Ko par skolēnu noskaņojumu liecina Latvijas VDK 50. gadu dokumenti

http://www.la.lv/iedvesmojusies-no-jaunas-gvardes

ULDIS KRĒSLIŅ 24. jūlijs 2018

Latvijas PSR VDK 50. gadu ziņojumi par pretpadomju noskaņojumu pat skolu jaunāko klašu bērnu vidū liecina, ka ģimenē mācītais spēja neitralizēt varas uzspiesto ideoloģiju. Rakstnieks un LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis pionieru vidū 50. gadu sākumā.

Foto no grāmatas “Padomju Latvijas 15 gadi”

Tiem, kurus neskāra 1941. gada 14. jūnija izvešanas un kuriem bija izdevies pārciest divkāršo “atbrīvotāju” maršēšanu pāri Latvijai, par pēdējo biedinājumu vajadzēja kļūt 1949. gada 25. marta deportācijām. Tomēr, par spīti visam, arī 50. gados atkal un atkal parādījās cilvēki, kas gribēja ko vairāk, nekā tikai izdzīvot.

Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) ziņojumi LPSR Ministru padomei, kas skar laika posmu pēc VDK izveidošanas 1954. gadā un ko parakstījis LPSR VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers, liecina, ka pretestības gars Latvijā nebija salauzts un izvēlētās protesta formas bija dažādas. Dažkārt tās bija demonstratīvas publiskas akcijas, piemēram, 1957. gada 15. maijā īstenotā neatkarīgās Latvijas karoga izkāršana radiotornī pie milicijas pārvaldes ēkas Rīgā, ko sešus gadus pirms plaši aprakstītās Bruno Javoiša 1963. gada karoga izkāršanas akcijas izdarīja 19 gadus vecais Alberts Petrovs. Viņš tā paša 1957. gada 14. jūlijā noslīka Lielupē.

Dažkārt tās bija netiešas protesta formas kā jauniešu konfirmācijas, tas ir, iesvētīšanas un uzņemšanas draudzē, gadījumu pieaugums kā katoļu, tā luterāņu draudzēs. Pēc VDK ziņām, 1957. gada augustā Jaunās Ģertrūdes baznīcā bija konfirmēti 130, Rīgas Lutera draudzē – 37, bet Trikātas luterāņu baznīcā – 63 jaunieši. Tas deva iemeslu čekistiem vērsties pret baznīcu, jo skaitījās, ka mācītāji pārkāpuši LPSR Ministru padomes 1949. gada 29. jūlija lēmumu par aizliegumu mācīt ticības pamatus bērnu grupām. Šajā sakarā 1958. gadā tika sarīkots tiesas process pret Viļakas dekanāta mācītājiem Pēteri Rudzīti un Vikentiju Peipiņu un Jelgavas dekanāta dekānu Leonu Kundziņu, piespriežot V. Peipiņam un L. Kundziņam vienu gadu labošanas darbu nometnē.

Vilciens “Pionieris”

Bija vēl kāds ļoti īpatnējs protests. Īpatnēju to padarīja nevis saturs vai forma, bet īstenotāji – tie bija bērnu jeb jaunāko klašu skolēnu veiktie pretpadomju akti. 1954. gada 7. februārī VDK līdzstrādniece Aņikina savā pastkastē atrada pretpadomju satura lapiņu krievu valodā ar tekstu: “Nāvi komunistiem!” Izmeklēšanā noskaidroja, ka lapiņas autore ir Rīgas 24. vidusskolas 5c. klases skolniece 12 gadus vecā Anita Širova. Viņas rīcības motīvs bija ģimenes strīds ar kaimiņiem. Uzrakstot šādu lapiņu, meitene bija gribējusi atriebties kaimiņiem.

1957. gada 15. februārī milicijas patruļa Rīgā, Miera ielā, atrada uz trotuāra izmētātas desmit pretpadomju lapiņas, rakstītas ar zīmuli latviešu un krievu valodā. Kā bija teikts ziņojumā, to teksts saturēja “teroristiskus draudus” PSRS vadītājiem. Izmeklēšanā jau tajā pašā dienā noskaidrojās, ka lapiņas – kopskaitā 95 – stundu laikā bija izgatavojusi Rīgas pilsētas 11. vidusskolas 2c. klases skolēnu grupa, kopā desmit skolēni (starp viņiem četras meitenes). Klases audzinātāja Anna Deiča nopratināšanā atzina, ka redzējusi skolēnus kaut ko rakstām, taču nav pievērsusi tam uzmanību. Ar visiem lapiņu izgatavotājiem LPSR VDK īstenoja “profilaktiska rakstura pasākumus”, un pārrunas notika arī ar bērnu vecākiem.

1958. gada 25. septembrī Rīgas pilsētas 6. vidusskolas gaitenī atrada lapiņu ar tekstu: “Mēs, Rīgas skolnieki, protestējam, ka mūsu vilcienu “Pionieris” nosūtīja Maskavas komjauniešiem. Kaut kāds ministra dēliņš piekrita un mūsu vilcienu aizveda. Mēs, Rīgas skolnieku komiteja, rīkosimies.”

VDK izdarītajā pārbaudē (šeit netika lietots apzīmējums “izmeklēšana”) noskaidrojās, ka lapiņu izgatavojis šīs pašas skolas 4a. klases skolnieks Pēteris Raudo. Ierosinājumu uzrakstīt lapiņu viņam devis Rīgas pilsētas 24. vidusskolas 4b. klases skolnieks Arnis Jansons, kuru Raudo bija saticis uz ielas un kurš esot teicis, ka viņu skolā daži skolnieki jau uzrakstījuši lapiņas ar protestu pret elektrovilciena nodošanu maskaviešiem. Jansons arī devis padomu lapiņas neparakstīt, citādi būšot viegli atrast autoru. 25. septembrī Raudo skolā bija uzrakstījis divas lapiņas un vienu no tām pielīmējis skolas gaitenī pie sienas.

Paskaidrojot savu rīcību, puika norādīja – visi domājuši, ka par Rīgas skolēnu savāktajiem un nodotajiem metāllūžņiem uzbūvētais vilciens piederēs pašiem Rīgas skolēniem, bet, kad viņš avīzē “Pionieris” izlasījis par vilciena nodošanu Maskavas komjauniešiem, bijis pārsteigts, jo neviens ne skolēnu, ne pionieru piekrišanu tam neesot prasījis. Aptuveni tajā pašā laikā līdzīgas lapiņas bija izgatavojuši vēl divi Rīgas pilsētas 24. vidusskolas 4b. klases skolnieki, taču viņu lapiņas bija atņēmusi un iznīcinājusi skolotāja. Interesantas šajā gadījumā ir uz VDK ziņojuma atstātās rezolūcijas. Tās liecina, ka LPSR MP priekšsēdētājs Vilis Lācis uzdevis iepazīstināt ar lietu savu vietnieku Eduardu Berklavu. Tas, atzīstot, ka notikušais pelna nožēlu un nosodījumu, tomēr piezīmējis, ka lēmums par vilciena nodošanu patiešām bijis nepareizi organizēts.

Karoga zīmētāji

Visbeidzot, par vēl vienu pretpadomju akciju LPSR VDK uzzināja jau post factum, tas ir, pēc notikušā. 1958. gada oktobrī VDK ienāca informācija, ka vairāki Rīgas pilsētas 38. vidusskolas 4a. klases skolnieki nodarbojoties ar pretpadomju satura lapiņu izgatavošanu un izplatīšanu, taču pašas lapiņas netika atrastas. Sekojošajā pārbaudē tika noskaidrots, ka septembrī četri šīs skolas skolnieki satikušies “Uzvaras laukumā”, lai paspēlētos. Skolnieks Gunārs Zilbereizens izteicis domu, ka kara gadījumā viņiem vajadzēšot “palīdzēt amerikāņiem”. Pārējie domu atbalstīja, bet skolnieks Seldzis Barkāns ierosinājis izgatavot lapiņas ar “buržuāziskās Latvijas” karogu un izplatīt tās Rīgas ielās. Visi devušies pie sava klasesbiedra uz mājām un ķērušies pie lapiņu izgatavošanas: bez Latvijas karoga uz tām bija uzzīmēta arī svastika un uzraksti “Nāvi krieviem!”, “Lai dzīvo brīvā Latvija!”.

Turpat zēni bija nodibinājuši grupu un ievēlējuši par tās vadītāju Jāni Misiņu. Grupas locekļiem vajadzēja parunāt ar citiem klasesbiedriem, lai varētu izgatavot vairāk lapiņu. Jau izgatavotās tajā pašā vakarā uzlīmēja uz māju sētām un stabiem, bet divas – uz kravas automašīnu bortiem. Klasesbiedri aicinājumu palīdzēt bija uzņēmuši dažādi – daži zēni bija atsaukušies, bet meitenes atteikušās piedalīties lapiņu izgatavošanā. Dažas pretstatam bija uzzīmējušas Padomju Latvijas karogu ar uzrakstu “Lai dzīvo miers!”. Kad septembra beigās par bērnu nodarbošanos uzzināja viņu vecāki, tie aizliedza turpināt un skolēnu darbība ar to arī beidzās. Parastos profilaktiskos pasākumus ar skolēniem un viņu vecākiem šoreiz papildināja arī organizatoriski secinājumi: no darba atlaida 38. vidusskolas direktoru Jāni Dāvidsonu.

Paradoksāli, ka dažos gadījumos ierosmi pretpadomju akcijām bērni bija smēlušies no padomju patriotiskajām grāmatām. Sākumā pieminētā Anita Širova par paraugu savas lapiņas tekstam bija izmantojusi skolā analizēto romānu “Jaunā gvarde”, pārveidojot grāmatas vārdus “Nāvi vācu iekarotājiem!”. Savukārt Rīgas pilsētas 11. vidusskolas 2c. klases skolēnus bija iedvesmojusi grāmata “Puika no Uržumas”, kur Serjoža Kostrikovs, vēlākais Sergejs Kirovs, ar skrejlapām vērsies pret carisko režīmu.

Ģimenes loma

Aprakstītās epizodes bija spilgtākās, taču ne vienīgās. 1956. gada martā LPSR VDK priekšsēdētāja Vēvera parakstītajā izziņā par 1955./1956. gadā atklātajām pretpadomju darbības izpausmēm jaunatnes vidū Latvijas PSR bija uzskaitītas 24 epizodes. Uzskaitījumā bija ne tikai pretpadomju lapiņu izgatavošana Bauskas vidusskolā, Rīgas pilsētas 31. vidusskolā, Barkavas septiņgadīgajā skolā un citur, bet arī skolēnu pretpadomju organizācijas, piemēram, Rīgas pilsētas 49. vidusskolā, Tukuma vidusskolā, Rīgas pilsētas 45. vidusskolā.

Visas šīs 50. gadu pretpadomju akcijas, ievērojot īstenotāju vecumu, izsauc apbrīnu un reizē mulsumu. Protams, būtu kļūda pārvērtēt šo akciju politisko nozīmi un saturu. Pašiem bērniem tās drīzāk bija personīga, cilvēciska protesta vai varbūt pirmās patstāvības un piedzīvojumu alku izpausmes. Konkrēto politisko saturu viņi diez vai apzinājās un spēja pilnībā izprast. Tomēr pat ar tādu atrunu no mūsdienu skatpunkta grūti izprotami liekas motīvi, kas mudināja 4. klases skolēnus spriest par savu nostāju iespējamajā karā, bet 2. klases skolēniem izteikt “teroristiskus draudus” valsts vadītājiem. Vai tas bija iztēles un rotaļlietu trūkums, varbūt viņiem tiešām tas šķita svarīgi?

Pilnīgi skaidrs, ka visas šīs bērnu īstenotās pretpadomju akcijas bija tieša un nepārprotama liecība ģimenes lomai audzināšanā un bērna pilsoniskās pozīcijas veidošanā. Šie bērni darīja to, ko viņiem skolā nemācīja un nevarēja mācīt. Skolotāju loma un pilsoniskā pozīcija – kā nu katrs no viņiem to saprata – bija tikai izšķiršanās, ko ar atrasto lapiņu darīt tālāk: ziņot vai saplēst?

Tomēr izšķirošā bija audzināšana ģimenē. Kā liecināja Seldža Barkāna tēvs, par “buržuāziskās” Latvijas karogu dēls bija uzzinājis no mājas bibliotēkas un mātes paskaidrojumiem. Ģimenes lomu savos ziņojumos netieši atzina arī VDK – informācijai par katru no ziņojumos minētajiem bērniem tā pievienojot anketas datus par vecākiem. Acīmredzot arī VDK izmeklētājiem nebija sveša sentence, ka bērni ir ģimenes spogulis. Konkrētajā situācijā bērnu rīcība ļāva spriest par ģimenēs valdošajiem noskaņojumiem. Plašākā vēstures kontekstā raugoties, būtiskākais un padomju režīmam krietni nepatīkamākais bija kāds cits secinājums: ja jau pretpadomju satura lapiņas rakstīja pat 4. un 2. klases skolēni, tad bija grūti cerēt, ka tautas pretestības garu drīzumā izdosies salauzt.

Politkorektuma ideologi – čekas „noderīgie idioti”?

http://www.la.lv/politkorektuma-ideologi-cekas-noderigie-idioti

LA.lv 5. jūnijs 2018

Autore – Dace Kalniņa

Daudzviet Eiropā un ASV aug neapmierinātība ar politkorektuma ideoloģiju, kas žņaudz Rietumus un, uzdodoties par absolūtu Rietumu vērtību iemiesojumu, kā vilks jēra ādā uzbrūk klasiskajai Rietumu būtībai. Ar vēršanos pret politkorektumu, vienkāršo amerikāņu simpātijas iekaroja un ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēja Donalds Tramps. Politkorektuma nesēji – kreisās un ultraliberālās (pretstatā klasiskajam liberālismam) partijas (sociālajā un kultūras jomā to piedāvājums ir praktiski identisks, Latvijas vidē piemēri būtu „Progresīvie” un Attīstībai/Par) – vēlēšanu rezultātā zaudē valdošās politiskās pozīcijas Eiropā. Ir sastopams viedoklis, ka pēdējās desmitgadēs Rietumu pasaulē vērojamās pārmērības un politkorektuma kritiķu apklusināšana rodas, līdz nepazīšanai pārspīlējot klasiskās Rietumu vērtības, piemēram, indivīda brīvību, respektīvi, klasisko ideoloģiju vietā stājušās to deģenerētās formas. Taču varbūt vilkam ietērpties jēra ādā kāds ir palīdzējis?

Bijušais VDK aģents Jurijs Bezmenovs alias Tomass Šūmans (1939-1993), kurš Aukstā kara laikā pārgāja Rietumu pusē, sniedzis izsmeļošus čekas taktikas aprakstus, tās ieceri aprakstot kā pakāpenisku Rietumu ideoloģisko sagrābšanu. 12 gadus pats personīgi veicis šo darbu (1), Bezmenovs detalizēti apraksta (2), kā čeka pārvērta par saviem ietekmes aģentiem feministu, LGBT un dažādu citu „minoritāšu” tiesību aizstāvju kustības ASV un citur Rietumos. Pats simpatizējot klasiskajām Rietumu brīvībām, Bezmenovs atklāja shēmu, kas ar šo noderīgo idiotu rokām paredzēja demontēt tradicionālo Rietumu sabiedrību un tās vērtības. Bezmenova piedāvātajā analīzē (3) ideoloģiskā sagrābšana iedalāma 4 fāzēs.

Pirmā no tām – demoralizācija, kuras īstenošanai Bezmenova ieskatā nepieciešami 15-20 gadi jeb vienas paaudzes pilnas izglītības cikls – ietver tradicionālo morāles normu dzēšanu un marksisma ideoloģijas (ar obligātu antiamerikāniskuma piešprici) iefiltrēšanu izglītības sistēmā. Ja demoralizācijas fāze veikta pilnīgi un sekmīgi, pēc 15-20 gadiem šī izglītotā paaudze pārņem izglītības, politikas, mediju, biznesa u.c. sfēras. Laikā, kad Bezmenovs nāca klajā ar savu analīzi, saskaņā ar viņa teikto, šādu izglītību bija saņēmušas jau trīs paaudzes (sākot ar 2. pasaules kara beigām un „divpolārās pasaules” iestāšanos), kas nozīmē to, ka pašlaik tādas jau ir piecas. Šķiet, ka vismaz pirmās sagrābšanas fāzes realizācija čekai izdevusies sekmīgi. Bezmenova aprakstītā (4) čekas taktika satur arī trīs turpmākās fāzes, kuras gan realitātē, šķiet, nav bijušas novērojamas. Otrā fāze – ekonomikas, ārpolitikas un aizsardzības jomas destabilizācija – ilgtu 2-5 gadus. Trešā fāze – krīze – Bezmenova ieskatā ilgtu dažas nedēļas un tiktu atrisināta, iestājoties ceturtajai – normalizācijas – fāzei, kuru sasniedzot Bezmenovs paredzēja atbrīvošanos no līdzšinējiem noderīgajiem idiotiem un čekas nokļūšanu pie varas tās ienaidnieka teritorijā.

Līdzīgs liktenis un loma kā krievu spiegam Bezmenovam bijis arī latviešu dubultaģentam Imantam Lešinkim alias Pīteram Dornam (1931-1985), kurš kā oficiāls čekists 20 gadus piespēlējis informāciju CIP un vēlāk pieprasījis un arī ieguvis patvērumu ASV. Lešinskis strādāja par čekas izdotā laikraksta „Dzimtenes Balss” redaktoru, bija de facto VDK struktūrvienības – Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar latviešiem ārzemēs – Prezidija priekšsēdētājs. Atšķirībā no Jurija Bezmenova viņa galvenais uzdevums bija šķelt trimdas latviešu sabiedrību, nevis Rietumu klasiskās demokrātijas kā tādas. Taču arī Lešinskis starp vairākiem čekas darbības virzieniem sava nekrietnā mērķa sasniegšanai iezīmēja (5) laika ziņā ar Bezmenova aprakstītajām sakritīgu aktivitāti – kontaktu dibināšanu ar ultraliberāliem un kreisiem radikāļiem Rietumu latviešu jaunatnes vidē, ar ko nodarbojās kultūras sakaru komitejas Jaunatnes sekcija.

Kā raksta Lešinskis, šie radikāļi nāca no pārtikušām, nacionāli domājošām latviešu ģimenēm: „Iespaidojušies no kustībām pret karu Vjetnamā, pret Irānas šahu u.tml., viņi bija izlēmuši nevis cīnīties pret Padomju Latviju, bet gan tai palīdzēt. [..] Trimdas vecākās paaudzes „iesūnojušās” idejas atmetamas, savukārt kultūras apmaiņai ar „sociālistisko” Padomju Latviju jākalpo par trimdas jaunās un daļēji arī vidējās paaudzes pievēršanai antikapitālistiskiem, pret pastāvošo sociālo kārtību vērstiem ideāliem.” Turklāt šo virzienu Lešinkis apraksta kā vienu no retajām patiešām sekmīgajām pret trimdas sabiedrību vērstajām čekas operācijām – jaunie latviešu radikāļi kā viegls upuris iekrita kultūras sakaru komitejas Jaunatnes sekcijas gados jauno, bet talantīgo čekistu ķetnās.

Raksturīgākais noderīgā idiota lomas spēlētājs šajā operācijā bija radikālā t.s. Ķelnes grupa, piemēram, viena no tās dalībniekiem – avangarda mākslas kustības „Fluxus” pārstāvja Valda Āboliņa sakarus ar ultraliberālajiem vācu radikāļiem čeka jo īpaši novērtēja. Rezultātā no čekas viedokļa ļoti veiksmīgi noritēja 3. Pasaules latviešu jauniešu kongress 1975. gadā Florefā, Beļģijā (6,7). Par lielu sarūgtinājumu saviem vecākiem un Pasaules Brīvo Latviešu apvienības (PBLA) vadībai jaunieši ieņēma visai konformistisku pozīciju. Kongresa laikā nenotika neviena pretpadomju akcija, turklāt 5 no 14 kongresa delegātiem pauda marksistiski-ļeņinisku pārliecību (G. Pone, A. Urdze, O. Rozītis, M. Būmanis un jau minētais V. Āboliņš). Andrejs Urdze aizgāja pat tik tālu, ka, izmantojot PSRS statistikas datus, atspēkoja PBLA izteiktās bažas par Latvijas rusifikāciju. Kongresā netika pieņemta t.s. Latvijas nacionālās atbrīvošanas frontes programma, taču atbalstu guva divas no čekas viedokļa izdevīgas rezolūcijas. Valdis Āboliņš pastāvēja uz to, ka kultūras sakariem jānotiek, solidarizējoties ar Latvijā valdošo režīmu: Latvijas kultūra uzsākusi jaunu, sociālistisku ceļu, kad pēc 1940. gada Latvijā likvidēts privātīpašums un to turienes izraidīta „kungu šķira”.

VDK aktivitātes šai virzienā gan apsīka astoņdesmito gadu sākumā (6,8), kad divi no „kultūras sakaru veicinātājiem” trimdā atzina, ka čeka viņus mēģinājusi savervēt, un vairāki jaunie „revolucionāri” mira no narkotiku pārdozēšanas. Trešā kongresa pieņemtās propadomiskās rezolūcijas rezultātā dibinātos trimdas un vietējās jaunatnes kultūras sakaru vasaras kursus boikotēja Piektais Vispasaules Latviešu jaunatnes kongress 1981. gadā. Taču, šķiet, ka otrās un trešās trimdas paaudzes nacionālā pārliecība nav ne tuvu tik dziļa kā pirmajai izceļotāju paaudzei. Grūti izmērīt, cik tur vainojami dabiski procesi, cik – čekas un kreiso un liberālo radikāļu pūliņi.

Bijušais CIP aģents Kents Klaizbī (Kent Clizbe) uzskata (9), ka boļševiku centieni „sagrābt” Rietumus aizsākušies jau drīz pēc apvērsuma 1917. gadā, kad Ļeņins sapratis, ka bez nelielas piepalīdzēšanas Vispasaules boļševistiskā revolūcija „neies krastā”. Boļševiku aģentu centienu uzdevums bija sagraut ASV nācijas morālo kodolu. Saskaņā ar K.Klaizbī teikto čeka tās dažādajās modifikācijās veikusi dekādēm ilgu spiegošanas darbu ar mērķi iznīcināt savus pretiniekus (K.Klaizbī koncentrējas uz antiamerikāniskā vēstījuma atmaskošanu). Līdzīgi kā Bezmenovs arī K.Klaizbī norāda, ka čeka koncentrējas uz sava vēstījuma iefiltrēšanu medijos, Holivudā un izglītības sistēmā, turklāt šīs ietekme ir slēpta un, viņaprāt, tā joprojām turpinās.

Daudzi amerikāņu progresīvie dedzīgi īstenoja komunistu plānotās operācijas; citi, kuri nebija aktīvi iesaistīti, komunistu iedēstītos lozungus pieņēma kā savu jauno evaņģēliju. Šie vēstneši nomelnoja amerikāņu patriotismu, apšaubīja ASV ārpolitiku, faktiski radot antiamerikānisku eliti. VDK mērķis bija amerikāņiem likt noticēt, ka valsts ir slikta (un vai „failed state” jeb „neizdevušās valsts” retorika netiek izmantota mūsdienu Krievijas informatīvajos uzbrukumos dažādiem mērķiem gan viņpus, gan šaipus kādreizējā dzelzs priekškara?). Kā medusmaize šiem darboņiem nāca Lielā depresija, kad VDK tieši vai netieši ietekmēti žurnālisti, scenāristi un profesori varēja ražīgi paust savu antiamerikāniskumu.

Grāmatā „Willing accomplices” K.Klaizbī apraksta, kā VDK radīja politkorektuma ideoloģiju un no tās izrietošo vēstījumu par tradicionālo sabiedrību kā rasisma, fašisma, seksisma, ksenofobijas, homofobijas citadeli, kas attiecīgi jānoārda. Viņš arī norāda uz Rietumu brīvās sabiedrības ievainojamību attiecībā pret šādu slēpto ietekmi. Par politkorektuma „tēvu” K.Klaizbī uzskata aģentu Villiju Mincenbergu (Willi Műnzenberg, 1889-1940), ciešu Kominternes un Padomju slepenpolicijas un vēlākās čekas sabiedroto.

Mincenbergs kā ļoti talantīgs propagandists iedzīvinājis praksi, kas zeļ un plaukst arī „pašreizējā gadsimtā” – jebkura politkorektuma dogmu kritiķa automātisku iezīmēšanu par ļaunu, stulbu, tumsonīgu fanātiķi. K.Klaizbī norāda, ka politkorektums iet roku rokā ar antiamerikāniskumu (lokālajās izpausmēs jebkurā Rietumu valstī acīmredzami – ar naidu pret katras konkrētās valsts patriotismu), un analizē konkrētus piemērus. Bez Mincenberga K.Klaizbī min arī citus ietekmes aģentus, piemēram, Valteru Duranti (Walter Duranty), Baltā nama atzinību saņēmušo laikraksta “New York Times” korespondentu Maskavā, kurš sekmīgi piesedza Golodomoru, un Dorotiju Pārkeri (Dorothy Parker), kura kopā ar Mincenbergu dibinājusi Holivudas antinacistisko līgu un citas radniecīgas organizācijas ar šķietami pozitīviem mērķiem, kurām pievienojās daudzi radošās inteliģences pārstāvji (kā izriet no jau minētā Imanta Lešinska memuāriem, radošā inteliģence saprotamu iemeslu dēļ bija VDK ciešas „gādības” lokā arī PSRS okupētajās valstīs).

Apjomīgā pētījuma „Pēc kara” autors Tonijs Džads apraksta (10) Aukstā kara laika Rietumu intelektuāļu kreisās noslieces, kuras kļuva ļoti grūti aizstāvamas pēc tam, kad staļiniskā režīma noziegumi kļuva publiski zināmi. Papildus likumsakarīgai un neatgriezeniskai staļinisma diskreditācijai nāca proletāriskās vēlētāju bāzes skaitlisks sarukums. Līdz ar to kreisajiem nācās pievērsties alternatīvām apspiestajām šķirām kā līdzekļiem radikālu sociālu pārmaiņu īstenošanai. 1960. gados kreisie solidarizējās ar radikālajām melnādaino tiesību aktīvistu kustībām ASV un zemnieku partizāniem no Centrālamerikas līdz Dienvidķīnas jūrai. Revolūcijām Kubā un Ķīnā zināšanu trūkuma apstākļos tika piedēvēti visi sasniegumi, kuru kreisajiem trūka Eiropā. Piemēram, itāliešu marksistu rakstniece Marija Antonieta Mačoki (Maria-Antonietta Macciocchi) apraksta kontrastu starp Eiropas it kā nožēlojamo stāvokli un apskaužamo Mao Ķīnas postrevolucionāro sabiedrību: „Ķīnā nekas neliecina par atsvešināšanos, nervoziem traucējumiem vai fragmentāciju indivīdos, kas sastopama patērētāju sabiedrībā. Ķīniešu pasaule ir kompakta, integrēta un pilnībā viengabalaina.” Apbrīnojama sakritība ar savu valsti nicinošajiem vēstījumiem, kurus izplatīja/izplata amerikāņu noderīgie idioti.

Vai no minētā jāsecina, ka čeka veidojusi visas ultraliberālās/ galēji kreisās kustības? Noteikti nē. Vai čeka tās vai daļu no tām ir izmantojusi savu mērķu sasniegšanai? Viennozīmīgi jā, un tas, protams, nenozīmē, ka par to bija/ir informēti vairums šo kustību dalībnieku. Vai process ir noslēdzies un vai FSB neizmanto savas priekšgājējas iestrādes un izveidoto infrastruktūru? Tam gan grūti noticēt, ņemot vērā, ka aisberga redzamā daļa – propagandas naratīvs par sapuvušajiem Rietumiem un morāli kristālskaidro PSRS (Krieviju) – lielos vilcienos palicis nemainīgs.

Pat ja FSB šai virzienā vairs neiegulda pūles, ir redzams, ka VDK paveiktā augļi Rietumos nobriest joprojām: iedzīvinātās politkorektuma tēzes arī 2018. gadā joprojām reāli vājina Rietumu kultūrtelpu: politkorektuma pašcenzūras un cenzūras dēļ politikas veidotāji nespēj adekvāti novērtēt un reaģēt uz augošajiem imigrācijas draudiem, turklāt tie netiek pienācīgi analizēti (vai tiek noliegti) arī ietekmīgākajos plašsaziņas līdzekļos; Rietumu valstu vēstniecības un pat slepenie dienesti (!!) sludina t.s. praidu utt. Čekas loģika: lai varētu skandināt saukli par sapuvušajiem Rietumiem, tajos jāizplata puvuma baktērijas un skaļi jāizziņo katra puvuma pazīme, vienlaikus noklusējot, ka pašu režīms, maigi izsakoties, nekad pēc svaiguma nav smaržojis.

(1) https://www.youtube.com/watch?v=y3qkf3bajd4 Yuri Bezmenov: Deception was my job
(2) https://www.youtube.com/watch?v=5gnpCqsXE8g Yuri Bezmenov: Psychological Warfare Subversion & Control of Western Society
(3) http://www.crossroad.to/Quotes/brainwashing/2007/bezmenov.htm Yuri Bezmenov on demoralization -Interview with Yuri Bezmenov (ex-KGB) by Edward Griffin – 1984
(4) https://www.youtube.com/watch?v=xFqShpJm_zc Yuri Bezmenov: Ideological Subversion has Four Stages
(5) Imants Lešinkis „Kultūras sakari vai etniskā spiegošana: to kādreizējā veidotāja viedoklis”
(6) Imants Lešinskis „Atskaite par Latvijas Kultūras sakaru komitejas darbību ar tautiešiem ārzemēs 1975. gadā”
(7) Juris Kaža „Politiskas pretišķības Florefā”
(8) http://jaunagaita.net/JG140/JG140_VLJK.htm Jaunā Gaita nr. 140, 1982. g. 4. numurs
(9) Kent Clizbe „Willing Accomplices: How KGB Covert Influence Agents created Political Correctness, Obama’s hate-America-first Political Platform, and destroyed America”
(10) Tonijs Džads „Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada”

Valdis Krastiņš: Čehijas brīdinājums pirms Latvijas vēlēšanām

http://www.la.lv/pusgadsimts-kops-iebrukuma
24. augusts 2018

Augusta dienās pirms piecdesmit gadiem 200 tūkstošu vīru liela padomju armija ar daudziem tankiem okupēja Čehoslovākiju, lai pārtrauktu un izbeigtu liberalizācijas norises, ko saucam par “Prāgas pavasari”. Šo brutālo iebrukumu Čehijā nupat pieminēja plaši, bet pašreizējais prezidents Milošs Zemans atteicās runāt televīzijā sakarā ar šo tēmu. Nācās samierināties ar to, ka pārraidīja Slovākijas prezidenta Andreja Kiskas uzrunu, kurā viņš deva pienācīgu novērtējumu padomju “pūliņiem” pirms pusgadsimta. Tas nozīmē, ka viena no bijušās Čehoslovākijas daļām – Čehija – atkal ir komunistu varā…

Es Prāgā nodzīvoju piecus gadus un labi atceros, ko čehi runāja par “astotajiem gadiem” savas zemes vēsturē. 1938. gadā nācās kapitulēt Hitleram un atbruņot savu ļoti spēcīgo armiju. 1948. gadā varu ar čehu strādnieku gvardu palīdzību pārņēma komunisti. Un tad – 1968. gads… “Šīs kapitulācijas ir daļēji salauzušas mūsu tautas pretošanās spēju,” tā mani paziņas toreiz. Es tā lāgā neklausījos: prezidents bija Vaclavs Havels, kura pretošanās spējas komunistu tirānijai bija milzīgas. Šķita, ka pārmaiņas ir neatgriezeniskas. Bet jau toreiz – pareizāk būtu teikt vēl toreiz – legāli darbojās komunistiskā partija, par viņu balsoja apmēram piecpadsmit procenti vēlētāju. Droši vien šie procenti arī panāca, ka nesenās prezidenta vēlēšanās uzvaru guva komunists Milošs Zemans.

Atceroties tā saukto samta revolūcijas milzu spēku un vērienu, esmu pārliecināts, ka čehu tautas vairākums neakceptē to, ka Zemana vadībā Čehija ar vienu kāju jau iekāpusi Putina nometnē. Bet – nav pratusi nosargāt savu demokrātiju. Tas ir nopietns brīdinājums par vēlēšanu un vēlētāju lielo varu un atbildību. Nedomāju, ka Zemans gatavojas iet Hitlera pēdās, bet arī šo Otrā pasaules kara izraisītāju Vācijā ievēlēja vēlēšanās. Abos gadījumos vēlētājiem “palīdzēja” padomdevēji, kuri rīkojās noteiktās interesēs.

Arī mūs gaida vēlēšanas. Gudri un redzīgi cilvēki brīdina mūs par prokrieviska parlamenta ievēlēšanas lielo iespējamību. Patiešām, līdz šim ap 30% vēlētāju balsojuši par tiem, kuri ir postpadomju imperiālisma nometnes pārstāvji. Pārējiem atliek “saniķoties”, lai mēs sekmīgi nonāktu šajā nometnē. Esmu pārliecināts, ka to nevēlas lielumlielais Latvijas iedzīvotāju vairum

Padomju tanki Prāgas centrā.

Foto: VidaPress

Negaidot pētnieku ziņojumu, Saeimā virza uz priekšu «čekas maisu» publiskošanu

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/negaidot-petnieku-zinojumu-saeima-virza-uz-prieksu-cekas-maisu-publiskosanu.a282522/

19. jūnijs, 2018

Autori: Sintija Ambote (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente)

 

 

Saeimas Cilvēktiesību komisija otrdien, 19.jūnijā, konceptuāli atbalstīja virzīšanai pirmajā lasījumā Saeimas darba grupas izstrādāto likumprojektu saistībā ar Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanu, kas paredz čekas maisu un citu VDK dokumentu nodošanu Nacionālajam arhīvam. Tiesa gan, komisijā vēl nav saņemts Finanšu ministrijas atzinums. Saeima nav sagaidījusi arī čekas dokumentu pētnieku gala ziņojumu.

Saeimas darba grupa, kas strādāja ar VDK dokumentu publiskošanas jautājumu, izstrādātajā likumprojektā aicina, līdzīgi kā VDK dokumentu pētnieku komisija, visus materiālus kā vienotu vēsturisku dokumentāru mantojumu nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam, kur tie glabājami mūžīgi un būtu publiski pieejami nākamajām paaudzēm

Saeimas atbildīgā darba grupa piedāvā saglabāt Totalitārisma seku dokumentēšanas centru, kas turpinātu veikt savas funkcijas darbā ar aģentu kartotēku. Proti, centrs turpinās dot izziņas privātpersonām vai drošības iestādēm, prokuratūrai vai tiesai un citām institūcijām par sadarbības fakta pierādīšanu. Tikai centra darbiniekiem paralēli uzdotu digitalizēt Satversmes aizsardzības biroja (SAB) telpās esošos VDK materiālus, lai to oriģinālus nodotu Nacionālajam arhīvam.

Darba grupas vadītājs Ritvars Jansons (Nacionālā apvienība) stāstīja, ka izstrādātajā likumprojektā "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" arī norādīts, ka turpmāk dokumentu publisku pieejamību nosaka Saeima, nevis Ministru kabinets.

Likumprojektu atbalsta gan Tieslietu ministrija, gan arī Izglītības un zinātnes ministrija, kuras paspārnē darbojās čekas dokumentu pētnieku komisija.

Savukārt Kultūras ministrija norādīja, ka atbalsta likumprojektu, ja tiek piešķirts finansējums - nepieciešamie 140 tūkstoši eiro. Nacionālā arhīva vadītāja Māra Sprūdža pauda - ja naudu piešķirtu šogad ne vēlāk kā septembrī, tad uzdevums būtu izpildīts līdz nākamā gada maijam. Par prasīto naudas summu nepieciešams sagatavot dokumentu glabātavu un lasītavas.

Finanšu ministrija savukārt norādīja, ka līdzekļus no budžeta neparedzētiem gadījumiem nevar piešķirt, jo likumprojekts nav neparedzēts gadījums, tāpēc aicināja naudu meklēt atbildīgo ministriju resursos vai gaidīt nākamo gadu.

Pirms pāris gadiem izveidotās čekas dokumentu pētnieku komisijas gala ziņojums par čekas maisu publiskošanu bija jāiesniedz valdībai līdz maija beigām, taču tas arvien nav noticis. Arī atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrija to vēl nav saņēmusi. Ziņojums gan ticis iesniegts Latvijas Universitātē 8. jūnijā, bet tas neesot pieprasītajā dokumentu formātā. Saeima ziņojumu cer ieraudzīt, kad par likumprojektu diskutēs 2. lasījumā.

KONTEKSTS:

Saeima jau 2014. gada maijā pieņēma likuma grozījumus, kas paredz pēc VDK izpētes komisijas darba beigām, tas ir, pēc 2018.gada 31. maija, publiskot VDK dokumentus, tiesa – Ministru kabineta noteiktā kārtībā un apjomā.

Pētnieki lēmuši, ka VDK dokumenti būtu nododami Nacionālajam arhīvam, kur tie jebkuram būtu brīvi pieejami izpētei. Arī rosināts digitalizēt un publiskot čekas aģentu kartotēku tās oriģinālajā veidolā. Tomēr pirmajā ziņojuma variantā nav ietverti secinājumi par Satversmes aizsardzības biroja telpās pētītajiem dokumentiem.

«Čekas maisos» vismaz 4650 aģentu kartītes, arī kultūras darbinieku un baznīcu autoritāšu

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/cekas-maisos-vismaz-4650-agentu-kartites-ari-kulturas-darbinieku-un-baznicu-autoritatesu.a281683/

LETA, 12. jūnijs, 2018

Satversmes aizsardzības birojā (SAB) esošajā bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu alfabētiskajā kartotēkā ir vismaz 4650 kartītes.

Kā liecina aģentūras LETA rīcībā esošā informācija, tad VDK zinātniskās izpētes komisija noskaidrojusi, ka tas esot aptuvens skaits. Visus lūgumus sniegt informāciju SAB bijušās VDK zinātniskās izpētes komisijai atteicis, atsaucoties uz fizisko personu datu aizsardzību.

Šī kartotēka ļaujot identificēt aģentu daļu, kas vervēti laikā no 1944. līdz 1991.gadam, pārsvarā gan PSRS pastāvēšanas pēdējās desmitgadēs vervētos aģentus.

Lielākajai daļai vervēto kartotēkā ir viena kartīte, bet atsevišķos gadījumos par vienu personu ir divas vai vairākas kartītes. Kartītes var izdalīt piecās vervēto kategorijās, no kurām daļa neesot noformēta kā aģenti. Ir arī kategorija vervēšanas kandidāti. Pārsvarā kartotēkā ir personas, kas vervēšanas brīdī dzīvoja Latvijas teritorijā, bet daļa tikusi savervēta arī ārpus Latvijas.

No kartītēm secināms, ka aģenti tikuši vervēti visos sabiedrības slāņos.

Vervēti skolēni, studenti, kolhoznieki, padomju saimniecību strādnieki, kultūras, izglītības, zinātnes darbinieki, garīdznieki un citas personas.

Pārstāvētas personas gan ar pamatizglītību, gan vidējo izglītību, gan augstāko izglītību. Vervētas arī nepilngadīgas personas.

Aģentūras LETA rīcībā esošā informācija liecina, ka, piemēram, ir identificēti 77 ar dažādām reliģiskām organizācijām saistīti aģenti, no tiem 61 aģents bija no lielākajām Latvijas kristīgajām konfesijām. Aptuveni puse bija aģenti no Romas katoļu baznīcas, tāpat bija aģenti no Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas, Pareizticīgās Baznīcas, vecticībniekiem un baptistiem. Lielais aģentu īpatsvars Romas katoļu baznīcā saistīts ar tās vadības atrašanos ārzemēs - Vatikānā. Aģentu vidū bijis arī viens Rīgas sinagogas rabīns.

Pārējo aģentu vidū ir draudžu priekšnieki, draudžu locekļi, kā arī vairāki konspiratīvo dzīvokļu turētāji. Reliģisko organizāciju vidē identificēts arī viens rezidents. Aģentu vidū ir bijušie un esošie kristīgo baznīcu vadītāji un autoritātes. Vairāki no aģentiem, kuri vervēšanas laikā mācījās garīgajos semināros, mūsdienās ir ievērojami kristīgo baznīcu vadītāji ārpus Latvijas.

Kartotēkā atrodami arī aptuveni 600 gadījumi, kad kā aģenti vervēti ievērojami Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) kultūras darbinieki. Savukārt tādas struktūras kā Latvijas Padomju Rakstnieku savienība, LPSR Komponistu savienība, LPSR Mākslinieku, LPSR Kinematogrāfijas darbinieku savienība, LPSR Teātra biedrība un citas VDK izmantoja kā piesegstruktūras.

Tas darīts, lai ar tajās savervētajiem aģentiem kontrolētu attiecīgās nozares darbību, īpaši jomās, kur darbiniekam radošā darba specifikas dēļ varēja būt brīvās profesijas raksturs bez pastāvīgas darba vietas, nodarbinātība autorhonorāru veidā - īpaši, rakstnieki, mākslinieki, komponisti.

Tāpat bija vairāki desmiti gadījumi, kad par aģentiem vervēti LPSR rajonu, pilsētu un lauku ciemu tautas deputātu padomju, kultūras namu vai klubu vadītāji un darbinieki.

Aģentu vervēšana notikusi arī šlāgermūzikas, folkmūzikas, popmūzikas un rokmūzikas grupu dalībnieku, diskžokeju, akadēmiskās mūzikas komponistu un izpildītāju, kā arī baleta mākslinieku vidū.

No kartotēkas secināms, ka vairāk nekā puse aģentu bija latvieši, pārstāvēti arī krievi, ukraiņi, baltkrievi, poļi un ebreji, kā arī citu PSRS dzīvojušo tautību pārstāvji. Dažos gadījumos vervēti arī vācieši, francūži un vienā gadījumā arī kāds beļģis.

Arī kartotēkā atspoguļotā aģentu izglītība visumā atbilst kopējam LPSR sabiedrības sociālajam stāvoklim. Pārstāvētas personas gan ar pamatizglītību, gan vidējo izglītību, gan augstāko izglītību. Kartotēkā saglabājušās aptuveni 350 kartīšu par 20.gadsimta četrdesmitajiem un piecdesmitajiem gadiem ar atzīmi "pastāvīgai glabāšanai". Gandrīz visos šajos gadījumos ir konstatējams ļoti zems aģentu izglītības līmenis - četras, piecas, sešas, septiņas un astoņas klases. Ir arī daži gadījumi, kad vispār nav bijusi iegūta kāda oficiāla izglītība.

Lielā mērā minēto grupu pārstāvēja aģenti, kurus izmantoju nacionālo partizānu grupu izsekošanai un pretošanās kustības apspiešanai. Savukārt attiecībā uz septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem konstatēti vairāki gadījumi, kad atzīme "pastāvīgai glabāšanai" ir atrodama uz to aģentu kartītēm, kas bija savervēti no Latvijas pretošanās kustības dalībnieku vidus.

Atklātības likums: ko no čekas maisiem publicēs pirmos

http://www.la.lv/atklatibas-likums-ko-no-cekas-maisiem-publices-pirmos/

LETA 4. jūnijs, 2018

Bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisija līdz 30.jūnijam kā pirmās rosina digitalizēt un publicēt Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) nomenklatūras kadru kolekcijas personas lietas, paredz komisijas sagatavotais likumprojekts “Atklātības likums”.
Komisija rosina vispirms publicēt LKP nomenklatūras kadru kolekcijas personas lietas, sākot ar okupācijas totalitārā režīma vadību, piemēram, LKP Centrālās Komitejas (CK) pirmo sekretāru – Jāņa Kalnbērziņa, Arvīda Pelšes, Augusta Vosa, Borisa Pugo, Jāņa Vagra, Alfrēda Rubika – lietām.
Tāpat sākotnēji varētu publicēt LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju un LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāju lietas. Arī tās būtu nepieciešams publiskot ne vēlāk kā līdz šī gada 30.jūnijam, rosina komisija.
Komisijas izstrādātais likumprojekts paredz atspoguļot arī LKP CK daļu vadītāju, to vietnieku, sektoru vadītāju un vietnieku lietas, kompartijas pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu, kā arī PSRS Jūras flotes ministrijas Latvijas Jūras kuģniecības pirmo un otro sekretāru lietas.
Kā publiskojami sabiedrībai noteikti arī Padomju Savienības komunistiskās partijas vadošo lomu represijās apliecinošie dokumenti – LKP CK biroja protokoli un VDK ziņojumi LKP CK.
Tāpat paredzēts publicēt LPSR iekšlietu un valsts drošības tautas komisāru, drošības, iekšlietu, sabiedriskās kārtības sargāšanas ministru, VDK priekšsēdētāju, to vietnieku nomenklatūras lietas.

Rosināts arī atspoguļot virkni PSRS totalitārās okupācijas režīma sabiedrības kontroles institūciju – sākot ar LPSR Ministru padomi, Augstāko padomi, komjaunatnes vadību, beidzot ar republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu darbaļaužu (tautas) deputātu padomju izpildu komiteju priekšsēdētāju lietām, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KultKoms), Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, Latvijas Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības (Intūrists), Vissavienības politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskās nodaļas, Latvijas Padomju rakstnieku savienības, LPSR Mākslinieku savienības, LPSR Komponistu savienības, LPSR Kinematogrāfijas darbinieku savienības, LPSR Žurnālistu savienības, LPSR Teātra biedrības un Padomju juristu asociācijas Latvijas republikāniskās nodaļas vadītāju lietām.
Tāpat atklātībā jānonāk PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto un Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes pilnvaroto LPSR lietām, izgaismojot arī LPSR prokurora, LPSR prokurora vietnieka un LPSR VDK darbību pārraugošā prokurora, LPSR Ministru Padomes Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē (Glavļits) vadītāju, vadītāja vietnieku darbību, paredz likumprojekts.
Rosināts arī publicēt LPSR iekšlietu un valsts drošības tautas komisāru, drošības, iekšlietu, sabiedriskās kārtības sargāšanas ministru, VDK priekšsēdētāju, to vietnieku nomenklatūras lietas, kā arī atspoguļot virkni PSRS totalitārās okupācijas režīma sabiedrības kontroles institūciju – sākot ar LPSR Ministru padomi, Augstāko padomi, komjaunatnes vadību un beidzot ar republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu darbaļaužu deputātu padomju izpildu komiteju priekšsēdētājiem, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, LPSR Komponistu savienības, kā arī citu padomju un biedrību darbinieku lietām.
Pēc tam ieteikts publicēt dažādus VDK un citu institūciju dokumentus – VDK personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnālus, nenotikušo vervēšanu un aģentu arhīva lietu reģistrācijas žurnālus, VDK operatīvās lietas, piemēram, VDK Cēsu rajona, Dobeles rajona, Jēkabpils, Jūrmalas, Krāslavas, Limbažu, Madonas, Saldus, Stučkas, Talsu, Valmieras rajona nodaļu, VDK Sabiedrisko sakaru nodaļas, Finanšu daļas, Kadru daļās materiālus, ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes pirmās daļas dokumentus, kā arī citas kartotēkas.
Likums paredzētu, ka PSRS okupācijas un Vācijas Reiha okupācijas publisko institūciju dokumenti jeb okupāciju dokumenti, kas ir valsts varas īstenotāju rīcībā, ir nacionālā dokumentārā mantojuma sastāvdaļa, tie ir Latvijas īpašums un to iznīcināšana ir aizliegta. Arī VDK, kā arī to tiesisko priekšteču dokumenti ir nacionālā dokumentārā mantojuma daļa, kuras izpratne ir Latvijas valstiskuma pamatā, noteikts likumprojektā.
Aģentūra LETA jau vēstīja, ka VDK zinātniskās izpētes komisija ir sagatavojusi priekšlikumus likumprojekta “Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas likums” (Atklātības likums) un Ministru kabineta rīkojuma projekta veidā. Tie nosūtīti Saeimas Juridiskajai komisijai. Priekšlikumus komisija pieņēmusi 30. un 31.maijā, bet likumprojektu veidojis komisijas loceklis, zvērināts advokāts Linards Muciņš.
Izpētes komisija rekomendē VDK dokumentus pakāpeniski digitalizēt un publicēt tiešsaistē ne vēlāk kā līdz 2028.gada 4.maijam, kā arī to darīt noteiktā secībā.
Likuma mērķis ir, īstenojot Satversmes ievadā nostiprināto totalitārisma nosodījumu, ar atklātības un Latvijas vēstures pētniecības palīdzību novērst totalitāra režīma atkārtošanās iespējamību Latvijas teritorijā un pārvarēt Latvijas Republiku okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras sekas.

Stukāns: Latvijā 95% gadījumu tiesa nav konstatējusi personas sadarbību ar VDK

http://www.la.lv/stukans-latvija-95-gadijumu-tiesa-nav-konstatejusi-personas-sadarbibu-ar-vdk/

Kopš 1995.gada Latvijā 95% gadījumu tiesa nav konstatējusi personas sadarbību ar Valsts drošības komiteju (VDK), turklāt ņemot vērā laiku, kas pagājis kopš VDK likvidēšanas, ir pamats aicināt politiķus atteikties no sadarbības fakta ar “Čeku” konstatēšanas, norāda Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns.
Bijušās Latvijas PSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis Stukāns šodien komisijas konferencē Jūrmalā skaidroja, ka lietās par sadarbības fakta konstatēšanu pirmstiesas pārbaudē pierādāmi divi apstākļi, proti, fakts, ka sadarbība ar VDK ir notikusi, kā arī personas subjektīvā attieksme pret sadarbību.
Ja prokurors atzīst, ka personas sadarbība ar VDK ir vispusīgi pierādīta, viņš raksta atzinumu. Šāda dokumenta noslēguma daļā prokuroram jādod atzinums par to, ir vai nav notikusi apzināta sadarbība ar VDK.
Prokurors pārbaudes lietu var pabeigt, nosūtot rajona līmeņa tiesai apzinātas sadarbības fakta esamības vai neesamības konstatēšanai. Tāpat prokurors var lietu izbeigt, ja personas atzīst sadarbības faktu un lūdz pārbaudes lietu izbeigt.
Latvijā pārbaudes lietas izskatīšana tiesā notiek tādā pašā kārtībā kā krimināllietu izskatīšana pirmās instances tiesā. Tiesai gan nav iespējas konstatēt personas sadarbības faktu ar VDK, ja prokurors devis atzinumu, ka sadarbības fakts nav pierādīts.
Kopš 1995.gada Latvijā bijuši 13 spriedumi, kad konstatēta pārbaudāmās personas sadarbība ar VDK. Pēdējais gadījums kad konstatēts, ka pārbaudāmā persona bija VDK informators notika 2010.gadā Ogrē.
Šis Ogres rajona tiesas 2010.gada spriedums ir balstīts uz pašas personas sadarbības fakta atzīšanu un liecinieku izvairīgajām liecībām. Lai gan tiesas sēdē liecinieki nenoliedza tikšanos ar pārbaudāmo personu un informācijas saņemšanu, šajā pārbaudes lietā citi pierādījumi netika iegūti.
Stukāns arī minēja tiesas argumentus personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanai. 11 gadījumos tiesa secinājusi, ka pati pārbaudāmā persona, nosūtot iesniegumu prokuratūrā un pirmstiesas procesā, liecināja par tikšanos ar VDK darbiniekiem un sniedzamo informāciju. Pārbaudāmās personas gan dažādi skaidrojušas, kāpēc viņas to darījušas, piemēram, darba zaudēšanas baiļu dēļ, ar mērķi atklāt VDK darbības metodes, atskaišu sniegšana pēc komandējumiem.
Dažos gadījumos, kad bija iespējams nopratināt bijušos VDK darbiniekus, bijušie VDK darbinieki sniedza liecību, ka personu atpazīst un ir viņu savervējuši, norādīja Stukāns.
Tāpat sadarbības fakta konstatēšanas pamatā bija aģenta ziņojumi par citām personām, ko sniegusi pārbaudāmā persona, kas konstatēti Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) rīcībā esošajā VDK elektroniskajā datu bāzē. Tiesas atzinušas, ka pārbaudāmā persona, zinot, ka sniedz informāciju VDK darbiniekam, apzinājušās sadarbības faktu.
Savukārt divos gadījumos tiesas konstatēja, ka personas bija PSRS VDK štata darbinieki, jo dienēja Robežapsardzības karaspēkā. Padomju laikos robežapsardzība bija VDK struktūrā.
Novērtējot VDK darbinieku liecības un instrukcijās noteikto par kartotēkas un žurnālu veidošanu ir pamats atzīt, ka kartotēkā un žurnālos veikti ieraksti par personu savervēšanu varēja būt tikai tad, kad savervēšanai bija pozitīvs rezultāts un persona bija piekritusi sadarboties, norādīja tiesnesis.
Aģenta personīgo un darba lietu varēja ievest tikai, ja ir visi attiecīgie vervēšanas dokumenti. Aģentu personīgo un darba lietu žurnālos netika reģistrētas citas lietas kā tikai aģentu lietas.

Svarīgs būtu apstāklis, vērtējot personas sadarbības ar VDK faktu, ņemt vērā arī sadarbības saturu, jo sniegtu ziņu mērķis un saturs bija dažāds, tāpat arī sadarbības motīvi bija dažādi, kaut gan šobrīd likums tam vērību nepievērš, norādīja Stukāns.
Tāpat Stukāns vērsa uzmanību, ka, vērtējot personu sadarbības faktus ar VDK, ir jāņem vērā, ka VDK aģenti vervēti dažādu jomu un situāciju kontrolei, tai skaitā noziedzības apkarošanai, piemēram, narkotiku aprites apkarošanas jomā.
Stukāns uzskata, ka Satversmes aizsardzības biroja (SAB) TSDC rīcībā esošajā bijušās LPSR VDK elektroniskajā datu bāzē esošo ziņojumu publiskošana ir iespējama tikai gadījumā, ja tiek nodrošināts, ka netiek publiskota informācija par personām par kurām sniegta informācija un tiek nodrošināta ziņu aizsardzība, uz kuru pamata var identificēt personu.
Tiesnesis arī vērsa uzmanību, ka elektroniskā sistēma satur personu, par kurām sniegta informācija, dzīves dažādus aspektus un notikumus. “Nav nekāda pamata padarīt šo cilvēku dzīves notikumus par publiski apspriežamiem,” norādīja Stukāns.
“95% gadījumu, kad tiesa skatīja pārbaudes lietas, nav konstatēts personas sadarbības fakts ar VDK. Ņemot vērā tiesu praksi un pagājušo laiku no VDK darbības izbeigšanas brīža ir pamats aicināt politiķus grozīt likumu un atteikties no sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas,” uzskata Stukāns.
“Ņemot vērā tiesu praksi, es neredzu jēgu šo procesu tukšgaitā dzenāt. Tiesām pietrūkst pierādījumu, lai konstatētu faktus. Kopš 1995.gada no kopumā 300 lietām, tikai 13 gadījumos konstatēts sadarbības fakts. Daudzi VDK darbinieki, kuri varētu tiesā liecināt, nav pieejami vai ir miruši. Tāpat šie VDK darbinieki paziņojuši, ka neko vairs neatceras. Ar esošajiem dokumentiem nepietiek sadarbības fakta konstatēšanai. Šie dokumenti būtu jānostiprina ar citiem pierādījumiem, piemēram, VDK darbinieku liecībām,” aģentūrai LETA teica Stukāns.
Jau ziņots, ka komisijas pētnieki secinājuši, ka LPSR VDK aģentu kartotēka ietver LPSR VDK izveidotus, nesagrozītus un neviltotus dokumentus. Šādu secinājumu ļāva izdarīt pētnieku konstatētā sakritība starp LPSR VDK aģentu kartotēku, kā arī abu veidu žurnāliem. Pētnieki ir eksemplāri veikuši pārbaudes par LPSR VDK aģentu kartotēkas numuru un citu datu sakritību ar 1.fonda 25.apraksta žurnāliem. Izlases veidā sakritība esot 100%.
Tāpat ziņots, ka VDK zinātniskās izpētes komisija ir sagatavojusi priekšlikumus likumprojekta “Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas likums” (Atklātības likums) un Ministru kabineta rīkojuma projekta veidā.
Likumprojektā ir atrunāta dokumentu digitalizēšanas un publicēšanas, kā arī pētniecības kārtība. Komisija rekomendē VDK dokumentus pakāpeniski digitalizēt un publicēt tiešsaistē ne vēlāk kā līdz 2028.gada 4.maijam, kā arī to darīt noteiktā secībā. Līdz 30.jūnijam kā pirmās komisija rosina digitalizēt un publicēt Latvijas Komunistiskās partijas nomenklatūras kadru kolekcijas personas lietas.

Krievija ir izveidojusi plašu ietekmes aģentu tīklu visā ES, brīdina Igaunijas izlūkdienests

http://www.delfi.lv/news/arzemes/krievija-ir-izveidojusi-plasu-ietekmes-agentu-tiklu-visa-es-bridina-igaunijas-izlukdienests.d?id=50119045

LETA | 12. jūnijs 2018 

Krievija ir izveidojusi plašu tīklu ar ietekmes aģentiem dažādās Eiropas Savienības (ES) valstīs, lai ietekmētu valstu demokrātiskos procesus, šodien konferencē "Riga StratCom Dialogue 2018" norādīja Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs Miks Marens.

Viņš skaidroja, ka Krievijas pamata stratēģija ir veidot tīklu ar ietekmes aģentiem jeb cilvēkiem, kas var izmantot savu ietekmi vai statusu, lai ietekmētu sabiedrības un politiķu lēmumu pieņemšanu.
Marens uzsvēra, ka šos cilvēkus kontrolē Krievija, piedāvājot viņiem resursus un ietekmi, kā arī finansiālu palīdzību un biznesa iespējas. Viņš piebilda, ka šajā tīklā ietilpst politiķi, akadēmiķi un žurnālisti. Tāpat Marens uzsvēra, ka Kremļa atbalstītie politiķi ir gan labējā, gan kreisajā politiskajā spektrā.

Marens skaidroja, ka Krievijai nav nepieciešams ietekmēt vēlēšanu balsu skaitīšanu, jo tā spēj ietekmēt vēlētāju izvēli. Viņš arī minēja divus piemērus - pirmajā gadījumā kādas Eiropas valsts parlamenta loceklis apciemoja Krievijas okupēto Krimu. Šo ceļojumu viņam apmaksāja Krievija un drīz pēc ceļojuma politiķis savā parlamentā sāka lobija kampaņu, lai tiktu atceltas sankcijas pret Krieviju.
Savukārt otrajā piemērā kādas citas valsts politiķis sāka reklamēt biznesa attiecības ar Krievijas okupēto Krimu, viņš uz to organizēja politiķu un uzņēmēju braucienus, kā arī lobēja sankciju samazināšanu.
Izlūks arī uzsvēra, ka Krievijas stratēģija ir "ilgtermiņa spēle", Kremlis regulāri pamanot marginālus politiķus dažādās valstīs, kuri ar Krievijas palīdzību iekļūst parlamentos, tādējādi kļūstot par Krievijas ietekmes aģentiem parlamentos.
Noslēgumā Marens norādīja, ka stratēģija cīņai ar Krievijas ietekmi sastāv no četriem punktiem - apturēt, atklāt, informēt un savstarpēji sadarboties ES un NATO līmenī. Viņš piebilda, ka nevajag uztraukties par Krievijas provocēšanu "mums nevajag uztraukties vai Putins naktī varēs gulēt".

'Spiegs ar diplomāta seju' jeb Kāda Krievijas diplomātiem saistība ar GRU?

http://www.delfi.lv/news/arzemes/spiegs-ar-diplomata-seju-jeb-kada-krievijas-diplomatiem-saistiba-ar-gru.d?id=50042611
Ansis Īvāns, 23. maijs 2018

Marta sākumā Lielbritānijā ar nervus paralizējošu vielu tika saindēts bijušais Krievijas izlūkdienestu aģents Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija, aizsākot starptautisku skandālu. Londona notikušajā vainoja Krieviju un uz to reaģēja, izraidot 23 Krievijas diplomātus, kurus valdība nekautrējoties sauca par spiegiem, kas strādājuši diplomātiskajā aizsegā. Portāls "Delfi" skaidro, kāpēc diplomāti tiek saukti par spiegiem un vai tam ir kāds pamatojums?

Londona pēc Skripaļa saindēšanas brīdināja par Krievijas prezidenta Vladimira Putina radītajiem ilgtermiņa draudiem un mudināja arī citas Eiropas valstis izraidīt "Krievijas izlūkošanas aģentus", lai sagrautu Kremļa spiegošanas tīklu Eiropā.
Lielbritānijai solidaritāti izrādīja vairāk nekā divdesmit rietumvalstis, izraidot vairāk nekā 150 Krievijas diplomātus, kas medijos tiek dēvēti arī par spiegiem. Intervijā portālam "Delfi" no Anglijas un Eiropas izraidītos krievu diplomātus par "izlūkošanas virsniekiem" sauca arī ievērojamais Krievijas un Austrumeiropas apskatnieks Edvards Lūkass.


Austrālija paziņoja, ka divi tās izraidītie Krievijas diplomāti ir "nedeklarēti izlūkošanas virsnieki".
Krievijas diplomātu tīkls

Runām, ka ap 150 krievu diplomātu izraidīšana nopietni ietekmētu Maskavas izlūkošanas spējas, visticamāk, nav īsta pamatojuma, ja ņem vērā, ka Krievijas starptautiskā klātbūtne ir ievērojama.
Krievijai ir 242 diplomātiskās pārstāvniecības visā pasaulē, to skaitā 143 vēstniecības, 87 konsulāti un 12 cita veida diplomātiskās misijas, aptverot 145 valstis, liecina raidsabiedrības BBC dati.
Krievijas diplomātiskais tīkls saskaņā ar globālo indeksu ir ceturtais lielākais pasaulē. Maskavu apsteidz tikai ASV, Ķīna un Francija.
Precīzs Krievijas nodarbināto diplomātu skaits pasaulē nav zināms, bet tiek pieņemts, ka tie varētu būt vairāki tūkstoši, neskaitot slēptos vai nedeklarētos izlūkošanas aģentus, kas strādā ārpus vēstniecību un konsulātu sienām, skaidro BBC.
Salīdzinājumam, Lielbritānijai ir 1600 ārvalstīs strādājošu diplomātu, atzīmē raidsabiedrība.
Krievijas plašais diplomātu tīkls atspoguļo tās imperiālo vēsturi un Aukstā kara laika pozīciju, analizē medijs. Tas atspoguļo Maskavas globālo ambīciju apjomu.

Latvijā prioritāte – militārā spiegošana
Būtiskāko apdraudējumu Latvijas nacionālajai drošībai rada Krievijas specdienesti, kuriem "ne vēriena, ne agresivitātes ziņā" nespēj tuvoties neviena cita ārvalsts, teikts Drošības policijas 2017. gada pārskatā.
Krievijas izlūkošanas prioritātes Latvijā ir valsts drošības politika, aizsardzības spējas un militārā joma, secināts ziņojumā.
Arī Satversmes aizsardzības biroja (SAB) 2017. gada pārskatā norādīts, ka lielāko apdraudējumu Latvijas interesēm rada Krievijas izlūkošanas un drošības dienestu aktīvā darbība. Turklāt darbs notiek, gan izmantojot diplomātisko piesegu, gan strādājot no Krievijas teritorijas.
Plašāku informāciju par Krievijas spiegošanas aktivitātēm SAB portālam "Delfi" nesniedza, paskaidrojot, ka šī informācija ir klasificēta.
Ar ārējo izlūkošanu Krievijā nodarbojas Federālais drošības dienests (FDD), Ārējās izlūkošanas dienests (SVR) un Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde (GRU).
Tiek uzskatīts, ka ar politisko spiegošanu nodarbojas SVR, bet ar militāro GRU, kas arī nozīmē, ka šim dienestam varētu būt nozīmīga loma Latvijas izspiegošanā.
 
Par Krievijas izlūkošanas aktivitāti liecina arī kaimiņvalstu dienestu darbība. 2014. gadā, kad Krievija anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu un sākās bruņoti nemieri Ukrainas austrumos, Igaunijas Drošības policija (KaPo) izraidīja vairākus spiegus, kas darbojušies diplomātiskajā aizsegā.
Tā nav vienīgā reize, kad no Igaunijas izraidīti Krievijas diplomāti. Piemēram, divi kaimiņvalsts pārstāvji izraidīti arī 2017. gadā, tiesa, nepaskaidrojot, vai tas saistīts ar spiegošanu.
No Lietuvas 2014. gadā tika izraidīts Krievijas konsuls Klaipēdā Vladimirs Maligins, kurš kaimiņvalsts dienestu ieskatā bijis aktīvs SVR virsnieks. Savukārt šogad martā, atbalstot Lielbritānijas nostāju Skripaļa indēšanas lietā, Lietuva izraidīja trīs krievu diplomātus, tostarp militāro atašeju.
Latvija diplomātu izraidīšanā bijusi lēnāka. Solidarizējoties ar Lielbritāniju Skripaļa indēšanas lietā, martā no Latvijas izraidīts Krievijas vēstniecības Latvijā otrais sekretārs . Ārlietu ministrijā portālam "Delfi" apstiprināja, ka šis kopš 2014. gada ir vienīgais zināmais Krievijas diplomātu izraidīšanas gadījums.
Jāņem vērā, ka teorētiski varētu notikt arī tā saucamās klusās izraidīšanas, kad par diplomātu un citu personu izsūtīšanu no valsts netiek ziņots publiski. Valdības un drošības iestādes par šādiem gadījumiem komentārus nesniedz.
Taču uzskatīt, ka Latvijā Krievijas spiegošanas aktivitātes nenotiek, nav pamata. Par to liecina gan Drošības policijas pārskats, gan NATO noslēpumu spiegojušā "Latvijas dzelzceļa" darbinieka aizturēšana.
Neskaitot diplomātus, kopumā kopš 2014. gada Igaunijā par spiegošanu arestētas 10 personas, Lietuvā astoņas, bet Latvijā divas, liecina "RE:Baltica" apkopotā informācija.

GRU darbība un diplomātija
Krievijas Federācijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenā pārvalde (GRU) ir Krievijas armijas sastāvdaļa, kas vāc informāciju militāro operāciju plānošanas vajadzībām un bieži tiek saistīta ar spiegošanas aktivitātēm.
Par GRU darbībām un metodēm daudz pasaulei ir atklājis šīs organizācijas 1978. gada pārbēdzējs Viktors Suvorovs jeb īstajā vārdā Vladimirs Rezuns. Viņam Krievijā joprojām ir spēkā nāvessods.

GRU darbību Suvorovs aprakstījis darbos "Akvārijs" un "Spiegošanas pamati".
GRU stratēģiskās izlūkošanas līmenī nodarbojas ar stratēģiskas informācijas ieguvi, operāciju sagatavošanu un realizāciju Krievijas militāro interešu nodrošināšanai, bet operacionālā līmenī strādā Bruņoto spēku vienību interesēs, lai iegūtu informāciju konkrētu militāro operāciju sagatavošanai.
GRU stratēģiskajā virzienā strādājošie virsnieki izmantojot dažādus piesegus. "Legālais" – uzdošanās par Krievijas diplomātiem un tirdzniecības pārstāvniecību darbiniekiem. "Puslegālais" – uzdošanās par lielo valsts uzņēmumu darbiniekiem, žurnālistiem un citu profesiju pārstāvjiem. "Nelegālais" – uzdošanās par pilnīgi citu personu.
Diplomātiskais piesegs tiek uzskatīts par visdrošāko, jo sniedz virsniekam diplomātisko imunitāti. Saskaņā ar Suvorova teikto GRU virsnieki iedalāmi vai nu militāri diplomātiskajos (Krievijas militārā atašeja biroja darbinieki), vai tādos, kam ir civili diplomātiskais piesegs.
Ja pēdējie nav tik viegli identificējami, tad militārā atašeja biroja darbinieki jau automātiski ir GRU virsnieki, atklāja Suvorovs. Tāpēc Krievijas militārā atašeja biroja darbinieki parasti ir pretizlūkošanas dienestu interešu lokā.
Šāda prakse – militāro atašeju un viņa biroju ārvalstīs izmantot primāri spiegošanas, nevis militāri diplomātiskajām attiecībām – Krievijā esot mantota vēl no PSRS pirmsākumiem.
Par to, cik un kādi GRU virsnieki Latvijā varētu izmantot diplomātisko piesegu, publiskas informācijas nav. Taču, ka tādi Latvijā darbojas, varētu liecināt, piemēram, vēstniecības 2. sekretāra Aleksandra Sazonova izraidīšana no valsts, Latvijai solidarizējoties ar Lielbritāniju Skripaļa lietā.
Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Ainars Latkovskis portālam "Delfi" norāda, ka likums neļauj sniegt padziļinātu informāciju par konkrētām personām un gadījumiem un komentēt, vai diplomātiskais piesegs tiek izmantots izlūkošanai.
Taču viņš atzīst, ka nevienam, arī žurnālistiem, nav noslēpums, ka Krievija diplomātisko piesegu bieži izmanto spiegošanas vajadzībām.
Pieņemot, ka izraidāmo diplomātu izvēle nav nejauša, un pamatojoties uz drošības dienestu informāciju, var spekulēt par Sazonova iespējamo saistību ar spiegošanu.
GRU virsnieki tiek apmācīti Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba militāri diplomātiskajā akadēmijā, kur tiekot apgūtas arī praktiskas vervēšanas iemaņas. Īpaši bīstami un pieredzējuši, pēc Suvorova teiktā, ir militārie atašeji.
Saskaņā ar Suvorova rakstīto militārā atašeja biroja darbinieku primārais uzdevums ir informācijas ieguve dažādos veidos, tostarp vervējot vietējos iedzīvotājus.
Krievijas vēstniecības Latvijā diplomātu korpusā darbojas 26 cilvēki un militārais atašejs ir Andrejs Lobovs (attēlā pa kreisi), liecina informācija diplomātiskās pārstāvniecības tīmekļa vietnē.

Lobovs militārā atašeja pienākumus Latvijā pilda kopš 2014. gada. Pirms tam viņš bijis militārais atašejs Armēnijā un Zimbabvē. Lobovs ir ieņēmis vadošus amatus Krievijas bruņoto spēku Sauszemes spēku Galvenajā štābā Maskavā un dienējis sakaru vienībās Krievijas bruņoto spēku Maskavas un Aizbaikāla kara apgabalos, skaidrots Latvijas Aizsardzības ministrijas tīmekļa vietnē.
Lobova palīgs Latvijā ir majors Aleksandrs Gorkajevs (attēlā pa labi).
"Līdz šim majors A. Gorkajevs ir dienējis Personāla militārās apmācības un rezerves departamentā Maskavā, kā arī elektroniskās karadarbības vienībās Krievijas bruņoto spēku Dienvidu un Ziemeļkaukāza kara apgabalos. Majors A. Gorkajevs ir absolvējis militārās izglītības un zinātnes centru "Krievijas Federācijas Bruņoto spēku integrētās karadarbības akadēmija"," teikts ministrijas paziņojumā par Gorkajeva akreditāciju darbam Latvijā.

Informācija militāro operāciju veikšanai
GRU operacionālās izlūkošanas virziens vāc informāciju Krievijas armijas vienību vajadzībām, lai tās spētu īstenot operācijas. Šī līmeņa izlūkošana, visticamāk, nodarbojas ar informācijas vākšanu par Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) un aizsardzības sistēmu, lai kara vai lokāla bruņota konflikta gadījumā maksimāli ātri īstenotu vienību un kritisku infrastruktūras objektu neitralizāciju.
Šī līmeņa izlūkošanas intereses ir mērķa valsts bruņoto spēku vienību izvietojums, personālsastāvs, tehnikas skaits, pārvietošanās un cita veida informācija. Kā norāda Suvorovs, atšķirībā no stratēģiskās izlūkošanas operacionālā līmeņa izlūkošana tiek vadīta no Krievijas.
Arī SAB ziņojumā atzīsts, ka Krievijas izlūkošanas aktivitātes tiek veiktas gan diplomātiskā piesegā, gan no Krievijas teritorijas.
Šim uzdevumam ir noderīgi savervēti vietējie iedzīvotāji. Jāatgādina, ka 2016. gadā Latvijā aizturētais "Latvijas dzelzceļa" darbinieks Aleksandrs Krasnopjorovs regulāri pārfilmējis novērošanas kameru kadrus, kuros redzama NATO vienību pārvietošanās pa dzelzceļu.
Savukārt 2017. gadā aizdomās par spiegošanu Krievijas Federācijas labā aizturētais Latvijas pilsonis nodarbojies ar informācijas vākšanu un aktivitātēm militārajos objektos Alūksnes apkārtnē.
2017. gada nogalē Lietuvā trīs personas aizturētas aizdomās par spiegošanu Krievijas labā. No tām viens bija Šauļu militārās bāzes civilais darbinieks, kā arī kāda persona, kas sistemātiski novērojusi Klaipēdas ostu.
Savukārt Igaunijā 2015. gadā aizturēts kontrabandists Aleksandrs Rudņevs, kurš Krievijai sniedzis informāciju par Igaunijas stratēģiskajiem objektiem, armiju un tās tehnikas pārvietošanos, kā arī robežsardzi.
2017. gadā Igaunijā notiesāts Krievijas pilsonis Artjoms Zinčenko, kurš GRU sniedzis informāciju par stratēģiskajiem objektiem, armiju un tehnikas pārvietošanos.
Šie gadījumi ļauj nojaust par iespējamām GRU operacionālā līmeņa izlūkošanas aktivitātēm mūsu reģionā.
GRU pakļautībā ir arī īpašas labi sagatavotas speciālo operāciju vienības. To uzdevums ir darboties pretinieka aizmugurē, veikt izlūkošanu, diversijas un nekonvencionālos uzdevumus, apmācīt vietējos kaujiniekus.

Šo grupu darbība, kā tiek uzskatīts, novērota gan 2008. gadā Gruzijā, gan pēdējo gadu notikumos Ukrainas austrumos. Viena no GRU specvienības brigādēm ir izvietota netālu no Latvijas robežas Pleskavas apgabalā.
Situācija tiekot kontrolēta
Krievija mēģina izmantot dažādas informācijas vākšanas metodes, stāsta Latkovskis, norādot, ka nedrīkst sīkāk komentēt "Delfi" jautājumu par to, vai Krievijas diplomāti Latvijā varētu būt piesegā strādājoši izlūkošanas virsnieki un vai pēdējo gadu Ukrainas notikumu kontekstā to darbība Latvijā ir pieļaujama.
"Mēs kontrolējam situāciju. To es jums saku kā viens no Valsts prezidenta vadītās Nacionālās drošības padomes locekļiem," uzsver Latkovskis.
Ja Latvija būtu viena, savākt nepieciešamo izlūkošanas informāciju būtu ļoti grūti, taču, esot daļai no Eiropas Savienības (ES) un pasaulē spēcīgākās militārās alianses NATO, informāciju sniedz arī partneri, viņš skaidro.
"Mums ir diezgan pilnīga informācija par Krievijas izlūkošanas aktivitātēm," apliecina Latkovskis.