Segregētās izglītības laika bumba (jeb Latvijas pārkrievošana)

Kāpēc Latvijā latviešus diskriminē, pieprasot krievu valodas zināšanas.
 http://www.ir.lv/2012/5/17/segregetas-izglitibas-laika-bumba
Rita Eva Našeniece 17.maijs 2012 

Jebkura segregēta izglītība ir potenciāla laika bumba, kas agri vai vēlu nonāk līdz sprādzienam. Tagad šis brīdis ir pienācis Latvijā. Tomēr Latvijas gadījums ir īpašs: titulnācija izveidojusi izglītības sistēmu, kura radījusi diskriminācijas risku latviešu jaunajai paaudzei.
Portāla „CV online" darba sludinājumu portālu monitorēju jau gadu. Mani interesē kvalifikāciju prasību sadaļa, kur gada laikā strauji pieauga krievu valodas prasības augstā līmenī. No biznesa sfēras darba sludinājumiem augstas krievu valodas prasības droši iesoļoja valsts darba piedāvājumos, faktiski īstenojot veselas jauno latviešu paaudzes (vai drīzāk paaudžu) izstumšanu no darba tirgus.

Pēdējo nedēļu (tieši nedēļu) laikā gan tās no valsts darba sludinājumiem ir pazudušas vai paslēptas kā „otrās svešvalodas zināšanas". Taču priecāties nav par ko, jo šī pavisam svaigā tendence attiecas tikai un vienīgi uz valsts darba vakanču sludinājumiem, kuri ir nenozīmīga darba tirgus daļa.

Šā raksta tapšanas dienā „CV online" portālā ir 61 darba sludinājums. Kopējais vakanču skaits bija 11 043. Tātad šajā portālā tiem, kuru krievu valodas zināšanas nesasniedz dzimtās latviešu valodas zināšanu prasmi, proti, jaunās paaudzes latviešiem, tiek piedāvāti mazliet vairāk par pusprocenta no darba tirgus iespējām. Lielākajā vairumā jeb, pareizāk sakot, gandrīz visos no šiem sludinājumiem krievu valoda tiek prasīta labā līmenī, proti, līmenī, kurā šo valodu latviešu skolās nepasniedz.

Vidējā formula ir: "latviešu un krievu valoda labā līmenī", kas gan vienādo valodas zināšanu līmeņus, gan prasa tos vismaz B2 valodas vērtējuma līmenī. B2 līmeni nevienā svešvalodā Latvijas skolas nepiedāvā.

Vienīgā valoda, kas attiecīgajā līmenī tiek mācīta, bet nav dzimtā, ir latviešu. Un tieši krievu skolās. To, ka B2 līmenis ir pietiekami sarežģīts, ļoti labi zina tie, kuri papildus mācās, lai apgūtu valodu studijām vai darbam ārzemēs.
Faktiski krievu skolas patlaban sagatavo darbaspēku reālajam, nevis iedomātajam darba tirgum gan Latvijā, gan ārpus tās, turklāt pilnīgi par valsts līdzekļiem, bērnu vecākiem nemaksājot neko. Savukārt latviešu skolu programmas šādu iespēju saviem beidzējiem nepiedāvā. Lai sagatavotu savu bērnu darba tirgum, latviešu ģimene ir spiesta sūtīt savus bērnus maksas krievu valodas kursos, visbiežāk paralēli studijām. Krievu skolu beidzēji šo laiku var sākt izmantot praksei vai reālam darbam, iegūstot daudz labāku karjeras attīstības atspērienu.
Parasti svešvalodas mācīšanās ritms ir četras akadēmiskās stundas nedēļā un katrs valodas līmenis aptuveni seši mēneši: A1, A2, B1.1, B1.2, B2.1, B2.2 un C.1. Tad cilvēks iegūst valodas zināšanas, kuras nodrošina šo vienkāršo formulējumu darba sludinājumā - „latviešu un krievu valoda" labā līmenī. Kopējais šādu kursu laiks būtu vismaz 21 mēnesis un šādi kursi nav lēti.

Turpretī latviešu valodas apmācība augstā līmenī krievu skolās tiek piedāvāta parastas bezmaksas programmas ietvaros.

Asimetriskā situācija ir radījusi izteiktu latviešu skolu beidzēju diskrimināciju darba tirgū. Ir radīta stikla siena, kas padara kvalificētus un karjerpotenciālus darbus ārpus valsts sektora grūti pieejamus. Ārpus mediju, izglītības, kultūras un nelielā valsts darba tirgus latviešu jaunietim iegūt darba iespējas ir niecīgas. Šīs dažas nozares ir pēdējās saliņas, kur patverties latviešu skolu beidzējiem. Karš par „administratīvā aparāta samazināšanu", kuru jo īpaši iecīnījis Saskaņas centrs un (Zatlera) Reformu partija, samazinājis arī šo kūstošā ledu gabaliņu. Zinot Saskaņas centra nesalīdzināmi spēcīgākās stratēģiskās analīzes spējas, neatstāj šaubas par ideālu sludināšanas īstajiem mērķiem.

Problēma slēpjas arī tur, ka politikas veidotāji pieder elitei, kurai šīs masu problēmas ir svešas.

Gan nacionālās, gan arī provinces vietējās elites bērniem izredzes ir labas. Tie tiek iekārtoti trūcīgajos darba resursos, kur krievu valodas prasības nav būtiskas. Sabiedrības krējuma sociālais tīkls bieži palīdz arī šoferu meitām un dēliem, proti, eliti apkalpojoša personāla bērniem. Tiem, kuru vecākiem nav arī šāda produktīva sociālā tīkla, izredžu ir maz. Tie ir jaunieši no vienkāršām ģimenēm, provinces pilsētām, no laukiem, mazturīgo ģimeņu bērni, internātskolu audzēkņi. Tie ir Latvijā atgriezušos vecāku bērni, gan to vecāki, kuri bija aizbraukuši pirms desmit gadiem, gan to, kuri ir dzimuši Latvijas diasporā ārzemēs.
Situācija ir vāji apzināta - nedz valsts, nedz nevalstiskais sektors, ieskaitot selektīvi redzošo tā saucamo Latvijas Cilvēktiesību centru, par šo problēmu nerunā. Kā vairumā gadījumu, kuros diskriminācija ir slēpta, statistiku meklēt ir veltīgi.
Esošā koalīcija šo jautājumu nav spējusi adresēt pēc būtības. Nacionālās apvienības (NA) iesniegtie grozījumi Darba likuma realizēšanā diemžēl ir mazcerīgi un formāli. Kā jau daždien jebkura cīņa ar sekām. Tikpat labi var alkoholiķim aizliegt apčurāt stūri. Vai drīzāk - smago narkotiku lietotājam aizliegt izjust abstinenci. Tie būtu ieviešami dzīvē, ja valsts spētu izveidot dārgu un lielu cilvēkresursus prasošu kontroles mehānismu ar ierēdņu armiju, kuri veiks izmeklēšanu par atsevišķu gadījumu, kur darba meklētājs ticis diskriminēts.
Šādi grozījumi darbotos brīdī, kad puisim no latviešu lauku skolas, kam ticis atteikts darbs, būtu iespējams saņemt kvalitatīvu bezmaksas juridisko palīdzību, lai tiesātos pret dažiem saviem diskriminatoriem. Jāpiezīmē, ka viņam jātiesājas pret valsts un vēl jo biežāk privāto sektoru, kam šī juridiskā palīdzība būs, un ne tā sliktākā. Turklāt iztiesāšanai jānotiek saprātīgā laika periodā. Nevis pēc pieciem gadiem, kad viņš jau izcieš sodu par starptautiska narkokurjera darbu Meksikas cietumā, ir miris no kuņģī plīsuša kokaīna maisa vai ir palicis tepat Latvijā, bet ir nabadzīgs, lumpenizējies, saslimis ar depresiju vai cieš no alkoholisma.
Šogad 26.janvārī Lavijas medijos tika publicēta ziņa, ka sodu gaida 20 Latvijas narkokurjeri, starp kuriem ir arī tādi, kuriem draud nāvessods. Tie tika vervēti galvenokārt Vidzemē, vairums bija jauni cilvēki un latvieši. Un agrāk nesodīti. Vidzemē, pēc LETA/BNS minētajiem datiem, ir tikai 7% no valsts darba vietām, Kurzemē, Latgalē un Zemgalē darba vietu ir mazāk par 10%. Rīgā, kur darbu latvietim no provinces ar ierobežotām krievu valodas zināšanām un sociālā tīkla atbalsta, dabūt ir gandrīz neiespējami, ir 67%.
Savukārt jaunās latviešu sievietes ir viegls mērķis „ ES pasu līgavu" vervētājiem un cilvēktirgotājiem, kuri apgādā prostitūcijas industriju. Upuri ir provinces meitenes, kuras veltīgi meklējušas darbu, bieži jaunās vientuļās mātes.
Latvijas valsts iegulda milzu līdzekļus paralēlā skolu sistēmā, radot valsts finansētu privileģētu skolu tiem, kas mācās krieviski, kura piedāvā džentlmeņa komplektu darba tirgum, un diskriminēto skolu, kur vajadzīgās prasmes netiek piedāvātas. Papildus tam milzu līdzekļi tiek ieguldīti, lai sniegtu iespēju darba tirgū integrēties krieviski runājošiem dažādos kursos. Šāda iespēja netiek sniegta diskriminētajai latviešu pusei.
Precīzi šo situāciju atspoguļo sievietes komentārs pie Pētera Apiņa raksta www.pietiek.lv: „3.gr. invalīds, bezdarbnieks staigā gadu uz nodarbinātības dienestu pēc darba un ir pieteicies uz krievu val. kursiem, jo visur prasa labas zināšanas krievu val. Kursiem kuponi jau gadu neesot, bet, ja jau esot tik grūti, ka neesot ko ēst, viņi varot dot bezmaksas psihologa nodarbības."
Kas attiecas ar diskrimināciju darba tirgū, tā saucamo „latviešu partiju" politiskās vides analītiskā kapacitāte ir dramatiski zema. Tā anekdotiski eksponējās jau priekšvēlēšanu cīņās, kad nacionālkonservatīvie politiķi televīzijā brīnījās par to, ka krievu valoda tiek prasīta pat apkopējiem. Izpratne par diskriminācijas iemesliem darba tirgū laika gaitā nav augusi. Pieņemu, ka politiķiem ir jācīnās par to, kāda valoda jāzina apkopējām. Lai veselība šīm smagā darba veicējām, bet ir jācīnās vispirms par latviešu bērnu konkurences un kvalificēta darba karjerspējām un viņu palikšanu dzimtenē. Par to, lai viņu likteņi netiek salauzti.

