http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317980:lvalsts-intereses-neprdosimr&catid=95:intervijas&Itemid=113
«Valsts intereses nepārdosim» 09.06.2011 Iveta Tomsone
Par enerģētikas jautājumiem un valsts uzņēmumu privatizāciju "Latvijas Avīzes" redakcijā ekonomikas ministru ARTI KAMPARU iztaujāja žurnālisti Viesturs Serdāns un Iveta Tomsone.
V. Serdāns: – Viens no svarīgākajiem darba kārtības jautājumiem ir sašķidrinātā gāzes termināļa (SGT) būvniecība. Cik lielā mērā šā jautājuma izlemšanu traucē politiskie un ekonomiskie zemūdens akmeņi?
A. Kampars: – Sašķidrinātās gāzes terminālis ir viena no stratēģiski nozīmīgākajām lietām, kas ir manā un, protams, arī valsts darba kārtībā. Esmu pārliecināts, ka Latvijas enerģētiskā drošība ilgtermiņā ir Latvijas valsts suverenitātes pamatā. Kāpēc? Nevienam nav noslēpums, ka pasaulē bieži vien lielgabalus un tankus aizvieto spēja nodrošināt energoresursus vienai vai otrai lielvarai. Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas energoresursu nodrošinājums ir atkarīgs no viena monopola, kas ir pilnīgā Kremļa pārziņā, – uzņēmuma "Gazprom". Tas ietekmē ne tikai katra iedzīvotāja maksāto cenu par gāzi un elektroenerģiju, bet arī iespējas ar šiem resursiem manipulēt Latvijas politisko dzīvi. Tāpēc cīņa par alternatīvu gāzes piegādes avotu, ko nodrošinātu sašķidrinātās gāzes terminālis, ir ļoti asa. Cīņa ir ļoti saspringta gan Baltijas valstu vidū, gan Latvijas iekšpolitikā.
I. Tomsone: – Kāds, jūsuprāt, ir galvenais iemesls, kādēļ Baltijas valstīm paredzētajā termiņā – līdz jūnija sākumam – nav izdevies vienoties par termināļa būvniecības vietu? Vai galvenais iemesls, kādēļ kaimiņi pagaidām nevēlas dot zaļo gaismu terminālim Rīgā, ir tas, ka gan gāzes vads, gan pārējā infrastruktūra pieder "Latvijas gāzei", kuras īpašnieks ir "Gazprom"?
– Inčukalna gāzes krātuve nepieder "Latvijas gāzei", ar to ir noslēgts nomas līgums par gāzes krātuves izmantošanu. Inčukalna gāzes krātuve pieder Latvijas valstij. Man nākas atzīt, ka tiešām viens no kaimiņu galvenajiem argumentiem ir tas, ka gāzes piegādātāju ietekme uz politiku Latvijā ir bijusi ļoti liela. Tāds pats viedoklis ir arī Eiropas Komisijai, kas skaidri ir pateikusi, ka ES līdzfinansējums termināļa būvniecībai netiks dots kompānijām un personām, kas saistītas ar Krievijas gāzes piegādātāju.
– Kā tieši jūs grasāties savu solījumu pildīt, ņemot vērā, ka cauruļvadi pieder "Latvijas gāzei", tāpat arī iekārtas Inčukalnā? Jau ir izskanējis, ka uzņēmums prasīs 600 miljonus latu lielu kompensāciju.
– Kompensācijas prasīšana ir atklāta šantāža nevis pret valsts budžetu, bet pret katru valsts iedzīvotāju, kurš maksā rēķinus par gāzi un siltumu – tarifā ir iekļauta maksa par infrastruktūras izmantošanu. Visi privatizācijas līgumi ļauj Latvijas valstij brīvi rīkoties ar Inčukalna krātuvi. Es nedomāju, ka Latvija drīkst atdot savus aktīvus ilgtermiņā vienai Krievijas kompānijai. Kad 2017. gadā beigsies nomas līgums, uzskatu par neiespējamu to pagarināt tikai un vienīgi "Latvijas gāzes" monopolam. Mums jādod iespēja Inčukalnu izmantot trešajām pusēm. Vai tas ir juridiski iespējams? Es saku – jā.
Otrs jautājums, kas nav tikai Latvijas vai Baltijas valstu, bet visas Eiropas problēma, ir fakts, ka cauruļvadi patiešām pieder "Latvijas gāzei". Šobrīd Krievija augstā līmenī cīnās par to, lai tā sauktā trešā ES enerģētikas likumdošanas pakete netiktu ieviesta. Šī pakete nosaka pienākumu gāzes cauruļvadu īpašniekiem ES dot iespēju tos izmantot trešajām pusēm. Šobrīd ES Baltijas valstīm ir devusi laiku līdz 2014. gadam sakārtot gāzes piegādes tirgu.
Es zinu, ka šī ir tēma, ko katra atsevišķa ES dalībvalsts nevar uzvarēt vai zaudēt. Latvijai ir jārāda skaidra pozīcija ES enerģētikas ministru padomes sēdēs un ir jāturpina tikties ar ES enerģētikas komisāru Ginteru Otingeru. Esmu pārliecināts, ka, ieņemot stingru pozīciju, sarunas beigsies mums veiksmīgi.
Pieeju cauruļvadiem trešajām personām var nodrošināt par samaksu. Protams, šo maksu regulēs Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija un uzraudzīs Konkurences padome. Gāzes piegādātāji maksu par infrastruktūru liks piegādes tarifos tāpat, kā tas notiek elektrības piegādēs.
V. Serdāns: – Kādēļ Baltijas valstis nevienojas par trešo pušu iesaistīšanu gāzes piegādēs?
– Aptuveni 500 miljonu eiro ieguldījums šādā SGT projektā ir stratēģiski nozīmīgs pasākums. No mūsu puses argumenti ir skaidri pamatoti. Mēs jau četrus gadus atbalstām Visaginas atomelektrostaciju (AES) Lietuvā, kas ir stratēģiski nozīmīgs projekts visām trim Baltijas valstīm. Mēs esam atbalstījuši Somijas un Igaunijas enerģijas starpsavienojumu "Estlink 1", tostarp daļēji finansējot to. Nevar būt tā, ka kaimiņi visu vēlas tikai sev. Ja mēs esam draugi un partneri ar vienotām interesēm, mums katram ir jābūt iespējai šādus projektus virzīt atbilstoši ekonomikas loģikai.
Šobrīd "Latvenergo" veic detalizētu priekšizpēti, kurā tiek vērtētas visas iespējamās SGT būvniecības vietas. Jāņem vērā, ka viena kilometra gāzes vada būvniecība, neskaitot zemes nopirkšanu, maksā aptuveni vienu miljonu dolāru. No Liepājas līdz maģistrālajam gāzes vadam ir 250 km, bet no Ventspils – aptuveni 200 km. No Rīgas līdz Inčukalnam ir, maksimums, 50 km.
Vēl tiek vērtēta Skulte, kas attāluma ziņā ir vistuvāk Inčukalnam, taču Skultes osta ir pārāk sekla, lai apkalpotu attiecīgus kuģus. Tad būtu jābūvē terminālis jūrā, kas maksā dārgāk nekā terminālis uz sauszemes. Reālie konkurenti ir Rīga un Ventspils. Es kategoriski noraidu jebkādas spekulācijas, ka Ekonomikas ministrija lobē vienu konkrētu vietu.
– Šobrīd Latvijai gāze tiek piegādāta pa gāzes vadu no Krievijas. Inčukalna gāzes krātuvē ir Eiropā unikāls zemes slānis, jo tajā var iesūknēt milzīgu apjomu dabasgāzes. Otrs ceļš, kā Latvija var tikt apgādāta ar dabasgāzi, ir sašķidrinātā veidā atvest to ar kuģiem līdz ostām. Vai šis gāzes piegādes veids var iztikt bez Inčukalna gāzes krātuves?
– Gāzi, kuru atved ar kuģiem, nepieciešams regazificēt, tas ir – pārvērst gāzveida vielā. Tehnoloģiski nav iespējams izbūvēt tik lielus rezervuārus tam gāzes apjomam, ko valsts patērē ziemā. Vasarā gāzes patēriņš ir aptuveni četras reizes mazāks nekā ziemā, tāpēc vasarā gāzes cena pasaulē ir zemāka, ziemā – augstāka. Ja Latvijai būtu iespējams pasaulē nopirkt sašķidrināto gāzi, mēs vasarā varam pirkt gāzi, piemēram, Katarā, kur tā konkrētajā brīdī ir būtiski lētāka, un uzglabāt to Inčukalnā līdz ziemai. Tad Latvijā gāzes cenas būtu zemākas un katrs iedzīvotājs to justu, mazāk maksājot par patērēto gāzi un siltumu.
– Ja gāzes piegādēm labākā osta ir Ventspils, vai to būtu iespējams uzglabāt Dobeles potenciālajā gāzes krātuvē?
– Inčukalns potenciāli spēj uzglabāt daudz lielāku gāzes apjomu, nekā visas trīs Baltijas valstis kopā spēj patērēt. Nav jēgas Dobelē ieguldīt divus miljardus dolāru, kas būtu nepieciešami tās sagatavošanai darbam.
Pie SGT Latvijā beidzot ir sākti reāli darbi, beidzot pie projekta ir ķērusies valsts kompānija "Latvenergo", beidzot ir iespēja iegūt ES līdzfinansējumu, ir arī skaidri pausts Lietuvas prezidentes atbalsts reģionālā SGT būvniecībai. Pēdējais pusgads ir bijis ļoti aktīvs to cilvēku vidū, kuri līdz šim ar gāzes piegādēm ir pelnījuši lielu naudu.
I. Tomsone: – Lietuva sākusi darbus pie SGT izveides Klaipēdas ostā un esot noslēgusi līgumu ar ASV kompāniju par gāzes piegādēm. Vai tas neapdraud kaimiņvalsts iepriekš izteikto atbalstu terminālim Rīgā?
– Mūsu lietuviešu kolēģi publiskajā telpā veikli māk lietot informāciju, kas ne vienmēr ir pilnīgi precīza. Lietuva ar amerikāņiem ir noslēgusi līgumu nevis par sašķidrinātās gāzes piegādi, bet par kopīgu sadarbību slānekļa gāzes izpētē.
Lietuva argumentē, ka kaimiņvalstī dabasgāzes patēriņš ir ļoti liels, jo tur ir kompānija "Achema", kas patērē daudz dabasgāzes minerālmēslu ražošanā. Tādēļ tiek minēts, ka Klaipēdā pie jūras tikšot uzbūvēts neliels terminālis un rezervuāri, kur uzglabāšot gāzes rezerves aptuveni divām nedēļām. Šos krājumus regulāri ar kuģu piegādēm papildināšot. Tomēr, ja raugāmies no izmaksu viedokļa, tā nav laba ideja, ņemot vērā sezonālo cenu svārstību. Polija savā terminālī saskaras ar līdzīgu problēmu un jau ir uzrunājuši mūs, liekot priekšā kopīgi attīstīt Dobeles krātuvi. Protams, mēs to pagaidām nevaram paveikt, jo nav gāzes vada savienojuma starp Poliju un Latviju. Šāda savienojuma izveide ir samērā dārga, bet pieļauju, ka nākotnē tāds tiks izveidots. Šīs dienas prioritāte ir SGT terminālis, nākamais solis – starpsavienojums, lai Dobelē varētu uzglabāt gāzi gan Polijas, gan, iespējams, arī Vācijas vajadzībām.
V. Serdāns: – Ja mums ir unikālais dabas objekts – Inčukalna gāzes krātuve –, kā nākas, ka par gāzi maksājam vairāk nekā Igaunijā, Lietuvā un citur Eiropā?
– Jo gāzes piegādes formulu diktē viens piegādātājs. Visi mani mēģinājumi runāt par formulas maiņu nav vainagojušies sekmēm. Pērn "Gazprom" izrādīja labvēlību, samazinot dabasgāzes cenu par 15%, taču mums arī šobrīd ir noteikta viena no augstākajām dabasgāzes cenām Eiropā, jo formulu, pēc kā to aprēķina, nosaka "Gazprom".
– Šobrīd valsts izlikusi pārdošanai bankas. Kādi uzņēmumi pārdošanai vēl ir valdības darba kārtībā, un kur plānots likt naudu?
– Ļoti nozīmīgs process, kas, manuprāt, atstāj skaidru nospiedumu uz manu politisko darbību, ir virzība uz priekšu jau sen nolemtajā valsts kapitāldaļu pārdošanas procesā uzņēmumos "Lattelecom" un "LMT". Manā vadībā ir bijušas vairākas darba grupas, kurās ir izvērtēta valsts daļu pārdošana gan no konkurences, gan finanšu viedokļa. Kā zināms, šis ir Latvijas lielākais un spēcīgākais finanšu resurss, kas varētu tikt iegūts. Tādēļ es sajūtu ļoti lielu aizkulišu interesi par šā procesa virzību.
Latvija savulaik ir noslēgusi līgumu ar Skandināvijas "Telia Sonera" par pirmpirkuma tiesībām. Taču tas nenozīmē, ka mēs šai kompānijā valsts daļas pārdosim par jebkuru cenu. Mans mērķis, pārdodot valsts daļas telekomunikāciju uzņēmumos, ir iegūt naudu jaunu darba vietu radīšanai, ražošanas attīstībai. Lai to nodrošinātu, ir ārkārtīgi svarīgi "LMT" un "Lattelecom" valsts daļu pārdošanu nodrošināt ar maksimāli lielāko finanšu ieguvumu valstij konkrētajā tirgus situācijā.
– Cik liels šis ieguvums varētu būt?
– Ekspertu vērtējums ir dažāds, es negribētu spekulēt ar skaitļiem.
I. Tomsone: – Vai šie uzņēmumi ir jāpārdod, ņemot vērā telekomunikāciju uzņēmumu strauji augošo vērtību un pelņu visā pasaulē? Tas notika pat krīzes laikā. Vai valsts neiegūtu vairāk, paturot tos īpašumā un iekasējot dividendes?
– Šis ir viens no galvenajiem jautājumiem, par ko ir diskusija. Es tomēr uzskatu, ka valsts kapitāldaļu pārdošana ir vajadzīga. Mēs pēdējos divus gadus dividendēs no "Lattelecom" izņēmām 12 līdz 15 miljonus latu. Mēs izņēmām visu pelņu, lai gan to darīt nevajadzēja, jo uzņēmumam nepalika līdzekļi attīstībai. Mums ir jāizsver, kas ilgtermiņā ir labāk – visas tautsaimniecības, jaunu rūpnīcu līdzfinansēšana ar valsts līdzekļiem vai dividenžu iegūšana. Manuprāt, ražošanas attīstība, jaunas darba vietas ir labāks risinājums.
– Par kādu objektu pārdošanu vēl varētu būt runa?
– Ekonomikas ministrija ir iesniegusi valdībā esošo valsts un pašvaldību uzņēmumu novērtējumu. Uzņēmumi iedalīti trīs grupās. Pirmā – stratēģiski nozīmīgie, kur akcionāru maiņa nenotiks. Tie ir "Latvijas valsts meži", "Latvenergo", "Latvijas dzelzceļa" infrastruktūra un pārējie, kas likumā ierakstīti kā neprivatizējamie. Nākamā grupa ir uzņēmumi ar lielu sociālo nozīmi, piemēram, slimnīcas. Mēs zinām, ka slimnīcas nekad nebūs pelnoši uzņēmumi, tās ir dotējamas no valsts budžeta. Trešais – saraksts ar uzņēmumiem, kas ir pilnīgi vai tikai daļēji valsts un pašvaldību īpašumā, kuru privatizācija ir jāvērtē. Piemēram, Rīgas pašvaldībai piederošais uzņēmums "Rīgas lombards", kas nodarbojas ar komercdarbību, arī "Latvijas loto" un citi. Nedomāju, ka valstij un pašvaldībām ir jānodarbojas ar šāda veida komercdarbību. Tad ir uzņēmumi, kuros valstij un pašvaldībām pieder neliela daļa akciju, piemēram "Latvijas kuģniecība". No šīm daļām Latvijas valsts nekad nav guvusi dividendes.
Mēs piedāvāsim to uzņēmumu, kas tirgū strādā konkurences apstākļos, daļu pārdošanu atklātā un saprotamā konkursā. Par tiem uzņēmumiem, kam ir stratēģiska un sociāla funkcija, vajag strikti pateikt – tos nepārdosim. Par to valdībā plānots lemt jau tuvākajā laikā.
