''Čekas maisu'' izpētes komisija atklāj, kuras ministrijas īpaši traucējot viņu darbam

http://nra.lv/latvija/232302-cekas-maisu-izpetes-komisija-atklaj-kuras-ministrijas-ipasi-traucejot-vinu-darbam.htm

Ziņu aģentūra LETA, 20.decembris 2017, 19:52

Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas darbu īpaši centušās traucēt Tieslietu ministrija (TM) un Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), pauda Saeimas deputāts Mārtiņš Šics (LRA).

Trešdien Latvijas Reģionu apvienības frakcijas deputāti tikās ar VDK zinātniskās izpētes komisijas pārstāvjiem - tās vadītāju Kārli Kangeru, Juri Stukānu un Ilmāru Poikānu, lai iepazītos ar komisijas paveikto, aktuālo situāciju un noskaidrotu, kāds būs sagaidāmais darba rezultāts.
"Nav šaubu, ka ir notikusi politiski ieinteresēta komisijas darba kavēšana, ko pavadījusi daļēja dokumentu iznīcināšana pārvietošanas procesu laikā starp institūcijām. No arhīva esot pazuduši arī iepriekšējo komisiju izmeklēšanas dokumenti un "mistiski" noklīduši pat tiesās izskatītie materiāli. Atšķirībā no citām valstīm, kuras jau sen atvērušas savus arhīvus, pie mums "čekas" upuriem likumdevēji lieguši iespēju uzzināt, kuri ir bijuši tie varmākas, kuru darbības rezultātā viņi ir cietuši. Esmu pārliecināts, ka tā ir bijusi apzināta pie varas esošo politiskā griba, kas nedeva un nedod iespēju upuriem uzzināt drošības iestāžu ziņotāju vārdus," atzina Šics.

Pēc viņa domām, VDK zinātniskās izpētes komisijas darbība ir tikusi kavēta, veicot formālas destruktīvas darbības un tās joprojām turpinās. "Uzskatu, ka īpaši komisijas darbu centusies traucēt TM tās ministra Dzintara Rasnača (TB/LNNK) pārvaldībā, kā arī IZM Kārļa Šadurska (V) vadībā. Vēl joprojām aktīvi tiek meklēti dažādi iegansti, lai nepieļautu šo izpētes materiālu publiskošanu," atzina Šics.

Viņš ir pārliecināts, ka deputātiem jāpieprasa Satversmes aizsardzības biroja vadītājam Jānim Maizītim publiskot viņa vadītās iestādes sagatavoto informāciju par ziņotāju jeb informatoru statistiku, kas vairs nav slepeni materiāli. "Piemēram, ir zināms, ka to vidū ir bijuši 583 kultūras darbinieki. Ziņotāju vidū ir arī daudzi nacionālās kustības pārstāvji jeb "vecbiedri", Atmodas laika aktīvisti. Jāņem vērā, ka iepriekšējo komisiju sastāvā esošajiem varas partiju pārstāvjiem ir bijusi iespēja iepazīties ar arhīvu materiāliem. Nav pārliecības, ka tie nav tikuši izmantoti atsevišķu personu un partiju interesēs. Uzskatu, ka komisijai jāpabeidz uzsāktais darbs un materiāli jānodod publiskai pieejamībai," atzina Šics.
Arī deputāts Juris Viļums (LRA) norādīja, ka pēc sarunas ar komisijas pārstāvjiem ir skaidrs, ka valdība, dodot darba uzdevumus un, organizējot tās darbu, ir bijusi nekompetenta, un, iespējams, tās darbība pat bijusi apzināti kaitnieciska.
"Pozitīvi ir tas, ka jautājums par VDK zinātniskās izpētes komisijas darbu tika aktualizēts šobrīd, pirms tas ir pabeigts un vēl iespēja kaut ko uzlabot. Esmu pārliecināts, ka informācijas pieejamības un dokumentu publiskošana ir sabiedrības un valsts drošības interesēs. Visi eksperti apliecina, ka "čekas maisu" saraksts nav pilnīgs. Pati svarīgākā daļa neatrodas Latvijā, un tajā noteikti neatrodas tie padomju nomenklatūras darbinieki, kuri vistiešāk sadarbojās ar VDK un kuri joprojām ir pietuvināti valdība," uzskata Viļums.

Gobziņš un Zagorskis taisnojas, ka nav bijuši "čekas" aģenti

http://nra.lv/latvija/politika/28861-gobzins-un-zagorskis-taisnojas-ka-nav-bijusi-cekas-agenti.htm

Kristaps Kārkliņš, 11.augusts 2010, 8:17

"Ko jūs? Tas nevar būt. Es jums neticu," uzzinot, ka aktieris Rolands Zagorskis (Daugava – Latvijai) ir sadarbojies ar bijušo LPSR Valsts drošības komiteju (VDK) kā šī dienesta aģents, Neatkarīgajai saka viņa bijusī sieva, Latvijas Nacionālā teātra aktrise Gunta Virkava.

Viņa apgalvo, ka R. Zagorskis savulaik ir bijis saistīts ar komunistisko partiju, vadot Drāmas teātra šūniņu, taču aktrisei nekad nav ienācis prātā, ka dzīvesbiedrs būtu strādājis par aģentu. Tolaik viņš uzņēmies partijas sekretāra pienākumus. Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) atzinumā Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) norādījis, ka ne tikai R. Zagorskis, bet arī pazīstamais mūziķis Roberts Gobziņš (Pēdējā partija) un vēl pieci citi kandidāti iekļauti šajos sarakstos.
Noliedz sadarbību
Abi sabiedriskie darbinieki ir neizpratnē par to, ka viņu personas dati it kā ir iekļauti "čekas" sarakstos. "Pirmdienas vakarā šo faktu uzzināju no savas partijas. Es nekādā veidā nekad neesmu bijis VDK aģents," taisnojas 10. Saeimas deputāta amata kandidāts R. Zagorskis, kas atzīst, ka viņš savulaik četrus mēnešus iesaistījies komunistiskā partijā par tās sekretāru. "Tolaik es biju viens no pirmajiem, kurš iestājās, ka jālikvidē komunistiskā partija. Šonedēļ sazinājos ar CVK juristi, un viņa teica, ka tas [iespējamā atrašanās šajos sarakstos] tiešām ir fakts un tas ir kolektīvs fui, taču tas neliedz man kandidēt vēlēšanās," apgalvo Daugava – Latvijai deputāta kandidāts R. Zagorskis.
Viņš neizslēdz iespēju vērsties tiesā, jo tikai tādā veidā iedzīvotājiem ir iespēja noskaidrot taisnību par iespējamo atrašanos "čekas" sarakstos. "Eventuāli tas varētu būt izdevīgi maniem noliedzējiem, jo tas ļauj malt šo tēmu vairākkārt," piebilst R. Zagorskis.
Pie vienas vietas
Latgales reģionā ar pirmo numuru Pēdējā partijā startējošais R. Gobziņš, lūgts komentēt CVK publiskoto informāciju, ironizē: "Par lielu pārsteigumu atklājies, ka tajos slavenajos "čekas" maisos, kuri kaut kur stāv jau otro gadu desmitu, kāds kaut kad ievietojis arī manu vārdu."
Mūziķis par šo atklāsmi ir pārsteigts, jo pirms piektās Saeimas vēlēšanām, kad viņš 1993. gadā kandidēja no tautā sauktās muļķu partijas jeb vēlēšanu apvienības Latvijas laime, izdevās pierādīt, ka viņš nav "čekas" aģents. "Toreiz tika pierādīts, ka neesmu aģents, tāpat kā daudzi citi radošie [darbinieki], kas bija populāri. Man tas bija pie vienas vietas, jo kandidēju no muļku partijas. Brīnos, ka naivums par šo jautājumu tiek kustināts šodien. Manuprāt, sabiedrība nav vairs tik dumja, lai ticētu "čekas" maisiem. Īstu aģentu neviens nedabūs ārā no "čekas" maisiem līdz mūža galam, ja viņš pats to nevēlas," Neatkarīgajai stāsta R. Gobziņš.
Kā vienu no versijām, kāpēc R. Gobziņa vārds kārtējo reizi ir uzpeldējis, mūziķis min 1985. gadu, kad beidza dienestu padomju armijas slepenajā karaspēka daļā. Tolaik viņš parakstīja VDK anketu par noslēpuma neizpaušanu. Paraksts apliecināja, ka gadījumā, ja R. Gobziņu uzrunā kāds spiegs, vēloties minēto noslēpumu nopirkt, izspiest vai izvilināt, mūziķim nekavējoties par to jāziņo VDK.
Tāpat viņš ironizē, ka no piecu gadu vecuma pratis gan vācu, gan angļu valodu, tādēļ, iespējams, jau tolaik viņu noskatīja kā perspektīvu jauno izlūku.
Taisnība tiesā
Bijušais TSDC vadītājs Indulis Zālīte konkrēto sabiedrisko darbinieku atrašanos šajos sarakstos nepārzina, jo "to var komentēt tikai tiesa. Tā var noskaidrot, vai konkrētā persona ir bijusi "čekas" sarakstos un kāds ir bijis statuss. Katram iedzīvotājam ir iespēja pavaicāt, vai viņš ir iekļauts šajos sarakstos. Jebkurš var atnākt un bez maksas uzzināt, tikai nepieciešams iesniegums," Neatkarīgajai klāsta I. Zālīte. TSDC ir Satversmes aizsardzības biroja (SAB) struktūrvienība, taču pēc kādas centra darbinieces teiktā TSDC vadītāja Zinta Ābola un SAB preses sekretāre Baiba Rāta-Saliņa vakar bija devušās "darba izbraukumā", tāpēc nekādu papildu informāciju medijiem nebija iespējams uzzināt.
Neliedz kandidēt
Pārsteigums par aktiera R. Zagorska iespējamo atrašanos "čekas" sarakstos bija arī partijas Daugava – Latvijai valdes priekšsēdētājam Bilam Strupulim. "Jautājumu par R. Zagorska iespējamu atrašanos šajos sarakstos partijas valde vēl nav skatījusi. To, visticamāk, darīsim ceturtdien, taču pagaidām vienīgais, ko deputāta kandidāts var darīt, ir vērsties tiesā, lai noskaidrotu patiesību," uzskata B. Strupulis.
No TSDC sniegtās informācijas izriet, ka septiņi 10. Saeimas vēlēšanu deputātu kandidāti varētu būt vai ir sadarbojušies ar bijušo LPSR VDK kā šā dienesta aģenti. Tas nozīmē, ka šīm personām nav aizliegts kandidēt vēlēšanās, taču sadarbības fakts ar VDK būs jānorāda ziņās par kandidātiem, kas vēlētājiem būs pieejamas vēlēšanu interneta mājaslapā, vēlēšanu iecirkņos, informē CVK informācijas nodaļas vadītāja Kristīne Bērziņa.
Bez R. Zagorska un R. Gobziņa, iespējams, "čekas" sarakstos ir Saskaņas centra deputātu kandidāts Ēriks Didrihsons, Par prezidentālu republiku kandidāts Aivars Saliņš, Tautas kontroles kandidāts Ēriks Tīrums un Zaļo un zemnieku savienības kandidāts Arvīds Ulme.