Vissliktākais, ko Latvija spēja izdarīt, veidojot savu valsti, bija sadalīt izglītības sistēmu. Etniski, kulturāli, reliģiski un lingvistiski dažādi - tādi mēs esam. Mums nav nevienas universāli vienojošas platformas.

Situācijā, kad ir jāpiedāvā vismaz viena šāda saliedējoša platforma, kura tradicionāli ir viena skola visiem, Latvija kaunpilni izvēlējās iet konfliktu risku pilno segregācijas ceļu.
Tagad Latvija ir saņēmusi visu segregētas izglītības seku komplektu. Tas, ka darba tirgū tiek pieprasīta krievu valoda, pirmkārt un galvenokārt ir ieraduma sekas. Ir izaugusi segregēto skolu jaunā paudze. Krievu skolas absolvents, kas vada savu biznesu, ir pieradis pie etniski izolētas vides, kādā viņa personība ir veidojusies. Savā biznesā šo ieradumu viņš turpinās, veicot savu minietnisko tīrīšanu un veidojot savu firmu kā krievisku vidi tieši sava privātā komforta dēļ.
Segregētā izglītība ir radījusi arī etniskā konflikta riskus, jo visvieglāk nīst ir to, ko nepazīsti. Tā ir veidojusi lielisku augsni, lai politiski un ideoloģiski manipulētu ar jauniem cilvēkiem, kuri auguši etniski izolētā vidē.
Tikmēr vietējo Kremļa sponsorēto spēku spēja saprast un izmantot Latvijas izglītības sistēmas kroplumu ir izkopta līdz pilnībai. To ilustrē ne tikai darba sludinājumi, bet arī jauniešu pūļi 9.maija karnevālā pie Uzvaras pieminekļa.
Valda Meldera twittera mikroblogs saka: „21.gs. izglīt. fokuss: No 3R (lasīšana/rakstīšana/rēķināšana) uz 4C: collaboration/communication/critical thinking/creativity." Sadarbība, komunikācija, kritiska domāšana, radošums. Un vispirms - vienādas iespējas visiem.
To var nodrošināt viena skola ar vienu mācību programmu, kura piedāvā līdzvērtīgas prasmes visiem un izteikti mazinot diskriminācijas riskus un radot savstarpēju sapratni.
Pieņemu, ka šis viedoklis kaitinās gan liberālo fundamentālistu Ķīli, gan daudzās latviešu filoloģes Saeimā, kurām pienācis pēdējais laiks saprast, ka latviešu valodas mācīšana ir nepietiekams, bet etniski segregētas izglītības vidē, pat kontrefektīvs instruments saliedētas sabiedrības radīšanā.
Ceru, ka manu viedokli izlasīs tie, kas spēj nejaukt cēloņus ar sekām un kuri vēlas, lai, gādājot par krievu kopienas labsajūtu, arī latviešiem Latvijā tomēr būtu nākotne.

Autore ir komunikācijas risku analītiķe 

Parastais fašisms jeb par latviešu rindu tīrību (krievu šovinisms pret latviešiem)

Saeimas deputātes Irinas Cvetkovas nacistiskās domāšanas plaisas
 http://www.ir.lv/2013/6/21/parastais-fasisms-jeb-par-latviesu-rindu-tiribu

Rita Eva Našeniece 21.jūnijs 2013 

 Bija tāds cilvēks. Viņu sauca Benito Musolīni un viņa dzīvi varētu dēvēt par samērā aizraujošu, ja vien viņš to nebūtu beidzis diezgan nožēlojami un pēc nāves izkārts aiz kājām pie laternas staba. Tad, lūk, 1932. gadā viņš publicēja ideoloģisku manifestu, kurā vēstīja, ka fašisms nav režīms, bet gan ideoloģiska doktrīna. Pārtulkojot vienkāršrunā - fašistiskas valsts var arī nebūt, bet zināms domāšanas veids var brīvi attīstīties.
Saeimas deputāte Irina Cvetkova Vašingtonā starptautiskās organizācijas „Pasaule bez nacisma" konferencē apgalvoja, ka Latvijā par neonacisma atdzimšanu liecinot tas, ka Latvijas pilsonība tiek piešķirta Austrālijā, Jaunzēlandē un Brazīlijā dzīvojošiem latviešiem.
Kā rakstīts publikācijā interneta medijā „Kasjauns.lv", saskaņiete ir īpaši noraizējusies par latviešu pilsoņu rindu tīrību, kuras var pieķēzīt neīstie un nelojālie latvieši - pēc kara pāri okeānam aizbraukušie Latvijas pilsoņi. Cvetkova ir satraukusies, ka mūsu valsts pilsonību nedrīkst piešķirt „apšaubāmiem cilvēkiem". Aizdomīgi viņi šķiet visi, sākot jau no baptistiem, bet, protams, ka masveida apšaubāmie ir tie, kuri bēguši no sirsnīgajiem, kazačoku lecošajiem un mīļajiem atbrīvotājiem.

Īpaši viņu nomoka domas par gigantiskām leģionāru pēcteču masām, kas ieplūdīs latviešu rindās un kuru asinīs noteikti riņķo nacistiski, sirsnīgos atbrīvotājus nīstoši gēni.

Domāju, ka politvēstures mīlēšanas periods manā dzīvē sen jau ir palicis aiz muguras, dodot vietu interesei par stratēģiskiem politiskiem risinājumiem nākotnei, bet, nekad nesaki nekad, īpaši, ja uzvējo iepuvusi vēstures Getliņu smaciņa. Jā, patiesi, ne tik senā vēsturē ir analogs, kad kādas valsts pilsoņi un to pēcteči tika atzīti par neatbilstošiem pilsonībai, kas agrāk viņiem un viņu senčiem kādā valstī ir bijusi gadsimtiem!
1935. gadā nacistiskajā Vācijā tika izdotie antisemītiskie Nirnbergas likumi, par kuru izsludināšanu publikai tika vēstīts Nirnbergas pasākumā, kādus nacisti ar lielu vērienu regulāri rīkoja propagandas nolūkos. Jā, tie paši vien, kas tik efektīgi attēloti Lēnijas Rīfenštāles dokumentālajā filmā.
Atšķirībā no šī aci valdzinošā krāšņuma Nirnbergas likumi bija neglīti un necilvēcīgi. Pēc 1933. gada, kad Hitlers nāca pie varas, nacisma ideoloģija tika ieviesta likumdošanā. Likumi tika pārrakstīti un rakstīti no jauna, lai vērstos pret nevēlamām pilsoņu grupām, ieskaitot politiskos vai iespējamos politiskos pretiniekus un neāriešus. 12.septembrī Gerhards Vāgners, ārsts un vadošs nacistu partijas aktīvists, paziņoja, ka drīz stāsies spēkā likums, kas „aizstāvēs vācu asiņu tīrību". „Vācu goda un asiņu tīrības aizsardzības likumam" sekoja otrs - „Reiha pilsonības likums", kas klasificēja āriešus, kā pilsoņus (Reichbürger), bet neāriešus kā valsts piederīgos (Staatsangehörige) neatkarīgi no tā, ka viņiem un vecākiem šī pilsonība ir bijusi. Faktiski notika pilsonības atņemšana tiem, kuri neatbilda likuma prasībām.

Šī diezgan pretīgā vēstures kāzusa sekas mēs visi zinām. Vēsture nemēdz atkārtoties pilnīgi precīzi, tā maina apģērbu pēc modes un uzliek dažādas maskas, bet domāšanas veids paliek.

Tēze - kādreiz bijušie Latvijas pilsoņi un to bērni ir nederīgi šai pilsonībai, jo nav vēlējušies palikt okupētā teritorijā - ir visai nepārprotama. Īpaši ņemot vērā, ka tajā pat laikā okupējošas varas organizētiem kolonistiem pilsonības iegūšana tika vislielākajā mērā augstsirdīgi un starptautiskām konvencijām neatbilstoši dāvināta.
Saeimas deputāte Irina Cvetkova uzskata, ka Latvijas demokrātijas celtnē parādījušās nacistiskas plaisas, raksta mediji. Palasot, ko deputāte Cvetkova ir vēstījusi medijiem, ir grūti nepiekrist.
Nacistiskas plaisas tiešām ir radušās. Zem sarkanās un īpaši kantainās deputātes Cvetkovas matu ķiveres.
Autore ir komunikācijas risku analītiķe

Laiks Latvijai pieaugt (pret Latvijas pārkrievošanu)

Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots
 http://www.ir.lv/2012/2/13/laiks-latvijai-pieaugt

Rita Eva Našeniece 13.februāris 2012 

 Amatpersonu un viedokļu līderu dramatiskā brīnīšanās par to, kā pēc 20 neatkarības gadiem ir iespējams referendums, ir absurda. Atbilde ir vienkārša: tieši jūsu vadītajā valstī ir izaugusi segregētu izglītību ieguvusi jauna paaudze. Ja izglītība atsevišķos aizgaldos sašķiro tautības, ideoloģiski manipulatori, līdzīgi kreisajam ekstrēmistam Lindermanim, viegli var uzkurināt etnisku agresiju. Ir viegli būt agresīvam pret to, kuru nepazīsti. Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots.
Latvietis ir sev iegalvojis, ka brīdī, kad visi nelatvieši, kas dzīvo Latvijā, iemācīsies latviešu valodu, etniskā rīvēšanās Latvijā beigsies. Arī krievi , impēriskajā ideoloģijā audzināti, uzskata, ka divvalodība izbeigtu visas problēmas - jo visi (un ne tikai krievi) labi saprot, ka divvalodība nozīmē krievu valodas vienvalodību un faktisku integrāciju uz krievu valodas bāzes.

Lai nebūtu konflikta, latvieši varētu vienkārši palikt par krieviem. Tā ir darījušas daudzas asimilētās Krievijas tautas, pakļaujoties krievu tautas varenai vēsturiskajai misijai.

Abas puses valodas jautājuma risināšanu redz kā konflikta izbeigšanu.

Aparteīda ražošana

Valodas zināšanas nenozīmē spēju sadarboties. Valodas mācīšana segregētā, ideoloģiski raibā sistēmā, sapratni nenodrošina. Izglītība ir tradicionāla platforma, kurā jauniem cilvēkiem valsts piedāvā augt kopā.
Latvijā bērni pa tautībām tiek sašķiroti bērnudārzā. Kopš sašķirošanas brīža viņi sāk augt vismaz divās pasaulēs, kur viņiem tiek nodrošināts viss - izglītība, informācija, korporatīvie kontakti, ideoloģija. Eiropas tautām tradicionālā platforma, kas XX gadsimtā ir nodrošinājusi savstarpēju sapratni - kopīga izglītība -, Latvijas jaunajai paaudzei ir liegta.
Latvijas segregētajā izglītības sistēmā krievu skolās mācās procentuāli lielas, vēsturiski svaigi ieradušās minoritātes masas, kuru vecāki ir dzīvojuši ļoti specifiskos kolonizācijas apstākļos. Tā bija jauna kultūra, kura imperiālismu uztvēra organiski un sevi kā agresorus nejuta. Šajā kultūrā pavisam labticīgi imperiālisms nebija imperiālisms. Šai psiholoģijai neatkarīgās Latvijas laikā nebija iespējas iznīkt, jo nekas cits, kā segregēta izglītība netika piedāvāts. Šādā vidē valodas apmācība tiek uztverta kā pazemojums. Tā nav organiska nevienam un rada pretēju efektu. Tā tas ir noticis ar latviešu valodu. Etniski sašķeltajā s skolās, kur bērni jau agrīnā vecumā tika sašķiroti krievvalodīgajos un latviešos, ir divas pasaules, kurām Latvijā tiek piedāvāts viss, lai tās nesatiktos.

Agresija kā segregācijas efekts

Segregācija nav valodas jautājums. Aparteīdu var veidot, balstoties uz jebkuru atšķirību. Komunikācija nav tikai valodas jautājums.
2011.gada 21.novembrī dinamiskajā daudzmiljonu Indijas pilsētā Mumbajā nežēlīgi tika nogalināti divi jauni puiši. Viņi aizstāvēja meitenes no seksuālas uzmācības uz ielas, sauktas „eve teasing". Šāda veida uzmācība Indijā un daudzviet Dienvidaustrumāzijā ir izplatīta. Tādēļ jaunas meitenes pat radinieku pavadībā bieži baidās iziet uz ielas. Mumbaja tradicionāli tika uzskatīta par sievietēm drošu pilsētu, taču pēdējo gadu laikā situācija ir mainījusies.
Tūkstošgades sākumā Indijā strauji izplatījās viedoklis par segregētās dzimumu izglītības priekšrocībām. Tas atbilda jau mazliet vājinātajām patriarhālās pasaules tradīcijām, bet šoreiz tam bija moderns un zinātnisks pamatojums. Argumenti bija reāli - meiteņu skolu skolniecēm bija daudz labākas sekmes tradicionālajos puiku priekšmetos - fizikā, matemātikā un sportā, bet zēnu skolu skolniekiem bija spoži sasniegumi mākslā, literatūrā un valodās. Skolotāji atklāja, ka viņiem šādā vidē strādāt ir daudz vieglāk. Prasme audzināt nebija vajadzīga, pietika ar prasmi izglītot.
Bērni no pirmsskolas sagatavošanas tika sadalīti daudzsološākajā sistēmā, taču bija kāds blakusefekts. Lai gan sekmes un uzvedība uzlabojās, radās jauna problēma. Jaunie cilvēki, kas bija piedzimuši tradicionāli dzimuma ziņā segregētā un uz vīrieša autoritāti orientētā pasaulē, patiešām mācījās un uzvedās labāk dzimumu ziņā sadalītās izglītības iestādēs. Bet vienlaicīgi viņi nokļuva lielās sociālās komunikācijas grūtībās ārpus skolas, jo adekvāti uzvesties un strādāt spēja tikai segregētās grupās. Dzimumi, kas atradās publiskā vidē - uz ielas, iepirkšanās vietās, transportā un darbā, nespēja normāli komunicēt. Tāpēc jaunas sievietes aizvien biežāk kļuva par uzmācīgu komentāru, nepiedienīgu pieskārienu un provokatīvas uzvedības upuriem. Cilvēki, šķirti no bērnības un zaudējuši vienīgo platformu, kurā tie var augt kopā un saprast citam citu, kļuva par agresoriem un upuriem.
Augstākā mērā šķirtas audzināšanas piemērs ir Ziemeļīrija. Tur 95% bērnu apmeklē vai nu katoļu skolas vai sabiedriskās, tā sauktās pārraudzītās (controlled) skolas, kurās mācās protestantu bērni. Lai gan abas skolu plūsmas sevi dēvē par atvērtām, tās faktiski ietver bērnus no divām tradicionāli naidīgām reliģiju grupām. Lai gan ir valsts noteikti programmas satura standarti, tomēr tieši tāpat kā Latvijā ir gandrīz neiespējami nodošināt vienādu saturisko pasniegšanu vairākos priekšmetos, jo īpaši tajos, kas saistīti ar reģiona vēsturi. Tradicionālā izglītības sistēma Īrijā darbojas kā konfliktu atražojoša sistēma.
1985.gadā aktīvisti no bērnu vecāku vidus nodibināja Ziemeļīrijas Integrētās izglītības padomi (NICIE), kura bija par kopējo izglītības platformu bērniem. Pirmā integrētā skola Ziemeļīrijā tika nodibināta 60.gados, tomēr tā ilgi bija vienīgā. Sākot ar astoņdesmito gadu otro pusi, jo īpaši 90.gados un šā gadsimta sākumā, kopīgās plūsmas skolu skaits strauji auga. Pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā NICIE un kopīgās izglītības advokāti ir veikuši ilgstošu, bet ļoti sekmīgu komunikācijas kampaņu.

Pēdējo aptauju rezultāti rāda, ka deviņi no 10 Ziemeļīrijas bērnu vecākiem atbalsta integrētu izglītību, nevis tradicionāli segregētās skolas.

Tas ir necerēts progress sabiedrībā, kas vēl pirms 30 gadiem ticēja, ka vienīgā pašsaglabāšanās forma ir segregācija.

Eiropa: integrētās skolas kā platformas

Eiropas XX gadsimta otrās puses tradīcija ir piedāvāt skolu kā kopīgu sadarbības platformu. Skola ir viens no būtiskākajiem konflikta mazināšanas faktoriem.
Antisemītisms Eiropas vēsturiskajā tradīcijā zēla un plauka līdz pat XX gs. vidum. Pat XIX gs. beigās ebreju bērnu komunikācija un izglītība kopā ar neebrejiem bija praktiski neiespējama. Fašistiskās Vācijas uzvaras gājiena laikā antisemītisms visspēcīgāk izpaudās tradicionālos reģionos, kur reliģiskais un etniskais dalījums bija īpaši strikts. Turklāt, kā tas, piemēram, notika Polijā, bieži to demonstrēja nācijas, kuras pašas smagi cieta no fašistiskā režīma.
Eiropas valstis, kur izglītības integrācija bija attīstījusies agri un kur jau pirms Otrā pasaules kara plašās vidusšķiras bērni mācījās kopā, antisemītisms iznīka ātri. Tā tas notika Holandē un Dānijā, kuras, neskatoties uz nacistu okupāciju, veica virkni sabiedrības organizētu ebreju glābšanas pasākumu. Holandē 10% iedzīvotāju bija vienā vai otrā veidā iesaistīti pagrīdes aktivitātēs un ebreju glābšanā. To darīja sabiedrības elite, bagātie rūpnieki, inteliģence, garīdzniecība un pat pašvaldību administrācijas darbinieki.
Arī Dānijā nacionālā administrācija panāca ebreju faktisku aizsardzību. Dānijā netika ievesta dzelteno zvaigžņu sistēma un neviens pret ebrejiem vērsts likums netika izdots. Kad 1943.gadā nacistu spiediens kļuva īpaši brutāls, dāņi paspēja 7500 no saviem 8000 ebrejiem evakuēt uz Zviedriju speciālas glābšanas operācijas laikā. Daļa no 500 atlikušajiem krita nacistu rokās. Tad dāņi nekavējoši noorganizēja Sarkanā Krusta glābšanas komisiju, kas sekoja internētajai grupai un nepieļāva savu ebreju tautības pilsoņu nokļūšanu nāves nometnēs.
Eiropa ir multilingvāla, multietniska un reliģiski raiba. XXI gadsimts ir radījis informatīvo telpu bez nacionālām robežām. Skola bieži vien ir vienīgā kopīgā platforma, ko valsts par piedāvāt cilvēkiem. Bieži tā ir palikusi par vienīgo iespēju augt un mācīties sadarboties. Tā rada pieradumu lietot arī citas valodas informācijas produktus.
Knuts Volebeks, EDSO nacionālo minoritāšu augstākais komisārs, savā 2009.gada 29.janvāra runā Dienvidaustrumeiropas universitātē Maķedonijā teicis: „ Izglītība ir saite, kas mūs vieno. Tieši skola ir tā, kur dažādu tautību skolēni satiekas un saprot, ka citādāks nenozīmē ienaidnieku. Patiesībā tieši skolā dzimst daudzas draudzības, kuras ilgst visu mūžu. Skolā tiek apgūta otrā un trešā valoda un tiek iepazītas jaunas kultūras."

Latvija kā „integratoru" upuris

Latvijā, kopš neatkarības iegūšanas nevienā skolā, kaut vai pilotprojekta veidā, netika piedāvāta kopīga audzināšanas un izglītošanās iespēja. Neviens no viedokļu līderiem, ieskaitot veiksmīgo Briseles amatā iepilotējušo Nilu Muižnieku, pat neiepīkstējās par sašķeltās izglītības sistēmas sekām.
Starp Latvijas izglītības dezintegrācijas arhitektiem ir gan pirmais EDSO komisārs nacionālo minoritāšu lietās Van Der Stūls, gan Krievijas politikas revanšistiskie spēki, kam bija svarīgi, lai Latvijā paliek impēriskajiem centieniem uzticīga minoritāte un ideoloģiski kontrolēta jaunā paaudze.

Tomēr pirmkārt un galvenokārt segregētās izglītības arhitekti bija šeit uz vietas. Gan valsts pārvaldē, gan pārliberalizētajā un patstāvīgi domāt nespējīgajā akadēmiskajā vidē.

EDSO 1996.gada Hāgas rekomendācijas konkrētai tranzīta valstu grupai Latvijā tika uztvertas kā Svētie raksti. Piedāvāto risinājumu riski netika analizēti. Hāgas rekomendācijas tika rakstītas abu bijušo impēriju metropoļu - Serbijas un Krievijas nekaitināšanai, nodrošinot īstermiņa pasākumus iespējamā (vai it kā iespējamā) etniska konflikta risināšanai. EDSO dokumenti to dēvē par „tādas minoritātes tiesību nodrošināšanu, kura blakus valstī ir mažoritāte". Latvijas gadījumā tas nozīmēja nodrošināt priviliģētās minoritātes tiesības bijušajai vadošajai nācijai. Tas varētu būt tikai emocionāls faktors, ja šī minoritāte nebūtu ļoti lielā skaitā ieradusies pavisam nesen un caurskalota ar pilnīgi citu ideoloģiju.
EDSO koncepts pēc 2002.gada etniskajiem nemieriem Maķedonijā un 2010.gada nemieriem Kirgizstānā ir mainījies, un Hāgas rekomendācijas tiek pasniegtas kā viedoklis, kas tika pausts noteiktos laikmeta diktētos apstākļos.

Atbildes uz populārākajiem jautājumiem

Latvijā integrētās izglītības izpratne ir pilnīgi izkropļota, tāpēc atbildu uz iespējamiem jautājumiem.
Vai bilingvālā izglītība nozīmē segregētu izglītību?
Nē, tieši otrādi. Principā bilingvālās izglītības mērķis ir savienot, nevis šķelt. Bilingvālas programmas pasaulē tiek izmantotas, lai pirmskolas un sākumskolas bērnus integrētu skolā, kurā no noteikta vecuma viņi mācīsies kopā ar citas tautības bērniem. Piemērs, „spāniski runājošie" ASV štati. Pirmskola, sākumskola bilingvālas, tālāk - viena skola visiem.
Vai integrēta izglītība ir parasta skola ar mācībām vienā valodā?
Īstenībā nē. Šādā skolā ir gan lingvistiskā, gan psiholoģiskā komponente, kas nodrošina pilnīgu adaptāciju, jo īpaši mazākuma grupai. Starp citu, mazākuma grupa ne vienmēr ir minoritāte. Skolā jābūt skolotāju palīgiem, bilingvāliem psihologiem, konfliktu risināšanas speciālistiem un, pirmkārt, spējīgiem pedagogiem - audzinātājiem.
Vai forsēta latviešu valodas apguve palīdzēs sveštautiešiem integrēties?
Nē, segregētā sistēmā valodas apmācība nav organiska. Ja turklāt notiek ideoloģiskas manipulācijas, tā var tikt uzskatīta par varmācību. Piemērs, cilvēks, kas audzināts šādā skolā, savā biznesā darbā principiāli pieņems tikai krieviski runājošos, bet latviskā vidē kopumā jutīsies traumatiski un nekomfortabli.
Vai iespējama asimilācija, apmeklējot integrētu skolu?
Nē, un to pierāda pasaules prakse. Integrēta izglītība bērnam nodrošina bilingvālu adaptāciju, tālāku savas valodas, literatūras un kultūras apguvi. Turklāt apkārt eksistē informatīvā un kultūrtelpa un/vai ģimenē runā dzimtā valodā. Nelatvietis, kurš pēc bilingvālas adaptācijas no 12 gadu vecuma mācīsies kopā ar visdažādāko valodu bērniem latviešu valodā, par latvieti nekļūs.
Vai padomju laika divplūsmu skola ir kopīga skola?
Nē, tā ir segregēta sistēma zem viena jumta. Pieņemu, ka ļoti nepatīkama sistēma.
Vai kopīga informatīvā telpa spēs aizvietot kopīgu skolu?
Nē. Kopīgu informācijas telpu rada cilvēki. Pieņēmums, ka divas segregētas kopienas ražos un lietos kopīgu informācijas produktu, ir maldīgs. Tieši tāpēc naiva un nereāla ir ideja par „patiesās informācijas" kanālu krievu mediju lietotājiem. Informatīvās un kultūras telpas izvēle un lietošana veidojas agrā bērnībā. Segregētā sistēmā nav vajadzības pēc informācijas telpas dažādības.
Vai šāda skola ir iespējama Latvijā?
Lai Latvija atgrieztos Eiropas izglītības un konfliktu novēršanas tradīcijā, ir vajadzīga politiskā griba. Nacionālkonservatīvie savā referendumā uzsvēra valodas zināšanas. Liberāļi ir iestrēguši savās iepriekšējo dekāžu kļūdās, nespējot atmudžināt bilingvālās izglītības sekmes no segregācijas traģēdijas. Nominālie kreisie, de facto impēriskie revanšisti, lieliski izprot draudus, ko šovinisma ideoloģijas atražošanai nestu kopīga, visus vienojoša izglītības sistēma. Un tieši tāpēc to nepieļaus.
Ko darīt?
Runāt ar visiem, kas šeit nevēlas Biškeku, Ošu, Tetovo. Ticu, ka tādu ir daudz. Neatkarīgi no tautības. Bērni ir mūsu nākotne, nevis mūsu fobiju un agresijas tālāknesēji.
Laiks pieaugt.
Autore ir komunikācijas risku analītiķe 

Sadalītās skolas kā reveranss agresoram

Raksts tapis pēc runas starptautiskā konferencē "Izglītība, kas vieno"
 http://www.ir.lv/2012/9/12/sadalitas-skolas-ka-reveranss-agresoram

Rita Eva Našeniece 12.septembris 2012

 Pirms gada jutos kā pēdējā (un vienīgā) mohikāne, kuru uztrauc sašķeltā izglītības sistēma, bet tagad lietas mainās. Tas, kas likās normāls un neizbēgams, tagad tāds vairs nešķiet.
Lai saprastu, kā veidojās šodienas segregētās izglītības sistēma Latvijā, ir jāatgriežas divdesmit gadu pagātnē 90.gados, kad Eiropas politiskā doma drudžaini meklēja mehānismus, kas uz karstām pēdām ar nemilitāriem līdzekļiem mazinātu bruņota konflikta iespējas. Miers ar militāriem instrumentiem tika nodrošināts, bet ar to nepietika un bija jāmeklē papildu iespējas, kas konfliktam neļautu uzliesmot. PSRS bija beigusi eksistēt, Dienvidslāvijas karš gāja uz beigām. Bija jauna, multilaterāla struktūra - Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, kura bija šo drošības instrumentu meklējumos.
Tādejādi starp Latvijas dezintegrētās izglītības arhitektiem nokļuva pirmais EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu lietās Makss van der Stūls. Latvija bija viena no valstīm, ar kurām komisārs strādāja „klusās diplomātijas" ietvaros. EDSO 1996.gada Hāgas rekomendācijas konkrētai tranzīta valstu grupai Latvijā tika uztvertas kā Svētie raksti. Rekomendācijas piedāvāja segregētu izglītības sistēmu ar bilingvālu valodas apmācību. Hāgas rekomendācijas tika rakstītas abu bijušo impēriju metropoļu - Serbijas un Krievijas nekaitināšanai.

Hāgas rekomendācijas van der Stūla mandātu apraksta sekojoši: "Viņa uzmanība, pirmkārt, ir fokusēta uz situācijām, kurās iesaistītas personas, kas pieder pie nacionālām/etniskām grupām, kuras sastāda skaitlisko minoritāti vienā valstī, bet vienlaiku sastāda arī skaitlisko vairākumu otrā valstī, tādejādi izraisot katras valsts valdības interesi un radot potenciālu starpvalstu spriedzes avotu."

Tulkojot cilvēciskā valodā - segregēta izglītība tiek ieviesta, lai agresorvalsts netiek kārdināta izmantot bruņotu spēku.

Tā ir mana liriskā atkāpe, lai iznīcinātu mītu par rūpēm par visu zemju minoritāšu labklājību.
Netika ņemts vērā, ka bijusī valdošā etniskā grupa, kura pēkšņi kļuvusi par minoritāti, ir caurskalota ar citu ideoloģiju un vēsturisko mitoloģiju. Nebija izvērtēti potenciālie riski, ko šāda automātiska izglītības segregācija izraisīs nākotnē. Valdošā etniskā grupa, kas piepeši bija kļuvusi par minoritāti, palika tajā pašā skolu sistēmā ar vēlākām modifikācijām.
Latvija izvēlējās nodrošināt valsts apmaksātu izglītību ne tikai bijušajai valdošajai nācijai, bet veselam sarakstam citu minoritāšu. Tas bija neparasti Eiropai, dārgi, jauki, bet segregācijas mazināšanai tas neko nedeva. Gravitācijas mehānisms saglabājās un šo skolu beidzēji ārpus skolas un ģimenes vides pievienojās krievvalodīgajai, retāk latviešu pasaulei.
Tas bija dabiski - liela Latvijas iedzīvotāju grupa bija ieradusies vēsturiski pavisam nesen, un labticīgi ticēja visām impērijas priekšrocībām. Tā bija grupa ar jauktu etnisku identitāti, kas socializēja krieviski un nekad nebija jutusies kā minoritāte. Latvijas teriorijā PSRS laiku minoritāte, proti, latvieši apmainījās lomām ar mažoritāru masu. Tas bija abpusēji traumējoši. Lomu maiņa abām pusēm uzlika jaunus pienākumus un tiesības, ko neviena no tām nav spējusi pieņemt un realizēt.
EDSO pieeja izglītībai pēc 2002.gada etniskajiem nemieriem Maķedonijā un 2010.gada nemieriem Kirgīzijā ir mainījusies. Hāgas rekomendācijas tiek komentētas kā viedoklis, kurš tikai pausts konkrētos laikmeta apstākļos. Van der Stūls 1995.gadā uzsvēra, ka „izglītība ir ļoti svarīga, lai saglabātu un padziļinātu nacionālo identitāti". Pašreizējais Augstais komisārs minoritāšu jautājumos Kurts Vollebeks šogad Skopjē - Maķedonijas parlamentā - sevi sauca par „integrētās izglītības čempionu" un uzsvēra, ka ir vajadzīgas kopīgas skolas. Citēju - „separētām skolām ir tieksme saglabāt etniskos stereotipus un aizspriedumus. Mums jārada kopīga telpa jauniešiem".
Tomēr ir redzams, ka uz Latviju tik veselīgās Vollebeka rekomendācijas pagaidām nav tikušas attiecinātas. Varam paši izteikt minējumus, kādēļ, jo konflikta atražošanas mehānismi sadalītā izglītības sistēmā visur darbojas vienādi.

Tomēr domāju, ka ar izdzīvošanas instinktu apveltītai nācijai nevajag Vollebeku vai van der Stūlu, lai zinātu, kas ir jādara.

Protams, Krievijas politikas revanšistiskajiem spēkiem ir svarīgi, lai Latvijā paliek impēriskajiem centieniem uzticīga ideoloģiski kontrolēta jaunā paaudze. Bet šo jauno paaudzi Latvija viņiem ir pati uzdāvinājusi. Visupirms segregētās izglītības arhitekti bija šeit uz vietas. Gan valsts pārvaldē, gan patstāvīgi domāt nespējīgajā akadēmiskājā vidē, kura intelektuāli nekritiski barojās no 90. gadu neoliberālās domas. Cilvēki viedoja savas akadēmiskās un profesionālās karjeras, īpaši cerot uz siltiem ministriju krēsliem Latvijā un vēl siltākiem krēsliem Eiropas institūcijās.
EDSO Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos institūcija izslimo segregēto skolu slimību, bet Latvija, kura kādreiz steidzās Hāgas rekomendācijas izpildīt izcilā veidā, kļūstot par segregēto skolu teicamnieci, patlaban izbauda segregācijas traģismu.
Latvijā esam dažādi: reliģija, kultūras un vēstures mantojums; vēstures interpretācija. Mediju telpa ir sadalīta. Latviskā mediju telpa, pateicoties savdabīgajai Latvijas likumdošanai un valsts attieksmei, atrodas uz izmiršanas robežas. Tā ir neliela valstī pieejamās informatīvās telpas daļa. Saglabājas un padziļinās segregācija darbavietās, jo segregētās skolas ir jau beigusi jauna paaudze, kura mēģina palikt savā dabiskajā etniski sadalītajā komforta zonā.

Vajadzība saglabāt skolā pierasto krievvalodīgo vidi ir radījusi jaunu diskriminēto grupu. Tā ir „politiski nekorekta" un Latvijas Cilvēktiesību aizstāvji par šo fenomenu kautrīgi nerunā. Tiek diskriminēti latviešu skolu beidzēji.

Darba sludinājumos tiem, kuru krievu valodas zināšanas nesasniedz dzimtās latviešu valodas zināšanu prasmi, proti, jaunās paaudzes latviešiem, tiek piedāvāti mazliet vairāk par pusprocenta no darba tirgus iespējām. Gandrīz visos sludinājumos krievu valoda tiek prasīta labā līmenī, proti, līmenī, kurā šo valodu latviešu skolās nepasniedz.
Krievu skolas patlaban sagatavo darbaspēku reālajam darba tirgum, turklāt pilnīgi par valsts līdzekļiem, bērnu vecākiem nemaksājot neko, faktiski veidojot priviliģētu skolu sistēmu. Kamēr jaunietis no Latvijas provinces nesekmīgi meklē darbu savā dzimtajā vietā un Rīgā, krievu skolu beidzēji šo laiku var sākt izmantot praksei vai reālam darbam, iegūstot daudz labāku karjeras attīstības atspērienu. Tas nodrošina jaunu fenomenu - nākotnes profesionālā elite būs krievu skolu beidzēji.
Tajā pašā laikā lauku reģionos un internetā darbojas kriminālas rekrutētāju grupas tieši šīs latviski runājošās grupas iesaistē gan cilvēktirdzniecībai, gan kriminālās aktivitātēs. Latvijas Cilvēktirdzniecības apkarošanas eksperti brīdina, ka 95% no upuriem ir latvieši vecumā no 18 līdz 21 gadam.
Krievu valodas prasība darbavietās visbiežāk nav saistīta ar darba raksturu. Tā ir etniskās komforta zonas saglabāšanas prasība. Cilvēki turpina savu skolā pierasto etniski sadalīto vidi tālāk savās darbavietās. Latviešu valodas zināšanas nenozīmē spēju sadarboties. Krievu skolas ir bagātīgi appludinātas ar Krievijā izdotām mācību, vispirms jau vēstures, grāmatām.
Valodas mācīšana segregētā, ideoloģiski pretrunīgā sistēmā neatrisina problēmu. Ir radīta stikla siena, kas padara karjerpotenciālus darbus ārpus valsts sektora grūti pieejamus jaunajiem latviešiem. Ārpus mediju, izglītības, kultūras un nelielā valsts darba tirgus latviešu jaunietim iegūt darbu ir niecīgas. Tas ir kā ledus gabals no noveles ‘'Nāves ēnā", kas kūst aizvien mazāks.
Vienīgā kopīgā XXI gadsimta Eiropai piemērotā, nediskriminējošā un vienojošā platforma ir izglītība. Neko oriģinālāku piedāvāt nevar. Tie nav beisbola klubi, hokeja klubi un kopīgie māla putniņu apkrāsošanas pulciņi. Tas nav birums ar sīkprojektiem, ko par Eiropas naudu finansē kāda ministrija.
Gan tiem, kas par to sapņo, gan tiem, kas ar to baida, jāsaka, ka skolas asimilāciju nerada. Ir daudz spēcīgu identitāšu platformu - ģimene, kultūra, vēsture, reliģija, mediji, valoda. Skola ir tikai viena no identitāšu platformām, bieži vienīgais kopīgais ķieģelītis visu citu daudzo individuālo ķieģelīšu vidū. Ja to izņems, siena var sabrukt.
Segregēta izglītība var likties ērta uz brīdi, bet tai ir pārāk daudz neglītu seku gan bērna, gan valsts nākotnē. Bērniem būs jadarbojas etniski jauktā vidē, un ir godīgi viņus šai videi sagatavot laikus. Saprātīga nacionāla valsts neveido neveselīgu situāciju ar paralēlām pasaulēm vienā ģeogrāfiskā teritorijā.
Autore ir komunikācijas risku analītiķe

Virkne nāves gadījumu Lemberga tuvākajā lokā

http://bnn.lv/virkne-naves-gadijumu-lemberga-tuvakaja-loka-112307
BNN, 2013.g.28.maijs

Kad Ventspils iedzīvotājiem vaicā par to, vai pašreizējam pilsētas saimniekam ir kāds nopietns konkurents šī gada pašvaldību vēlēšanās, lielākā daļa no viņiem atbild: «Kādas muļķības tu runā – viņš taču ir mūžīgs.» To gan nevar sacīt par cilvēkiem ap viņu. Viņi ir mirstīgi, un, kā mēdza teikt Volands slavenajā Bulgakova darbā, reizēm pēkšņi mirstīgi.
Kā liecina aģentūras BNN apkopotā informācija, Aivara Lemberga «valdīšanas» laikā viņam tuvu stāvošu cilvēku lokā bijuši 13 nāves gadījumi. Tie visi bijuši vai nu pēkšņi, vai dīvaini, bet bieži vien gan pēkšņi, gan dīvaini vienlaikus.
«VDK roka»
Pirmais 1996.gadā no sirds nepietiekamības mira Andrejs Zalāns, kurš 90.-to gadu sākumā ieņēma Ventspils domes priekšsēdētāja pirmā vietnieka amatu. Viņam bija tikai 38 gadi.
Pilsētā pie Ventas Zalāns ieradies astoņdesmito gadu vidū, lai vadītu Valsts drošības komitejas (VDK) jaunās ēkas celtniecību. Kā zināms, tolaik šādos darbos nejauši izvēlētus cilvēkus neņēma. Proti, var secināt, ka Zalānam iepriekš bijusi saistība ar VDK un tas, iespējams, izskaidro, kāpēc viņš kļuvis par Aivara Lemberga galveno vietnieku. Tas savukārt iezīmē arī Lemberga iespējamo «draudzību» ar VDK.
Tieši Zalāna idejas iedvesmoja uzņēmuma Venceb dibināšanu. Minētais uzņēmums nodarbojās ar projektēšanas un celtniecības darbiem un savulaik uzvarēja vairākos miljonus vērtos iepirkumu konkursos Ventspils brīvostā un pašvaldībā.
Jāatzīmē, ka pēc Andreja Zalāna nāves Lembergam nav pazudusi saikne ar Zalānu ģimeni. Viņa dēls – jurists Mārtiņš Zalāns kļuva par valdes locekli šobrīd nu jau maksātnespējīgajā Latvijas Krājbankā, kurā, kā zināms, Aivaram Lembergam bijusi liela ietekme. Savukārt Zalāna sieva ir ieņēmusi dažādus amatus ar Ventspils mēru saistītos uzņēmumos.
Dāsnais kursabiedrs
Gadu vēlāk 46 gadu vecumā no sirds nepietiekamības mirst Vitāls Lejiņš, kurš mantojumā Lembergam atstājis savus divus – trīs miljonus latu. Šāda neredzēta dāsnuma iemesli skaidroti Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas grāmatā Kas ir Lembergs? Ventspils mēra ceļš uz naudu un varu. Saskaņā ar grāmatas autoru izpētīto informāciju, Lejiņš un Lembergs bijuši kursa biedri.
Jāatzīmē, ka tieši Lejiņa atstātais noslēpumainais mantojums uzskatāms par būtisku punktu Lemberga dzīvē, jo tas Lembergam ļāva kļūt par legālu miljonāru. Daudzi cilvēki, kas pazinuši Lejiņu, ieskaitot viņa pēdējo draudzeni, par nelaiķi runājuši pavisam negribīgi. Tomēr autoriem izdevies apkopot pietiekami daudz netiešu pierādījumu: liecības par Lejiņa personību un dzīvesveidu, ziņas par necilajiem ienākumiem firmā Inter -Rīga un Latvijas Universitātē.
Viena no galvenajām versijām par to, kāpēc Lejiņš nospēlēja tik lielu lomu Lemberga dzīvē varētu būt sekojoša: kad Lejiņam radusies ideja par kompānijas Inter–Rīga dibināšanu, viņš lūdzis Lembergam aizdot viņam naudu. Lembergs iedevis Lejiņam starta kapitālu apmaiņā pret visai interesantu pakalpojumu. Proti, Lejiņa uzdevums bijis akumulēt Lemberga līdzekļus un novēlēt tos viņam savā testamentā. Lejiņš piekritis, bet, kad biznesā viņam sācis veikties aizvien labāk, viņš piedāvājis atdot parādu un anulēt iepriekšējās vienošanās. Ventspils mēram tas nav bijis izdevīgi, jo lielākā daļa viņa naudas līdzekļu bija uzkrāti ārzonas uzņēmumu kontos, taču viņam vajadzēja ātru piekļuvi naudai Latvijā. Var pieņemt, ka Lejiņa nāve bija Lembergam izdevīga, jo ļāva ne tikai pārvērst skaidrā naudā, bet arī legalizēt uzkrātos līdzekļus un papildus iegūt arī veiksmīgi strādājošu kompāniju Inter-Rīga.
Pašnāvība kā risinājums
1998.gadā dzīvi pašnāvībā beidza advokāts Andis Bumbieris, toreizējā ekonomikas ministra, Lemberga cilvēka – Laimoņa Strujēviča padomnieks juridiskajos jautājumos. Dažas dienas pirms nāves Bumbieris devās uz Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas biroju, kur pavadīja četras stundas. Par ko tieši bija saruna, detaļās nav zināms, bet, cita starpā, viņš sacījis, ka ir ļoti satraucies par situāciju darbā, jo viņam liek sagatavot dokumentus, kas ir pretrunā ar likumu.
Rūpējoties par viņa drošību, dzīvokli uzraudzīja tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas, bet nekas aizdomīgs netika manīts. Dažas dienas vēlāk Andris Bumbieris mira. Krimināllieta, kas tika ierosināta par viņa nāves faktu, ātri tika izbeigta. Izmeklētāji secināja, ka pašnāvība notikusi «bez ārēja spēka iedarbības». Tomēr vairākus gadus vēlāk presē parādījās informācija, ka todien viņa dzīvoklī dienā bijuši arī kādi svešinieki, taču Bumbiera atraitne baidoties runāt par šo jautājumu.
Ja tiek runāts par tā laika strīdīgajiem lēmumiem, Ekonomikas ministrijā bija radusies ideja mainīt maksāšanas līdzekļus privatizācijā, ļaujot iegādāties valsts uzņēmumus, lielāko daļu to vērtības apmaksājot ar sertifikātiem nevis naudu. Tādējādi uzņēmuma vērtspapīrus jaunie īpašnieki varētu iegūt «par sviestmaizi». Bumbieris esot iestājies pret šo Strujeviča ideju.
Atrasts nogalināts
Gadu vēlāk tika noslepkavots uzņēmējs Josifs Bermans. Viņš 90.-to gadu sākumā piedalījies vairākos tiesas procesos, lai atgūtu viņam piederošos īpašumus Ventspilī. Viņš apgalvoja, ka Aivars Lembergs un Ventspils dome rada visāda veida šķēršļus, lai neļautu īpašumiem nonākt mantinieku rokās. Ventspils mērs apsūdzēja viņu godu un cieņu aizskarošas informācijas izplatīšanā, tika ierosināta krimināllieta.
Nav nekādu liecību , kas saistītu Lembergu ar Bermana nāvi, taču Lembergam Bermana pazušana bija ļoti izdevīga: pirmkārt, Lembergs atbrīvojās no «uzmācīgas mušas» un, otrkārt, viņu interesējušie īpašumi Ventspilī palika viņa pārvaldībā.
Kāds komentārs par šo slepkavību vēsta: «Sākotnēji gan viņš tikai skaitījās pazudis un Aivars Lembergs viņa pazušanu nosauca par nedaudz aizdomīgu. Bet vēlāk kad uzņēmējs tomēr izrādījās miris, Ventspils mērs, ja ticam ziņu aģentūru arhīviem, Ventspils naftas valdes loceklim un LatRosTrans valdes priekšsēdētājam Valentīnam Kokalim vaicājis, vai viņš grib kļūt tikpat populārs kā uzņēmējs Josifs Bermans, kurš ir noslepkavots. »
Bandinieks lielajā spēlē
2001.gadā nomira Natālija Strīga, kas pārstāvēja valsts intereses AS Kālija Parks. Šis uzņēmums tika dibināts 1993.gadā pēc tālaika Latvijas Jūras lietu ministra Andreja Dandzberga lēmuma. Par kompānijas dibinātājiem kļuva Ventspils tirdzniecības osta, Multinord AG, Ventkālijs un Ventspils Tautas deputātu padomes valde. Valsts piekrita piedalīties uzņēmumā, ar nosacījumu, ka saņems 1 ASV dolāru par katru uzņēmumā pārkrauto kālija sāls tonnu.
Tomēr jau 1994.gadā Kālija Parks akcionāri atcēla šo līguma punktu, norādot, ka apmaksas jautājumu noteiks statūtu jaunajā redakcijā. Klajā nāca dokumenta pārstrādātā versija, bet minētā punkta tajā nebija. Tādējādi valsts nesaņēma dibināšanas līgumā paredzēto pienākošos samaksu. Privatizācijas nosacījumu maiņas rezultātā valsts tai pienākošos 30 miljonu dolāru vietā saņēma 2,2 miljonus latu. No valsts puses šo lēmumu parakstīja valsts pilnvarniece Natālija Strīga.
1999.gadā toreizējais ministru prezidents Andris Šķēle paziņoja, ka viņa, parakstot minēto dokumentu, radījusi valstij zaudējumus 30 miljonu latu apmērā. 2001.gadā Finanšu ministrija iesūdzēja AS Kālija Parks akcionārus, prasot izmaksāt 17,5 miljonus latu. Gadu vēlāk prasība tika atsaukta un lēmumu par to pieņēma ministrs Gundars Bērziņš.
Kā viens no iespējamiem atsaukuma iemesliem tiek minēta Lemberga un Šķēles vienošanās par ietekmes sfēru sadalīšanu. Vienlaikus bija miris lielās spēles bandinieks – Natālija Strīga –, kurai teorētiski varēja uzvelt vainu par valsts interešu neievērošanu.
Sirds neizturēja
2003.gadā arī nezināma iemesla dēļ nomira Ritvars Šams, toreizējais AS Venceb valdes priekšsēdētājs. Viņš mira pēkšņi uz prāmja ceļā uz pasaules čempionātu hokejā Somijā. Versija par to, ka viņš bijis stiprā alkohola reibumā un pārkritis pār bortu, nav oficiāli apstiprināta.
2006.gadā 42 gadu vecumā no sirds nepietiekamības miris Zigurds Vaivods, kas 2002.gadā kļuva par AS Latvijas kuģniecība padomes priekšsēdētāju. Ventspils mēram minētajā uzņēmumā bija stipras pozīcijas un lielas ambīcijas. Vaivods nodarbojās arī ar AS Latvijas kuģniecība sagatavošanu privatizācijai.
2009.gadā arī no sirds nepietiekamības mira Krists Skuja, kuru uzskata par vienu no Lemberga «melnās» finanšu plūsmas koordinatoriem un cilvēku, kas nodrošināja Ventspils mēra saikni ar politiķiem.
Tajā pašā gadā un tāda paša iemesla dēļ mira Laimonis Junkers – Lemberga un Ventspils grupējuma «kasieris». Saskaņā ar viņa līdzdalībniekus atzīšanos, viņš bija atbildīgs par tā sauktā 5% fonda ieņēmumiem un izdevumiem, kā arī nodarbojās ar politiķu uzpirkšanu. 2007.gadā viņam tika piemērots aizdomās turētā statuss Ventspils amatpersonu lietā, tomēr viņš drīz vien pazuda no Latvijas. Viņu izsludināja starptautiskajā meklēšanā. 2009.gadā kļuva zināms, ka viņš Paragvajā miris. Junkeru apglabāja Ventspilī, uz atvadu ceremoniju bija ieradies arī pilsētas mērs.
Ļoti interesanta ir informācija, kas parādījās presē pēc Wikileaks publiskotajiem ziņojumiem par tā laika Ģenerālprokurora Jāņa Maizīša sarunām ASV vēstniecībā. Maizītis atklāti paudis bažas, ka trīs Latvijas oligarhi Lembergs, Šķēle un Šlesers apdraud Latvijas demokrātiju. Vienā no tikšanām ar ASV vēstnieci 2009.gada oktobrī, drīz pēc Saeimas lēmuma neapstiprināt amatā tiesnesi Vīgantu, kas aizsūtīja uz cietumu aizturēto Aivaru Lembergu, ģenerālprokurors secinājis, ka visi trīs oligarhi apvienojuši spēkus, lai iepriekš minētā iemesla pēc izgāztu Vīgantu un, viņaprāt, tas ir kārtējais mēģinājums graut prokuratūras cīņas sparu.
Maizītis arī sacījis, ka pēc Lemberga aresta daudzi potenciālie liecinieki ir aizbēguši no Latvijas. Viens no tiem – Lemberga «kasieris», kas nodrošinājis politiķu uzpirkšanu ir prokuratūrai piedāvājis sniegt liecības pret Lembergu, ja Maizītis panāk, ka apsūdzības netiek izvirzītas pret viņu. Maizītis tam piekritis. Taču «kasieris» (vārds ziņojumā nav minēts, taču tiek pieļauts, ka ar to domāts Laimonis Junkers) nav paguvis sniegt liecības, jo pēkšņi miris, turklāt šis ir bijis jau trešais mīklainais potenciālā liecinieka nāves gadījums Lemberga lietā.
Dzīvoja otrajā, nokrita no piektā
2010.gadā dzīvi pašnāvībā izbeidza Vents Kodols AS Latvijas kuģniecība īpaši pilnvarotais pārstāvis. Viņa galvenais uzdevums bija pārstāvēt uzņēmuma intereses kriminālprocesā par vairāku desmitu miljonu dolāru izkrāpšanu no uzņēmuma laika posmā no 2003. līdz 2005.gadam. Lietu uzsāka jaunā Lembergam lojālā uzņēmuma vadība pret iepriekšējo, kuras priekšgalā bija Ventspils mēra oponents Oļegs Stepanovs.
Kodola nāvē ir daudz neskaidrību. Viņš dzīvoja otrajā stāvā, bet nokrita no piektā. Saskaņā ar vienu no versijām, viņš pats atvēra durvis ļaundariem un, lai cīņa nenotiktu viņa pusotru gadu vecā bērna acu priekšā, meties augšup pa kāpnēm, un, neskatoties uz to, ka bijis spēcīgs un trenēts vīrietis, cīņu viņš zaudējis.
Par Kodola bojāeju tika ierosināta krimināllieta, taču tā ātri tika izbeigta.
Liecinieki nav vajadzīgi nevienam
2012.gadā no akūtas sirds mazspējas mira Jurijs Bespalovs, uzņēmējs un futbola kluba Ventspils prezidents. Viņš bija arī viens no lieciniekiem Lemberga krimināllietā. Tiek pieņemts, ka viņš, izmantojot ārzonas kompāniju Regina, pārstāvēja Ventspils mēra intereses Latvijas kuģniecība privatizācijā. Kā liecina krimināllietas materiāli, uz dokumentiem, kas saistīti ar kuģniecības uzņēmuma privatizāciju, bija tieši Bespalova paraksts. Turklāt ir pamats uzskatīt, ka viņš devis ievērojamus kukuļus partijām Latvijas ceļš, Tautas partija, apvienībai Tēvzemei un Brīvībai. Jurijs Bespalovs nomira pēkšņi 4.aprīlī, bet 5.aprīlī viņam bija jāsniedz liecība Rīgas apgabaltiesā Lemberga lietā.
Šajā pašā gadā no leikēmijas pēkšņi mira Tālivaldis Macpans – ilggadīgs Aivara Lemberga personīgais šoferis un miesassargs, cilvēks, kurš ikdienā daudz laika ir pavadījis ar viņu kopā, zinājis ar ko Lembergs tiekas, kā arī izpildījis daudz Lemberga privātus uzdevumus. Jāatzīmē, ka saslimt ar leikēmiju var dažādi. Viens no faktoriem ir augsta radiācija, dažādi x-stari, benzols, plutonijs. Līdzīgi miruši vairāk krievu uzņēmēji.
Pēdējais nāves gadījums garajā virknē bijis šogad: no insulta vai infarkta miris Gunārs Zellītis. 90.-tajos gados viņš bijis Ventspils domes deputāts, vadījis privatizācijas komisiju, kas pieņēma lēmumus nodot privātās rokās Ventspils lielos tranzīta uzņēmumus. 2012.gadā beigās viņš tika izsaukts uz nopratināšanu ģenerālprokuratūrā. Nākamā nopratināšana bija paredzēta 2013.gada janvārī, taču ierasties uz to viņš vairs nevarēja.

Ref:017.010.103.7754

Nekad vairs (nepieļausim jaunu "molotova - ribentropa / obamas - putina" paktu)!

Vairāk nekad!

(Publikācija New York Times, 2012.g.15.sept, 17A lpp)

1943.gada novembrī, kad Otrā pasaules kara rezultāts bija kļuvis skaidrs, sabiedrotie - Čērčils, Rūzvelts un Staļins, tikās Teherānā plānot pēckara Eiropas nākotni. Staļins lika saprast, ka Krievija vēlas kontroli un ietekmi pār Austrumeiropu. 1944.gada novembrī Rūzvelts tuvojas vēlēšanas, un tāpēc deva ziņu Staļinam, ka viņš nevar atklāti piekrist pirms vēlēšanām, jo Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvo daudz cilvēku ar Austrumeiropas izcelsmi.

Sabiedrotie vēlreiz satikās 1945.gada februārī Jaltā pēc tam, kad Rūzvelts tika atkārtoti ievēlēts, un tagad Rūzvelts piekrita gandrīz visām Staļina prasībām Austrumeiropā, neskatoties uz Čērčila iebildumiem, un līdz ar to nosodīja Austrumeiropas un tās 300 miljonus cilvēku uz 46 gadiem ar krievu kundzību un apspiešanu. Drosmīgākie, kas mēģināja oponēt pret krieviem, tika nogalināti vai nosūtīti uz Sibīriju.

Rietumiem šī Rūzvelta izpārdošana Staļinam nozīmēja "dzelzs priekškaru" Eiropas vidū, 46 gadi aukstā kara, Varšavas paktu, pastāvīgus kodolkara draudus (Kuba 1962), un Korejas un Vjetnamas karu (tas nebūtu iespējams bez Krievijas ieročiem).

Tas būtu bijis tikai stāsts par vēsturi, par zaudēto iespēju uzlabot pasauli, ja vien šī pagātnes atbalss nebūtu atskanējusi atkal 2012.g.26. martā. Baraks Obama runāja ar Krievijas prezidenta ielikteni Dmitriju Medvedjevu. Abiem nezinot, mikrofons joprojām bija palicis ieslēgts. Medvedjevs, runājot Vladimiru Putinu vārdā, izteica prasības un lūdza koncesijas Austrumeiropā. Obama tāpat kā Rūzvelts 1943.g., bija vēlēšanu priekšvakarā, tāpēc gandrīz čukstus viņš teica: "Šīs ir manas pēdējās vēlēšanas. Kad es būšu ievēlēts, tad es būšu elastīgāks". Medvedjevs atbildēja: "Es saprotu, es nodošu ziņu Putinam." Tātad vēlreiz tikt ievēlētam ir daudz svarīgāk nekā darīt pareizās lietas.

Ja pārbaudītu, kuras valstis ANO visvairāk atbalstīja un balsoja kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm pēdējo 20 gadu laikā, tad nebūtu grūti pamanīt, ka tās bija Austrumeiropas valstis. Tās ir pateicīgas, ka ASV (pēc Rūzvelta aiziešanas) nekad nav atzinušas inkorporāciju Krievijā, okupāciju un Krievijas kontroli pār tām. Gandrīz visas tās nosūtīja karaspēku uz Irāku un Afganistānu, lai cīnītos un mirstu kopā ar amerikāņiem.

Savukārt Krievija bieži iebilst pret ASV politiku tādos jautājumos kā par Ziemeļkoreju, Irānu, Lībiju, Sīriju, un izmanto savas veto tiesības ANO.

Saka, ka lielajām valstīm nav draugu, tikai intereses. Skumji.

Ja Obama gatavojas veikt darījumus ar Putinu, tad tiem vajadzētu būt par to kā beidzot nosūtīt atpakaļ uz Krieviju visus krievu kolonistus un okupantus, jo īpaši militāristus, kas tikai novilka savus formastērpus tikai 1991.gadā un palika iepriekš okupētajās valstīs, nevis atgriezās uz Krieviju, kā tas ir paredzēts visos starptautiskajos tiesību aktos. Ja Obama varētu nogādāt visus Krievijas kolonistus atpakaļ uz Krieviju, tad viņš beidzot būtu izbeidzis Otro pasaules karu Eiropā un varētu saņemt Nobela miera prēmiju.

Obama ir izvēlējies uz Austrumeiropas rēķina veikt darījumus ar Putinu – ar cilvēku, kurš ir teicis, ka komunistiskās Padomju Savienības sabrukums bija lielākā traģēdija 20.gadsimtā. Ne pirmais pasaules karš, kurā Eiropa zaudēja veselu paaudzi jaunu vīriešu, ne Otrais pasaules karš, ne holokausts, kur 6 miljoni cilvēku gāja bojā, bet Putina mīļotā Padomju Savienība, kuru Putins cenšas atjaunot. Ko tas norāda par Putina vērtībām un morāli?

Taču diemžēl pat pirms 26. marta "neizslēgtā mikrofona", Obama bija devis bīstamas signālus Austrumeiropai ar savu "reset” programmu jeb „jauno pieeju" Krievijai. Šķiet, ka vecā pieeja, kas 1991.gadā noveda pie Krievijas impērijas sabrukuma (ko Ronalds Reigans nosauca par "Tautu cietumu") nebija Obamam pietiekami laba. Piemēram, pēdējie divi vēstnieki, ko Obama ieceļ uz Latvijā, reizēm runā tā, it kā viņi būtu tikko beiguši Maskavas diplomāta skolu. Viens no tiem īsi pirms svarīgām vēlēšanām atklāti apmeklēja mājās vienu no agresīvākajiem un radikālākajiem Latvijas krievu līderiem; cilvēku, kas bija draudējis ar vardarbību Latvijā, ja vēlēšanas nebeigsies tā, kā krievi gribētu. Vai šī vizīte bija paredzēta lai iebiedētu latviešus?

Es balsoju par Obama iepriekšējā reizē, bet vai šoreiz es un tie, kam rūp par Austrumeiropas valstis un tautas, var atbalstīt cilvēku, kurš ir nolēmis iet „nākošās Jaltas” virzienā?

Aivars Slucis