Segregētās izglītības laika bumba (jeb Latvijas pārkrievošana)

Kāpēc Latvijā latviešus diskriminē, pieprasot krievu valodas zināšanas.
 http://www.ir.lv/2012/5/17/segregetas-izglitibas-laika-bumba
Rita Eva Našeniece 17.maijs 2012 

Jebkura segregēta izglītība ir potenciāla laika bumba, kas agri vai vēlu nonāk līdz sprādzienam. Tagad šis brīdis ir pienācis Latvijā. Tomēr Latvijas gadījums ir īpašs: titulnācija izveidojusi izglītības sistēmu, kura radījusi diskriminācijas risku latviešu jaunajai paaudzei.
Portāla „CV online" darba sludinājumu portālu monitorēju jau gadu. Mani interesē kvalifikāciju prasību sadaļa, kur gada laikā strauji pieauga krievu valodas prasības augstā līmenī. No biznesa sfēras darba sludinājumiem augstas krievu valodas prasības droši iesoļoja valsts darba piedāvājumos, faktiski īstenojot veselas jauno latviešu paaudzes (vai drīzāk paaudžu) izstumšanu no darba tirgus.

Pēdējo nedēļu (tieši nedēļu) laikā gan tās no valsts darba sludinājumiem ir pazudušas vai paslēptas kā „otrās svešvalodas zināšanas". Taču priecāties nav par ko, jo šī pavisam svaigā tendence attiecas tikai un vienīgi uz valsts darba vakanču sludinājumiem, kuri ir nenozīmīga darba tirgus daļa.

Šā raksta tapšanas dienā „CV online" portālā ir 61 darba sludinājums. Kopējais vakanču skaits bija 11 043. Tātad šajā portālā tiem, kuru krievu valodas zināšanas nesasniedz dzimtās latviešu valodas zināšanu prasmi, proti, jaunās paaudzes latviešiem, tiek piedāvāti mazliet vairāk par pusprocenta no darba tirgus iespējām. Lielākajā vairumā jeb, pareizāk sakot, gandrīz visos no šiem sludinājumiem krievu valoda tiek prasīta labā līmenī, proti, līmenī, kurā šo valodu latviešu skolās nepasniedz.

Vidējā formula ir: "latviešu un krievu valoda labā līmenī", kas gan vienādo valodas zināšanu līmeņus, gan prasa tos vismaz B2 valodas vērtējuma līmenī. B2 līmeni nevienā svešvalodā Latvijas skolas nepiedāvā.

Vienīgā valoda, kas attiecīgajā līmenī tiek mācīta, bet nav dzimtā, ir latviešu. Un tieši krievu skolās. To, ka B2 līmenis ir pietiekami sarežģīts, ļoti labi zina tie, kuri papildus mācās, lai apgūtu valodu studijām vai darbam ārzemēs.
Faktiski krievu skolas patlaban sagatavo darbaspēku reālajam, nevis iedomātajam darba tirgum gan Latvijā, gan ārpus tās, turklāt pilnīgi par valsts līdzekļiem, bērnu vecākiem nemaksājot neko. Savukārt latviešu skolu programmas šādu iespēju saviem beidzējiem nepiedāvā. Lai sagatavotu savu bērnu darba tirgum, latviešu ģimene ir spiesta sūtīt savus bērnus maksas krievu valodas kursos, visbiežāk paralēli studijām. Krievu skolu beidzēji šo laiku var sākt izmantot praksei vai reālam darbam, iegūstot daudz labāku karjeras attīstības atspērienu.
Parasti svešvalodas mācīšanās ritms ir četras akadēmiskās stundas nedēļā un katrs valodas līmenis aptuveni seši mēneši: A1, A2, B1.1, B1.2, B2.1, B2.2 un C.1. Tad cilvēks iegūst valodas zināšanas, kuras nodrošina šo vienkāršo formulējumu darba sludinājumā - „latviešu un krievu valoda" labā līmenī. Kopējais šādu kursu laiks būtu vismaz 21 mēnesis un šādi kursi nav lēti.

Turpretī latviešu valodas apmācība augstā līmenī krievu skolās tiek piedāvāta parastas bezmaksas programmas ietvaros.

Asimetriskā situācija ir radījusi izteiktu latviešu skolu beidzēju diskrimināciju darba tirgū. Ir radīta stikla siena, kas padara kvalificētus un karjerpotenciālus darbus ārpus valsts sektora grūti pieejamus. Ārpus mediju, izglītības, kultūras un nelielā valsts darba tirgus latviešu jaunietim iegūt darba iespējas ir niecīgas. Šīs dažas nozares ir pēdējās saliņas, kur patverties latviešu skolu beidzējiem. Karš par „administratīvā aparāta samazināšanu", kuru jo īpaši iecīnījis Saskaņas centrs un (Zatlera) Reformu partija, samazinājis arī šo kūstošā ledu gabaliņu. Zinot Saskaņas centra nesalīdzināmi spēcīgākās stratēģiskās analīzes spējas, neatstāj šaubas par ideālu sludināšanas īstajiem mērķiem.

Problēma slēpjas arī tur, ka politikas veidotāji pieder elitei, kurai šīs masu problēmas ir svešas.

Gan nacionālās, gan arī provinces vietējās elites bērniem izredzes ir labas. Tie tiek iekārtoti trūcīgajos darba resursos, kur krievu valodas prasības nav būtiskas. Sabiedrības krējuma sociālais tīkls bieži palīdz arī šoferu meitām un dēliem, proti, eliti apkalpojoša personāla bērniem. Tiem, kuru vecākiem nav arī šāda produktīva sociālā tīkla, izredžu ir maz. Tie ir jaunieši no vienkāršām ģimenēm, provinces pilsētām, no laukiem, mazturīgo ģimeņu bērni, internātskolu audzēkņi. Tie ir Latvijā atgriezušos vecāku bērni, gan to vecāki, kuri bija aizbraukuši pirms desmit gadiem, gan to, kuri ir dzimuši Latvijas diasporā ārzemēs.
Situācija ir vāji apzināta - nedz valsts, nedz nevalstiskais sektors, ieskaitot selektīvi redzošo tā saucamo Latvijas Cilvēktiesību centru, par šo problēmu nerunā. Kā vairumā gadījumu, kuros diskriminācija ir slēpta, statistiku meklēt ir veltīgi.
Esošā koalīcija šo jautājumu nav spējusi adresēt pēc būtības. Nacionālās apvienības (NA) iesniegtie grozījumi Darba likuma realizēšanā diemžēl ir mazcerīgi un formāli. Kā jau daždien jebkura cīņa ar sekām. Tikpat labi var alkoholiķim aizliegt apčurāt stūri. Vai drīzāk - smago narkotiku lietotājam aizliegt izjust abstinenci. Tie būtu ieviešami dzīvē, ja valsts spētu izveidot dārgu un lielu cilvēkresursus prasošu kontroles mehānismu ar ierēdņu armiju, kuri veiks izmeklēšanu par atsevišķu gadījumu, kur darba meklētājs ticis diskriminēts.
Šādi grozījumi darbotos brīdī, kad puisim no latviešu lauku skolas, kam ticis atteikts darbs, būtu iespējams saņemt kvalitatīvu bezmaksas juridisko palīdzību, lai tiesātos pret dažiem saviem diskriminatoriem. Jāpiezīmē, ka viņam jātiesājas pret valsts un vēl jo biežāk privāto sektoru, kam šī juridiskā palīdzība būs, un ne tā sliktākā. Turklāt iztiesāšanai jānotiek saprātīgā laika periodā. Nevis pēc pieciem gadiem, kad viņš jau izcieš sodu par starptautiska narkokurjera darbu Meksikas cietumā, ir miris no kuņģī plīsuša kokaīna maisa vai ir palicis tepat Latvijā, bet ir nabadzīgs, lumpenizējies, saslimis ar depresiju vai cieš no alkoholisma.
Šogad 26.janvārī Lavijas medijos tika publicēta ziņa, ka sodu gaida 20 Latvijas narkokurjeri, starp kuriem ir arī tādi, kuriem draud nāvessods. Tie tika vervēti galvenokārt Vidzemē, vairums bija jauni cilvēki un latvieši. Un agrāk nesodīti. Vidzemē, pēc LETA/BNS minētajiem datiem, ir tikai 7% no valsts darba vietām, Kurzemē, Latgalē un Zemgalē darba vietu ir mazāk par 10%. Rīgā, kur darbu latvietim no provinces ar ierobežotām krievu valodas zināšanām un sociālā tīkla atbalsta, dabūt ir gandrīz neiespējami, ir 67%.
Savukārt jaunās latviešu sievietes ir viegls mērķis „ ES pasu līgavu" vervētājiem un cilvēktirgotājiem, kuri apgādā prostitūcijas industriju. Upuri ir provinces meitenes, kuras veltīgi meklējušas darbu, bieži jaunās vientuļās mātes.
Latvijas valsts iegulda milzu līdzekļus paralēlā skolu sistēmā, radot valsts finansētu privileģētu skolu tiem, kas mācās krieviski, kura piedāvā džentlmeņa komplektu darba tirgum, un diskriminēto skolu, kur vajadzīgās prasmes netiek piedāvātas. Papildus tam milzu līdzekļi tiek ieguldīti, lai sniegtu iespēju darba tirgū integrēties krieviski runājošiem dažādos kursos. Šāda iespēja netiek sniegta diskriminētajai latviešu pusei.
Precīzi šo situāciju atspoguļo sievietes komentārs pie Pētera Apiņa raksta www.pietiek.lv: „3.gr. invalīds, bezdarbnieks staigā gadu uz nodarbinātības dienestu pēc darba un ir pieteicies uz krievu val. kursiem, jo visur prasa labas zināšanas krievu val. Kursiem kuponi jau gadu neesot, bet, ja jau esot tik grūti, ka neesot ko ēst, viņi varot dot bezmaksas psihologa nodarbības."
Kas attiecas ar diskrimināciju darba tirgū, tā saucamo „latviešu partiju" politiskās vides analītiskā kapacitāte ir dramatiski zema. Tā anekdotiski eksponējās jau priekšvēlēšanu cīņās, kad nacionālkonservatīvie politiķi televīzijā brīnījās par to, ka krievu valoda tiek prasīta pat apkopējiem. Izpratne par diskriminācijas iemesliem darba tirgū laika gaitā nav augusi. Pieņemu, ka politiķiem ir jācīnās par to, kāda valoda jāzina apkopējām. Lai veselība šīm smagā darba veicējām, bet ir jācīnās vispirms par latviešu bērnu konkurences un kvalificēta darba karjerspējām un viņu palikšanu dzimtenē. Par to, lai viņu likteņi netiek salauzti.

Vissliktākais, ko Latvija spēja izdarīt, veidojot savu valsti, bija sadalīt izglītības sistēmu. Etniski, kulturāli, reliģiski un lingvistiski dažādi - tādi mēs esam. Mums nav nevienas universāli vienojošas platformas.

Situācijā, kad ir jāpiedāvā vismaz viena šāda saliedējoša platforma, kura tradicionāli ir viena skola visiem, Latvija kaunpilni izvēlējās iet konfliktu risku pilno segregācijas ceļu.
Tagad Latvija ir saņēmusi visu segregētas izglītības seku komplektu. Tas, ka darba tirgū tiek pieprasīta krievu valoda, pirmkārt un galvenokārt ir ieraduma sekas. Ir izaugusi segregēto skolu jaunā paudze. Krievu skolas absolvents, kas vada savu biznesu, ir pieradis pie etniski izolētas vides, kādā viņa personība ir veidojusies. Savā biznesā šo ieradumu viņš turpinās, veicot savu minietnisko tīrīšanu un veidojot savu firmu kā krievisku vidi tieši sava privātā komforta dēļ.
Segregētā izglītība ir radījusi arī etniskā konflikta riskus, jo visvieglāk nīst ir to, ko nepazīsti. Tā ir veidojusi lielisku augsni, lai politiski un ideoloģiski manipulētu ar jauniem cilvēkiem, kuri auguši etniski izolētā vidē.
Tikmēr vietējo Kremļa sponsorēto spēku spēja saprast un izmantot Latvijas izglītības sistēmas kroplumu ir izkopta līdz pilnībai. To ilustrē ne tikai darba sludinājumi, bet arī jauniešu pūļi 9.maija karnevālā pie Uzvaras pieminekļa.
Valda Meldera twittera mikroblogs saka: „21.gs. izglīt. fokuss: No 3R (lasīšana/rakstīšana/rēķināšana) uz 4C: collaboration/communication/critical thinking/creativity." Sadarbība, komunikācija, kritiska domāšana, radošums. Un vispirms - vienādas iespējas visiem.
To var nodrošināt viena skola ar vienu mācību programmu, kura piedāvā līdzvērtīgas prasmes visiem un izteikti mazinot diskriminācijas riskus un radot savstarpēju sapratni.
Pieņemu, ka šis viedoklis kaitinās gan liberālo fundamentālistu Ķīli, gan daudzās latviešu filoloģes Saeimā, kurām pienācis pēdējais laiks saprast, ka latviešu valodas mācīšana ir nepietiekams, bet etniski segregētas izglītības vidē, pat kontrefektīvs instruments saliedētas sabiedrības radīšanā.
Ceru, ka manu viedokli izlasīs tie, kas spēj nejaukt cēloņus ar sekām un kuri vēlas, lai, gādājot par krievu kopienas labsajūtu, arī latviešiem Latvijā tomēr būtu nākotne.

Autore ir komunikācijas risku analītiķe