Sadarbību ar VDK atzinuši Andrejevs, Lācis, Taivans, Rokpelnis. Ko gaida pārējie 500?

http://www.la.lv/sadarbibu-ar-vdk-atzinusi-andrejevs-lacis-taivans-rokpelnis-ko-gaida-parejie-500/

LINDA KUSIŅA
-ŠULCE,27. decembris, 2017
Lielu sabiedrības viļņošanos izraisījusī dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanās sadarbībā ar Valsts drošības komiteju (VDK), ko tautā sauca par čeku, liek atcerēties, ka Latvijā nav daudz to sabiedrībā zināmo cilvēku, kuri publiski atzinuši savu sadarbošanos. Ārsts, bijušais politiķis Georgs Andrejevs, bijušais LU rektors Ivars Lācis, LU profesors Leons Taivans – tas ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms daudzums. Taču, kā min VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris, atsaucoties uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) kādreizējo vadītāju Induli Zālīti, VDK kartotēkās esot 583 kultūras darbinieki no kopā 4300. J. Rokpelnis intervijā min, ka par ziņošanu čekai atzinies arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, taču šis apgalvojums, šķiet, nav īsti korekts.
Jānis Rokpelnis laikrakstā “NRA” publicētajā intervijā uzsver – dokumentā, ko viņš 1985. gadā parakstījis, kļūstot par VDK aģentu ar segvārdu Miķelis, nekas nav bijis teikts par ziņošanu, tikai par to, ka nevienam neizpaudīs informāciju par VDK darbu. Šķitis interesanti izpētīt, kā darbojas VDK, un pēc tam par to uzrakstīt, taču neko nav par čekas struktūru uzzinājis. “Vai esmu pret kādu izstrādājis nelietību? Nē, tas nav manā dabā. Nevienu neesmu nodevis, par provokatoru neesmu strādājis. Mans darbs bija analītika: palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas,” stāsta Rokpelnis. Tāpat viņš nav par savu darbošanos čekā ņēmis naudu, jo “būdams neticīgs, tomēr atcerējos par Jūdas grašiem un atteicos no jebkādas samaksas”. Tagad atzinies, jo jau ilgu laiku jutis sirdsapziņas ēdas.
“Man ir sajūta, ka esmu slepkava un ka es sevī nēsāju šo līķi. Esmu nogalinājis savu dzīvi, pats sevi un savu godīgumu. Esmu sodīts par savu iedomību un lepnību. Tas ir vislielākais grēks – lepnība. Es lepojos, ka nebiju sasmērējies ar padomju sūdiem. Es taču biju pilnībā pārliecināts par sevi, ka viņiem – čekistiem – nav nekādu kompromatu pret mani un ka viņi ar mani neko nevar izdarīt. Bet viņi izdarīja visu. Un kāpēc es atzīstos? Tāpēc, ka esmu vecs cilvēks, un, ja mani ķers infarkts vai insults, es būšu attīrījis savu sirdsapziņu,” intervijā saka Rokpelnis.
Atzinušies Andrejevs, Lācis, Taivans
Jānis Rokpelnis ir retais cilvēks no kultūras un zinātnes darbinieku vides, kas Latvijā publiski atzinis sadarbību ar čeku. Jau 20. gadsimta 90. gados to izdarījis bijušais ārlietu ministrs, ārsts, diplomāts Georgs Andrejevs, pērn savu sadarbību ar VDK atzinis arī Latvijas Universitātes (LU) profesors, bijušais rektors Ivars Lācis. Arī LU profesors, Tuvo Austrumu pētnieks Leons Taivans, intervijā paziņojis, ka sadarbojies ar VDK.
Georgs Andrejevs savu sadarbību ar VDK publiski atzina un nožēloja publiskā vēstulē, kas tika publicēta laikrakstā “Diena” 1994. gada 28. maijā, bet Ivars Lācis to pateica 2016. gada augustā intervijā žurnālam “Ir”. “Jā – esmu sadarbojies, nē – nevienu neesmu denuncējis,” toreiz pauda Lācis. Savukārt Leons Taivans, 2015. gadā intervijā Latvijas Radio 4 raidījumam „Aleksandra studija” teica, ka pats savulaik ir atzinis savu sadarbošanos ar VDK un aicinājis to pašu darīt arī pārējiem padomju specdienestu slepenajiem aģentiem Latvijā, rakstīja portāls puaro.lv.
“Esmu visu to notikumu dalībnieks un aculiecinieks un esmu sadarbojies ar VDK. Savu saistību ar VDK es vēl deviņdesmitajos gados pastāstīju rakstā laikrakstam, tāpēc nevienam vairs nav noslēpums, ka esmu bijis VDK aģents. Man kā vēsturniekam ir ļoti interesanti vērot, kā cilvēki, kuri toreiz bija pie varas, arī šobrīd ieņem amatus valdībā, neraugoties uz nacionālas valsts izveidošanos. Tie paši cilvēki, kuri veikli mainīja krāsu no sarkanās uz sarkani-balti-sarkano. Tas ir ļoti interesanti. Deviņdesmitajos gados es nācu klajā ar iniciatīvu, ka būtu labi, ja visi tie, kuri savulaik sadarbojušies ar VDK, atklātu kārtis, publiski atzīstot to un līdz ar to pagātnei pieliekot punktu. Es pats tā izdarīju, tā bija mana personīgā iniciatīva. Es cerēju, ka gūšu atsaucību, taču neviens mani neatbalstīja,” teica L. Taivans.
Viņš arī intervijā piebilda, ka atzīstoties sadarbībā ar VDK neko nav zaudējis, jo neesot darbojies politikā. Bet kāpēc sadarbojies? “Iemesls, kāpēc es sadarbojos ar VDK, bija ļoti vienkāršs, es taču biju otrās, pat trešās šķiras cilvēks: pirmkārt, esmu latvietis, otrkārt, mans tēvs ir garīdznieks. Tēvs mani, protams, brīdināja, lai es nekādā gadījumā nesadarbojos. Bet man šķita, ka esmu gudrāks un sāku muļķot VDK. Tas man kādu laiku izdevās. Pēc tam manu mānīšanos atklāja un pašu aiztrieca ratā.”
Vai Jānis Stradiņš atzinies?
Dzejnieks Jānis Rokpelnis intervijā “NRA” uz jautājumu, ko ieteiktu citiem, kuri arī bija ziņotāji, atbild: “Ir taču atzinušies vairāki cilvēki… Jānis Stradiņš, piemēram, viņu joprojām tauta grib par iespējamo Latvijas prezidentu. [..]” Te gan jāpiebilst, ka mediju arhīvos nav tādu ziņu, ka akadēmiķis Jānis Stradiņš būtu publiski atzinies par apzinātu sadarbību ar VDK.
VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis, asociētais profesors Dr. hist. Jānis Taurēns savā publikācijā “Kā publiski analizēja LPSR Valsts drošības komitejas aģentu un informatoru identitāti, sadarbību?” atgādina par kādu faktu saistībā ar J. Stradiņu, kas notika 22 gadiem: “1995. gadā risinājās viena no sabiedriskajām debatēm par VDK aģentu kartotēkas publiskošanu. Šo diskusiju lielā mērā izraisīja Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršana. 1995. gada 12. aprīlī Triju Zvaigžņu ordeņa domes lēmums apbalvot 57 sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. II šķiras ordeni bija paredzēts piešķirt ne tikai Ivaram Godmanim, Ufem Elemanam Jensenam un Imantam Ziedonim, bet arī Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidentam Jānim Stradiņam.
Paziņojumam sekoja Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieres, TSDC darbinieces Lidijas Doroņinas-Lasmanes un TSDC direktora Induļa Zālītes vēstules, kurā tika pausta neizpratne un sašutums sakarā ar to, ka apbalvoto vidū ir cilvēki, kuru uzvārdi atrodami Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošajā VDK kartotēkā. [..] Par šo vēstuli bija informēts Jānis Stradiņš, kurš tāpēc lūdza sniegt izziņu par sevi TSDC. TSDC apliecināja, ka viņa vārds atrodams VDK aģentūras kartotēkā. Atsaucoties uz nespēju pakļaut sevi “pazemojošo tiesas procedūru izturēšanai” un vēlēšanos veltīties zinātniskajam un literārajam darbam, Stradiņš atteicās no apbalvojuma un no Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekļa pienākumiem.” Tā raksta J. Taurēns.
Toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1995. gada 28. aprīlī ar J. Stradiņa atļauju publicēja šādu viņa vēstuli prezidentam: “A.god. Valsts prezidenta kungs, sekojot L.Doroņinas–Lasmanes kundzes vēstulei, nekavējoties pieprasīju izziņu par sevi Latvijas Republikas Totalitārisma seku dokumentācijas centrā, no kuras izrādījās, ka mans uzvārds ir atrodams centra kartotēkās.
Nekad neesmu uzskatījis sevi par VDK aģentu vai ziņu pienesēju šai komitejai, nedz arī esmu rakstījis ziņojumus ar paša parakstu vai kādu segvārdu ne par vienu no kolēģiem iekš– un ārzemēs. Esmu gan rakstījis zinātniskas atskaites par vairākiem ārzemju komandējumiem, kuras toreiz reglamentētā oficiālā kārtā iesniegtas Latvijas PSR ZA, PSRS ZA, Latvijas PSR Ministru padomes zinātnes un tehnikas nodaļai, tāpat sakarā ar ārzemju braucieniem ir bijušas pārrunas ar attiecīgo resoru darbiniekiem, kas gan nav stādījušies priekšā kā VDK darbinieki. Kādu laiku esmu darbojies Latvijas Kultūras sakaru komitejas zinātnes sekcijā, ko nekad no sabiedrības neesmu slēpis, toreiz neapzinoties šīs komitejas saistību ar VDK. Pārlūkojot tagad savas vecās atskaites par ārzemju komandējumiem uz Šveici, Vāciju, Zviedriju, Somiju, Japānu, tajās pie labākās gribas nespēju atrast nekā kompromitējoša.
Taču acīmredzot šie kontakti varēja būt iegansts iekļaušanai kādā VDK kartotēkā, ko esošā likumdošana varētu uzskatīt par apzinātu sadarbību ar VDK. Acīmredzot totalitārisma ēna iesniedzas tālu mūsdienās. Piezīmēju, ka šī iekļaušana kartotēkā ir notikusi bez manas ziņas un piekrišanas.
Nejūtos vainīgs ne pašmāju, ne ārzemju kolēģu priekšā, nedz arī sajūtos darījis kaitējumu Latvijai vai kādu zinātniskās ētikas pārkāpumu. Taču nerodu sevī ne morālus, ne fiziskus spēkus, ne pietiekamu veselību garo un pazemojošo tiesas procedūru izturēšanai, lai atspēkotu sadarbību, jo atlikušo mūža daļu tomēr vēl vēlos veltīt zinātniskam un literāram darbam.
Labi saprotu, ka šis paziņojums iedragās manu reputāciju. Taču tāds nu acīmredzot ir liktenis, ka par visu kādreiz ir jāmaksā, un tas, kas gribējis pajādelēt uz tīģera muguras, riskē nokļūt tīģera midzenī, kā rakstīja prezidents Dž.F.Kenedijs. Mana kļūda ir tā, ka agrāk neesmu painteresējies Totalitārisma seku dokumentācijas centrā par šo lietu. Ceru, ka tie, kas mani pazīst ilgus gadus, neuzlūkos mani par “stukaču”, bet tos, kam ir cits viedoklis, par pretējo pārliecināt netaisos.
Izsaku pateicību gan tiem, kas tika izvirzījuši manu kandidatūru Triju Zvaigžņu ordenim, gan ordeņa Domei un Jums, Valsts prezidenta kungs, par šīs atzinības piešķiršanu, taču nejūtos tiesīgs to pieņemt šajā situācijā, lai nekompromitētu ordeni un tā Domi.
Tāpēc vēlos atlūgties arī no Triju Zvaigžņu ordeņa Domes locekļa pienākumiem.
Viss sacītais tomēr nevar atņemt man apziņu, ka esmu darījis pozitīvu darbu Latvijas labā. Ceru, ka šī vēstule palīdzēs apzināties izlīguma nepieciešamību mūsu sabiedrībā un attīrīties katram no mums, kas šādu nepieciešamību izjūt.
Ar patiesu cieņu, Jūsu Jānis Stradiņš.”
Līdz ar to nav īsti korekts J. Rokpeļņa apgalvotais, ka J. Stradiņš ir atzinis, ka bijis VDK ziņotājs.
Lustrācija – nokavēta?
Leons Taivans un Georgs Andrejevs savulaik intervijās izteikušies, ka ar savu rīcību vēlējušies veicināt atklātību sabiedrībā. “Esmu teicis jau vairākkārt – ir vajadzīga perlustrācija. Lai čekas savervētie cilvēki piesakās īpašai komisijai, kas izvērtē, ko katrs no viņiem ir darījis un kādas tam ir bijušas sekas. Ja kāda dēļ ir cietuši cilvēki, lai saņem sodu,” aicināja Andrejevs.
Šāda lustrācija notika Lietuvā, kur 2000. gadā bijušajiem VDK aģentiem un informatoriem bija dots pusgads, lai brīvprātīgi atzītu savu sadarbību ar šo iestādi. Iespēju izmantoja vairāk nekā 1500 cilvēki, kuru liecības īpašā komisija ierakstīja slepeno datu bāzē, bet tie, kas neuzdrošinājās pieteikties valsts varas iestādēm un lustrācijas kampaņas laikā tiks atmaskoti, riskēja zaudēt darbu ne tikai valsts iestādēs, bet arī atsevišķās privātās struktūras, turklāt viņu vārdi varēja tikt publiskoti.
Latvijā oficiāla lustrācija tā arī nav notikusi, bet VDK zinātniskās izpētes komisija 2015. gadā vienbalsīgi pieņēma lēmumu, ka vēsturiskās patiesības, vārda brīvības un sabiedrības saliedētības vārdā jānodrošina pilnīga un tūlītēja visu VDK dokumentu, arī Satversmes aizsardzības birojā esošo, nodošana atklātībai un brīvai pētniecībai bez līdzšinējās diskriminācijas. Savukārt Jānis Rokpelnis uzskata – čekas maisus nedrīkst vienkārši atvērt: “Lustrācijas laiks ir nokavēts, maisus vajadzēja atvērt uzreiz, 1991. gadā. Spriežot pēc sevis, un es esmu novests līdz ārprāta robežai, varētu sekot pašnāvības – ja maisu saturu tā vienkārši nopublicētu.”
31. maijs tuvojas
Vēl aizvien nav skaidrības par to, kas notiks ar tā dēvēto “čekas maisu” saturu, un nav arī pārliecības, ka līdz nākamā gada 31. maijam, kas minēts kā pēdējais datums, līdz kuram VDK izpētes Zinātniskajai komisijai bija zinātniski jāizpēta un jāizvērtē materiālais un morālais kaitējums, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem, to izdosies izdarīt. Pašlaik likumā noteikts, ka pēc VDK dokumentu zinātniskās izpētes, kas jāveic līdz 2018.gada 31.maijam, tie jāpadara publiski pieejami.

Rokpelnis mēģina parādīt, ka čekas maisus nevajag publicēt

http://www.la.lv/min-ka-rokpelna-atzisanas-par-vdk-var-but-politiski-motivi/

Dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanās par sadarbību ar čeku, var bnūt politisku motīvu vadīta, intervijā Latvijas Radio pieļāva bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris.
Kangeris piebilda, ka augsti nevērtētu Rokpeļņa atzīšanos. Ir cilvēku grupas, kas negrib pieļaut čekas maisu satura publiskošanu. Iespējams, ar Rokpeļņa gadījumu tiek mēģināts parādīt, ka VDK dokumentus nevajag publicēt.
Viņš uzsvēra, ka komisija nevienu cilvēku negrib sodīt vai aprunāt. Piemēram, Rokpelnis apgalvo, ka ar saviem ziņojumiem nav nodarījis nevienam kaitējumu. Varbūt tā ir, pieļāva Kangeris.
Kā piemēru viņš minēja akadēmiķi Jāni Stradiņu, kurš esot braucis komandējumos uz ārzemēm, lai piedalītos zinātniskās konferencēs un par tām, rakstījis atskaites. “Vai viņš kādam skādēja ar to? Viņš palīdzēja padomju sistēmai saprast rietumu zinātniskās pētniecības virzienus,” teica Kangeris.
“Latvijas Avīze” ir publiskojusi Stradiņa vēstuli Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, kurā skaidro savu saistību ar VDK un atsakās no Triju zvaigžņu ordeņa. “Nekad neesmu uzskatījis sevi par VDK aģentu vai ziņu pienesēju šai komitejai, nedz arī esmu rakstījis ziņojumus ar paša parakstu vai kādu segvārdu ne par vienu no kolēģiem iekš – un ārzemēs. Esmu gan rakstījis zinātniskas atskaites par vairākiem ārzemju komandējumiem,” norādījis Stradiņš.
Kā ziņots, Rokpelnis sadarbojies ar Latvijas PSR VDK, lai gan vienlaikus izjutis naidu pret čekistiem un komunistiem, to dzejnieks atzinis laikrakstam “Neatkarīgā Rīta Avīze” (NRA).
Kangeris šaubās, ka Rokpeļņa rīcība, varētu mudināt arī citus cilvēkus rīkoties līdzīgi.

Gulbis un Kovārnēns: māsa un brālis Verhovski čekas dienestā

http://www.la.lv/kovarnens-un-gulbis/

Inese Dreimane 5. janvāris, 2018

Inese Dreimane

5. janvāris, 2018

Foto no Okupācijas muzeja krājuma

Čekas aģenti pirmskara Latvijā Kira Verhovska – žurnāliste, bibliotekāre, vēlāk sevi pieskaitīja "vecajai inteliģencei" –, un viņas brālis Kirils Verhovskis. Uz abu ziņojumu pamata aprāvās daudzas dzīvības.

Pirmskara Latvijā krievu valodā izdotā laikraksta “Segodņa” un žurnāla “Dļa vas” līdzstrādnieci Kiru Verhovsku padomju drošības orgāni savervēja 1935. gadā. Viņas brāli Kirilu – gadu vēlāk. Viņu segvārdi bija “Ļebedj” (Gulbis) un “Gaļčonok” (Kovārnēns).
1940. gada 20. augustā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) Valsts drošības pārvaldes (UGB) darbinieki Rīgā arestēja žurnālistu Anatoliju Perovu-Busurinu. Viņš strādāja lielākajā Latvijas krievu laikrakstā “Segodņa”, tobrīd jau pārdēvētā par “Darba Avīzi”. Lietas izmeklēšanu uzdeva UGB Izmeklēšanas daļas darbiniekam, valsts drošības seržantam Andrejenko, kurš Latvijā bija ieradies no PSRS.
A. Perovam-Busurinam jau pirmās pratināšanas laikā lika nosaukt viņam zināmos “Krievu akadēmiskās biedrības” (RAO) dalībniekus. Viņš šajā biedrībā bija darbojies no 1937. līdz 1939. gadam. Kad pratināšana beidzās un arestēto aizveda no kabineta, izmeklētājs Andrejenko vēlreiz pārlasīja pratināšanas protokolus. No dažādajiem, tur minētajiem vārdiem acīs krita RAO bibliotekāre Kira Andrejevna Verhovska. A. Perovs-Busurins bija teicis, ka viņa esot ļoti nacionālistiski noskaņota, iestājusies par ebreju grautiņiem, ar riebumu izteikusies par Padomju Savienību, jo viņas tēvs 20. gadu sākumā nošauts Ļeņingradā. Te nu izmeklētājs aizdomājās pavisam nopietni: uzvārds viņam bija zināms, un ne tikai pa ausu galam dzirdēts. Iekšlietu tautas komisāra Alfona Novika sekretārs jau divus mēnešus bija Kirils Andrejevičs Verhovskis! Viņa sieva Valentīna – UGB Izmeklēšanas daļas sekretāre. Turpinot lasīt arestētā liecības, izmeklētājs sajutās pavisam nelāgi, jo šis Kirils Verhovskis izrādījās padomju varu nīstošās Kiras brālis. Seržants Andrejenko apzinājās, ka jebkura nevērība var viņu pašu no izmeklētāja pārvērst par apsūdzēto. Tādēļ viņš tajā pašā dienā uzrakstīja ziņojumu UGB vadībai. UGB priekšnieks Semjons Šustins deva rīkojumu ievākt par Verhovskiem ziņas. Tika pārbaudīta Kirila kadru anketa, kā arī aizsūtīts pieprasījums NKVD Galvenajai valsts drošības pārvaldei (GUGB) uz Maskavu. Pēc kāda laika no turienes tika saņemta atbilde: “Izziņa par Rīgas rezidentūras aģentiem “Ļebedj” un “Gaļčonok”…”
Verhovsku dzimtas “evolūcija”
“Ļebedj” un “Gaļčonok” abiem bija doti līdzīgi uzdevumi – vākt informāciju par krievu sabiedriskajām, politiskajām u. c. organizācijām, nodot ziņas rezidentūrai. Tieši šī uzdevuma izpildes nolūkos Kira piedalījās RAO darbībā, bet Kirils iekļuva “Jaunās paaudzes nacionālā – darba savienībā” (NTSNP). Tā bija emigrācijā radīta antikomunistiska krievu organizācija, kas Latvijā darbojās nelegāli. Uzdevumus Verhovski izpildīja cītīgi, par ko liecina šis citāts: “NKVD GUGB 5. daļas rīcībā esošie materiāli par baltgvardu organizāciju darbību, uz kuru pamata pēdējā laikā tiek veikti aresti, vairākumā iegūti no “Ļebedj” un viņas brāļa K. A. Verhovska.” “Pēdējā laikā” nozīmēja – kopš Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, kad aresti sākās jau nākamajā dienā un līdz augusta beigām bija apcietināti 462 cilvēki, 53 no viņiem kā visdažādāko “baltgvardu” un “baltemigrantu” organizāciju dalībnieki. Par traģisko likteni, kāds piemeklēja daudzus no viņiem, atbildīgi bija ne tikai čekisti, bet arī viņu informatori.
Kas bija šie Verhovski? Zināms, ka tēvs Andrejs Vladimirovičs bija dzelzceļa dienesta priekšnieks. Viņa sieva Serafima (dzimusi Kalniņa) – pareizticīgo garīdznieka Aleksandra Kalniņa un vācietes Elizabetes Banges meita. Vecākais Verhovsku bērns – meita Kira – piedzima 1906. gadā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ģimene aizbrauca uz Smoļensku, kur 1915. gadā piedzima dēls Kirils. Kopš 1916. gada Verhovski dzīvoja Sanktpēterburgā. Andreju Verhovski 1922. gadā arestēja “par kaitniecību transportā” un nošāva 1923. gada 11. septembrī, neraugoties uz to, ka viņa sieva personīgi brauca pie Ļeņina uz Maskavu un lūdza aizstāt nāves sodu ar citu soda veidu.
Ģimene atgriezās Latvijā, kad Kirils bija astoņus gadus vecs. Dzīve pēckara gados nebija nedz viegla, nedz nodrošināta. Pēc mātes nāves 1929. gadā Kirila audzināšanu uzņēmās viņa māsa. Paralēli krievu un latviešu valodai Kira pārvaldīja arī citas. Tas palīdzēja iekārtoties darbā “Segodņa”. Viņa tāpat nodarbojās ar grāmatu tulkošanu no angļu valodas uz krievu. Kirils pēc pamatskolas beigšanas 1931. gadā iestājās Krievu valsts ģimnāzijā, kuru beidza 1937. gadā. Vasarā un no mācībām brīvajā laikā viņš piestrādāja automobiļu garāžā, kā arī bija izsūtāmais “Segodņa” redakcijā. Tomēr materiālie apstākļi nevarēja būt vienīgais iemesls, lai aizrautos ar komunistiskām idejām. Pagājušā gadsimta 20. – 30. gados daudzi skolēni un studenti paralēli mācībām strādāja, lai sakrātu naudu izglītībai. Tomēr visi tādēļ vien nedrūzmējās rindā, lai kļūtu par slepenajiem ziņotājiem. Nav tiešu ziņu par Kirila saistību ar kādu komunistisku organizāciju, tādēļ jādomā, ka “austrumu virzienā” viņš, visticamāk, sāka lūkoties māsas iespaidā. Bet kas lika viņai, garīdznieka mazmeitai, kuras tēvu nogalinājuši komunisti, sadarboties ar tiem un ziņot par draugiem, kolēģiem, paziņām? Varbūt uz šo jautājumu spētu atbildēt psihologi vai pat psihiatri. Viens gan skaidrs – pēc Latvijas okupācijas Verhovskiem sākās labi laiki. Materiālās problēmas izzuda. Kirils ar sievu pārcēlās uz labiekārtotu trīsistabu dzīvokli Šarlotes ielā 39 (tagad – K. Valdemāra iela 133). Draugi un paziņas cienīja, kaut vai aiz bailēm, bet tas nekas. Lai baidās no jaunajiem “dzīves saimniekiem”!
Kirila liktenīgā kļūda
Vasaras arestu neskartie NTSNP dalībnieki 1940. gada rudenī sāka apjaust, ka Kirils Verhovskis ir nodevējs. Tika pieņemts lēmums viņu nogalināt, un Boriss Golubevs šim nolūkam izveidoja grupu no savu biedru vidus. Tomēr plānu īstenot neizdevās, jo pavisam drīz daudzus no viņiem apcietināja. Domājams, organizācijā darbojās arī citi čekistu iesūtīti ziņotāji, kā arī pietiekami daudz informācijas jau bija iegūts, pratinot agrāk arestētos. Visu 1940. – 1941. gadā arestēto Latvijas krievu, to skaitā NTSNP dalībnieku, likteņi līdz šim nav pilnībā noskaidroti. Zināma tikai daļa faktu. Viktoru Kopilovu nošāva 1941. gada 25. martā, bet Pāvelu Kopilovu, Borisu Haritonovu, Vladimiru Jurkeviču, Ivanu Nazarovu un Vasiliju Ņikitinu – 1941. gada 22. jūnijā. Viņu līķus vēlāk ekshumēja Baltezerā un Stopiņos. Astrahaņas cietumā 1941. gada 27. novembrī nošāva Borisu Golubevu, Nikolaju Indrušenoku, Vladimiru Vengeļevski, Vladimiru Petrovu-Demidovu, Zinoviju Solovjovu, Juriju Vankinu, Igoru Azejevu un Dmitriju Rižkovu. Lielākā daļa no tiem, kam piesprieda ieslodzījumu, mira gulagā no bada un slimībām.
Tikmēr Kirila Verhovska karjera 1941. gada sākumā bija pašā plaukumā. Likās, nekas vairs netraucēs virzīties aizvien tālāk. Taču 9. janvārī viņš pats savai nākotnei pārvilka svītru. Kirilam bija uzdots nogādāt dzelzceļa stacijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietniekam Vsevolodam Merkulovam adresētu sūtījumu. Tas bija pašrocīgi jānodod feldjēgeriem tālākai nogādāšanai uz Maskavu. Taču Kirils nokavēja. Kad viņš ieradās stacijā, vilciens jau bija sācis kustēties. Viņš pieskrēja pie vagona, iedeva sūtījumu pavadonim un lūdza to nodot feldjēgeriem. Šāda rīcība bija brēcošs slepenības noteikumu pārkāpums attiecībā uz īpaši svarīgu NKVD dokumentu nosūtīšanu. Viņš ne tikai iedeva sūtījumu nepiederošai personai, bet arī “izgaismoja” feldjēgerus – speciālus kurjerus, kuri nodrošināja svarīgu un pārsvarā slepenu dokumentu nogādāšanu! Padomju Savienībā jebkuru čekistu par šādu pārkāpumu iesēdinātu tuvākajā tukšajā kamerā un viņa tālākais liktenis būtu neapskaužams. Taču “jaunajās” republikās bija jārīkojas nedaudz “kulturālāk”. Kirils Verhovskis tika cauri ar izbīli un rājienu. Tomēr agrākās uzticēšanās vairs nebija. 1941. gada jūnijā viņu atvaļināja no darba orgānos un norīkoja uz “Spectorgu”. Ilgi jaunajā darbavietā strādāt neiznāca, jo sākās karš. Kirils Verhovskis kopā ar ģimeni un māsu Kiru bēga uz PSRS. 1941. vai 1942. gadā, būdams 201. Latviešu divīzijas karavīrs, viņš tika arestēts un notiesāts uz desmit gadiem. Formālais aresta iemesls nav zināms, un tam arī nav īpašas nozīmes. Pēc sprieduma pasludināšanas Kirilu nenosūtīja uz nometni, bet gan uz fronti, kur viņš krita 1942. gada 28. jūlijā. Vīra arests kļuva par iemeslu, lai 1944. gadā Valentīnai Verhovskai tiktu atteikta pieņemšana darbā NKVD. Viņas tālākais liktenis nav zināms.
“Vecā inteliģente”
Kiras Verhovskas sadarbība ar čekistiem un vaina arestos nebija noslēpums Latvijas krievu vidū. Pēc kara, emigrācijā Minhenē, rakstniece Irina Saburova 1947. – 1949. gadā uzrakstīja romānu “Vecpilsētas kuģi”. Par saviem paziņām un pat draugiem ziņojošās žurnālistes Varvaras Vereskovas prototips bija tieši Kira Verhovska, ko priekšvārdā apstiprina autore.
Kara laiku Kira pavadīja evakuācijā: 1943. gadā dzīvoja Omskas apgabalā, bet 1944. gadā – Toboļskā, kur strādāja amatniecības skolā. Pēc kara atgriezās Latvijā un, spriežot pēc visa, turpināja uzturēt sakarus ar valsts drošības orgāniem. 50. un 60. gados viņa strādāja LPSR Ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrībā. Tikšanās ar viņu grāmatā “Kalpības gadi” piemin bijušais VDK darbinieks Imants Lešinskis. Viņš raksta, ka vienā no ārzemju delegācijas pieņemšanām Rakstnieku savienības namā Kira stādījusies priekšā kā Emīlija Benjamiņa – bijusī “preses karaliene” un nama īpašniece…
Kira bija pazīstama arī 60. gadu inteliģences aprindās. Pie viņas viesojušies dzejnieki Vadims Perelmuters, Anatols Imermanis, Vizma Belševica. Šķiet, “vecās inteliģences” pārstāves tēls kalpoja kā magnēts tā laika mākslas pasaules cilvēkiem. Diez vai kāds spēja iedomāties, ar ko patiesībā viņam darīšana un kādas problēmas var sekot sirsnīgai sarunai pie tējas tases.
Par Kiras Verhovskas dzīves pēdējiem gadiem informācijas nav. Viņa nomira 1980. gadā. Dzīvo vidū, šķiet, vairs nav arī to, kuriem “Ļebedj” un “Gaļčonok” dēļ nācās iziet cauri NKVD cietumiem un nometnēm. Taču saglabājušās liecības un palikušas atmiņas. Šajā gadījumā – ar asiņu smaku. Savu cilvēku asiņu.

Jundze atbild Raupam: Nevajag rīkot raganu medības!

http://www.la.lv/arno-jundze-edvinam-raupam/
5. janvāris, 2018
ARNO JUNDZE, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs*
Ja jau Edvīns Raups, Baiba Strautmane un citi interesējas, ko Arno Jundze teiks kā LRS priekšsēdētājs VDK maisu jautājumā, tad te ir mana atbilde. (Arī atbilde uz Edvīna principiālo komentāru “Latvijas Avīzē”). Pagari iznāca, piedodiet, bet arī problēma nav mazā.
Edvīn, saki godīgi, vai tu tiešām nezināji, ka Rokpelnis bijis VDK aģents? Viņš taču to simtām reižu ir runājis visos iespējamos tusiņos: ar dzejniekiem, presi, ko tik vēl! Pat es, nedzejnieks, nerakstnieks, kultūras žurnālists to zināju gadus padsmit. To jau sen bija apnicis klausīties. Un vēl romānā uzrakstīja skaidrā tekstā. Saki, kurš čekists gan spētu izturēt Jānis Rokpelnis analītiskos izklāstus, ko viņš vakar pie Kiviča raidījumā stāstīja? Ne jau velti čekists aizgāja no darba orgānos. Bet vecis Jānis ir, jo atzinās, nevis turpināja melot pats sev.
Starp citu, tas dzejnieks, kura vārdā nosaukto biedrību tev ir tas gods vadīt (E. Raups ir Aleksandra Čaka biedrības valdes priekšsēdētājs – red.), Saranskā sadarbojās ar Ārkārtas komiteju (ČēKā, no kuras arī cēlies vārds čeka) un piedalījās Antonova bandu iznīcināšanā. Palasi Silvijas Radzobes grāmatā, kādas dziesmas viņš dziedāja pēc 1945. gada, bet ņem vērā, ka tas ir rakstīts, Čaku mīlot. Patiesība ir krietni neglītāka. Tas pats mēģinājums nogāzt Andreju Upīti no Literatūras institūta direktora krēsla vien bija ko vērts. Un sūdīgās recenzijas un drausmīgie panti… Gan jau esi lasījis un to visu zini. Vienkārši saslēdz šīs atsevišķās epizodes vienotā bildē.
Mēs abi vadām tādas biedrības, kādas vadām. Vai man tagad būtu jārīko raganu medības, kamēr nav pieejami dokumenti, fakti? Vai Čaka biedrība vai Rakstnieku savienība spēs algot profesionālu komisiju, kas to visu izvērtēs, ja arhīvu atvērs? Jūs jau tagad pat ar vienu savu Sašiņu galā nevarat tikt, tāpēc, ka nav dukas aizbraukt uz Krieviju un patiesību noskaidrot.
Man ir 270 biedri, daudz vairāk mūžībā aizgājušu biedru, klasiķu, tautas sirdsapziņu, balto tēvu, par kuriem laikabiedri zina teikt – “ieradās pasākumā viegli iesilis, divu čekistu pavadībā”. Man ir šī slavenā Jāzepa Danovska fotogrāfija, apskaties to Zigmunda Skujiņa rakstos, kur Latvijas un trimdas 80. gadu dzejas elite kopā ar čekistiem draudzīgi smaida pie čekas vasarnīcas sētas. Un ko, piemēram, teikt par Baltvilku (dzejnieks, atdzejotājs Jānis Baltvilks – red.), kuru Rokpelnis pie Kiviča raidījumā pieminēja, kas par polšu kafejnīcā visu čekistam tāpat vien izstāstīja. Vai viņš būtu cienījamāks par formāli darbā pieņemtu ziņotāju. Un, sasodīts, kas tad patiesībā notika ar manu elku Māri Melgalvu?
Varu runāt tikai savā vārdā. Es ceru, ka mēs LRS ar šo problēmu galā tiksim, bet kontekstā ar visu parējo valsti, jo rakstnieki nav īpašāki par VEF proletāriešiem, LZA pētniekiem, Mākslinieku savienību vai visu augstskolu 2. un 5. nodaļām. Es ceru, ka mēs nerīkosim nekādas Tengiza Abuladzes “Grēku nožēlošanas”, kas reiz jau bija pilnīga nejēdzība, lai uzņemtos visas Latvijas un trimdas tautiešu vainu un atbildību tāpēc, ka sensāciju alkstošiem pikantu izklaižu cienītājiem gribētos kaut ko asu uz brokastlaiku. Ļoti ceru, ka tā pirmām kārtām būs vispirms mūsu organizācijas iekšēja darīšana, nevis publisks realitātes šovs “Lai rakstnieki pamuld un izpērk mūsu grēkus, kamēr mēs taisām biznesu” LV 100 priekšvēlēšanu karuselī.
Šo es esmu pateicis. Vairāk neteikšu. Apsaukājiet mani, kā gribat, esmu pieradis, bet, ja reiz esmu Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, tad man par saviem biedriem ir jāstāv (es nesaku – jāpiesedz), arī tad, ja kādam no viņiem izdevies iekāpt lielā mēslu čupā. Ja tā nebūs, tad ar ko mēs atšķirsimies no PSRS rakstnieku organizācijām, kas savus biedrus denunciēja, kaunināja, stučīja, pieprasīja sodīt ar cietumsodu.
Kas attiecas uz Jāni, pirms Ziemassvētkiem viņš man zvanīja, teica, ka nāks ārā no skapja un palūdza Elitas tālruņa numuru. Es teicu, ka respektēju viņa izvēli, un man tā joprojām šķiet cienījama, kaut rakstnieki pēc tās atkal iznāk vienīgie grēkāži.
Lai jums visiem laba diena un viela pārdomām, dāmas un kungi!*
*Ieraksts Arno Jundzes Facebook kontā.

Dzejnieks Edvīns Raups: Stukači un īsti veči (nosoda VDK aģentu Rokpelni)

http://www.la.lv/stukaci-un-isti-veci/
Edvīns Raups, dzejnieks
5. janvāris, 2018
Labi pazīstot dažus ļoti liberāli noskaņotus cilvēkus visās jomās, moralizēt negribas nemaz, taču manā izpratnē kaut kādām demarkācijas līnijām, izejot ielās, jābūt. Savā guļamistabā, lūdzu, sēdi un klauvē pie dēļa vai glaudi papardi, vienalga. Kamēr tas netraucē kaimiņu. Ja sāk traucēt, tad būs vien par kaut ko jāvienojas. Vai jāaprok kaimiņš. Vai sevi.
Dzejnieks Jānis Rokpelnis, atzīstoties sadarbībā ar padomju režīma represīvo aparātu Valsts drošības komiteju, tautā sauktu par čeku, labi zināja, ko dara, un to arī visiem skaidri izklāstīja. To, ka stukača arods kopš senseniem laikiem ir ļoti netīrs arods, ko neciena pat darba pasūtītāji. To, ka viņš ir labprātīgi parakstījis aģenta kartīti, jo čekists izskatījies labs cilvēks. To, ka ir sabendējis savu dzīvi un labo vārdu un sevi nīst. Skumji un sāpīgi. Es arī esmu pietiekami ilgi dzīvojis padomju laikā un zinu, par ko ir runa. Par kādām bailēm.
Taču tajā 27. decembra pēcpusdienā, kad internetā izlasīju Jāņa atzīšanos, mani visvairāk satrieca kas cits. Lasot un klausoties dažu savu kolēģu komentārus par šo faktu, es labu brīdi sēdēju kā sastindzis, nespēju noticēt, ka ir divdesmit pirmais gadsimts, Latvijas valsts, kurā komunistu partija aizliegta ar likumu. Īsais kopsavilkums: man stāsta, ka VDK stukačs Jānis Rokpelnis ir īsts vecis, malacis, ka viņš tagad ir labāks… Es ticu, ka dzejnieks Jānis Rokpelnis dažiem ir labs draugs, ka viņš būtu kaut kā jāuzmundrina, bet tā – dēvēt stukaču, kurš atzinies divdesmit gadus par vēlu (arī to viņš pats atzīst, runājot par lustrāciju), par īstu veci, nē, mīlīši, īsts vecis viņš būtu, ja nebūtu parakstījis to liktenīgo kartīti.
Likteņi ir dažādi, un reālpolitikai ir savi nežēlīgi noteikumi. Zinu. Bet astoņdesmitajos gados vairs sen nebija nekādi Staļina laiki, kad par atteikšanos sadarboties šāva nost vai sūtīja uz Sibīriju. Jā, varēja liegt izbraukt uz ārzemēm, varēja likt sprunguļus karjeras izaugsmē un tamlīdzīgi. Bet Jānis šādus aizbildinājumus ne presē, ne televīzijā nemin, viņš vienkārši piekrita stučīt, precīzāk, kā viņš saka, analizēt situāciju rakstnieku vidē. Īsts vecis. Turklāt visus šos noklusētos divdesmit gadus viņš mierīgi varēja turpināt stučīt. Jo stukačam nedrīkst ticēt, to zina katrs bērns. Jebkurš saprotošs tēvs aizrādīs dēlam, kurš atskrējis par kaut ko pasūdzēties, ka stučīt nav labi. Bet, Jānītis, lūk, malacis, un to saka rakstnieku sabiedrisko organizāciju vadītāji, uz kuru pleciem ir arī sava daļa politiskas atbildības par publiski paustiem viedokļiem.
Labi, es piekrītu, ka šī ziņa bija šoks, nebija laika formulēt viedokli, bet tad nu ir jāpasaka arī “B”. Piemēram, šis ir gadījums, kad es gribu zināt, ko par šo faktu domā Latvijas Rakstnieku savienības (RS) valde? Vai tad sadarbībā ar čeku vairs nav nekā nosodāma? Jo citādi rodas iespaids, ka RS tiešām ir bijusi un paliek kārtīga čekas stukaču kalve un viņu aizstāve. Kur gan citur lai čekisti meklē inteliģentus aģentus? Rodas iespaids, ka čekistu, bijušo un esošo, mūsu valstī jo-projām ir nesamērīgi daudz un viņiem ir nesamērīgi liela ietekme uz cilvēku prātiem. Par to mudina domāt kaut vai internetā klīstošā, klasiskā čekistu demagoģijas stilā ieturētā intervija ar SAB bijušo (it kā) darbinieku Arnoldu Babri. Par it kā raganu medībām. Kādas vēl medības, ja cilvēks visu pats izstāsta?! Bet tā ir cita saruna.
Un tad šī atsaukšanās uz draugu būšanu. Šīs bailes pateikt vismaz to pašu, ko pasaka pats Rokpelnis. Lasot komentārus, brīžiem liekas, ka mēs, padomju dzīves produkti un vēlāk bargie padomju režīma kritiķi, pretpadomju saukļu skandētāji barikādēs, esam jau laimīgi aizmirsuši, kas bija čeka, kompartija. Arī astoņdesmito gadu beigās viedokļi dalījās par to, ir vai nav jāstājas kompartijā. Es uzskatīju, ka nav. Kaut gan saprotu arī to, ka bez nacionālajiem komunistiem balsojums par Latvijas neatkarību varēja būt krietni citāds. Taču arī šai padomju sistēmas nogrieznī komunists un VDK aģents nebija viens un tas pats. Pati VDK ieteica nevervēt par aģentiem augsti stāvošus komunistus. Tā būtu tāda kā sava karoga smērēšana.
Nav jau neviens jānolinčo (bet Rokpelnis to ar sevi izdara bez citu palīdzības), iespējams, ka pēc tā saukto maisu atvēršanas rakstnieku vidū tiešām būs gadsimta šoks. Un tad? Vai tad kādam liekas, ka pāreja no vienas politiski ekonomiskas sistēmas uz pilnīgi citu ir tāda gluda pastaiga, patīkama cimdu apgriešana uz otru pusi, ko daudzi komunisti un čekisti arī izmantoja? Es tā nedomāju. Lai radītu tiešām jauna tipa valsti, rūgtas asaras televīzijas kameru priekšā būtu vajadzējis liet ne tikai lieliskajam kolhoza priekšsēdētājam komunistam Albertam Kaulam.
Lidija Doroņina-Lasmane atzīst, ka čekas arhīvos un maisos ir daudz tādu cilvēku, kas neko nav ziņojuši un darījuši čekas labā un pat neapzinās, ka šajā kartotēkā atrodas. Taču tas nav Jāņa Rokpeļņa gadījums. Es piekrītu, ka īstais maisu atvēršanas laiks ir sen nokavēts, taču uzskatu, ka tie ir jāatver – bet ar rūpīgiem komentāriem, citādi nav jēgas. Jo tiešām, ne visi tur ir tādi kā Jānis Rokpelnis.
Un nekāds haoss mūsu valstī neiestāsies un nebūtu iestājies arī deviņdesmitajos, ja, pateicoties lustrācijai, kādu krietnu daļu aģentu un citu čekistu būtu varējuši mierīgu prātu nelaist pie atbildīgiem amatiem, kuros sēžot viegli turpināt vecos sakarus, piemēram, biznesā, ko dažkārt saucam par valsts izzagšanu. Protams, gan toreiz, gan tagad ātri atrastos jauni veiksmīgi karjeristi un imidžmeistari. Latvieši ir talantīgi. Arī Jānis Rokpelnis ir talantīgs, taču šobrīd atrašanās vienā organizācijā ar tādu čekas aģentu, par kādu viņš pats sevi pataisa, manī raisa nepatīkamas sajūtas. Līdzpiederību čekai. Līdzvainu.
Nē, es nevēlos aicināt kādu izslēgt no Rakstnieku savienības, jo pats jēdziens “izslēgt” manī raisa asociācijas ar padomju režīmu, politiku, varu. Ar kaut ko tumšu. Taču no tā gaišāk nekļūst. Tomēr Rakstnieku savienības, organizācijas, kas ir rakstnieku sabiedriskā seja, nevis tās biedru dzeja, viedoklis par oficiāli reģistrētu sadarbību ar čeku gan ir vajadzīgs. Un, ja arī šādu darboņu izrādītos vai puse padomju laiku rakstnieku, pati literatūra no tā nabagāka nekļūst. Taču es ceru, ka Rakstnieku savienība parādīs stāju, īsta veča stāju, kas neapkauno tos cilvēkus, kas cietuši no okupācijas varas un kas pret to cīnījušies.
Vismaz tik daudz. Ir tikai pieklājīgi, tātad morāli atbildīgi, ka atraitne kādu brīdi pasēro, iekams iziet pie nākamā vīra. Puse Austrumvācijas bija šokā, ka otra puse izrādījusies viņu slepenā dienesta aģenti. Toties tagad šiem cilvēkiem – un lielā mērā arī Austrumvācijai (velkot paralēles ar Padomju Latviju) – nav jāmokās dvēseles pārmetumos kā Jānim Rokpelnim. Vismaz ne tik ļoti.

LU rektors Ivars Lācis VDK aģents - "Sagūstīts cilvēciski"

https://irir.lv/2016/8/25/sagustits-cilveciski

Māra Miķelsone 25. augusts , 2016

Profesors Ivars Lācis par lustrāciju, “čekas maisu” atvēršanu un sadarbību ar VDK
Pirms pāris nedēļām Latvijas Universitātē (LU) notika LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas un Latvijas vēstures institūta rīkota konference «Lielais brālis tevi vēro: VDK un tās piesegstruktūras», un trešās dienas diskusijā LU bijušais rektors, LU fonda valdes priekšsēdētājs, profesors un akadēmiķis Ivars Lācis nāca klajā ar atzīšanos, ka arī viņš savulaik ir sadarbojies ar padomju varas represīvo Valsts drošības komiteju (VDK). Lācis ir otrā publiski pazīstamā persona, kas sadarbības faktu ir atklāti atzinusi. Pirmais to 1994.gadā izdarīja ārsts un politiķis Georgs Andrejevs.

Ar Lāci tiekamies LU viņam un otram bijušajam rektoram Mārcim Auziņam atvēlētajā kabinetā ēkā Raiņa bulvārī. Te, kā saka Lācis, “pagājuši 50 gadi no mana mūža”, kopš 1966.gadā viņš iestājies Latvijas Valsts universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē.

Konferencē teicāt, ka “ārkārtīgi smagi 35 gadus dzīvot ar apziņu, ka varbūt esi noziedznieks”. Sanāk, ka jūsu saistība ar VDK sākusies no 1981.gada, kad bijāt fizikas doktorants. Kā tas toreiz notika? Kas jūs uzrunāja un kāpēc?
Esmu sadarbojies ar Valsts drošības komiteju tā vai citādi. Toreiz nebija doktorantūras, toreiz bija aspirantūra. Mana sastapšanās ar vervēšanas aģentiem bija jau pēc aspirantūras beigām. Šī sastapšanās notika šajā pašā ēkā, kur mēs tagad sēžam – Latvijas Valsts Pētera Stučkas vārdā nosauktajā universitātē (LVU). Tikšanās pēc uzaicinājuma notika universitātes 1.daļā (tā LPSR pārvaldes iestādē bija specdienestu piesegstruktūra – red.).
Tolaik biju beidzis aspirantūru un biju pasniedzējs Pusvadītāju fizikas katedrā, kas ir mana darbavieta kopš 1968.gada. Uzaicinājuma iemesls droši vien bija divi fakti. Pirmais, ka atkārtoti dažādos materiālos, anketās vismaz divas reizes noteikti – 1974. un 1976.gadā, kad kā jauns pasniedzējs nesaprotamā veidā biju universitātes studentu ārzemju braucienu vadītājs, [biju noklusējis dažas biogrāfijas lietas]. Lai dotos ārzemju braucienā un, pasarg’ Dievs, vēl kā vadītājam, bija jāaizpilda vesels lēvenis papīru. Šajos papīros bija vairāki jautājumi: vai jūs vai jūsu ģimenes locekļi ir bijuši leģionā vai citādi darbojušies pret padomju varu, vai jums ir radi ārzemēs? Pēc tiem parametriem man vajadzēja atbildēt ar “jā” un tad izklāstīt, kas tur ir, bet es to biju noklusējis. Līdz ar to biju melojis, un melot nedrīkst. Biju “melnais puisis”. Es domāju, ka bija vēl citas reizes, kad rakstiski apliecināju savu “politisko tīrību”. Tātad tie bija manis rakstīti un parakstīti dokumenti.
Otrs stāsts ir par to, ka biju pieteicies kā stažieris trešajam ārzemju ceļojumam, kā toreiz tas tika uzskatīts, profesionālam braucienam uz Šveices Augstāko tehnisko skolu Cīrihē – ETH Zuerich. Mani uz sarunu uzaicināja persona, kuras vārdu patiešām neatceros, un domāju, ka tas nebija universitātes darbinieks. Man tika parādīti paša rakstītie apliecinājumi, ka esmu tīrs padomju pilsonis, kāds es īstenībā nebiju. Otrā [galda] pusē bija viņu savāktā informācija par maniem radiem, par manu tēva brāli, tēva māsas vīru un tā tālāk un tālāk… Tas bija 1981.gadā. Situācija bija relatīvi skaidra – jā, es esmu melojis. Tātad – vai tāds, kurš melo, drīkst būt Latvijas Universitātes pasniedzējs? Tas bija primārais [jautājums].
Arī sarunā [LU konferencē runātāji] minēja to, ka šie [VDK] ļaudis jau nebija sētas puiši, viņi bija ļoti gudri psihologi, faktiski viņi spēlēja uz cilvēka bailēm. Žurnālā “Ir” (rāda vecāku “Ir” numuru ar rakstu “Bailēm ir cena”) raksta, ka bailēm ir cena, bet es domāju, ka bailēm nav cenas. Bailes ir reālas, tas ir subjekts, ar kuru vienmēr ir jārēķinās. Tēvs man iemācīja, ka nebaidās tikai muļķi. Bet bailes ir jācenšas kaut kā organizēt.
Toreiz man atstāja iespēju domāt – vai nu sadarbojies ar mums, vai universitātes durvis tev ir slēgtas. Un arī brauciens, kas profesionāli likās ļoti interesants, tev nekad ”nespīdēs”. Drīkst jau domāt, nekur nav jāsteidzas.
Ko izdomājāt?
Ar ko tad toreiz pakonsultēsies? Es konsultējos ar divām personām – ar savu tēvu, kurš mani vienmēr mācīja, kas ir okupācija, un savu sapratni par Latviju. Otrs bija mans kolēģis, faktiski mans skolotājs no Pusvadītāju fizikas katedras. Kolēģis toreiz pasmaidīja, jo arī mana jautājuma forma droši vien bija riskanta – nebiju vairs jauns, bet biju kārtīgi nobijies. Viņš lika manīt – “cosi fan tutte” (tā dara visi – itāļu val.), ka faktiski diez kādu opciju man nav.
Pēc kāda laika mēs atgriezāmies pie šī stāsta, jo mani atkal sameklēja. Vairākums no tiem, kas ir bijuši saistīti ar sadarbību, stāstījuši, ka viņiem bija jāparaksta kaut kāda balta lapa, visticamāk, ka uz baltas lapas bija jāraksta kaut kādi teikumi, un tad to visu parakstīji. Par vienu esmu pilnīgi pārliecināts, ka es ierakstīju, ka nekad nesniegšu ziņas par fiziskām personām un nevienu nedenuncēšu. Man smaidot atbildēja, ka tas nav svarīgi. Tāds ir sākums.
Kā noritēja tikšanās ar VDK darbiniekiem?
Šveikam bija tāds labs mērskaitlis – ducis, kas ir vairāk nekā skaitlis. Kopumā es laikā no 1981. līdz 1989.gadam kādu duci reižu esmu ticies ar personām, kuras sākotnēji nebija universitātes personas. Pēdējais bija LU Cietvielu fizikas institūta direktora palīgs jeb vietnieks, es pat nezinu, kādos jautājumos, uzvārdā Timohins, kas tevi laiku pa laikam uzrunāja un izvaicāja. Par posmu Šveicē viņi ieguva tehnisku informāciju, smieklīgu “eksperta” viedokli, bet LPSR teritorijā tās bija “tukšas”, teatrālas sarunas par un ap notikumiem universitātē.
Tagad, no mūsdienu skatpunkta veroties, es domāju, ka tam [informācijas sniegšanai] nebija jēgas. Es braucu uz [Šveices] universitāti, tur visi darbi bija publiski pieejami, ikviena universitāte ir publiska. Cīrihes ETH es piedalījos interesantos pētījumos, man tika doti patstāvīgi uzdevumi, tos izpildot kopā ar kolēģiem, rezultātus varējām nopublicēt prestižos izdevumos. Es Cīrihes augstskolā 1982.gadā biju 10 mēnešus. Viena kolēģu daļa uzskatīja, ka esi [čekas] aģents un to atklāti teica, otra daļa tekalēja apkārt un skatījās, ko tu dari. Kāpēc mūs pieņēma [ārzemēs]? Viena vienkārša iemesla dēļ – mēs bijām lēts darbaspēks.
Tieši Šveicē, Cīrihē?
Jebkur. Par mums maksāja trešā persona, apmaksa nāca no padomju struktūrām, un mēs darījām darbu. Toreiz ar kolēģiem izveidojām publikācijas*, uz kurām pēc tam atsaucās pat 25 gadus. Es jau biju tikai viens no…
Tajā laikā tā aizbraukšana [uz ārzemēm] bija visnotaļ ļoti svarīga, jo zinātnē gribējās redzēt, kas tad tur ir – likās, ka tur ir Alises Brīnumzeme, bet ieraudzīji, ka nekādu brīnumu tur nav, ir tādi paši mirstīgi cilvēki, varbūt ir interesantāka aparatūra, bet atgriežoties šeit pat Latvijā to pašu var izdarīt.
Kādu informāciju devāt “struktūrām”, atgriežoties no ārzemēm?
Ko no manis prasīja? Kaut kādas kopijas no bibliotēkā esošiem materiāliem, faktiski runa ir par kaut kādām muļķībām. Pirms izbraukšanas no VDK darbinieka saņēmu uzdevumu “sadarboties ar vēstniecības darbinieku, kas mani sameklēs”. Šī persona lūdza sagādāt kopijas no rakstiem bibliotēkā un sagatavot analīzi par darbu institūtā. Arī “atrādīties” PSRS vēstniecībā bija nepieciešams visiem zinātniekiem, kas stažējās kapitālistiskajās valstīs.
Visiem, kas atgriezās no šiem nopietnajiem zinātniskajiem komandējumiem, bija jāraksta specifiskas atskaites, kuras nodeva caur universitātes struktūrām – tā bija ārzemju daļa. Tā bija aprakstoša informācija par Šveices universitātes struktūru, uzbūvi, faktiski tas, kas tagad ir ikvienā mājaslapā. Otrkārt, [bija jāiesniedz] detalizēts apraksts, ko tad tu tur pētīji.
Taču, manuprāt, specdienestu struktūrām daudz svarīgāk bija mūs sagūstīt cilvēciski, nevis iegūt tās septiņas kopijas vai ko nu tur. Tu biji cilvēciski sagūstīts, tu biji noziedznieks, un es sevi par tādu arī uzskatīju. Biju noziedzies pret jēdzienu “godīga rīcība”. Tātad es rīkojos negodīgi un rīkojos apzināti negodīgi. Tas ir līdzīgi kā daži Latvijas politiķi [tagad] ir kāda stipendiāti. Specdienesti, kad “savāc” cilvēku, neko neprasa – prasīt sāk pamazām, un atkāpšanās ceļa jau nav. Vai nu esi informators vai kā citādi tevi struktūrā ir klasificējuši, bet jūties kā noziedznieks un kalpo okupācijas režīmam. Tas ir iespaids uz morāli, un tur jau arī slēpjas VDK gudrība.
Vai “struktūrām” ir kaut kāda iespēja uz jums iedarboties arī tagad?
Šādas iespējas nav. Pēdējā tikšanās ar šī dienesta cilvēku bija 1988.-1989.gadā.
Vai atceraties, kas darbojās LVU 1.daļā?
1.daļu vadīja tā laika rektora kundze.
Visvara Millera kundze?
Jā. Viņa bija ļoti jauka. Es saprotu jūsu interesi tagad, bet ziniet, vismaz es biju ar dubultmorāli. Tas tagad skan briesmīgi – divdabis, ja vēlaties, persona ar divām identitātēm. Viena identitāte bija oficiālā pozīcija, rīcība, sākot ar to, ka tu kārtoji eksāmenu zinātniskajā komunismā un, stājoties aspirantūrā, eksāmenu marksisma-ļeņinisma filozofijā. Pēc absolūti kristīgiem principiem to nedrīkstēja darīt. Otra stāsta daļa ir organizācijas, kuras tajā laikā sākās ar pionieriem, sekoja komjaunieši un tad komunistiskā partija, kura bija tikai viena. No šīm trim organizācijām esmu bijis tikai komjaunietis. Šo organizāciju ietvaros rīcība bija ļoti duāla – bija LVU komjaunatnes komiteja, kura organizēja studentu celtnieku vienības. Esmu bijis šādā vienībā Kazahijā, kur, ja atmiņa neviļ, vilciena sastāvā bija 40 vai 42 vagoni, un mēs piecas vai sešas dienas no Rīgas braucām uz Kazahiju. Tur vilciens tiešām apstājās tā, ka tālāk nebija kur. Mēs bijām amatnieki – cēlām dzīvojamās mājas un kūtis. Studentu celtnieku vienības, kuras darbojās arī Latvijā, Igaunijā un citur, bija LVU komjaunatnes komitejas svēts darbs – konsolidēja cilvēkus, kuri nerunāja lozungos. Nezinu, ko runāja komjaunatnes komitejas sēdēs, jo nekad tur neesmu piedalījies, bet partijas komitejā vide bija tāda, ka neteici to, ko domā. Teici to, ko vajag.
Un tad ir otra identitāte – tā ir tā, ko tev triju četru gadu vecumā ieliek omīte par notikumiem 1940., 1949.gadā. Visi tavi ģimenes stāsti, kas ir apkārt, un faktiski naids pret okupācijas varu. Tajā pat laikā ir bailes. Tādi bija cilvēki – viņi bija duāli. Tāds biju arī es. Nedomāju, ka uz mani [tagad] kāds var izdarīt spiedienu.
Taču par spiedienu ir interesanti. 2000.gadā vadīju komerciālu pasākumu (LU izmantoja savas pirmpirkuma tiesības viesnīcai “Rīga” privatizācijas procesā kā Kristapa Morberga 1930.gadā testamentāri novēlētas zemes īpašniece zem viesnīcas. Zeme piederēja ne tikai LU, bet arī “Privātajam investīciju fondam”, kura lielākais īpašnieks bija “Skonto grupas” vadītājs Guntis Indriksons, bijušais VDK darbinieks – red.). Lai pārliecinātu mani, ka nevajag stāties privāto struktūru ceļā, tika lietotas [VDK] ļoti raksturīgas, bet daudz rafinētākas metodes nekā manis pieminētajā 1981.gadā. Arī draudi bija daudz nopietnāki nekā 1981.gadā. Lai arī privātstruktūru pusē bija īsti drošības dienestu aģenti, arguments [man], ka tu, puis, ar mums esi bijis vienā laivā, netika pieminēts. Tajā laikā es par to ļoti baidījos, tobrīd biju LU rektors. Biju izdomājis arī algoritmu, kā es rīkošos, ja man būs šādi draudi.
Baidījāties, ka viņi to informāciju publiskos?
Nu nē – ka tā vai citādi izmantos, lai panāktu sev labvēlīgu lēmumu. Tās metodes bija superrafinētas, lai [mani] pārliecinātu. Piemēram, manam brālim viņa paziņas stāstīja, ka ar mani viss kas var atgadīties. Manas sievas māsas jubilejā, kas notiek dārzā Rīgā, uzrodas ļoti sens mans paziņa un attāls viņas paziņa – dārzā kā vienmēr ir kāds neaicinātais. Viņš sāk man stāstīt, ka nezinu, ko daru, ka tas ļoti slikti beigsies. Un visam kronis ir, ka pie tevis ierodas bijušais premjerministrs un sāk sarunu par visu ko, un nonāk līdz tam, ka šādi rīkoties nav gudri.
Mums abiem [ar ekspremjeru] bija vienādas žaketes. Toreiz LU rektora kabinets atradās koridora galā. Saruna bija augustā, bija pēc suņa karsts. Abi bijām novilkuši žaketes, tās gulēja uz krēsla. Tad, kad saruna beidzās, viesis ņem žaketi un es saku: “Tā ir mana žakete. Neņem, tur iekšā ir pistole!” Man ir ļoti palicis atmiņā, kāda bija kolēģa reakcija…
Cilvēkos tāpat kā dabā nav tīras baltās un melnās krāsas. Ir kļūda domāt, ka tas ir balts papīrs. To, cik tas ir balts, nosaka atstarotās gaismas daudzums. Šis baltais (rāda uz papīra lapu) atstaro apmēram 85% gaismas. Un tas melnais atstaro maz – kādus 8 – 10%. Nekā baltāka nav par kādiem 99,99% – tas ir superhiperbalts. Un nav nekā melnāka par 1% vai tā daļām. Tieši tāpat ir arī ar mums – mēs esam Dieva produkti.
Toreiz tie bija reāli draudi. Kā šī lieta beidzās?
LU kopā ar LU fondu izglāba, jo mums bija gudrs algoritms – izglāba izcila jurisdikcija, kolēģi, kas projektā strādāja, bija vienkārši fantastiski, piemēram, Lauris Liepa un citi. Mēs pārdevām pirmpirkuma tiesības zemei zem viesnīcas “Rīga” par 5 miljoniem dolāru. Tajā brīdī sākās reāls LU fonds, jo tajā 2000.gadā nonāca 5 miljoni ASV dolāru. Tur apakšā ir bezgala daudz detaļu, tai skaitā par to, cik godīgs un tīrs vai pērkams ir cilvēks, kas ieņem amatu, bet tas jau ir cits stāsts.
Mani [toreiz] izbrīnīja tas, ka tie VDK ļautiņi pret mani nelietoja šādu cīņas paņēmienu, kaut gan tas droši vien bija vissāpīgākais.
Vai jūs zinājāt tos cilvēkus, ka viņi ir no VDK, vai secinājumus izdarījāt pēc viņu rīcības?
Mūsu biznesa partneris, īstenībā labs partneris, bija Guntis Indriksons. No Gunta Indriksona es arī šo to iemācījos. Ko es iemācījos numur viens – sarunas laikā pareizi apsēsties. Tagad esmu apsēdies pareizi, bet jūs ne.
Kā tā?
Pavisam vienkārši – gaisma krīt jums sejā, es redzu visas jūsu sejas fineses (Lācim istabas logs atrodas aiz muguras – red.), bet jūs manējās neredzat tāpēc, ka jums ir pazemināts kontrasts un apžilbina gaisma. Raiņa bulvārī vistumšākajā kabinetā man nācās pavadīt septiņus savus mūža gadus, tur piebeidzu redzi, bet viņš [Indriksons] vienmēr apsēdās tā, ka viņa seja bija ēnā un mana – apgaismota. Tas bija stilīgi. Mūsu sarunas ar Gunti Indriksonu bija par biznesu, nevis par metodēm. Tajā biznesa daļā viņš visu izpildīja godīgi.
Kāpēc tagad konferencē nācāt atklātībā ar šo stāstu? Kādi cilvēki jūs pamudināja uz atzīšanos?
Pirmo reizi to publiskoju šajā pašā krēslā, bet jūsu krēslā sēdēja [LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs] Kārlis Kangeris, un [viņa vietniece] Kristīne Jarinovska sēdēja šeit (rāda blakus galdam). Man tā nebija “notes” lieta. Kristīne Jarinovska, sena paziņa no veciem LU laikiem, lūdza “Latvijas Universitātes fondam piedalīties komisijas atbalstā un piešķirt stipendijas jauniem ļaudīm komisijas izpētes darbā”. Iekšēji pasmaidīju par paradoksu “maisā sēdošais atbalsta maisa izpēti” un piekritu piedalīties arī pretendentu atlasē. Tas, ko redzēju un dzirdēju stipendiātu atlases konkursā, jo sevišķi Kangera un Jarinovskas reālā bezspēcība – resursu nepietiekamība un informācijas nepieejamība, lai puslīdz zinātniski izveidotu Latvijas stāstu par VDK darbību tolaik un sekām patlaban -, man gluži vienkārši neļāva klusēt. Pēc vienas sēdes dalījos savās atmiņās un aicināju Kristīni meklēt netradicionālas metodes komisijas uzdevumu izpildes sekmēšanai. Un te nu mēs esam.
Šīs sarunas rezultātā radās arī atklātā diskusija, kur aicināju Kristīni pievērsties tai tematikai, jo lietas nav tik vienkāršas. Piemēram, kalambūrs [par sadarbību ar VDK], kas ir ierakstīts likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, tur nekas nav atšifrēts. Ja tu esi sadarbojies, tad tu esi noziedznieks un tā ir noziedzīga rīcība. Bet, vai tu esi vai neesi noziedznieks, to var pateikt tikai tiesa, vai arī pūļa, linča tiesa. Vai arī sabiedrības atklāsme.
Tā bija pirmā reize, kad es trešajai personai minēju šo faktu. Un par to, ka šī [VDK aģenta] kartīte [man] ir, es pārliecinājos 2007.gadā. Toreiz viena no pašreizējām varas partijām (Zaļo un Zemnieku savienība – red.) mani uzrunāja ar vēlmi iesaistīt politiskā darbībā. Teicu: viss ir labi, bet man ir jāpārbauda viena lieta. Piezvanīju uz attiecīgo iestādi un pēc trim dienām man atzvanīja, ka kartotēkā ir kartīte [par mani] ar tādiem un tādiem parametriem. Negāju tiesāties, ka tā nav taisnība, jo neuzskatīju to par racionālu rīcību.
Kāpēc par to sākāt runāt tikai tagad, ja Georgs Andrejevs jau 1994.gadā nāca klajā ar savu atzīšanos par līdzīgām darbībām?
Viņam to vajadzēja. Viņš bija godīgs!
Kāpēc? Viņš palika viens.
Tāpēc ka vairākums, kas bija toreiz tajā [partijas "Latvijas ceļš”] komandā, “noairēja” to pasākumu. Uz ambrazūras jau lec tikai traks cilvēks. Es nesaskatīju nepieciešamību uz tās ambrazūras lēkt, jo toreiz es atšķirībā no Georga Andrejeva [S[Saeimas deputāta]ekas nebiju. Pirmā reize, kad faktiski kļuvu par kādu zinātniskās vai akadēmiskās vides administratoru, ir 2000.gads. Toreiz mani un kolēģus aizkaitināja notikumi ap viesnīcu “Rīga”, kas bija viens no nopietniem argumentiem, lai kļūtu par kandidātu LU rektora vēlēšanās.
Tagad tas ir mans gods, kas ir aizskarts, bet aiz kadra ir trīs vai četri notikumi, kuros, es priecātos, ja kāds piedalītos, jūsu raksta ierosināts.
Kas tie ir? Par ko ir runa?
Numur viens – tā ir akadēmiskā un mākslas sabiedrība, kuras vidū varētu atrasties personas, kurām mūsu skartā temata kontekstā būtu, ko teikt. Ja akadēmiskā vide atvērtos, ja vēl dzīvie universitātes profesori kādam kaut ko pastāstītu, to tā gudri nopublicētu, varbūt tas stāsts par okupēto Latviju un tās akadēmisko, zinātnisko, arī mākslas un literāro pasauli būtu citādāks. Bet tas ir smags aicinājums un tur var nekas nesanākt!
Otrs ir nākotne, Latvijas nākotne. Tā ir atkarīga no mums. Tagadne veido nākotni, mēs esam divkopienu personu sabiedrība. Tikai konferencē es uzzināju vienu faktu, kas mani ārprātā satracināja. Kas vēršas tiesā, lai apstrīdētu [V[VDK aģentu]artīti šajā kartotēkā? Galvenokārt tiesā vēršas personas, kuras grib iegūt pilsonību. Tātad tu nevari iegūt Latvijas Republikas pilsonību, ja par tevi ir [�[čekas]artīte. Tas ir nožēlojami, tas ir nožēlojami! Konferencē Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja vietnieks Juris Stukāns referātā ziņoja, ka tiesā galvenokārt sadarbības fakts tiek iztiesāts tad, ja ir vēlēšanās iegūt Latvijas pilsonību (persona, kurai ir kartīte, apstrīd sadarbību ar VDK). Stukāns minēja, ka visos gadījumos tiesas lēmums ir par labu personai. Pēc šī referāta sameklēju 1994.gadā pieņemto Pilsonības likumu, šis likums ir vienkārši briesmīgs.
