SC ietekme Latvijas medjos pieaug

"Economist" blogotājs norāda uz "Saskaņas centra" ietekmi Latvijas medijos
01.02.2011 Autors: BNS.



Komentārā, kas publicēts britu nedēļas žurnāla "Economist" interneta vietnes blogu sadaļā, tā autors norāda uz apvienības "Saskaņas centrs" (SC) ietekmi Latvijas plašsaziņas līdzekļos.

"Ungārijas valdība un tās mediju likums ir vētrains jautājums, taču Latvijas plašsaziņas līdzekļu ainava ir diezgan apmākusies pat bez valdības iejaukšanās," raksta blogotājs.

"Satraukums par preses brīvības sarukumu ir palielinājies pēc tīrīšanas krievu valodā raidošajā telekanālā TV5. Tā notikusi pēc tam, kad [Ruperta Mērdoka koncerns] "News Corporation" to pārdeva Andrejam Ēķim, vienam no vadošajām figūrām [apvienībā] "Par labu Latviju", kurā ir daudz magnātu," teikts komentārā.

Tajā pieminēta arī TV5 producenta un raidījumu vadītāja Oļega Ignatjeva atlaišana.

"TV5 vadība minēja krītošos reitingus. Saskaņā ar kompānijas dokumentiem viņš atlaists atbilstoši "štatu samazināšanas" programmai. Tomēr citi vaino hiperjūtīgo Rīgas mēru, "Saskaņas centra" priekšsēdētāju Nilu Ušakovu," raksta blogotājs.

"Priekšniecība man vairākas reizes lūdza nekritizēt "Saskaņas centru". Tas bija ļoti neveikli," komentārā citēts Ignatjeva teiktais.

Blogā arī pieminēts, ka 2010.gada maijā TV5 "līdzīgā veidā" atstājis ziņu dienesta vadītājs Vladislavs Andrejevs, bet decembrī no darba atbrīvots laikraksta "Telegraf" galvenais redaktors Aleksandrs Krasņickis par publikāciju, kurā aprakstīts, kā kādam skolniekam draudēts ar izslēgšanu no skolas, jo viņš apvainojoši izteicies par Ušakovu.

"Lielais jautājums ir par to, kā "Saskaņas centrs" ir kļuvis tik ietekmīgs. Lai gan tas ir opozīcijā, tā magnētiskās spējas ietekmēt medijus dažiem atgādina Kremļa "varas partiju"," rakstīts komentārā.

"Īstais "Saskaņas [centra]" labā reitinga iemesls var būt tā protesta balsu saņēmēja loma, lielākoties no tiem, kuriem nepatīk Latvijā dominējošās "nacionālistiskās" partijas, kuras lielākoties ir maz darījušas, lai iegūtu valstī dzīvojošo etnisko krievu un padomju laiku migrantu sirdis un prātus," sacīts blogā.

""Saskaņas centra" lielais uzdevums tagad ir.. iegūt balsis no citiem [vēlētāju] slāņiem, attēlojot sevi nevis kā Kremļa pūdeli, bet kā eiropeiska stila kreisi centrisku partiju. Bezkaunīgiem žurnālistiem, kuri traucē šai misijai, ir jārēķinās ar drīzu sodu," teikts komentārā

Krievu ieplūšana Latvijā pieaug

Uzturēšanās atļaujas iekārojuši Krievijas pilsoņi
24.02.2011. Autors: Ģirts Zvirbulis


Uzturēšanās atļauju saņemšanas atvieglojumi sākot dot augļus, tāpēc tos nevajadzētu atcelt, spriež Saeimas Tautsaimniecības komisijā

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieka vietniece Maira Roze vakar informēja Saeimas Tautsaimniecības komisijas pārstāvjus par to, kā sevi attaisnojuši pirms pusgada pieņemtie uzturēšanās atļauju saņemšanas atvieglojumi investoriem. PMLP šajos mēnešos saņēmusi 128 iesniegumus ar lūgumiem saņemt uzturēšanās atļaujas, pamatojoties uz nekustamā īpašuma iegādi, kā arī 51 iesniegumu par ieguldījumiem bankās un 12 par ieguldījumiem kapitālsabiedrībās. Kopā tie ir 434 cilvēki, jo uzturēšanās atļauju reizē ar investoru var saņemt viņu laulātie draugi un bērni. Vislielāko interesi izrādot investori no Krievijas (143), Ukrainas (15), Kazahstānas (14), Baltkrievijas (5), Izraēlas (2) un ASV (2), kā arī pa vienam no dažādām Vidusāzijas valstīm.

Pēc aptuveniem PMLP aprēķiniem, šie uzturēšanās atļauju kārotāji kopumā Latvijas ekonomikā varētu būt ieguldījuši 26 miljonus latu. Tomēr pārvaldes pārstāvji vērsa uzmanību uz dažādiem trūkumiem – piemēram, bieži vien nauda faktiski nenonāk Latvijas ekonomikā, jo darījums par nekustamā īpašuma iegādi noticis starp diviem nerezidentiem. Tāpat fiksēti vismaz trīs šaubīgi darījumi. Piemēram, tuvs radinieks citam tuvam radiniekam par 100 000 latu pārdod nekustamo īpašumu dažu kvadrātmetru platībā. Taču uzturēšanās atļauja šajā laikā atteikta tikai vienam pretendentam – bijušajam Maskavas mēram Jurijam Lužkovam, kuru iekšlietu ministre Linda Mūrniece iekļāva "melnajā sarakstā". Kā paskaidroja PMLP pārstāve – pat gadījumos, kad noticis acīm redzami fiktīvs darījums, pārvaldei pašlaik nav juridiska pamata atteikt uzturēšanās atļauju, jo formāli prasības ir izpildītas – persona par likumā noteikto summu iegādājusies nekustamo īpašumu. Arī oponentu bažas par to, ka uzturēšanās atļaujas varētu mēģināt saņemt kādas bīstamas personas, līdz šim neesot attaisnojušās.

Kā eksperti Tautsaimniecības komisijas sēdē piedalījās Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas prezidents Edgars Šīns, Rietumu bankas valdes loceklis Ruslans Stecjuks un investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, kuri visi atbalstīja investīciju atvieglojumus ārvalstu investoriem. E. Šīns pieļāva, ka faktiskais ieguvums Latvijai varētu būt pat lielāks nekā PMLP minētie 26 miljoni latu. Šīnam piederošā nekustamo īpašumu kompānija "Latio" pēdējā pusgada laikā apkalpojusi vismaz 25 klientus, kuriem būtu tiesības kandidēt uz termiņuzturēšanās atļauju, bet neviens no viņiem to neesot izmantojis. R. Stecjuks aprēķinājis, ka uzturēšanās atvieglojumi palīdzējuši piesaistīt vairāk nekā 80 noguldītājus jeb 15 miljonus latu. Baņķieris prognozēja, ka, pateicoties Imigrācijas likuma atvieglojumiem, tuvāko pāris gadu laikā kopējais investīciju apjoms varētu pārsniegt 400 miljonus latu. Visbeidzot Ģ. Rungainis vērsa deputātu uzmanību uz to, ka Igaunija, neskatoties uz domstarpībām ar Krieviju par "bronzas kareivja" pārvietošanu, attiecībās ar austrumu kaimiņu pamanās nopelnīt daudz vairāk nekā Latvija.

Neskatoties uz uzņēmēju iebildumiem, "Vienotības" deputāti joprojām vēlas izņemt normu par uzturēšanās atļauju dalīšanu apmaiņā pret nekustamā īpašuma iegādi, kā arī palielināt ieguldījumu sliekšņus un ir jau sagatavojuši šādu priekšlikumu. Savu viedokli par to, ka uzturēšanās atļauju dalīšana investoriem ir jāatceļ, nav mainījusi arī Nacionālā apvienība "VL"/"TB"/LNNK, bet nemaz nav iesniegusi šādus priekšlikumus likumprojektam. "Ir skaidrs, ka mums šobrīd nav vairākuma. Mums nepieciešams laiks, lai savāktu argumentāciju un faktus par apdraudējumu," man pastāstīja "VL"/"TB"/LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis un piebilda, ka savus priekšlikumus apvienība varētu iesniegt uz trešo lasījumu. Par Imigrācijas likuma grozījumiem atbildīgā ir Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija, kas tos sāks vērtēt nākamnedēļ.

Vienota Latvija prasa oficiālu status krievu valodai

Prasa oficiālu statusu krievu valodai
22.02.2011. Autors: Ināra Mūrniece.


Nesen kāda "Saskaņas centram" simpatizējoša "jauniešu organizācija" "Vienota Latvija" aicināja krievu valodai piešķirt oficiālās valodas statusu un to nostiprināt Satversmē. "Saskaņas centra" Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs apgalvoja: "SC" neesot nekā kopīga ne ar šo organizāciju, ne tās uzskatiem.

"Lai pārvarētu krīzi un spētu attīstīties, latviešiem un krieviem ir jāapvienojas, bet, lai to veiksmīgi izdarītu, krievu valodai ir nepieciešams piešķirt oficiālās valsts valodas statusu," gramatiskām kļūdām pilnā paziņojumā šādu viedokli "Vienotas Latvijas" vārdā paudis organizācijas priekšsēdētājs Eduards Svatkovs. Blakusminot, Nacionālo apvienību "Visu Latvijai"/"TB"/LNNK E. Svatkovs turpat nolamājis par "21. gadsimta Latvijas politisko sērgu", apgalvojot, ka "tie ir zemiski cilvēki, kuri piekopj nacistisko ideoloģiju, slēpjoties aiz patriotisma plīvura".

Vēl pirms neilga laika masu medijos šī organizācija ļoti tieši tika saistīta ar "Saskaņas centru", un arī tagad tās mājas lapā ir "Saskaņas centra" logo. Pirms 10. Saeimas vēlēšanām organizācija rīkoja zemas politiskās kultūras akcijas, kas vērstas pret "Vienotības" Saeimas kandidātiem. Piemēram, jauniešiem Vērmanes parkā tika piedāvāts mest ar kurpi pa Valda Dombrovska portretu, par trāpījumu apbalvojot ar konfektēm. Tajā pašā laikā organizācija aģitēja par J. Urbanoviča kandidatūru kā piemērotāko Ministru prezidenta amatam. Pēc organizācijas paziņojuma par oficiālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai "SC" no šīs organizācijas publiski "atkrustījās"; arī "Vienota Latvija" acīmredzot jutās spiesta izplatīt paziņojumu, ka tai ar "SC" neesot "nekā kopīga". Tiesa, kā izrādās, "kopīgais" tomēr ir bijis: pirms 10. Saeimas vēlēšanām "Vienota Latvija" bija noslēgusi sadarbības līgumu ar J. Urbanoviča pārstāvēto partiju "Saskaņa". Līguma termiņš esot beidzies 2010. gada 1. oktobrī un tas lauzts, jo ne "Vienota Latvija", ne "Saskaņa" neesot gribējusi turpināt sadarbību.

"Mums nav nekāda sakara ar šo organizāciju," uz jautājumu, kā viņš vērtē E. Svatkova aicinājumu par oficiālās valodas tiesību piešķiršanu krievu valodai, atteica J. Urbanovičs. "Kā es varu vērtēt šādas ierosmes, ja esmu devis zvērestu aizstāvēt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā," aizkaitināti turpināja J. Urbanovičs.

Sīkāk Urbanoviča kungs negribot "par to neko vairāk komentēt". "Es tādu Svatkovu nemaz nepazīstu! Pēc tam, kad minētās organizācijas aicinājums parādījās atklātībā, pārbaudīju – tāds no mūsu saraksta uz Saeimu nekandidēja," piebilda J. Urbanovičs. Tiesa, E. Svatkovs no "Saskaņas centra" kandidēja nevis pērn, bet 9. Saeimas vēlēšanās un – nesekmīgi.

Līdz šim "Vienota Latvija" rīkojusi dažādas akcijas, piemēram, dalījusi Georga lentītes, filmējusi intervijas ar padomju veterāniem, aicinājusi atjaunot pieminekli Ļeņinam, nosodījusi ECT Latvijas valstij labvēlīgo spriedumu Vasilija Kononova lietā, tomēr sabiedrībā ievērību nav guvusi. Rodas iespaids, ka ar asiem paziņojumiem šī organizācija visvairāk cīnās nevis par idejām, bet savu popularitāti.

Okupācijas muzejs, Paulis Lazda

Par spēkiem, kas sargā tautu
22.02.2011. Autors: Dace Kokareviča


ASV Viskonsinas universitātes vēstures profesors Okupācijas muzeja izveides autors Paulis Lazda ik gadu janvārī atbrauc uz Latviju, lai piedalītos muzeja padomes gadskārtējā sēdē. Vēl viņš izvērtē, kurš students uzvarēs konkursā, iegūs dakteres Galējas sagādāto gada stipendiju un dosies mācīties uz Ameriku. Jautāju profesoram:

– Kādi ir iespaidi pēc sarunām ar jaunajiem cilvēkiem, kā vērtējat viņu vēstures zināšanas?

P. Lazda: – Stipendija piešķirta jau daudzkārt. Ik reizi to saņem divi vai trīs studenti, un kopumā tās ir ieguvuši jau gandrīz piecdesmit cilvēki. Ik gadu mēs abi ar dzīvesbiedri runājam ar lielu pulku pretendentu, un intervijās ir jautājumi par Latvijas sabiedrisko procesu izpratni un latvisko pašapziņu. Ir studenti ar izcilām zināšanām, un tieši viņi saņem finansiālo atbalstu. Taču no lielas daļas diemžēl nācies dzirdēt vāju izpratni par okupāciju un tās sekām. Okupācijas muzejs ar savu izskaidrojošo darbu būs Latvijas jaunajām paaudzēm arvien vajadzīgs. Ir jāstāsta par to, kā Latvijā un Igaunijā gājušas mazumā pamattautas. 20. gadsimtenis bijis pret mums ārkārtīgi nežēlīgs. Vēsturiskie apstākļi bija tādi, ka latvieši nonāca tuvu pie izšķirīgās 50 procentu robežas. Tagad esam mazliet no tās attālinājušies, latvieši Latvijā ir vairākumā. Tomēr pavisam izzudušas bažas par iznīkšanu nav.

Muzejs ir darbojies 18 gadus, tā ekspozīciju ir redzējuši daudzi tūkstoši cilvēku, izstādes bijušas vismaz 20 Eiropas valstu galvaspilsētās, Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnē, Anglijas parlamentā. Taču vēl muzejam ir daudz ko darīt. Ir tik pulka stāstu, ko vēl vajag pierakstīt un izprast.

Lasīju ziņās, ka Maskavā rādīta filma par to, ka Latvijā okupācijas laikā klājies labi, ka pieaugusi rūpniecības produkcijas ražošana un cēlies labklājības līmenis... Zinām, ka te būvēja fabrikas, kam izejvielas un strādniekus ieveda un kuru produkciju izveda, un tam pamatā bija politisks aprēķins. Tieši tas, ka te ražoja autobusus un vilcienu vagonus un visu ko citu, bija iegansts, lai Latvijā ievestu cilvēkus no citurienes. Pēc starptautiskiem likumiem okupācijas laikā nedrīkst mainīt civiliedzīvotāju sastāvu. Tehniskie sasniegumi Latvijā būtu jebkurā gadījumā, un, ja nebijis okupācijas laiks, domājams, tagad valsts labklājība līdzinātos Dānijai vai Somijai.

– Kā raugāties uz Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas izveidi?

– Komisijas sastāvam iespēju robežās vajadzētu būt plašam, piedaloties arī vēsturniekiem ar Rietumu patiesības standartiem un pieredzi. Vajadzētu rīkot konferenci, kur piedalās arī mūsu kaimiņvalstu vēsturnieki – Lietuvas, Igaunijas, Polijas – un citu Austrumeiropas valstu zinātnieki.

Ļoti skaidri jāpasaka, ka okupācijas jautājumā nav strīds starp Latviju un Krieviju, bet starp Latviju un Padomju Savienību. Ja Krievija uzņem kā apsūdzību sev to, ka tiek minēti Padomju Savienības noziegumi, tad tā ir Krievijas, nevis mūsu izvēle. Mēs uzskatām – tā ir Padomju Savienība, kas Latvijai ir darījusi pāri. Kad šis režīms apcietināja un aizveda prom mūsu sabiedrības morāli nesošos cilvēkus, garīgās autoritātes – skolotājus, mācītājus dzejniekus –, tas bija viens no šausmīgākajiem noziegumiem pret Latviju. Mūsu vēstures nasta, ieskaitot Abrenes problēmu, ir Padomju Savienības radīta. Tas bija Padomju Savienības lēmums. Ja Krievija tādēļ ņem ļaunā, tad nevaram izbēgt no secinājuma, ka Krievija mums nesaprotamu iemeslu pēc uzskata to Padomju Savienības varu un politiku, kas radīja miljonu upurus arī Krievijas iedzīvotāju vidū, par Krievijas politiku... Ja tas ir tā, tad lielu cerību par komisijas darbu nav.

– Latvijas vēsturnieki cer iekļūt līdz šim viņiem slēgtos arhīvos.

– Jā, ļoti svarīgi būtu iegūt tos arhīva materiālus, kuru mums trūkst. Nav bijis pieejams Politbiroja lēmums par Abreni. Jo tas nebija Latvijas pašas lēmums, bet gan no Politbiroja uzspiests. Ja mēs tos arhīvus varētu redzēt, tad par Abreni būtu daudz skaidrāka izpratne. Varbūt steidzīgā rīcība ar Abreni bija sakarā ar Jaltu. Arī citi vēsturnieki ir rakstījuši, ka Staļins nemaz nebija tik drošs, ka viņš Jaltā dabūs visu, ko vēlas. Tad nu vismaz bija drošība, ka tas dzelzceļa mezgls – Abrene – jau būtu viņam kabatā. Pēc Jaltas Abrene vairs nebija tik

svarīga.

Jāteic – Abrenes zaudējums ir katram latvietim sāpīgs. Ja mēs to būtu Krievijai pārdevuši, tad tas būtu likumīgi. Tas, kas ir noticis ar Abreni, lielā mērā nosvītroja neatkarīgo Latviju. Jo 1920. gadā bija Latvijas līgums ar Padomju Krieviju, kas nosprauda robežas. Bija valsts, bija likums. Pēc tam bija okupācija un līgums ar okupētu valsti, bet tas ir pret starptautiskiem likumiem. Tā ka Abrenes pieprasījums no Krievijas puses bija svarīgs kā politisks gājiens, kas apšauba un noliedz neatkarīgās Latvijas eksistenci, jo tās līgumus var pārtrumpot un par svarīgāku padarīt to, ko noslēgusi okupētas valsts leļļu valdība...

Rietumu vēsturnieku aprindās ir ļoti vājas zināšanas par padomju okupācijas laiku Baltijas valstīs, viņu acīs tā ir jau sena pagātne. Es reiz biju konferencē, kur izskanēja jautājums par Jaltu. "Jaltas jautājums ir beidzies, par to nav vērts runāt!" to teica cilvēks ar nopietna vēsturnieka reputāciju.

– Mūsu lasītāji vēstulēs daudzkārt ir salīdzinājuši, cik dažāda ir bijusi politiķu attieksme pret leģionāriem, kas 16. martā piemin savus kritušos biedrus, un pret tiem, kuri 9. maijā pulcējas pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa.

– Tiem, kas tika iesaukti leģionā, nebija izvēles... Latvieši bija līdzkarotāji vācu armijai pret kopēju ienaidnieku. Ja kāds latviešiem pārmet to līdzkarošanu, var sacīt, ka, piemēram, Rietumu sabiedrotie varbūt vēl izteiktāk kompromitēja sevi, līdzkarojot ar Padomju Savienību pret kopēju ienaidnieku – Hitleru, jo zināja, ka Staļina režīms pastrādājis noziegumus. Mēs nebijām un nekādā ziņā nevarējām būt sabiedrotie ar Vāciju, jo tad tāda Latvijas valdība vispār neeksistēja. Tā tas ir jāsaprot un tā uz to jāatbild.

Apgalvojums, ka Otrajā pasaules karā latviešu tautā karoja brālis pret brāli, ir pārpratums. Tas nebija brāļu karš. Bija masu armijas – vācu un sarkanā –, kurās latvieši bija piespiedu kārtā iesaukti.

1945. gada 8. maijā sarkanā armija bija atbrīvotāja no nacistiskās Vācijas. 9. maijā jau tā šeit kļuva par okupācijas armiju. Mums vairāk vajadzētu salīdzināt, kā bija Francijas un Alžīrijas gadījumā, jo tās attiecības ir līdzīgas Padomju Savienības un Latvijas attiecībām, vienīgi – nav starpā Vidusjūras.

Manuprāt, aizmirsts ir fakts, ka no Latvijas puses vienīgo leģitīmo valstisko piedalīšanos Otrajā pasaules karā veica daži Latvijas tirdzniecības flotes kuģi, Rietumu sabiedroto uzdevumā pārvadājot kara materiālus Amerikas armijai. Flote to darīja pēc Latvijas sūtņa ASV Alfrēda Bīlmaņa pavēles, kas realizēja savas ārkārtas pilnvaras.

Es nupat Ārlietu ministrijā iesniedzu priekšlikumu Latvijā kādu ielu vai skvēru nosaukt Sanmera Vellsa vārdā – viņš bija ASV ārlietu ministra vietas izpildītājs, kurš Padomju Savienības vēstniekam Konstantīnam Umonskim 1940. gadā sacīja: "Amerikas valdība neredz principiālu starpību starp krievu kundzību pār Baltijas valstīm un Vācijas mazo Eiropas kaimiņu okupāciju."

Tagad Baltijas valstīm vajadzīga kopīga politika vēstures jautājumos. Mēs nevaram iet katrs atšķirīgu ceļu. Igaunija ir ieguvēja tāpēc, ka tā pasaulē bauda augstāku respektu nekā Latvija. Bet igauņi nav tā locījušies kā viens otrs Latvijas politiķis. Atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns nebija diplomātijā izglītots, nebija iepriekš sagatavots tādam darbam. Kad viņš, atstājot amatu, pauda – nu jā, es tagad aizeju, bet man bija tik daudz draugu, es uz to teiktu, ka ārlietu ministram nav jāmēģina iegūt draugus, viņam ir jāmēģina iegūt respektu. Tas ir ļoti viegli sasniedzams mērķis – runā otram pa prātam, un būsi draugs. Bet cita lieta – tu ieņem valstisku viedokli, un gadījumā, ja otru par to nepārliecināsi, tad tevi vismaz respektēs.

Atceros, kad deviņdesmito gadu sākumā ar vienu no amerikāņu diplomātiem bez ranga sēdēju pie vakariņu galda, viņš teica: "Latviešus mēs varēsim pierunāt! Ar igauņiem mums ir jārēķinās." Viņš bija mūsu draugs, taču vērtējums bija tāds.

Iegūt respektu – tas ir svarīgi Latvijai.

Par to, lai Okupācijas muzeju iekļautu oficiālo ārvalstu viesu vizīšu protokolā, man savulaik bija ļoti garas sarunas ar Ārlietu ministriju, līdz galu galā tas sekmīgi notiek.

Atceros, ka toreiz zaudēju pacietību sarunā ar vienu no gados jauniem diplomātiem, kurš uzskatīja: nevaram mēs te daudz runāt par okupāciju, ja pasaule to neatzīst. Bet katram diplomātam, katram Ārlietu ministrijas darbiniekam ir jābūt Latvijas advokātam jebkur pasaulē. Mums nav jāgaida, ka pasaule to atzīs, mums ir jāargumentē Latvijas nostāja! Kā advokātam ir pienākums pārliecināt citus par Latvijas tiesībām un par vēstures uzlikto netaisno nastu.

Cik liela ierēdņu un valsts nodarbināto armija

25.02.2011. Autors: Anna Galviņa.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=94816

Mūsu lasītājs ar segvārdu Vetis savā interneta komentārā par 18. februārī publicēto interviju ar finanšu ministru Andri Vilku kā galvenos Latvijas ekonomikas nedienu vaininiekus min valsts ierēdņus. To skaits, viņaprāt, ir nesamērīgi liels un pat desmitkārt pārsniedz Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) apmērus.

Valsts sektorā pašlaik strādā aptuveni 8% Latvijas iedzīvotāju – ap 184 000 cilvēku, kas nodarbināti gan izglītības sistēmā, gan medicīnā, gan militārajā dienestā, gan citās jomās. Ierēdņi no viņiem ir aptuveni 6% jeb 12 tūkstoši, skaidro Valsts kancelejas Stratēģiskās analīzes departamenta konsultante Baiba Medvecka.

