pirmdiena, 2011. gada 21. marts

Latviešu valoda skolās – naids vai mīlestība

Raivis Dzintars
Jānis Urbanovičs, Vladimirs Lindermans un rinda citu līdzīgu uzskatu paudēju ieceri valsts finansētajās skolās pakāpeniski pāriet uz mācībām valsts valodā dēvē par provokāciju un naida kurināšanu. Savādi! Vai tiešām atkal pienācis laiks, kad latviešu valoda Latvijas zemē ir provokācija un naida avots? Valoda skolās ir jautājums, kas vistiešākā veidā skars daudzas paaudzes pēc mums, tāpēc vēlējos šo jautājumu izrunāt.

Dzīva ir tikai tā ideja, kuras dziļākais kodols sakņojas mīlestībā. Daudziem padomju sistēmā augušiem un skolotiem kungiem grūti saprast, ka priekšlikums skolās mācīt valsts valodā ir solis pretī mīlestībai un patiesai draudzībai. Reiz jāpienāk laikiem, kad latvieši un krievi, Latvija un Krievija būs draugi, kaimiņi un abpusējā cieņā vienoti sadarbības partneri. Tomēr līdz tam ir jānoiet ceļš. Ceļš, kurā daudz kas jāsaprot arī mūsu kaimiņam.

Vārdos Latvijas politiķi ir pret divkopienu valsti un pret divvalodību. Taču praksē tieši tas notiek. Valsts skolo nākamos pilsoņus no atšķirīgām grāmatām, atšķirīgās valodās, cilvēki "barojas" no atšķirīgiem informācijas piegādātājiem, liela daļa iedzīvotāju noliedz to vēsturi, kuru oficiāli apstiprinājusi Latvijas valsts. Būtībā krievu valoda Latvijā joprojām ir pašpietiekama – sociāli aktīvs cilvēks var iztikt bez labām valsts valodas zināšanām. Pat deputāts...

Mēs esam par draudzību, bet draudzība nevar būt patiesa, ja ķīlā jāliek mūsu valoda, vēsture un valsts. Latvijas valsts jēga ir latviska vide, vienīgā vieta pasaulē, kur valstij ir pienākums to nodrošināt – neatkarīgi no tā, kādas etniskās izcelsmes cilvēki šo vidi veidotu un palīdzētu veidot. Latvijas krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem ir jāsper solis pretī, jāsaka "jā" vārds latviskai Latvijai un tad mēs nonāksim līdz draudzībai, kas tiks pāri visām grūtībām. Un grūtību taču šajā pasaulē pietiks...

Ja es izvēlos dzīvot Krievijā, Vācijā, Francijā vai Dānijā man jārēķinās, ka bērniem no pirmās klases būs jāmācās vietējā valodā. Kāpēc šī pašsaprotamā norma Latvijā tiek saukta par provokāciju? Kāpēc vienlīdzība ar citām valstīm kāda izpratnē ir saistāma ar naidu?

Atbilde ir! Dažs var zaudēt elektorātu, kura piesaistei vajadzīga krievu mediju spēcīga ietekme Latvijas sabiedrībā. Kāda valsts var zaudēt ietekmi pār Latvijas cittautiešiem. Urbanoviča kunga partijai tas būtu aktuāli. Bet tā ir Urbanoviča kunga problēma, tas ir citu naids, ne mūsējais. Un provokācija nav Latvijas mīlestībā sakņotās prasības, bet agresīva attieksme pret tām no cilvēkiem, kas joprojām nespēj mūsu valsti pieņemt kā brīvu.

Lai būtu draugi, mums jādzīvo vienā pasaulē, nevis katram savā. Latvijas teritorijā šī pasaule būs Latvija. Īsta Latvija, nevis tikai pēc formas un teorijā. Tas ir minimums, ko vēlamies, lai draudzība, kas tik bieži piesaukta, būtu patiesa un ilga.

Raivis Dzintars

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru