Saruna ar kādreizējo Pilsoņu Kongresa Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Antonu Mikosu.
Nākamais vietvaldis izraudzīts jau sen
DDD: Aptuveni pirms mēneša biedrība “Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu” publiskoja aicinājumu, kuru parakstījuši daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, par Valsts prezidentu ievēlēt Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu. Kāpec jūs nepiekrītat, ka Egils Levits būtu labs valsts galva?
Antons Mikoss: TB/LNNK un “Visu Latvijai!” grib redzēt Egilu Levitu par Saulvedi jau kopš 2007. gada. Kad ieskatījos to personu sarakstā, kas parakstījuši petīciju par Egilu Levitu kā Valsts prezidentu, redzu patieso ainu. Piemēram, Vilis Vītols – pozitīvs cilvēks ar vāji izteiktu analītisko domāšanu. Bet daudzi šajā sarakstā ir ar “vati” galvā… Viens no tiem ir Dainis Īvāns.
DDD: Kā saprast jūsu teikto, ka Latvijas Tautas frontes līderim Dainim Īvānam “vate” galvā?
A.M.: Man ar viņu ir krustojušies ceļi, un zinu mazliet vairāk par viņa biogrāfiju. Redziet, kad mirst kādas lielas okupācijas varas “guru”, tad, kā jūs domājat, kurš būs nākamais vietvaldis kādā okupācijas pārvaldes sadaļā?
DDD: Kāds uzticams kolaborants?
A.M.: Tas, kurš raksta nekrologu! 1982. gadā nekrologu Leonīdam Brežņevam rakstīja komunists Dainis Īvāns. Tātad jau tolaik viņš tika izvēlēts par cilvēku, kuram okupācijas vara uzticēs būtisku uzdevumu nākotnē.
DDD: Kur šis Daiņa Īvāna rakstītais nekrologs tika publicēts?
A.M.: Avīzē “Cīņa” – LKP CK, LPSR Augstākās Padomes un Ministru Padomes izdevumā.Manuprāt, zīmīgi, ka šis “Cīņas” numurs ir pazudis no Latvijas publiskajiem arhīviem. Man pašam ir raksta fotogrāfija, kuru nododu jūsu rīcībā. Tur starp visu citu ir rakstīts: “Mēs, karu neredzējušie, neesam to aizmirsuši. Mēs esam iemācīti novērtēt vārdu MIERS…” Šos melus viņš rakstīja laikā, kad no Afganistānas uz Latviju pienāca cinka zārki. Tātad karš ir miers. Pilnīga vate galvā tam cilvēkam.
Tātad Dainis Īvāns tika gatavots krietni iepriekš. Atceros Latvijas Tautas frontes pirmo kongresu, kad Jānis Peters sēdēja izgāzies un ieteica savu labo kandidatūru – Daini Īvānu.
Visus Atmodas gadus man ar Daini Īvānu bija visai interesantas attiecības – es viņam sekoju kā ēna, un viņš mani visādi ignorēja vai pretdarbojās, piemēram, runājot par Pilsoņu Kongresu. Bet bija arī cita saskarsme – 1990. gadā viņš, būdams Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks, ieradās Taurupes vidusskolā iedzīvotāju sapulcē un stāstīja, ka dāņi Mazās Juglas krastos skaistā vietā cels toksisko atkritumu izgāztuvi… un taurupiešiem būs darbavietas, asfaltēts ceļš…
Es jau 1988. gada 31. jūlijā uzrakstīju vēstuli, kuru nolasīja radio “Mikrofonā”. Komunistu Valsts plānā bija iecere būvēt toksisko atkritumu miskati Taurupē, kur bija uziets 10 metru biezumā īpaši blīvs māla slānis. Un apglabāt toksiskos atkritumus tur bija iecerēts bez īpašiem sarkofāgiem. Vēstuli nobeidzu ar citātu no grāmatas ģeologiem: “Daba ir materiāli tehniskā bāze komunisma sabiedrības uzcelšanai.” Taurupes iedzīvotāji protestēja pret nu jau Daiņa Īvāna lobēto ieceri, un šo izgāztuvi neuzbūvēja.
Pilsoņu Kongresa atšķirība no LTF ir milzīga!
DDD: Daudz tiek runāts par Tautas fronti, bet kā aizsākās Pilsoņu Kongresa darbība?
Antons Mikoss: Ideja nāca no Igaunijas, kur šī kustība bija aizsākusies. Igauņiem bija spēcīga nevalstiskā organizācija – Senatnes pētīšanas biedrība. Tā teikt, pētot senatni, viņi “izpētīja”, ka Igaunijā noteicēji ir Igaunijas Republikas pilsoņi, Igaunijas valsts eksistē un visā pasaulē spēkā ir okupācijas neatzīšanas doktrīna. Igaunijā jau tika reģistrēti pilsoņi, lai ievēlētu Pilsoņu Kongresu neatkarības atjaunošanai. 1989. gada pavasarī mēs sākām Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju. Kad bijām jau tālu tikuši, bija jau ievēlēts Pilsoņu Kongress, pie mums atbrauca pat Krimas tatāri pēc padoma. Un mēs arī viņiem ieteicām reģistrēt savus pilsoņus un ievēlēt Pilsoņu Kongresu.
1989.gada Aglonas svētkos tika piereģistrēts milzīgs skaits pilsoņu. Atceros, kā Dainis Īvāns, kopā ar mācītājiem ejot gar reģistrācijas galdiem, vīpsnāja un stāstīja viņiem, ka šī pilsoņu reģistrācija ir pilnīgi bezjēdzīga lieta. Otrā dienā tur notika Tautas frontes mītiņš. Es pieteicos teikt runu par Latvijas Republikas pilsoņu reģistrācijas sekmēm. Bet man, tādam radikālam nacionālistam, vārdu nedeva. Es palūdzu zinātniekam Jānim Polim nolasīt manu runu. Kad Dainis Īvāns to klausījās, viņš sarka un bālēja, sarka un bālēja.
DDD: Atgriežoties pie Egila Levita – varbūt daudzi būs piemirsuši, bet tieši viņš radīja 1990. gada 4. maija deklarāciju, tātad būtībā sagrāva Pilsoņu Kongresa darbu. Kāda bija viņa loma Pilsoņu Kongresā?
A.M.: Egils Levits uzradās 1989. gada pavasarī. Viņš atnāca uz Pilsoņu reģistrācijas iniciatīvas grupas sēdi un pastāstīja par to, ko mēs jau zinājām un darījām, – par Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas doktrīnu, par pilsoņu reģistrācijas vajadzību un tamlīdzīgas lietas. Pēc tam viņš pazuda, darbā nepiedalījās. Kaut kur Latgalē viņš balotējās Pilsoņu Kongresa vēlēšanās, tika ievēlēts par delegātu, taču tas arī viss. Par to 4. maija deklarāciju, ko it kā rakstījis Egils Levits, ir par stipru teikts. To rakstīja daudzi, bet gala variantu akceptēja Boriss Jeļcins[1] un Ruslans Hasbulatovs[2]. Īvāns pašrocīgi to veda uz Maskavu.
DDD: Ar ko atšķīrās Pilsoņu Kongresa mērķi no Tautas frontes mērķiem?
A.M.: Atšķirība ir milzīga. Es jau iezīmēju vienu cilvēku – Daini Īvānu, kurš tika iepriekš speciāli sagatavots no dziļākiem slāņiem. Protams, Egils Levits arī nāk no turienes.
Lai izprastu PSRS pārmaiņu būtību, veikšu nelielu vēsturisku atkāpi. Ir precīzi zināms laiks, kad Rietumpasaulei radās apņēmība darīt galu PSRS. Attīstītās valstis noslēdza savstarpējo stratēģiskās aizsardzības iniciatīvas līgumu jeb SAI. Galvenie sasniedzamie mērķi bija ātrdarbīgas skaitļošanas tehnikas attīstīšana un lieljaudas lāzeru radīšana. SAI paredzēja iznīcināt no kosmosa PSRS raķetes pirmajās minūtēs pēc to palaišanas, kas nozīmētu, ka tās eksplodētu virs Padomju Savienības teritorijas. Mihails Gorbačovs reaģēja nekavējoši un sasauca fiziķu, militāristu un visādu magu pulciņu ar vienu izskatāmo jautājumu, proti, vai SAI darbosies. Visi mierināja Gorbačovu, ka tas ir blefs. Tomēr fiziķi bažījās par izteikto viedokli un sāka padziļināti pētīt. Saņemot vispusīgus pētījumus dažādās jomās, tā pati Gorbačova sasauktā zinātnieku grupa pēc mēneša uzprasījās uz neatliekamu tikšanos un pavēstīja, ka SAI tomēr ir darboties spējīga iniciatīva.
Panikā par drīzu globālo militāro mazspēju sacensībā ar Rietumiem Gorbačovs[3], Jakovļevs[4] un Ševardnadze[5] trijatā nolēma pasludināt “atklātības” un “pārbūves” kursu. Negāja gludi. Militāristu vidū bija gudrinieki, kas teicās esam atraduši zāles SAI neitralizēšanai. Palaidīšot tūkstošiem tukšu raķešu, kuras tad lai triecot zemē veseli, to vidū gan jau kāds procents īsto kodolraķešu sasniegšot mērķi. Ap šiem gudriniekiem nu pulcējās “pārbūves” pretinieki.
Pārbūves galvenais uzdevums bija sameklēt jaunos impērijas vietvalžus nomalēs, arī Latvijā, saskaņā ar Gandija universālo formulējumu: “Okupācijas varai brūkot, pie varas nonāk lielāki rojālisti nekā karalis.” Pārkārtotājiem bija jārada dažādas organizācijas, kuras atbalstītu PSKP iecerētās pārvērtības. Galvenais uzdevums šo organizāciju veidošanā bija atrast piemērotus īpatņus to vadīšanai. Čekas rūpes tobrīd bija sameklēt tādus stukačus, kas ziņotu par dažādu jomu darbīgu censoņu noskaņojumu.
Čekā īpaši aktīvi darbojās radošās inteliģences pārstāvji. Ne velti, dzejnieks Jānis Rokpelnis atzina, ka čekai esot ziņojis par inteliģences noskaņojumu… Lūk, stukačiem bija jāpalīdz PSKP pakļautajai čekai atrast tādus vietvalžus, kas spētu iekarot tautas simpātijas un ieņemt vadāmu vietvalžu vietiņas organizācijās, parlamentos un valdībās. Gala mērķis lielkrievu imperiālistiem bija jauna PSRS Līguma noslēgšana. Baltijas valstu brīvprātīga iestāšanās likvidētu Rietumu neatzīto vardarbīgo valstu okupāciju. Tātad “pārbūves” ziņotāji palīdzēja atrast noderīgos jaunkangarus, kas palīdzētu galīgi pārkausēt latviešus krievu masā.
Jūs jautāsit, kāpēc nenoslēdza jauno PSRS Līgumu? Tāpēc, ka sākotnēji mēs, kuri reģistrēja Latvijas Republikas pilsoņus un organizēja Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, zinājām, ka Latvijas Tautas fronte visus savus virzāmos cilvēkus saskaņo ar LKP CK. Un mēs patraucējām!
Daudzi atceras paniku, kas sacēlās 1989. gada oktobrī LTF otrā kongresa laikā, kad LTF vadība gribēja ievēlēt tikai pusi no LTF Domes. Pārējos bija paredzēts iecelt vēlāk, virzot no čekas izraudzīto vidus vietējās nodaļās. Pastāvējām uz to, ka kongresā jāievēl divas trešdaļas domnieku. Mūs toreiz un arī tagad dēvē par šķeltniekiem. Un pareizi, jo tāds bija mūsu nolūks! Es biju viens no tiem, kas vadīja šo sacelšanos pret LTF kliķi. Mūsu mērķis bija veidot LTF ar minimālu čekas izraudzīto pārstāvju skaitu LTF Domē. Sākās panika – kājās pielēca Juris Rubenis un teica piepaceltas runas. Visbeidzot, es teicu, “ja Tautas fronte negrib kļūt par Latvijas Republikas pilsoņu jumta organizāciju, tad mēs tādu dibināsim ap LNNK”. Tādējādi LTF paliktu ar savējiem no kompartijas ieceltajiem… Pēc šiem vārdiem iestājās kapa klusums, uz skatuves sarosījās Sandra Kalniete, pieskrēja man klāt, pagrūda mani malā un mikrofonā teica: “Ziniet, mums tomēr ir jāpieņem, ko Mikosa kungs ierosina.” Ar mums vairs nevarēja nerēķināties.
Mēs reģistrējām Latvijas Republikas pilsoņus ar mērķi ievēlēt Latvijas Republikas pārstāvniecību – Pilsoņu Kongresu. Taču Tautas frontes vadoņi nepildīja savas Domes 1989. gada 5. augustā pieņemto dokumentu par atbalstu Pilsoņu komitejām. Atceros, vēl 1989. gada 18. novembrī pusmiljona mītiņā Daugavmalā Ilmārs Bišers nolasīja Ivara Godmaņasacerēto tekstu par to, kā Latvija likumīgi kā suverēna republika iestāsies PSRS. Tātad Tautas frontei sākotnējais mērķis bija “pareizi”, demokrātiski iestāties Padomju Savienībā. Par atbalstu nolasītajam murgam iekliedzās vien daži desmiti bļāvēju, kuri atradās vienviet. Par spīti Tautas frontes spices manevriem, mītiņā bija pulcējušies cilvēki ar Latvijas Republikas pilsoņu pagaidu apliecībām kabatā – viņi ar savu klusēšanu parādīja nostāju un piekrišanu nevis Tautas frontes variantam, bet Latvijas Republikas atjaunošanai.
DDD: Tātad LTF mērķis sākotnēji nemaz nebija neatkarības atjaunošana?
A.M.: Protams, nē. Un šī ir tā lielā atšķirība no mums – no Pilsoņu Kongresa.
Laika bumbas ielikšana
Antons Mikoss: Neieskicējot to vidi, kas 1989. gadā valdīja LPSR, mēs nevaram izprast, kas tas bija par procesu.
LPSR Augstākās Padomes Prezidijs 1989. gada 13. jūlija lēmumā atzina, ka “Pilsoņu komitejas kavē uzsākto darbu pārkārtošanās politikas juridiskā noformēšanā. Pilsoņu komiteju veidošana ir nelikumīga, to darbība nerada juridiskas sekas.” LPSR AP ieteica Tautas deputātu padomēm, valsts un sabiedriskajām organizācijām atturēties no Pilsoņu komiteju darbības sekmēšanas. Atspoguļojot Latvijas Republikas pārstāvniecības organizācijas darbu LPSR valstiskās suverenitātes atjaunošanā, masu informācijas līdzekļiem tika ieteikts parādīt Pilsoņu komiteju nekonstitucionālo raksturu un dot šo komiteju darbības iespējamo seku novērtējumu. Varens un iedarbīgs uzstādījums, kas darbojas uz daudziem politiskajiem aktieriem, kuri nomelno Pilsoņu Kongresu arī šodien.
1989.gada 28. jūlijā LPSR AP pieņēma Deklarāciju “Par Latvijas valsts suverenitāti”, nosakot, ka Latvijas PSR likumiem ir prioritāte pār PSRS likumiem. Es klausījos šo sēdi pa radio. Atceros, ka tur aizelsies ieradās Vilnis Bresis un teica: “Es esmu tikko no Maskavas – tur mums lūdza, lai mēs pieņemam šādu likumu.” Visi bija apjukuši, bet pieņēma. Vēlāk sekoja LPSR AP 1990. gada 15. februāra Deklarācija jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību.
DDD: Šajā deklarācijā ir teikts: “Pamatojoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes 1989. gada 28. jūlija Deklarāciju “Par Latvijas valsts suverenitāti”, [Latvijas PSR Augstākā Padome] iestājas par to, ka jāveic pasākumi, lai Latvijas PSR pārveidotu par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti tādu valstu savienībā, kas iet humānu demokrātiska sociālisma ceļu un savas attiecības ar citām valstīm veido uz līguma pamatiem.”
A.M.: Jā, tātad viss tika gatavots, lai realizētos Staļina solījums Rūzveltam, kurš bija pikts par Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, sarīkot referendumu pēc kara mierīgākos laikos. Gorbačovs to bija pārtvēris un virzīja ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Un ir ļoti labi redzami visi politikas aktieri, kas to mēģināja īstenot. Pirms puča 1991. gada 18. augustā Mihails Gorbačovs zvanīja Anatolijam Gorbunovam, trešo reizi jautādams, vai Latvija parakstīs Padomju Savienības Līgumu. Atbilde bija noraidoša.
DDD: Kāpēc Gorbunovs nepiekrita parakstīt?
A.M.: Kā gan viņš varēja parakstīt! Atcerieties, ko stāstīju par pusmiljonu lielā mītiņa Daugavmalā reakciju uz plānu demokrātiski iestāties Padomju Savienībā! Lūk, kad Gorbunovs atteicās, nākamajā dienā iesākās pučs. Viņi redzēja, ka ar tām metodēm vairs nevar neko panākt un ir nepieciešamas citas – Pilsoņu Kongresu novākt…
DDD: Piemānīt un apstulbot latviešus?
A.M: 1990. gada 4. maija scenārija sekas mēs tagad baudām pilnā mērā. LC un ZS varturi nepakautrējās pat okupantu pensionētos militāristus piesaistīt Latvijai, nosaucot to par nepieciešamo kompromisu. Kas tas ir par kontingentu? No Austrumvācijas demobilizēja virsniekus, kas jaunāki par 38 gadiem. Viņi izvēlējās dzīvesvietu visvairāk Latvijā un Krimā. Tagad šo izlases militāristu dēli un mazdēli rāda savu attieksmi pie okupācijas “falla” Pārdaugavā. Zīmīgi, ka atbildīgie par okupācijas karaspēka “izvešanu” neizvedot ir lielā cieņā. Viens jau ir pabijis prezidenta krēslā – tas ir Guntis Ulmanis. Cits ir tautā mīlēts zinātnieks (stukačs) – Jānis Stradiņš. Vēl citu politiskie censoņi kā balvu par laika bumbas uzstādīšanu tagad virza par nākamo Valsts prezidentu – tas ir Egils Levits.
Kas ir jādara? Ir jāpasaka: “Pietiek!” Bet tas ir jādara visiem.
[1] Boriss Jeļcins – sākumā bija KPFSR AP priekšsēdētājs, pēc tam kļuva par Krievijas Federācijas prezidentu – red.piez.
[2] Ruslans Hasbulatovs – sākumā bija KPFSR tautas deputāts, kurš iestājās par līdztiesīgu savienību ar citām suverēnām republikām, pēc tam KPFSR AP priekšsēdētāja pirmais vietnieks, tad kļuva par Krievijas Federācijas Augstākās padomes priekšsēdētāju – red.piez.
[3] Mihails Gorbačovs – PSKP CK ģenerālsekretārs, vēlāk PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs, pēc tam vienīgais un beidzamais PSRS prezidents – red.piez.
[4] Aleksandrs Jakovļevs – PSKP CK Politbiroja loceklis, ideoloģiskais sekretārs, M. Gorbačova draugs – red.piez.
[5] Eduards Ševardnadze – PSKP CK Politbiroja loceklis, vēlāk PSRS ārlietu ministrs, pēc tam kļuva par Gruzijas prezidentu – red.piez.
* Intervēja Līga Muzikante, publicēts laikrakstā “DDD” Nr.6(428) [2019. gada 22. marts–11. aprīlis]
Turpinājums sarunai ar kādreizējo Pilsoņu Kongresa Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Antonu Mikosu.
Kurš atbalsta nodevību?
DDD: Pāriesim pie mūsdienām. Laikā, par kuru runājām iepriekš, jūs bijāt arī LNNK priekšsēdētāja vietnieks. Kā jūs vērtējat Nacionālās apvienības “VL-TB/LNNK” darbu tagad?
Antons Mikoss: Bēdīgi. 1996. gadā es iestājos partijā “Tēvzemei un Brīvībai”. Aizgāju uz partijas kopsapulci. Tur bāra kādu nacionāli noskaņotu cilvēku – Laimoni Gedroviču– un nolēma, ka viņu izslēgs no partijas. Viņš bija nopublicējis “Nacionālajā Neatkarībā” rakstu par to, ka mūsu īpašumus brīvi izdāļā nepilsoņiem, tāpēc īpašumus, kuriem likumīgie īpašnieki nav pilsoņi, nedrīkst privatizēt, tos vajag nacionalizēt. Es biju sašutis par to, ka šo cilvēku slēgs ārā no partijas, tāpēc piecēlos un sacīju, ka partijas statūtos rakstīts, ka mēs aizstāvam savus biedrus. Pēc tam noliku uz galda iesniegumu par izstāšanos un teicu: “Man nevajadzēja ilgu laiku, lai saprastu, ka jums te ir pavisam citi nolūki – jums te ir sile, kurā iekāpt ar abām kājām!”
Lūk, viņi visu laiku ir bijuši pie varas (kopš 1990. gada, izņemot 1994. gadu), varas pieņemto nodevīgo lēmumu dēļ neviens nav nošāvies, neviens nav demisionējis (izņemot Eināru Cilinski, kurš izdomāja labu iemeslu aizmukt no ministra amata VARAM 16. marta gājiena sakarā)… Iedomājieties, “Visu Latvijai!” jaunieši plikām krūtīm salā protestēja pret Abrenes atdošanu Krievijai. Bet atcerieties, ka pirmais darbs, kuru 1997. gada augustā paveica Guntars Krasts premjera amatā, bija Latvijas–Krievijas robežlīguma parafēšana! Faktiski Abrenes atdāvināšana. Pirmajā darba dienā Ministru prezidenta krēslā. Viņam viss priekšā bija jau sagatavots – un viņš nevis atteicās, nevis demisionēja, bet palika savu parakstu[1] zem šī nodevīgā robežlīguma teksta. Bet viņa partija pret to neiebilda.
DDD: Laimoni Gedroviču par taisnīgu rakstu izslēdza, bet Guntaru Krastu par nodevīga robežlīguma parafēšanu atbalstīja?
A.M.: Jā. Savukārt “Visu Latvijai!” nebija nekādu pretenziju pēc tam apvienoties ar “TB/LNNK”. Viņiem visiem tur vienmēr ir interesējusi tikai sile.
Pirms pāris mēnešiem Nacionālā apvienība par prezidenta kandidātu (atkārtoti) izvirzīja Egilu Levitu – cilvēku, kurš ar savu parakstu akceptēja okupantu militāro pensionāru palikšanu un viņu sociālo nodrošināšanu Latvijā. Tikai retais no atvaļinātajiem militāristiem ir aizgājis viņsaulē. Pārējie ir manā vecumā vai jaunāki un ražīgi sapumpurojušies vairākās paaudzēs. Toreizējais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs stingri iestājās pret okupantu militāro pensionāru atstāšanu Latvijā, atsakoties parakstīt tādu vienošanos. Un tāpēc tika izvilkta viņa čekas kartīte – un viņam bija jādemisionē. Tad nāca Egils Levits kā ārlietu ministra pienākumu izpildītājs un tieslietu ministrs, kurš parakstīja nodevīgo dokumentu. Ar ko Egils Levits atšķiras no okupācijas varas, kas bagātīgi pieslānīja Latviju ar lielkrievu nacistu substrātu visus okupācijas gadus? Pēc paraksta likšanas uz nodevīgā dokumenta amatā par grašiem viņam nevajadzēja uzkavēties un tika sameklēts mega atalgots darbiņš.
Nesen es vērsos pie Pilsoņu Kongresa fonda dalībnieka Zigurda Strīķa, kurš pēdējās vēlēšanās startēja Nacionālās apvienības sarakstā, lai viņš tur partijā sāk runāt patiesību par Egilu Levitu. Viņš man atbildēja, ka nevar to darīt… nav laika… Es pats neesmu Nacionālajā apvienībā, bet man tur ir daudz paziņu. Jautāju viņiem, vai tiek rīkotas diskusijas par izvirzīto prezidenta kandidātu? Ar savu rīcību kopā ar pārējiem Kremļa kurmjiem šis kandidāts taču ir vairojis “Saskaņas” un Krievu partijas piekritējus! Tie atbild: “Ai, tur tā spice!…” Tādēļ uzrakstīju pats rakstu, kur pateicu visu, kā ir. Nacionālā apvienība ir nacionāli tukši darboņi bez izpratnes par dekolonizāciju un deokupāciju. Es redzu, ka Raivim Dzintaram nav latviskā gēna – nav patiesu rūpju par latviešu tautu un atbildīgas domāšanas.
DDD: Bet latvieši šo visu ir pieļāvuši, nav protestējuši, gājuši uz vēlēšanām, nedomājot, par ko tad viņi īsti nobalso.
A.M.: Lielākais okupācijas laika nodarījums ir tautas pārvēršana par vates cilvēkiem – bez analītiskās domāšanas, bez spējas rīkoties. Daudzi latvieši ir kļuvuši gļēvi, nesaprātīgi, tautas interesēs darboties nespējīgi – viņi grib kādus “lielos”, kas visu iedod.
Gunārs Meierovics, komunistu aicināts, atnāca no trimdas uz Latviju. Ar ļoti retiem izņēmumiem, kopumā trimdas latvieši neatbalstīja Pilsoņu Kongresu – viņi atbalstīja Gorbunova valdību.
Pie varas – “jaunie čekisti”
DDD: Jūsuprāt, kāpēc nav notikusi dekolonizācija?
Antons Mikoss: Tāpēc, ka nav notikusi lustrācija jeb dekomunizācija. Starp citu, vislielākā zaudētāja, ka nav notikusi lustrācija, ir Krievija, jo šobrīd to vada čekists un pasaule ir nolikta kara priekšā. Arī Latvijā nav notikusi lustrācija tāpēc, ka šeit krieviem ir milzīgas intereses. Vislielākās investīcijas ir no Krievijas. Piemēram, lietuviešiem tā nav vajadzīga – tur okupantu procentuāli ir mazāk nekā pirms kara cittautiešu, un krievu ietekme tur ir maza. Bet Latvijā – liela!
DDD: Bet Eiropas Savienība taču pieļāva šādas kolonizētas valsts kā Latvija uzņemšanu.
A.M.: Tāpēc, ka Eiropas Savienībai tas ir “pie vienas vietas”, tai ir savas intereses sadarbībā ar Krieviju. Tāpat arī Amerikai. Bils Klintons pie Brīvības pieminekļa stāstīja, ka šeit ir noticis liels noziegums, bet šeit visiem tagad draudzīgi kopā jādzīvo… Amerikāņiem galvenais bija atņemt krieviem atomdegvielu. Vāciešus, dāņus savukārt interesēja iepirkt zemi Latvijā, būvēt savas rūpnīcas. Skandināvi ieviesa savu banku filiāles, sapirkās zemes un mežus no tukšgalvīgiem tautiešiem.
DDD: Okupantu klātbūtne palīdz viņiem darboties Latvijā?
A.M.: Viņus šis jautājums neinteresē. Saprotiet, neviens mūs neglābs, ja mēs paši sevi neglābsim! Pēc Otrā pasaules kara taču arī nenāca angļi mūs glābt.
DDD: Tomēr vairāk ir dzirdēts par aktīvu Rietumu pretestību, nevis vienaldzību pret dekolonizāciju. Pat pirms referenduma par Pilsonības likuma grozījumiem mūsu bāleliņi skandēja un biedēja latviešus, ka Rietumi mūs nesapratīs, ja okupantu bērneļiem nedosim pilsonību. Jūsuprāt, kāpēc tā?
A.M.: Tāpēc, ka nav notikusi dekomunizācija – “jaunie čekisti” ir pie varas. Nejaušu cilvēku tur nav! Tie, kas ir par Latvijas dekolonizāciju, pie varas nenonāk. Par to “Rietumi mūs nesapratīs”. Pirms Abrenes atdošanas vietvara klaigāja, ka bez robežlīguma neuzņems NATO un ES. Igauņiem robežlīguma nav vēl šodien! Amerika vēlas atteikties no automātiskās pilsonības piešķiršanas tur dzimušajiem nepilsoņu bērniem. Vējonim ir latviski tukši padomnieki.
DDD: Vai tiešām arī Nacionālo apvienību jūs ierindojat jauno čekistu pulkā?
A.M.: Mēs nupat runājām par Egilu Levitu, kuru par Valsts prezidenta kandidātu izvirzīja tieši Nacionālā apvienība.
DDD: Bet atradīsies lasītāji, kas protestēs, ka Raivis Dzintars no Nacionālās apvienības vai Juta Strīķe no Jaunās Konservatīvās partijas nav čekisti, komunisti – viņi taču ir pret “Saskaņu”?
A.M.: Dekolonizācijas neveikšanas jautājumā viņi ir uz vienu roku. Pagājuši vairāk nekā divdesmit pieci gadi – viss ir iekonservēts, nekas nav atrisināts. Cik vēl vajag?
Par to, ka Vilis Lācis veidoja izvešanas sarakstus, mēs viņu visi nosodām. Egils Levits parakstīja iesūtīšanas sarakstus jeb, citiem vārdiem, dokumentu par padomju militārpersonu piesaisti – gandrīz tikpat okupantu ar ģimenēm, cik latviešu izveda. Bet Nacionālā apvienība viņu izvirza prezidenta amatā. Levita sarakstā bija aptuveni 20 tūkstoši izlases virsnieku vecumā līdz 38 gadiem, kurus ieveda Latvijā! Kopā ar saviem mazbērniem viņi tagad ir sapumpurojušies ap 100 tūkstošiem – tie ir sevišķi lieli nelieši, Krievijas impēristi! Vai Nacionālā apvienība nesaprot, ka viņu aizstāvamais ir izdarījis to pašu, ko Vilis Lācis?! Kremļa kurmis Vilis Lācis 1956. gadā zūdījās: “Ja būtu zinājis ar ko tas beigsies, es nebūtu ielaidies ar komunistiem.” Turpretī Egils Levits neko nenožēlo un iejuties “Nācijas tēva” lomā. Apbrīno sevi par veikumu. Tas ir prātam neaptverami.
DDD: Pie Nacionālās apvienības un pirms tam pie “Visu Latvijai!” mēs esam daudzreiz vērsušies par dekolonizācijas jautājumu, arī par 1996. gada un 2005. gada Saeimas deklarāciju pildīšanu.
A.M.: Kādu gan dekolonizāciju viņi realizēs! Neceriet. Viņi neatbalsta dekolonizāciju. Šodien viņi lielās un par varoni uzskata uti, kurš piesaistījis 100 tūkstošus okupantu izlases neliešu. Viņi neveic ne dekolonizāciju, ne dekomunizāciju. Ja kādam no viņiem tikšanās reizē ar vēlētājiem paprasītu, vai vajag dekolonizāciju, viņš piekristu, taču nekā nedarītu, lai šo problēmu risinātu.
DDD: Mūsu avīzei pārmet mūsu nostāju, ka tieši vēlēšanas nodrošina okupantu klātbūtni Latvijā, jo pašu latviešu nodevējpartijas par to rūpējas gadiem ilgi. Tas, ka varas partijas neveic dekolonizāciju, nodrošina “Saskaņas” elektorāta pieaugumu. Vai piekrītat, ka tāda Nacionālā apvienība, kas skaitās esam latviešu tiesību pusē, ar “Saskaņu”, kas aizstāv okupantu intereses, ir viena pūķa divas galvas?
A.M.: Tās nav vienīgās galvas šim pūķim. Ja būtu tikai divas, tad varētu nocirst, un miers. Bet pie varas esošais pūķis ir ar daudzām galvām. Vecie tur ir zināmi cilvēki, vairums saistīti ar komunistiem un čeku, jaunie tur ir pajoliņi bez nacionālā, bez latviskā gēna. Latvijā nav bijusi lustrācija, un nevar būt, ka tā notiek automātiski. Tie, kas sēž Saeimā, ir speciāli virzīti cilvēki.
Dzirdēju, kā Raivis Dzintars televīzijā diskutēja ar Andri Šķēli. Šķēle teica aptuveni šādi: “Nu ko tad jūs tur, jaunie kumeļi, varat politikā izdarīt!” Dzintars viņam atbildēja: “No jaunā kumeļa var izaugt kārtīgs zirgs, bet kas var iznākt no zirga gados…” No viņiem ir mūļēzeļi izauguši, bez nacionālā gēna! Vārdos viņi iet it kā par latviešiem, bet faktiski – Šķēles pēdās. Raivi Dzintaru es uzskatu par nenobriedušu sprukstiņu ar īpatnēju savas ģimenes vēsturi, bez pietiekamas izglītības, jo politoloģija – tā nav izglītība, kas vajadzīga valsts vadīšanai. Politoloģija ir mācība, kā sagrābt varu, nevis kā vadīt nacionālu valsti.
Tagad ir Ukrainas piemērs, kurš liecina, pie kā tas viss noved. Krievijai vislielākās investīcijas ir Latvijā. Līdzekļi no turienes nāk dažādos veidos. Mēs redzam rezultātu. 1992. gada Karaganova doktrīnā[2] ir teikts: “Krievvalodīgie iedzīvotāji – tas ir ne tikai pasīvs, bet arī varens Krievijas aktīvs. Pirmkārt, jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. Ne tikai tāpēc, ka mēs nevaram atļauties milzīga bēgļu viļņa uzņemšanu, bet arī tāpēc, ka mums tur jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu. Rēķinoties ar ekonomisko izdevīgumu, Krievijai ir nekavējoties jāuzsāk plaša investīciju ekspansija.”
Iznākums – šodien labi redzams
DDD: Nobeigumā – vai tā ir tiesa, ka 1991. gada 13. janvārī Pilsoņu Kongress noslēdza sadarbības līgumu ar Augstāko Padomi?
Antons Mikoss: Jā. Pilsoņu Kongress, kuru bija ievēlējuši likumīgie Latvijas Republikas pilsoņi, 1990. gada 15. decembrī pieņēma “Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa un Augstākās Padomes kopīgā komunikē” projektu, kurā abas puses apņemas “sadarboties un saskaņot savu rīcību” un piedāvāja Augstākajai Padomei noslēgt šādu vienošanos. 1991. gada 13. janvārī Augstākā Padome šo vienošanos apstiprināja, taču spēkā tā bija tikai vienu dienu…
DDD: Kāpēc?
A.M: Tāpēc, ka tajā pašā dienā, 13. janvārī, Tallinā Anatolijs Gorbunovs un Boriss Jeļcinsparakstīja Latvijas Republikas un KPFSR līgumu “Par starpvalstu attiecību pamatiem.” Līguma 3. pants noteic, ka abas puses “uzņemas savstarpējas saistības garantēt personām, kas šā līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un KPFSR teritorijā, un ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Latvijas Republikas pilsonību atbilstoši viņu brīvai gribai.”
DDD: Vienkāršāk sakot – vienojās par pilsonības piešķiršanu Latvijā dzīvojošajiem okupantiem.
A.M: Jā. Latvijas Pilsoņu Komiteja, Pilsoņu Kongresa izpildinstitūcija, Gorbunova–Jeļcina līgumam uzlika veto, atzīstot to par likumīgā spēkā neesošu un tiesiskas sekas neizraisošu, jo līguma teksts neatbilst Latvijas Republikas pilsoņu interesēm. Taču Augstākā Padome, par spīti Latvijas Republikas pilsoņu pārstāvniecības kategoriskajam protestam, 14. janvārī starptautisko līgumu ratificēja. Līdz ar to vienošanās par sadarbību bija lauzta.
DDD: Tātad Augstākā Padome ratificēja līgumu, lai okupantiem piešķirtu pilsonību?
A.M.: Tieši tā – pretēji Latvijas pilsoņu interesēm! Latvijas Pilsoņu Komiteja paziņoja, ka “līgums ir pretrunā ar LR pilsoņu interesēm, jo līgumslēdzējas puses izvairās konstatēt neapstrīdamo faktu, ka Latvija ir okupēta, anektēta un kolonizēta no PSRS puses”. Atceros, kā Jānis Dinēvičs LTF frakcijas sēdē bļāva mikrofonā, ka mēs gribam visu izjaukt!
DDD: Jūs gribējāt izjaukt kangaru nodevību – pilsonības piešķiršanu okupantiem. Smieklīgi, ka Augstākā Padome nobalsoja, ka jūs esat vainīgi pie sadarbības laušanas, jo protestējāt pret noslēgto līgumu. Atceros, ka pēc tam Latvijas Pilsoņu Komiteja izplatīja aicinājumu latviešiem neiet uz barikādēm, lai aizstāvētu Augstāko Padomi. Laikrakstā “Pilsonis” tika publicēts[3]: “Izbeidziet karnevālu Vecrīgā un Rīgas centrā, ejiet uz mājām! Taupiet savas dzīvības nākotnes Latvijai… Neizlejiet savas asinis par velti! Piešķirt masveidā pilsonību tādiem ļaudīm, kas ir sveši un naidīgi latviešu tautai, zemei un kultūrai, ir tas pats, kas atdot viņiem daļu mūsu zemes.”
A.M.: Jā, Augstākajā Padomē īpaši sagatavoti cilvēki, komunisti, čekisti, bija pārņēmuši varu. Un iznākums ir labi redzams šodien.
Vēlreiz atkārtošu – tagad par prezidentu tiek virzīts Kremļa kurmis, kurš parūpējies par okupantu militārpersonu palikšanu Latvijā. Jautāju NA gensekam Raivim Zeltītam, vai Nacionālā apvienība negrib pavaicāt Egilam Levitam par viņa tēvu Jonasu Levitu. 1940. gadā kāds Jonass Levits aktīvi darbojās nacionalizācijas ārprātā okupantu interesēs. (Klusums.)
Tā ir kārtējā prātam neaptveramā nodevība! Ja Nacionālajā apvienībā kāds ierindas biedrs aktīvi sāks iebilst pret to, viņu labākajā gadījumā izsviedīs no partijas… Neviens, kurš ir kaut kādos amatiņos, neiebilst.
[1] Parafēšana nozīmē, ka darbs pie līguma teksta ir pabeigts un tas ir abām pusēm pieņemams. Pilnvarotie pārstāvji to apstiprina ar saviem iniciāļiem vai parakstu.
[2] Krievijas politologa un valdības padomnieka Sergeja Karaganova izstrādātais principu kopums ar mērķi veicināt Krievijas imperiālistu ietekmi tā sauktajās tuvajās ārzemēs, kur Krievija zaudēja savu ietekmi pēc PSRS sabrukuma.
[3] Tie bija Visvalža Lāča vārdi LTV pārraidē, kurus viņš pauda televīzijā. Viņš tika deleģēts paziņot Latvijas Komitejas lēmumu Jeļcina–Gorbunova pakta sakarā.
* Intervēja Līga Muzikante, publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 7(429) [2019. gada 12.–25. aprīlis]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru