Virkne nāves gadījumu Lemberga tuvākajā lokā

http://bnn.lv/virkne-naves-gadijumu-lemberga-tuvakaja-loka-112307
BNN, 2013.g.28.maijs

Kad Ventspils iedzīvotājiem vaicā par to, vai pašreizējam pilsētas saimniekam ir kāds nopietns konkurents šī gada pašvaldību vēlēšanās, lielākā daļa no viņiem atbild: «Kādas muļķības tu runā – viņš taču ir mūžīgs.» To gan nevar sacīt par cilvēkiem ap viņu. Viņi ir mirstīgi, un, kā mēdza teikt Volands slavenajā Bulgakova darbā, reizēm pēkšņi mirstīgi.
Kā liecina aģentūras BNN apkopotā informācija, Aivara Lemberga «valdīšanas» laikā viņam tuvu stāvošu cilvēku lokā bijuši 13 nāves gadījumi. Tie visi bijuši vai nu pēkšņi, vai dīvaini, bet bieži vien gan pēkšņi, gan dīvaini vienlaikus.
«VDK roka»
Pirmais 1996.gadā no sirds nepietiekamības mira Andrejs Zalāns, kurš 90.-to gadu sākumā ieņēma Ventspils domes priekšsēdētāja pirmā vietnieka amatu. Viņam bija tikai 38 gadi.
Pilsētā pie Ventas Zalāns ieradies astoņdesmito gadu vidū, lai vadītu Valsts drošības komitejas (VDK) jaunās ēkas celtniecību. Kā zināms, tolaik šādos darbos nejauši izvēlētus cilvēkus neņēma. Proti, var secināt, ka Zalānam iepriekš bijusi saistība ar VDK un tas, iespējams, izskaidro, kāpēc viņš kļuvis par Aivara Lemberga galveno vietnieku. Tas savukārt iezīmē arī Lemberga iespējamo «draudzību» ar VDK.
Tieši Zalāna idejas iedvesmoja uzņēmuma Venceb dibināšanu. Minētais uzņēmums nodarbojās ar projektēšanas un celtniecības darbiem un savulaik uzvarēja vairākos miljonus vērtos iepirkumu konkursos Ventspils brīvostā un pašvaldībā.
Jāatzīmē, ka pēc Andreja Zalāna nāves Lembergam nav pazudusi saikne ar Zalānu ģimeni. Viņa dēls – jurists Mārtiņš Zalāns kļuva par valdes locekli šobrīd nu jau maksātnespējīgajā Latvijas Krājbankā, kurā, kā zināms, Aivaram Lembergam bijusi liela ietekme. Savukārt Zalāna sieva ir ieņēmusi dažādus amatus ar Ventspils mēru saistītos uzņēmumos.
Dāsnais kursabiedrs
Gadu vēlāk 46 gadu vecumā no sirds nepietiekamības mirst Vitāls Lejiņš, kurš mantojumā Lembergam atstājis savus divus – trīs miljonus latu. Šāda neredzēta dāsnuma iemesli skaidroti Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas grāmatā Kas ir Lembergs? Ventspils mēra ceļš uz naudu un varu. Saskaņā ar grāmatas autoru izpētīto informāciju, Lejiņš un Lembergs bijuši kursa biedri.
Jāatzīmē, ka tieši Lejiņa atstātais noslēpumainais mantojums uzskatāms par būtisku punktu Lemberga dzīvē, jo tas Lembergam ļāva kļūt par legālu miljonāru. Daudzi cilvēki, kas pazinuši Lejiņu, ieskaitot viņa pēdējo draudzeni, par nelaiķi runājuši pavisam negribīgi. Tomēr autoriem izdevies apkopot pietiekami daudz netiešu pierādījumu: liecības par Lejiņa personību un dzīvesveidu, ziņas par necilajiem ienākumiem firmā Inter -Rīga un Latvijas Universitātē.