Un vēl viena lieta – arī tagad ar šo kartotēku un “čekas maisiem” manipulē. Un manipulē manis ievēlēti priekšstāvji, tā ir Saeima, tās deputāti un varas partijas. Šiem kolēģiem, kas pēta [�[čekas maisus]kaut vai Kristīnei Jarinovskai, mūsu drošības dienesti, atsaucoties uz likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, kas izdots 1994.gadā, ierobežo informācijas pieejamību. Līdz ar to nekāda zinātniskā izpēte nav iespējama. Tu vari zinātniski izpētīt tikai to, ko drošības dienests uzskata par pētāmu. Tas jau pašos pamatos ir kārtīgs absurds. Drošības dienesti arī demokrātiskā valstī ir tikai drošības dienesti, kuriem parasti ir nedaudz lielāka vara nekā man vai jums, un attiecībā uz trešajām personām diez vai viņi nonāks līdz aģentūrai 007. Ja ir šī kartotēka, un katram ir savs funktieris, kas atrodas tajā kartotēkā, tas tomēr ir jāpublicē. Ar to nekad un nekur nedrīkst ļaut spēlēties. Ja likums [�["Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”]ika uzrakstīts 1994.gadā, lai atsijātu no Saeimas pretendentiem tos, kuriem ir kartītes [VDK[VDK arhīvā]d, piedodiet, tā ir spekulācija, bet tajā brīdī ar viņu notika tas, kas notiek ar ikvienu aģentu – tava klātbūtne tajā kartotēkā var pazust vai atkal parādīties, un tas nav pieļaujami.
Kas ar šo likumu būtu jādara tagad?
Likums būtu jāraksta par jaunu, jo tas ir rakstīts totalitārisma garā. Likumam tāpat kā Kangera un Jarinovskas komisijai būtu jātiek skaidrībā ar VDK noziegumiem, taču tas viss strādā pret personu, subjektu, kurai, redziet, ir jāattaisnojas gan likuma, gan arī jūsu priekšā.
Ir vēl viens šķēlums sabiedrībā [tā[tāpat kā pilsoņi un nepilsoņi] Latvijas latvieši un ārzemju latvieši. Tas vēl līdz šim brīdim ir jutīgs šķēlums.
Kāpēc?
Tā paša iemesla dēļ. Kāpēc nepēta tos, kas brauca uz ASV un lasīja dzejoļus, dejoja, ko nu tur vēl darīja vai pat spēlēja basketbolu, un tos, kas dzīvoja ASV un brauca šurp? Kad bija dzelzs priekškars, ikviena kustība caur šo priekškaru varēja tikt izmantota vai tika izmantota citiem mērķiem. Esmu daudz ticies ar citās pasaules daļās dzīvojošiem cilvēkiem, nav jau tik vienkārši, ka te [Lat[Latvijā]a tie, kas sadarbojās [ar [ar VDK]t tur – tie, kas izcīnīja neatkarību. Latvijas neatkarību izcīnīja tie, kas dzīvoja šajā Latvijā to divdabju dzīvi. Mana vissvētākā pārliecība ir, ka tie, kas bija godīgi latvieši par spīti tam, ka viņi sadarbojās [ar [ar VDK]filtrējās vai dzīvoja, uzturēja un saglabāja vidi, ko citiem latviešiem pēcāk izmantot, privatizēt un ko tur vēl darīt. Bet arī otrajā pusē bija ļoti dažādi cilvēki.
Tam cilvēkam, kas ceļoja [no [no PSRS uz ārzemēm]ja interese par kultūru un mākslu, un zinātni, bet viņam bija arī citi uzdevumi – vai nu tik strikti kā manā gadījumā pēc rupjas šantāžas un spiediena, vai tā robeža bija izplūdusi. Tu atgriezies un uzraksti ziņojumu. Ne vienā, ne otrā gadījumā tas nav algots darbs, uzdevums ir šaušalīgi izplūdis. Taču visa pamatā tāpat ir bailes. Iedomājies, kas bija jāupurē Juridiskās fakultātes profesoriem, pasniedzējiem! Kas vispār bija jāupurē Latvijas sabiedrībai! Laiks ir divdabis!
Kas būtu mainījies, ja Latvijā 90.gadu sākumā būtu notikusi lustrācija?
Es būtu tikai par. Domāju, ka sabiedrība [dar[darbotos]c klasiskā likuma – mēs par lietām interesējamies tikai kādu brīdi. Piemēram, par terorismu mēs interesējamies tikai trīs mēnešus, mediju aktualitātē tas laiks ir pat īsāks – divas trīs nedēļas. Tagad mēs to [lus[lustrāciju] būtu aizmirsuši, sabiedrībā tā vairs nebūtu tēma, pēc kuras cilvēkus diskriminē tieši vai netieši, izsakot apvainojumus.
Kāpēc to toreiz neizdarīja?
Mana versija ir subjektīva – virkne no tiem, kas pieņēma lēmumu, bija [pa�[paši]kartītēm. Tādām vai citādām kartītēm. Virkne no viņiem bija stipendiāti. Tādi vai citādi stipendiāti. Un tā ir stāsta daļa, kāpēc mums patlaban šķiet, ka mēs atpaliekam no Igaunijas, kāpēc Iepirkumu likums un iepirkumu procedūras atpaliek no citiem.
Tomēr es neesmu rūcējs, domāju, ka Latvija attīstās pietiekami strauji, bērni dzimst, personas, kas ir dzimušas brīvā Latvijā, nu jau var sākt ieņemt varas pozīcijas un to dara skaisti. Tādi, kuri ir salauzti, agri vai vēlu pametīs šo pasauli un jautājums tiks atrisināts. Arī mans jautājums pēc gadiem desmit vairs nebūs aktuāls. Bet tas, ka Latvijas cilvēki nevar kļūt par pilsoņiem [če[čekas]tītes dēļ, tomēr ir briesmīgi un tas šķeļ sabiedrību. Jo kartītes ir arī tiem, kas ir pilsoņi – man ir kartīte, kaut gan es to neesmu turējis pirkstos. Es sevi uzskatu par Latvijas patriotu, Latvijas labā esmu strādājis savu iespēju robežās diezgan daudzus gadus, un zinu nepilsoņus, kas to pašu ir darījuši. Tas likums ir uzrakstīts tendenciozi, jo tobrīd tas bija vajadzīgs. Bet tas šķeļ sabiedrību.
Krievijas vēsturnieks un organizācijas “Memoriāls” priekšsēdētāja vietnieks Ņikita Petrovs intervijā “Latvijas Avīzē”, atbildot uz jautājumu par čekas šantāžu mūsdienās, teicis, ka “īstenībā viss, kas bijis līdz 1991.gadam, tagad jau kļuvis par akadēmiskās pētniecības interešu sfēru”. Jaunajai paaudzei ņemšanās ap čekas maisiem, pēc viņa domām, ir “Vīnes meža stāsti”. Ja tā ir pagātne un akadēmisko interešu sfēra, kas Latvijā traucē zinātniekiem ar to tagad nodarboties un pētīt?
Cilvēks ir vājš, arī tas, kas pieņem lēmumus, kuru ietvaros mums ir jāstrādā. Principā lēmumus pieņem kolektīvas struktūras. Ja lēmumu pieņem indivīds, mēs sakām, ka sabiedrība ir autoritāra, jo indivīds gudrāks par kolēģiju. Ja kolēģija ir ļoti daudzskaitlīga, ļoti raiba, tad tā vispār [bie[bieži]ar pieņemt nekādu lēmumu. Piemēram, Rektoru padome, kuru vairākkārt esam mēģinājuši izveidot par racionālu struktūru, bet tas nav izdevies. Līdzīgi droši vien ir arī tajās kolēģijās, kas lemj par lustrāciju. Ir nedaudz straujāk jāmainās arī tiem, kas Latvijā izdod likumus. Kāpēc mums uz ceļiem nedarbojas reāli radari, ja esam briesmīgākie autovadītāji Eiropā? Kāpēc ir vajadzīgi kaut kādi vājprātīgi policijas algoritmi, lai tevi sodītu par ceļu satiksmes ātruma pārsniegšanu? Tur nevajag pilnīgi neko! Tur nav nekādas administratīvas iespējas pārsūdzēšanai, vai tu esi Saeimas priekšsēdētāja vietnieks vai kas tur! Tu esi pārkāpis likumu, un nav svarīgi, kas aiz tevis stāv. Samaksā kārtīgu sodu. Kāpēc mēs nevaram pieņemt to, ka veselības apdrošināšana ir obligāta? Tomogrāfa, ikvienas mašīnas, ar kuru jūs skenē un pēta, mūžs ir no trim līdz pieciem gadiem, bet mašīnas cena ir ārprātīga. Ko mēs gribam? Iet pie zintniekiem vai pie ārstiem? Tāds nodoklis Igaunijā [ir][ir] tas laiks.
Kāpēc mēs tā rīkojamies?
Lustrācija. Tam iemesls ir lustrācija. Mana pārliecība, ka tie ir sasaistītie ļaudis, kurus var nedaudz paraustīt.
Paraustīt aiz kā? Kāda interesēs?
Vairāk vai mazāk tās ir intereses, kas mūs bīda un virza, un, ja šo interešu kontekstā ar kādu var nedaudz paspēlēties kā ar stipendiātu vai kā citādi, tas tiek darīts.
Pie mums Latvijā tātad tas tiek darīts vairāk nekā citur?
Tas tiek darīts, un arī tam man ir savi skaidrojumi. Mēs bijām visnehomogēnākā sabiedrība pēc nacionālā sastāva, mums vienmēr bija ienaidnieki, mums ienaidnieks vēl joprojām ir citas nācijas cilvēks, un tas ir vājprāts. Nevis mūs vieno politiskā vai akadēmiskā interese, bet vienmēr ir šādi ienaidnieki. Tā nedrīkst būt. Mums vajadzētu vairāk uzticēties jauniem cilvēkiem, un es to esmu izdarījis – atstājis nodaļu universitātē, kuru vada jauna kolēģe, tur ir absolūti jaunākais kolektīvs, un priecājos par to. Kādā brīdī tev ir jāuzticas jaunajiem, un tas ir jāizdara arī politikā. Mums nepieciešams apzināties, ka racionālus un viedus lēmumus var pieņemt tikai līdz vecumam, kurā tev ir skaidri zināms, ka tava lēmuma sekas tevi ietekmēs. Ja 35 gados jaunais cilvēks balso par attiecīgo lēmumu, kaut vai par atļauto braukšanas ātrumu, tad viņš domā, ka ar tādu ātrumu brauks vēl 5-10 gadus, tā brauks viņa bērni.
Ir dzirdēts arguments, ka tad, ja atvērs “maisus”, dažs izdarīs pašnāvību…
Stāsts ir par personas morāli – viens uzskata, ka nevar vairs klusēt, otrs – ka var. Likumu vajag pārrakstīt, “maisi” jāatver izpētei, nevis jāmētā pa izrakāto Brīvības ielu. Nevar būt tā, ka valsts paziņo, ka tos vēl 25 gadus neatvērs. Jā, aiz tā stāv dzīvas personas, tām būs sāpīgi, it sevišķi, ja tās ir publiskas. Svarīgāk par [cil[cilvēku pārdzīvojumiem]atvērt “maisus” un apzināties, ka nav nekā balta un melna. Ir jānodala tas, kas ir saistīts ar cilvēku izvešanu, jānodala tie, kas ar šiem ziņojumiem panāca personu stāvokļa maiņu, iesēdināšanu cietumā. Kādam tas ir jādara.
Ko tagad teiksiet studentiem?
Es atbildēšu uz jautājumiem, neko neinterpretēšu.
* R. Bischof, I. Lācis, E. Kaldis. Yterbiumhydrid and the phase relations in the Yb-H system. – J. Less. Common Metals, vol. 94, 1983, p. 537-542.; I. Lācis, R. Bischof, E. Kaldis, P. Wachter. Crystal growth and optical absorption of EuLiH3 .- Materials research Bulletin, vol. 18, No. 12, 1983, p. 1555-1559.