Atalgojuma lielums Latvijas valsts tiešajā pārvaldē strādājošajiem ir balstīts uz amatu klasifikāciju, kur katrai no algu grupām ir noteikts minimums un maksimums atbilstoši sešām kvalifikācijas pakāpēm. Visi normatīvie akti, uz kuriem balstīta šī sarežģītā atalgojumu sistēma, vienuviet pieejami Valsts kancelejas mājas lapā.

Sistēma izstrādāta 2006. gadā ar mērķi, lai valsts pārvaldē strādājošie pelnītu 75 – 80% no tā, ko, pildot līdzīgus pienākumus, saņemtu darbinieki privātajā sektorā. Pēc līdzīga principa savus ierēdņus algo arī vairākas ES dalībvalstis, piemēram, Lielbritānija, Nīderlande, Ungārija, Slovēnija un mūsu kaimiņvalsts Lietuva. "Līdz krīzei katru gadu atalgojumu skala tika pārskatīta, ņemot vērā ekonomiskos rādītājus un atlīdzības tendences privātajā sektorā, bet kopš tās sākuma pārskatīšana notikusi, vienīgi mehāniski samazinot," piebilst B. Medvecka.

Vidējā ierēdņa alga 2010. gada novembrī bija 484 lati.

Latvijas armijā šobrīd dien nepilni pieci tūkstoši karavīru un 10,5 tūkstoši zemessargu, kuru mēnešalga svārstās no 268 līdz 1605 latiem.

Cik liels ir viņu vidējais atalgojums, Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departamenta vadītājs Normunds Stafeckis nezina teikt, jo katra militārā ierēdņa alga ir individuāla un atkarīga kā no dienesta pakāpes, tā arī izdienas un vēl virknes citu apstākļu, piemēram, dalības starptautiskās militārās operācijās. Vetim taisnība tajā ziņā, ka valsts pārvaldes mierīgajās profesijās nodarbināts 10,9 reizes vairāk cilvēku nekā militārajās struktūrās. Taču valsts ierēdņu gan ir mazāk (12 000) nekā armijā un zemessardzē dienošo (15 500).

***

Uzziņa

Ierēdnis ir persona, kas tiešās valsts pārvaldes iestādē veido nozares politiku vai attīstības stratēģiju, koordinē nozares darbību, sadala vai kontrolē finanšu resursus, izstrādā normatīvos aktus vai kontrolē to ievērošanu, sagatavo vai izdod administratīvos aktus, sagatavo vai pieņem citus ar indivīda tiesībām saistītus lēmumus.

No Valsts civildienesta likuma

Raivis Dzintars: Vai latviski nepratīs arī prezidents?

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/raivis-dzintars-vai-latviski-nepratis-ari-prezidents.d?id=36685645   07. februāris 2011 Vienmēr esmu apbrīnojis cilvēku spēju ar veiklām vārdu spēlēm radīt šķietamību, ka melns ir balts un otrādi. Tāds iespaids radās, izlasot Saskaņas centra pārstāves, it kā cilvēktiesību aizstāves Elizabetes Krivcovas rakstu "Valodas politikas strupceļš un krievu valodas dilemma". Virspusēji Elizabetes viedoklis liekas nekaitīgs – aicināts valodu aizstāvēt drīzāk ar motivējošiem paņēmieniem un neatstumt krievus ar ierobežojošām normām. Zelta vidusceļš, protams, ir jāmeklē, taču, kur šīs līdzsvars meklējams "Saskaņas centra" atbalstītāju izpratnē, atklājas dažās ļoti zīmīgās frāzēs:

 

"Pierādīt, ka latviešu valodai ir lielāka ekonomiskā vērtība nekā divām pasaules valodām - krievu un angļu, ir grūti. (...)Visspēcīgākais arguments ir, ka latviešu valoda ir garīga un morāla vērtība, ko nevar atsvērt nekādi materiālie labumi un ekonomiski ieguvumi. Bet garīgas vērtības nevar uzspiest, tās nevar aptvert ar likumā burtu."
Citiem vārdiem sakot – latviešu valodai praktiskās nozīmes neesot, tikai simboliskā, kas arīdzan simboliska ne katram. Šķiet, ka cienījamā cilvēktiesību aizstāve aizmirsusi, ka valsti, kurā viņa dzīvo un piedalās sabiedriskā dzīvē, sauc Latvija... Ja lielā sabiedrības daļā valda uzskats, ka Latvijas valstī kādai svešvalodai jābūt "ekonomiski vērtīgākai" nekā valsts valodai, tad rodas ļoti nopietnas šaubas, vai tikai ar motivējošiem paņēmieniem vien pietiks, lai latvietis savā zemē justos kā mājās.
Latviešu valodas aģentūra šonedēļ Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai prezentēja pētījuma datus par valodas lietojumu publiskajā telpā. Noskaidrots, ka 27% veikalos, kas atrodas Latvijas pilsētās, viss notiek krievu valodā vai krievu valoda ir pārsvarā. Šāda krieviska vide konstatēta vairāk nekā 15% medicīnas iestādēs, 22% stacijās un autoostās, vairāk nekā 9% policijā un (kas šķiet īpaši satraucoši) vairāk nekā 5% valsts un pašvaldību iestādēs.
Ar krievu valodu pilnīgi nesaistītās darbavietās latviešu jaunieši tiek diskriminēti pēc valodas principa. Ja arī samazinās valodas nezinātāju skaits, tad tos aizstāj zinošie nerunātāji. Lielākā daļa valsts amatpersonu netieši legalizē divvalodību, atbildēdami vietējiem žurnālistiem krievu valodā... To varētu izskaidrot, ja tas notiktu padomju okupācijas gados, bet tā ir īstenība divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas!
Un tagad autore mudina iet vēl tālāk: pievērt acis uz to, ka valsts valodu neprot Saeimas deputāts. Varbūt drīz kā normu prasīs arī latviski nerunājošus ministrus? Rosinot Kravcova izslēgšanu, Nacionālo apvienību ne tik daudz rūpēja atsevišķā deputāta darba kvalitātes jautājums, bet tas pazemojums un aizkaitinājums, kas bija jāizjūt tik daudziem, nedēļu pēc nedēļas TV ekrānos vērojot necieņu, kādu ar Kravcova iekļaušanu kandidātu sarakstā Latvijai izrādīja tā sauktais "Saskaņas centrs".
Tiesa vēl lielāka necieņa bija "latvisko partiju" kautrīgā klusēšana. Ja saskaņas vēlētājs zināja, par ko viņš balso, tad vienas otras citas partijas pārspīlētā "tolerance" (ne tikai šajā jautājumā), bija gaužam skumjš pārsteigums.

Vai mazākumtautību skolu direktori atbalsta pāreju uz valsts izglītību tikai latviešu valodā?

04.02.2011. http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/aptauja/?doc=93562

 Anna Zemblicka.

Ruslans Buļuks, mācās Krāslavas Varavīksnes vidusskolā (skola ar krievu mācībvalodu, realizē bilingvālo izglītību): "Dzīvojot Latvijā, ir jāprot latviešu valoda. Man pašam ar latviešu valodu nav grūtību, un domāju, ka mācīties jau no 1. klases tikai latviešu valodā arī pārējiem skolēniem nebūtu sarežģīti."
Silvija Birjulina, Daugavpils 9. vidusskolas direktore (skola ar krievu mācībvalodu): "Pati esmu latviete, taču lielākā daļa bērnu nāk no krievu ģimenēm. 1. klasē skolēniem ir piecas latviešu valodas stundas nedēļā, latviski tiek pasniegti arī daži citi priekšmeti. Vidusskolā visas mācības ir tikai latviešu valodā. Taču pāreja uz mācībām valsts valodā jau no sākumklasēm nebūtu efektīvs risinājums, kā uzlabot izglītības sistēmu. Kā lai latviski izskaidro ķīmiju, fiziku un citus eksaktos priekšmetus, kurus nereti skolēniem ir grūtības saprast pat savā dzimtajā valodā?"
Urve Aivare, Rīgas Igauņu vidusskolas direktore: "Mēs dzīvojam Latvijā, kur valsts valoda ir tikai viena – latviešu. Tāpēc tā ir jāzina visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības. Rīgas Igauņu vidusskolā mācības sākumskolas klasēs notiek bilingvāli, bet jau no 5. klases dominējošā ir latviešu valoda – igauniski skolēni apgūst tikai fizkultūru, mūziku un, protams, igauņu valodu. Arī skolas pasākumi parasti notiek divās valodās."
Valentīna Šidlovska, Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzijas direktore: "Ieviest korekcijas izglītības sistēmā nekādā gadījumā nedrīkst piespiedu kārtā – tām jābūt pēc visu pušu vienošanās panāktām pārmaiņām. Pirmkārt, jāņem vērā vecāku vēlmes, jo viņi ir tie, kas izlemj, kādā skolā sūtīt savu bērnu. Otrkārt, būtu jāuzklausa paši skolēni. Es nedomāju, ka Rēzeknē, kur ir tikai 36% latviešu, šī reforma būtu piemērota. Ir nepieciešama rūpīga iepriekšēja bērnu sagatavošana, jo daudziem no krievu ģimenēm nākošiem skolēniem sākotnēji ir problēmas ar latviešu valodu. Tāpat jāpadomā par to, kā bērni jutīsies, ja viņiem, jau sākot skolas gaitas, netiks dota iespēja mācīties savā dzimtajā valodā. Mūsu skolā mācības latviešu valodā jau tagad notiek no 1. klases. Tiesa, pirms tam ir nopietns sagatavošanās posms."
Grigorijs Biksons, Š. Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolas direktors: "Principā es nebūtu pret mācībām latviešu valodā, sākot jau no 1. klases, taču šajā jautājumā ir vairāki "bet". Mums nav pietiekami daudz skolotāju, kas vienā mirklī būtu gatavi mācību valodas maiņai. Ir problēmas ar mācību grāmatām. Tāpat nav pilnībā izstrādātas metodikas, pēc kurām vadīties, ieviešot izmaiņas. Reformas nav vienas dienas darbs. Lai izglītības reformas noritētu veiksmīgi, ir nepieciešami milzīgi finanšu līdzekļi un laiks."
***
Uzziņa
Parakstu vākšana turpinās
Nacionālā apvienība "Visu Latvijai"/"TB"/LNNK pagarinājusi parakstīšanos par grozījumiem Satversmē, lai panāktu pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā.
Paraksti tiek vākti referenduma ierosināšanai par Satversmes 112. panta grozījumiem, kas paredzētu, ka valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību valsts valodā. Grozījumu rezultātā no 2012. gada 1. septembra visās valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, sākot ar pirmo klasi, mācības notiktu tikai latviešu valodā.
Jāsavāc 10 000 parakstu, lai Centrālā vēlēšanu komisija sāktu oficiālu vēlētāju parakstu vākšanu. Tajā būtu jāsavāc desmitās daļas vēlētāju atbalsts, lai rosinātos grozījumus iesniegtu Saeimā, savukārt, ja Saeima tos noraida, jārīko referendums.

Deividsons (ASV) sanaido tautas (zaimo holokausta upuru piemiņu)

Duglasa Deividsona vizīte Latvijā ir naidīga, jo sanaido tautas, tā ir ar nelikumīgām. negodīgām prasībām, tā zaimo holokausta upuru piemiņu, jāsecina, ka ebreju kopiena diktē savus noteikumus ASV valsts departamentam. Lūgums visiem ASV dzīvojošiem baltiešiem atgādināt, ka ir arī baltiešu kopiena, ka latviešu. Lietuviešu, igauņu karavīri sargā amerikāņu intereses Afganistānā, bet no ebreju kopienas tur nav neviena. Deividsona ciemošanās Latvijā parāda, ka amerikāņi ir slikti partneri. Antiamerikāniskas noskaņas sen nav bijušas tik lielas Latvijā. Ja latviešu politiķi ir bailīgi un neaizstāv valsts intereses pietiekoši aktīvi, tad latviešu žurnālistiem tādas bailes nav. Nesanaidosim tautas un valstis!

      ATIS SKALBERGS  

savus rakstus par šo tematu esmu nosūtījis ASV vēstniecībai Rīgā, Latvijas vēstniecībai Vašingtonā  un Latvijas ārlietu ministrijai.

Lieksēža liktenis Saeimā - Kravcovs (nerunā latviski)

Ceturtdiena, 27.janvāris (2011) | Elita Veidemane

http://zinas.nra.lv/viedokli/elita-veidemane/40229-liekseza-liktenis-saeima.htm

"Viņi ir nelieši," taisns kā zirga loks ir Saskaņas centra (SC) līderis Jānis Urbanovičs, kad viņš vērtē Visu Latvijai!/TB/LNNK deputātus, kuri, piepalīdzot diviem tautas kalpiem no Vienotības, iesnieguši Saeimas prezidijā lēmumprojektu par Valērija Kravcova (SC) izslēgšanu no Saeimas sastāva.
"Politiķi nodarbojas ar politikas taisīšanu. Ne jau Kravcovs viņus traucē, VL!-TB/LNNK nodarbojas ar neiecietības un naida kurināšanu. Es skatīšos, cik brūna ir mūsu Saeima un cik daudziem ir tāda izpratne kā VL!-TB/LNNK," draudīgi piebilst Urbanovičs.

Tāda plika izrunāšanās no Urbanoviča kunga mutes nepasprūk pirmoreiz: bija jau draudi ar Biškeku, bija nikna purpināšana tūdaļ pēc vēlēšanām. Nu taisnīgs pātagas cirtiens pa "nacistu" mugurām, sak, ko jūs tur kurināt naida pagales?! Ak neprot Kravcovs runāt latviski? Nu un tad?! Attīstīt ekonomiku un bīdīt valsts augšupejas ciparus – tur jau nevajag latviešu valodu, lai daiļlasīšanas konkursos piedalītos, un vispār – Kravcovs latviešu valodu mācās kā viens vells! Nav tikai zināms, kad iemācīsies, jo vismaz pagaidām viņš no žurnālistiem bēguļo kā nespējnieks no eksaminētājiem: ja nu kaut ko paprasa par latviešu valodu?

Bet Kravcovs ir mēmāks par karpas fileju, kaut gan viņam kā tautas priekšstāvim vajadzētu būt gatavam atbildēt uz vēlētāju jautājumiem kaut nakts stundā. Viņa vietā strādā un runā advokāti – viņa palīdze Vera Griņova, partijas boss Urbanovičs un bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš, kam jāatstrādā SC dāvātā uzticība, nosaucot Endziņa kungu kā iespējamo Valsts prezidenta amata kandidātu. Un Endziņš arī atstrādā: viņš publiski šaubās, ka Kravcova izmešana no Saeimas būtu juridiski iespējama, jo Satversmē ir rakstīts, ka ievēlēt var katru Latvijas pilsoni, kurs vēlēšanu datumā nav jaunāks par 21 gadu, taču tur nekas neesot teikts par latviešu valodas zināšanām. Endziņa kungam gan vajadzēja palasīt šo dokumentu rūpīgāk, jo Satversmes 21. punktā ir rakstīts: "Saeimas darba valoda ir latviešu valoda." Vai šā paragrāfa izpildei gadījumā nav vajadzīgas "latviešu valodas zināšanas"?

Savukārt tas, ka, pēc Endziņa domām, pretendentam uz Saeimas deputāta krēslu jāpiemīt tikai divām vērtīgām īpašībām – vismaz 21 gada vecumam un LR pilsonībai –, izskatās nožēlojami. Formālo ievēlēšanas robežu noteikšana nevar būt vienīgais kritērijs, lai kāds indivīds, kas apšaubāmā veidā ieguvis (nozadzis) pilsonību, varētu (uzdrošinātos!) uzmesties par tautas likteņa lēmēju. Šo formālo robežu savulaik vēl nožēlojamāku padarīja eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, 2001. gadā uzstājīgi bakstīdama ar pirkstu toreizējā Vēlēšanu likumā, kurā bija norma, kas paredzēja deputāta kandidātu obligātas latviešu valodas zināšanas augstākajā līmenī. Šādu normu viņa uzskatīja par nedemokrātisku, jo "vēlētāja tiesības par deputātiem ievēlēt sev tīkamākos cilvēkus ir demokrātijas pamats". Tas nozīmēja to, ka vēlētāji turpmāk varēs iecelt deputāta krēslos arī ākstus un garīga apskādējuma iestāžu pacientus, ja tie viņiem šķitīs "tīkami". Izskatās, ka tā dažkārt tiešām ir sanācis.

2002. gada maijā Vaira Vīķe-Freiberga izsludināja Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likuma grozījumus: no likuma tika izslēgts punkts, kas paredzēja, ka vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras neprot valsts valodu atbilstoši augstākajai – trešajai – valsts valodas prasmes pakāpei. Tāda, lūk, bija nācijas mātes rūpe par Saeimas kvalitatīvo sastāvu. Vienīgie, kas protestēja pret absurdajiem likuma grozījumiem, bija tēvzemieši. Toreizējai prezidentei svarīgākas šķita EDSO, ārzemju politiķu un citu Latvijas draugu rekomendācijas. Kāda gan tur vairs nozīme latviešu valodai, nu ko jūs.

Šodien Saeima lems par Prokopjevskas ciema puisi Valēriju Kravcovu, kurš noslēpumainā veidā ieguva Latvijas Republikas pilsonību un, nezinādams latviski ne kaķa ņaudiena, iekļuva valsts augstākajā likumdevējā. Saeima lems par to, vai Vaļeram ir tiesības tur atrasties vai ne, jo Saeimas Kārtības ruļļa 18. pants nosaka, ka "deputātu ar Saeimas lēmumu var izslēgt no Saeimas sastāva, ja pēc viņa pilnvaru apstiprināšanas tiek konstatēts, ka viņš (..) neprot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai".

SC deputāti ap Kravcovu, protams, stāv kā bleķa siena, sak, nevienam neatdosim, atkāpties nevaram, aiz mums tikai Maskava! Tas, vai pārējie deputāti atradīs sevī drosmi nobalsot, lai atbilstoši Saeimas Kārtības rullim atbrīvotos vismaz no viena lieksēža, arī ar dakšām ūdenī rakstīts. Lūk, Augusts Brigmanis (ZZS), bažīdamies par Kravcova iespējamo sūdzēšanos Eiropas Cilvēktiesību tiesā – gadījumā, ja Saeima tiešām saņemas nokratīt neprašu no savām miesām –, domā, ka vispirms vajadzētu no Kravcova uzzināt, vai viņš tomēr gadījumā negrasās apgūt latviešu valodu – nu, kaut kad, varbūt pēc gadiem, nākamajā dzīvē... Ja ne, nu tad gan mēs domāsim par viņa izslēgšanu!

Neloloju ilūzijas par šodienas balsojumu. Drīzāk deputātos nospēlēs konjunktūra, piesardzība un bailes, ka Urbanovičs viņus nenosauc par brūnajiem. Tas jau nekas, ka sarkanie nav ne par matu labāki. Un cik tādu vēl būs Saeimā, pateicoties eksprezidentes rūpēm par latviešu valodu.

Riebums pret brīvību

Elita Veidemane. Ceturtdiena, 20.janvāris (2011) | Elita Veidemane
http://zinas.nra.lv/viedokli/elita-veidemane/39801-riebums-pret-brivibu.htm

"Esmu vīlies neatkarības atgūšanā," apgalvo 46% aptaujāto. Kaut arī iespējamā atbilde ir neveikla un diez vai respondenti ir gribējuši atsaukties tieši tādā toņkārtā, tā tomēr šķiet vistuvākā valdošajam noskaņojumam, kas kā smaga, slapja sega gulstas pāri ziemīgajai Latvijai.
Bet vilties neatkarības atgūšanā taču nav iespējams. Kā var vilties savos sapņos, ideālos un ilgās? Vai tagad mierīgu un vienaldzīgu sirdi esam gatavi uzspļaut mūsu pirmajam gājienam uz Brīvības pieminekli, kad Konstantīns Pupurs nesa Latvijas karogu? Vai esam gatavi pasmieties par Baltijas ceļu, kas mūs vienoja no Viļņas līdz Tallinai? Vai esam gatavi pasludināt mūsu barikādes par muļķīšu dziesmu svētkiem, bet bojā gājušos – par savas ziņkārības upuriem? Vai esam gatavi aizmirst 4. maiju, kad mūsu asaru sāļumā mijās neticama laime un trauslas cerības – jā, mēs dzīvosim brīvā Latvijā?

Ja esam, tad viss kārtībā. Nav jautājumu. Tad kaut kā jānokārto lietas un jāmēģina paprasīties atpakaļ tajā iekārtā, no kuras savulaik bēgām kā no kašķa. Tad viss nostāsies savās vietās. Būs apkure gandrīz par velti, būs medicīna un izglītība pilnīgi par velti, būs padomju armija, čeka un zilas vistas pustukšā gastronomā. Jā, bet tagad viss ir slikti, pulka sliktāk! – daudzi teiks. Un viņiem, protams, būs taisnība. Tikai... Tikai tas mirklis, kad atguvām brīvību, nebūs vainīgs, ka mums tagad slikti. Un nebūs vainīga nedz pati brīvība, nedz tie, kas to atguva. Neviens pirms 20 gadiem nevarēja iedomāties, ka šodien būsim gatavi naidu un sēt un pļaut turpat, kur kādreiz dedzinājām ugunskurus, visdziļākajos dvēseles kambaros glabājot mīlestību uz vāri dzimstošo brīvību. Neviens nevarēja zināt, ka varas garšu sajutušie vīriņi un sieviņas novērsīsies no tiem, kas dzemdinājuši viņiem iespēju nokļūt pie šīs varas. Un vai kāds varēja nojaust, ka Latvija, mūsu Latvija tik daudziem ļautiņiem kļūs par sili, kurā ar netīrām, smirdošām kājām iekāpt un ar nemazgātu muti žļerkstināties, pilniem vaigiem rijot labumus, kurus viņi nav pelnījuši?

Šādu brīvību mēs negribējām. Šādu – varnešu brīvību. Tāpēc jau mēs tur nenakšņojām, pie tiem ugunskuriem, tāpēc jau mēs tur neraudājām, sagaidot viņsaules paņemto Andri Slapiņu un asinīs mirkstošo Gvido Zvaigzni, lai jums, varnešiem, iedotu tiesības līdz mūža galam dzīvot ar piestūķētiem vēderiem un ar laimības izteiksmi sejā. Jā, jūtamies vainīgi, ka nenosargājām mūsu brīvību. Bet tā jau notiek, ja kādu ļoti mīlam: paliekam teju vai akli savā mīlestībā. Divdesmit garus gadus, domādami, ka lolojam SAVU brīvību, kļūdījāmies: mēs patiesībā auklējām savu kungu, savu varnešu brīvību, pie kuras viņi nu tik ļoti pieraduši, ka tā viņiem kļuvusi kā otra āda – bieza, necaursitama, kraupaina.

Viņi vairs pat neņirdz par mums, par tiem, kas pirms 20 gadiem bija pie ugunskuriem, viņiem ir vienalga, bet pienākums reizēm spiež, un viņi ar nopietnu sejas izteiksmi pateicas mums par barikāžu varonību, pat nenojauzdami, ka tā nebija nekāda varonība, bet vienkārši tīra un godīga mīlestība. Bez nosacījumiem, bez aizspriedumiem. Pat ar zināmu vientiesības un bērnišķīguma piedevu. Tā mīl tikai reizi mūžā. Tad, kad tu saproti, ka tā ir tava pirmā, vienīgā un arī pēdējā mīlestība.

Varnešiem var piedot daudz ko. Zaglīgumu, trulumu, vienaldzību... Bet vienu lietu gan ne. To, ka viņi ir pamanījušies mums iepotēt riebumu pret brīvību. "Esmu vīlies neatkarības atgūšanā" – tā, lūk, mēs tagad sakām. Laika gaitā mums ir mēģināts iestāstīt, ka brīvība ir viena jauka padarīšana, kur visiem ir viegli un gaiši. Taču izrādījās, ka brīvība ir grūts, gandrīz nepanesami smags slogs, kas jānes visiem. Pilnīgi visiem. Šis nepatīkamais pārsteigums izveidojis situāciju, ka cilvēki, atvieglodami sev dzīvi, vienkārši atsakās no brīvības, dodot priekšroku varnešu piedāvātajai verdzībai, kuras sastāvā ir apātija, liekulība, vienaldzība. Ikdienas barība tiem, kas gatavojas pilnībā pievienoties varnešu filozofijai.

Bet tā gribas, lai cilvēki, kuri pilnībā vēl nav aizgājuši no saviem barikāžu ugunskuriem, tomēr atcerētos, ka ikvienam savā dzīvē ir jāiziet cauri smagajam kārdinājumam noliegt brīvību. Jāiziet un jāpaliek brīvībā. Tā ir vienīgā iespēja bez kauna un nožēlas izdzīvot savu dzīvi un mīlestību.