pirmdiena, 2011. gada 28. marts
Vai Juta Strīķe bijusi Anna Potapova?
Neatkarīgā ziņo, ka tās rīcībā ir materiāli, kuros sniegta informācija par dažām gan līdz šim zināmām, gan ne tik zināmām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja vietnieces Jutas Strīķes biogrāfijas niansēm.
Materiālus, tai skaitā tiem pievienotās fotogrāfijas, Neatkarīgā nosūtīs Latvijas drošības iestādēm, jo laikraksta komptencē neieietilpst dot kādus galīgus slēdzienus par atsevišķu tekstu patiesumu vai izvērtēt piesūtītu fotoliecību autentiskumu.
Juta vai tomēr Anna?
Laikrakstam adresētajā sūtījumā vēlreiz uzsvērts un analizēts nu jau plašākai sabiedrībai zināmais fakts, ka vēl astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā šobrīd visiem zināmajai personai ar vārdu Juta Strīķe bijis pavisam cits vārds – Anna Potapova. Viņa kopā ar tēvu, Dobelē izvietotā tanku pulka speciālās daļas virsnieku Juriju Potapovu un pārējo ģimeni Maskavā nokļuvusi tad, kad PSRS armijas virsnieks nosūtīts uz lielās valsts galvaspilsētu zināšanu papildināšanai. Kā informē Neatkarīgās avots, ģimene dzīvojusi Krasikova ielā, un vēl pat 1994. gadā namu pārvaldes izdotā izziņā lasāms, ka šajā adresē joprojām pierakstīta kāda Juta (gan nenorādot uzvārdu).
Pagājušās desmitgades sākumā jukas ar Jutas alias Annas vārdiem jau tikušas aplūkotas Latvijas masu medijos. Pati tagadējā KNAB vadītāja vietniece savulaik žurnālistiem nenoliedza, ka 1987. gada 26. jūnijā 584. Maskavas vidusskolas izsniegtais teicamnieces diploms uz Annas Potapovas vārda patiešām esot viņas. Tomēr par Annu viņa nekad neesot saukusies – kļūda notikusi tikai direktores pārrakstīšanās dēļ. Lai gan tolaik žurnālisti apšaubīja tik nevērīgu direktores rīcību, sajaucot vārdus tik svarīgā dokumentā kā atestāts par vidējo izglītību, nekādi tālāki skaidrojumi no J. Strīķes netika sagaidīti.
Mīklainā atgriešanās
Minētajā Neatkarīgajai adresētajā sūtījumā tālāk lasāms, ka Potapovu atgriešanos Latvijā arī klājot aizdomīgas neziņas ēna – pase, ar kuru J. Potapovs ieradies Latvijā un uz kuras pamata vēlāk saņēmis jau Latvijas valsts izdotu personas dokumentu, pēc avota sniegtās informācijas, neesot atrodama nevienā datu bāzē vai reģistrā. Tas raisot aizdomas par šā dokumenta autentiskumu, un izteikta pat versija, ka šis dokuments varētu būt bijusi tā dēvētā piesegpase, ko specdienesti (šajā gadījumā acīmredzot Krievijas) izsniedz personām, lai saviem darbiniekiem atvieglotu legalizēšanos un pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu. Jāpiebilst, ka nekādu problēmu ar šā statusa iegūšanu bijušajam PSRS armijas virsniekam J. Potapovam nav bijis – pēc Neatkarīgās rīcībā esošās informācijas, viņš vēl deviņdesmito gadu vidū strādājis mierīgu darbu kā zāles uzraugs Latvijas Kara muzejā.
Turpinājumā Neatkarīgajai adresētajā sūtījumā norādīts uz J. Strīķes stažēšanos Dānijas policijā, izsakot teorētisku versiju, ka arī šāda nosūtīšana darbā ārvalstīs nereti tiekot izmantota atsevišķu ar specdienestiem saistītu personu biogrāfijas uzlabošanai.
Atklāj draugus un atbalstītājus
Vēl norādīts uz J. Strīķes laulību ar vienu no tagadējiem Militārās pretizlūkošanas dienesta vadītājiem Maiguru Strīķi un vērsta uzmanība uz abu laulāto praktiski vienlaicīgo iekļūšanu Latvijas valsts spēka struktūrās tieši Eināra Repšes politiskā uzplaukuma laikā.
Kad E. Repše kļuva par Ministru kabineta vadītāju, amatu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā ieguva J. Strīķe, savukārt pēc tam, kad politiķis nonāca aizsardzības ministra krēslā, darbs militārās izlūkošanas jomā ātri atradās M. Strīķim.
Vēl materiālā plaši iztirzāta Strīķu ģimenes tuvā draudzība ar Latvijā pazīstamajiem brāļiem Viņķeļiem (ziņojumam pievienotas arī šīs ciešās saites apliecinošas fotogrāfijas) – Pēteris savulaik strādājis Latvijas diplomātiskajā dienestā gan Krievijā, gan ASV, savukārt Juris zināms kā Rīgas domes deputāts un bijušais Rīgas domes Vidzemes priekšpilsētas izpilddirektors.
Tāpat materiālā uzdoti vairāki retoriski jautājumi, kuros ietverta pašreizējo Latvijas spēka struktūru darbinieku iespējamās saistības ar dažādām ārvalstu struktūrām bīstamība.
piektdiena, 2011. gada 25. marts
16. marts - Leģionāru piemiņas diena
16.marts.Tā ir leģionāru piemiņas diena. 2011.gadā tai sevišķi gatavojās provokatori. Antifašistiskās komitejas vadītājs Josifs Korens jau 9. martā TV kameras priekšā centās sarunāt ar DV pārstāvi, lai pie pieminekļa netaisa karogu aleju. Tā ir ļoti skaista tradīcija ceļā uz Brīvības pieminekli iziet cauri šai alejai, kad no abām pusēm jaunieši ,turot valsts karogus, godina gājējus. Marta Grīnupa, leģionāra sieva, man teica: „Tā ir tāda pacilājoša sajūta, ejot caur šo aleju, ka liekas dvēseli rauj laukā, jūti un saproti, ka esi uz savas zemes, tauta godina savus varoņus, brīvības cīnītājus un tu pateicies latviešu karavīriem par nosargāto Latviju.” Šogad tādi „jaunie komunisti” sūtīja uz avīžu redakcijām draudu vēstules, sakot, ka gājiena laikā notiks sprādzieni. Pērn radioraidījumā „Krustpunktā” Korens diskutēja ar Raivi Dzintaru par leģionu un centās izplatīt visādus melus, bet Raivis visus melus atspēkoja un „lielais antifašists” izgāzās. Katram latvietim jāpārzina svarīgākie dokumenti, kas pieņemti par leģionu, lai dotu pretsparu apmelotājiem. Nekādi sprādzieni šodien nebija.
Uz valsts robežas tika aizturēti septiņi provokatori, visi krievi, kuriem neļāva iebraukt Latvijā.
Maskavā pie Latvijas vēstniecības arī bija paredzēts fašismu nosodošs pasākums. Ieradās trīs vīri un paturēja vienu plakātu. Tas arī viss. Rīgā pēc dievkalpojuma Doma baznīcā katrs gājiena dalībnieki saņēma baltu rozi un devās uz Brīvības pieminekli. Pie Laimas pulksteņa viņus sagaidīja krieviski kliedzoši cilvēki, divi bija tērpušies cietumnieku drēbēs, kas tiem labi piestāvēja. Gājiena dalībnieku vidū bija visai daudz jauniešu, arī meitenes. Saeimas deputāti no „Visu Latvijai!” iedvesmoja citus. Gājienā piedalījās arī bijušie deputāti A.Kiršteins, P. Tabūns un vairāki citi. Nolikuši ziedus pie pieminekļa, pagājuši tālāk, daudzi apstājās un nodziedāja patriotiskas dziesmas. Kritušo leģionāru godināšana bija izdevusies. Radio un TV vakarā ziņoja, ka 16. Marts pagājis visumā mierīgi, sadursmes nav pieļautas.
ATIS SKALBERGS
Uz valsts robežas tika aizturēti septiņi provokatori, visi krievi, kuriem neļāva iebraukt Latvijā.
Maskavā pie Latvijas vēstniecības arī bija paredzēts fašismu nosodošs pasākums. Ieradās trīs vīri un paturēja vienu plakātu. Tas arī viss. Rīgā pēc dievkalpojuma Doma baznīcā katrs gājiena dalībnieki saņēma baltu rozi un devās uz Brīvības pieminekli. Pie Laimas pulksteņa viņus sagaidīja krieviski kliedzoši cilvēki, divi bija tērpušies cietumnieku drēbēs, kas tiem labi piestāvēja. Gājiena dalībnieku vidū bija visai daudz jauniešu, arī meitenes. Saeimas deputāti no „Visu Latvijai!” iedvesmoja citus. Gājienā piedalījās arī bijušie deputāti A.Kiršteins, P. Tabūns un vairāki citi. Nolikuši ziedus pie pieminekļa, pagājuši tālāk, daudzi apstājās un nodziedāja patriotiskas dziesmas. Kritušo leģionāru godināšana bija izdevusies. Radio un TV vakarā ziņoja, ka 16. Marts pagājis visumā mierīgi, sadursmes nav pieļautas.
ATIS SKALBERGS
Kleckina nelietība
NELIETIBA. 25.martā,komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas vakarā LTV PIEKTAJĀ kanālā pl.23.05 tiek raidīts’’ Humora festivāls’’. Tas var notikt, tāpēc ka radio un tv padomi vada Abrams KLECKINS. Jāpanāk, lai šo naidīgās ideoloģijas aizstāvi atbrīvotu no darba.
ATIS SKALBERGS
Kāda ir Kļeckina loma izveidojot krievu valodas sabiedrisko TV kanālu? Liekas, ka krievu interešu aizstāvis pamazām rokas dziļāk un dziļāk ...
ATIS SKALBERGS
Kāda ir Kļeckina loma izveidojot krievu valodas sabiedrisko TV kanālu? Liekas, ka krievu interešu aizstāvis pamazām rokas dziļāk un dziļāk ...
pirmdiena, 2011. gada 21. marts
Latviešu valoda skolās – naids vai mīlestība
Raivis Dzintars
Jānis Urbanovičs, Vladimirs Lindermans un rinda citu līdzīgu uzskatu paudēju ieceri valsts finansētajās skolās pakāpeniski pāriet uz mācībām valsts valodā dēvē par provokāciju un naida kurināšanu. Savādi! Vai tiešām atkal pienācis laiks, kad latviešu valoda Latvijas zemē ir provokācija un naida avots? Valoda skolās ir jautājums, kas vistiešākā veidā skars daudzas paaudzes pēc mums, tāpēc vēlējos šo jautājumu izrunāt.
Dzīva ir tikai tā ideja, kuras dziļākais kodols sakņojas mīlestībā. Daudziem padomju sistēmā augušiem un skolotiem kungiem grūti saprast, ka priekšlikums skolās mācīt valsts valodā ir solis pretī mīlestībai un patiesai draudzībai. Reiz jāpienāk laikiem, kad latvieši un krievi, Latvija un Krievija būs draugi, kaimiņi un abpusējā cieņā vienoti sadarbības partneri. Tomēr līdz tam ir jānoiet ceļš. Ceļš, kurā daudz kas jāsaprot arī mūsu kaimiņam.
Vārdos Latvijas politiķi ir pret divkopienu valsti un pret divvalodību. Taču praksē tieši tas notiek. Valsts skolo nākamos pilsoņus no atšķirīgām grāmatām, atšķirīgās valodās, cilvēki "barojas" no atšķirīgiem informācijas piegādātājiem, liela daļa iedzīvotāju noliedz to vēsturi, kuru oficiāli apstiprinājusi Latvijas valsts. Būtībā krievu valoda Latvijā joprojām ir pašpietiekama – sociāli aktīvs cilvēks var iztikt bez labām valsts valodas zināšanām. Pat deputāts...
Mēs esam par draudzību, bet draudzība nevar būt patiesa, ja ķīlā jāliek mūsu valoda, vēsture un valsts. Latvijas valsts jēga ir latviska vide, vienīgā vieta pasaulē, kur valstij ir pienākums to nodrošināt – neatkarīgi no tā, kādas etniskās izcelsmes cilvēki šo vidi veidotu un palīdzētu veidot. Latvijas krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem ir jāsper solis pretī, jāsaka "jā" vārds latviskai Latvijai un tad mēs nonāksim līdz draudzībai, kas tiks pāri visām grūtībām. Un grūtību taču šajā pasaulē pietiks...
Ja es izvēlos dzīvot Krievijā, Vācijā, Francijā vai Dānijā man jārēķinās, ka bērniem no pirmās klases būs jāmācās vietējā valodā. Kāpēc šī pašsaprotamā norma Latvijā tiek saukta par provokāciju? Kāpēc vienlīdzība ar citām valstīm kāda izpratnē ir saistāma ar naidu?
Atbilde ir! Dažs var zaudēt elektorātu, kura piesaistei vajadzīga krievu mediju spēcīga ietekme Latvijas sabiedrībā. Kāda valsts var zaudēt ietekmi pār Latvijas cittautiešiem. Urbanoviča kunga partijai tas būtu aktuāli. Bet tā ir Urbanoviča kunga problēma, tas ir citu naids, ne mūsējais. Un provokācija nav Latvijas mīlestībā sakņotās prasības, bet agresīva attieksme pret tām no cilvēkiem, kas joprojām nespēj mūsu valsti pieņemt kā brīvu.
Lai būtu draugi, mums jādzīvo vienā pasaulē, nevis katram savā. Latvijas teritorijā šī pasaule būs Latvija. Īsta Latvija, nevis tikai pēc formas un teorijā. Tas ir minimums, ko vēlamies, lai draudzība, kas tik bieži piesaukta, būtu patiesa un ilga.
Raivis Dzintars
Jānis Urbanovičs, Vladimirs Lindermans un rinda citu līdzīgu uzskatu paudēju ieceri valsts finansētajās skolās pakāpeniski pāriet uz mācībām valsts valodā dēvē par provokāciju un naida kurināšanu. Savādi! Vai tiešām atkal pienācis laiks, kad latviešu valoda Latvijas zemē ir provokācija un naida avots? Valoda skolās ir jautājums, kas vistiešākā veidā skars daudzas paaudzes pēc mums, tāpēc vēlējos šo jautājumu izrunāt.
Dzīva ir tikai tā ideja, kuras dziļākais kodols sakņojas mīlestībā. Daudziem padomju sistēmā augušiem un skolotiem kungiem grūti saprast, ka priekšlikums skolās mācīt valsts valodā ir solis pretī mīlestībai un patiesai draudzībai. Reiz jāpienāk laikiem, kad latvieši un krievi, Latvija un Krievija būs draugi, kaimiņi un abpusējā cieņā vienoti sadarbības partneri. Tomēr līdz tam ir jānoiet ceļš. Ceļš, kurā daudz kas jāsaprot arī mūsu kaimiņam.
Vārdos Latvijas politiķi ir pret divkopienu valsti un pret divvalodību. Taču praksē tieši tas notiek. Valsts skolo nākamos pilsoņus no atšķirīgām grāmatām, atšķirīgās valodās, cilvēki "barojas" no atšķirīgiem informācijas piegādātājiem, liela daļa iedzīvotāju noliedz to vēsturi, kuru oficiāli apstiprinājusi Latvijas valsts. Būtībā krievu valoda Latvijā joprojām ir pašpietiekama – sociāli aktīvs cilvēks var iztikt bez labām valsts valodas zināšanām. Pat deputāts...
Mēs esam par draudzību, bet draudzība nevar būt patiesa, ja ķīlā jāliek mūsu valoda, vēsture un valsts. Latvijas valsts jēga ir latviska vide, vienīgā vieta pasaulē, kur valstij ir pienākums to nodrošināt – neatkarīgi no tā, kādas etniskās izcelsmes cilvēki šo vidi veidotu un palīdzētu veidot. Latvijas krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem ir jāsper solis pretī, jāsaka "jā" vārds latviskai Latvijai un tad mēs nonāksim līdz draudzībai, kas tiks pāri visām grūtībām. Un grūtību taču šajā pasaulē pietiks...
Ja es izvēlos dzīvot Krievijā, Vācijā, Francijā vai Dānijā man jārēķinās, ka bērniem no pirmās klases būs jāmācās vietējā valodā. Kāpēc šī pašsaprotamā norma Latvijā tiek saukta par provokāciju? Kāpēc vienlīdzība ar citām valstīm kāda izpratnē ir saistāma ar naidu?
Atbilde ir! Dažs var zaudēt elektorātu, kura piesaistei vajadzīga krievu mediju spēcīga ietekme Latvijas sabiedrībā. Kāda valsts var zaudēt ietekmi pār Latvijas cittautiešiem. Urbanoviča kunga partijai tas būtu aktuāli. Bet tā ir Urbanoviča kunga problēma, tas ir citu naids, ne mūsējais. Un provokācija nav Latvijas mīlestībā sakņotās prasības, bet agresīva attieksme pret tām no cilvēkiem, kas joprojām nespēj mūsu valsti pieņemt kā brīvu.
Lai būtu draugi, mums jādzīvo vienā pasaulē, nevis katram savā. Latvijas teritorijā šī pasaule būs Latvija. Īsta Latvija, nevis tikai pēc formas un teorijā. Tas ir minimums, ko vēlamies, lai draudzība, kas tik bieži piesaukta, būtu patiesa un ilga.
Raivis Dzintars
Dzelzceļš kā ģeopolitiska izvēle
05.03.2011. Autors: Aija Cālīte
"Rīga var lemt par dzelzceļu uz Maskavu, bet tas nav Eiropas projekts"
"Pirms septiņiem gadiem 1700 km garo ceļojumu no Berlīnes līdz Tallinai veicu 60 stundās, tātad vidējais ātrums bija mazāks nekā 30 km stundā. Vilciens apstājās 60 reizes. Robežu starp Igauniju un Latviju varēju šķērsot tikai kājām. Pie robežas iesēdos autobusā un aizbraucu līdz pirmajai dzelzceļa pieturai Igaunijā. Paskatījos, kā tas bija pagājušajā gadsimtā. Tvaika lokomotīvei bija nepieciešamas 27 stundas. Teicu toreizējam Eiropas Komisijas transporta lietu komisāram Žakam Barro – ceļojot pa Eiropu, vajadzētu sasniegt vismaz šādu ātrumu!" atceras Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Mihaels Krāmers (Vācija, Zaļā partija). Viņš jau astoto gadu strādā EP Transporta un tūrisma komitejā un visu šo laiku nodarbojies galvenokārt ar Eiropas dzelzceļa jautājumiem.
Patlaban viens no aktuālākajiem un vērienīgākajiem ES projektiem ir TEN-T jeb Transeiropas dzelzceļa tīkla izveide. Tas aizsākās 2003. gadā, kad tika pieņemts lēmums dzelzceļa līnijas uzbūvēt, pārbūvēt un savietot tā, lai, šādā tīklā nonākot, būtu iespējams tikai pa dzelzceļu aizceļot no vienas ES valsts uz citu. Tīkls veicinātu dzelzceļa biežāku izmantošanu kravu pārvadāšanai. Tolaik Latvija vēl bija tikai ES kandidātvalsts, bet iestāšanās sarunu laikā tika akceptēta arī iekļaušanās TEN-T tīkla veidošanā, uzņemoties saistības par posmu Latvijas teritorijā.
Viss tīkls sastāv no mazākiem posmiem, un Latvija iekļaujas "Rail Baltica" jeb "Līnijā 27". Tas savieno Poliju, Lietuvu, Latviju, Igauniju un arī ar Somiju, kur plānots nodrošināt īpašu prāmju satiksmi vilcieniem, tādā veidā savienojot arī ar "Ziemeļu trijstūra" valstīm. Projektēts, ka no Tallinas līdz Varšavai būtu 1200 km gara dzelzceļa līnija, kas piemērota ātrgaitas vilcienu tehniskajām prasībām. Neraugoties uz to, ka no pieprasītajiem 20 miljardiem eiro ES budžetā paredzēti tikai astoņi miljardi, "Rail Baltica" ir viena no astoņām galvenajām prioritātēm 30 lielo ES dzelzceļa projektu vidū.
Gausa naudas apgūšanā
Ieskatoties 2010. gada progresa ziņojumā, izrādās, ka laika posmā no 2010. līdz 2013. gadam "Rail Baltica" īstenošanai Baltijas valstīs jānotiek pilnā sparā. Senāks, 2008. gada, dokuments ir vēl optimistiskāks: tas vēsta, ka pie savas TEN-T daļas Latvija sākusi strādāt jau pirms trim gadiem. Protams, smagu triecienu projekta attīstībai devusi ekonomiskā krīze. Taču arī treknajos gados nebija lielas aktivitātes šā projekta īstenošanā. Būvējot mūsu "Rail Baltica" daļu, visā tā tapšanas laikā no budžeta jāsedz vairāk nekā 47 miljoni eiro, no ES līdzekļiem paredzēti 22,3 miljoni eiro, bet no citiem resursiem – 28 miljoni eiro.
"Eiropas TEN-T koordinators Pāvels Telička, man par kaunu, vienmēr atgādinājis, ka vismazākais atbalsts "Rail Baltica" pie dažādiem ministriem vienmēr bijis Latvijā," saka Roberts Zīle ("TB"/LNNK), EP Transporta un tūrisma komitejas loceklis ar septiņu gadu pieredzi. "No ES Kohēzijas fonda pie mums vienmēr gribējuši ieguldīt Ventspils virzienā kravu pārvadājumiem. Tas ir efektīvi, bet neiekļaujas "Rail Baltica" virzienā. Ir izpētīta kravas automašīnu plūsma pa ceļiem, kas iet cauri Latvijai. Tā, kas iet tādā virzienā, kā būs "Rail Baltica", tātad no ziemeļiem uz dienvidiem, ir tikpat bieza kā tā, kas iet uz Krieviju, austrumiem. Arguments, ka nav pieprasījuma pēc kravas pārvadājumiem, neiztur kritiku." R. Zīle nav apmierināts ar to, ka Latvija ir gausa to līdzekļu apgūšanā, kas paredzēti pārrobežu savienojumiem: "Pašlaik līdz 2013. gadam TEN-T budžetam (pārrobežu projektiem, sliežu rekonstrukcijai, izpētei) igauņi kontraktējuši apmēram 20 miljonus eiro, bet Latvija savu naudu nav kontraktējusi. Ja to šopavasar neizdara, tad naudu neapgūsim. Tas ir nekorekti pret igauņiem, kuri vēlas palielināt dzelzceļa ātrumu caur Valgu."
"Igauņi saka – mums šis dzelzceļš vajadzīgs, bet latviešiem nepatīk. Latvieši savukārt saka – mums patīk, bet lietuviešiem ne," smejas M. Krāmers. "Tā bija jocīga diskusija, kad EP Transporta komitejas deputāti bija šajās valstīs. Bet skaidri pateicām – ir Eiropas projekts, kuram jābūt prioritāram."
"Krievijas līnija" izmaksātu daudz vairāk
Latvijā pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera oficiālās vizītes Maskavā izskanēja viedoklis par nepieciešamību vispirms uzbūvēt ātrgaitas dzelzceļu no Rīgas uz Maskavu. Satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS) pēc vizītes atzinis – ātrgaitas vilciena satiksme starp Rīgu un Maskavu esot reāli īstenojams projekts un tā ir lielāka prioritāte nekā dzelzceļa savienojums ar rietumvalstīm. Gan U. Augulis, gan Krievijas transporta ministrs Igors Levitins izveidojuši darba grupas Rīgas–Maskavas ātrgaitas dzelzceļa projektam.
Aģentūrai "Regnum" februāra vidū "Latvijas dzelzceļa" valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis pavēstījis, ka Rīgas–Maskavas ātrgaitas dzelzceļš ekonomiski ir daudz izdevīgāks nekā "Rail Baltica". Taču aptuveni aprēķini liecina – ātrā dzelzceļa līnijas izbūve paralēli jau esošajam dzelzceļa posmam Rīga–Maskava varētu izmaksāt aptuveni četrus miljardus latu jeb sešus miljardus eiro. Šī summa vairākkārt pārsniedz Latvijai gada laikā pieejamo ES Kohēzijas fonda finansējumu, un tā ir tikai nedaudz mazāka, nekā ES budžetā paredzēts TEN-T projektam četru gadu finanšu perspektīvas laikā. Patlaban, topot finanšu perspektīvai no 2014. līdz 2018. gadam, nav plānu pārveidot TEN-T projektu, iekļaujot tajā "Krievijas līniju", saka Zīle.
"Rīga var lemt par dzelzceļu uz Maskavu, bet tas nav Eiropas projekts," uzsver Krāmers. "Turklāt Rietumu–Austrumu dzelzceļu savienojums jau pastāv. Krievijai jau ir ātrgaitas vilciens caur Baltkrieviju, kurš to savieno ar Eiropu. Esošā dzelzceļa līnija Rīga–Maskava ir samērā labā tehniskā stāvoklī. Latvijas valdība mums agrāk vienmēr teica: atbalstām "Rail Baltica", taču mums ir finanšu problēmas. Bet, ja atrodas nauda dzelzceļam līdz Maskavai… Tas taču izmaksās daudz vairāk!"
Nākotnes transports kravu pārvadājumiem
M. Krāmers ir pārliecināts, ka "Rail Baltica" nepieciešamo naudu iespējams nopelnīt, ieviešot samaksu par smago kravas mašīnu (virs 12 tonnām) pārvietošanos pa Latvijas maģistrālēm. Ja lokomotīve transportē pasažierus vai kravu, jāmaksā noteikta summa par kilometru par katru lokomotīvi. Daudzās Eiropas valstīs šāda maksa tiek iekasēta un tā ir atšķirīga, tāpēc furgonu vadītāji nereti veic garāku ceļu, bet pa tās valsts ceļu, kur sanāk lētāk. "Ja nemainīsim mobilitāti, mēs nevaram cīnīties ar klimata pārmaiņām. Mums jāpārvieto 20% kravu pārvadājumu no ceļa uz dzelzceļu. Bet ES 60% satiksmes attīstībai paredzētās naudas iegulda ceļos, tikai 20% – dzelzceļos. Šī proporcija jāmaina par labu dzelzceļam, kas ir nākotnes transports kravu pārvadājumu jomā," uzskata M. Krāmers.
"To, kas iznācis ar Rīgas–Maskavas dzelzceļu, uztveru kā Krievijas politisko izaicinājumu," saka R. Zīle. "Vladimirs Jakuņins, Krievijas dzelzceļa vadītājs, Putina bijušais kolēģis no čekas laikiem, pagājušā gada maijā solīja, ka būvēs platās sliedes uz Vīni, lai vadātu konteinerus pāri Karpatiem, kur nav tuneļu. ES pašlaik šo projektu neatbalsta. Bet Krievijai tas vairāk ir politisks žests, kam nav ekonomiska pamatojuma. Šajā ziņā velku paralēles ar ātrvilcienu uz Rīgu. Rodas iespaids, ka Krievija mūsu prezidenta vizītes laikā mēģinājusi panerrot vienu ES dalībvalsti. Projekts maksā miljardus. Zinot, ka tas nav nevienā ES lielo mērogu transporta projektā, tos nevar vienā dienā pagriezt. Tā ir ES nodokļu maksātāju nauda, par kuru visi cīnās. Vai esam tik naivi, ka nesaprotam, ka mums grib noraut "Rail Baltica"? Bet, ja to neattīstām, ātrvilciens beigsies Rīgā. Ja pametam šo projektu, tam nav jēgas. Ja Rīga to netaisa, igauņiem nav savienojuma. Iedomājos, ko par to teiks EK transporta komisārs Sīms Kallass! Toties lietuvieši, pārejot uz šaurajām sliedēm līdz Kauņai, daudz iegūs loģistikā."
R. Zīle uzskata: "Šobrīd pasakot, ka mums prioritāte ir Maskavas virziens, sniedzam absolūti nepareizu ģeopolitisku signālu. Viena ES valsts saka: "Mēs ejam atpakaļ! Gribam labāk savienoties ar bijušo PSRS!" Tas, ja mums būs ātrvilciens uz Maskavu, bet nebūs uz Varšavu, parāda, kas mēs esam. Tāpat kā elektrības savienojumi, kas arī ir tikai austrumu virzienā."
Tālas nākotnes jautājums
U. Augulis ticies arī ar EK transporta komisāru S. Kallasu, pārrunājot iespēju pārskatīt TEN-T tīkla izbūvi. No EK puses neatskan "nē", bet, lai pateiktu "jā", šajos apstākļos, kad Transeiropas tīkls jau esošajiem projektiem saņēmis divarpus reizes mazāk naudas, nekā tika plānots, liek šaubīties, vai patlaban ir īstais laiks, lai plānotu vēl vienas vairākus miljardus vērtas līnijas izbūvi.
"Tas ir atbalstāms projekts, tikai ļoti tālas nākotnes jautājums, acīmredzot vēl pēc 2014. – 2018. gada ES finanšu perspektīvas," vērtē Latvijas finanšu ministrs Andris Vilks. Tādu plānu nav arī valdības deklarācijā, tie nav bijuši priekšvēlēšanu programmās.
***
Viedoklis
Satiksmes ministrs Uldis Augulis: "Infrastruktūra starp Krieviju un Eiropas Savienību ir jāattīsta saskaņoti, tādēļ pirms kādu lēmumu pieņemšanas un projektu īstenošanas ir jāveic izpēte. Pašlaik norisinās "Rail Baltica" projekta iespējamā maršruta izpēte. Kad būs precīzi noteiktas projekta izmaksas, tā paredzamais ieguvums, finansēšanas modelis un citi būtiski aspekti, Baltijas valstīm – Latvijai, Lietuvai un Igaunijai – būs kopīgi jāvienojas par iespējām īstenot projektu.
Nozīmīgi ir abi projekti – gan "Rail Baltica", gan Rīga–Maskava virziens. "Rail Baltica" maršruts Baltijas valstīm būtu sociālekonomiski svarīgs un palīdzētu integrēties Eiropas kopējā transporta tīklā. Savukārt Rīga–Maskava virziens būtu tam labs papildinājums un veicinātu kā pasažieru, tā arī kravu pārvadājumu pa dzelzceļu starp Eiropas Savienību un Krieviju attīstību. Tāpat Eiropas līmenī notiek sarunas par Rīgas–Maskavas virziena iekļaušanu TEN-T transporta tīklā. Arī Rīga–Maskava projektam ir uzsākta izpēte, lai noteiktu potenciālo maršrutu, izmaksas, pasažieru vai kravu plūsmu utt."
"Rīga var lemt par dzelzceļu uz Maskavu, bet tas nav Eiropas projekts"
"Pirms septiņiem gadiem 1700 km garo ceļojumu no Berlīnes līdz Tallinai veicu 60 stundās, tātad vidējais ātrums bija mazāks nekā 30 km stundā. Vilciens apstājās 60 reizes. Robežu starp Igauniju un Latviju varēju šķērsot tikai kājām. Pie robežas iesēdos autobusā un aizbraucu līdz pirmajai dzelzceļa pieturai Igaunijā. Paskatījos, kā tas bija pagājušajā gadsimtā. Tvaika lokomotīvei bija nepieciešamas 27 stundas. Teicu toreizējam Eiropas Komisijas transporta lietu komisāram Žakam Barro – ceļojot pa Eiropu, vajadzētu sasniegt vismaz šādu ātrumu!" atceras Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Mihaels Krāmers (Vācija, Zaļā partija). Viņš jau astoto gadu strādā EP Transporta un tūrisma komitejā un visu šo laiku nodarbojies galvenokārt ar Eiropas dzelzceļa jautājumiem.
Patlaban viens no aktuālākajiem un vērienīgākajiem ES projektiem ir TEN-T jeb Transeiropas dzelzceļa tīkla izveide. Tas aizsākās 2003. gadā, kad tika pieņemts lēmums dzelzceļa līnijas uzbūvēt, pārbūvēt un savietot tā, lai, šādā tīklā nonākot, būtu iespējams tikai pa dzelzceļu aizceļot no vienas ES valsts uz citu. Tīkls veicinātu dzelzceļa biežāku izmantošanu kravu pārvadāšanai. Tolaik Latvija vēl bija tikai ES kandidātvalsts, bet iestāšanās sarunu laikā tika akceptēta arī iekļaušanās TEN-T tīkla veidošanā, uzņemoties saistības par posmu Latvijas teritorijā.
Viss tīkls sastāv no mazākiem posmiem, un Latvija iekļaujas "Rail Baltica" jeb "Līnijā 27". Tas savieno Poliju, Lietuvu, Latviju, Igauniju un arī ar Somiju, kur plānots nodrošināt īpašu prāmju satiksmi vilcieniem, tādā veidā savienojot arī ar "Ziemeļu trijstūra" valstīm. Projektēts, ka no Tallinas līdz Varšavai būtu 1200 km gara dzelzceļa līnija, kas piemērota ātrgaitas vilcienu tehniskajām prasībām. Neraugoties uz to, ka no pieprasītajiem 20 miljardiem eiro ES budžetā paredzēti tikai astoņi miljardi, "Rail Baltica" ir viena no astoņām galvenajām prioritātēm 30 lielo ES dzelzceļa projektu vidū.
Gausa naudas apgūšanā
Ieskatoties 2010. gada progresa ziņojumā, izrādās, ka laika posmā no 2010. līdz 2013. gadam "Rail Baltica" īstenošanai Baltijas valstīs jānotiek pilnā sparā. Senāks, 2008. gada, dokuments ir vēl optimistiskāks: tas vēsta, ka pie savas TEN-T daļas Latvija sākusi strādāt jau pirms trim gadiem. Protams, smagu triecienu projekta attīstībai devusi ekonomiskā krīze. Taču arī treknajos gados nebija lielas aktivitātes šā projekta īstenošanā. Būvējot mūsu "Rail Baltica" daļu, visā tā tapšanas laikā no budžeta jāsedz vairāk nekā 47 miljoni eiro, no ES līdzekļiem paredzēti 22,3 miljoni eiro, bet no citiem resursiem – 28 miljoni eiro.
"Eiropas TEN-T koordinators Pāvels Telička, man par kaunu, vienmēr atgādinājis, ka vismazākais atbalsts "Rail Baltica" pie dažādiem ministriem vienmēr bijis Latvijā," saka Roberts Zīle ("TB"/LNNK), EP Transporta un tūrisma komitejas loceklis ar septiņu gadu pieredzi. "No ES Kohēzijas fonda pie mums vienmēr gribējuši ieguldīt Ventspils virzienā kravu pārvadājumiem. Tas ir efektīvi, bet neiekļaujas "Rail Baltica" virzienā. Ir izpētīta kravas automašīnu plūsma pa ceļiem, kas iet cauri Latvijai. Tā, kas iet tādā virzienā, kā būs "Rail Baltica", tātad no ziemeļiem uz dienvidiem, ir tikpat bieza kā tā, kas iet uz Krieviju, austrumiem. Arguments, ka nav pieprasījuma pēc kravas pārvadājumiem, neiztur kritiku." R. Zīle nav apmierināts ar to, ka Latvija ir gausa to līdzekļu apgūšanā, kas paredzēti pārrobežu savienojumiem: "Pašlaik līdz 2013. gadam TEN-T budžetam (pārrobežu projektiem, sliežu rekonstrukcijai, izpētei) igauņi kontraktējuši apmēram 20 miljonus eiro, bet Latvija savu naudu nav kontraktējusi. Ja to šopavasar neizdara, tad naudu neapgūsim. Tas ir nekorekti pret igauņiem, kuri vēlas palielināt dzelzceļa ātrumu caur Valgu."
"Igauņi saka – mums šis dzelzceļš vajadzīgs, bet latviešiem nepatīk. Latvieši savukārt saka – mums patīk, bet lietuviešiem ne," smejas M. Krāmers. "Tā bija jocīga diskusija, kad EP Transporta komitejas deputāti bija šajās valstīs. Bet skaidri pateicām – ir Eiropas projekts, kuram jābūt prioritāram."
"Krievijas līnija" izmaksātu daudz vairāk
Latvijā pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera oficiālās vizītes Maskavā izskanēja viedoklis par nepieciešamību vispirms uzbūvēt ātrgaitas dzelzceļu no Rīgas uz Maskavu. Satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS) pēc vizītes atzinis – ātrgaitas vilciena satiksme starp Rīgu un Maskavu esot reāli īstenojams projekts un tā ir lielāka prioritāte nekā dzelzceļa savienojums ar rietumvalstīm. Gan U. Augulis, gan Krievijas transporta ministrs Igors Levitins izveidojuši darba grupas Rīgas–Maskavas ātrgaitas dzelzceļa projektam.
Aģentūrai "Regnum" februāra vidū "Latvijas dzelzceļa" valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis pavēstījis, ka Rīgas–Maskavas ātrgaitas dzelzceļš ekonomiski ir daudz izdevīgāks nekā "Rail Baltica". Taču aptuveni aprēķini liecina – ātrā dzelzceļa līnijas izbūve paralēli jau esošajam dzelzceļa posmam Rīga–Maskava varētu izmaksāt aptuveni četrus miljardus latu jeb sešus miljardus eiro. Šī summa vairākkārt pārsniedz Latvijai gada laikā pieejamo ES Kohēzijas fonda finansējumu, un tā ir tikai nedaudz mazāka, nekā ES budžetā paredzēts TEN-T projektam četru gadu finanšu perspektīvas laikā. Patlaban, topot finanšu perspektīvai no 2014. līdz 2018. gadam, nav plānu pārveidot TEN-T projektu, iekļaujot tajā "Krievijas līniju", saka Zīle.
"Rīga var lemt par dzelzceļu uz Maskavu, bet tas nav Eiropas projekts," uzsver Krāmers. "Turklāt Rietumu–Austrumu dzelzceļu savienojums jau pastāv. Krievijai jau ir ātrgaitas vilciens caur Baltkrieviju, kurš to savieno ar Eiropu. Esošā dzelzceļa līnija Rīga–Maskava ir samērā labā tehniskā stāvoklī. Latvijas valdība mums agrāk vienmēr teica: atbalstām "Rail Baltica", taču mums ir finanšu problēmas. Bet, ja atrodas nauda dzelzceļam līdz Maskavai… Tas taču izmaksās daudz vairāk!"
Nākotnes transports kravu pārvadājumiem
M. Krāmers ir pārliecināts, ka "Rail Baltica" nepieciešamo naudu iespējams nopelnīt, ieviešot samaksu par smago kravas mašīnu (virs 12 tonnām) pārvietošanos pa Latvijas maģistrālēm. Ja lokomotīve transportē pasažierus vai kravu, jāmaksā noteikta summa par kilometru par katru lokomotīvi. Daudzās Eiropas valstīs šāda maksa tiek iekasēta un tā ir atšķirīga, tāpēc furgonu vadītāji nereti veic garāku ceļu, bet pa tās valsts ceļu, kur sanāk lētāk. "Ja nemainīsim mobilitāti, mēs nevaram cīnīties ar klimata pārmaiņām. Mums jāpārvieto 20% kravu pārvadājumu no ceļa uz dzelzceļu. Bet ES 60% satiksmes attīstībai paredzētās naudas iegulda ceļos, tikai 20% – dzelzceļos. Šī proporcija jāmaina par labu dzelzceļam, kas ir nākotnes transports kravu pārvadājumu jomā," uzskata M. Krāmers.
"To, kas iznācis ar Rīgas–Maskavas dzelzceļu, uztveru kā Krievijas politisko izaicinājumu," saka R. Zīle. "Vladimirs Jakuņins, Krievijas dzelzceļa vadītājs, Putina bijušais kolēģis no čekas laikiem, pagājušā gada maijā solīja, ka būvēs platās sliedes uz Vīni, lai vadātu konteinerus pāri Karpatiem, kur nav tuneļu. ES pašlaik šo projektu neatbalsta. Bet Krievijai tas vairāk ir politisks žests, kam nav ekonomiska pamatojuma. Šajā ziņā velku paralēles ar ātrvilcienu uz Rīgu. Rodas iespaids, ka Krievija mūsu prezidenta vizītes laikā mēģinājusi panerrot vienu ES dalībvalsti. Projekts maksā miljardus. Zinot, ka tas nav nevienā ES lielo mērogu transporta projektā, tos nevar vienā dienā pagriezt. Tā ir ES nodokļu maksātāju nauda, par kuru visi cīnās. Vai esam tik naivi, ka nesaprotam, ka mums grib noraut "Rail Baltica"? Bet, ja to neattīstām, ātrvilciens beigsies Rīgā. Ja pametam šo projektu, tam nav jēgas. Ja Rīga to netaisa, igauņiem nav savienojuma. Iedomājos, ko par to teiks EK transporta komisārs Sīms Kallass! Toties lietuvieši, pārejot uz šaurajām sliedēm līdz Kauņai, daudz iegūs loģistikā."
R. Zīle uzskata: "Šobrīd pasakot, ka mums prioritāte ir Maskavas virziens, sniedzam absolūti nepareizu ģeopolitisku signālu. Viena ES valsts saka: "Mēs ejam atpakaļ! Gribam labāk savienoties ar bijušo PSRS!" Tas, ja mums būs ātrvilciens uz Maskavu, bet nebūs uz Varšavu, parāda, kas mēs esam. Tāpat kā elektrības savienojumi, kas arī ir tikai austrumu virzienā."
Tālas nākotnes jautājums
U. Augulis ticies arī ar EK transporta komisāru S. Kallasu, pārrunājot iespēju pārskatīt TEN-T tīkla izbūvi. No EK puses neatskan "nē", bet, lai pateiktu "jā", šajos apstākļos, kad Transeiropas tīkls jau esošajiem projektiem saņēmis divarpus reizes mazāk naudas, nekā tika plānots, liek šaubīties, vai patlaban ir īstais laiks, lai plānotu vēl vienas vairākus miljardus vērtas līnijas izbūvi.
"Tas ir atbalstāms projekts, tikai ļoti tālas nākotnes jautājums, acīmredzot vēl pēc 2014. – 2018. gada ES finanšu perspektīvas," vērtē Latvijas finanšu ministrs Andris Vilks. Tādu plānu nav arī valdības deklarācijā, tie nav bijuši priekšvēlēšanu programmās.
***
Viedoklis
Satiksmes ministrs Uldis Augulis: "Infrastruktūra starp Krieviju un Eiropas Savienību ir jāattīsta saskaņoti, tādēļ pirms kādu lēmumu pieņemšanas un projektu īstenošanas ir jāveic izpēte. Pašlaik norisinās "Rail Baltica" projekta iespējamā maršruta izpēte. Kad būs precīzi noteiktas projekta izmaksas, tā paredzamais ieguvums, finansēšanas modelis un citi būtiski aspekti, Baltijas valstīm – Latvijai, Lietuvai un Igaunijai – būs kopīgi jāvienojas par iespējām īstenot projektu.
Nozīmīgi ir abi projekti – gan "Rail Baltica", gan Rīga–Maskava virziens. "Rail Baltica" maršruts Baltijas valstīm būtu sociālekonomiski svarīgs un palīdzētu integrēties Eiropas kopējā transporta tīklā. Savukārt Rīga–Maskava virziens būtu tam labs papildinājums un veicinātu kā pasažieru, tā arī kravu pārvadājumu pa dzelzceļu starp Eiropas Savienību un Krieviju attīstību. Tāpat Eiropas līmenī notiek sarunas par Rīgas–Maskavas virziena iekļaušanu TEN-T transporta tīklā. Arī Rīga–Maskava projektam ir uzsākta izpēte, lai noteiktu potenciālo maršrutu, izmaksas, pasažieru vai kravu plūsmu utt."
A.Līce: Pašlaik sabiedrības viedoklim nav nekādas nozīmes, tas kļuvis nerentabls
05.03.2011. Autors: Anda Līce
Ko nu vairs skumt, saulē silst jumti, pil palāses, skaļāki kļūst ziemotājputni un aizvien vairāk ir saules – nāk taču pavasaris. Turklāt valdība teic, mēs ejot laukā no krīzes. Neviens gan neņemas pateikt, ar kādu ātrumu ejam un kad būsim tikuši laukā. Un vai tiešām iziesim visi vai varbūt atkal tikai tie, ar garajām kājām? Es klausos radio un saprotu – valdība nav pamanījusi, ka liela daļa iedzīvotāju (īpaši laukos) vēl tikai krīzē iet iekšā. Kurā brīdī mēs ceļā esam samainījušies?
Izrādās, jāietaupa vēl pieci miljoni latu, tādēļ slēgšot nerentablos autobusu maršrutus. Uz jautājumu, kāpēc Latvijā viss ir kļuvis nerentabls, vecus cilvēkus, bērnus un studentus ieskaitot, atbildi pārliecinoši sniedza tikko notikušās tā saucamās tiesībsarga vēlēšanas. Latvijā iecelšana augstākajos amatos ir pilnībā politizēta un vismaz pašlaik sabiedrības viedoklim nav nekādas nozīmes. Lielas jēgas nav arī publisko diskusiju laikā rīkotām telefonaptaujām, tās nepieciešamas vien tādēļ, lai mēs pārliecinātos, ka vēl neesam galīgi apdauzīti.
Es reizēm domāju, varbūt Latvija ir nonākusi kāda ļauna burvja varā, vai gan citādi visi lielie valsts pārkārtošanas projekti, sākot ar integrāciju, reģionālo reformu un beidzot ar tautas skaitīšanu "uzkārtos"? Mēs nemitīgi mēģinām labot gan senas, gan pavisam svaigas kļūdas, dubultā patērējot garīgos un materiālos resursus – to, kas būtu īpaši taupāms. Šķērma dūša metas, dzirdot pieminam strukturālās reformas. Tās taču pēc būtības tā arī nav notikušas, jo tad nāktos nozāģēt kājas krēsliem, uz kuriem sēž mīļotās partijas biedri, radi un draugi. Neatstājas sajūta, ka rosība valsts pārvaldē notiek tikai skata pēc. Visi šķiet ārkārtīgi norūpējušies un aizņemti, nevienu lietu līdz galam tā arī nenovedot, nemitīgi apspriežas, kaut ko saskaņo un reformē, it kā neredzama režisora vadībā spēlētu marionešu teātri.
Kārtējo reizi nākas atzīt, ka varas pārstāvji, kuri pavisam nesen iepriekšējiem pārmeta profesionālisma un komunikācijas ar sabiedrību trūkumu, tagad paši bēguļo. Caur politisko un oligarhu skeneri amatos nonākušos cieši tur bailes tikt atmaskotiem neprofesionālismā, un viņi, cik nu to ļauj sētas durvis, apsardze un pašu nekaunība, kļūst nenotverami. Bet no Latvijas tikmēr projām brauc nākamie darbspējīgo tūkstoši. Valsts noasiņo. Tas nekas, vara saka, pārliesim asinis, to darba tirgū ir milzīgas rezerves. Vai mūsu valsts vadītāji tiešām nesaprot, ka pirms pārliešanas ir jānoskaidro asins grupa? Pieņemsim, ka tas prasa ilgu laiku, bet vecā Eiropā taču to ir pārbaudījusi un tagad plūc rūgtos pārliešanas augļus. Nemācīšanās no kļūdām valstij un tautai var izrādīties liktenīga.
Dabā atmoda jau ir sākusies un arī cilvēkos ilgas pēc tās joprojām ir dzīvas.
Ko nu vairs skumt, saulē silst jumti, pil palāses, skaļāki kļūst ziemotājputni un aizvien vairāk ir saules – nāk taču pavasaris. Turklāt valdība teic, mēs ejot laukā no krīzes. Neviens gan neņemas pateikt, ar kādu ātrumu ejam un kad būsim tikuši laukā. Un vai tiešām iziesim visi vai varbūt atkal tikai tie, ar garajām kājām? Es klausos radio un saprotu – valdība nav pamanījusi, ka liela daļa iedzīvotāju (īpaši laukos) vēl tikai krīzē iet iekšā. Kurā brīdī mēs ceļā esam samainījušies?
Izrādās, jāietaupa vēl pieci miljoni latu, tādēļ slēgšot nerentablos autobusu maršrutus. Uz jautājumu, kāpēc Latvijā viss ir kļuvis nerentabls, vecus cilvēkus, bērnus un studentus ieskaitot, atbildi pārliecinoši sniedza tikko notikušās tā saucamās tiesībsarga vēlēšanas. Latvijā iecelšana augstākajos amatos ir pilnībā politizēta un vismaz pašlaik sabiedrības viedoklim nav nekādas nozīmes. Lielas jēgas nav arī publisko diskusiju laikā rīkotām telefonaptaujām, tās nepieciešamas vien tādēļ, lai mēs pārliecinātos, ka vēl neesam galīgi apdauzīti.
Es reizēm domāju, varbūt Latvija ir nonākusi kāda ļauna burvja varā, vai gan citādi visi lielie valsts pārkārtošanas projekti, sākot ar integrāciju, reģionālo reformu un beidzot ar tautas skaitīšanu "uzkārtos"? Mēs nemitīgi mēģinām labot gan senas, gan pavisam svaigas kļūdas, dubultā patērējot garīgos un materiālos resursus – to, kas būtu īpaši taupāms. Šķērma dūša metas, dzirdot pieminam strukturālās reformas. Tās taču pēc būtības tā arī nav notikušas, jo tad nāktos nozāģēt kājas krēsliem, uz kuriem sēž mīļotās partijas biedri, radi un draugi. Neatstājas sajūta, ka rosība valsts pārvaldē notiek tikai skata pēc. Visi šķiet ārkārtīgi norūpējušies un aizņemti, nevienu lietu līdz galam tā arī nenovedot, nemitīgi apspriežas, kaut ko saskaņo un reformē, it kā neredzama režisora vadībā spēlētu marionešu teātri.
Kārtējo reizi nākas atzīt, ka varas pārstāvji, kuri pavisam nesen iepriekšējiem pārmeta profesionālisma un komunikācijas ar sabiedrību trūkumu, tagad paši bēguļo. Caur politisko un oligarhu skeneri amatos nonākušos cieši tur bailes tikt atmaskotiem neprofesionālismā, un viņi, cik nu to ļauj sētas durvis, apsardze un pašu nekaunība, kļūst nenotverami. Bet no Latvijas tikmēr projām brauc nākamie darbspējīgo tūkstoši. Valsts noasiņo. Tas nekas, vara saka, pārliesim asinis, to darba tirgū ir milzīgas rezerves. Vai mūsu valsts vadītāji tiešām nesaprot, ka pirms pārliešanas ir jānoskaidro asins grupa? Pieņemsim, ka tas prasa ilgu laiku, bet vecā Eiropā taču to ir pārbaudījusi un tagad plūc rūgtos pārliešanas augļus. Nemācīšanās no kļūdām valstij un tautai var izrādīties liktenīga.
Dabā atmoda jau ir sākusies un arī cilvēkos ilgas pēc tās joprojām ir dzīvas.
Dubultpensiju laiks ir beidzies
05.03.2011. Autors: Rita Ruska
Par pensiju pārrēķināšanu interesējušies 24 tūkstoši iedzīvotāju
Kopš šā gada 19. janvāra, kad spēkā stājies Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas (KF) līgums par sadarbību sociālās drošības jomā, iedzīvotāju interese par pensiju pārrēķināšanu saistībā ar šo līgumu bijusi liela.
Iepriekš tika lēsts, ka šo iespēju varētu izmantot apmēram 16 tūkstoši nepilsoņu un Krievijas pilsoņu, tostarp arī 254 Latvijas pilsoņi, kuri savulaik strādājuši Krievijā. Valsts budžetā šīm pensijām paredzēti 9,8 miljoni latu. Līguma darbības pirmajās nedēļās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) filiālēs ar iesniegumiem pagaidām vērsusies puse – 8030 cilvēku, taču vēl 16 tūkstošiem sniegtas konsultācijas. Pensiju pārrēķinam varēs pieteikties visu gadu.
Šonedēļ Latvijā uzturējās Krievijas Pensiju fonda pārstāvis Sergejs Čirkovs. Viņa vadītā departamenta atbildībā ir pensiju nodrošināšana personām, kas dzīvo ārpus Krievijas robežām. Latvijā viņš tiekas gan ar saviem tautiešiem, lai plašāk skaidrotu līguma nosacījumus, gan ar Labklājības ministrijas (LM) speciālistiem. LM Sociālās apdrošināšanas departamenta nozares vecākā eksperte starptautisko attiecību jautājumos Liene Ramane stāsta, ka tikšanās reizē pārrunājuši, kā notiek līguma piemērošana, kāda ir pensiju izmaksas kārtība katrā valstī, kā arī risinājuši dažādus praktiskus – ar iesniedzamajiem dokumentiem saistītus – jautājumus. "Līgums tikai nesen stājies spēkā, tāpēc vissvarīgākais, lai abas puses līguma un vienošanās nosacījumus interpretētu vienādi," norāda speciāliste.
Pagājušajā gadā "Latvijas Avīzē" rakstīju, ka daudzi Krievijas pilsoņi izmantojuši situāciju, kamēr līgums nebija stājies spēkā, lai par vienu un to pašu darba periodu saņemtu divas pensijas – gan no Latvijas, gan Krievijas. Tiesa, tie, kas to paguva izdarīt līdz 2008. gada jūlijam, turpinās saņemt dubultpensiju, jo tobrīd šo situāciju likums neierobežoja. Ja Latvijas pensija tika pieprasīta pēc šā datuma un pensionārs noslēpa faktu, ka pensiju jau saņem no KF, tad nepamatoti saņemto pensijas daļu VSAA prasīs atmaksāt.
Kopš spēkā stājies Latvijas un Krievijas līgums par sadarbību sociālās drošības jomā, VSAA ir pamatotas tiesības vērsties KF Pensiju fondā, lai iegūtu vai precizētu informāciju par apdrošināšanas (darba) periodiem, par kuriem Krievija jau piešķīrusi pensiju.
***
Uzziņa
Saskaņā ar sadarbības līgumu Latvijas puse apņemas izmaksāt pensijas Latvijā dzīvojošajiem nepilsoņiem un Krievijas pilsoņiem, kuru darba stāžā, aprēķinot pensijas, līdz šim netika iekļauts Krievijas teritorijā līdz 1990. gada 31. decembrim nostrādātais laiks.
Krievija apņemas izmaksāt pensijas tās teritorijā dzīvojošajām personām, kuras uzkrājušas apdrošināšanas (darba) periodus Latvijā līdz 1990. gada 31. decembrim.
Par uzkrātajiem darba periodiem pēc 1990. gada 31. decembra katra valsts proporcionāli maksā pensiju par valstī nostrādāto laiku
Par pensiju pārrēķināšanu interesējušies 24 tūkstoši iedzīvotāju
Kopš šā gada 19. janvāra, kad spēkā stājies Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas (KF) līgums par sadarbību sociālās drošības jomā, iedzīvotāju interese par pensiju pārrēķināšanu saistībā ar šo līgumu bijusi liela.
Iepriekš tika lēsts, ka šo iespēju varētu izmantot apmēram 16 tūkstoši nepilsoņu un Krievijas pilsoņu, tostarp arī 254 Latvijas pilsoņi, kuri savulaik strādājuši Krievijā. Valsts budžetā šīm pensijām paredzēti 9,8 miljoni latu. Līguma darbības pirmajās nedēļās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) filiālēs ar iesniegumiem pagaidām vērsusies puse – 8030 cilvēku, taču vēl 16 tūkstošiem sniegtas konsultācijas. Pensiju pārrēķinam varēs pieteikties visu gadu.
Šonedēļ Latvijā uzturējās Krievijas Pensiju fonda pārstāvis Sergejs Čirkovs. Viņa vadītā departamenta atbildībā ir pensiju nodrošināšana personām, kas dzīvo ārpus Krievijas robežām. Latvijā viņš tiekas gan ar saviem tautiešiem, lai plašāk skaidrotu līguma nosacījumus, gan ar Labklājības ministrijas (LM) speciālistiem. LM Sociālās apdrošināšanas departamenta nozares vecākā eksperte starptautisko attiecību jautājumos Liene Ramane stāsta, ka tikšanās reizē pārrunājuši, kā notiek līguma piemērošana, kāda ir pensiju izmaksas kārtība katrā valstī, kā arī risinājuši dažādus praktiskus – ar iesniedzamajiem dokumentiem saistītus – jautājumus. "Līgums tikai nesen stājies spēkā, tāpēc vissvarīgākais, lai abas puses līguma un vienošanās nosacījumus interpretētu vienādi," norāda speciāliste.
Pagājušajā gadā "Latvijas Avīzē" rakstīju, ka daudzi Krievijas pilsoņi izmantojuši situāciju, kamēr līgums nebija stājies spēkā, lai par vienu un to pašu darba periodu saņemtu divas pensijas – gan no Latvijas, gan Krievijas. Tiesa, tie, kas to paguva izdarīt līdz 2008. gada jūlijam, turpinās saņemt dubultpensiju, jo tobrīd šo situāciju likums neierobežoja. Ja Latvijas pensija tika pieprasīta pēc šā datuma un pensionārs noslēpa faktu, ka pensiju jau saņem no KF, tad nepamatoti saņemto pensijas daļu VSAA prasīs atmaksāt.
Kopš spēkā stājies Latvijas un Krievijas līgums par sadarbību sociālās drošības jomā, VSAA ir pamatotas tiesības vērsties KF Pensiju fondā, lai iegūtu vai precizētu informāciju par apdrošināšanas (darba) periodiem, par kuriem Krievija jau piešķīrusi pensiju.
***
Uzziņa
Saskaņā ar sadarbības līgumu Latvijas puse apņemas izmaksāt pensijas Latvijā dzīvojošajiem nepilsoņiem un Krievijas pilsoņiem, kuru darba stāžā, aprēķinot pensijas, līdz šim netika iekļauts Krievijas teritorijā līdz 1990. gada 31. decembrim nostrādātais laiks.
Krievija apņemas izmaksāt pensijas tās teritorijā dzīvojošajām personām, kuras uzkrājušas apdrošināšanas (darba) periodus Latvijā līdz 1990. gada 31. decembrim.
Par uzkrātajiem darba periodiem pēc 1990. gada 31. decembra katra valsts proporcionāli maksā pensiju par valstī nostrādāto laiku
Valodas iniciatīvu grib apklusināt?
03.03.2011. Autors: Ināra Mūrniece
"Vienīgais, kas stāv mums ceļā, esam mēs paši..."
Iniciatīvu par pāreju uz izglītību valsts valodā cenšas notušēt, jo Latvijai tā varētu radīt "iekšpolitiskas un ārpolitiskas grūtības".
Jau rakstīju, ka piektdien Valsts valodas komisijas vadītājs Andrejs Veisbergs tikās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, lai runātu par valsts valodas politiku. Galvenokārt apsprieda Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"/"TB"/LNNK ierosmi par pakāpenisku pāreju uz izglītību valsts valodā valsts finansētajās skolās. Izrādās, Valsts valodas komisija pie vienota viedokļa šajā jautājumā nav nonākusi. Pāreja uz izglītību valsts valodā izglītības sistēmu padarītu lētāku, tomēr Latvija šādā gadījumā saņemtu kritiku no starptautisko organizāciju puses, pēc tikšanās ar prezidentu atzina A. Veisbergs. Krievu valodā iznākošais "Vesti" uzsvēris vēl divas A. Veisberga atziņas: problemātiski esot tas, ka politiķi pēc iepriekšējās izglītības reformas krievu skolās esot mazākumtautībām solījuši vairāk neko neaiztikt, kā arī šāda reforma nepatikšot starptautiskajiem ekspertiem. Sarunā ar mani Veisberga kungs savu personīgo veidokli attiecībā uz iespējamo reformu minēt atturējās.
Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kritizējot politiķu un amatpersonu vājo pašapziņu, kas attur no valstiski nepieciešamas rīcības – pakāpeniskas pārejas uz mācībām valsts valdoā visās valsts finansētajās skolās, sacīja: "Diemžēl daudzu politiķu pašapziņa ir zema, gluži kā latviešu sabiedrībai kopumā. Vienīgais, kas šajā ziņā mums stāv ceļā, tie esam mēs paši... Es jau gadiem brīnos, kā iespējams, ka Latvijā, kur ir viena valsts valoda, valsts tomēr finansē skološanos arī krieviski un faktiski pastāv paralēla izglītības sistēma, kas lielā mērā ir krievu valodā. Šajā ziņā Latvija Eiropā ir izņēmums, un Briselē mani kolēģi ārvalstu politiķi nesaprot, kā tas iespējams, kāpēc Latvijas valsts kaut ko tādu pieļauj. Līdz ar to būtu tikai normāli, ja, īstenojot reformu, skolēni ar laiku no 1. līdz 12. klasei mācītos latviski," uzskata K. Kariņš. Jāuzsver kāds mazākzināms fakts: K. Kariņš ieguvis zinātņu doktora grādu vispārējā valodniecībā Pensilvānijas universitātē (ASV). Tātad valodas lietās nav uzskatāms par cilvēku no malas.
Par to, vai pāreja uz mācībām valsts valodā ir nepieciešama, ļoti atšķirīgs ir gan valdonieku, gan politiķu teiktais. Ina Druviete ("Vienotība") uzskata: šāda reforma nav nepieciešama, un šobrīd būtu jārisina citas valodas problēmas. Piemēram, lai darba devējiem nebūtu tiesību darba ņēmējiem nemotivēti pieprasīt krievu valodas zināšanas. Bet pašreizējā "bilingvālā valdodas apguves sistēma nodrošinājusi latviešu valodas apgūšanu un, lai arī tā nav ideāla, to var uzlabot. Esmu par evolūciju, nevis revolūciju un reformām," sacīja bijusī izglītības ministre. Viņasprāt, jādara viss, lai arvien vairāk krievu skolu skolēnu izvēlētos tādu izglītības modeli, kas paredz 80 procentu mācību vielas apgūšanu valsts valodā un ap 20, teiksim, krieviski. To stimulētu arī, ja centralizētos eksāmenus būs iespējams kārtot tikai valsts valodā, un uz to mēs ejam, piebilst I. Druviete. Pēc viņas teiktā, jaunai reformai būšot liela psiholoģiskā pretestība, un tas nevajadzīgi saasināšo situāciju.
Arī Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš aizstāv "evolucionāro" pieeju un uzsver, ka "uzspiesta iniciatīva skolēnos neradīs piederības sajūtu valstij". "Esam gadiem pūlējušies, veidojot šo bilingvālo izglītības sistēmu. Izglītības reforma, ko sāka ieviest 2004. gadā, bijusi veiksmīga, un mazākumtautību skolēni veiksmīgi apgūst latviešu valodu. Problēmas drīzāk rada attieksme pret valsts valodu, bet tā rodas ģimenē." Runājot par Nacionālās apvienības iniciatīvu, M. Baltiņš norādīja, ka neesot detalizēti iepazinies ar ieceres autoru plānu, kā reformu veikt, jo "tādu nekur nevar atrast".
Viņa kolēģis Valsts valodas centra Valodas kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis ir arī Valsts valodas komisijas loceklis un bija piedalījies minētajā Valsts valodas komisijas sēdē, kas sasaukta aptuveni pims mēneša. Lai arī teorētiski mācības notiek bilingvāli, daudz kur praksē šī proporcija izrādās "par labu krievu valodai", secina A. Kursītis. Izskanējušie argumenti pret Nacionālās apvienības piedāvājumu neiztur kritiku, uzskata A. Kursītis. "Reforma noteikti ir jāveic! Manuprāt, pāreja skolās uz latviešu valodu jāīsteno pakāpeniski, dažādos novados ar dažādu intensitāti. Piemēram, Daugavpilī, kur ir krieviska vide, uz mācībām latviešu valodā vienā gadā var pāriet tikai pirmās klases, nākamajā gadā valsts valodā mācītos pirmā un otrā klasē, un tā ar katru gadu uz priekšu. Valmierā, kur skolēni kopumā prot valsts valodu, mācības latviski var sākt uzreiz 1. – 3. klase."
Dzintra Hirša ("Vienotība") piekrīt: kopš 2004. gada reformas ir laiks spert nākamo soli. Mācības valsts valodā ne tikai palētinātu izglītības izmaksas, bet arī sāktu saknē risināt Latvijas divkopienu sabiedrības problēmu: "Valoda nāk kopā ar ideoloģiju, un tā būtu iespēja latviešu kultūru šiem jauniešiem padarīt tuvu un saprotamu." Cits jautājums, kā šo reformu vajadzētu ieviest. Iespējams, būtu jāsāk ar vidusskolām, saka Dz. Hirša, atgādinot, ka savulaik tika plānots, ka skološanās vidusskolā būšot tikai valsts valodā.
"Šaubos, vai starptautiskie eksperti šajā ziņā varētu nopietni iebilst. Latvija ir ES un NATO dalībvalsts, tāpēc tai dubultos standartus tik atklāti uzspiest vairs nebūtu iespējams," piebilst A. Kursītis, norādot: piemēram, Vācijā nav turku un Francijā nav arābu skolu. Latvijā nez kāpēc cenšas saglabāt krievu skolas, lai gan tas nāk par sliktu valsts interesēm.
"Vienīgais, kas stāv mums ceļā, esam mēs paši..."
Iniciatīvu par pāreju uz izglītību valsts valodā cenšas notušēt, jo Latvijai tā varētu radīt "iekšpolitiskas un ārpolitiskas grūtības".
Jau rakstīju, ka piektdien Valsts valodas komisijas vadītājs Andrejs Veisbergs tikās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, lai runātu par valsts valodas politiku. Galvenokārt apsprieda Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"/"TB"/LNNK ierosmi par pakāpenisku pāreju uz izglītību valsts valodā valsts finansētajās skolās. Izrādās, Valsts valodas komisija pie vienota viedokļa šajā jautājumā nav nonākusi. Pāreja uz izglītību valsts valodā izglītības sistēmu padarītu lētāku, tomēr Latvija šādā gadījumā saņemtu kritiku no starptautisko organizāciju puses, pēc tikšanās ar prezidentu atzina A. Veisbergs. Krievu valodā iznākošais "Vesti" uzsvēris vēl divas A. Veisberga atziņas: problemātiski esot tas, ka politiķi pēc iepriekšējās izglītības reformas krievu skolās esot mazākumtautībām solījuši vairāk neko neaiztikt, kā arī šāda reforma nepatikšot starptautiskajiem ekspertiem. Sarunā ar mani Veisberga kungs savu personīgo veidokli attiecībā uz iespējamo reformu minēt atturējās.
Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kritizējot politiķu un amatpersonu vājo pašapziņu, kas attur no valstiski nepieciešamas rīcības – pakāpeniskas pārejas uz mācībām valsts valdoā visās valsts finansētajās skolās, sacīja: "Diemžēl daudzu politiķu pašapziņa ir zema, gluži kā latviešu sabiedrībai kopumā. Vienīgais, kas šajā ziņā mums stāv ceļā, tie esam mēs paši... Es jau gadiem brīnos, kā iespējams, ka Latvijā, kur ir viena valsts valoda, valsts tomēr finansē skološanos arī krieviski un faktiski pastāv paralēla izglītības sistēma, kas lielā mērā ir krievu valodā. Šajā ziņā Latvija Eiropā ir izņēmums, un Briselē mani kolēģi ārvalstu politiķi nesaprot, kā tas iespējams, kāpēc Latvijas valsts kaut ko tādu pieļauj. Līdz ar to būtu tikai normāli, ja, īstenojot reformu, skolēni ar laiku no 1. līdz 12. klasei mācītos latviski," uzskata K. Kariņš. Jāuzsver kāds mazākzināms fakts: K. Kariņš ieguvis zinātņu doktora grādu vispārējā valodniecībā Pensilvānijas universitātē (ASV). Tātad valodas lietās nav uzskatāms par cilvēku no malas.
Par to, vai pāreja uz mācībām valsts valodā ir nepieciešama, ļoti atšķirīgs ir gan valdonieku, gan politiķu teiktais. Ina Druviete ("Vienotība") uzskata: šāda reforma nav nepieciešama, un šobrīd būtu jārisina citas valodas problēmas. Piemēram, lai darba devējiem nebūtu tiesību darba ņēmējiem nemotivēti pieprasīt krievu valodas zināšanas. Bet pašreizējā "bilingvālā valdodas apguves sistēma nodrošinājusi latviešu valodas apgūšanu un, lai arī tā nav ideāla, to var uzlabot. Esmu par evolūciju, nevis revolūciju un reformām," sacīja bijusī izglītības ministre. Viņasprāt, jādara viss, lai arvien vairāk krievu skolu skolēnu izvēlētos tādu izglītības modeli, kas paredz 80 procentu mācību vielas apgūšanu valsts valodā un ap 20, teiksim, krieviski. To stimulētu arī, ja centralizētos eksāmenus būs iespējams kārtot tikai valsts valodā, un uz to mēs ejam, piebilst I. Druviete. Pēc viņas teiktā, jaunai reformai būšot liela psiholoģiskā pretestība, un tas nevajadzīgi saasināšo situāciju.
Arī Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš aizstāv "evolucionāro" pieeju un uzsver, ka "uzspiesta iniciatīva skolēnos neradīs piederības sajūtu valstij". "Esam gadiem pūlējušies, veidojot šo bilingvālo izglītības sistēmu. Izglītības reforma, ko sāka ieviest 2004. gadā, bijusi veiksmīga, un mazākumtautību skolēni veiksmīgi apgūst latviešu valodu. Problēmas drīzāk rada attieksme pret valsts valodu, bet tā rodas ģimenē." Runājot par Nacionālās apvienības iniciatīvu, M. Baltiņš norādīja, ka neesot detalizēti iepazinies ar ieceres autoru plānu, kā reformu veikt, jo "tādu nekur nevar atrast".
Viņa kolēģis Valsts valodas centra Valodas kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis ir arī Valsts valodas komisijas loceklis un bija piedalījies minētajā Valsts valodas komisijas sēdē, kas sasaukta aptuveni pims mēneša. Lai arī teorētiski mācības notiek bilingvāli, daudz kur praksē šī proporcija izrādās "par labu krievu valodai", secina A. Kursītis. Izskanējušie argumenti pret Nacionālās apvienības piedāvājumu neiztur kritiku, uzskata A. Kursītis. "Reforma noteikti ir jāveic! Manuprāt, pāreja skolās uz latviešu valodu jāīsteno pakāpeniski, dažādos novados ar dažādu intensitāti. Piemēram, Daugavpilī, kur ir krieviska vide, uz mācībām latviešu valodā vienā gadā var pāriet tikai pirmās klases, nākamajā gadā valsts valodā mācītos pirmā un otrā klasē, un tā ar katru gadu uz priekšu. Valmierā, kur skolēni kopumā prot valsts valodu, mācības latviski var sākt uzreiz 1. – 3. klase."
Dzintra Hirša ("Vienotība") piekrīt: kopš 2004. gada reformas ir laiks spert nākamo soli. Mācības valsts valodā ne tikai palētinātu izglītības izmaksas, bet arī sāktu saknē risināt Latvijas divkopienu sabiedrības problēmu: "Valoda nāk kopā ar ideoloģiju, un tā būtu iespēja latviešu kultūru šiem jauniešiem padarīt tuvu un saprotamu." Cits jautājums, kā šo reformu vajadzētu ieviest. Iespējams, būtu jāsāk ar vidusskolām, saka Dz. Hirša, atgādinot, ka savulaik tika plānots, ka skološanās vidusskolā būšot tikai valsts valodā.
"Šaubos, vai starptautiskie eksperti šajā ziņā varētu nopietni iebilst. Latvija ir ES un NATO dalībvalsts, tāpēc tai dubultos standartus tik atklāti uzspiest vairs nebūtu iespējams," piebilst A. Kursītis, norādot: piemēram, Vācijā nav turku un Francijā nav arābu skolu. Latvijā nez kāpēc cenšas saglabāt krievu skolas, lai gan tas nāk par sliktu valsts interesēm.
Latviešu diskriminācija: Paskatīties patiesībai acīs
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=95766
12.03.2011. Autors: Agris Liepiņš
Latvijā latviešus apsaukāt par fašistiem ir sena krievu tautas tradīcija
Šobrīd uzskatāmi redzamas gadiem piekoptās strausa politikas sekas. Nevar mūžīgi izlikties, ka ar integrāciju Latvijā viss ir kārtībā. Nekas nav kārtībā un nekad arī nav bijis.
Pārskaitušies par prasību Latvijas valstī garantēt pamatizglītību vienīgi valsts valodā, nacionālboļševiki kopā ar krievu jauniešu kustību sāk parakstu vākšanu, lai grozītu Satversmi un krievu valodu atzītu par otro valsts valodu. Arguments visnotaļ primitīvs – tā ir viņu dzimtā valoda.
Mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts, mūsu piemērs var iedvesmot citus. Līdzīgu prasību varētu izteikt daudzas Eiropā mājvietu atradušas tautas. Vācijā turki, Francijā arābi un citi. Ja kāds Vācijā paziņotu, ka turku valodai jābūt otrajai valsts valodai, jo tā ir viņa dzimtā valoda, vācu politiķu reakcija būtu ļoti asa. Latvijā klusums, kaut šo prasību pārraidīja valsts lielākie televīzijas kanāli. Jāatceras, ka turku viesstrādnieki Vācijā ieceļoja pēc Otrā pasaules kara, līdzīgi kā krievi Latvijā.
Krievu jauniešu kustība partiju "Visu Latvijai" nosauca par nacistiskiem spēkiem, kuri savu sodu saņems tāpat, kā to saņēma Hitlers. Latvijā latviešus apsaukāt par fašistiem ir sena krievu tautas tradīcija, man pazīstama kopš bērnības laikiem. Mūsu mājas pagalmā spēlējās latviešu un krievu bērni. Ja krievu puišelim kas atgadījās, viņa mamma apsaukāja latviešu bērnus par fašistiem.
Var jau teikt, ka tie ir sadzīviski strīdi, var apgalvot, ka nacionālboļševiki ir niecīga saujiņa un šīs organizācijas biedri cilvēkus pēc rases pazīmēm nosit tikai Krievijā. Pagaidām.
Redzami vācu un franču politiķi atzīst, ka līdzšinējā integrācijas politika, multikulturālisms un politkorektums ir pilnībā izgāzušies. Varbūt tas rosinās pašmāju integrētājus pārskatīt savus uzskatus. Paskatīties patiesībai acīs un atzīt, ka pilsonības dāļāšana ar vieglu roku var novest pie ļoti bēdīgām sekām.
Latvijas valsts negarantē pamatskolās un vidusskolās izglītību angļu valodā, bet jaunā paaudze šo valodu zina! Tāpēc, ka angļu mēle ir praktiski nepieciešama. Studentu apmaiņas braucienos, uzņemot draugus no citām valstīm. Smieklīga ir gaušanās par krievu valodas izzušanu, ja izglītība netiks nodrošināta slāvu mēlē. Ja būs praktiski nepieciešama, tad neizzudīs un jaunatne to apgūs. Drīzāk pašmāju promaskaviskās partijas un nacionālboļševiki baidās, ka, neuzturot mākslīgi pie dzīvības, ikdienā vajadzība pēc krievu valodas nebūs tik liela, kā visapkārt tiek sludināts.
12.03.2011. Autors: Agris Liepiņš
Latvijā latviešus apsaukāt par fašistiem ir sena krievu tautas tradīcija
Šobrīd uzskatāmi redzamas gadiem piekoptās strausa politikas sekas. Nevar mūžīgi izlikties, ka ar integrāciju Latvijā viss ir kārtībā. Nekas nav kārtībā un nekad arī nav bijis.
Pārskaitušies par prasību Latvijas valstī garantēt pamatizglītību vienīgi valsts valodā, nacionālboļševiki kopā ar krievu jauniešu kustību sāk parakstu vākšanu, lai grozītu Satversmi un krievu valodu atzītu par otro valsts valodu. Arguments visnotaļ primitīvs – tā ir viņu dzimtā valoda.
Mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts, mūsu piemērs var iedvesmot citus. Līdzīgu prasību varētu izteikt daudzas Eiropā mājvietu atradušas tautas. Vācijā turki, Francijā arābi un citi. Ja kāds Vācijā paziņotu, ka turku valodai jābūt otrajai valsts valodai, jo tā ir viņa dzimtā valoda, vācu politiķu reakcija būtu ļoti asa. Latvijā klusums, kaut šo prasību pārraidīja valsts lielākie televīzijas kanāli. Jāatceras, ka turku viesstrādnieki Vācijā ieceļoja pēc Otrā pasaules kara, līdzīgi kā krievi Latvijā.
Krievu jauniešu kustība partiju "Visu Latvijai" nosauca par nacistiskiem spēkiem, kuri savu sodu saņems tāpat, kā to saņēma Hitlers. Latvijā latviešus apsaukāt par fašistiem ir sena krievu tautas tradīcija, man pazīstama kopš bērnības laikiem. Mūsu mājas pagalmā spēlējās latviešu un krievu bērni. Ja krievu puišelim kas atgadījās, viņa mamma apsaukāja latviešu bērnus par fašistiem.
Var jau teikt, ka tie ir sadzīviski strīdi, var apgalvot, ka nacionālboļševiki ir niecīga saujiņa un šīs organizācijas biedri cilvēkus pēc rases pazīmēm nosit tikai Krievijā. Pagaidām.
Redzami vācu un franču politiķi atzīst, ka līdzšinējā integrācijas politika, multikulturālisms un politkorektums ir pilnībā izgāzušies. Varbūt tas rosinās pašmāju integrētājus pārskatīt savus uzskatus. Paskatīties patiesībai acīs un atzīt, ka pilsonības dāļāšana ar vieglu roku var novest pie ļoti bēdīgām sekām.
Latvijas valsts negarantē pamatskolās un vidusskolās izglītību angļu valodā, bet jaunā paaudze šo valodu zina! Tāpēc, ka angļu mēle ir praktiski nepieciešama. Studentu apmaiņas braucienos, uzņemot draugus no citām valstīm. Smieklīga ir gaušanās par krievu valodas izzušanu, ja izglītība netiks nodrošināta slāvu mēlē. Ja būs praktiski nepieciešama, tad neizzudīs un jaunatne to apgūs. Drīzāk pašmāju promaskaviskās partijas un nacionālboļševiki baidās, ka, neuzturot mākslīgi pie dzīvības, ikdienā vajadzība pēc krievu valodas nebūs tik liela, kā visapkārt tiek sludināts.
Pārskatīs «Parex» pārņemšanas likumību
12.03.2011. Autors: Ģirts Zvirbulis
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=95759
I. Pimenovs: "SC" saistība ar Karginu un Krasovicki izmeklēšanu neietekmēs
Nākamajā Saeimas sēdē, visticamāk, tiks apstiprināts sastāvs parlamentārajai izmeklēšanas komisijai saistībā ar iespējamām nelikumībām AS "Parex banka" pārņemšanā un restrukturizācijā.
Lēmumu izveidot šādu izmeklēšanas komisiju Saeima pieņēma jau februāra beigās. Šonedēļ bija plānots apstiprināt tās sastāvu, bet "Saskaņas centrs" pēdējā brīdī atsauca savu pārstāvi Ņikitu Ņikiforovu, jo atklājās, ka deputāta tēvs Valērijs Ņikiforovs ir viens no bankas mazākuma akcionāriem. Pagaidām komisijas sastāva apstiprināšana atlikta. Ņikiforova vietā "SC" virzīs Jāni Ādamsonu.
AS "Parex banka" pārņemšana notika 2008. gada decembrī, bet bankas sadalīšana "labajā" un "sliktajā" daļā beidzās pagājušā gada augustā. Kādēļ deputāti par iespējamām nelikumībām sākuši interesēties tikai tagad? "Patiesībā mēs jau 9. Saeimā centāmies iegūt atbalstu šādas komisijas izveidošanai, bet tas neizdevās. Drīz pēc 10. Saeimas ievēlēšanas un valdības izveides sākām sarunas ar citiem opozīcijas kolēģiem, un tas rezultējās ar šīs komisijas izveidi," man paskaidroja "Saskaņas centra" Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs.
Tieši "SC" visaktīvāk pieprasījis šādas komisijas izveidi. Partijas izsūtītajā paziņojumā pausts viedoklis, ka gan 2010. gadā, gan šogad visi lēmumi, kas tā vai citādi saistīti ar "Parex bankas" restrukturizāciju un akciju pārdošanu, tiek izstrādāti, pieņemti un realizēti noslēpumainības un slepenības apstākļos. Vienīgā iespēja procesu padarīt caurspīdīgāku esot izveidot parlamentāro izmeklēšanas komisiju restrukturizācijas plāna lietderības un godīguma izvērtēšanai.
Izmeklēšanas komisijas vadīšana, ļoti iespējams, tiks uzticēta Igoram Pimenovam ("SC"), kurš pirms politiķa karjeras strādājis AS "Rietumu banka". "Pagaidām "Parex bankas" pārņemšanā un restrukturizācijā ir pārāk daudz neskaidru momentu. Arī dažādi dokumenti, pat Valsts kontroles revīzijas akts, nav īsti pieejami. Mans nolūks ir tikt līdz skaidrībai," stāstīja I. Pimenovs.
"SC" ne reizi vien izpelnījies pārmetumus par savu sponsoru – "Parex bankas" bijušo īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka – interešu lobēšanu. Tomēr I. Pimenovs pauda pārliecību, ka saskaņiešu saistības ar Karginu un Krasovicki neietekmēšot parlamentāro izmeklēšanu. "Par apvienības sponsoriem zinu tikai no masu medijiem. Mans uzdevums būs vadīt izmeklēšanas komisijas sēdes tā, lai nebūtu pamata pārmetumiem par kādu subjektivitāti," solīja Pimenovs. Komisijas sēdes būšot atklātas.
Dokumentu par parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidi parakstījušivisu opozīcijas partiju deputāti. Nacionālās apvienības pārstāvis Imants Parādnieks pieļāva, ka katrai Saeimā pārstāvētajai frakcijai varētu būt kādas savtīgas intereses, darbojoties izmeklēšanas komisijā. "Tieši tādēļ visiem tās locekļiem būs jāparakstās par informācijas neizpaušanu. Līdz ar to informācijas noplūdināšana jau būs sodāmā rīcība," teica Parādnieks. Nacionālā apvienība izmeklēšanas komisijas veidošanu atbalstījusi tikai ar nosacījumu, ka tiks izvērtēta arī bankas darbība pēdējā laikā pirms pārņemšanas un dažādu amatpersonu atbildība par pieļauto nevērību.
Pirmo izmeklēšanas komisijas sēdi Pimenovs plāno sasaukt uzreiz pēc Saeimas sēdes, kurā tiks apstiprināts komisijas sastāvs. No sākuma gan deputātiem būšot jāiepazīstas ar dokumentiem un notikumu vēsturi un tikai pēc tam varēšot domāt par to, kādas amatpersonas izsaukt.
Katra Saeimā pārstāvētā frakcija dalībai izmeklēšanas komisijā deleģējusi divus pārstāvjus. "SC" – Pimenovu un Ādamsonu, "Vienotība" – Alekseju Loskutovu un Jāni Reiru, Zaļo un zemnieku savienības frakcija – bijušo baņķieri Andri Bērziņu un Jāni Vucānu, "Par labu Latviju" – Māri Kučinski un Andri Šķēli, bet Nacionālā apvienība – Dzintaru Rasnaču un Imantu Parādnieku.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=95759
I. Pimenovs: "SC" saistība ar Karginu un Krasovicki izmeklēšanu neietekmēs
Nākamajā Saeimas sēdē, visticamāk, tiks apstiprināts sastāvs parlamentārajai izmeklēšanas komisijai saistībā ar iespējamām nelikumībām AS "Parex banka" pārņemšanā un restrukturizācijā.
Lēmumu izveidot šādu izmeklēšanas komisiju Saeima pieņēma jau februāra beigās. Šonedēļ bija plānots apstiprināt tās sastāvu, bet "Saskaņas centrs" pēdējā brīdī atsauca savu pārstāvi Ņikitu Ņikiforovu, jo atklājās, ka deputāta tēvs Valērijs Ņikiforovs ir viens no bankas mazākuma akcionāriem. Pagaidām komisijas sastāva apstiprināšana atlikta. Ņikiforova vietā "SC" virzīs Jāni Ādamsonu.
AS "Parex banka" pārņemšana notika 2008. gada decembrī, bet bankas sadalīšana "labajā" un "sliktajā" daļā beidzās pagājušā gada augustā. Kādēļ deputāti par iespējamām nelikumībām sākuši interesēties tikai tagad? "Patiesībā mēs jau 9. Saeimā centāmies iegūt atbalstu šādas komisijas izveidošanai, bet tas neizdevās. Drīz pēc 10. Saeimas ievēlēšanas un valdības izveides sākām sarunas ar citiem opozīcijas kolēģiem, un tas rezultējās ar šīs komisijas izveidi," man paskaidroja "Saskaņas centra" Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs.
Tieši "SC" visaktīvāk pieprasījis šādas komisijas izveidi. Partijas izsūtītajā paziņojumā pausts viedoklis, ka gan 2010. gadā, gan šogad visi lēmumi, kas tā vai citādi saistīti ar "Parex bankas" restrukturizāciju un akciju pārdošanu, tiek izstrādāti, pieņemti un realizēti noslēpumainības un slepenības apstākļos. Vienīgā iespēja procesu padarīt caurspīdīgāku esot izveidot parlamentāro izmeklēšanas komisiju restrukturizācijas plāna lietderības un godīguma izvērtēšanai.
Izmeklēšanas komisijas vadīšana, ļoti iespējams, tiks uzticēta Igoram Pimenovam ("SC"), kurš pirms politiķa karjeras strādājis AS "Rietumu banka". "Pagaidām "Parex bankas" pārņemšanā un restrukturizācijā ir pārāk daudz neskaidru momentu. Arī dažādi dokumenti, pat Valsts kontroles revīzijas akts, nav īsti pieejami. Mans nolūks ir tikt līdz skaidrībai," stāstīja I. Pimenovs.
"SC" ne reizi vien izpelnījies pārmetumus par savu sponsoru – "Parex bankas" bijušo īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka – interešu lobēšanu. Tomēr I. Pimenovs pauda pārliecību, ka saskaņiešu saistības ar Karginu un Krasovicki neietekmēšot parlamentāro izmeklēšanu. "Par apvienības sponsoriem zinu tikai no masu medijiem. Mans uzdevums būs vadīt izmeklēšanas komisijas sēdes tā, lai nebūtu pamata pārmetumiem par kādu subjektivitāti," solīja Pimenovs. Komisijas sēdes būšot atklātas.
Dokumentu par parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidi parakstījušivisu opozīcijas partiju deputāti. Nacionālās apvienības pārstāvis Imants Parādnieks pieļāva, ka katrai Saeimā pārstāvētajai frakcijai varētu būt kādas savtīgas intereses, darbojoties izmeklēšanas komisijā. "Tieši tādēļ visiem tās locekļiem būs jāparakstās par informācijas neizpaušanu. Līdz ar to informācijas noplūdināšana jau būs sodāmā rīcība," teica Parādnieks. Nacionālā apvienība izmeklēšanas komisijas veidošanu atbalstījusi tikai ar nosacījumu, ka tiks izvērtēta arī bankas darbība pēdējā laikā pirms pārņemšanas un dažādu amatpersonu atbildība par pieļauto nevērību.
Pirmo izmeklēšanas komisijas sēdi Pimenovs plāno sasaukt uzreiz pēc Saeimas sēdes, kurā tiks apstiprināts komisijas sastāvs. No sākuma gan deputātiem būšot jāiepazīstas ar dokumentiem un notikumu vēsturi un tikai pēc tam varēšot domāt par to, kādas amatpersonas izsaukt.
Katra Saeimā pārstāvētā frakcija dalībai izmeklēšanas komisijā deleģējusi divus pārstāvjus. "SC" – Pimenovu un Ādamsonu, "Vienotība" – Alekseju Loskutovu un Jāni Reiru, Zaļo un zemnieku savienības frakcija – bijušo baņķieri Andri Bērziņu un Jāni Vucānu, "Par labu Latviju" – Māri Kučinski un Andri Šķēli, bet Nacionālā apvienība – Dzintaru Rasnaču un Imantu Parādnieku.
svētdiena, 2011. gada 6. marts
Leģionu pieminot
LEGIONU PIEMINOT
2011.g.1. martā pl.22 LTV pirmajā kanālā atkārtoti rādīja filmu „TAISNĪBA PAR LATVIEŠU LEĢIONU” (režisors Rodrigo Rikards, konsultants Tadeušs Puisāns). Tā uzņemta 2002. gadā, un atzīta par objektīvāko un labāko filmu, kas uzņemta par šo tematu. Filmas uzņemšanu finansēja Daugavas Vanagu Centrālā Valde, priekšsēdētājs Varimants Plūdons). Filma parāda cēloņus, kāpēc latvieši iestājās leģionā un nosoda abu totalitāro režīmu noziegumus, okupētājā teritorijā iesaucot vietējos iedzīvotājus savās armijās. Kinolentē izmantoti ļoti svarīgi dokumenti, kas pasaka taisnību par leģionāriem. Viens no tiem pasaka, ka ASV Pārvietoto Personu komisija Vašingtonā 1950.gada 1.septembrī apstiprināja un Frankfurtē 1950gada 15. Septembrī pieņēma lēmumu, ka „Baltiešu Ieroču SS vienības jāuzskata kā atsevišķas vienības un atšķirīgas kā mērķos, ideoloģijā, darbībā un arī dalībnieku kvalifikācijā no vācu Ieroču SS un tādēļ komisija neuzskata tās kā naidīgas ASV valdībai.” Šo tekstu der iemācīties no galvas, lai dotu pretsparu tiem, kas cenšas apmelot mūsu tautu un valsti. Latviešu leģionāriem nepieņemama bija nacistu ideoloģija un mērķi. Neviens latviešu leģionārs nebija nacistu partijas biedrs, tāpat neiestājās Hitlera jaunatnes savienībā. Neviens latviešu karavīrs Rietumu frontē nav karojis pret Sabiedroto karaspēku. Karam beidzoties, jau Nirnbergas prāvas laikā, latviešu leģionāri strādāja apsardzē pie amerikāņiem un angļiem. Filma nosoda holokaustu un tā izpildītājus - Viktoru Arāju un citus ,kas iznīcināja ebrejus. Arāja vienība bija SD (Drošības policijas) palīgvienība. Arāju tiesāja Vācijā, atzina par kara noziedznieku, viņš mira cietumā. Vācu nacisti visādi ir centušies savus pastrādātos noziegumus uzvelt latviešiem, bet tas nav izdevies. Par leģionu ir jāmāca skolās, jo mūsu ienaidnieki apmelo mūs leģiona sakarā. Esmu bijis klāt, kad divi universitātes otrā kursa studenti neko nezina par leģionu un nespēj sevi aizstāvēt. DVCV, kam pieder autortiesības , atļauj bez maksas filmu pavairot, izplatīt izglītošanas nolūkos, iesaka šo kinolenti izmantot skolās vēstures vai audzināšanas stundās katrā skolā pēc vajadzības. Dokumenti, leģionāru liecības, vēsturiskie kadri no kara laika hronikām, vēsturnieku atziņas ir vērtīgs materiāls patiesības izzināšanai. No pagātnes notikumiem nav jāizvairās, nevajag atļaut, ka pagātni izmanto ap melojošai propagandai. Paldies Latvijas Televīzijas pirmā kanāla direktorei Baibai Šmitei un satura redaktorei Sarmītei Plūmei, kas ieplānoja šo filmu atkārtotai rādīšanai. Filmas scenārija autors ATIS SKALBERGS
Dzejolis „LEGIONARI—UPURI”
Autore ILGA BĒRZA.
Noskatoties filmu „Taisnība par Latviešu leģionu” 2011.g.1.martā, uzrakstīju šo dzejoli.
Starp diviem dzirnakmeņiem malti ,
Tik daudzi mira jauni, stalti.
Bet pārējie kaut laika balināti ,balti
Uz Brīves pieminekli nāks ar ziediem,
Uz Lesteni, kur tik daudz dzīvju ziedots,
par Latviju, par brīvību,
ar asinīm, ar dzīvību.
un16.martā visi kopā
šai dzīves- nāves stropā
šai nāves- dzīves stropā
par Latviju, par brīvību!
Par dzīvību, par dzīvību!
jo mirušie ir mūžam dzīvi,
kas cīnījās par Latves brīvi.
starp diviem dzirnakmeņiem malti-
tik stipri, jauni, stalti.
Rej rējēji par viņu sāpēm.
Joprojām .Kāpēc?
Sargi latviešu valodu
SARGI VALODU
Katram latvietim jāapzinās, ka mums ir jāsargā latviešu valoda, ka Latvijā ir spēki, kas vēlas, lai te būtu divkopienu valsts ar divām valsts valodām, lai visādā veidā mazinātu latviešu valodas nozīmi. Viena krievu organizācija pieprasa, lai krievu valodai piešķirtu oficiālu statusu. Ko tas nozīmē , to nepasaka, it kā tā būtu kāda nevainīga vēlēšanās, kam nav nekādu seku. Bet mums ir pieredze, ka drīz būs atkal jauna prasība, būs žēlošanās visai pasaulei, ka viņi tiek apspiesti, diskriminēti. Briselē ir viņu komisāri, kas cenšas panākt to, ko prasa krievi. Meli, vēstures faktu tīša sagrozīšana ,krāpšanās, diplomātu uzpirkšana, nodevēju atrašana latviešu vidū ir parastais veids, kā šie „cietēji” panāk savu.
2011.g.februārī Latvijas Centrālā statistikas pārvalde izplatīja veidlapas par Tautas skaitīšanu divās valodās. Tas ir rupjš Valsts valodas pārkāpums. To piekopj valstij naidīgi cilvēki, pasakot, ka Latvija ir divkopienu valsts, ka te, kā redzat, oficiāli darbojas divas valodas. Tas cilvēks, kas to izdarīja, ir latvietis, kas tagad demagoģiski aizstāvas. Kriminālsods par to nav paredzēts, bet pārkāpums ir politisks, ļoti ļauns, ar grūti paredzamām sekām. Tādu darbinieku ir jāatlaiž no darba . Šādi pārkāpumi pieaug. LTV 7.kanālā, kur rāda sporta sacensības, vari izvēlēties komentētāju – latviešu vai krievu valodā . Kāpēc tas tiek darīts, ja valsts politika ir nacionāla valsts. ASV vēstniecības mājas lapa tagad ir arī krievu valodā. Šī vēstniecība arvien atsvešinās no latviešiem . Latvijas radio politiskais komentētājs Eduards Liniņš raidījumā „Krustpunktā” prasību krievu skolās mācīt latviešu valodā nosauc par brutalitāti. Tāda gļēvulīga iztapšana ir raksturīga diezgan daudziem latviešiem. Nāk atmiņā eksprezidenta Gunta Ulmaņa teiktais 2008.g. 23.maijā Baltijas foruma konferencē: „Esmu priecīgs, ka krievu valoda Latvijā gūst arvien lielāku ietekmi un runas par to, ka tā nav nepieciešama, palikušas pagātnē.” Prezidents Valdis Zatlers ir teicis: „Man ļoti patīk viena latviešu tautas dziesma, kur ir visa būtība iekšā — Valodiņa zemi tur/ Zeme tur valodiņu. Tas ir apburtais loks, jo vairāk mēs attīstām savu valodu, jo stiprāka kļūst valsts. Un pretējais.” Bija mums tāds integrācijas ministrs Oskars Kastēns ar centieniem veidot „multikulturālu Latviju”. Tā bija latviešiem pilnīgi nepieņemama teorija. Tauta pateica NĒ! tādam ministram — viņu neievēlēja Saeimā. Un šīs teorijas lielā aizstāve Ilze Brands - Kehre vairs nedzīvo mūsu valstī.
2011.g.februārī Latvijas Centrālā statistikas pārvalde izplatīja veidlapas par Tautas skaitīšanu divās valodās. Tas ir rupjš Valsts valodas pārkāpums. To piekopj valstij naidīgi cilvēki, pasakot, ka Latvija ir divkopienu valsts, ka te, kā redzat, oficiāli darbojas divas valodas. Tas cilvēks, kas to izdarīja, ir latvietis, kas tagad demagoģiski aizstāvas. Kriminālsods par to nav paredzēts, bet pārkāpums ir politisks, ļoti ļauns, ar grūti paredzamām sekām. Tādu darbinieku ir jāatlaiž no darba . Šādi pārkāpumi pieaug. LTV 7.kanālā, kur rāda sporta sacensības, vari izvēlēties komentētāju – latviešu vai krievu valodā . Kāpēc tas tiek darīts, ja valsts politika ir nacionāla valsts. ASV vēstniecības mājas lapa tagad ir arī krievu valodā. Šī vēstniecība arvien atsvešinās no latviešiem . Latvijas radio politiskais komentētājs Eduards Liniņš raidījumā „Krustpunktā” prasību krievu skolās mācīt latviešu valodā nosauc par brutalitāti. Tāda gļēvulīga iztapšana ir raksturīga diezgan daudziem latviešiem. Nāk atmiņā eksprezidenta Gunta Ulmaņa teiktais 2008.g. 23.maijā Baltijas foruma konferencē: „Esmu priecīgs, ka krievu valoda Latvijā gūst arvien lielāku ietekmi un runas par to, ka tā nav nepieciešama, palikušas pagātnē.” Prezidents Valdis Zatlers ir teicis: „Man ļoti patīk viena latviešu tautas dziesma, kur ir visa būtība iekšā — Valodiņa zemi tur/ Zeme tur valodiņu. Tas ir apburtais loks, jo vairāk mēs attīstām savu valodu, jo stiprāka kļūst valsts. Un pretējais.” Bija mums tāds integrācijas ministrs Oskars Kastēns ar centieniem veidot „multikulturālu Latviju”. Tā bija latviešiem pilnīgi nepieņemama teorija. Tauta pateica NĒ! tādam ministram — viņu neievēlēja Saeimā. Un šīs teorijas lielā aizstāve Ilze Brands - Kehre vairs nedzīvo mūsu valstī.
Latvijā tagad izstrādā Integrācijas pamatnostādnes. Dr.sc.pol. Andrejs Berdņikovs iecelts par kultūras ministres Sarmītes Ēlertes padomnieku integrācijas jautājumos. Viņš saka: „Krievu kopiena atrodas tādā apjukuma stāvoklī. Daudzi cer, ka Latvijā kaut kas var mainīties. Viņiem skaidri jāpasaka, ka citas oficiālas valodas Latvijā, izņemot latviešu, nebūs, ka pilsonību tāpat vien nedāļās”. (Latvijas Avīze. 2011.g. 9.februārī.)
Mums visiem jāsargā latviešu valoda! Tas ir katra valsts iedzīvotāja svēts pienākums. Eksprezidente Vaira Vīķe- Freiberga intervijā radio teica: „Kamēr es vēl elpošu un spēšu dzīvot, Latvijā nepieņems divvalodu situāciju, pilnīgi nemūžam un nekad. Ir tādi principi, aiz kuriem nedrīkst atkāpties.”
Mums visiem jāsargā latviešu valoda! Tas ir katra valsts iedzīvotāja svēts pienākums. Eksprezidente Vaira Vīķe- Freiberga intervijā radio teica: „Kamēr es vēl elpošu un spēšu dzīvot, Latvijā nepieņems divvalodu situāciju, pilnīgi nemūžam un nekad. Ir tādi principi, aiz kuriem nedrīkst atkāpties.”
ATIS SKALBERGS
otrdiena, 2011. gada 1. marts
Sulainis (Knuts Vollebeks) ir klāt
SULAINIS IR KLĀT!
Tas ir kārtējais Maskavas sulainis no EDSO. Oficiālais nosaukums ir augstais komisārs mazākumtautību jautājumos Knuts Vollebeks, kas jau 2008.g.te bija un dalīja savas gudrības. Daudzi latvieši uzskata, ka politiķi no Rietumiem ir godīgi un objektīvi. Bet tas ir naivi. Te ierodas Kremlim kalpojošas Eiropas Parlamenta amatpersonas, kuru uzdevums ir pieklājīgā veidā viltīgi apstrādāt Latvijas politiķus, lai tie uzklausa viņus un ievieš dzīvē prasīto. Tagad ciemiņš no Norvēģijas iesaka, lai mēs piešķirtu nepilsoņiem tiesības vēlēt pašvaldības un atvieglotu Latvijas pilsonības iegūšanu. Šīs prasības vajadzīgas Krievijai, lai pakļautu mūsu valsti pilnībā. Vollebeks ieradās Rīgā un visai drīz tikās ar Krievijas vēstnieku Vešņakovu un uzklausīja viņa prasības, jo EDSO ik gadus vislielākos maksājumus savā budžetā saņem no Krievijas, tāpēc tā cenšas diktēt savus noteikumus. Un sulaiņi no EP pazemīgi dara savu darbiņu. Skaitās, ka mēs nedrīkstam patriekt šos sulaiņus pie visiem velniem.
Mums nav arī jāievēro viņu ieteikumi. Iznāk tāda politiska spēlēšanās .Ja latviešu politiķiem nav stingras nostādnes svarīgajos jautājumos, tad mūs var pakļaut un mūsu neatkarība izgaist. Nepārtraukti pret Latviju darbojas naidīgs Kremļa spiediens, lai mēs zaudētu politisko varu, nonāktu sarkano okupantu pakļautībā. No EP nākuši visādi komisāri, kas centušies mūs apmuļķot. Tagad atceroties šos sulaiņus, redzam, cik nodevīgi bijuši šie cilvēciņi. Bija tāds Georgijs Frunda(ungārs no Rumānijas), kura zināšanas par vēsturi izsauca apbrīnu. Viņa ieteikumi pazemoja visu EP. Viņu izbalsoja un noņēma no darba.
Vollebeks divas stundas viesojās Valsts Valodas Centrā, interesējās par deputātu sliktajām valsts valodas zināšanām un centās aizstāvēt krievus, kas vāji zina valsts valodu. Visa viņa vizīte visos jautājumos bija latviešiem nedraudzīga. Viņam bija kopīga preses konference ar mūsu ārlietu ministru Ģirtu Kristovski. Tā liecināja, ka mūsu politiķiem izdevies godam aizstāvēt valsti un tautu, ka Kremļa provokācija nav izdevusies. Tādas vizītes nogurdina, bet arī norūda, liek stiprināt nacionālo pašapziņu un politisko mugurkaulu. Latvija ir jāsargā, nedrīkst uzticēties laipnajiem, viltīgajiem padomdevējiem. Kas savā būtībā ir naidīgi mums.
Tāds bija amerikānis Duglass Deividsons, kas runāja laipnus, mīļus vārdus, aizstāvēdams nelikumības, jaucot jēdzienus, izkropļojot patiesību ,veikli melodams un vienlaikus tēlojot vienkāršu, sirsnīgu amerikāni. Tas bija negaidīti, tāpēc visai audzinoši, ka nekādā ziņā nedrīkst uzticēties tādiem viltīgiem „emisāriem”.
ATIS SKALBERGS
Tas ir kārtējais Maskavas sulainis no EDSO. Oficiālais nosaukums ir augstais komisārs mazākumtautību jautājumos Knuts Vollebeks, kas jau 2008.g.te bija un dalīja savas gudrības. Daudzi latvieši uzskata, ka politiķi no Rietumiem ir godīgi un objektīvi. Bet tas ir naivi. Te ierodas Kremlim kalpojošas Eiropas Parlamenta amatpersonas, kuru uzdevums ir pieklājīgā veidā viltīgi apstrādāt Latvijas politiķus, lai tie uzklausa viņus un ievieš dzīvē prasīto. Tagad ciemiņš no Norvēģijas iesaka, lai mēs piešķirtu nepilsoņiem tiesības vēlēt pašvaldības un atvieglotu Latvijas pilsonības iegūšanu. Šīs prasības vajadzīgas Krievijai, lai pakļautu mūsu valsti pilnībā. Vollebeks ieradās Rīgā un visai drīz tikās ar Krievijas vēstnieku Vešņakovu un uzklausīja viņa prasības, jo EDSO ik gadus vislielākos maksājumus savā budžetā saņem no Krievijas, tāpēc tā cenšas diktēt savus noteikumus. Un sulaiņi no EP pazemīgi dara savu darbiņu. Skaitās, ka mēs nedrīkstam patriekt šos sulaiņus pie visiem velniem.
Mums nav arī jāievēro viņu ieteikumi. Iznāk tāda politiska spēlēšanās .Ja latviešu politiķiem nav stingras nostādnes svarīgajos jautājumos, tad mūs var pakļaut un mūsu neatkarība izgaist. Nepārtraukti pret Latviju darbojas naidīgs Kremļa spiediens, lai mēs zaudētu politisko varu, nonāktu sarkano okupantu pakļautībā. No EP nākuši visādi komisāri, kas centušies mūs apmuļķot. Tagad atceroties šos sulaiņus, redzam, cik nodevīgi bijuši šie cilvēciņi. Bija tāds Georgijs Frunda(ungārs no Rumānijas), kura zināšanas par vēsturi izsauca apbrīnu. Viņa ieteikumi pazemoja visu EP. Viņu izbalsoja un noņēma no darba.
Vollebeks divas stundas viesojās Valsts Valodas Centrā, interesējās par deputātu sliktajām valsts valodas zināšanām un centās aizstāvēt krievus, kas vāji zina valsts valodu. Visa viņa vizīte visos jautājumos bija latviešiem nedraudzīga. Viņam bija kopīga preses konference ar mūsu ārlietu ministru Ģirtu Kristovski. Tā liecināja, ka mūsu politiķiem izdevies godam aizstāvēt valsti un tautu, ka Kremļa provokācija nav izdevusies. Tādas vizītes nogurdina, bet arī norūda, liek stiprināt nacionālo pašapziņu un politisko mugurkaulu. Latvija ir jāsargā, nedrīkst uzticēties laipnajiem, viltīgajiem padomdevējiem. Kas savā būtībā ir naidīgi mums.
Tāds bija amerikānis Duglass Deividsons, kas runāja laipnus, mīļus vārdus, aizstāvēdams nelikumības, jaucot jēdzienus, izkropļojot patiesību ,veikli melodams un vienlaikus tēlojot vienkāršu, sirsnīgu amerikāni. Tas bija negaidīti, tāpēc visai audzinoši, ka nekādā ziņā nedrīkst uzticēties tādiem viltīgiem „emisāriem”.
ATIS SKALBERGS
Abonēt:
Ziņas (Atom)