4. maija republikai šodien 20 gadu, tas ir laiks, kas izšķīra arī 18. novembra republikas likteni.
Mēs atkārtojam vēsturi, un vēsture atkārtojas mūsos. Lai kāda būtu mūsu šodienas bilance, es aicinu domāt par Latviju.
Caur un ar katru no mums Latvija ir dzīva. Katra radoša un saprotoša doma palīdz Latvijai atdzimst,
restartēt sevi no jauna, ja to darām mēs paši.
Mēs katru dienu saziņas telpā uzzinām par mūsu tautas priekšstāvjiem, viņu rīcību un domām. Viņi ir mūsu atspulgs, lai kā mums to negribētos redzēt. Ir sarkanās līnijas, kuras tiek pārkāptas un ignorētas. Piektdienas portālā Diena paustā Jāņa Urbanoviča* viedokļa atreferējuma: „labāk viena Biškeka** nekā cilvēki pamet Latviju“. Politiskajā retorikā doma skaidra, rūpes par aizbraukšanu no Latvijas. Taču atkal jau piesaukta starpnacionāla asinspirts bijušajā padomju telpā... Biškeka minēta jau otro reizi, un nedēļu pēc aicināju atjaunot padomes Latvijā... Un neviena no valsts institūcijām par to nav devusi savu novērtējumu. Prezidents klusē.
Mana pirmā reakcija bija zvans Latvijas valsts prezidenta kancelejai, lai jautātu, vai prezidents grasās publiski atbildēt šādiem izteikumiem. Atbilde padomnieka sekretāres balsī: „Prezidents ir patriotiski noskaņots cilvēks, kurš noteikti reaģēs, ja būs tāda nepieciešamība.“
Zvanu Iekšlietu ministrijai, sekretāres noraidošā un nelaipnā atbilde liecina, ka esmu iztraucējusi kafijas dzeršanu. Zvanu Drošības policijai. „Jā, mēs uzmanām situāciju. Nekādu briesmu šobrīd nav. Ja vēlaties, varat uzrakstīt iesniegumu, tad gan būsim spiesti reaģēt“ ...bet tas taču ir viņu tiešais darbs, reaģēt uz šādiem publiskiem paziņojumiem.
SAB atzvanīja un paskaidroja, ka tas nav viņu darba lauks. Bet attieksme saprotoša.
Mēs vispirms esam Latvijas valsts pilsoņi, kuriem ir jāreaģē, jo tas ir apdraudējums sabiedrības drošībai.
Mūsu acu priekšā ir nozagta mūsu valsts, ko paveica klusi un it kā sabiedrībai nemanot, nemitīgi uzlabojot likumus, zinošu cilvēku vajadzībām.
Un te nonākam pie galvenā. Kā nācija mēs būsim tai brīdī, kad no mūsu vidus nāks valsts vīri un sievas, kas spēj domāt un strādāt kopējā labuma vārdā. Arī dabā pastāv uz altruisma pamatiem, un tieši tāpat var dzīvot un pastāvēt sabiedrība.
Es aicinu un iedrošinu Jūs katru, nebaidīties izteikties, zvaniet, rakstiet iestādēm, protestējiet. Tikai neesiet vienaldzīgi.
Latvijai vajag mūsu rūpes un uzmanību.
Mēs katrs varam darīt savu darbu un līdzās citām domām, veltīt laiku Latvijai.
Runājiet ar ģimeni, draugiem, kolēģiem, domubiedriem.
Iedrošiniet viņus domāt visiem procesiem līdzi. Latvijai tas ir svarīgi.
Mēs dzīvojam ekskluzīvā un ļoti iekārojamā vietā, par kuru arī miera laikā jābūt nomodā.
Mēs dzīvojam savā valstī, bet viņa tikai top – kopā ar mums.
Dagmāra Beitnere, Dr. sc. soc.
LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece
LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece
* Jānis Urbanovičs – krieviski orientētās partiju apvienības Saskaņas Centrs Saeimas frakcijas priekšsēdētājs.
** Biškeka (Frunze) – Kirgizstānas galvaspilsēta. 2010. g. aprīlī opozīcija pārņēma varu, un sadursmēs ielās bojā gāja, iespējams, simtiem cilvēku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru