VDK aģenta atzīšanās

VDK  aģenta atzīšanās. Viņa māti un vecomāti izsūtīja uz Sibīriju  1949. Gadā.  Čekists pielika vecaimātei pie galvas šaujamo un lika parakstīties, ka pati labprātīgi te atbraukusi. Tādi „likumi” tur valdīja.   Zēns auga tādā ievainotā ģimenē.  Gribējās atriebties, parādīt daudzu latviešu naidu pret šo iekārtu, un viņš, būdams skolnieks, 14 gadu vecumā uzvilka sarkanbalt sarkano karogu. Viņu noķēra čeka un lika izvēlēties – sadarboties vai iet cietumā. Tas nozīmēja palikt bez izglītības, aprakt savu dzīvi viena naiva protesta dēļ.  Mājinieki mudināja – pasargāt sevi, domāt par nākotni. Viņš piekrita, parakstījās un sevī nosolījās nekādā ziņā nekalpot šim režīmam, jo dziļi to ienīda.  No sākuma negribīgi izpildīja VDK rīkojumus, tie tādi sīkumi vien bija, visu laiku likās, ka viss būs labi.  Rīkojumi kļuva nopietnāki, stāvoklis bīstamāks, atkāpšanās neiespējama, viņš atradās zem VDK  stobra. Tas nozīmēja:  izdarīšu muļķības – saņemsi lodi vienā vietā, viss kļuva skaidrāks par skaidru. Atpakaļceļa nebija. Viņš ienīda komunismu … un kalpoja šim režīmam. Laiks  gāja ātri.  Nevienu viņš nebija nositis, neko briesmīgu izdarījis. Viņš mocījās sirds apziņas pārmetumos  …  un darbojās tālāk, visādi sevi mierināja.  Viņš kļuva par vienu no nacionālākās partijas veidotājiem, viņu ievēlēja Saeimā, kļuva par ietekmīgu vīru, spēlēja savu lomu un tas nemaz nebija tik grūti. Runas viņam rakstīja čekai uzticami vīri. Tās bija patriotiskas, nacionālas runas . Dažiem radās kādas aizdomas, bet vienmēr viņš izslīdēja sveikā.  Partijā TB/ LNNK viņu kritizēja arvien nesaudzīgāk, bet tas bija par pārdoto dzīvokli un saimnieciskiem darījumiem, toties viņa materiālā labklājība uzlabojās. Vēlēšanās viņš saņēma daudzus jo daudzus mīnusus, bet viņš bija dzīvs un paēdis, savu lomu nospēlējis labi.  Nevienu viņš nebija nositis, nav ko sevi mocīt pārmetumos. Pirms trīs gadiem viņš izstājās no TB/LNNK. Viņš brauc ar labu džipu, ienākumu deklerācijā var rakstīt, ka viņam pieder 103 tūkstoši eiro. Divdesmit gadus viņš pavadījis politikā, tur vairs neatgriezīsies. Politikā esot bijušas veiksmes un neveiksmes, nodevības un intrigas. Viņš atzīst, ka „manis pārstāvētās partijas rīcība nebija pareiza”.

Nav svarīgi nosaukt šī cilvēka vārdu. Tā būtu tikai ziņkāres apmierināšana, priekšā teikšana un nekas vairāk. Cilvēkiem jā vērtē notikumi, procesi,  runas dziļāk un jāskata politiskā dzīve kopsakarībās.                

Paraksts: JĀNIS  CAUNE