svētdiena, 2011. gada 21. augusts

Dz.Gekas filma par izvestajiem (Igarka)

Aizved mani uz Latviju!
Tā lūdzas cilvēks, kas 1941.gada 14. jūnijā izsūtīts uz Sibīriju. Tieši pirms 70 gadiem komunistiskais režīms vienā naktī no Latvijas deportēja 15424 cilvēkus, tai skaitā 291.zīdaini. Par to stāsta režisores Dzintras Gekas filma „Un Igarka”, ko LTV pirmajā kanālā rādīja 2011.g. 7.jūnijā . Filmas centrā latvietes Laimas Āriņas meitas, kas dzimusi izsūtījumā nometnē, atgriežas Latvijā un nolemj vēlreiz aizbraukt uz Igarku un satikt bērnības draugus. Tā ir tikšanās ar drausmīgo pagātni, atmiņām par lielo aukstumu, slimībām, badu, netaisnību, postu, alkoholā slīkstošu bērnības draugu Anatoliju Taureni. Filmas autori ne ar vienu vārdu nekritizē redzamās posta ainas, kur ir sabrukušas mājas, sapostīta daba, ka liekas karš te gājis pāri. Dokumentālais kadrs parāda, cik nožēlojama dzīve visapkārt, kur cilvēki joprojām cieš no staļinisma, kur sakropļotu ļaužu likteņi ir visapkārt, kur Krievijas zeme „apēd” cilvēku miesu, dzelzs iežogojumus ap kapu kopiņām, visu, kas vien tur nonāk. Vairākkārt filmā skan lūgums Naģeždai Āriņai aizvest Anatoliju uz Latviju. Viņš visu mūžu ir lepojies, ka ir latvietis. Sažņaudzas sirds, dzirdot, kā viņš dzied R. Paula melodiju. Latviskais dod vīram spēku dzīvot. Komunistiskā sistēma te, Igarkā, iznīcinājusi latviešus, lietuviešus, krievus, ukraiņus, poļus un daudzu citu tautu cilvēkus . Valdība nespēj atbrīvoties no noziedzīgās pagātnes. Dzirdot par milzīgajiem mežu uguns grēkiem, kas plosās šai valstī, rodas jautājums, vai tas nav lāsts, kas gadu no gada soda Krieviju.
ATIS SKALBERGS

sestdiena, 2011. gada 20. augusts

Igaunijas okupācija - filma Vēju zeme

VĒJU ZEME

Tā saucas igauņu daudzsēriju mākslas filma, ko 2011.g. no 2.augusta līdz 18. augustam rādīja LTV pirmajā kanālā. Tā ir ļoti vērtīga kinolente, jo tās pamatā ir vēsturiskie notikumi no 1918.g.24.februāra, kad tika nodibināta Igaunijas valsts līdz Otrā pasaules kara sākumam, kad vācu armija ienāk Igaunijā. Daudzi notikumi sasaucas ar vēsturiskajiem notikumiem Latvijā, bet ir, protams, atšķirības. Igaunijas brīvības cīņās dodas skolu jaunatne, skolotāji, igauņu patrioti, viņu pretinieki ir sarkanās propogandas saindētie, kas tic meliem, ko izplata krievi, kopā ar krieviem cīnās igauņi, kas nākuši no Igaunijas salām, arī ķīnieši, kas dien sarkanajā armijā. Igauņu brīvības cīnītājiem vēl nav savas formas. Viņi nēsā ap roku apsēju nacionālā karoga krāsās - zils, melns, balts, bet sarkaniem ir sarkans apsējs. Kaujas ir nežēlīgas, sarkano gūstā nokļūst skolnieku rota, viņus ved uz nošaušanu, situācijas mainās, viņiem laimējas izglābties. Par kundzību Igaunijā karo arī vācieši, kas grib nodibināt Baltijas hercogisti. Ir pieminēti latvieši, Cēsu kaujas, redzam, cik nozīmīgs ir igauņu bruņuvilciens, ka šajās kaujās piedalās trīs dažādas ideoloģijas - igauņu nacionālo spēku, padomju un vācu okupantu ideoloģija. Igauņu tautai izdodas nosargāt savu valsti, seko saimnieciskās dzīves uzplaukums. Tie, kas tirgojas ar Krieviju ātri tiek pie bagātības, rodas miljonāri, sadzīvi raksturo izpriecas, mietpilsonisks dzīves veids, arvien aktīvākuzdarbojas krievi. Tāds Voroncovs savervē par spiegu igauņu tirgotāju, liek tam iesaistīt spiegošanā citus igauņus. Viena tautas daļa nav apmierināta ar parlamenta darbu. Pret tā neizlēmīgo darbu protestē Brīvības cīnītāji, valsts vadība viņus apsūdz apvērsuma mēģinājumā un sākas aresti . Patriots Tomass, kas kā skolnieks aizgāja brīvības cīņās, tiek notiesāts uz 6 gadiem, bet viņa skolotājs, kuram ir kapteiņa pakāpe - uz 10 gadiem (Latvijā šādi gadījumi nebija.) Pēc dažiem gadiem viņus atbrīvo, bet apvainojums paliek. Klāt ir 1939.gads. Hitlers sauc tautiešus uz Vāciju, aizbrauc daļa igauņu, jo kara tuvums ir nojaušams. Krievi pieprasa ielaist valstī savas armijas daļas, valdība piekāpjas, seko dokumentāli kadri — sarkanās armijas daļas ienāk Igaunijā. Prezidentu Petsu izsūta uz Sibīriju. Kāds filmas personāžs saka: „Igauniju ieņēma bez neviena šāviena." Aktīvi darbojas krievu spiegi un aģitatori, sākas staļiniskās ideoloģijas izpausmes: jaunas , melīgas , varmācīgas parlamenta vēlēšanas. Daļai izdodas laivās aizbēgt uz Zviedriju, daļa pielāgojas okupantu prasībām, rodas jauni nodevēji, Igauniju pievieno PSRS, visur redzami Staļina portreti, Voroncovs staigā čekista formā un arestē igauņus. Tirgotājs – miljonārs, ko 20- tajos savervēja par spiegu, nošaujas. Vecie cīnītāji slepus pulcējas mežos un kļūst par mežabrāļiem. To skaits, kas piemērojas jaunajai varai, pieaug. Igaunis draud igaunim, ka izsūtīs otru uz Sibīriju. Ir 1941.g. 14. jūnijs, tad čekisti un sarkanarmijas karavīri, kurus pavada vietējie igauņi, arestē cilvēkus, lai tos sūtītu uz Sibīriju. Sākas karš – Vācija iebrūk PSRS. Drīz vien vācieši ienāk Tallinā, daļa igauņu (dokumentāli kadri) tos sagaida kā atbrīvotājus, ir sākusies jauna okupācija, ir igauņi, kas jau staigā vācu virsnieku formās. Tā ir vēsturiski nozīmīga filma, kas atmasko divas drausmīgas okupācijas, kas postīja gan Igauniju, gan Latviju. Filma mudina izdarīt secinājumus, ka vislielākā vērtība ir Brīvība, ka nedrīkst tikai dzīties pēc naudas, ka ļaunie spēki cenšas tevi pataisīt par nodevēju, pakļaut tavu tautu un valsti, katram jāpārvērtē sava dzīve, morāle, ticība tiem ideāliem, par kuriem mūsu senči ir cīnījušies vairākus gadsimtus.
ATIS SKALBERGS


piektdiena, 2011. gada 5. augusts

Ušakovs un viņa «saskaņa»

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=322581:uakovs-un-via-lsaskaar&catid=93:la-komentri&Itemid=295
28.07.2011 Juris Ciganovs, vēsturnieks

Ieraudzīju televīzijā vienu no "Saskaņas centra" nākamajiem premjera kandidātiem, Rīgas šā brīža "birģermeistaru" Nilu Ušakovu. Patiesību sakot, televizorā es viņu redzēju arī pirms tam, taču šoreiz galvaspilsētas galva runāja par to, ko darīs tad, ja kļūs par visas valsts valdības galvu. Vai, pareizāk sakot, ko vēlēsies nedarīt.


Viņš un "Saskaņas centrs", lai attaisnotu savu nosaukumu, proti, lai saskaņa valdītu katrā latvieša un latvijieša miteklī, rosinās trīs gadus nerunāt par nacionālajiem un vēstures jautājumiem. Pievērsīšoties tikai ekonomikai un sociālajām problēmām. Skaidrs, kas pie mūsu nelaimēm ir vainojams. Nav ko ēst, bet mēs te par okupāciju un savu latviešu valodu...

Retorika demagoģiska un diezgan grūti izprotama. Nav skaidrs, ko Rīgas mērs saprot ar nerunāšanu par vēsturi. Vēsture ir objektīvs lielums, akadēmiska zinātne, kura pastāv neatkarīgi no tā, vai "Saskaņas centrs" grib par to runāt vai ne. Skaidrs, ka priekšvēlēšanu gaisotnē atsevišķu politisko spēku pārstāvjiem ir dikti grūti vai pat neiespējami izrunāt lingvistiski tik sarežģītus svešvārdus kā "okupācija", "aneksija", "inkorporācija", tomēr, cik atceros, vēsturi māca arī vispārējās mācību ie-
stādēs, kur attiecīgos mūsu valsts pastāvēšanas un valstiskuma likvidēšanas notikumus skolotāji arī kaut kā cenšas skaidrot. Vai Rīgas mērs, kad kļūs par premjeru, rosinās trīs gadus skolās nemācīt šo sabiedrībai bīstamo priekšmetu? Vai Latvijas Universitātē uz trim gadiem tiks likvidēta Vēstures un filozofijas fakultāte? Iespējams, to varēs pamatot ar līdzekļu ietaupījumu. Un arī vēsturnieku te "savairojies"...

Labi, ieviesiet moratoriju par strīdīgajiem vēstures jautājumiem. Bet tādā gadījumā arī 9. maijā nav ko meklēt pie pieminekļa Rīgas atbrīvotājiem no vācu jūga, šajā dienā būtu jārunā tikai par bezdarba samazināšanu un ārvalstu investīcijām Latvijas ekonomikā, nevis no tribīnes jāsumina tās pilsētas ieņēmēji, kuras slimnīcu medicīniskos pakalpojumus Rīgas mērs izmantoja grūtā brīdī. Nesauciet padomju laiku par "okupāciju", tad esiet konsekventi un arī vācu valdīšanas laiku (1941–1945) sauciet par "nelabprātīgu iekļaušanu Lielvācijas reihā" vai kā tamlīdzīgi. Un nekādu dzeltenmelnu lentīšu! Ne pie mašīnām, ne pie uzvalku atlokiem.

Vēl mani mulsināja Rīgas mēra atbilde uz vaicājumu, kas tad, viņaprāt, ir tie problemātiskie nacionālie jautājumi, kuriem trīs gadus nevajag pievērsties. Viņa atbilde bija, ka tie ir lielais nepilsoņu skaits, krievu valodas pielietojums un nepietiekamā minoritāšu pārstāvniecība valsts pārvaldē. Nepilsoņi un krievu valodas oficiāla statusa noteikšana ir promaskavisko politisko spēku uzmanības lokā kopš laika gala. Par to daudz runāts un spriests, bet nacionālo minoritāšu pārstāvniecība valsts pārvaldē kā obligāta prasība būtu pret visiem veseliem saprātiem. Hipotētiski iedomāsimies, kā tas būtu iespējams. Tātad – obligāti jāņem darbā krievi, ukraiņi, ebreji, baltkrievi tikai tāpēc, ka viņi tādi ir? Un jālaiž vaļā latvieši, jo to kaut kur kādā valsts kantorī ir par daudz? Par sevi šajā gadījumā tik daudz neuztraucos, jo teorētiski "pavelku" gan uz krievu, gan latvieti... Labi vien, ka trīs gadus vēl par to nebūs jāuztraucas. Bet varbūt cilvēkiem vienkārši der padomāt, vai par šādu "saskaņu" vēlēt.

LIETAS BŪTĪBA
Vai rosinās trīs gadus nemācīt vēsturi skolās un likvidēs Vēstures un 
filozofijas fakultāti?