Viena no galvenajām versijām par to, kāpēc Lejiņš nospēlēja tik lielu lomu Lemberga dzīvē varētu būt sekojoša: kad Lejiņam radusies ideja par kompānijas Inter–Rīga dibināšanu, viņš lūdzis Lembergam aizdot viņam naudu. Lembergs iedevis Lejiņam starta kapitālu apmaiņā pret visai interesantu pakalpojumu. Proti, Lejiņa uzdevums bijis akumulēt Lemberga līdzekļus un novēlēt tos viņam savā testamentā. Lejiņš piekritis, bet, kad biznesā viņam sācis veikties aizvien labāk, viņš piedāvājis atdot parādu un anulēt iepriekšējās vienošanās. Ventspils mēram tas nav bijis izdevīgi, jo lielākā daļa viņa naudas līdzekļu bija uzkrāti ārzonas uzņēmumu kontos, taču viņam vajadzēja ātru piekļuvi naudai Latvijā. Var pieņemt, ka Lejiņa nāve bija Lembergam izdevīga, jo ļāva ne tikai pārvērst skaidrā naudā, bet arī legalizēt uzkrātos līdzekļus un papildus iegūt arī veiksmīgi strādājošu kompāniju Inter-Rīga.
Pašnāvība kā risinājums
1998.gadā dzīvi pašnāvībā beidza advokāts Andis Bumbieris, toreizējā ekonomikas ministra, Lemberga cilvēka – Laimoņa Strujēviča padomnieks juridiskajos jautājumos. Dažas dienas pirms nāves Bumbieris devās uz Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas biroju, kur pavadīja četras stundas. Par ko tieši bija saruna, detaļās nav zināms, bet, cita starpā, viņš sacījis, ka ir ļoti satraucies par situāciju darbā, jo viņam liek sagatavot dokumentus, kas ir pretrunā ar likumu.
Rūpējoties par viņa drošību, dzīvokli uzraudzīja tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas, bet nekas aizdomīgs netika manīts. Dažas dienas vēlāk Andris Bumbieris mira. Krimināllieta, kas tika ierosināta par viņa nāves faktu, ātri tika izbeigta. Izmeklētāji secināja, ka pašnāvība notikusi «bez ārēja spēka iedarbības». Tomēr vairākus gadus vēlāk presē parādījās informācija, ka todien viņa dzīvoklī dienā bijuši arī kādi svešinieki, taču Bumbiera atraitne baidoties runāt par šo jautājumu.
Ja tiek runāts par tā laika strīdīgajiem lēmumiem, Ekonomikas ministrijā bija radusies ideja mainīt maksāšanas līdzekļus privatizācijā, ļaujot iegādāties valsts uzņēmumus, lielāko daļu to vērtības apmaksājot ar sertifikātiem nevis naudu. Tādējādi uzņēmuma vērtspapīrus jaunie īpašnieki varētu iegūt «par sviestmaizi». Bumbieris esot iestājies pret šo Strujeviča ideju.
Atrasts nogalināts
Gadu vēlāk tika noslepkavots uzņēmējs Josifs Bermans. Viņš 90.-to gadu sākumā piedalījies vairākos tiesas procesos, lai atgūtu viņam piederošos īpašumus Ventspilī. Viņš apgalvoja, ka Aivars Lembergs un Ventspils dome rada visāda veida šķēršļus, lai neļautu īpašumiem nonākt mantinieku rokās. Ventspils mērs apsūdzēja viņu godu un cieņu aizskarošas informācijas izplatīšanā, tika ierosināta krimināllieta.
Nav nekādu liecību , kas saistītu Lembergu ar Bermana nāvi, taču Lembergam Bermana pazušana bija ļoti izdevīga: pirmkārt, Lembergs atbrīvojās no «uzmācīgas mušas» un, otrkārt, viņu interesējušie īpašumi Ventspilī palika viņa pārvaldībā.
Kāds komentārs par šo slepkavību vēsta: «Sākotnēji gan viņš tikai skaitījās pazudis un Aivars Lembergs viņa pazušanu nosauca par nedaudz aizdomīgu. Bet vēlāk kad uzņēmējs tomēr izrādījās miris, Ventspils mērs, ja ticam ziņu aģentūru arhīviem, Ventspils naftas valdes loceklim un LatRosTrans valdes priekšsēdētājam Valentīnam Kokalim vaicājis, vai viņš grib kļūt tikpat populārs kā uzņēmējs Josifs Bermans, kurš ir noslepkavots. »
Bandinieks lielajā spēlē
2001.gadā nomira Natālija Strīga, kas pārstāvēja valsts intereses AS Kālija Parks. Šis uzņēmums tika dibināts 1993.gadā pēc tālaika Latvijas Jūras lietu ministra Andreja Dandzberga lēmuma. Par kompānijas dibinātājiem kļuva Ventspils tirdzniecības osta, Multinord AG, Ventkālijs un Ventspils Tautas deputātu padomes valde. Valsts piekrita piedalīties uzņēmumā, ar nosacījumu, ka saņems 1 ASV dolāru par katru uzņēmumā pārkrauto kālija sāls tonnu.
Tomēr jau 1994.gadā Kālija Parks akcionāri atcēla šo līguma punktu, norādot, ka apmaksas jautājumu noteiks statūtu jaunajā redakcijā. Klajā nāca dokumenta pārstrādātā versija, bet minētā punkta tajā nebija. Tādējādi valsts nesaņēma dibināšanas līgumā paredzēto pienākošos samaksu. Privatizācijas nosacījumu maiņas rezultātā valsts tai pienākošos 30 miljonu dolāru vietā saņēma 2,2 miljonus latu. No valsts puses šo lēmumu parakstīja valsts pilnvarniece Natālija Strīga.
1999.gadā toreizējais ministru prezidents Andris Šķēle paziņoja, ka viņa, parakstot minēto dokumentu, radījusi valstij zaudējumus 30 miljonu latu apmērā. 2001.gadā Finanšu ministrija iesūdzēja AS Kālija Parks akcionārus, prasot izmaksāt 17,5 miljonus latu. Gadu vēlāk prasība tika atsaukta un lēmumu par to pieņēma ministrs Gundars Bērziņš.
Kā viens no iespējamiem atsaukuma iemesliem tiek minēta Lemberga un Šķēles vienošanās par ietekmes sfēru sadalīšanu. Vienlaikus bija miris lielās spēles bandinieks – Natālija Strīga –, kurai teorētiski varēja uzvelt vainu par valsts interešu neievērošanu.
Sirds neizturēja
2003.gadā arī nezināma iemesla dēļ nomira Ritvars Šams, toreizējais AS Venceb valdes priekšsēdētājs. Viņš mira pēkšņi uz prāmja ceļā uz pasaules čempionātu hokejā Somijā. Versija par to, ka viņš bijis stiprā alkohola reibumā un pārkritis pār bortu, nav oficiāli apstiprināta.
2006.gadā 42 gadu vecumā no sirds nepietiekamības miris Zigurds Vaivods, kas 2002.gadā kļuva par AS Latvijas kuģniecība padomes priekšsēdētāju. Ventspils mēram minētajā uzņēmumā bija stipras pozīcijas un lielas ambīcijas. Vaivods nodarbojās arī ar AS Latvijas kuģniecība sagatavošanu privatizācijai.
2009.gadā arī no sirds nepietiekamības mira Krists Skuja, kuru uzskata par vienu no Lemberga «melnās» finanšu plūsmas koordinatoriem un cilvēku, kas nodrošināja Ventspils mēra saikni ar politiķiem.
Tajā pašā gadā un tāda paša iemesla dēļ mira Laimonis Junkers – Lemberga un Ventspils grupējuma «kasieris». Saskaņā ar viņa līdzdalībniekus atzīšanos, viņš bija atbildīgs par tā sauktā 5% fonda ieņēmumiem un izdevumiem, kā arī nodarbojās ar politiķu uzpirkšanu. 2007.gadā viņam tika piemērots aizdomās turētā statuss Ventspils amatpersonu lietā, tomēr viņš drīz vien pazuda no Latvijas. Viņu izsludināja starptautiskajā meklēšanā. 2009.gadā kļuva zināms, ka viņš Paragvajā miris. Junkeru apglabāja Ventspilī, uz atvadu ceremoniju bija ieradies arī pilsētas mērs.
Ļoti interesanta ir informācija, kas parādījās presē pēc Wikileaks publiskotajiem ziņojumiem par tā laika Ģenerālprokurora Jāņa Maizīša sarunām ASV vēstniecībā. Maizītis atklāti paudis bažas, ka trīs Latvijas oligarhi Lembergs, Šķēle un Šlesers apdraud Latvijas demokrātiju. Vienā no tikšanām ar ASV vēstnieci 2009.gada oktobrī, drīz pēc Saeimas lēmuma neapstiprināt amatā tiesnesi Vīgantu, kas aizsūtīja uz cietumu aizturēto Aivaru Lembergu, ģenerālprokurors secinājis, ka visi trīs oligarhi apvienojuši spēkus, lai iepriekš minētā iemesla pēc izgāztu Vīgantu un, viņaprāt, tas ir kārtējais mēģinājums graut prokuratūras cīņas sparu.
Maizītis arī sacījis, ka pēc Lemberga aresta daudzi potenciālie liecinieki ir aizbēguši no Latvijas. Viens no tiem – Lemberga «kasieris», kas nodrošinājis politiķu uzpirkšanu ir prokuratūrai piedāvājis sniegt liecības pret Lembergu, ja Maizītis panāk, ka apsūdzības netiek izvirzītas pret viņu. Maizītis tam piekritis. Taču «kasieris» (vārds ziņojumā nav minēts, taču tiek pieļauts, ka ar to domāts Laimonis Junkers) nav paguvis sniegt liecības, jo pēkšņi miris, turklāt šis ir bijis jau trešais mīklainais potenciālā liecinieka nāves gadījums Lemberga lietā.
Dzīvoja otrajā, nokrita no piektā
2010.gadā dzīvi pašnāvībā izbeidza Vents Kodols AS Latvijas kuģniecība īpaši pilnvarotais pārstāvis. Viņa galvenais uzdevums bija pārstāvēt uzņēmuma intereses kriminālprocesā par vairāku desmitu miljonu dolāru izkrāpšanu no uzņēmuma laika posmā no 2003. līdz 2005.gadam. Lietu uzsāka jaunā Lembergam lojālā uzņēmuma vadība pret iepriekšējo, kuras priekšgalā bija Ventspils mēra oponents Oļegs Stepanovs.
Kodola nāvē ir daudz neskaidrību. Viņš dzīvoja otrajā stāvā, bet nokrita no piektā. Saskaņā ar vienu no versijām, viņš pats atvēra durvis ļaundariem un, lai cīņa nenotiktu viņa pusotru gadu vecā bērna acu priekšā, meties augšup pa kāpnēm, un, neskatoties uz to, ka bijis spēcīgs un trenēts vīrietis, cīņu viņš zaudējis.
Par Kodola bojāeju tika ierosināta krimināllieta, taču tā ātri tika izbeigta.
Liecinieki nav vajadzīgi nevienam
2012.gadā no akūtas sirds mazspējas mira Jurijs Bespalovs, uzņēmējs un futbola kluba Ventspils prezidents. Viņš bija arī viens no lieciniekiem Lemberga krimināllietā. Tiek pieņemts, ka viņš, izmantojot ārzonas kompāniju Regina, pārstāvēja Ventspils mēra intereses Latvijas kuģniecība privatizācijā. Kā liecina krimināllietas materiāli, uz dokumentiem, kas saistīti ar kuģniecības uzņēmuma privatizāciju, bija tieši Bespalova paraksts. Turklāt ir pamats uzskatīt, ka viņš devis ievērojamus kukuļus partijām Latvijas ceļš, Tautas partija, apvienībai Tēvzemei un Brīvībai. Jurijs Bespalovs nomira pēkšņi 4.aprīlī, bet 5.aprīlī viņam bija jāsniedz liecība Rīgas apgabaltiesā Lemberga lietā.
Šajā pašā gadā no leikēmijas pēkšņi mira Tālivaldis Macpans – ilggadīgs Aivara Lemberga personīgais šoferis un miesassargs, cilvēks, kurš ikdienā daudz laika ir pavadījis ar viņu kopā, zinājis ar ko Lembergs tiekas, kā arī izpildījis daudz Lemberga privātus uzdevumus. Jāatzīmē, ka saslimt ar leikēmiju var dažādi. Viens no faktoriem ir augsta radiācija, dažādi x-stari, benzols, plutonijs. Līdzīgi miruši vairāk krievu uzņēmēji.
Pēdējais nāves gadījums garajā virknē bijis šogad: no insulta vai infarkta miris Gunārs Zellītis. 90.-tajos gados viņš bijis Ventspils domes deputāts, vadījis privatizācijas komisiju, kas pieņēma lēmumus nodot privātās rokās Ventspils lielos tranzīta uzņēmumus. 2012.gadā beigās viņš tika izsaukts uz nopratināšanu ģenerālprokuratūrā. Nākamā nopratināšana bija paredzēta 2013.gada janvārī, taču ierasties uz to viņš vairs nevarēja.

Ref:017.010.103.7754