"Pierādīt, ka latviešu valodai ir lielāka ekonomiskā vērtība nekā divām pasaules valodām - krievu un angļu, ir grūti. (...)Visspēcīgākais arguments ir, ka latviešu valoda ir garīga un morāla vērtība, ko nevar atsvērt nekādi materiālie labumi un ekonomiski ieguvumi. Bet garīgas vērtības nevar uzspiest, tās nevar aptvert ar likumā burtu."
Citiem vārdiem sakot – latviešu valodai praktiskās nozīmes neesot, tikai simboliskā, kas arīdzan simboliska ne katram. Šķiet, ka cienījamā cilvēktiesību aizstāve aizmirsusi, ka valsti, kurā viņa dzīvo un piedalās sabiedriskā dzīvē, sauc Latvija... Ja lielā sabiedrības daļā valda uzskats, ka Latvijas valstī kādai svešvalodai jābūt "ekonomiski vērtīgākai" nekā valsts valodai, tad rodas ļoti nopietnas šaubas, vai tikai ar motivējošiem paņēmieniem vien pietiks, lai latvietis savā zemē justos kā mājās.
Latviešu valodas aģentūra šonedēļ Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai prezentēja pētījuma datus par valodas lietojumu publiskajā telpā. Noskaidrots, ka 27% veikalos, kas atrodas Latvijas pilsētās, viss notiek krievu valodā vai krievu valoda ir pārsvarā. Šāda krieviska vide konstatēta vairāk nekā 15% medicīnas iestādēs, 22% stacijās un autoostās, vairāk nekā 9% policijā un (kas šķiet īpaši satraucoši) vairāk nekā 5% valsts un pašvaldību iestādēs.
Ar krievu valodu pilnīgi nesaistītās darbavietās latviešu jaunieši tiek diskriminēti pēc valodas principa. Ja arī samazinās valodas nezinātāju skaits, tad tos aizstāj zinošie nerunātāji. Lielākā daļa valsts amatpersonu netieši legalizē divvalodību, atbildēdami vietējiem žurnālistiem krievu valodā... To varētu izskaidrot, ja tas notiktu padomju okupācijas gados, bet tā ir īstenība divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas!
Un tagad autore mudina iet vēl tālāk: pievērt acis uz to, ka valsts valodu neprot Saeimas deputāts. Varbūt drīz kā normu prasīs arī latviski nerunājošus ministrus? Rosinot Kravcova izslēgšanu, Nacionālo apvienību ne tik daudz rūpēja atsevišķā deputāta darba kvalitātes jautājums, bet tas pazemojums un aizkaitinājums, kas bija jāizjūt tik daudziem, nedēļu pēc nedēļas TV ekrānos vērojot necieņu, kādu ar Kravcova iekļaušanu kandidātu sarakstā Latvijai izrādīja tā sauktais "Saskaņas centrs".
Tiesa vēl lielāka necieņa bija "latvisko partiju" kautrīgā klusēšana. Ja saskaņas vēlētājs zināja, par ko viņš balso, tad vienas otras citas partijas pārspīlētā "tolerance" (ne tikai šajā jautājumā), bija gaužam skumjš pārsteigums.