http://zinas.nra.lv/viedokli/elita-veidemane/39801-riebums-pret-brivibu.htm
"Esmu vīlies neatkarības atgūšanā," apgalvo 46% aptaujāto. Kaut arī iespējamā atbilde ir neveikla un diez vai respondenti ir gribējuši atsaukties tieši tādā toņkārtā, tā tomēr šķiet vistuvākā valdošajam noskaņojumam, kas kā smaga, slapja sega gulstas pāri ziemīgajai Latvijai.
Bet vilties neatkarības atgūšanā taču nav iespējams. Kā var vilties savos sapņos, ideālos un ilgās? Vai tagad mierīgu un vienaldzīgu sirdi esam gatavi uzspļaut mūsu pirmajam gājienam uz Brīvības pieminekli, kad Konstantīns Pupurs nesa Latvijas karogu? Vai esam gatavi pasmieties par Baltijas ceļu, kas mūs vienoja no Viļņas līdz Tallinai? Vai esam gatavi pasludināt mūsu barikādes par muļķīšu dziesmu svētkiem, bet bojā gājušos – par savas ziņkārības upuriem? Vai esam gatavi aizmirst 4. maiju, kad mūsu asaru sāļumā mijās neticama laime un trauslas cerības – jā, mēs dzīvosim brīvā Latvijā?
Ja esam, tad viss kārtībā. Nav jautājumu. Tad kaut kā jānokārto lietas un jāmēģina paprasīties atpakaļ tajā iekārtā, no kuras savulaik bēgām kā no kašķa. Tad viss nostāsies savās vietās. Būs apkure gandrīz par velti, būs medicīna un izglītība pilnīgi par velti, būs padomju armija, čeka un zilas vistas pustukšā gastronomā. Jā, bet tagad viss ir slikti, pulka sliktāk! – daudzi teiks. Un viņiem, protams, būs taisnība. Tikai... Tikai tas mirklis, kad atguvām brīvību, nebūs vainīgs, ka mums tagad slikti. Un nebūs vainīga nedz pati brīvība, nedz tie, kas to atguva. Neviens pirms 20 gadiem nevarēja iedomāties, ka šodien būsim gatavi naidu un sēt un pļaut turpat, kur kādreiz dedzinājām ugunskurus, visdziļākajos dvēseles kambaros glabājot mīlestību uz vāri dzimstošo brīvību. Neviens nevarēja zināt, ka varas garšu sajutušie vīriņi un sieviņas novērsīsies no tiem, kas dzemdinājuši viņiem iespēju nokļūt pie šīs varas. Un vai kāds varēja nojaust, ka Latvija, mūsu Latvija tik daudziem ļautiņiem kļūs par sili, kurā ar netīrām, smirdošām kājām iekāpt un ar nemazgātu muti žļerkstināties, pilniem vaigiem rijot labumus, kurus viņi nav pelnījuši?
Šādu brīvību mēs negribējām. Šādu – varnešu brīvību. Tāpēc jau mēs tur nenakšņojām, pie tiem ugunskuriem, tāpēc jau mēs tur neraudājām, sagaidot viņsaules paņemto Andri Slapiņu un asinīs mirkstošo Gvido Zvaigzni, lai jums, varnešiem, iedotu tiesības līdz mūža galam dzīvot ar piestūķētiem vēderiem un ar laimības izteiksmi sejā. Jā, jūtamies vainīgi, ka nenosargājām mūsu brīvību. Bet tā jau notiek, ja kādu ļoti mīlam: paliekam teju vai akli savā mīlestībā. Divdesmit garus gadus, domādami, ka lolojam SAVU brīvību, kļūdījāmies: mēs patiesībā auklējām savu kungu, savu varnešu brīvību, pie kuras viņi nu tik ļoti pieraduši, ka tā viņiem kļuvusi kā otra āda – bieza, necaursitama, kraupaina.
Viņi vairs pat neņirdz par mums, par tiem, kas pirms 20 gadiem bija pie ugunskuriem, viņiem ir vienalga, bet pienākums reizēm spiež, un viņi ar nopietnu sejas izteiksmi pateicas mums par barikāžu varonību, pat nenojauzdami, ka tā nebija nekāda varonība, bet vienkārši tīra un godīga mīlestība. Bez nosacījumiem, bez aizspriedumiem. Pat ar zināmu vientiesības un bērnišķīguma piedevu. Tā mīl tikai reizi mūžā. Tad, kad tu saproti, ka tā ir tava pirmā, vienīgā un arī pēdējā mīlestība.
Varnešiem var piedot daudz ko. Zaglīgumu, trulumu, vienaldzību... Bet vienu lietu gan ne. To, ka viņi ir pamanījušies mums iepotēt riebumu pret brīvību. "Esmu vīlies neatkarības atgūšanā" – tā, lūk, mēs tagad sakām. Laika gaitā mums ir mēģināts iestāstīt, ka brīvība ir viena jauka padarīšana, kur visiem ir viegli un gaiši. Taču izrādījās, ka brīvība ir grūts, gandrīz nepanesami smags slogs, kas jānes visiem. Pilnīgi visiem. Šis nepatīkamais pārsteigums izveidojis situāciju, ka cilvēki, atvieglodami sev dzīvi, vienkārši atsakās no brīvības, dodot priekšroku varnešu piedāvātajai verdzībai, kuras sastāvā ir apātija, liekulība, vienaldzība. Ikdienas barība tiem, kas gatavojas pilnībā pievienoties varnešu filozofijai.
Bet tā gribas, lai cilvēki, kuri pilnībā vēl nav aizgājuši no saviem barikāžu ugunskuriem, tomēr atcerētos, ka ikvienam savā dzīvē ir jāiziet cauri smagajam kārdinājumam noliegt brīvību. Jāiziet un jāpaliek brīvībā. Tā ir vienīgā iespēja bez kauna un nožēlas izdzīvot savu dzīvi un mīlestību.
Bet vilties neatkarības atgūšanā taču nav iespējams. Kā var vilties savos sapņos, ideālos un ilgās? Vai tagad mierīgu un vienaldzīgu sirdi esam gatavi uzspļaut mūsu pirmajam gājienam uz Brīvības pieminekli, kad Konstantīns Pupurs nesa Latvijas karogu? Vai esam gatavi pasmieties par Baltijas ceļu, kas mūs vienoja no Viļņas līdz Tallinai? Vai esam gatavi pasludināt mūsu barikādes par muļķīšu dziesmu svētkiem, bet bojā gājušos – par savas ziņkārības upuriem? Vai esam gatavi aizmirst 4. maiju, kad mūsu asaru sāļumā mijās neticama laime un trauslas cerības – jā, mēs dzīvosim brīvā Latvijā?
Ja esam, tad viss kārtībā. Nav jautājumu. Tad kaut kā jānokārto lietas un jāmēģina paprasīties atpakaļ tajā iekārtā, no kuras savulaik bēgām kā no kašķa. Tad viss nostāsies savās vietās. Būs apkure gandrīz par velti, būs medicīna un izglītība pilnīgi par velti, būs padomju armija, čeka un zilas vistas pustukšā gastronomā. Jā, bet tagad viss ir slikti, pulka sliktāk! – daudzi teiks. Un viņiem, protams, būs taisnība. Tikai... Tikai tas mirklis, kad atguvām brīvību, nebūs vainīgs, ka mums tagad slikti. Un nebūs vainīga nedz pati brīvība, nedz tie, kas to atguva. Neviens pirms 20 gadiem nevarēja iedomāties, ka šodien būsim gatavi naidu un sēt un pļaut turpat, kur kādreiz dedzinājām ugunskurus, visdziļākajos dvēseles kambaros glabājot mīlestību uz vāri dzimstošo brīvību. Neviens nevarēja zināt, ka varas garšu sajutušie vīriņi un sieviņas novērsīsies no tiem, kas dzemdinājuši viņiem iespēju nokļūt pie šīs varas. Un vai kāds varēja nojaust, ka Latvija, mūsu Latvija tik daudziem ļautiņiem kļūs par sili, kurā ar netīrām, smirdošām kājām iekāpt un ar nemazgātu muti žļerkstināties, pilniem vaigiem rijot labumus, kurus viņi nav pelnījuši?
Šādu brīvību mēs negribējām. Šādu – varnešu brīvību. Tāpēc jau mēs tur nenakšņojām, pie tiem ugunskuriem, tāpēc jau mēs tur neraudājām, sagaidot viņsaules paņemto Andri Slapiņu un asinīs mirkstošo Gvido Zvaigzni, lai jums, varnešiem, iedotu tiesības līdz mūža galam dzīvot ar piestūķētiem vēderiem un ar laimības izteiksmi sejā. Jā, jūtamies vainīgi, ka nenosargājām mūsu brīvību. Bet tā jau notiek, ja kādu ļoti mīlam: paliekam teju vai akli savā mīlestībā. Divdesmit garus gadus, domādami, ka lolojam SAVU brīvību, kļūdījāmies: mēs patiesībā auklējām savu kungu, savu varnešu brīvību, pie kuras viņi nu tik ļoti pieraduši, ka tā viņiem kļuvusi kā otra āda – bieza, necaursitama, kraupaina.
Viņi vairs pat neņirdz par mums, par tiem, kas pirms 20 gadiem bija pie ugunskuriem, viņiem ir vienalga, bet pienākums reizēm spiež, un viņi ar nopietnu sejas izteiksmi pateicas mums par barikāžu varonību, pat nenojauzdami, ka tā nebija nekāda varonība, bet vienkārši tīra un godīga mīlestība. Bez nosacījumiem, bez aizspriedumiem. Pat ar zināmu vientiesības un bērnišķīguma piedevu. Tā mīl tikai reizi mūžā. Tad, kad tu saproti, ka tā ir tava pirmā, vienīgā un arī pēdējā mīlestība.
Varnešiem var piedot daudz ko. Zaglīgumu, trulumu, vienaldzību... Bet vienu lietu gan ne. To, ka viņi ir pamanījušies mums iepotēt riebumu pret brīvību. "Esmu vīlies neatkarības atgūšanā" – tā, lūk, mēs tagad sakām. Laika gaitā mums ir mēģināts iestāstīt, ka brīvība ir viena jauka padarīšana, kur visiem ir viegli un gaiši. Taču izrādījās, ka brīvība ir grūts, gandrīz nepanesami smags slogs, kas jānes visiem. Pilnīgi visiem. Šis nepatīkamais pārsteigums izveidojis situāciju, ka cilvēki, atvieglodami sev dzīvi, vienkārši atsakās no brīvības, dodot priekšroku varnešu piedāvātajai verdzībai, kuras sastāvā ir apātija, liekulība, vienaldzība. Ikdienas barība tiem, kas gatavojas pilnībā pievienoties varnešu filozofijai.
Bet tā gribas, lai cilvēki, kuri pilnībā vēl nav aizgājuši no saviem barikāžu ugunskuriem, tomēr atcerētos, ka ikvienam savā dzīvē ir jāiziet cauri smagajam kārdinājumam noliegt brīvību. Jāiziet un jāpaliek brīvībā. Tā ir vienīgā iespēja bez kauna un nožēlas izdzīvot savu dzīvi un mīlestību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru