsts celšanā.
Savstarpēja neuzticība starp dažādām grupām, slāņiem un partijām, nespēja vienoties sabiedrības kopīgu mērķu vārdā kā mūžam tekošs ūdens grauza, līdz sagrauza demokrātiskās brīvvalsts jaunos un trauslos pamatus. Tāpēc ir diezgan likumsakarīgi, ka pret 1934. gada apvērsumu neiebilda lielas tautas masas, jo īstas brīvības un atbildīgas demokrātijas trauslie asni vēl nebija paspējuši sazaroties pietiekami blīvā un stipri iesakņotā dzīvžogā, kas spētu pretoties stiprākām vēja brāzmām un liktenīgām viesuļvētrām.
Brīvvalsts sāpīgais zaudējums un pazemojošie sekojošo okupāciju gadi bija gana laba mācība, lai tautas lielākā daļa gan ietu uz barikādēm, gan pacietīgā un demokrātiskā procesā atjaunotu savu valsti, neraugoties uz to, cik materiāli labi vai slikti nodrošināti vai pietuvināti varai viņi bijuši padomju okupācijas laikā. Arī padomju impērija, protams, bija tautu cietums, taču siltas vietas zaudēšana pie cietuma pirmā jeb labākā galda var būt pietiekami labs iemesls, lai pretotos vai vismaz nepiedalītos cietuma mūru nojaukšanā.
Ja mēs pavisam godīgi paraugāmies uz tā laika notikumiem – daudzskaitlīgajām tautas manifestācijām, Tautas frontes veidošanos un citiem politiskajiem procesiem –, tad nav noliedzams, ka padomju impērijas mūru graušanā vienlīdz aktīvi piedalījās latvieši ar ļoti dažādu vēsturisko pieredzi un statusu padomju impērijā. Mērs bija pilns lielākajai daļai mūsu tautas, pat ja katram savu iemeslu dēļ.
Un tad, kad cietuma mūri bija sagrauti, mēs sākām atjaunot savu valsti vienīgajā vietā un laikā, kāds bija iespējams, ar vienīgo mums pieejamo materiālu. Līdz ar to rezultāts ir tāds, kāds tas vēsturiski ir iespējams, nevis tāds, kādu katrs no mums iedomājās savos sapņos. Sapņi, iedomas un ideāli ir viena lieta, taču vēsturiskā nasta, ko katra latviešu dzimta ir iznesusi un turpina nest uz saviem kamiešiem, ir tā, kas veido dzīves īstenību 21. gadsimta Eiropas Savienības dalībvalstī Latvijā.
Vai bija iespējams sākt celt pilnīgi jaunu valsti un sabiedrību, kā to gribētos ne vienam vien trimdas latvietim vai jaunās paaudzes pārstāvjiem, kuriem nav tiešas vēsturiskas pieredzes no dzīves padomju īstenībā? Diezin vai, jo tādā gadījumā mums būtu pilnībā jāatbrīvojas no tā izejmateriāla, kāds te bija brīvvalsts atjaunošanas brīdī. Vai tas ir iespējams brīvā un demokrātiskā sabiedrībā? Visticamāk, ka ne.
Tāpēc mana atbilde uz jautājumu, kā jūs domājat uzcelt jaunu valsti, ir tā, ka mēs neceļam jaunu valsti jeb, līdzībās runājot, mēs tikai varam audzēt un kopt jaunus un spēcīgus dzinumus no vecā stumbra un mūžsenajām saknēm. Vienlaikus paturot prātā, ka, pārāk sparīgi ar cirvi vicinoties, tautas dzīvības koks var arī nokalst pavisam.

Jaunietis par VDK: Dāmas un kungi, kā tad jūs gribat uzcelt jaunu valsti?

http://www.la.lv/damas-un-kungi-ka-tad-jus-gribat-uzcelt-jaunu-valsti/

Autors ir Artūrs Butāns, Biznesa menedžmenta students Sidnejā, Austrālijā
Ir pienācis tas brīdis, kad par čekas maisiem runā gandrīz katrā virtuvē, bārā un gaitenī. Nu jau arī plašsaziņas līdzekļos. Brīvā Latvijā dzimušajiem viedoklis jautāts netiek. Tā, kā savā viedoklī neesmu viens, tad nolēmu padalīties. Šeit būs jauna latviešu studenta replikas par apkārt dzirdēto un lasīto.
Pirmais, kas iekrīt acīs, ka viedokli par čekas maisiem jautā tiem, kuri paši ir vairāk vai mazāk saistīti ar čeku.
Visiem ir skaidrs, ka čekisti ir pāridarītāji, bet tauta ir upuris. Tad kāpēc nevienā sižetā vai diskusijā netiek intervēti politiski represētie – tie, kuri cieta visvairāk. Tā vietā runā čekisti vai viņu laikabiedri, kuri cenšas lietu notušēt.
Ja salīdzinām šo traģēdiju ar ģimenes attiecībām, tad sanāktu, ka vīrs, kurš pamatīgi slānījis savu sievu, tagad tiek intervēts un ar gudru ģīmi spriež par to, kāpēc tā darījis un citādi neesot varējis, jo tādi laiki bijuši. Un mēs jaunie vispār lai turam muti, jo nesaprotam, ka citādi toreiz nevarēja. Turpretī sievai šādā situācijā neviens vārdu nedotu un atvainošanos viņa nesagaidītu.
Vai nesanāk tā, ka ar šo piemēru viņi audzina nākamo stukaču un sievu sitēju paaudzi?
Rokpelnis atzīstas sadarbībā ar čeku. Esot bijis VDK ziņnesis jeb stukačs. Rakstnieks saka, ka bijis vājš un naivs. Daļa sabiedrības viņam applaudē un sauc par īstu vīrieti.
Drosme atzīstama, un kalpo par piemēru citiem. Taču der nest prātā, ka cilvēks, kurš sadarbojies ar pasaules asiņaināko režīmu, klusējis pat 27 miera un brīvības gadus, sāk runāt tikai tagad, kad zeme deg zem kājām. Pie tam, savā runā tā arī nevienā vietā tautai neatvainojas.
Pirms piedodam un applaudējam, varbūt pagaidīsim arī šo personu cilvēcīgu atvainošanos(nevis attaisnošanos)?
Čekas maisus neesot vērts atvērt, jo ziņas par lielajiem čekistiem jau sen esot Maskavā.
Ja tā ir taisnība, tad kāpēc ir tik liela pretesība maisu atvēršanai?
Šajā video vēstures doktors Uldis Ģērmanis lieliski izskaidro, ka lielie čekisti jau tāpat tautai ir zināmi. Nemitīgi mums cenšas iestāstīt, ka – es jau neko, es tikai ziņnesis biju – taču jāsaprot, ka uz mazajiem ziņnešiem jau balstijās viss čekas un kompartijas darbs.
Lietuvieši atverot čekas maisus atroda tajā slaveno aktieri Donātu Baņoni. Raimonds Pauls izsakās, ka viņam vienalga vai Baņonis sadarbojies ar čeku, jo galvenais, ka labs aktieris.
Vai profesionāls talants un izdevusies karjera(diez kāpēc tik laba izdevusies?) drīkst kalpot par atrunu jebkurai nodevībai, kolaboracionismam vai pat noziegumam? Jāatceras, ka runa ir par slēptu nodevību, bez atzīšanās un piedošanas lūgšanas.
VDK izpētes komisijas vadītājs Kangeris saka, ka VDK kartotēkā ir 583 kultūras darbinieki.
Ņemot vērā, ka sabiedriskajos medijos inteliģences un ekspertu lomas pārsvarā ieņem cilvēki, kuru vecums un statuss pieļauj iespēju sadarbībai ar čeku, pirmais darāmais darbs būtu tur veikt paaudžu maiņu un diplomātiski izolēt šos cilvēkus no sabiedriskās domas veidošanas, lai, tā teikt, mēs sāktu pamazām atvērt čekas maisus arī savā domāšanā.
Noskatoties šo Ulda Ģērmaņa interviju, rodas sajūta, ka viņš to būtu teicis vakar nevis 1997.gadā. Vai esam turpat, kur bijām?
 Jautājums paliek: Dāmas un kungi, kā tad jūs gribat uzcelt jaunu valsti?

Agris Liepiņš: Maisu atvēršana nenovēršama. Sāk čamdīt ļaužu noskaņojumu

http://www.la.lv/sabiedriskas-domas-sagatavosana/


Neņemos spriest, kādu motīvu vadīts, dzejnieks Jānis Rokpelnis atzinās sadarbībā ar čeku. Otra cilvēka ādā neielīdīsi, kurš gan un ar kādiem svariem nosvērs, cik viņa grēksūdzē patiesas nožēlas un cik aprēķina. Tomēr, vērojot atsauksmes plašsaziņas līdzekļos, top skaidrs, ka dzejnieka teiktais lieliski iederas un tiek izmantots sabiedriskās domas uztaustīšanai un attiecīgi tās sagatavošanai pirms čekas maisu atvēršanas.
Acīmredzot valdošā elite ir samierinājusies ar domu, ka čekas maisus tomēr nāksies atvērt. Iepriekšējos gadus tika uzsvērts, ka maisu saturs, visticamāk, nebūs pilnīgs, dažādi specdienesti jau sen no tiem izņēmuši viņiem svarīgās kartītes. Lai vajadzīgajā mirklī varētu manipulēt, atstāti vien to cilvēku uzvārdi, kuri aktīvi darbojas šodienas Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Lai aizsargātu savu klientūru, izņemti arī to ziņotāju vārdi, kuri piekrituši sadarboties ar Latvijas Republikas drošības dienestiem. Tā teikt – neredzamās frontes cīnītāji pēc sirds aicinājuma, ziņotāji visām varām. SAB un Drošības policija gan kategoriski to noliedz, bet bez šiem mūžīgajiem ziņotājiem apgrūtināta informācijas vākšana ir jebkuras valsts drošības dienestiem. Gadu desmitiem tika teikts – maisu saturs būs nepilnīgs, iekšā palikušas vien maznozīmīgas zivteles, pēc maisu atvēršanas vienus apsūdzēs, bet īstie ļaundari izspruks cauri sveikā. Līdz šim sabiedrībai nododamā vēsts skanēja – nav vērts rakņāties pa pārpalikumiem, sen viss jau izvazāts!
Laikam jau tomēr kaut kas pāri palicis, jo šobrīd vēstījums ieguvis pilnīgu citus akcentus. Kā garām­ejot, kā iestarpinājums citā sarunā parādās frāzes – vai sabiedrība ir gatava uzzināt, ka daudzu tautā mīlētu varoņu vārdi atrodas čekas maisos? Vai tas nebūs nevajadzīgs šoks latvju tautai un nesagraus mūsu sapņus? Gandrīz kā lūgums un aicinājums – attopieties, kam tas vajadzīgs!
Maisu atvēršanas diena nenovēršami tuvojas, tāpēc steidzami jārīkojas, jāsāk čamdīt ļaužu noskaņojumu un aizvien uzstājīgāk jāveido uzskats, ka sadarbība ar čeku daudziem sanāca naivas nezināšanas pēc, ka nekādu ļaunumu viņi nenodarīja un vispār – cilvēks ir vājš savā garā, viegli iespaidojams un bailīgs. Kuram gan negadās paslīdēt grūtā dzīves situācijā, kurš apgalvos, ka ir nevainīgs kā jaundzimis zīdainītis? Lai tas, kurš bez grēka, pirmais met ar akmeni! Šajā kontekstā lieliski noder Rokpeļņa atzīšanās, patiesas nožēlas pilna vai liekuļota, tam nav nekādas nozīmes. Visās avīzēs dzejnieka dvēseles kliedzieni, televīzijas intervētāji stāv rindā, un aizvien skaidrāk top redzams, ka sabiedrība grib apmierināt vien savu ziņkāri, apkārtējiem īstenībā ir vienalga. Pie televizoriem sēdošajiem drīzāk dzejnieka žēl, viņi mākslinieku saprot un īpaši nenosoda. Dažbrīd pat uzteic par drosmi un uzdrīkstēšanos. Raugoties no smadzeņu skalotāju pozīcijām, tā jau ir liela uzvara, bet panākumi vēl jānostiprina. Kā pēc burvju nūjiņas vēziena sāk birt stāsti par tautā mīlētiem aktieriem un rakstniekiem, kuri apzināti vai represīvo iestāžu salauzti savulaik radīja melīgus, padomju režīmus slavinošus darbus. Interesanti, ka mākslinieki, kurus piemin, nav vairs šaisaulē, tātad sabiedrības noskaņojumu tausta, atsaucoties uz dižgariem, kuriem skādi nodarīt vairs nevar. Piemēram, Vilis Lācis. Pēc ieņemamā amata viņam nācās sadarboties ar LPSR drošības orgāniem. Andrejs Upīts, čekista Arvīda Pelšes pierunāts, 1967. gadā uzbruka trimdā mītošajiem latviešu rakstniekiem propagandas sacerējumā “Bezsaules noriets”. Arī Mirdza Ķempe 1968. gadā, padomju tankiem iebrūkot Prāgā un apspiežot “Prāgas pavasari”, uzrakstīja dzejoli “Brāļu tautai ejam palīgā”. Melīgu rakstu ražošana pati par sevi vēl neliecina, ka esi VDK aģents, bet tomēr izskatās aizdomīgi. Nesaprašām var paskaidrot, ka tā nav viennozīmīgi vērtējama spēle, jo apstākļi un nosacījumi, kādos notikusi sadarbība, vienmēr ir komplicēti. Vai tāpēc nelasīsim Viļa Lāča “Zvejnieka dēlu”, vai metīsim ārā no grāmatu plauktiem Andreja Upīša “Zaļo zemi” un Ķempes dzejoļu krājumus? Ko tad mēs lasīsim? Lai pamatīgāk nostiprinātu jau panākto, piemeklēti tiek piemēri tepat kaimiņos. Arī izcilais un šobrīd jau aizsaulē mītošais lietuviešu aktieris Donats Baņonis, izrādās, bija VDK ziņotājs ar segvārdu Broņus. Jaunais vēstījums sabiedrībai skan šādi – visi dancojām pēc vienas stabules, drosmīgos var tēlot tie, kuriem nepiedāvāja sadarboties! Būtu piedāvājuši, gan jau sadarbotos, kur gan spruktu! Tā taču bija parasta lieta, nav ko kaunēties, tādos laikos nācās dzīvot.
Līdz čekas maisu atvēršanai palicis kāds pusgads. Pa šo laiku sabiedrības doma būs ieregulēta pareizā virzienā, tad nāks laiks dzīvajiem, tautā karsti mīļotiem un cienītiem sabiedriskajiem darbiniekiem. Izskatās, ka viņu būs krietns pulciņš. Kā būs, tā būs. Runājot Šveika vārdiem – lai būtu, kā būtu, kaut kā taču būtu, jo nekad nav bijis, ka nekas nav bijis.