Par neiedarbīgu nacionālo politiku

Latvijas Avīze / 2011-06-07
Autors: Jānis Tenteris, latviskas "Vienotības" atbalstītājs
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317726:par-neiedarbgu-nacionlo-politiku&catid=93:la-komentri&Itemid=295

Politiķi sniedz tendenciozu un sagrozītu informāciju par latviešu valodas nostiprināšanos skolās

Parakstīšanās par latviešu valodas lietošanu valsts finansētās skolās vēl turpinās, bet diemžēl samērā bieži plašsaziņas līdzekļos ir izskanējusi nepatriotiska, nepareiza vai apzināti sagrozīta informācija par šā pasākuma mērķi. Daudziem laikam nav zināms fakts, ka 1920. – 1940. gadā Latvijā valsts budžets negarantēja finansējumu mazākumtautību skolām. Nauda šīm skolām nāca no pašvaldībām vai no šo mazākumtautību organizācijām. Ja pieņemtu izmaiņas Satversmē un vēlāk Izglītības likumā, tas dotu būtisku ekonomisko ietaupījumu, jo Izglītības ministrija varētu turpmāk uzturēt apmācības materiālus, metodiku, administrāciju tikai vienā – latviešu valodā.

Kā spilgtu negatīvu piemēru tendenciozai un sagrozītai informācijai pret latviešu valodas nostiprināšanos skolās un visā sabiedrībā varētu minēt Saeimas deputāta, "Vienotības" frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa rakstu "Latvijas Avīzē" (2011. gada 28. marts) "Par iedarbīgu nacionālo politiku".

Pirmkārt, Zaķis raksta, ka "problēma nav latviešu valodas neprasme, bet gan tās nelietošana". Bet kā gan var lietot to, ko neprot? Aptaujas rāda, ka pašlaik no Latvijas krievvalodīgo skolu absolventiem vairāk nekā 80% atzīst, ka viņiem ir grūtības ar latviešu valodas lietošanu. Tātad skola viņiem to nav iemācījusi pietiekamā apjomā. Arī Vinetas Poriņas pētījumi pierāda, ka esošā bilingvālā apmācību sistēma ir izgāzusies.

Salīdzināsim, ko savās skolas gaitās ir mācījušies latviešu vidusskolēni un šie "40/60 proporcijas" krievu skolu vidusskolēni. Krievu skolu beidzēji nav runājuši latviski ne 1., ne 2., ne 3., ne ... 8. klasē, tajā laikā "dzīvojot Krievijā". Līdz ar to viņi nav mācījušies latviešu dainas un tautas pasakas, nav dziedājuši latviešu dziesmas, nav iestudējuši vai skatījušies teātra izrādes latviski, nav lasījuši latviešu daiļliteratūru. Vai ir godīgi sagaidīt no jauniešiem lojalitāti pret šo valsti un latviešu kultūru, ja galvenā saskarsme ar latvisko viņiem ir bijusi tikai dažos vidusskolas gados, kad viņiem sasteigti bāza galvā latviešu valodas gramatikas likumus? Ja skolēni no pirmās klases mācītos skolā ar latviešu apmācības valodu un, kas ir ne mazāk nozīmīgi, programmu, rezultāti būtu citādi. Tad mēs atklātu mūsu vidū daudzus jaunus nikolajus puzikovus vai nikus matvejevus.

Otrkārt, Zaķis saka, ka būtu jāmaina Izglītības likums, nevis Satversme. Bet kas traucē Zaķa kungam Saeimā sākt izglītības likuma maiņu par labu latviešu valodas nostiprināšanai? Neesam no viņa vai viņa partijas tādus priekšlikumus dzirdējuši. Manuprāt, Satversmes mērķis ir iezīmēt vadlīnijas valsts politikā, lai tas varētu būt par pamatu izglītības ministra darbam šajā virzienā. Taču 20 gadu laikā ne Saeima, ne valdības nav spējušas salauzt skolās iesakņoto padomju laiku stagnātu pretestību.

Treškārt, Zaķis uzskaita katras partijas balsotāju skaitu, secinot, ka šis (vai jebkurš cits) referendums nesavāks kvorumu. Netiešā veidā jau paziņots, ka ne viņš, ne Saeimas vairākums neatbalstīs izglītības latviskošanu, jo referendums jau būtu vajadzīgs tikai tad, ja Saeima noraidītu šo Satversmes izmaiņu. Tātad nav runas par referenduma kvorumu, bet gan par Zaķa un viņa amatbrāļu nevēlēšanos veicināt latviešu valodas apmācību un lietošanu. Par viņu nacionālo nostāju liecina, piemēram, "Vienotības" nevēlēšanās mazināt krieviski nerunājošo latviešu diskrimināciju Latvijā, balsojot pret attiecīgajiem likumprojektiem.

Ceturtkārt, Zaķis filozofē par to, ka, ieviešot tikai latviešu valodu valsts finansētās skolās, vairs nedrīkstēšot veikt pastiprinātu angļu, franču, vācu vai ķīniešu valodas mācīšanu. Tas ir smieklīgi. Līdz šim man zināmajās specializētajās valodu skolās darba un apmācības valoda ir latviešu valoda, un pilnīgi neloģisks ir Zaķa slēdziens, ka tad tās būtu jāslēdz ciet.

Piektkārt, politiķis mēģina apgalvot, ka viņi esot "ieviesuši latviešu valodu mazākumtautību skolās". Taču latviešu valoda (dažas stundas nedēļā) tika mācīta pat LPSR krievu skolās arī padomju gados! Manuprāt, pēc 20 neatkarības gadiem jau varētu vēlēties iet tālāk un beidzot panākt, ka neatkarīgajā Latvijā izglītība ir latviešu valodā. Lepoties varētu ar to, ka mazākumtautību skolās papildus valsts valodai būtu dota pietiekama iespēja arī mazākumtautību valodu mācīšanai. Pat šādā versijā Latvijas izglītības sistēma būtu daudz vēlīgāka pret cittautiešiem nekā, piemēram, Krievijā.

Novērots un pieminēts (piemēram, Viļa Vītola rakstos), ka Latvijā ir maz cilvēku ar zināšanām pasaules lielāko Eiropas Savienības valstu valodās, piemēram, spāņu vai franču. Neskatoties uz to, pašreizējā Latvijas izglītības sistēma turpina milzīgos daudzumos sagatavot krieviski runājošos. Liekas, ka Zaķis ir norūpējies par krieviskās izglītības saglabāšanu, nevis par to, kā veicināt ES valstij – Latvijai – nepieciešamo valodu apgūšanu papildus pamatizglītībai valsts valodā.

Beigās Zaķis šausminās, cik briesmīgi būs, ja krievi paši sāks finansēt krievu skolas Latvijā. Vai viņam vairāk rūp Latvijas valsts budžeta nauda vai krievu skolu sponsoru maciņi? Manuprāt, jo vairāk skolēnu mācīsies privātskolās, jo vairāk valstij paliks naudas izglītības kvalitātes uzlabošanai valsts finansētās skolās. Runājot par iespējami kaitīgo ideoloģiju Krievijas finansētajās skolās, jājautā: vai Latvija gatavojas atzīt šo skolu diplomus bez Latvijas Izglītības ministrijas akreditācijas sertifikāta? Ja šīs privātskolas nebūs pieņemamas Latvijas valstij, absolventu diplomi nebūs derīgi izglītības turpināšanai vai darbam Latvijā un ES un šo skolu beidzēji varēs doties uz Krieviju vai kādu citu valsti, kur šāda ideoloģija ir pieņemama.

Kā labs piemērs Latvijai varētu kalpot, piemēram, Slovēnija, kur apmācība serbu valodā tika pārtraukta tūlīt pēc neatkarības iegūšanas, bet serbu nepatika un apmelojumi nebija par šķērsli Slovēnijas uzņemšanai Eiropas Savienībā. Cits piemērs ir Igaunija, kas nav piekāpusies Krievijas spiedienam ne izglītības, ne robežjautājumā.

Padomājiet par tiem Latgales lauku apvidus skolēniem, kas dzīvo vietās, kur vienīgā tuvākā viņiem pieejamā skola veic apmācību krievu valodā. Viņi tiek pakļauti pārkrievošanai.

Līdz parakstīšanās beigām atlikušas vēl vairākas dienas. Gribētos, lai katrs potenciālais vēlētājs pieņemtu lēmumu pēc savas nacionālās pašapziņas, nevis balstoties uz kādiem "politisko propagandistu" uzmetumiem.