Jura Podnieka nogalināšana

LIECINIEKUS   NEVAJAG.  

1991.g. 20. Janvārī, kad komunistiskā režīma varaskalpi nošāva Rīgā kinooperatorus  Andri  Slapiņu un  Gvido Zvaigzni, bija novākti divi bīstami  liecinieki, kas parādījuši padomju sistēmas trūkumus, bet pats galvenais - Juris  Podnieks – bija dzīvs un turpina  filmēt.

Juris bija tas, kas pats filmēja Viļņas asiņainos notikumus un pats filmu aizveda uz Somiju un tādējādi atmaskoja Gorbačova pārbūvi. Viņš kopā ar Gvido uzņēma filmu ’’Mēs’’, kas parādīja to ekonomisko, ideoloģisko bardaku, kas valda PSRS un kāpēc sabrūk Ļaunuma impērija. Šīs filmas uzņemšanu finansēja BBC.    

Kā novākt  šo liecinieku? 

Krievu žurnāliste   Tatjana Fasta uzrakstījusi grāmatu ‘’ Vai viegli būt elkam?’’  Tā stāsta, kā 1992.g.  Zvirgzdu ezerā Kuldīgas rajonā VDK aģenti iznīcināja Juri. Autore veikusi pamatīgu pētījumu, lai atklātu vainīgos, kā Juris tur nodarbojies ar zemūdens  peldēšanu, ka akvalangs bijis bojāts, kā viņa krievu draugs pierunājis ar to nodarboties, ka bijusi priekšnojauta atteikties no šīs nodarbošanās. Aizdomas bijušas visu laiku un tomēr tas noticis. Autore kategoriski nesaka, ka slepkavas ir VDK aģenti, bet min piecas dažādas versijas un tas ir saprotams, jo viņa vēl grib dzīvot.  

Komunistiskajai  sistēmai  tādus lieciniekus nevajag, kas ar dokumentāliem kadriem  pasaka patiesību par šo sarkano  režīmu. Ja pats nebaidās un nesaprot, tad „jāpalīdz’’. To atgādina dokumentālā filma ’’Gvido  Zvaigzne’’  .( režisore Dz. Geka.), ko 2012.g. 27. Janvārī rādīja LTV  1. kanālā. Filmas un grāmatas brīdina, ka meli, noziegumi, demagoģija, viltības, ļaunums šai valstī turpinās un pasaulei jābūt gudrai un stiprai, lai spētu aizsargāties pret to.   

ATIS SKALBERGS

Novodvorska un Jekateriņičeva

ATBALSTS no  Maskavas. 

2012.g,15.febr. Rīgā ieradās divi krievu patrioti no Maskavas : Valerija Novodvorska un  Konstantins Borovojs    un sarīkoja preses konferenci, ko rādīja LTV 1. un  3. kanāls.  Viņi skaidroja, ka referendumu  ierosināja un finansē Krievijas specdienesti,to mērķis ir destabilizēt  situāciju Latvijā, sanaidot tautas, iegūt kontroli Baltijas valstīs, mainīt  politisko kursu, atbalstīt šo referendumu nozīmē parakstīties zem  Rībentropa – Molotova  pakta.  Ir redzams, ka Latvijas politiķi ir kļuvuši  bezrūpīgi, it kā  neatkarība būtu iegūta uz visiem laikiem.Mūsu  žurnāliste jautāja, vai viņi nebaidās no  represijām? Valerija atteica, ka baidoties, ka lidostā varot viņus  arestēt. Mēs pateicāmies par atbalstu. 

Tajā pašā dienā TV rādīja, ka Strasbūrā ieradies Lindermans, lai pēc Ždanokas  aicinājuma stāstītu melus par Latviju. EP darbiniece Jekateriņičeva Ždanokai teica:’’Mēs, etniskie krievi, dzīvojam visā pasaulē, bet nekur, izņemot Latviju, krievu diaspora nenes apvainojumus savas valsts  etniskajam vairākumam.’’ Konferenci,ko bija noorganizējusi  deputāte Inese Vaidere atbalstīja domu, ka latviešu valodai jāpaliek vienīgajai oficiālajai valodai Latvijā.  

Uz  sarunu ar Lindermani  palika tikai daži cilvēki.  Ždanokas  provokācija izgāzās . 

ATIS  SKALBERGS 

Par 16.martu - leģionāru piemiņas dienu

16.marts. 

Par leģionāru piemiņas dienu šogad sāka jau runāt janvārī,bija dažādi skaidrojumi un visādi draudi, ka atbrauks visādi neonacisti un sarīkos provokācijas. 2012.g.14. martā radioraidījumā’’ Krustpunktā’’, ko vada Aidis Tomsons,bija uzaicināti pretēju uzskatu cilvēki: DVCV priekšsēdētājs Andrejs Mežmalis, vēsturnieks  Uldis Neiburgs,  mazpazīstamas grupas’’ pret nacismu ‘’ vadītājs Jānis  Kuzins un daži citi un sprieda par latviešu leģionāru nozīmi. Tika izrunāti visi svarīgākie vēsturiskie notikumi, kas izskaidro, kāpēc radās tāds leģions, kādus noziegumus tas veicis, kas notika Litenē, kur sarkanie nogalināja latviešu virsniekus un karavīrus, sarīkoja deportācijas. Neviens  atmaskojošs fakts netika slēpts, minēja to, ka leģionāri nav bijuši esesieši, ka 1946.g. Nirnbergā leģionāri amerikāņu sardzes rotās apsargāja vācu kara noziedzniekus. Tās pašas dienas vakarā LTV  pirmajā kanālā  Gundara Rēdera vadībā  līdzīga diskusija turpinājās TV raidījumā ‘’Sastrēgumstunda’’, kurā piedalījās jau minētie cilvēki un vēl  kādas 15 ieinteresētas personas.  Šo tiešraidi  skatās ļoti daudzi, jo cilvēkiem ir iespējas  uzdot jautājumus un var piedalīties telefonaptaujā. Skatītāji bija uzaicināti atbildēt uz jautājumu: Vai leģionāri pelnījuši piemiņas dienu?   Diskusija  izvērtās ļoti spraiga. Leģionāru nosodītāji  arī meloja, demagoģiski jauca notikumus un faktus, bet ātri tika atmaskoti. 

Telefonbalsojumā 4515  zvanītāji teica: jā ,atbalstot piemiņas dienas ideju, tas ir 94% no visiem. kas piezvanīja.        

Ārlietu ministrija sarīkoja brīfingu Latvijā akreditētajiem ārvalstu vēstniekiem, kurā tika skaidrota Latviešu leģiona vēsture un atkārtoja mūsu valsts politiku. Kas stingri nosoda visas totalitārās ideoloģijas un Otrā pasaules karā pastrādātos noziegumus pret cilvēci un kara noziegumus, kategoriski nosoda holokaustu, 16.marts nav oficiāla piemiņas diena un valdības pārstāvji pasākumos nepiedalīsies. Oficiāli Latvijā kritušos karavīrus piemin 11. novembrī.     

"Latvijas Avīze" pirmajā lapā pie valsts karogiem iespieda tekstu:’’16.martā ar dziļu cieņu un pateicību godinām latviešu leģionārus- cīnītājus par savas tautas un valsts bŗīvību’’. Paraksts: Nacionālās apvienības ’’VisuLatvijai - ‘’TB/ LNNK vārdā – Gaidis Bērziņš, Raivis Dzintars. Šīs avīzes 6. un 7. lapās ievietotas  sešas fotogrāfijas pie liela virsraksta "PSRS - VĀCIJAS  KOPĒJĀ  UZVARAS PARĀDE"  1939.g. 22.septembris Brestļitovska ,Polija. Attēlos redzam vācu ģenerāli Guderianu un sarkanās armijas brigādes komandieri Krivošeimu, abu armiju karavīrus un virsniekus, sarkanās armijas slavas vārtus Brestā, kur uzzīmēts Staļins, zvaigzne un kāškrusti. ‘’Šo publikāciju apmaksājis  ārsts Aivars Slucis.   Tā ļoti veiksmīgi iederas 16. marta sakarā, kad sarkanie demagogi   klaigā par nacismu. Te redzams, kas sadarbojās ar vācu nacistiem.

16.martā daudz cilvēku Rīgā pulcējās uz dievkalpojumu Doma baznīcā. Tas sākās ar dziesmu’’Daugavas Vanagi sasauksimies’’, vēl dziedāja’’Tev mūžam dzīvot Latvija’’ un valsts himnu.  Pēc  dievkalpojuma  cilvēki devās pie Brīvības pieminekļa. Visu ceļu viņus sargāja  policisti, kas sekoja, lai dažādi provokatori neizraisītu sadursmes. Pieminekļa tuvumā aktīvi uzdarbojās Ždanoka, no Izraelas atbraukušais   Zurofs un Josifs Korens. Viņi klaigāja labu laiku, par kaut ko sūdzējās.  Zurofs angliski kliedza, ka leģionāri nav šāvuši ebrejus, bet viņi bijuši  kopā    ar  …(visu nesadzirdēju.) Vakarā TV   rādīja  dokumentālo filmu’’  Sarkanais un brūnais’’, kas nosodīja komunistisko un nacistiskos režīmus.  

Tad sekoja raidījums "100. Panta preses klubs", kur  politiķi tikās ar žurnālistiem.  Ždanoka atkārtoti jautāja, kāpēc  Zatlers nav atnācis uz viņas rīkoto saietu "par neiecietību".  Uzrunātais ignorēja šīs kundzes jautājumu un uzslavēja policiju, kas novērsusi visas provokācijas. Gājienā piedalījās ap 2000 cilvēku, bet sadursmju nav bijušas. Ždanoka nespēja atbildēt, kur ir nacisms  un kur bija maršēšana. Vakara ziņās tika teikts, ka gājiens beidzies bez nopietniem incidentiem un tika izteikta pateicība policijai. Desmit gadus Krievijas propoganda  apgalvo, ka pie mums atdzimst fašisms, bet neviens nevar parādīt, kur tas ir. Mūsu valsts ienaidniekiem provokācijas neizdevās, kaut arī daži bija ļoti centušies.  

ATIS SKALBERGS

TURĒT SASPRINDZINĀJUMĀ - Krievija apmelo Latviju

Tas ir Kremļa politiķu paņēmiens,kas nogurdina pretinieku, liek baiļoties, patērēt laiku, enerģiju. 2012.g.martā pret Latviju tiek organizētas daudzas provokācijas.Viena no tām ir Rīgā sarīkot absolūti melīgu fotoizstādi it kā par noziegumiem pret krievu un baltkrievu bērniem.Tajā krievu provokātori ielika dažādas bildes, kas uzņemtas Buhenvaldes koncentrācijas nometnē un citur, lai tādā veidā apmelotu latviešus.

Viltojumi, meli krāpšanās- tie ir šīs valsts ''vēsturnieku'' darbošanās veids,Tā viņi raksta grāmatas, veido filmas,pārraides,''zinātniskas konferences'' un jebko citu, lai apmelotu citus un slēptu  padomju sistēmas noziegumus. 

Šī izstāde bija ceļā pie mums, kad ārlietu ministrijapieņēma lēmumu izstādes organizātoru Aleksandru Djukovu iekļaut nevēlamo personu sarakstā un melu izstāde nenokļuva Rīgā. Tūlīt atskanēja  trīs tādu pašu ''vēsturnieku vaimana, ka te apspiež  krievu speciālistus.Tā mēs uzzinājām kādi aģenti jau darbojas Latvijā. Martā Ždanoka rīkoja konferenci,kas nosodīja nacismu. Uz to ieradās divi izbijuši politiķi no ASV, Zurofs no Izraelas, bet no Latvijas neieradās neviens.

Rīgā parādījušās afišas ar kliedzošiem tekstiem:''Šeit dzīvo nauda'',Vai nav apnicis strādāt par grašiem? Mūsu jau ir 15 miljoni.'' Tā ir Sergeja Mavrodi reklamētā finanšu piramīda, kas aicina noguldīt naudu, lai visai drīz nopelnītu lielus procentus un uzreiz kļūtu turīgs. Šādi aicinājumi atrodami pasta kastītēs, bet TV brīdina, ka tā
ir krāpšana, ka šī firma   Krievijā ir atmaskota  un vainīgais sēdējis cietumā par cilvēku apkrāpšanu, naudu tur pazaudējuši 25 miljoni cilvēku. Tā ir kārtējā provokācija no kaimiņvalsts. 

Vēl  daudzi nav sapratuši, kas atļauj šādas nelietības,kad nākošā ir klār, proti, 9.maijā  Rīgā braukšot  autobusi ar Staļina ģīmi uz sāniem. Vieniem tas bija dižs ģeneralisimus, bet citiem- slepkava un noziedznieks. Tas orientēts uz sadursmēm,nesaskaņām, konfliktiem. Kremļa interesēs ir turēt mūs sasprindzinājumā, to visu vada viņu specdienesti, jo tāds ir viņu darbs. 

Ušakovs  nosoda šādus pasākumus un jācer, ka viņa domas nemainīsies. Man nekas nebūtu pretī, ja autobusi ar Hitleri ģīmi braukelētu pa Maskavu. Jaunākā provokācija nāk no Krievijas domes, kas

ierosinājusi pieņemt ekonomiskas sankcijas pret Latviju, jo 16.martā esot godināti leģionāri . Kaimiņvalsts visādi nopūlas, lai attaisnotu apzīmējumu ''LAUNUMA IMPĒRIJA..  

Sasprindzinājums ir , bet tas norūda.
  ATIS SKALBERGS

Spiegu lietas - Ušakovs un Hopilovs

2012.g.29.martā Rīgā Čaka ielā 47 kāpņu telpā dienas laikā divi vīrieši ar starta pistoli iešāva sejā žurnālistam Leonīdam Jākobsonam. Kāpnēs uz sienas ar melnukrāsu krievu valodā uzrakstīts ''NĀVI CIONISMAM.'' Uzbrucēji aizbēga, cietušo aizveda uz slimnīcu, ārsti ziņo, ka dzīvības briesmas nedraud, daudz asiņu zaudēts,seja savainota.

Upuris rakstījis interneta portālā ''www.kompromat.lv'', rakstīja asi, drosmīgi un rakstu temati bija tādi, kas aizskāra svarīgas personas, piem., par Ušakovu un viņa sakariem ar krievu spiegu Hopīlovu, kas darbojās Krievijas vēstniecības paspārnē un vēl citiem krievu spiegiem. Ievainotais pārvests jau uz citu slimnīcu, policija jaunas ziņas neizpauž.

Pēdējā laikā arvien vairāk prese raksta par krievu spiegiem. Žurnālā '' IR''( 29.marts-4.aprīlis) ievietota plaša saruna ar SAB direktoru Jāni Kažociņu, kurā teikts, ka kaimiņvalsts izlieto miljonus savu plānu realizēšanai, ka Krievijas Valsts dome un prezidenta administrācija dod naudu, spiegu tīkls ir ir uzpīts un darbojas efektīvi.

Žurnāla'' Economist'' žurnālists Edvards Lūkass izdevis grāmatu par Krievijas spiegiem, kurā teikts, ka Krievijas galvenais eksports nav vairs nafta vai gāze, bet netīrā nauda, kas saēd finanšu sistēmas, biznesa kultūru un politiku valstīs, kurām pieskaras. 

Krājbankas gadījums Latvijā vistiešākajā veidā ir saistīts ar Krievijas naudu.


***********************

Interneta portālā ''KOMPROMAT.lv'' minēts,ka Leonīds  Jākobsons rakstījispar Krievijas izlūkdienesta virsnieka, miljonāra Borisa Rjazanska tiesāšanos, ka bijušas  SC dažādas aizkulišu darbības ar Krieviju, ka Ušakovam bijuši sakari ar krievu spiegu Aleksandru Hapilovu, kas darbojies vēstniecības aizsegā, vēlāk izraidīts no Latvijas  un arī no Grūzijas.  Rjazanskis bijis tuvs cilvēks SC, ka krievu radikālis Jevgeņijs Osipovs  nodarbojies ar pornografisku filmu uzņemšanu. 
Pats cietušais savācis Ušakova saraksti ar  Krievijas vēstniecību.. Pēc  uzbrukuma Jākobsonam tviterī  Ušakovs ieraksta:''Līdzjūtība, man ir alibi.''    2.aprīlī    Jākobsons paziņo, ka nesarunāsies ar policiju un žurnālistiem. Un viss.
ATIS SKALBERGS 

FILMA ''Dancis pa trim''

2012.g.8. aprīlī   LTV   1. kanālā rādīja   latviešu mākslas filmu  ''Dancis pa trim.''     

Tā ir vēsturiska drāma, režisors Arvīds  Krievs,operators Dāvis Sīmanis.  galvenajās lomās    Kristīne Nevarauska, Mārtiņš  Freimanis, Jānis Vingris.    Scenārijs veidots pēc trimdas rakstnieka Voldemāra Kārkliņa romāna  '' Tikai    mīlestība''. Filmas lielākā vērtībair  tās galvenajā idejā, ka latvietim vissvarīgākais ir valsts brīvība un neatkarība. 

Darba fabula  ataino notikumus Kurzemē  1944./45.gadā, kad  vācieši saņem gūstā leģionāru grupu, kas dezertējuši un tiek ieslodzīti kādas pils pagrabā, kur jāgaida kara tiesas spriedums, kas visticamāk var būt - nāves sods. Skatītājs uzzina, ka mežos slēpjas kurelieši, kas cīnās par Latvijas valsts saglabāšanu ģenerāļa Kureļa vadībā. Viņi ienīst gan vāciešus, gan  krievus, un sadarbojas  ar Latvijas  Centrālās Padomes cilvēkiem, kuriem ir sakars ar Zviedriju  un tālāk ar angļiem. Svarīgi ir pasaulei paziņot, ka  latvieši cīnās pret abām ļaunajām varām, ka ir pieņemts manifests, ko parakstījuši latviešu politiķi, kultūras darbinieki, tautā viscienījamākie cilvēki, kas  sauc palīgā demokrātisko pasauli aizstāvēt latviešu tautu un valsti. 

Arī šajos smagajos kara apstākļos  cilvēki iemīlas un domā par nākotni.  Izveidojas mīlas trīsstūris,kur latviešu dižkareivis iemīlas  LCP   sakarniecē Sandrā, kurai uzmanību veltī vācu virsnieks, kuram ir iespējams glābt no nāves soda kurelieti, kuru mīl Sandra. Filmā cilvēku savstarpējās attiecības ir sarežģītas, tās spēj pieklusināt politisko pārliecību un nacionālās atšķirības. Sandra cenšas brīvības cīnītāja bērnu glābt latviešu dižkareivi, abi tic Latvijas brīvībai un neatkarībai. Šajos kara apstākļos viņa ieņem bērnu no sagūstītā  kurelieša, jo galvenais ir valsts nākotne. 

Filma izskan ar šo simbolu, ka latviešu sieviete iznēsās tā cilvēka bērnu, kas cīnījās par Latviju.Filma ir rādīta arī kinoteātros un ieguvusi skatītāju atzinību un sevišķu interesi par kureliešiem,jo par viņiem maz rakstīts.  ATIS SKALBERGS

Latvijas apmelotāji jaunu paņēmienu meklējumos

Apmelotāji  jaunu paņēmienu meklējumos

padomju ideoloģijas aizstāvji  visādi cenšas sanaidot krievus ar latviešiem,bet visdažādākie meli nedod cerēto. Ir sacerētas grāmatas, saražotas filmas, kas pilnas ar meliem,bet panākumu navTagad  Kremlis sūta uz Latviju rakstnieku,politikas zinātņu doktoru,profesoruVladimiru Medinski, lai viņš uzraksta ticamu grāmatu, ka latvieši  1940.gadā sadarbojušies ar padomju  armiju,piekrituši dienēt šai armijā,zvērējuši tai uzticību.ka bijusi laba sadarbība. Vajadzēja atrast kādu latviešu rakstnieku vai žurnālistu,kas domātu tāpat  un palīdzētu virzīt grāmatas tapšanu. Ciemiņš tikās ar vairākiem žurnālistiem,bet neviens nebija ar mieru piedalīties kārtējo melu rakstīšanā  kā toizdarīja Juris Paiders, sadarbojoties ar Urbanoviču un  Jurgenu,rakstot par to, ka Latvijā padomju okupācija nav bijusi. Viesim paskaidroja, kas notika Litenē, par deportācijām un citiem sarkano okupantu noziegumiem. Titulētajam krievu rakstniekam pagaidām nav izdevies atrast kādu latviešu nodevēju, kas par labu samaksu sacerētu  ticamu propogandas gabalu. Kremļa  aģenti ir vīlušies, ka 16. marta piemiņas brīdis pie Brīvības pieminekļa Rīgā  pagāja bez sadursmēm, ka nu jau 10 gadus neizdodas izsaukt  amerikāņu vai angļu nosodījumu, jo tur notiekot nacisma atdzišana, bet starptautiska nopēlu ma nav. 

Kaut arī interneta portālā  regnum.ru, ko vada Modests Koļerovs, sarkanie aģenti izplatījuši  melu jūru un daļa rietumu žurnālsti tai noticējuši,2012.gadā vācieši publicēja patiesas ziņas par Latvijā notiekošo un novērsās no šī portāla. Urbanoviča un kompānijas sacerēto melu grāmatu par okupāciju, kas aizsūtīta daudzām skolām un ko finansēja Krievija, mūsu skolas paziņoja savām izglītības nodaļām, ka tādu grāmatu nelietos. Vēstnieks  VEŠŅAKOVS  nebija priecīgs un par šo tematu atteicās runāt, jo bija ļoti aizņemts. Par nacisma atdzimšanu arī saruna nesanāca. To, ka trīs krievu jaunieši apķēpāja kapu pieminekļus jaunajos ebreju kapos Rīgā un uz sētas sienas ar melnu krāsu krievu valodā uzrakstīja:''Nāvi žīdiem!''  ''Žīdus uz Buhenvaldi.''  vēstniecības sekretāre noteica, ka tas ir slikti.Sarkanie vēstures viltotājiizplata melus, tīši jauc gadu skaitļus uncenšas apmelot latviešus. Tā ir tāda metode, lai  latvieši taisnojas un ieslīgst dažādos skaidrojumos. Pareizi ir ignorēt viņus. Krievu ārlietu ministrs  LAVROVS jau daudzus gadus vaimanā, ka krieviem nedod Latvijas pilsonību. Neviens viņam pat neatbild un tas parāda, cik tukša ir šī prasība un ka cilvēki nevēlas arī Krievijas pilsonību, nemaz nerunājot par pārcelšanos dzīvot uz šo lielo un bagāto valsti. Ik pa laikam RĪGĀ tiek  sarīkota kāda svarīga konference, piem, veltīta nacisma atmaskošanai. Latvieši uz tām neiet, bet krievu tautieši tur tiek iemānīti. Pērn tieši tāda bija. Tajā piedalījās fonda ''Holohausts '' vadītāja Alla  Gerbere. Viņa ir arī Krievijas  Sabiedriskās palātas locekle. Savā runā viņa pateica, ka Krievijā ir dažādi neonacisma gadījumi, kas nav salīdzināmi ar Latvijā dzirdēto. Kad runas beigās viņa pateica, ka Latvija nebūs krievu republika, tas izsauca vietējo šovinistu naidu un parādīja, ka kaimiņzemē ir godīgi cilvēki, kurus nevar padarīt par muļķiem. 

Paldies tādiem krieviem.            

ATIS SKALBERGS

IZRAIDĪT GAPOŅENKO no valsts

IZRAIDĪT       GAPOŅENKO    no  valsts.       
Viņš ir  Krievijas   pilsonis, kas darbojas  Latvijā, lai sanaidotu tautas, viņš bija galvenais, kas vadīja provokāciju, lai krievu valodai piešķirtu otras valsts valodas statusu. SAB  ziņo, ka šis  Kremļa aģents saņem naudu no Krievijas. 
Jārīkojas stingri un nešaubīgi. Kamēr nebūs pretdarbības pret mūsu valsti vērstām akcijām, tikmēr turpināsies visādas ļaunas provokācijas. 
Ja gļēvlatvieši neizraidīs šo aģentu, tad viņi ir atlaižami no darba. Neļausim   sanaidot krievus ar latviešiem! Viņš mums diktēs ,kam dot pilsonību,kam ne. Tas ir nekaunīgs  svešas ,naidīgas valsts pilsoņa iejaukšanās mūsu iekšējās lietās.
ATIS SKALBERGS 

Ēzelis un doktorantūra

Elita Veidemane
Žurnāliste

Ēzelis un doktorantūra
«Pie represijām, cik es redzēju pats savām acīm un vairākās vietās, kad jau krievi bija iekšā, ka pie izvešanas visur lielāko daļu bija žīdu tautības cilvēki ar naganiem pie sāniem,» lēnīgā balsī senais vīrs, leģionārs Jānis Lapa stāsta par paša pieredzēto 1949. gada padomju deportācijās.

Viņa sacītais radioraidījumā Tēvzemes laikmets (TL) ir bijis par pamatu, lai Latvijas Radio (LR) šo raidījumu, ko vadīja Roberts Klimovičs un Leonards Inkins, slēgtu. Uz laiku. «Uz laiku» parasti nozīmē – uz visiem laikiem. Ar vārgi motivētu cenzūras pamatojumu to trešdien skaidroja LR vadītājs Jānis Siksnis. Bet cenzūrai loģisks pamatojums faktiski nekad nav vajadzīgs, un tas jau ir zināms kopš padomju laikiem: ja kāds raidījums vai raksts neatbilda valdošajai ideoloģijai, to vienkārši izsvītroja.

Un tomēr šoreiz skaidrojums ir, tos var nosaukt pat divus. Pirmais un smagākais saistās ar Izraēlas vēstnieces Latvijā Hāgitas Ben Jakovas vēršanos Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) par raidījumā it kā izskanējušo «propagandu pret ebrejiem un musinošo terminoloģiju». Dažādos dzirdamības punktos atrodoties, acīmredzot var saklausīt pilnīgi dažādas lietas, tāpēc manās ausīs – pretēji tam, kas iekrita Jakovas kundzes dzirdamrīkos – nonāca Lapas kunga jaukie stāstiņi par pirmskara žīdu veikaliņiem Bauskā un uzsvērums, ka «ar pašiem žīdiem mums nebija nekādu problēmu». Protams, neiztika arī bez vēsturiski nepatīkamiem momentiem, kas, pēc Lapas kunga pārliecības, bija saistīti ar ebrejiem. Šķiet, nevienam nav pamata neticēt senajam kungam, kurš pēckara vēsturi bija izbaudījis uz savas ādas.

Bet Jakovas kundzei, lūk, nepatika tas, ko pateica vēstures liecinieks Jānis Lapa, un tā, raugi, esot bijusi «propaganda». Un Latvijas Radio vadītājs Jānis Siksnis steigšus pielieca muguriņu, sak, jā, mēs labosimies, mēs tā nekad vairs nedarīsim, mēs aizlīmēsim tiem nekauņām muti. Nu tiem no Radio Naba, kas tautai dalīja tā negantā raidījuma Tēvzemes laikmets indīgos augļus. Un nebija jau tā, ka TL klāstītu ēterā tikai par ebreju piedalīšanos deportācijās vai par boļševiku apvērsumu, kur ebreju loma sevišķi izceļama. Izrādās, TL intervēja krievu akadēmiķi, vēsturnieku Borisu Sokolovu, profesorus Kasparu Kļaviņu un Inesi Feldmani, runāja par Livoniju un vācbaltiešiem, par hernhūtiešu kustību un latviešu folkloru... Bet ar īpašu jūtīgumu apzīmogotais «ebreju jautājums» nu reiz bija tas, kas sabiedriskā radio vadītājam lika saliekties deviņos līkumos. Taču nevajag smīnēt par atbildīgā priekšnieka reakciju: diez vai daudz būs ļaužu (ieskaitot NEPLP locīklas), kas rīkosies citādi, ja priekšā parādīsies Izraēlas vēstniecības bargā kundze, vicinot savas taisnības pātagu...

Nu visi, ieskaitot radiofona vadību, žurnālistus un neplistus, nolikti, kā mēdz teikt, uz ausīm. Protams, Klimovičs un Inkins savā raidījumā jautājumus varēja uzdot profesionālāk, protams, viss varēja izskanēt precīzāk un līdz ar to arī asāk, taču nav noticis nekas tāds, lai latviski izpildīgie bāleliņi, tādi vagariņi, kuriem likumīgi piešķirtas tiesības aizvērt un sodīt, lēktu uz ecēšām, līdztekus bārstot sev uz galvas nožēlas pelnus. Būtu vērtīgāk, ja pazemīgās vainas apziņas vietā parādītos kaut kas tāds, ko vismaz attālināti varētu nosaukt par pašapziņu. Un divkārt vērtīgi būtu, ja ar līdzīgu centību tie paši bāleliņi mestos aizstāvēt latviešus un Latviju, ko līdz šim ļauts apspļaudīt ikvienam, ieskaitot dažādus efraimus zurofus, kas pāris nacistisko noziedznieku dēļ visu latviešu tautu uzzīmē par ebreju slepkavotājiem.

Tas, ka, runājot par dažādiem notikumiem, parādībām un faktiem, negantie latvieši nedrīkst pieminēt ebrejus, ir zināms jau sen. Latvijas ebreju kopienas vadonis Arkādijs Suharenko bija sašutis līdz baltkvēlei, kad advokāts un rakstnieks Andris Grūtups intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei, analizējot un salīdzinot pagājušā gadsimta revolucionāru anarhistu Mordehaju Bogrovu un šodienas politiskās putras jaucēju Vladimiru Lindermanu, atļāvās viņus nosaukt par ebrejiem. 2004. gadā Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs intervijā laikrakstam Čas, aizstāvēdams krievus, pauda: «Ar ko vainīga krievu tauta? Čeku vadīja polis Dzeržinskis, no 44 Revolucionārās padomes locekļiem 38 bija ebreji, četri – latvieši un tikai viens bija krievs.» Arī Kaļužnijs izpelnījās ebreju kopienas sašutumu, tomēr Izraēlas vēstniecība nevienai patiesības ministrijai notu toreiz neiesniedza. Kāpēc tad tagad jāuzbrūk Latvijas studentu radiostacijai? Un nesaprotu vēl vienu lietu: kāpēc ebreji tik ļoti kautrējas no savas nacionālās identifikācijas? Šai talantīgajai tautai patiešām ir, ar ko lepoties, bet mēslus, ja labi pameklē, var atrast jebkurā zaptes burkā.

Interesanti, ka Spānijas Augstākā tiesa pērnā gada 3. jūnijā pieņēma lēmumu, kas atcēla likumu par to personu tiesisku vajāšanu, kas apšauba vai noliedz holokaustu. Tiesa atzina, ka Spānijas konstitūcijā noteiktā vārda brīvība ir augstāka par atsevišķu indivīdu vai kopienu aizvainojumu. Tas nozīmē, ka Spānijas pilsoņus vairs nedrīkst vajāt viņu uzskatu dēļ, pat ja tie aizskar kādu etnisku grupu. Šķiet, Latvijā arī ir kaut kas teikts par vārda brīvību? Nedz leģionārs Lapa, nedz Klimovičs un Inkins ne pušplēstas zilbes neizdvesa dies, pasarg’, par holokaustu, toties troksnis sanāca pa rubli. Un tieši tāda nožēlojama rublīša vērta ir arī Latvijas vārda brīvība, kurai līdz Spānijas vārda brīvībai ir tikpat tālu cik ēzelim līdz doktorantūrai.

par Kremļa aģentu provokācijām pret Latviju

MASIVS  aģentu  SPIEDIENS.   Kremļa specdienesta aģenti izvēršs aktīvas darbības, lai sanaidotu krievus ar latviešiem,lai visādi traucētu Latvijai. Tagad viņu aģents Gapoņenko  vāc parakstus,lai varētu rīkot referendumu,kurā prasītu piešķirt pilsonību nepilsoņiem. 2012.g.25.aprīlī LTV raidījumā ''Sastrēgumstunda'' politiķi,žurnālisti, juristi, deputāti, ieinteresētas personas apsprieda jautājumu par referendumu rīkošanas kārtību. Visiem bija uzdots jautājums: Vai referendumam jāļauj  lemt par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem?'' Bija aicināti [piedalīties visi  TV skatītāji. Bija jāatbild  '' jā '' vai ''nē''.   Diskusija bija spraiga,asa, ilga.     2482 zvanītāji    teica  ''NĒ'' ,  161   teica   JĀ.     nākošā  dienā  Saeimā  par izmaiņām likumā par referendumiem   balsoja     deputāti.  Par  izmaiņām likumā ''Par tautas nobalsošanu  un likumu ierosināšanu''    49 deputāti     balsoja  PAR .                   UN LIKUMU PIEŅĒMA OTRAJĀ LASĪJUMĀ.     

Trešajā lasījumā  balsošana būs   maija   otrajā pusē.     PRET   balsoja opozīcija   --  SC un ZZS.    

Tagad referendumu  ierosinātājiem būs jāsavāc nevis 10 000 parakstu, bet uzreiz 150 ooo paraksti,tas ir vienas desmitās daļas vēlētāju.Pēc vecā likuma valsts apmaksāja visus izdevumus ,lai referendums notiktu. Tagad visus izdevumus jāsedz pašiem rīkotājiem. Tas ļoti nepatīk  SC deputātiem. jo Urbanovičs bija solījis sarīkot vienu referendumu pēc otra, lai ieriebtu valdošajai koalīcijai,kas viņus neņem valdībā. Tagad  provokātoriem būs grūtāk realizēt savus ļaunos plānus.Viena referenduma izdevumi ir apmēram pusmiljons latu. Par valodas referendumu,kas notika  18.februārī, Gapoņenko saka,ka tas beidzās ar krievu kopienas satriecinošiem panākumiem. PRET     krievu valodu kā otru valsts valodu balsoja 821 722 vēlētāji jeb 74,8%    , PAR  balsoja 17,7%  To   šis vīrs sauc par krievu satriecošu panākumu   un kopā ar SC  dažiem cilvēkiem  organizēvērienīgu vēstuļu sūtīšanas kampaņu ,kruā nepilsoņi  prasīs tiesības vēlēt pašvaldības. Vēstuļu būšot simtiem tūkstoši,tās saņems   ES  organizācijas.  Spiedienu šai jautājumā izdarīšot ari jaunais ASV vēstnieks Latvijā. Vasarā Rīgā ieradīsies EDSO   augstais komisārs  Knuts  Vollenbeks., kurš jau te bija 2011. gadā.  EDSO ir ļoti laipna pret Krieviju, jo tā katru gadu ziedo dažus miljonus  eiro, lai  ši organizācija varēt u darboties.   Parasti   šie komisāri tiekas ar krievu vēstnieku, uzklausa viņu vēlmes  un tad cenšas ietekmēt latviešu politiķus.  Ir zināms, ka komisārs prasīs vēlēšanās atļaut piedalīties bijušajiem interfrontiešiem un čekistiem. Mūsu politiķiem jāuzklausa šie ieteikumi.jāizvērtē un jāpieņem lēmums.  Komisāru rekomendācijas nav obligātas. Kā rīkoties izlemjam paši . Latvijā valda liela saspringtība. Kāds  LA  lasītājs raksta: ''Nepamet draudu sajūta, ka pār visu valstijau pārvilkts neredzams  pretvalstisks tīkls. Paldies Ilmai 'Čepānei,  Solvitai Āboltiņai, Valdim  Zatleram un citiem pozicijas deputātiem, kas visos iespējamos veidos sargā mūsu valsts neatkarību !

  ATIS SKALBERGS

studentu korporācijai "TERVETIA'' 90

Tervetiai 90

Atgriezušies no Atbrīvošanās kara 1922.gadā 26 latviešu virsnieki, uzsākdami studijas Latvijas Universitātē, nolēma dibināt savu korporāciju. Tai deva nosaukumu ”TERVETIA”, kas ir Zemgales senlatviešu pils “Tērvete” latinizēts nosaukums. Šo vārdu izvēlējās ar simboiliski jēgu, jo zemgaļi turpat 90 gadus cīnījās par savu brīvību pret vācu krustnešiem un neuzvarēti atkāpās uz leišu zemēm.

“TERVETIA” dibināta 1922.gada 30.aprīlī. Tās devīzes ir “Visu par Latviju! Visi viens!” Par korporācijas krāsām izvēlējās oranžu, sudrabu un zilu. Tās smbolizē Tēvzemes mīlestību, godaprātu un mūža draudzību. Krāsu motīvs skaidrojams tā: pēc sārtota rīta lec sudrabota saule pie Tēvzemes zilajām debesīm. Tervetiešu vapenī ir skaists simbols: degošu lāpu viena roka nodod otrai. Tas ir simbols cīņas garam, nerimtībai, cerībām, ticībai. Tā karavīrs karavīram, students studentam, viena paaudze otrai paaudzei atdod savu drosmi, vīrišķību, zināšanas un brīvības ilgas.

Tervetiešu gars bija dzīvs visus kara, okupācijas un trimdas gadus. Kad 1940.gada vasarā PSRS okupēja Latviju, daudzus tervetiešus apcietināja, izsūtīja un iznīcināja. Tā notika ar ģenerāļiem Jāni Indānu, Mārtiņu Hartmani, admirāli Teodoru Spādi. Pavisam 42 tervetieši gāja bojā kara laukā un vergu nometnēs. 1982.gada 2.oktobrī Ņujorkas štatā Katskiļu kalnos Rotas Brāļu kapos tika atklāta piemiņas plāksne, kur ierakstīti viņu vārdi. Šīs piemiņas plāksnes kopija novietota arī Tervetias Konventa dzīvoklī Rīgā Tērbatas ielā 28.

Daudzi tervetieši tika iesaukti Latviešu leģionā. Viņi cīnījās par Latvijas brīvību. Kapteinis Roberts Dāvids Timermanis, kara beigās 1945.gada 25.decembrī, cīnīdamies nacionālo partizānu rindās, krita varoņa nāvē Madonas apkārtnē 36 gadu vecumā. Viņa dēls ar ģimeni dzīvo Sidenjā. Filistrs Voldemārs Baumanis kara laikā Pomerānijā izveda no Kolbergas pilsētas aplenkuma 400 latviešu karavīrus. Es cienījamo tervetieti satiku Čikāgā 1991.gadā. Trimdā dažādās zemēs izkaisītos tervetiešus saturēja kopā piederības apziņa Latvijai. Viņi centās pulcināt ap sarkanbaltsarkano karogu latvju jauniešus, lai tos saglabātu Latvijai. Lai cik grūtas bija bēgļu gaitas, korporācijas gars bija dzīvs. 1946.gada 27.jūlijā tervetieši Vācijas bēgļu nometnē Eslingenā pie Nekāras tikās kopējā sanāksmē un pakāpeniski atjaunoja savu darbību. Bēgļu gaitas viņus aizveda uz dažādām valstīm - ASV, Kanādu, Zviedriju, Angliju, Austrāliju, Venecuelu, daļa palika Vācijā, bet sadarbība turpinājās gadu desmitiem. Trimdā “Tervetias” konventā ienāca jaunā latviešu paaudze, biedru skaits sasniedza pat 428. Daudzi tervetieši savās mītnes zemēs ziedojuši naudu un paši strādājuši, lai uzceltu latviešu centrus, kur veicināt latvietības nosargāšanu. Tervetieši palīdzēja tautiešiem dzimtenē, savai korporācijai.

“TERVETIA” savu darbību atjaunoja 1989.gada jūnijā, kad Rīgā no Baltimoras ieradās sava laika globālais oldermanis un iedrošināja Latvijā dzīvojošos tervetiešus atsākt darbību. Vēl komunisti bija pie varas, bet filistri Voldemārs Tambaks, Augusts Spilners, Artūrs Sliede, Kārlis Leiboms, Arnolds Dzirne, Mārtiņš Rumpis un Jānis Znotiņš uzsāka korporācijas atjaunošanu. Daudzi trimdā dzīvojošie tervetieši finansiāli palīdzēja korporācijai un visai Latvijai. Pēteris Lapsa organizējis jaunas medicīniskās aparatūras un instrumentu vākšanu no amerikāņu slimnīcām un ziedojumu veidā astoņos sūtījumos tos nogādājis Medicīnas akadēmijai Rīgā. Šīs palīdzības vērtība pārsniegusi 79 000 USD. Viņš pārliecinājis septiņas latviešu ģimenes uzņemt savās mājās Latvijas ārstus, kamēr tie apgūst pieredzi ASV klīnikās. Par nopelniem Latvijas labā viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Tervetiešu vēsture iedvesmo tās jaunākos biedrus. 14 tervetieši apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni. Korporācijā tika uzņemti daudzi Aizsardzības akadēmijas studenti. Leitnants Mārtiņš Gaigals kā rotas komandieris 2004.gadā piedalījās miera uzturēšanas operācijās Irākā. Daudzi tervetieši dramatiskajās “barikāžu dienās” 1991.gada janvārī kopā ar citu korporāciju biedriem sargāja Saeimas ēku, Radio un citus objektus Vecrīgā un apbalvoti ar Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Tervetieši godam apliecina uzticību savām devīzēm VISU PAR LATVIJU! VISI VIENS!.

2012.gada.30.aprīlī tervetieši svinēja 90 gadu jubileju.

Tervetia's filistrs ATIS SKALBERGS.

Kremlis ražo melus, SARKANĀ PROPOGANDA BUKSĒ

Kremlis  ražo melus.
Krievijā   pieņemts   plāns  rakstīt jaunas mācību grāmatas, kurās būtu cildināta  sabrukušī  PSRS, noklusēti komunistiskās sistēmas noziegumi,pozitīvi  rakstīts par šīs partijas vadoņiem,
politiku,vēsturisajiem notikumiem. Visi, kas būs rakstījuši taisnību tiks pasludināti par ''vēstures viltotājiem jeb falsifikātoriem. Tā ir Kremļa ideologu metode - ar demagoģiju   aktīvi uzbrukt patiesības aizstāvjiem un klaigāt , ka citi ir tie nepareizie,negodīgie. Krievi ir pieraduši, ka valsts un komunistiskās partijas vēsturi pārraksta tiklīdz pie varas nāk cits ģenerālsekretārs. Tā tas bija Hruščova tad Brežņeva, tad Gorbačova laikos un tagad atkal.

SARKANĀ  PROPOGANDA   BUKSĒ   

 2012.g. 9. maiju   padomju ideoloģijas aizstāvji  centās   aizvadīt ar vērienu, bet tas neizdevās,kaut arī šnabis netika taupīts. Prezidents A. BĒRZŅŠ aicināja latviešus, kas dienējuši  sarkanajā armijā, tikties  8. maijā RĪGAS   BRĀĻU  KAPOS. Un šāda tikšanās arī notika. Kopā ar viņu bija arī premjers un Saeimas   priekššēdētāja, tas apliecināja, ka valsts vadītāji ir pret nacismu tāpat kā latvieši, kas karoja pret to. Svarīgi, ka latviešu gvardi  neiet pie pieminekļa  Pārdaugavā, kur ir liels laukums, ko tautā sauc par  Karātavu  laukumu, jo tur pēc kara pakāra   septiņus   nacistu ģenerāļus.  LATVIEŠU  GVARDI  noliek ziedus pie  Mātes  Latvijas  BRĀĻU  KAPOS.  Viņi neuzstājas  pret  LATVIEŠU  LEĢIONĀRIEM un neļauj sevi izmantot pret  latviešu tautu un valsti. Tas gauži   nepatīk  krievu vēstniekam  Vešņakovam un citiem padomju ideoloģijas aizstāvjiem  9. maijā   LTV  1. kanālā varēja skatīt  TV  diskusiju   ''SASTRĒGUM STUNDA'' ko vada Gundars Rēders. Šī diskusija  bija par tematu  - ''Ko jums simbolizē 9. maija pasākumi?''   

1)  uzvaru pār nacismu      

2)  Latvijas neatkarībaszaudēšanu.   

Šīs diskusijas vēro daudzi     TV skatītāji viņi ir aicināti zvanīt un izteikt savas domas.   Arī  šoreiz  tā bija spraiga un interesanta.  Žurnāliste  Elita  Veidemane teica, ka izkārusi  pie savas mājas karogu ar sēru lenti   vairāki runātāji  teica, ka sākās Latvijas okupācija. Studijā bija visāda publika, kas  demagoģiskos skaidrojumos  aizstāvēja okupāciju.     

Par to, ka Latvija zaudēja neatkarību piezvanīja 2499 cilvēki.  

Par to, ka tā bija uzvara pār nacismu piezvanīja   422 cilvēki.       

Sarkanā   propoganda  buksē, to mūsu valstī vērtē kā melus.          

ATIS SKALBERGS 

Baltijas forums ir Kremļa propogandas tribīne

Baltijas forums. Tā ir pretvalstiska organizācija, ko pirms vairākiem gadiem  dibināja VDK ģenerālis  Nikolajs Neilands,lai tas būtu  tāds ticams pasākums,kurā piedalītos dažādu valstu politiķi  un tajā nemanāmi izplatīt komunistisko ideoloģiju. Tas turpinās arī tagad tikai viltīgākā veidā.

    Uz šo balagānu  uzaicina dažādu s politiķus  un runasvīrus, bet  atbrauc tikai daži.Ielūgumā  solīts, ka piedalīsies svarīgas personas,bet tas nekad nav noticis. No Krievijas ierodas visādi ''eksperti'', kuriem vizītkartīt\ē divās valodās rakstīts, ka viņš ir doktors, profesors, institūta direktors. Visi šie nosaukumi liekami pēdiņās, jo tie ir padomju propogandai uzticami cilvēki, kuru uzdevums radīt iespaidu, ka šis forums ir kaut kas ļoti svarīgs un kāpēc gan ''ekspertiem no Maskavas neatbraukt uz Rīgu, ja visu ap maksā  organizātori un tu vēl saņem komandējuma naudu. Šogad šai forumā runāja par vispārīgām lietām,kas aktuālas pasaulē un krievu vēstnieks Vešņakovs  aicināja sadarboties ar Krieviju, cik tas ir izdevīgi, cik nozīmīga ir tāda sadarbība.  Galvenais no  Latvijas bija  Urbanovičsno SC un viņam palīdzēja  ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Viktors Makarovs  no Reformu partijas, kurš  agrāk balsojis par SC, prasījis šo partiju ņemt valdībā un aicinājis nepilsoņiem piešķirt tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Viņa atrašanās šai partijā vairo tikai neticību tai,tāpēc tās reitings ir tik zems. ka tā šodien neiekļūtu valdībā, bet, ja premjers prasītu nomainīt šo Makarovu, tad Zatlers ar saviem deputātiem varētu aiziet no valdības un varbūt nāktos rīkor jaunas vēlēšanas, bet tas valdošajai koalīcijai nav vajadzīgs. Ja citos forumos tika kritizēta mūsu valsts, tad šoreiz tas nenotika, jo šīs izrādes organizētāji to nevēlējās. Visus izdevumus sedza Kremlis un šī pasākuma nozīme   vēl nav nosakāma.  Valsts prezidents tajā nepiedalījās. Paši krievu ''eksperti'' sarunājušies savā starpā un sprieduši par notikumiem Maskavā. Arī krievu avīzēs bija izvairīgi stāstīts par šo balagānu. Viss noticis pēc labākajām padomju tradīcijām -  pasākums bijis, nauda iztērēta, visi spēlējuši savas lomas, ko vēl vajag? Tā strādā viņu propoganda: uzņem melīgas filmas, izdod melīgas grāmatas, sarīko nevajadzīgas konferences, forumus, saietus, un tamlīdzīgus pasākumus, un ir apmierināti.   Ja kāds  iebildīs pret viņu meliem, tos nosauks par vēstures falsifikātoriem  un kritizēs. Ja kāds   atgādinās, ka krievu lidmašīnas avarē ļoti bieži, ka Krievijā nodeg lidosta, aizdegas municijas noliktava, tad vienmēr būs attaisnojums. Kremlis vēlas, lai viņu jaunatne augtu patriotiska, bet, ja daudzās lietas balstās uz meliem, tad grūti to panākt. Tikai nevajag domāt , ka viss Krievijā ir slikts. Nē! Tur ir labas lietas arī, piem. izcila hokeja komanda, labākā pasaulē, tur ir asprātīga TV pārraide ''NAŠA  RAŠA''   ( mūsu  Krievija).              

ATIS  SKALBERGS 

ES ATCEROS par vēsturiskiem kadriem,kas atmasko padomju noziegumus pret cilvēci

INTERNETĀ     skatāmas 9 dokumentālas fotogrāfijas par padomju  noziegumiem pret cilvēci. TĀ IR SĒRIJA, kam dots nosaukums ''ES  ATCEROS''. Tās ir vēsturiski nozīmīgas no "WORD PRESS''  arhīviem.  Šo ciklu vieno padomju  ordenis  ar sarkano zvaigzni un  brūnmelno  Georga   lentīti, ar ko tik ļoti lepojas padomju ideoloģijas  aizstāvji. 
Pirmajā  attēlā redzam  padomju tanku  1940.g.okupējot Latviju. 
Otrs attēls rāda, kā padomju lidmašīnas bombardē Helsinkus 1939.g. 
Trešajā attēlā redzam poļu armijas virsnieku, kas nogalināts 1940.g. Katiņā,  
Ceturtais   kadrs rāda somu bērnus, kurus nogalināja padomju partizāni 1944.g. 
Piektais  attēls rāda sarkanarmiešu un vācu  fašistu kopējo parādi Brestļitovskā  ( Polija) 1939.g. 22.septembrī. 
Sestais kadrs  rāda   septiņus  Latvijas iedzīvotājus,ko 1941.g. nogalinājuši padomju karavīri.  
Septītais kadrs  rāda  Latvijas iedzīvotāju izvešanas uz Sibīriju   1941.g. 
Vēl redzam  somu bērnus, ko nogalinājuši  padomju partizāni 1944.g. nogalināts latviešu robežsargs 1940/g. jūnijā,kad sarkanā armija iebruka Latvijā, izvarota sieviete Austrumprūsijā 1944.g.- sarkanarmijas upuris,   četri  nogalinātu cilvēku līķi (divi no viņiem mazi bērni)  Austrumprūsijā 1944.g. Tā ir baiga patiesība par  PSRS.  Krievija  cenšas noklusēt šos faktus, bet tas nav noslēpjams, jo tie jau daudzus gadus ir pazīstami pasaulē un vairākkārt   publicēti 'presē.Šī sērija tiek piesūtīta  krievu avīzēm    un  deputātiem. TĀ IR PRETDARBĪBA    tiem meliem, ko krievu ''vēsturnieks''   Djukovs gribēja izstādīt  Rīgā , bet viņam liedza iebraukšanu mūsu valstī. Krievijas vēstnieks  Vešņakovs  speciāli tikās ar mūsu ārlietu ministru, lai tomēr atļautu  tam provokātoram ierasties Latvijā, bet tādu atļauju nedabūja.  Putina vadītā valsts baidās no patiesības, baidās no krievu tautas, kam šie meli nepatīk, bet taisnību teikt nedrīkst.  Mēs atceramies, kas bija patiesībā. Ar to arī mēs esam stipri , mēs savu jaunatni  neaudzinām  ar meliem.     
ATIS SKALBERGS     

Krievijas politikas nespēja

Krievijas politikas nespēja.

Ar meliem krievu politiķi  daudz ko panākuši, bet šī metode nav visur derīga, jo tā ir daudzkārt atmaskota un uzticība Kremļa runasvīru teiktajam nu jau nav pat savā zemē. Neizdevās uzspiest UKRAINAI  krievu valodu  ar īpašu statusu. Asiņainas sadursmes Ukrainas parlamentā starp deputātiem liecina par lielu naidu pret  Kremļa viltīgo politiku. Naids pret krieviem uzvirmojis Kazahijā, kur avīžrakstos atgādināts, ka1932.-1933.gados noticis genocīds pret kazahu tautu, kad padomju iekārta tur sarīkoja kolektivizāciju un kazahiem atņēma aitu barus un divu gadu laikā bada nāvē gāja bojā pusotra miljona kazahu. Šo noziegumu  pastrādāja krievu  vadībā. Tas tiek atgādināts  atkal un atkal. Naids šodien krājas arābu valstīs, jo Krievija aizstāv Sīrijas prezidentu Asadu, kas ar  krievu ieročiem nogalina pretestības kustības cīnītājus. Krievu politiķi un spiegi meklē valstis, kas gribētu pirkt krievu ieročus, lai cīnītos pret savu tautu. Izrādās, ka izraisīt reģionālu karu kļuvis visai grūti. Pēdējos  trīs gadus Krievijā  izdotas grāmatas, kas atmasko dažādus noziegumus, kas notikuši šai valstī, piem., deputātes, gubernātora, žurnālista nogalināšanu. Iznākusi Nikolaja Ņikuļina grāmata ''Atmiņas par karu.''   Autors pats  karojis  sarkanarmijā un apraksta to, ko pats redzējis un piedzīvojis. Ta ir patiesība, ko līdz šim neatrast krievu grāmatās par karu, kas sacerētas kā  slavas dziesma uzvarētājiem. Nesen šī grāmata tulkota latviski un izdota. Tur lasām par sarkanās armijas uzbrukumiem, kasbija  krievu karavīru dzīšana drošā nāvē. Ja kāds atkāpās, to nošāva aizmugurē esošie poļitruki.  Padomju virsnieki bieži bija piedzērušies.   Autors, izsakot savus pārdzīvojumus uz papīra, mēģinājis atrast sirdsmieru, attīrīties no  šausmīgām atmiņām, kas daudzus gadus pēc kara viņu nomoka. Šī patiesība ir nepatīkama tiem politiķiem, cenšas piesārņot krievu smadzenes un kas izplata melus un tikai melus. Cenzūra Krievijā smacējusi katru brīvu, patiesu domu, bet mūsdienās tas kļuvis grūtāk. Sabrūk skaisti celtās melu pilis. Vairs padomju ideoloģija nespēj kropļot krievu smadzenes  ar savu propogandu, un pretdarbība nāks tieši no  krieviem.   2012.g. jūlijā Krievijas parlaments apstiprinājis likumprojektu, ko tautā sauc par ''Interneta cenzūras likumu''.  Putina  vadītā melu  sistēma  darīs visu, lai vecā komunistiskā domāšana  un rīcība  turpinātos. Kad pirms dažiem gadiem Krievijā plosījās mežu ugunsgrēki, tad viņu avīzes rakstīja, ka iespējams amerikāņu  aģenti tos aizdedzinājuši. Kad 2012.g. jūlijā Krasnodaras novadā plūdos gāja bojā vairāk nekā 170 cilvēku, vainoja nevis amerikāņus, bet vietējo varas iestāžu nolaidību. 

ATIS SKALBERGS 

Ar diversantiem un spiegiem izlīgums nebūs

Valsts prezidents cenšas rast izlīgumu ar Otrajā pasaules karā  abās pusēs karojošajiem. Viņš 2012.g.3.jūlijā tikās ar latviešiem,kas cīnījās sarkanajā armijā un sarkanajiem partizāniem. Sarunu partneri bija latviešu leģionāri un nacionālie partizāni. 
Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs EDGARS  SKREIJA teica ,ka par karavīriem nav jautājumu, bet ar sarkanajiem partizāniem nekāds izlīgums nebūs,jo viņi bija diversanti,speciāli gatavoti Maskavas diversantu nometnēs un cīnījās par komunistisko sistēmu. Tas ir pateikts vēsturnieka  HEINRIHA  STRODA   grāmatā''Sarkanie kaujinieki  Latvijā''.  Viņi tika  kara laikā iesūtīti Latvijā, lai  karotu pret vācu armiju, izvērstu partizānu kustību,bet viņi te laupīja,terorizēja zemniekus,izvairījās no sadursmēm ar vācu armijas daļām, bet uz Maskavu sūtīja melīgas ziņas par saviem varoņdarbiem, pieprasīja naudu un  nespēja iesaistīt savās rindās vietējos zemniekus. Diversantiem nebija atbalsts  latviešos.nekāda sarkano partizānu kustība nenotika, jo tauta ienīda diversantus. No Maskavas pienāca ziņas, ka diversanti par saviem varonīgajiem panākumiem apbalvoti ar dažādiem augstiem ordeņiem.  Šie kaujinieki vienmēr bijuši naidīgi latviešiem, bet tagad pieprasa, lai viņus pielīdzina nacionālajiem partizāniem un lai valsts  katru mēnesi piemaksā  50 latus pie pensijas. Nacionālie partizāni kategoriski atsakās no jebkādiem sakariem ar slepkavām, kas nogalināja latviešu zemniekus.      
ATIS SKALBERGS  

par izvešanām 1941.g.14.jūnijā (krievi izved latviešus uz Sibīriju lopu vagonos)

Apritējis  71 gads, kopš baismīgajām izvešanām, ko 1941,g.14.jūnijā   staļiniskā  PSRS.    

No Latvijas  lopu vagonos  izveda11418 latviešus,1789  ebrejus, 742  krievus, 36  vāciešus, 247  citu tautību cilvēkus. Viņu vidū bija  291 zīdainis. Mēs pieminam šos upurus  un vēlreiz apzināmies, kā to izdarīja komunistiskais  režīms, kas kopā ar vācu nacistiem realizēja noziedzīgo  Rībentropa - Molotova  paktu.  Sāpīgajā ceremonijā pie Brīvības pieminekļa   Rīgā  piedalījās   10 valstu vēstniecību  darbinieki, izņemot Krievijas  vēstnieku, kas liecina, ka šī valsts joprojām aizstāv staļinismu. Ebreju kopiena nolika vainagu un kopā ar latviešiem sēroja par upuriem. No  SC bija ieradies tikai viens deputāts. TV ziņās, ko raidīja Krievija,  bija  meli, murgaini  skaidrojumi.  Piemiņas pasākumi  bija daudzās Latvijas  pilsētās un ciematos. Komunisma lāsts  atgādina par šo  necilvēcīgo režīmu. 

Arī  Eiropas   Parlamentā  tika pieminēts šis noziegums pret cilvēci. 12.jūnijā  Maskavā notika tā saucamais ''miljonu maršs'', kurā piedalījās vairāki  desmittūkstoši cilvēku,kas gāja ar lozungu'' KRIEVIJA   bez  PUTINA''. Lai slāpētu šo gājienu,dienu iepriekš  uz  policiju tika izsaukti  pieci vadošie opozicionāri,tika izdarītas kratīšanas, paņemti datori .  Opozīcijas  laikraksta  ''Novaja Gazeta''( Jaunā  Avīze)  žurnālists Sokolovs tika iesēdināts mašīnā un aizvests uz mežu, kur viņam izteikti nāves draudi.  Sokolovs nākošā dienā atstāja Krieviju.  Opozicionārs Boriss Ņemcovs teica, ka tautu neizdosies iebaidīt,ka mēs gribam tikai godīgas vēlēšanas. Daudzās intervijās protestētaji uzsvēruši, ka viņi negrib nekādu revolūciju. Par tādu vēlēšanos kriminālkodeksā sods nav paredzēts.  Maršs notika, tajā varas pārstāvji bija  iesūtījuši   savus  cilvēkus, kuriem pēc tam bija jāziņo, kas ko darīja. Pamatīgi strādāja hakeri, kas paralizēja daudzu portālu darbu. Ksenija Sobčaka, kuras tēvs bija palīdzējis Putinam iegūt varu, atzinās, ka nekad nebija domājusi, ka vecie laiki vēl varētu atgriezties. Šajā Manifestācijā bija arī lozungi NĒ   1937. šai gadā sākās staļiniskās represijas, ko pasaule nav aizmirsusi.  Kremlis grib savu jaunatni izaudzināt patriotisku, bet tas neizdodas, jo vēstures vietā Krievijā ir propoganda un meli. Krievi nav muļķi, kuriem pamest jaunu murgu par komunisma uz celšanu. Cilvēki tam netic, bet jauna pasaka nav izgudrota. Krievu ieročus pērk vienīgi Sīrija, citas valstis nevēlas šaut uz savu tautu. Ekonomiskais stāvoklis pasliktinās,mēģinājums uzspiest ukraiņiem krievu valodu kā otru valsts valodu beidzās ar deputātu asiņainām sadursmēm. Maskavā populāra ir anekdote.  Vēlēšanu komisijas priekšnieks  saka  Putinam  ka viņam ir divas anekdotes-  viena laba, otra slikta. Pirmā ir tāda, ka Putins ievēlēts par prezidentu, bet otrā-  par viņu neviens nav balsojis.   Liekas, ka Putina lielākais ienaidnieks ir krievu tauta.      

ATIS   SKALBERGS    

Latvijas drošības iestādes strādā krievu interesēs

Drošības iestāžu un izmeklētāju kauna traips 19.07.2012 Māris Antonevičs Šodien pie Rīgas apgabaltiesas tiks atklāta piemiņas zīme – akmenī veidots bareljefs – tiesnesim Jānim Laukrozem. Viņš 19. jūlijā svinētu savu 80. dzimšanas dienu, taču tiesneša dzīve aprāvās 2001. gada 15. oktobrī, kad J. Laukroze tika nošauts savas mājas pagalmā. Piemiņas iemūžināšanu aizēno fakts, ka J. Laukrozes slepkavas joprojām nav atrasti un sodīti. Tas ir liels kauna traips uz Latvijas drošības iestāžu un izmeklētāju mundiera. Latvijā ir notikušas arī citas pasūtījuma slepkavības, bet diez vai vēl kādai ir bijis tik liels politiskais svars un sekas. Policija sākotnēji izvirzīja trīs versijas. Pirmā – slepkavība saistāma ar J. Laukrozes profesionālo darbību. Otrā – tiesnesis nogalināts kļūdas dēļ (tas ir, slepkava J. Laukrozi sajaucis ar kādu citu cilvēku). Trešā versija – noziegums saistīts ar Laukrozes radinieku profesionālo darbību. Neviena no tām netika apstiprināta. Spriežot pēc atskaitēm, slepkavības lietā nopratināto personu skaits ir visai liels, tostarp 11 cilvēki tikuši aizturēti. 2008. gadā tā laika iekšlietu ministrs Mareks Segliņš pat paziņoja, ka prokuratūrai ir zināms tiesneša Laukrozes slepkavības pasūtītāja vārds, tomēr apsūdzības nesekoja. Vienīgie, kas iepriekš tiesnesim bija izteikuši draudus, bija nacionālboļševiki ar Vladimiru Lindermanu priekšgalā. Neilgi pirms slepkavības – 2001. gada maijā – J. Laukroze nolasīja spriedumu trim Krievijas nacionālboļševikiem, kuri bija apsūdzēti terorismā. Uzkāpuši Pēterbaznīcas tornī un izkāruši savu pēc nacistu simbolikas parauga veidoto karogu, radikāļi piedraudēja izmantot līdzi paņemtās granātas (par laimi, tās izrādījās viltotas). Diviem apsūdzētajiem tika piespriests 15 gadu cietumsods, trešajam līdzdalībniekam – brīvības atņemšana uz pieciem gadiem. Sprieduma nolasīšanas brīdī klāt bija arī vietējie nacionālboļševiki un V. Lindermans solīja, ka nu "Latvijā līs asins jūra!". Var jau teikt, ka tā ir tikai sakritība, bet pēdējos gados Latvijas tiesas ir vairījušās no bargiem spriedumiem personām, kas apdraud Latvijas neatkarību un drošību. Spilgtākais piemērs ir tieši V. Lindermans, kurš attaisnots par aicinājumu veikt valsts apvērsumu un nelikumīgu sprāgstvielu glabāšanu. Turklāt tiesa pat lēmusi, ka par nepamatotu apsūdzību viņam pienākas kompensācija. Lindermana triumfs iedrošinājis pārtraukt agrāko slapstīšanos un pārnest politisko darbību jaunā līmenī, kam valstiskā līmenī nekādi šķēršļi nav likti. Nupat Uzņēmumu reģistrs piekritis reģistrēta viņa partiju "Par dzimto valodu". Starp citu, arī J. Laukrozes notiesātie nacionālboļševiki piespriesto sodu neizcieta – pēc laika viņi tika izdoti Krievijai un tur atbrīvoti.

Egils Zariņš- kārtējais nomenklatūras propagandists

Egils Zariņš. Vīlies profesijā 
 Diena, Anda Burve-Rozīte. 2009. gada 6. februāris 

http://www.diena.lv/egils-zarins-vilies-profesija-650081 

Žurnālists Egils Zariņš turpmāk katru otrdienu pēc Panorāmas LTV1 tiešajā ēterā ar jaunu analītisko raidījumu Jauna nedēļa
Laikā, kad valsts finansējumu zaudējuši daudzi skatītāju iecienīti LTV raidījumi, žurnālists Egils Zariņš — gluži pretēji — saņēmis uzaicinājumu ķerties klāt jauna informatīvi analītiska raidījuma vadīšanai. Īsi pirms jaunā gada saņēmis zvanu no LTV ģenerāldirektora Edgara Kota, žurnālists gatavojās iznācienam ēterā jau februāra sākumā. Tiešais ēters otrdienās jaunajam raidījumam piešķirts visizdevīgākajā raidlaikā — tūdaļ pēc Panorāmas. E.Zariņš stāsta, ka konkurēt ar Jāņa Dombura diskusiju raidījumu Kas notiek Latvijā? negrasās. Viņš nebūšot arī konkurents Ivetas Elksnes vadītajam raidījumam 100.pants. Savā jaunajā raidījumā E.Zariņš prognozēs un modelēs aktuālo politisko notikumu iespējamos scenārijus, arī tiešraidē uzrunās politiķus, ekspertus. Īpašu vērību viņš sola veltīt starptautiskajiem notikumiem.

Kā ir iziet ēterā ar jaunu raidījumu par aktuālām tēmām laikā, kad TV skatītāji kāri ķer katru jaunu ziņu un ir kritiski noskaņoti?

Tas ir ļoti nopietns izaicinājums. Nekad jau nav bijis tā, ka ir pavisam labi, bet tagad situācija ļoti saasinājusies. Lielākā nelaime, manuprāt, ir tā, ka cilvēki meklē vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Nezinu, ko tagad kā piemēru varētu nosaukt… Nu, nav, piemēram, Kalvītis velns, melns pilnīgi! Protams, viņš ir sastrādājis sliktas lietas, bet kaut kas labs arī ir darīts. Tā es varētu saukt daudzus uzvārdus.

Mani pat ne kā žurnālistu, bet cilvēku biedē tas, kas tagad notiek. Saprotu, kāpēc ir tāds negatīvisms, bet tas man ļoti nepatīk. Viss mums ir slikti! Laba ziņa mums vairs nav ziņa! Esmu pieķēris sevi pie domas, ka varbūt pat esmu vīlies profesijā.
Man patīk un interesē žurnālistika, bet esmu vīlies, kāda tā ir tagad. Argumenti nevienu vairs neinteresē. Nevienu neinteresē kritiska pieeja informācijai. Visi dzīvo emocijās. Latvijas žurnālisti, izdabājot konjunktūrai, bieži iet vienkāršāko ceļu — izdabā pieprasījumam. Un pieprasīts šobrīd ir negatīvisms.
Tam negatīvismam taču no kaut kurienes aug kājas…
No visurienes. Žurnālisti ir tikai sabiedrības spogulis. Man ir jautājums — cik tālu žurnālists var iet ar domu, ka mums ir tiesības uz brīvību, ka jāinformē sabiedrība? Ja nu, piemēram, kāda žurnālista rokās nonāk dokuments — tagad es abstrakti runāju —, kas var sagraut šo valsti? Ko darīt — publicēt vai nepublicēt?
Kāda būtu jūsu izvēle?
Nepublicēt, jo ir lietas, kas stāv augstāk par absolūto patiesību. Pirms gadiem desmit bija gadījums — kādas angļu dzeltenās avīzes rokās nonāca ar valsts budžetu saistīti valdības dokumenti. Ja tos publicētu, sabiedrībā būtu panika, kas saistīta ar bankām. Dzeltenā avīze toreiz ilgi domāja. Izlēma šo dokumentu nepublicēt. Acīmredzot viņi uzskatīja, ka ir augstākas lietas nekā nepieciešamība sabiedrību informēt līdz galam. Ir taču atklātībai kaut kādas robežas!
Jūs tā domājat?
Īstenībā šis jautājums ir ārkārtīgi smalks un sarežģīts. Man pašam nav viennozīmīgas atbildes.
Vai ar to gribat teikt, ka sabiedrība nav pietiekami izglītota un gudra, lai būtu gatava uzzināt patiesību?
Protams, tā nav gatava! Es pateikšu, kur tas viss sākas — skolā. Mums nemāca kritiski uztvert informāciju, ko skolotājs pasniedz. Mums māca atkārtot to pašu, ko teicis skolotājs. Kļūt par magnetofoniem. Ja tu skolā esi trenēts nevis domāt, bet tikai atkārtot, ko saka autoritāte, tad dzīvē arī meklēsi autoritātes un atkārtosi, ko tās saka. Labi, ja tās autoritātes ir bez grēka, bet neviens jau nav tāds! Es saprotu, ka ikdienas cilvēkam nav laika domāt, meklēt argumentus. Viņš ir nomocījies ar darbiem. Viņam ir ģimene, kredīti. Bērni slimo. Nav kritiskas attieksmes pret sevi un citiem.
Nav arī pret politiķiem, kas jūsu raidījumā ieņems svarīgu vietu.
Avīzes jau viņus sunī, bet, ja tevi visu laiku lamā, tu uztrenējies un pieņem to kā aksiomu. Es neredzu šobrīd motivāciju jauniem un talantīgiem cilvēkiem nākt politikā. Mēs paši esam vainīgi, ka politikā nāk neveiksminieki un tādi, kuri nav tīri savos nodomos un darbībās.
Kāpēc tā domājat?
Politika ir darbs ar negatīvu auru. Pasakiet, kāda motivācija ir nākt politikā jaunam, labi izglītotam cilvēkam, ja viņš zina, ka jau rīt par viņu teiks — zaglis?
Motivācija varētu būt vēlēšanās dzīvot tiesiskā valstī.
Patriotisms? Latvijā tas netiek kultivēts. Manas meitas draugs tagad mācās Anglijā — viņš prestižā skolā studē arhitektūru. Viņš grib pēc studijām strādāt Latvijā. Tam nav nekādas racionālas motivācijas, bet viņš tā domā. Domāju, tagad mēs vispār varam cerēt tikai uz iracionālu motivāciju kaut ko darīt valsts labā.
Kā domājat, vai svārstīgā un neprognozējamā situācija valstī nerada risku žurnālistiem, tajā skaitā jums, kļūt manipulējamiem? Jūsu raidījumam dots ļoti izdevīgs raidlaiks. Visticamāk, to skatīsies visa valsts un būs lielas iespējas ietekmēt sabiedrisko domu, it īpaši nozīmīgu notikumu priekšvakarā.
Nezinu, kā mani varētu uzķert uz āķa pret manu gribu?
Vienkārši nopērkot.
Nē, nopirkt nevar! Tas man liekas banāli, riebīgi un stulbi. Protams, visi mēs esam cilvēki. Grēcīgi. Joko jau, ka visiem ir cena, tikai jāzina cipars. Taču es šādās kategorijās neesmu domājis, mani neviens nav mēģinājis nopirkt. Mēs nebūsim tie, kas lavās gar sētu, kaut ko meklē un urķē. Mūsu raidījuma uzstādījums ir, ka gribam sniegt skatītājiem informāciju un tad lai viņi paši domā! Tieši domā, nevis tikai uzzina sensācijas. Uzskatām, ka Latvijā vēl ir cilvēki, kuri paši grib domāt.

Vai pateiksiet piemēru, kā izpaudīsies informācijas pasniegšana, ko skatītājam pašam būs iespējas apdomāt un izdarīt secinājumus?
Es redzu, ka televīzijas raidījumi, kuri dēvē sevi par nedēļas apskatiem, sāk just, ka tas ir par īsu — atskatīties uz nedēļu. Jāskatās tālākā perspektīvā. Mēs savā raidījumā pieņemsim, ka notikumu cilvēki jau zina. Skatīsim, kā tas varētu attīstīties tālāk. Jautāsim daudziem. Gatavu atbildi nedosim. Mūsu mērķauditorija ir sociāli un ekonomiski aktīvi cilvēki, kas ir valsts mugurkauls un nosaka toni sabiedrībā.
Raidījums būs diskusijas formātā?
Ne tikai. Būs gan sižeti, gan diskusija tiešajā ēterā, ko vadīšu es. Skatītāji raidījuma laikā varēs mums rakstīt elektroniskās vēstules. Liela daļa šo sižetu būs saistīti ar situāciju ārvalstīs. Par ārpolitiku mums ir ļoti maz informācijas. Ja ir, tad ziņu formātā ar mazu bildīti. Mani vienmēr ir interesējis, kas notiek pasaulē. Latvijas televīziju ziņu kanālos es atbildi uz šiem jautājumiem neesmu saņēmis.
Kā nākas, ka LTV smagos finansiālos apstākļos jūsu raidījumam tika atrasts finansējums?

To es nezinu. Noruna, ka LTV gribētu šādu raidījumu, mums bija jau pagājušajā gadā. Tad nāca Ivars Godmanis ar savu bēdu stāstu, LTV tika noņemts finansējums. Paša gada beigās man bija īsa saruna ar Edgaru Kotu (LTV ģenerāldirektoru). Viņš piezvanīja un teica, ka šāds raidījums televīzijai būtu vajadzīgs, lai gatavojos. Pirmo kanālu LTV grib pozicionēt kā informatīvi izzinošu. Tāpēc trešdienās ir Domburs, Elksnei ir 100.pants, un otrdienās pēc Panorāmas būsim mēs. Neteikšu, ka mani neinteresē, kur LTV ņēmusi finanses mūsu raidījumam. Taču par televīzijas virtuvi un finansējumu neko nezinu.

Jums televīzijā plašs ampluā, sākot ar ēdienu un beidzot ar politiku.

Atmodas sākumā dzīve mani iesvieda politiskajā žurnālistikā. Sākumā biju LETĀ. Tad Augstākās Padomes Preses centrā, kopā ar Sarmīti Ēlerti sākām to veidot. Tāpēc man ārkārtīgi komiski liekas, ka mani dēvē par Inkēna cilvēku. Protams, ar Edvīnu Inkēnu esam labi pazīstami jau vairāk nekā divdesmit gadu. Kopā esam taisījuši raidījumu Nedēļa. Taču tikpat labi es varu teikt, ka esmu Ēlertes cilvēks, jo esam kopā strādājuši.

Par dažādību runājot, kāpēc man nevadīt raidījumus, kas patiešām interesē, ja ir iespēja? Ir tādi žurnālisti, kuri tikai vienā lauciņā urbj — tajā viņi ir baigie speciālisti. Divi soļi pa labi, un viņi plāta rokas, neko nesaprot. Tādus parasti dēvē par sausiņiem. Man kā cilvēkam ir ļoti pieņemami, ka varu izpausties nopietnā un varbūt arī kādā atpūtai domātā raidījumā.

Jūtaties ar dzīvi apmierināts?
Protams, mani uztrauc cipari, kas tiek publiskoti par situāciju valstī. Taču ārkārtīgā depresijā neesmu. Neuzskatu, ka viss ir tikai pelēks un nekā laba. Nāks pavasaris, un cilvēkiem būs priecīgāks prāts! Kad pēdējo reizi bija saule, jūs atceraties? Problēmas, protams, nemazināsies, bet kaut kā dzīvot varēsim.

 *** 
 LTV nauda dažiem raidījumiem atrodas Par spīti samazinātajam finansējumam, Latvijas televīzija februārī skatītājiem tomēr piedāvās vairākus autorraidījumus — šonedēļ ēterā atgriežas gan Egila Zariņa veidotā Jauna nedēļa, gan arī Naudas zīmes un Galva.Pils.Sēta. Sazinājāmies ar Latvijas televīziju, lai noskaidrotu, kur rasts finansējums šiem raidījumiem. LTV sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Mārtiņš Pučka skaidro — Latvijas televīzija savā stratēģijā ir definējusi prioritātes. "Pirmā no tām ir ziņas un informatīvi dokumentālie raidījumi, otrā — bērnu raidījumi, bet trešā —k ultūras raidījumi. Krīzes apstākļos prioritātes ir īpaši aktuālas, tāpēc primāri mēs atteicāmies no izklaides raidījumiem — Eirovīzijas, seriāla Neprāta cena u.c., bet orientējamies uz informatīvi dokumentāliem raidījumiem." Viņš arī skaidro, ka raidījumus Jauna nedēļa, Galva.Pils.Sēta un Naudas zīmes nebija nolemts pārtraukt, jo atbilstoši LTV prioritātēm tie pieder pie informatīvi analītiskajiem raidījumiem. Savukārt budžeta samazināšanu LTV veikusi, atsakoties no izklaides raidījumiem, samazinot štata vietas, kā arī maksimāli optimizējot LTV darba un ražošanas izmaksas. 


********************************************************* 


Žurnālistu savienība darbam NEPLP iesaka arī Egilu Zariņu un Edvīnu Inkēnu 
 29.novembris 2011 


http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/65385/zurnalistu-savieniba-darbam-neplp-iesaka-ari-egilu-zarinu-un-edvinu-inkenu 


 Latvijas Žurnālistu savienība darbam Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) pieteikusi arī žurnālistu Egilu Zariņu un Edvīnu Inkēnu, informēja savienībā. Kopumā Žurnālistu savienība ieteikusi ievēlēt NEPLP četrus kandidātus - Kristianu Rozenvaldu, Violu Lāzo, Zariņu un Inkēnu, kā arī paudusi atbalstu padomes priekšsēdētāja vietnieces Daces Bucenieces atkārtotai ievēlēšanai Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē. 
 Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, Zariņš pazīstams kā LNT raidījuma "Egila Zariņa mikslis" vadītājs un LTV1 raidījuma "Jauna nedēļa" vadītājs. 
 Savukārt Inkēns 1981.gadā Latvijas Valsts universitātē ieguvis grādu žurnālistikā, Atmodas gados bijis viens no raidījuma "Labvakar" veidotājiem, bijis 5., 6. un 7.Saeimas deputāts. Bijis kanāla LNT raidījuma "Nedēļa" producents. Inkēns ar Zariņu kopā veidojuši LTV1 raidījumu "Jauna nedēļa". 
 Jau ziņots, ka Rozenvalds un Lāzo jau parakstījuši apņemšanos, kas liek viņiem pēc stāšanās amatā pamest iepriekš vadīto uzņēmumu valdes sastāvus. Viņš gan atzīst, ka "ideālu cilvēku nav". Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, Lāzo iepriekš strādājusi Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā - 1970.gadā sākusi strādāt radio bērnu raidījumos, vēlāk bijusi redaktore Latvijas Radio, bet no 1997.gada strādājusi par vecāko redaktori Latvijas Televīzijā. Darbu medijos Lāzo atstāja pēc ievēlēšanas Rīgas domē un vēlāk pēc kļūšanas par 7.Seimas deputāti. 2002.gadā Lāzo kandidējusi 8.Saeimas vēlēšanās no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas saraksta, bet 2004.gadā viņa kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Savukārt pērn Lāzo kandidējusi 10.Saeimas vēlēšanās no Zaļo un zemnieku savienības saraksta. 1978.gadā Lāzo Latvijas Valsts universitātē ieguvusi augstāko izglītību žurnālistikas specialitātē. Sabiedrisko attiecību speciālistam Rozenvaldam pieder vairāki uzņēmumi, tostarp SIA "RKT Holdings", SIA "Kristians Rozenvalds". Kā ziņots, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, ņemot vērā, ka drīzumā beigsies pašreizējo Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļu pilnvaras, aicina ieteikt padomes locekļu kandidātus nākamajam darbības termiņam, informēja Saeimas Preses dienests. Saskaņā ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu padomes sastāvā ir pieci locekļi, kurus ievēl Saeima, savukārt šīs padomes locekļu kandidātus, konsultējoties ar biedrībām un nodibinājumiem, kas darbojas plašsaziņas līdzekļu, izglītības, kultūras, zinātnes un cilvēktiesību jomā, izvirza Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija. Par padomes locekļa kandidātu var izvirzīt Latvijas pilsoni, kam pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, kam ir augstākā izglītība, vismaz piecus gadus ilga profesionālā vai akadēmiskā pieredze plašsaziņas līdzekļu, izglītības, kultūras, zinātnes vai cilvēktiesību jomā un laba reputācija. Dokumentus par kandidātu un tā atbilstību Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā noteiktajām prasībām Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai var iesniegt līdz 2011.gada 30.novembra plkst.17. Padomes locekļu kandidātus var izvirzīt juridiskās personas (izņemot politiskās partijas un politisko partiju apvienības) un fiziskās personas. Padomes locekļus ievēl amatā uz pieciem gadiem, locekļus var ievēlēt atkārtoti, bet ne vairāk kā divas reizes pēc kārtas.