Vija Beinerte, 23.marts, 2019
Kas tur kliedza tik spalgi? Kas raudāja žēli un izmisīgi? Kas, zobus sakodis, klusēja, nespēdams noticēt? Bērns? Sieviete? Sirmgalvis? Eņģelis? Tauta? Vai reiz apklusīs sirdi plosošās sliedes uz ziemeļiem, austrumiem, nāvi? Vai aizaugs ar aizmirstību, aizvilksies lēni kā brūce? Vienā naktī 15 424 dvēseles. Un tad četrās naktīs 42 125 dvēseles. “Sašķirotas” un sadzītas lopu vagonos. Bez izmeklēšanas, aizstāvības, pierādījumiem, tiesas.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas priekšvakarā saruna ar Dzintru Geku par dzīvi, ko aizvien vēl apēno noziedzīgais režīms.
Kas tā par grāmatu, ko tu patlaban steidz pabeigt?
Steidzu pabeigt grāmatu “Skola Sibīrijā”. Kad Latvijas Politiski represēto apvienība nolēma deportāciju septiņdesmit gadu atceres sakarā izdot grāmatu, es ierosināju pievērsties joprojām aktuālam tematam un runāt par minoritāšu izglītību. Jo vēl arvien notiek protesta akcijas un cīņas par to, lai Latvijā būtu valsts finansētas skolas izglītībai krievu valodā.
Grāmatas pamatā ir izsūtīto bērnu stāsti. Mūsu arhīvā glabājas 760 interviju ar tiem, kas kā bērni tika izsūtīti 1941. gadā, un vēl 200 interviju ar tiem, kas kā bērni tika izsūtīti 1949. gadā. Šī grāmata varētu būt interesanta un pieprasīta, jo izsūtīšanas stāsti bieži vien ir līdzīgi, bet stāsti par iespējām iegūt izglītību ir ļoti atšķirīgi. Grāmata nāks klajā marta beigās.
Vēl marta beigās Latvijas televīzijā tiks parādītas divas jaunas filmas no sērijas “Tālā zeme – Sibīrija”. Katru gadu mēs braucam ekspedīcijā uz Sibīriju un gatavojam kādu stāstu par notikumiem, kas atklāj pagātni. Jo, stāstot par pagātni, šīs filmas palīdz skaidrāk ieraudzīt, izprast un novērtēt tagadni.
Mani skatītāji ir jauni cilvēki, skolēni, viņus tas patiešām interesē. Un, protams, starp skatītājiem ir arī vecāka gadagājuma cilvēki.
Mums ir arī izstāde ar divdesmit diviem stendiem trīs valodās. Tā ir apceļojusi gandrīz visas Latvijas skolas. Manas mazmeitas stāstīja, ka Rīgas 3. ģimnāzijā neviens nav pagājis vienaldzīgi garām, katrs apstājies un ieskatījies. Fotogrāfijas – tā ir milzīga vērtība.
Izstāde ir pabijusi arī Krievijā, tiesa, lielākoties baznīcās un vēstniecībās, jo diemžēl kultūras un vēstures centros to izstādīt neļauj.
Pirms neilga laika tā bija eksponēta Maskavā lielajā Aizrobežu literatūras bibliotēkā, kad es tur rādīju filmu “Kur palika tēvi?” un iepazīstināju ar grāmatu “Mums tas bija jāizstāsta” krievu valodā. Nākamajā dienā izstādi lika novākt. Pienācis rīkojums, ka steidzami esot jāmaina ekspozīcija.
Dokumentālo filmu ciklu “Sibīrijas bērni” tu sāki veidot pirms nu jau gandrīz divdesmit gadiem. Kas tevi pamudināja pievērsties šim tik skarbajam tematam?
Tas ir ļoti personisks stāsts. Mans tēvs bija nacionālais partizāns. Kara laikā viņš bija iesaukts leģionā, 1945. gadā apcietināts un notiesāts uz desmit gadiem, bet 1947. gadā viņam ar draugu izdevās izbēgt no pārsūtīšanas nometnes un atgriezties Latvijā. Viņš iegāja mežos, cerēja, ka pavisam drīz kaut kas mainīsies. Latvijā tolaik bija ļoti daudz dažādu grupējumu, par kuriem gadu gaitā uzzinu arvien vairāk.
Tēvs slēpās tepat netālu Plakanciema lielajos mežu masīvos starp Olaini un Ķekavu. Mana mamma, kam vīrs kara laikā bija pazudis, tur dzīvoja ar trim bērniem. Un tad kādu dienu mans tēvs pieklauvēja pie mammas durvīm un teica, ka viņa brālis, kas bija mammas klases biedrs, ieminējies, ka varbūt mamma varētu palīdzēt. Mamma bija ar mieru. Protams, izmitināt mežabrāli mājās nedrīkstēja, bet apkārt bija daudz vietu kur slēpties. Viens no slēpņiem ticis ierīkots kādā milzīgā šķūnī zem siena.
1949. gada martā, kad tuvojās izvešanas, tēvs bija piekodinājis mammai, ka viņai ar bērniem ir jāiet prom no mājām. Mežā bija bunkurs, kur ģimene uz laiku varēja patverties.
Ja es tā parēķinu, tad tajā bunkurā esmu radīta, jo piedzimu es 1950. gada 31. janvārī.
No mammas vecāko bērnu stāstiem zinu, ka mamma negribējusi mani laist pasaulē, jo tas esot bīstami.
Reiz, vēl būdama pavisam maza, dzirdēju mammas un viņas māsas sarunu, kā viņas meklējušas kādu vecmāti, kas varētu palīdzēt tikt no manis vaļā, taču esot prasīta ļoti liela nauda, mammai tādas nebija. Un tad vairs neesot bijis izvēles.
Kad nācu pasaulē, nedrīkstēja saukt ārstu, nedrīkstēja braukt uz slimnīcu. Lielākie bērni skrējuši salā un naktī meklēt tēvu. Viņš atnācis uz mājām un pieņēmis dzemdības.
Tomēr viss nenoritēja īsti veiksmīgi, mammai bija sākusies asiņošana. Nākamajā dienā mūs abas satina kažokos un aizveda uz Stradiņa slimnīcu, domāja, ka mamma neizdzīvos. Bet mamma izdzīvoja.
Tēvs nemitīgi tika meklēts, laiku pa laikam pie mums ieradās čekisti, pilna kravas mašīna, kādi divdesmit vai divdesmit pieci, ķemmēja apkārtni, meklēja. Vietējie cilvēki – kas brīvprātīgi, kas piespiedu kārtā – ziņojuši, ja parādījies kas aizdomīgs.
Tolaik jau bija nodibināts kolhozs “Boļševiks”. 1951. gada vasarā pie mammas atnācis komjauniešu sekretārs, tāds draudzīgs, teicis, ka saprotot, cik mammai grūti. Viņš, protams, cerot, ka manu tēvu nenotvers, tomēr esot sarunājis fotogrāfu, kas atbrauks uz kolhozu un mūs visus nofotografēs. Lai tikai tēvs tajā svētdienā iznākot ārā no meža. Tēvs pēc tam stāstīja, ka viņš uzreiz sapratis gan to, ka tās ir lamatas, gan arī to, ka cilpa savelkas.
Tajā svētdienā viņš, protams, neiznāca no meža, mēs netikām nofotografēti, viņu neapcietināja. Taču pēc dažām nedēļām viņu tomēr notvēra. Tēvs tika notiesāts uz divdesmit pieciem gadiem. Kopā ar savu grupu, kur bija Grīnfelds, Ķimelis un vēl citi.
Sākumā viņš drīkstēja sarakstīties ar mammu. Pirms gada vecākā māsa atdeva man divas tēva vēstules. Otrajā, kas bija datēta ar 1956. gadu, tēvs rakstīja, ka zinot, cik mammai grūti un ka darīšot visu, kas viņa spēkos, lai to mainītu. Lūdza, lai mamma nebēdājoties, ka pavisam drīz viņai būšot pārsteigums, liels un priecīgs. Tā bija pēdējā vēstule.
Viņš bija Omskas cietumā, tur notika sacelšanās. Nezinu, kā viņi to bija izplānojuši, kā cerēja izbēgt un nokļūt Latvijā. Taču tēvs sacelšanās laikā guva ievainojumus, viņam bija atsistas nieres, un viņu smagā stāvoklī ievietoja cietuma slimnīcā. Tur viņš esot nolēmis – ja izdzīvos, atkal mēģinās bēgt.
Un vēl viņš bija nolēmis atvieglot mammai dzīvi. Pati es to papīru neesmu redzējusi, taču zinu, ka mamma saņēma paziņojumu, ka tēvs ir miris. Es biju vēl maziņa, gadi seši vai septiņi, man jau neko daudz nestāstīja, tikai to, ka tēva vairs nav.
Taču bērnam, kas aug tik ļoti vientulīgi, kam apkārt ir tikai mežs un nav neviena, ar ko parunāties, attīstās instinkti. Lai tiktu līdz Mežinieku astoņgadīgajai skolai, man septiņu gadu vecumā bija jāiet septiņi kilometri cauri mežam. Un tad ir daudz laika domāt, un tā es biju izdomājusi, ka mans tēvs nav miris. Viņš ir dzīvs. Laiku pa laikam es tā iedomājos, pilnīgi bez kāda ārēja iemesla.
Un tad 1965. gada pavasarī, kad man jau bija piecpadsmit gadu, es redzēju, kā no meža iznāk sieviete. Laukos, ja kāds cilvēks parādās, tas ir liels brīnums, notikums. Un tā sieviete nāk pie mums, jautā, vai mamma mājās. Es saku – jā! Un pie sevis nodomāju: viņa nes kādu ziņu! Un tā arī bija. Tēvs mammai nerakstīja, bet viņš bija uzrakstījis savam ieslodzījuma biedram Grīnfeldam, kas jau bija izlaists. Un tad es gāju pie Grīnfelda, un viņš man pateica, ka tēvs esot dzīvs, maijā nākšot ārā no cietuma un ļoti cerot mani satikt.
Tēvu no cietuma gan izlaida, taču viņam nebija tiesību atgriezties Latvijā. Un vēl viņš nedrīkstēja dzīvot tuvāk par simt kilometriem no lielām pilsētām. Mēs sākām sarakstīties. Viņš dzīvoja simtajā kilometrā no Omskas, vietā, ko sauc par Maskaļenkiem.
Kad man palika sešpadsmit gadu un es saņēmu pasi, mamma nopirka man lidmašīnas biļeti uz Omsku. Tikai vienā virzienā, jo atceļa biļetei viņai nepietika naudiņas. Un es aizlidoju un satiku tēvu. Tad uzzināju, ka pirms iznākšanas no apcietinājuma viņš bija saņēmis naža dūrienu sirds apvidū. Tolaik politiskos turēja kopā ar kriminālajiem.
Zinu. Mans vectēvs arī bija politisks ieslodzītais – vispirms Butirku cietums Maskavā, tad lēģeris Ivanovas apgabalā. Viņš man stāstīja, ka tā bijusi čekistu metode, – likt kopā politiskos ar kriminālajiem.
Jo starp kriminālajiem vienmēr varēja atrast kādu, ko uzpirkt vai piespiest ar draudiem. Pieļauju, ka arī gadījumā ar manu tēvu kādam pieteica: šim ārā nav jāiziet. Protams, nekāda izmeklēšana netika veikta, nebija ne liecinieku, ne aizdomās turamo.
Taču tēvs atkal izdzīvoja. Un es viņu satiku. Mēs daudz, ļoti daudz runājām.
Mamma nekad neko nestāstīja, viņa dzīvoja nemitīgās bailēs.
Man ir fotogrāfija, uzņemta dažus gadus pēc tēva aresta, kur mamma, kam uz nervu pamata bija sākušās problēmas ar vairogdziedzeri, bija tāda kā puscaurspīdīga ēna ar milzīgām acīm.
Un tad vēl 1956. gadā kādu dienu mamma brauca ar zirgu uz Iecavu, un pa ceļam krievu armijas mašīna viņu notrieca. Pusgadu viņa nogulēja slimnīcā. Man bija pieci gadiņi, mani audzināja trīs lielie bērni, cita jau neviena nebija. Viņi mani visādi apcēla.
No tā laika man ir viena spilgta atmiņa. Saules aptumsums, man liels prieks, ka es to varu vērot caur stiklu, kas ar sveci nokvēpināts. Un tad lielie bērni man piedāvā medusmaizi, tikai es nezinu, ka viņi zem medus ir sabēruši melnos piparus.
Vēl tagad, ja tiek pieminēts Saules aptumsums, man uzreiz prātā piparmaize, kas sāpīgi sadzēla. Reiz es savām mazmeitām izstāstīju šo epizodi un sasmērēju tādu maizīti. Viņas gan teica, ka garša esot pat savā ziņā interesanta.
Viņas bija tam gatavas. Tevi sadzēla pieviltās cerības.
Tā varētu būt. Un es taču biju pavisam maziņa, pusaudžiem ir atšķirīga garšas izjūta.
Un vēl Sibīrijas stāstu šķetināšanas sakarā varu pieminēt 1989. gadu.
Es veidoju filmu “Dziedot dzimu”. Kopā ar operatoru Aivaru Lubānieti lidojām uz Lejas Bulānu filmēt, kā Krievijā latvieši dzied. Tu jau zini, tajā filmā dziedāja gan Latvijas, gan trimdas, gan uz Krieviju izsūtītie latvieši.
Pārlidojums bija ilgs, un es daudz domāju. Arī par to, ka varbūt varēja izbēgt, izvairīties, izglābties…
Tēvs 1971. gadā tomēr atgriezās Latvijā. Pēc divdesmit viena atbūtes gada. Viņš bija apprecējies, viņam piedzima puika, un viņš nolēma, ka neaudzinās savu dēlu Krievijā.
Laiki bija mainījušies, neviens viņu vairs atpakaļ nesūtīja. Dabūja darbu, protams, ne jau Rīgā, Mālpilī, jo simtā kilometra noteikums gan bija spēkā. Strādāja tehnikumā par skolotāju, dzīvoklīti viņam ierādīja vienā mājā ar vietējo čekistu. Stāstīja, kā ar savu “pieskatītāju” abi ik pa laikam ar asprātībām apmainījušies.
Kad Mālpilī uz asfalta kāds ar eļļas krāsu bija uzrakstījis pretpadomju lozungu, tēvs uzreiz tika izsaukts. Nopratinātājiem viņš pajautājis, vai tiešām viņiem šķiet, ka viņš tik tālu varētu nolaisties, lai asfaltu aprakstītu.
Par ieslodzījuma laiku tēvs neko daudz nestāstīja. Veidojot filmu “Tēvi tur”, satikos ar viņa ieslodzījuma biedriem, tad uzzināju ko vairāk. Tēvs nomira 2001. gadā. Un tad arī es sāku šķetināt Sibīrijas likteņstāstus.
Kad un kā tu uzzināji, ka tavs vārds ir čekas maisos? Kādas bija sajūtas?
Tas bija 2002. gadā, brīdī, kad es veidoju filmu “Sibīrijas bērni”, fiksējot represēto atmiņas.
Sajūtas bija briesmīgas. Izbrīns, izmisums, neizpratne, bet galvenais – neziņa, ko tagad darīt.
Es biju viena no “Jaunā laika” dibinātājiem, pēc tēva nāves nolēmu iesaistīties politikā. Tēvs bija viens no LNNK un Pilsoņu kongresa dibinātājiem. Es uzticējos Eināram Repšem un uzticos viņam joprojām, man tikai ļoti žēl, ka “Jaunajam laikam” neizdevās īstenot iecerētās pārmaiņas. Einārs bija iekļāvis mani deputātu kandidātu sarakstā, un tad kādu dienu viņš piezvanīja un palūdza, lai es aizejot uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru, jo esot saņemta atbilde, ka mans vārds ir kartotēkā. Es biju šoka stāvoklī. Īstenībā es vēl tagad no tā nespēju atgūties.
Man nebija mērķa kļūt par deputāti, izņēmu savu vārdu no kandidātu saraksta. Bet vieglāk no tā nekļuva. Sajūta tāda pati kā pusaudža gados un jaunībā, kad man visu laiku vajadzēja baidīties, būt gatavai, ka jebkurā brīdī kāds var uz mani parādīt ar pirkstu: viņa ir bandīta meita!
Es ļoti labi mācījos, taču zināju, ka nedrīkstu izcelties. Labāk, lai par mani vispār nerunā. Nedod Dievs, ja es būšu pirmā un labākā, tūdaļ pat kāds brēks: kā jūs uzdrīkstaties kaut kur virzīt to bandīta meitu? Visu jaunību es staigāju ar plecos ierautu galvu. Pēc neatkarības atgūšanas uz īsu brīdi iztaisnoju muguru, un nu atkal – jauns trieciens. Un atkal tā sajūta, ka jākļūst neredzamam, ka jebkurā brīdī kāds tevi var nosaukt par čekistu.
Vija, tu zini, dzīve mani ir norūdījusi: ja vajag, es varu gan atzīties, gan atvainoties. Bet kā var atzīties tajā, ko tu neesi darījis? Es neko neesmu parakstījusi. Mana kartīte ir ieviesta 1990. gadā, kad viss jau plīsa un bruka. Brīžiem domāju, ka vieglāk ir tiem, kas patiešām ir sadarbojušies. Kādam piedraudēja, ka izrēķināsies ar bērniem vai māti vai ka neļaus strādāt profesijā. Čekisti zina, kā šantažēt un manipulēt. Cilvēks neizturēja, salūza. Bet man nav ne draudējuši, ne piedāvājuši. Nekā vispār nav bijis!
Tēvs kā visi, kas izgājuši gulagu, politiski bija ļoti izglītots. Viņš daudz nerunāja, bet viņš daudz domāja un saprata. Kad 90. gadu vidū sākās runas par čekas maisiem, viņš pateica: meit, tu vēl redzēsi, kas notiks ar tiem maisiem. Tur viss būs sajaukts, lai patiesība būtu kopā ar meliem. Es viņam atbildēju: pap, nu ko tu atkal, kā tas iespējams! Taču viņš palika pie sava: meit, piemini manus vārdus, tu vēl redzēsi!
Tagad man zvana tēva draugs Aleksandrs Caune un saka: vai tiešām kāds vēl nesaprot, ka tā ir visīstākā provokācija, kārtējais čekistu meistardarbs?
Un nez kāpēc neviens nepievērš uzmanību tam, ka tas ir noticis Latvijas simtgadē un 20. decembrī.
Jā, arī es to ievēroju. Krievijā 20. decembris ir “день чекиста” – specdienestu darbinieku jeb, īsāk sakot, čekistu profesionālie svētki. Kad un kāpēc tu nolēmi vērsties tiesā?
Sākumā gribēju vērsties tiesā uzreiz. Taču pēc tam nolēmu nogaidīt, jo biju nesen izveidojusi fondu “Sibīrijas bērni”, sākusi uzņemt filmas, man šķita, ka nav īstais brīdis. Ik pa laikam bija dzirdamas ziņas par cilvēkiem, kas iesnieguši prasības. Sabiedrības attieksme pret viņiem bija klaji nosodoša: redz, kā čekisti iet un tiesājas! Pat nepieļaujot domu, ka maisos varētu būt fiktīvas kartītes.
Kā tev šķiet, kāpēc ļaudis, kas taču labi zina, cik viltīgs, cinisks un melīgs ir bijis un joprojām ir Kremļa režīms, tic kartītēm, nevis cilvēkiem?
Tāpēc, ka tie, kas atstāja šīs kartītes, ļoti labi pazina cilvēku psiholoģiju. Man ir filma “Stacija Latvieši”, kas stāsta par 1937. gada lielo teroru. Kad to uzņēmu, bija vēl dzīvi daži liecinieki, starp tiem Rūta Ozoliņa, brīnišķīgs cilvēks, kas vadīja “Memoriālu”. Viņa teica: tas bija neticami, kā cilvēki – Maskavas inteliģence, pats krējums un zieds – pēkšņi pārmainījās, ja kāds tika arestēts. Ne visi, protams, bet vairums. Viņi bija gadiem tikušies, draudzējušies, bet pēkšņi: padomā tikai, kāds viņš maita, pat prātā nebija nācis! Var jau būt, kāds tā teica, lai viņu pašu nesaņemtu ciet. Bet šī ļaužu… Šī… Es pat nezinu, kādā vārdā to īpašību var nosaukt.
Vairums ļaužu sirgst ar garīgu tuvredzību. Un īsu atmiņu. Tie paši, kas svētdien noklāja ceļu ar palmu zariem, piektdien jau kliedza: sit viņu krustā! Viņi dzird un redz, ko grib dzirdēt un redzēt. Un aizmirst, ka par tevi liecina tavi darbi, gluži tāpat kā par čekistiem liecina viņu darbi.
Ceru, ka vismaz daļa sabiedrības nav zaudējusi spēju spriest un domāt.
Ir cilvēki, kas saprot, ka šī Latvijā apzināti atstātā arhīva daļa – ne jau bēgot steigā izkritusi paciņa, bet rūpīgi atlasīta – ir precīzi izplānots ļauns nodoms, scenārijs, kas tagad ir pilnībā īstenots.
Neviens, arī Totalitārisma seku dokumentēšanas pētnieki, nezina, cik aģentu kartītēm bija jābūt arhīvā. Tādu datu nav. Es lasu, ka esot bijuši vēl arī informatori, un to ir bijis ap piecdesmit tūkstošiem. Bet tagad internetā ir izgāzti vārdi – bez komentāriem, bez paskaidrojuma, ka tas, ja ir kartīte, vēl nenozīmē, ka cilvēks patiešām ir sadarbojies. Tāpat kā tas, ja kartītes nav, nenozīmē, ka nav sadarbojies.
Bet tā jau arī ir sātaniskā plāna būtība: patiesība, puspatiesība un meli – viss vienā maisā.
Un tas ir pats briesmīgākais.
Pirms dažām dienām kāds cilvēks publiskā sarīkojumā paskatās uz mani un skaļi nošņācas: čekisti lai iziet no zāles! Tas ir prātam neaptverami! Kas notiek ar sabiedrību?
Brīvā Latvijā man bija jāvēršas prokuratūrā, lai pierādītu savu nevainīgumu. Taču arī ar to nekas vēl nav beidzies. Ja pret kādu tiek izvirzīta apsūdzība zagšanā vai slepkavībā, bet izmeklēšanas gaitā tiek pierādīts šīs personas nevainīgums, pēc tiesas sprieduma tu nedrīksti viņu saukt par zagli vai slepkavu. Īstenībā arī pirms tiesas sprieduma. Tu nedrīksti kādu saukt par zagli vai slepkavu, kamēr vaina nav pierādīta. Taču uz mani arī pēc tiesas atzinuma, ka es neesmu sadarbojusies un ka mana kartīte ir viltojums, jebkurš var parādīt ar pirkstu. Jo interneta vietnē “kgb.lv” ir publicēta kartīte, kam nav pievienots nekāds komentārs.
Es gāju tiesāties, jo uz to mani pamudināja situācija ar Sauļu Sondecki, lietuviešu diriģentu, Pētera skolotāju Viļņas konservatorijā. Viņš ir miris, viņa dēli ir slaveni mūziķi Eiropā. Viņi atteicās no Lietuvas pilsonības un tiesājas ar Lietuvas valsti par sava tēva piemiņu, par to, ka presē tika izziņots, ka viņš esot bijis aģents. Pēc tam tika noskaidrots, ka Sondecka tēvs 1944. gadā bija emigrējis un, visticamāk, dēlam čekisti prasījuši pārskatu par saraksti ar tēvu. Un te nu man ir jautājums: vai šis cilvēks ir nodarījis savai tautai ko ļaunu? Bet tagad vienā maisā ir gan tie, kas nodeva manu tēvu, gan tie, kas bija spiesti rakstīt komandējuma pārskatus par zinātniskām konferencēm vai izstādēm ārzemēs.
Čekas aģents un ziņotājs – šie vārdi ir ļoti plaši tulkojami. Tāpēc es negribēju, lai pienāktu diena, kad manis nebūs un mani bērni un mazbērni pēkšņi uzzinātu, ka es esmu bijusi čekiste. Tāpēc es gāju uz tiesu. Un tāpēc es nespēju aptvert, kā ir iespējams, ka arī tagad katrs, kas grib, var uz mani norādīt: re, kur čekiste iet! Vai šie ļaudis vispār zina, kas ir čeka? Un kā čeka joprojām strādā? Lai viņi palasa par Solsberijas katedrāli un Skripaļiem!
Bet, atgriežoties pie maisiem, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra pētnieki un Satversmes Aizsardzības birojs no tā brīdināja. Taču pārāk liels bija sabiedrības spiediens. Daudzi viedokļu līderi, arī Viesturs Kairišs, paziņoja, ka tautai esot jāzina patiesība.
Taču izrādījās, ka patiesības maisos nav. Patiesība ir tas, ka ar šo gājienu tiek novērsta uzmanība no vēstures un no faktiem.
Andra Slapiņa atraitne Nataša, izlasījusi manu sleju “Par maisiem un krustāsisto patiesību”, uzrakstīja man garu un skaistu vēstuli. Arī viņa ir neizpratnē, jo tagad publiski tiek apspriesti un tiesāti cilvēki, nevis noziedzīgā sistēma. Totalitārā režīma pļaujas svētki turpinās. Jā, maisos ir 350 kartītes ar reālu noziedznieku vārdiem, tiem, kas sadarbojās ar “Smeršu”, nodeva kureliešus, nacionālos partizānus, arī tavu tēvu. Un turpat līdzās – Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne, Juris Podnieks.
Un kāds par to visu labsajūtā berzē rokas. Plāns izdevies. Jo ļaudis nerunā un neapspriež tos, kas nodeva. Runā par inteliģenci. Kāds jauneklis paziņo, ka viņš vairs neskatīšoties Jāņa Streiča filmas. Un man gribas viņam pateikt: neskaties, smurguli, tikai zini, tas būs zaudējums nevis Jānim, bet tev!
Kas dod spēku izturēt?
Es esmu cilvēkbērns, kas izaudzis mežos, saskaņā ar dabu. Kopš agriem gadiem esmu mācījusies pieņemt pārbaudījumus. Tiesa, šis pēdējais pārbaudījums pamudina mani atkal noslēgties. Taču man ir ģimene, vīrs, bērni, brīnišķīgas mazmeitas un mazdēli, ir atmiņas par tēvu, kas izturēja gulaga šausmas, ir sibīrieši, ir mana tēva draugi un ieslodzījuma biedri, kas zvana un saka atbalsta vārdus. Un ir cerība. Okupācija, karš, deportācijas – tas viss nevar beigties vienā dienā. Trīsdesmit gadu mēs jau ejam cauri tuksnesim, vēl desmit ir jānostaigā. Un jāiztur.
Dzintra Geka
Kinorežisore
Lielā Kristapa medaļas par dokumentālām filmām “Voldemārs un Leontīne” (1988) un “Māja lielceļa malā” (1989), “Lielā Kristapa” speciālbalva un Latvijas Politiski represēto apvienības atzinības raksts par filmu “Sibīrijas bērni” (2001, 2014).
Precējusies ar komponistu Pēteri Vasku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru