Aizved mani uz Latviju!
Tā lūdzas cilvēks, kas 1941.gada 14. jūnijā izsūtīts uz Sibīriju. Tieši pirms 70 gadiem komunistiskais režīms vienā naktī no Latvijas deportēja 15424 cilvēkus, tai skaitā 291.zīdaini. Par to stāsta režisores Dzintras Gekas filma „Un Igarka”, ko LTV pirmajā kanālā rādīja 2011.g. 7.jūnijā . Filmas centrā latvietes Laimas Āriņas meitas, kas dzimusi izsūtījumā nometnē, atgriežas Latvijā un nolemj vēlreiz aizbraukt uz Igarku un satikt bērnības draugus. Tā ir tikšanās ar drausmīgo pagātni, atmiņām par lielo aukstumu, slimībām, badu, netaisnību, postu, alkoholā slīkstošu bērnības draugu Anatoliju Taureni. Filmas autori ne ar vienu vārdu nekritizē redzamās posta ainas, kur ir sabrukušas mājas, sapostīta daba, ka liekas karš te gājis pāri. Dokumentālais kadrs parāda, cik nožēlojama dzīve visapkārt, kur cilvēki joprojām cieš no staļinisma, kur sakropļotu ļaužu likteņi ir visapkārt, kur Krievijas zeme „apēd” cilvēku miesu, dzelzs iežogojumus ap kapu kopiņām, visu, kas vien tur nonāk. Vairākkārt filmā skan lūgums Naģeždai Āriņai aizvest Anatoliju uz Latviju. Viņš visu mūžu ir lepojies, ka ir latvietis. Sažņaudzas sirds, dzirdot, kā viņš dzied R. Paula melodiju. Latviskais dod vīram spēku dzīvot. Komunistiskā sistēma te, Igarkā, iznīcinājusi latviešus, lietuviešus, krievus, ukraiņus, poļus un daudzu citu tautu cilvēkus . Valdība nespēj atbrīvoties no noziedzīgās pagātnes. Dzirdot par milzīgajiem mežu uguns grēkiem, kas plosās šai valstī, rodas jautājums, vai tas nav lāsts, kas gadu no gada soda Krieviju.
ATIS SKALBERGS
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru