Okupācijas muzejs, Paulis Lazda

Par spēkiem, kas sargā tautu
22.02.2011. Autors: Dace Kokareviča


ASV Viskonsinas universitātes vēstures profesors Okupācijas muzeja izveides autors Paulis Lazda ik gadu janvārī atbrauc uz Latviju, lai piedalītos muzeja padomes gadskārtējā sēdē. Vēl viņš izvērtē, kurš students uzvarēs konkursā, iegūs dakteres Galējas sagādāto gada stipendiju un dosies mācīties uz Ameriku. Jautāju profesoram:

– Kādi ir iespaidi pēc sarunām ar jaunajiem cilvēkiem, kā vērtējat viņu vēstures zināšanas?

P. Lazda: – Stipendija piešķirta jau daudzkārt. Ik reizi to saņem divi vai trīs studenti, un kopumā tās ir ieguvuši jau gandrīz piecdesmit cilvēki. Ik gadu mēs abi ar dzīvesbiedri runājam ar lielu pulku pretendentu, un intervijās ir jautājumi par Latvijas sabiedrisko procesu izpratni un latvisko pašapziņu. Ir studenti ar izcilām zināšanām, un tieši viņi saņem finansiālo atbalstu. Taču no lielas daļas diemžēl nācies dzirdēt vāju izpratni par okupāciju un tās sekām. Okupācijas muzejs ar savu izskaidrojošo darbu būs Latvijas jaunajām paaudzēm arvien vajadzīgs. Ir jāstāsta par to, kā Latvijā un Igaunijā gājušas mazumā pamattautas. 20. gadsimtenis bijis pret mums ārkārtīgi nežēlīgs. Vēsturiskie apstākļi bija tādi, ka latvieši nonāca tuvu pie izšķirīgās 50 procentu robežas. Tagad esam mazliet no tās attālinājušies, latvieši Latvijā ir vairākumā. Tomēr pavisam izzudušas bažas par iznīkšanu nav.

Muzejs ir darbojies 18 gadus, tā ekspozīciju ir redzējuši daudzi tūkstoši cilvēku, izstādes bijušas vismaz 20 Eiropas valstu galvaspilsētās, Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnē, Anglijas parlamentā. Taču vēl muzejam ir daudz ko darīt. Ir tik pulka stāstu, ko vēl vajag pierakstīt un izprast.

Lasīju ziņās, ka Maskavā rādīta filma par to, ka Latvijā okupācijas laikā klājies labi, ka pieaugusi rūpniecības produkcijas ražošana un cēlies labklājības līmenis... Zinām, ka te būvēja fabrikas, kam izejvielas un strādniekus ieveda un kuru produkciju izveda, un tam pamatā bija politisks aprēķins. Tieši tas, ka te ražoja autobusus un vilcienu vagonus un visu ko citu, bija iegansts, lai Latvijā ievestu cilvēkus no citurienes. Pēc starptautiskiem likumiem okupācijas laikā nedrīkst mainīt civiliedzīvotāju sastāvu. Tehniskie sasniegumi Latvijā būtu jebkurā gadījumā, un, ja nebijis okupācijas laiks, domājams, tagad valsts labklājība līdzinātos Dānijai vai Somijai.

– Kā raugāties uz Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas izveidi?

– Komisijas sastāvam iespēju robežās vajadzētu būt plašam, piedaloties arī vēsturniekiem ar Rietumu patiesības standartiem un pieredzi. Vajadzētu rīkot konferenci, kur piedalās arī mūsu kaimiņvalstu vēsturnieki – Lietuvas, Igaunijas, Polijas – un citu Austrumeiropas valstu zinātnieki.

Ļoti skaidri jāpasaka, ka okupācijas jautājumā nav strīds starp Latviju un Krieviju, bet starp Latviju un Padomju Savienību. Ja Krievija uzņem kā apsūdzību sev to, ka tiek minēti Padomju Savienības noziegumi, tad tā ir Krievijas, nevis mūsu izvēle. Mēs uzskatām – tā ir Padomju Savienība, kas Latvijai ir darījusi pāri. Kad šis režīms apcietināja un aizveda prom mūsu sabiedrības morāli nesošos cilvēkus, garīgās autoritātes – skolotājus, mācītājus dzejniekus –, tas bija viens no šausmīgākajiem noziegumiem pret Latviju. Mūsu vēstures nasta, ieskaitot Abrenes problēmu, ir Padomju Savienības radīta. Tas bija Padomju Savienības lēmums. Ja Krievija tādēļ ņem ļaunā, tad nevaram izbēgt no secinājuma, ka Krievija mums nesaprotamu iemeslu pēc uzskata to Padomju Savienības varu un politiku, kas radīja miljonu upurus arī Krievijas iedzīvotāju vidū, par Krievijas politiku... Ja tas ir tā, tad lielu cerību par komisijas darbu nav.

– Latvijas vēsturnieki cer iekļūt līdz šim viņiem slēgtos arhīvos.

– Jā, ļoti svarīgi būtu iegūt tos arhīva materiālus, kuru mums trūkst. Nav bijis pieejams Politbiroja lēmums par Abreni. Jo tas nebija Latvijas pašas lēmums, bet gan no Politbiroja uzspiests. Ja mēs tos arhīvus varētu redzēt, tad par Abreni būtu daudz skaidrāka izpratne. Varbūt steidzīgā rīcība ar Abreni bija sakarā ar Jaltu. Arī citi vēsturnieki ir rakstījuši, ka Staļins nemaz nebija tik drošs, ka viņš Jaltā dabūs visu, ko vēlas. Tad nu vismaz bija drošība, ka tas dzelzceļa mezgls – Abrene – jau būtu viņam kabatā. Pēc Jaltas Abrene vairs nebija tik

svarīga.

Jāteic – Abrenes zaudējums ir katram latvietim sāpīgs. Ja mēs to būtu Krievijai pārdevuši, tad tas būtu likumīgi. Tas, kas ir noticis ar Abreni, lielā mērā nosvītroja neatkarīgo Latviju. Jo 1920. gadā bija Latvijas līgums ar Padomju Krieviju, kas nosprauda robežas. Bija valsts, bija likums. Pēc tam bija okupācija un līgums ar okupētu valsti, bet tas ir pret starptautiskiem likumiem. Tā ka Abrenes pieprasījums no Krievijas puses bija svarīgs kā politisks gājiens, kas apšauba un noliedz neatkarīgās Latvijas eksistenci, jo tās līgumus var pārtrumpot un par svarīgāku padarīt to, ko noslēgusi okupētas valsts leļļu valdība...

Rietumu vēsturnieku aprindās ir ļoti vājas zināšanas par padomju okupācijas laiku Baltijas valstīs, viņu acīs tā ir jau sena pagātne. Es reiz biju konferencē, kur izskanēja jautājums par Jaltu. "Jaltas jautājums ir beidzies, par to nav vērts runāt!" to teica cilvēks ar nopietna vēsturnieka reputāciju.

– Mūsu lasītāji vēstulēs daudzkārt ir salīdzinājuši, cik dažāda ir bijusi politiķu attieksme pret leģionāriem, kas 16. martā piemin savus kritušos biedrus, un pret tiem, kuri 9. maijā pulcējas pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa.

– Tiem, kas tika iesaukti leģionā, nebija izvēles... Latvieši bija līdzkarotāji vācu armijai pret kopēju ienaidnieku. Ja kāds latviešiem pārmet to līdzkarošanu, var sacīt, ka, piemēram, Rietumu sabiedrotie varbūt vēl izteiktāk kompromitēja sevi, līdzkarojot ar Padomju Savienību pret kopēju ienaidnieku – Hitleru, jo zināja, ka Staļina režīms pastrādājis noziegumus. Mēs nebijām un nekādā ziņā nevarējām būt sabiedrotie ar Vāciju, jo tad tāda Latvijas valdība vispār neeksistēja. Tā tas ir jāsaprot un tā uz to jāatbild.

Apgalvojums, ka Otrajā pasaules karā latviešu tautā karoja brālis pret brāli, ir pārpratums. Tas nebija brāļu karš. Bija masu armijas – vācu un sarkanā –, kurās latvieši bija piespiedu kārtā iesaukti.

1945. gada 8. maijā sarkanā armija bija atbrīvotāja no nacistiskās Vācijas. 9. maijā jau tā šeit kļuva par okupācijas armiju. Mums vairāk vajadzētu salīdzināt, kā bija Francijas un Alžīrijas gadījumā, jo tās attiecības ir līdzīgas Padomju Savienības un Latvijas attiecībām, vienīgi – nav starpā Vidusjūras.

Manuprāt, aizmirsts ir fakts, ka no Latvijas puses vienīgo leģitīmo valstisko piedalīšanos Otrajā pasaules karā veica daži Latvijas tirdzniecības flotes kuģi, Rietumu sabiedroto uzdevumā pārvadājot kara materiālus Amerikas armijai. Flote to darīja pēc Latvijas sūtņa ASV Alfrēda Bīlmaņa pavēles, kas realizēja savas ārkārtas pilnvaras.

Es nupat Ārlietu ministrijā iesniedzu priekšlikumu Latvijā kādu ielu vai skvēru nosaukt Sanmera Vellsa vārdā – viņš bija ASV ārlietu ministra vietas izpildītājs, kurš Padomju Savienības vēstniekam Konstantīnam Umonskim 1940. gadā sacīja: "Amerikas valdība neredz principiālu starpību starp krievu kundzību pār Baltijas valstīm un Vācijas mazo Eiropas kaimiņu okupāciju."

Tagad Baltijas valstīm vajadzīga kopīga politika vēstures jautājumos. Mēs nevaram iet katrs atšķirīgu ceļu. Igaunija ir ieguvēja tāpēc, ka tā pasaulē bauda augstāku respektu nekā Latvija. Bet igauņi nav tā locījušies kā viens otrs Latvijas politiķis. Atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns nebija diplomātijā izglītots, nebija iepriekš sagatavots tādam darbam. Kad viņš, atstājot amatu, pauda – nu jā, es tagad aizeju, bet man bija tik daudz draugu, es uz to teiktu, ka ārlietu ministram nav jāmēģina iegūt draugus, viņam ir jāmēģina iegūt respektu. Tas ir ļoti viegli sasniedzams mērķis – runā otram pa prātam, un būsi draugs. Bet cita lieta – tu ieņem valstisku viedokli, un gadījumā, ja otru par to nepārliecināsi, tad tevi vismaz respektēs.

Atceros, kad deviņdesmito gadu sākumā ar vienu no amerikāņu diplomātiem bez ranga sēdēju pie vakariņu galda, viņš teica: "Latviešus mēs varēsim pierunāt! Ar igauņiem mums ir jārēķinās." Viņš bija mūsu draugs, taču vērtējums bija tāds.

Iegūt respektu – tas ir svarīgi Latvijai.

Par to, lai Okupācijas muzeju iekļautu oficiālo ārvalstu viesu vizīšu protokolā, man savulaik bija ļoti garas sarunas ar Ārlietu ministriju, līdz galu galā tas sekmīgi notiek.

Atceros, ka toreiz zaudēju pacietību sarunā ar vienu no gados jauniem diplomātiem, kurš uzskatīja: nevaram mēs te daudz runāt par okupāciju, ja pasaule to neatzīst. Bet katram diplomātam, katram Ārlietu ministrijas darbiniekam ir jābūt Latvijas advokātam jebkur pasaulē. Mums nav jāgaida, ka pasaule to atzīs, mums ir jāargumentē Latvijas nostāja! Kā advokātam ir pienākums pārliecināt citus par Latvijas tiesībām un par vēstures uzlikto netaisno nastu.