http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317834:vporia-ja-bs-latvieu-valoda-bs-ar-latvija&catid=72:politika&Itemid=95
Mieru un saskaņu sabiedrībā izdosies veicināt, stiprinot sabiedrības kopīgo pamatu – valsts valodu, un vislabāk tas iespējams, pārejot uz izglītību valsts valodā, saka valodniece VINETA PORIŅA. Viņa aicina visus latviešus un cittautiešus parakstīties par pāreju uz mācībām valsts valodā valsts finansētajās skolās, un to vēl var pagūt līdz 9. jūnijam.
- Krievu šovinisti parakstus par to, lai krievu valodai tiktu piešķirts valsts valodas statuss, sāka vākt pēc tam, kad ar savu ieceri par latviskām skolām nāca klajā biedrība “Dzimtā valoda” un “Visu Latvijai!” /”TB”/LNNK. Kā to vērtēt?
- Šī secība arī norāda, ka Latvijas pamattauta tā īsti nevar ieņemt sev atbilstošo vietu Latvijā. Uzreiz seko pretgājiens! Un ne jau no mazākumtautībām, bet tieši no “krievu valodā runājošajiem”. Lai gan bilingvālo izglītību cildina gan noteikti politiķi, gan valodnieki, reālā situācija liecina, ka tā cerēto mērķi nav sasniegusi. Bilingvālā izglītība savulaik bija iecerēta kā pretimnākšanas solis mazākumtautībām, un varēja gaidīt labākus rezultātus. Bet rezultāti nav labi.
- Bilingvālo izglītību taču pasniedz kā Latvijas veiksmes stāstu...
- Bet tas tāds nav! Latviešu valodas aģentūra ir veikusi pētījumu “Latviešu valodas prasme un lietojums augstākās izglītības iestādēs: mazākumtutību izglītības satura reformas rezultāti”. Rezultāti mani pārsteidza; tie neliecina, ka jaunieši skolās būtu iemācījušies brīvi izteikties valsts valodā. Tikai 25 procentiem no valsts augstskolu studentiem, kuri skolās mācījušies bilingvāli, nav grūtību ar latviešu valodu, 75 procentiem ir lielākas vai mazākas grūtības. Bet, studējot augstskolā, kur mācības notiek latviski, jau pēc pirmā gada pakāpeniski uzlabojas arī latviešu valodas prasmes. Citā valstī, ieraugot šādus pētījuma datus, tiktu celta trauksme, sapulcināti izglītības speciālisti, valodas politiķi, Izglītības ministrijas ierēdņi un visi kopā spriestu, ko darīt. Nevis - tieši pretēji! - vēl cildinātu bilingvālo izglītību Latvijā, kā tas ir konkrētajā pētījumā.
- Bet ir arī labi piemēri: lietuviešu, ukraiņu, citas mazākumtautību skolas. No otras puses, skolām dota liela brīvība, kā cik un kurus priekšmetus mācīt valsts valodā.
- Skolām jau bija pietiekami ilgs laiks, lai izvēlētos pirmo bilingvālās izglītības modeli jeb apakšprogrammu, kur praktiski visi priekšmeti, atskaitot dzimto valodu, literatūru un svešvalodu, tiek apgūti valsts valodā. Tā tas tiek praktizēts arī citās valstīs, ka dzimto valodu māca līdzīgi kā vēl vienu svešvalodu, un nevis mācību priekšmeti, piemēram, bioloģija vai fizika notiek dzimtajā valodā, jo pēdējā gadījumā skolēnam pēc skolas beigšanas ir ierobežotas iespējas augstskolā un darba tirgū. 2009. gadā IZM dati liecina, ka pirmo modeli izvēlējušies vien pieci procenti mazākumtautību skolu. Pagaidām vispieprasītākais ir otrais un trešais modelis, kur otrajā modelī 1.-2.klasē latviski māca 70-95 procentus priekšmetu, 3.-6.klasē – 50-75 procentus priekšmetu apgūst bilingvāli, dzimto valodu un kultūru apgūst dzimtajā valodā; 7.-9.klasē 40-60 procentus ģeogrāfijas, vēstures, sociālās zinības, bioloģijas, veselības mācības un matemātikas mācību satura māca bilingvāli. Trešajā modelī, kas arī ir populārs, sākot ar 1.klasi tikai vienu priekšmetu pilnībā māca latviski. Ik gadu klāt nāk vēl viens mācību priekšmets latviešu valodā.
Acīmredzot, bilingvālās skolas netiek pienācīgi kontrolētas. Kad gatavoju publicēšanai savu grāmatu “Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā”, vairāki pieredzes bagāti skolotāji man atzinās, ka viņi nezinot, kāds izglītības modelis tiek īstenots viņu skolā. Biju domājusi, ka skolu direktori skolotājus par šo tēmu informē. Jautāju Izglītības ministrijas darbiniecei, kā tas var būt, un arī viņa neprata atbildēt.
Es piedalos arī četros Eiropas Komisijas atbalstītos zinātnieku sadarbības tīklos starpkultūru izglītības un aktīva pilsoniskuma veicināšanas jomā un interesējos, ko par Latvijas izglītības modeli domā mani Eiropas kolēģi. Viņi atzina: labāk ir tā, kā vajag valstij, kas nāktu par labu sabiedrībai kopumā, nevis atsevišķu indivīdu interesēm; tāpat, pēc viņu teiktā, apstiprinās doma, ka jāņem vērā valsts valodas un sabiedrības integrācijas stāvoklis. Un, kā liecina arī minētais Latviešu valodas aģentūras pētījums, situācija valodas jomā ir slikta. Dažādi lingvistikas teorētiķi apliecina, ka ar veiksmīgu valodas un izglītības politiku valodas situācijai būtu jāmainās desmit, piecpadsmit gadu laikā, tas ir: pēc neatkarības atjaunošanas teorētiski latviešu valodai sen jau vajadzēja būt dominējošajai valstī. Tā faktiski nav noticis. Latvijai izvēlētais izglītības modelis paredz ilglaicīgo sabiedrības divvalodību, un tas ir tieši tas, kas Latvijai un latviešu valodai nav vajadzīgs.
- Zīmīgi, ka krievu skolu skolēni un absolventi izsakās par to, lai krievu kļūtu par valsts valodu, jo viņiem “tā būtu ērtāk”.
- Attieksme pret valsts valodu arvien pasliktinās, un jautājums ir, kāpēc tieši krievu jauniešu vidē. Domāju, tas arī liecina, ka esošā izglītība šķeļ, nevis vieno Latviju. Cits svarīgs aspekts, kas pirms 7, 8 gadiem vēl nebija tik dramatisks latviešiem, ir depopulācija kā etnosa pastāvēšanas apdraudējums. Depopulācijas situācijā izglītības politika apkalpot mazākumtautības ar izglītību, kas pavēršas pret latviešiem, un arī iespējamo imigrantu gadījumā, kuriem būs iespējas izvēlēties arī krievu skolas saviem bērniem, nav ne tālredzīga, ne pamattautai labvēlīga politika. Tas viss kopumā nozīmē - nerūpēties par sevi. Taču neviens nenāks un nerūpēsies mūsu vietā. Kapacitāte pastāvēt par sevi un saglabāt savu valsti latviešu etnosam ir. Mums ir arī valstij lojāli mazākumtautību cilvēki, kuri nevēlas dzīvot potenciāli nestabilā divkopienu valstī. Būtu dabiski, ja, redzot, ka šāda izglītība, ko piedāvā daudzas krievu skolas, nesaliedē sabiedrību, valsts un, pirmkārt, parlaments - izšķirtos par pārmaiņām. Rodas iespaids, ka arī vēsture noteiktās krievu skolās tiek mācīta nevis kā Latvijas iedzīvotājiem, bet sagrozīti. To saku, atsaucoties uz krievu jauniešu pieaugošo skaitu, kuri ik gadus 9. maijā gāja pie “Uzvaras”pieminekļa.
Tāpēc jāatzīst, kas šajā ziņā nav izdevies, un jāiet uz priekšu. Neraugoties uz iebildēm, ir pašsaprotami, ka cilvēks spēj mācīties valsts valodā, un to nevajag pierādīt otrreiz. Tā notiek visur pasaulē; Eiropā un ASV bilingvālā izglītība valsts skolās nav izplatīta.
- Daudzi kolīcijas politiķi, ieskaitot premjerministru Dombrovski, par pāreju uz izglītību latviešu valodā izsakās noliedzoši. Kas diktē šādu samiernieciskumu?
- Daļai tās ir bailes, konformisms, vēlme vēlēšanās piesaistīt krievvalodīgo elektorātu. Bieži vien Latvijas intereses nav pirmajā vietā. Tiek stāstīts, ka mums ir jādzīvo ļoti uzmanīgi, ka tikai neizraisām konfliktu, ka neaizkaitinām krievus, un cilvēki jau tiek ar to baidīti. Latvieši nedrīkst baidīties. Ja baidīsimies būt saimnieki savā valstī, tad par tādiem mūs arī citi neuzskatīs. Bet no citas puses skan provokatīvi izteikumi par “otru Biškeku”...
Nevar neredzēt Krievijas centienus Latvijā nostiprināt savu ietekmes sfēru ar “maigās varas”palīdzību, un tas notiek ar Krievijas “tautiešu” politikas, dažādu kultūras, izglītības, valodas projektu palīdzību, informatīvās telpas iespiešanos mūsu valstī. Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētījumā (vad. Andis Kudors un Gatis Pelnēns) ir analizēta Krievijas „tautiešu” politika, kur prioritāte izglītībā ir noturēt krievu valodas pozīcijas Latvijā. Šiem projektiem t.s. ”tuvējās ārzemēs”Krievija piešķir ievērojamas naudas summas, un par to lielumu var brīnīties, ņemot vērā, ka to dara valsts, kas atrodas tik vājā ekonomiskās attīstības pakāpē. Līdz ar to cīņa “par dzimto valodu” nebūt nav tik nevainīga, kā kādam var šķist.
- Izskan arī viedoklis: ko tur runāt par pāreju uz mācībām valsts valodā, ja nav nodrukātas grāmatas, nav sagatavoti skolotāji.
- Vispirms vajadzīga politiskā griba kaut ko darīt, un tad to var arī izdarīt. Pāreja uzreiz neskartu visas klašu grupas. Mācību materiālus savukārt pa to laiku var sagatavot.
Vineta Poriņa par saviem darbiem:
šobrīd ir pāri par 60 publikācijām, un nevis tikai viena vienīga grāmata. Viena no daudzajām publikācijām ir komentētāja "Lapas" minētā monogrāfija, 10 ir monogrāfiski izdevumi jeb grāmatas un vārdnīca kopā ar citiem autoriem, arī ārzemēs izdotas un populāras. Īpaši populārs ir "Interceļvedis", kas ieguva ES Integrācijas fonda balvu 2006.gadā. Pārējie ir 32 raksti un aptuveni 20 referātu tēzes.
Mana pēdējā monogrāfija "Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā" patiešām ir populāra - tās spēks ir tajā, ka es salīdzināju situāciju, pirms Latvijas iestājās ES un pēc iestāšanās - konkrēti laikposmā no 2004.-2009. gadam jeb, tā teikt, garengriezumā, un tajā, ka rakstīju, domājot par nākamajām latviski runājošajām paaudzēm Latvijā. Situācija latviešu valodas sakarā, maigi sakot, neizskatījās īpaši iepriecinoša. Man ļoti palīdzēja koda maiņas pētījumi no sociālantropolo ģiskā viedokļa, kurus aizsāku 2000. gadā, studējot kā UNESCO studente Budapeštā, un turpinu tos joprojām, kā arī, piemēram,tas, ka intervēju krievu preses žurnālistus pati personīgi 90. gadu vidū un jau pēc iestāšanās ES.
Saprotams, arī tas, ka esmu vadījusi 8 starptautiskus zinātnes un izglītības projektus, man tikai deva plašāku skatījumu pieminētās monogrāfijas rakstīšanas laikā. Par koda maiņas un citu manis aizsākto virzienu Latvijas sociolingvistik ā ieskaties profesionālu pētnieku grāmatā - "Language politics and practices in the Baltic States" (2009). Lai arī mana monogrāfija guvusi atsaucību un pielietojumu, kādēļ arī ir nozīme vispār kaut ko pētīt, tomēr man šķiet, ka LA raksta autors tomēr liek atsauci arī uz kādu citu 2010.gada publikāciju, un tas ir mans vadītais Eiropas Komisijas pētījums, par ko rakstīju "Dienā":
http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/es-soka-petijums-latvija-atklaj-latviski-runajoso-lingvistisko-diskriminaciju-736365
vai arī uz šo
http://www.laikrakstslatvietis.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=565
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru